Marija Svilans

Piedāvājam lasītājiem Austrālijas latvietes Marijas Svilans stāstu par tradicionālā rita Katoļu draudzes izveidošanos Brisbenā. Raksta pamatā ir lekcija, ko viņa nolasīja Ogres draudzei 2013. gada vasarā, viesodamās Latvijā. (Red. piez.)

Nisi Dominus aedificaverit domum, in vanum laboraverunt qui aedificant eam. Nisi Dominus custodierit civitatem, frustra vigilat qui custodit eam. (Ps. 126)¹

Kaut kad pagātnē, kad dzīvoju Adelaidē, Austrālijas dienvidos, saņēmu kā godalgu par labu mācīšanos skolā mazu lūgšanu grāmatiņu, kuras galvenais saturs bija svētdienas Sv. Mises visam gadam. Mises nemainīgās daļas bija latīniski un angliski, bet mainīgās tikai angliski. Tomēr pēc samērā neilga laika grāmatiņa bija jāliek pie malas, jo līdz ar Vatikāna II koncilu sāka nākt spēkā citi Sv. Mises varianti viens pēc otra ātrā secībā, līdz kamēr par normālu nostabilizējās Sv. Mise angļu valodā, kuras forma pie tam bija krietni citādāka nekā iepriekš.

Pieminēšu vēl, ka tajos laikos Adelaidē, iekļauta diecēzē, bija latviešu katoļu saime, kuras priekšgalā bija latviešu priesteris, Dr. prāvests Pauls Grieniņš, augsti izglītots cilvēks, nesen atbraucis no Beļģijas. Mums bija piešķirta Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas mazā un glītā baznīciņa pilsētas centrā, un tur katru svētdienu Sv. Mise tika celebrēta latviešu valodā.

Vēlāk darba apstākļu dēļ pārcēlos uz dzīvi Brisbanē, Austrālijas austrumu ziemeļos. Svētdienās Sv. Misi izklausīju angļu valodā, jo Brisbanē nebija latviešu katoļu saimes; Brisbanes latvieši bija pārsvarā luterāņi. Bieži apmeklēju Brisbanes katoļu katedrāli un pēc laika iesaistījos Fatimas Dievmātes grupā, kuru sauca par Zilo Armiju. Šai grupai katru mēnesi pirmajā sestdienā katedrālē bija sava Sv. Mise ar rožukroni, un tai sekoja sanāksme blakus telpās.

Jau kādu laiku biju novērojusi dažādas izdarības, gan Sv. Misē, gan citur Baznīcas dzīvē, kas izsauca iekšēju nemieru un apjukumu. Aprunājoties ar citiem Zilās Armijas dalībniekiem atklājās, ka arī viņi bija izjutuši kaut ko līdzīgu. Vienā sanāksmē kāds cilvēks piecēlās kājās un rokā turēdams grāmatu ieteica visiem to izlasīt. Grāmatas nosaukums bija New Church or True Church (Jaunā Baznīca vai Patiesā Baznīca) un tajā kāds austrāliešu katoļticīgais – žurnālists – bija sīki un prasmīgi aprakstījis visādas nebūšanas, kas toreiz notika Austrālijā visās Baznīcas jomās.

Izlasīju šo grāmatu. Atjēdzos, ka bija pienācis laiks izpētīt ticības lietas apzinīgākā un mērķtiecīgākā veidā.

Sekojot līdzīgi domājošu draugu ieteikumiem sāku apmeklēt Kempiona sabiedrības atsevišķus priekšlasījumus un gadskārtējās konferences. Šīs sabiedrības nosaukums norādīja uz Sv. Edmundu Kempionu (St. Edmund Campion), kurš bija angļu reformācijas moceklis, Oksfordas zinātnieks, jezuītu priesteris un Svēto Rakstu tulkotājs. Konferencēs piedalījās katoļi no visas Austrālijas, to starpā labi izglītoti un izteikties spējīgi cilvēki, kuriem pie tam bija svarīgi izkopt dziļu dievbijību un bagātīgu lūgšanas dzīvi. Tos varēja saukt par ticīgiem intelektuāļiem un konservatīviem, jo viņi visādām jaunām modēm un nebūšanām Baznīcā stādīja pretī Baznīcas skaidrās un nemainīgās mācības un tās iztirzāja priekšlasījumos.

