Sv. Krēsla ģerbonis (Wikipedia)
Katoliskās Baznīcas portāls katolis.lv mūs informē, ka ir pienākusi Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību, ko ik gadus rīko no 18. janvāra līdz 25. oktobrim. Lai auglīgāk varētu tajā piedalīties, būtu nepieciešams apdomāt, kas ir kristiešu vienotība, kas – tās trūkums un kā pie vienotības var nonākt, tas ir, saprast, par ko īsti jālūdzas. Minētā publikācija portālā vēstī, ka šogad nedēļas tēma ir “Aicināti sludināt Kunga varenos darbus (sal. 1 Pēt. 2, 9)”. Tā kā ar šo aicinājumu apustuļu vadonis ir vērsies pie kristiešiem, kuri jau ir vienoti, nav uzreiz skaidrs, kādā veidā tas īpaši attiecas uz zudušas vienotības atjaunošanu. Tomēr publikācijas teksts to nekādi nepaskaidro, vienīgi uzskaita dažādus sarīkojumus, kas notiks šajā nedēļā. Turpat gan ir arī norāde uz “meditāciju tekstiem“.
Piedāvātās meditācijas: viela pārdomām, problēmas, bet nav atbilžu
Ielūkojoties šajā materiālā, skaidrības vairāk nekļūst. Pēc vienas rindkopas par Vienotības nedēļas vēsturi (kas satur dogmatiska rakstura kļūdu, bet par to – vēlāk), lasām šādu mīklainu tekstu “Domājot par nepieciešamību pielāgoties, mēs aicinām jūs izmantot šo materiālu visa gada garumā, lai izteiktu to kopības pakāpi, kura baznīcās jau ir sasniegta, un kopīgi lūgtos par pilnīgu vienotību saskaņā ar Kristus vēlēšanos.” Par kādu pielāgošanos šeit runa? Kurš kuram pielāgosies? Tālāk lasot izrādās, ka nevis cilvēkiem jāpielāgojas, bet tie ir sagatavotie materiāli, kas domāti ekumēniskiem dievkalpojumiem vai ekumēniskām lūgšanām, kurus tad varētu pielāgot pēc vajadzības. Materiāli satur citātus no Sv. Rakstiem, kā arī dažādus lūgšanu tekstus, kuri pa daļai ir sentimentāli (“piedod, ja mēs pavairojam nāves, kara un netaisnības kultūru un nespējam īstenot mīlestības civilizāciju”) un nekonkrēti (“Kā Dieva bērni, kuri apzinās savu cieņu un misiju, pacelsim savas lūgšanas un apliecināsim savu vēlēšanos būt Dieva svētai tautai”), vai pat pasaulīgi (“Piedod, kad mums neizdodas … ievērot cilvēktiesības un cieņu”). Bet arī labākie no tiem nedod skaidrību par kristiešu vienotības būtību un tikpat labi varētu skanēt jebkurā citā dievkalpojumā. Izmantotie izteicieni turklāt rada šaubas par šo tekstu piemērotību katoļu lūgšanām vispār.
Jau pirmajā rindkopā par lūgšanu nedēļu teikts, ka tā ir “arī ir simbolisks laiks Baznīcas vienotībai”. Tā ir nopietna kļūda, jo Baznīca māca, ka vienotība ir tās īpašība, kas tai ir vienmēr piemitusi, un tās tai nekad nav trūcis (“Ticības mācības kongregācijas deklarācija Dominus Iesus“, nr. 16; sal. “Katoliskās Baznīcas Katehisms (KBK)”, nr. 820). Tik tiešām, kad Kristus lūdzās, “lai viņi būtu viens” (Jņ. 17, 21), šī vienotība pastāvēja, un nav domājams, ka Tēvs Viņu nebūtu uzklausījis arī par tās saglabāšanu. Arī ticības apliecībā mēs runājam par “vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu.” Tātad tā aizvien turpina pastāvēt, un tai visu laiku piemīt visas šīs četras īpašības.
Tālāk lasām šādas rindas: “Sv. Pēteris agrīnajai Baznīcai saka, ka tā savos meklējumos pirms sastapšanās ar Evaņģēliju nebija tauta. Bet, dzirdot aicinājumu būt Dieva izredzētajai ciltij un saņemot Dieva pestīšanas spēku caur Jēzu Kristu, tā ir kļuvusi par Dieva tautu.” Kas tā par agrīno Baznīcu, kura nebija sastapusies ar Evaņģēliju? Ja tie ir jūdi, tad Vecās Derības ietvaros tā bija tauta, un tie no viņiem, kas pieņēma Jēzu par Mesiju, arī turpināja būt tauta. Tātad Sv. Pēteris acīmredzot uzrunā kristītos no pagānu vidus, kuri caur kristību ir pievienoti Dieva tautai jeb Baznīcai un pastāv “apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā” (Ap. d. 2,42).