Vienā konferencē mazu skandālu izraisīja kāda grupiņa cilvēku, kuri par katru cenu uzstājās par to lai konferencē, līdztekus Sv. Misei angļu valodā arī tiktu celebrēta tradicionālā latīņu Mise. Kas bija šie dīvainie cilvēki? Kāpēc viņi tā uzvedās? Mani visvairāk fascinēja tas, ka viņi bija gatavi cīnīties par to, kas bija viņiem svarīgs, proti par latīņu Misi un gregoriskajiem dziedājumiem, lietām, kas toreizējos apstākļos bija galīgi atstātas novārtā. Iepazinos ar šiem cilvēkiem. Pēc tam viņi vairs nelikās dīvaini, bet drīzāk interesanti un inspirējoši.

Kad 1988. gadā pāvests izdeva vēstuli par latīņu Misi un tās celebrēšanu ar nosaukumu Ecclesia Dei (Dieva Baznīca), šie cilvēki nodibināja Ecclesia Dei sabiedrību un sāka rīkot paši savas gadskārtējās konferences. Apmeklēju šīs konferences, un tāpēc, ka esmu mūziķe, mani drīzi vien ievervēja gregoriskās dziedāšanas pulciņā. Atcerējos, kā pamatskolā dominikāņu māsas mums bija mācījušas gregoriskos dziedājumus. Nekad nebūtu ienācis prātā, ka nāksies tos atkal dziedāt. Tāpat arī nekad nebūtu ienācis prātā, ka vajadzēs vilkt ārā no glabātām piemiņām mazo lūgšanu grāmatiņu un to atkal sākt lietot. Bet patiešām tā notika.

Ar laiku tiku iecelta par Ecclesia Dei sabiedrības Brisbanes delegātu. Viens no galvenajiem mērķiem delegāta darbā bija izplatīt informāciju par latīņu Misi. Liels skaits katoļu vai nu neko nezināja par to, vai domāja, ka tā ir aizliegta. Mūsu sabiedrība izgatavoja īpašu brošūru ar skaistu latīņu Mises fotogrāfiju uz vāka, kurā varēja lasīt pāvesta vēstules pilnu tekstu, kā arī atbildes uz dažādiem jautājumiem attiecībā uz latīņu Misi. Šo brošūru tad centāmies izdalīt, kur un kā varējām.

Vēl viens darbs bija apzināt, kuri priesteri bija labvēlīgi noskaņoti latīņu Mises celebrēšanai, vai nu paši esot ar mieru to darīt, vai vismaz ar mieru atļaut lietot savas draudzes baznīcu tādam nolūkam. Daži no šiem priesteriem piederēja mazai saujiņai to, kuri liela un neatlaidīga spiediena priekšā nepadevās, un konkrēti atteicās pārveidot savu draudzes baznīcu tā, lai tā būtu izskatā modernāka. Tai laikā modernizēšanas nolūkos bieži no baznīcām izmeta statujas un svētbildes, kā arī dievgalda sētiņu. Tabernakulu noņēma no centrālās pozicijas un nolika kaut kur sānos, reizēm pat grūti pieejamā vietā. Tāpat arī daudzās baznīcās “apstrādāja” baznīcas solus: izņēma apakšējo daļu uz kuras metās ceļos, par spīti tam, ka pat Vatikāna II koncila dokumentos ir teikts, ka tad, kad Sv. Misē notiek konsekrācija, visiem ir jākrīt ceļos.

Jāpiezīmē, ka tas, kā Brisbanes katedrāle tika radikāli pārveidota modernizēšanas nolūkos, ir stāsts pats par sevi un skandāls līdz šai dienai. Tomēr šoreiz nebūs tā reize šajā bēdu stāstā iedziļināties. Tai vietā tagad pastāstīšu kā latīņu Mise attīstijās Brisbanes diecēzē.

Pirms jau minētās 1988. gada vēstules Ecclesia Dei 1984. gadā bija iznācis Vatikāna dokuments par latīņu Misi Quattuor abhinc annos (Pirms četriem gadiem), kuru varētu uzskatīt kā atļauju ar zināmiem ierobežojumiem. Kāda sieviete, kura zināja par šo atļauju, apņēmās panākt, lai tā tiktu apstiprināta no arhibīskapa arī Brisbanes diecēzē. Viņai bija zināmas bažas par saviem tuviniekiem, daļa no kuriem bija pievienojušies Sv. Pija X sabiedrībai, kuru tajos laikos smagi nosodīja. Sieviete devās pie arhibīskapa, bet ne viena pati. Viņa ņēma līdz savu vīru, kurš ir anglikānis un spējīgs jurists. Iespējams, ka izjūtot respektu pret tādu cienījamu kungu, arhibīskaps piekrita latīņu Misi atļaut vienreiz mēnesī, svētdienā, un tam nolūkam nozīmēja baznīcu un celebrantu. Tā bija lielāko tiesu klusā Mise, bez gregoriskajiem dziedājumiem.

Vēlāk, kad sāka darboties Ecclesia Dei sabiedrība, vairākkārt rakstīju arhibīskapam pieklājīgas vēstules, lūdzot atļauju celebrēt latīņu Misi vienā otrā svētku dienā – ne tikai svētdienā, un viņš vienmēr to laipnā kārtā deva. Izdevās arī reizēm noorganizēt dziedamo Misi (Missa Cantata). Minimuma prasības dziedamai Misei bija priesteris, kurš bija spējīgs un ar mieru dziedāt latīniski, vismaz trīs koristi ar gregorikas zināšanām, un vismaz divi piekalpotāji, arī ar attiecīgām zināšanām. Reizēm gadījās tā, ka uz Misi ieradās mazāk apmeklētāju nekā kopskaitā celebrants, piekalpotāji un koris. Tas bija diezgan nospiedoši.

Ziņas par šāda veida Misēm izplatījām galvenokārt sūtot lapiņas pa pastu. Visdažādākos veidos bija savākta liste ar cilvēku vārdiem, kuriem tāda lieta varētu interesēt. Tur kur bija kāds atsaucīgs priesteris, lūdzām, lai lapiņu piesprauž pie baznīcas ziņu dēļa.

Pēc laika mainījās svētdienu Mises režīms. Latīņu Mise tagad drīkstēja notikt katru otro svētdienu dažādās baznīcās ar dažādiem celebrantiem rotācijas kārtībā. Bija stingrs noteikums, ka nedrīkstot neko negatīvu teikt par Vatikāna II koncilu.

Laiku pa laikam pie Brisbanes arhibīskapa devās arī cilvēki no citām vietām, lūgdami lai viņš paplašinātu atļaujas attiecībā uz latīņu Misi. Viens tāds bija priesteris, kurš sastāvēja Sv. Pētera priesteru brālībā, latīniski Fraternitas Sacerdotalis Sancti Petri, saīsinājumā F.S.S.P. Šī brālība bija dibināta 1988. gadā ar pāvesta dekrētu un tās priesteru speciālais uzdevums ir celebrēt latīņu Misi. Minētais priesteris bija no Amerikas, bet sakarā ar to ka brālība uzsāka darbību Austrālijā, viņš kādu laiku viesojās šajā zemē, arī iegriežoties Brisbanē. Mans uzdevums bija būt par viņa šoferi, palīdzēt viņam uzņemt sakarus ar Brisbanē dzīvojošiem labvēlīgiem priesteriem un lajiem, un mazliet sīkāk pastāstīt par Brisbanes situāciju.