Pa visu materiālu tiek lietoti daudzskaitļa vārdi “baznīcas” un pat “Baznīcas”, it kā Baznīca nebūtu viena, vai kristiešu kopienas, kas sevi dēvē par baznīcām, būtu attiecībā uz kristiešu vienotību tādā pašā stāvoklī kā Katoliskā Baznīca.
Vēl citā vietā šajos materiālos rakstīts: “Meklēt patiesību un vienotību: apzinoties mūsu kopīgo identitāti Kristū, esam aicināti atbildēt uz jautājumiem, kuri joprojām mūs šķir kā kristiešus.” Atkal nav īsti skaidrs, vai visiem Latvijas kristiešiem jāmeklē patiesība un – kur tā atrodama. Bet vismaz esam nonākuši līdz atziņai, ka pastāv jautājumi, kas šķir, un ka patiesība vienotībai ir būtiska.
Viena Baznīca un kristiešu vienotība
Par laimi, katoļiem, kas, kā noskaidrojām, pastāv “apustuļu mācībā” jeb Baznīcas mācībā, patiesība par kristiešu vienotību šajā mācībā arī ir atrodama.
Pāvests Pijs XI savu 1928. gadā izdoto encikliku “Mortalium animos” ir tieši veltījis kristiešu vienotības jautājumam. Tāpat kā katolis.lv publicētā materiāla autori arī pāvests ar izpratni lūkojas uz to kristiešu centieniem, kas dažādos veidos mēģina pie šīs vienotības nonākt. Pāvests vispirms kā kļūdainu noraida uzskatu, ka Jēzus lūgšana nav izpildīta un viņa izlūgtā vienība līdz šim nav pastāvējusi, bet ir kāds tikai nākotnē sasniedzams ideāls, vai arī ka doktrinālās atšķirības, kas šķir katoļus un citus kristītos, jānoliek malā un jāliek priekšā visiem kopīga ticības apliecība, kas ir visiem pieņemama un kurā visi var justies kā brāļi.
Taču Jēzus Kristus pats bija sūtījis apustuļus pa visu pasauli sludināt evaņģēliju un mācīt visu, ko Viņš bija pavēlējis, apsolot arī Sv. Gara palīdzību un pats savu klātbūtni ne tikai apustuļu dzīves laikā, bet arī “līdz pasaules galam.” (sal. Mt. 28, 19,20; Mk. 16, 15,20; Jņ. 16, 13–15). Tāpēc nav iedomājams, tā Pijs XI, ka ar šādām garantijām apgādāta apustuļu mācība ir pazudusi vai kļuvusi tik neskaidra, ka šodien būtu pieļaujami dažādi, pat savstarpēji nesaderīgi viedokļi ticības lietās. Gluži otrādi, Kristus Baznīca, būdama apustuliska, ar apustuļu pēcteču – pāvestu un bīskapu – muti arvien vēl turpina mācīt to, ko saņēmusi no Kristus un apustuļiem (KBK, nr. 869).
Katehismā varam arī izlasīt Baznīcas vienības kritērijus (KBK, nr. 815):
– vienas ticības, kas ir saņemta no apustuļiem, apliecinājums;
– dievišķā kulta, īpaši sakramentu, kopīga svinēšana;
– apustuliska pēctecība, ar ordinācijas sakramentu, kas uztur Dieva tautas brālīgo saskaņu.
Tātad īsumā – vienotība ticībā, dievkalpojumā un sakramentos, kā arī hierarhijā. Turklāt hierarhijas galva ir Sv. Pētera pēctecis – Romas bīskaps jeb pāvests (KBK 936, 937). Lūk, arī mērķis, ko būtu nepieciešams izlūgt arī Kristiešu vienības nedēļas ietvaros.
Tiešām, Baznīca piešķir pilnīgas atlaidas tiem, kuri, ievērojot parastos nosacījumus, Kristus Karaļa svētkos lūdzas šo Cilvēces veltīšanas lūgšanu Kristum Karalim. Tajā ir arī nodoms par kristiešu vienotību:
“Esi Karalis arī tiem, kas maldu mācību samulsināti vai ar šķelšanos no Tevis atdalīti; sauc viņus atpakaļ drošajā patiesības ostā un ticības vienībā, lai drīzumā būtu viens ganāmpulks un viens gans” (“Enchiridion indulgentiarum“, nr. 2; “Slavējiet Kungu”, 1989. g., 127. lpp.)
Šajā lūgšanā ir izteikta visa patiesā ekumēnisma būtība. Baznīca piešķir arī daļējas atlaidas tiem, kas tieši kristiešu vienības nodomā lūdzas Baznīcas apstiprinātu lūgšanu, bet pilnas atlaidas – tiem, kas šīs nedēļas laikā piedalās kādos dievkalpojumos (aliquot functionibus) un šīs nedēļas noslēgumā (“Enchiridion indulgentiarum“, nr. 11). (Diemžēl katolis.lv minētajās publikācijās par atlaidām nekā nemin.)