Kādā citā reizē uz Brisbani atbrauca pats Ecclesia Dei sabiedrības priekšsēdis, it īpaši lai satiktos ar arhibīskapu. Arī šoreiz biju par šoferi. Pēcpusdienā aizvedu viņu uz arhibīskapa rezidenci un tad sēdēju mašīnā un gaidīju. Pēc ilgāka laika viņš parādijās un meģināju no sejas izteiksmes uzminēt, vai ziņas ir labas, vai nē. Izskatijās cerīgi! Un tiešām, arhibīskaps bija devis atļauju turpmāk celebrēt latīņu Misi katru svētdienu. Par godu šādam iznākumam aizgājām uz vakariņām tuvajā Ananāsu Hotelī. Šeit jāpiemin, ka Kvīnslandes (Queensland) pavalsti, kurā atrodas Brisbane, dēvē par Ananāsu pavalsti, jo tur labi aug ananāsi, kā arī banāni, avokādo un citi eksotiski augļi.

Neilgi pēc tam tika saņemta ziņa, ka mūsu lietošanai esot piešķirta Sv. Bernarda baznīca, kas atradās kādu gabalu no pilsētas centra, tomēr ne pārāk tālu. Baznīca bija neglīta un jo sevišķi nepiemērota latīņu liturģijai, bet kas par to – bija sperts liels solis.

Musu saimei par kapelānu arhibīskaps nozīmēja jezuītu prāvestu Džordenu (Jordan), kurš jau agrāk bieži bija iesaistījies latīņu Mises atbalstīšanā, un kurš prasmīgi dziedāja dziedamo Misi. Tā kā viņa kristītais vārds ir Gregorijs, mūsu saimi nosauca par Sv. Gregorija saimi. Tēvs Džordens vēl arvien ir mūsu kapelāns.² Augsti izglītots un kulturāls cilvēks, viņam ir lielas Dieva dotības, it sevišķi sabiedriskā ziņā. Par viņu tiek sacīts, ka viņš visus pazīstot un ka visi pazīstot viņu! Un tā tiešām ir: Austrālijas katoļu aprindās ir maz tādu kas viņu nepazītu, kaut vai tikai vārda pēc.

Latviešiem varētu interesēt tas, ka pirms pārcelšanās uz Brisbani, dzīvojot Hobartā, Tasmānijas pavalstī, pr. Džordens aktīvi darbojās Apspiesto Nāciju Sabiedrībā, kura starp citu aizstāvēja Padomju okupētās Baltijas valstis un aģitēja par to, lai tās atgūtu neatkarību. Viņš arī bija labos draugos ar Austrālijā dzīvojošiem latviešu jezuītiem pr. Beču un pr. Gaideli.

Kad pr. Džordenu nozīmēja par kapelānu, viņam par palīgu iecēla kādu vecāku priesteri Rosu (Ross), kurš bija plaši pazīstams kā latīņu Mises atbalstītājs. Tēvs Ross nu aizgājis mūžībā, lai Dievs viņam žēlīgs!

Tagad, kad lietas stāvēja uz stingrākiem pamatiem, nāca laiks pilnīgāk izveidot liturģiju un ievest dziedamo Misi svētdienās, jo, kā zināms, Missa Cantata ir normatīva svētdienas Misēm. Kopā ar savu paziņu, kura arī ir mūziķe, ar kapelāna ziņu nodibinājām kori. Mūsu mērķis bija, lai tādā un tādā svētdienā notiktu Missa Cantata, vai lūst vai plīst, vai koristi skaitā divi vai divdesmit. Īstenot šādu mērķi nenācās viegli, un tur bija daudz starpgadījumu, līdz lietas daudz maz nostabilizējās. Patreiz Missa Cantata tiek celebrēta apmēram katru otro svētdienu.

Vēl viens iemesls mērķtiecīgi ievest dziedamo Misi bija, lai piesaistītu jaunus saimes locekļus, jo ir novērots, ka gregoriskajiem dziedājumiem, kopā ar izciliem Baznīcas polifonijas darbiem, kā piemēram Palestrīnas, Viktorijas un Bērda komponētiem, ir liels pievilkšanas spēks. Saimes skaits gan palielinājās, bet ne tik daudz cik būtu gribējies. Katru svētdienu cītīgi skaitījām galviņas – arī zīdaiņus – un, ja kopā ar celebrantu, piekalpotājiem un koristiem kopskaitā sanāca 30, tad jau skaitījās labi!

Bija arī mēģinājumi piesaistīt tieši koristus. Vienu gadu norunājām uzrīkot gregoriskās dziedāšanas vienas dienas kursu. Telpas noorganizēt bija viegli, jo kāds mūsu kopienas loceklis strādāja kā mūzikas skolotājs glaunā anglikāņu zēnu skolā un izkārtoja tā, ka varējām patīkamās skolas telpas lietot par brīvu. Gribējām kursiem piesaistīt kādu izcilu latīņu Mises atbalstītāju un gregorisko dziedājumu speciālistu. Viņš dzīvoja citā pilsētā un vajadzēja viņam samaksāt ceļa naudu. Kursu viņš bija ar mieru sniegt par brīvu. Ecclesia Dei sabiedrības Brisbanes nodaļas kase bija patukša, un ceļa izdevumiem nesanāca pietiekoši naudas. Domājām un spriedām, lūdzām labo Dievu, lai dod zīmi. Viņš arī to deva, tas notika šādi.

Viens no mūsu saimes – tās loceklis jau no pašiem pirmsākumiem – bija tāda tipa cilvēks kuru Austrālijā sauc par “zemes sāli” – pēc Svētajiem Rakstiem, – nezinu, vai Latvijā arī tā kādu sauc. Pēc amata elektriķis viņš bez liekas plātīšanās palīdzēja visur un visādos veidos. Jaunībā viņš bija bijis slavens futbolists, un ja kāds kaut cik ko zin par Austrāliju, tad zin, cik Austrālijā svarīgs ir futbols, tas ir gandrīz kā reliģija. Viņš savā dzīvē bija sekmīgi atturējies no tiem grēkiem, kas ir tipiski slaveniem futbolistiem, bet viņam bija viens niķis; viņam patika derēt uz zirgu sacīkstēm. Viņš zināja, ka mēs mēģinam organizēt gregorikas kursus, jo bija jau piedāvājies izpalīdzēt praktiskās lietās, ja vajadzīgs. Tai nedēļā, kad mēs gaidījām zīmi no debesīm, viņam gadījās liels vinnests zirgos un viņš piedāvāja aizdot naudu, lai izmaksātu ceļu mūsu gregorikas speciālistam.

Izrādījās, ka izvēlētais datums speciālistam arī bija pa prātam, un tā viss nokārtotojās bez problēmām. Kursi izdevās labi, un nobeidzās visiem kopā nodziedot Kompletoriju mazajā Sv. Benedikta baznīciņā, kas bija skolas tuvumā. Todien bija ļoti auksta diena. Brisbanē pat ziemā nav daudz ļoti aukstu dienu, bet tā bija viena no tām. Mūsu labvēlīgais elektriķis mums uztaisīja varen garšīgu ķirbju zupu, ko ēst pusdienās, un gādāja, lai būtu arī citi silti ēdieni un dzērieni starpbrīžos.

Nozīmīgs pagrieziens uz labo pusi mūsu saimei bija manāms pēc tam, kad sāka notikt Trīs svēto dienu ceremonijas (Triduum) gavēņa beigās. To noorganizēt bija lielu lielais darbs, it sevišķi kora vadītājai. Viņa to visu veica ar lielu neatlaidību un uzupurēšanos, pa reizei arī apmācot celebrantus, kuri ilgus gadus nebija dziedājuši šīs ceremonijas latīņu valodā.

Tagad mūsu kopiena ir izaugusi ļoti liela. Ir prāvs skaits ģimeņu ar daudz bērniem; dažās ir septiņi, astoņi un pat deviņi bērni. Ir arī vairāki konvertīti, kuriem ir svarīgi, lai viņu bērni uzaugtu ar stipru pietātes un daiļuma izpratni Dieva pielūgšanā, un tieši tāpēc latīņu Mise viņus pievelk.

Ja agrākos laikos bija jāuztraucās, kur dabūt piekalpotājus, tagad to ir liels bars; gan mazi, gan lieli, gan jauni, gan vecāki gados. Vairāki ir spējīgi pēc vajadzības izpildīt arī ceremonijmeistara pienākumus.

Visiem bija liels prieks, kad 2011. gada maijā par priesteri tika ordinēts kāds jauns cilvēks, Damons Saifers (Damonn Sypher), kurš par latīņu Misi bija uzzinājis no dažiem mūsu saimes locekļiem. Būdams konvertīts, viņš izjuta aicinājumu, un nolēma studēt par priesteri Sv. Pētera priesteru brālībā. Viņam dažāda veida atbalstu studijās – gan Amerikā, gan Eiropā – sniedza mūsu saimes locekļi. Un liels skaits nozīmīgajā dienā brauca uz Sidneju, kur Sv. Marijas katedrālē viņu ordinēja Austrālijas kardināls Pells (Pell). Pēc ordinācijas pr. Saifers izpildīja draudzes gana pienākumus kādā Amerikas pilsētā, bet drīzi vien devās atpakaļ uz Austrāliju, jo tika nozīmēts darbam Sidnejā.

Nobeigumā pastāstīšu par visjaunāko notikumu Sv. Gregorija saimē, jo tas bija savā ziņā vēsturisks. Šī gada³ 29. septembrī, Sv. Miķeļa dienā, sešpadsmit saimes jaunieši saņēma Iestiprināšanas sakramentu no vietējā ordinārija, arhibīskapa Kolridža (Coleridge). Tā bija pirmā reize kopš Vatikāna II koncila, kad Brisbanes arhibīskaps iestiprina pēc tradicionālā latīņu rita. Iestiprināšanai sekoja pontifikālā Mise, arī pirmoreiz kopš Vatikāna II koncila. Iznāca tā, ka ceremoniju meistars bija mūsu pašu pr. Saifers, jo viņš atvietoja atvaļinājumā aizbraukušo pr. Džordenu. Tas bija aizkustinošs un pacilājošs notikums. Deo gratias!

Autore par sevi: Marija Svilans dzīvo Austrālijā un galvenokārt nodarbojas ar mūziku: māca skolniekiem stīgu instrumentus un klavieres, reizēm spēlē vijoli orķestrī, un ērģeles baznīcā. Īpaši interesē sengrieķu mūzikas teorija un ar to saistītie dažādi filozofiski, pedagoģiski un vēsturiski jautājumi. Viņa ir aktīvi darbojusies latviešu sabiedrībā un vairākus gadus diriģēja latviešu kori Beverīna, piedaloties kā diriģente Australijas latviešu Kultūras Dienās. Pa reizei ir sniegusi referātus Latviešu namā. Ir augstskolas izglītība ar sek. grādiem: Bachelor of Arts (Bakalaura grāds humanitārās zinātnēs), Bachelor of Music (Bakalaura grāds mūzikā), Master of Arts (Maģistra grāds humanitārās zinātnēs – ar specializēšanos mūzikoloģijā). Marija nāk no daudzbērnu gimenes un viņas vecāki ir latgalieši – tēvs no Varakļāniem un māte no Stirnienes. Vecāki bērnus audzināja katoliskā garā un gādāja lai būtu laba izglītība un iespēja izkopt muzikālās dotības. Bērnu sekmes dažādās izglītības un kultūras nozarēs ir vecāku nopelns. Tagad mīļie vecāki ir aizgājuši mūžībā. Lai Dievs viņiem žēlīgs!

1. Ja Kungs neuzcels namu, veltīgi pūlas tie, kas to būvē. Ja Kungs nesargās pilsētu, velti nomodā ir tas, kas to sargā.
2. Pr. Džordens, SJ, līdz mūža beigām pildīja šo kalpojumu. Miris 2015. gada 19. jūlijā. Tagad Brisbenas tradicionālo kopienu uz maiņām apkalpo četri oratoriāņu tēvi.
3. 2013.