Šķirto kristiešu stāvoklis
Vai uz mūsu ekumēniskajiem partneriem – dažādām Latvijas nekatoļu kristiešu kopienām – attiecas augšminētā lūgšana? Katrā ziņā. Ja tas, kas mūs vēl šķir, ir domstarpības ticības mācībā, tad viņu mācībā – tur, kur tā atšķiras no katoliskās, – acīmredzot ir kādi maldi, kuri jāpārvar, ar Dieva palīdzību meklējot patiesību. Savukārt, ja viņi nedzīvo pakļautībā katoliskajai hierarhijai, tad tā jau arī ir šī atšķeltība, kuru viņiem vajadzētu pārvarēt. Par šīm abām lietām mēs īpaši šīs nedēļas laikā varam lūgties Dieva žēlastību. Tad arī kopīga dalība dievkalpojumos un sakramentos būs atgūtās vienotības vainagojums.
Jāatceras, ka kristiešu vienotība nav pašmērķis vai tikai līdzeklis, lai pārliecinoši izskatītos nekristiešu acīs. Uz spēles ir mūsu šķirto brāļu mūžīgā atpestīšana. Kā mēs zinām, “ārpus Baznīcas nav pestīšanas” (Laterāna IV un Vatikāna II koncils, u. c.; KBK, nr. 846). Nav šaubu arī, ka Kristus ir dibinājis tikai vienu Baznīcu, kas ir “viena, svēta, katoliska, apustuliska un Romas Baznīca”, caur kuru Viņš vēlējies dāvāt pestīšanu (KBK, nr. 866–870; Pijs XII, enciklika “Mystici corporis“, nr. 12,13). Tātad, ja mēs attiecībās ar nekatoļu kristiešiem apmierināmies tikai ar kopīgu pasākumu rīkošanu, sadarbību laicīgās lietās un pasaulīgu draudzību, tad līdz galam neizpildām tuvākmīlestības pienākumu, ja vien katrai situācijai piemērotā veidā arī neatgādinām par viņu bīstamo situāciju vai vismaz godīgi neatbildam, ja par to tiekam jautāti. Tiesa, daudzi var atrasties arī t. s. nepārvaramas neziņas stāvoklī, kad viņi nezina par patieso un vienīgo Baznīcu un tur nav vainojami (KBK, nr. 847). Taču katra sirds dziļumus zina tikai Dievs, un mums būtu vieglprātīgi pieņemt, ka kāds konkrētais cilvēks ir šādā stāvoklī (sal. Pija IX uzrunu Singulari quadam, 1854. g., D 1647).
Arī tas, ka šķirtajās vietējās baznīcās un kopienās ir sastopami patiesi svēttapšanas un patiesības “elementi” (KBK, nr. 819), pilnībā neglābj situāciju, jo elementi nav viss veselums un nevar būt pietiekami pestīšanai. Citādi nemaz nebūtu vajadzības pēc vienotības un piederības Baznīcai. Bet šie elementi kalpo kā mudinājums uz vienotību. Arī tādi, kam ir, piemēram, automobiļa “elementi” – vienam stūre, citam sēdeklis, citam spoileris, vēl kādam – pat motors, nekur ar tiem nevar doties ceļā un nonākt galamērķī; vien tas var, kam pieder viss automobilis lietošanas kārtībā.
Par nepieciešamību piederēt Baznīcai Florences ekumēniskais koncils māca: “Visusvētā Romas Baznīca, mūsu Kunga un Pestītāja dibināta, … stingri tic, apliecina un sludina, ka neviens, kas nepastāv Katoliskajā Baznīcā, ne tikai pagāni, bet arī jūdi vai ķeceri, vai arī shizmatiķi, nevar būt mūžīgās dzīves dalībnieki, bet gan nonāks mūžīgajā ugunī, “kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem” (Mt. 25, 41), ja vien viņi pirms mūža beigām tai (Baznīcai) netiks pievienoti; tik vērta ir Baznīcas miesas vienotība, ka tikai tiem, kas tajā paliek, Baznīcas sakramenti un gavēņi, žēlsirdības dāvanas un citi žēlsirdības darbi dod labumu un atnes Kristus kareivju mūžīgo algu. Neviens, lai kādas žēlsirdības dāvanas būtu devis, vai pat ja savas asinis par Kristu būtu izlējis, nevar tikt glābts, ja nepaliek Katoliskās Baznīcas klēpī un vienībā” (Dekrēts Cantate Domino, D 714). Šeit arī rodam atbildi par mūslaikos daudz minēto “mocekļu ekumēnismu”.
Kā sasniegt vienotību
Pāvests Pijs XI raksta: “Kristiešu vienību var veicināt tikai veicinot to cilvēku atgriešanos vienīgajā patiesajā Kristus Baznīcā, kuri ir šķirti no tās, jo pagātnē to nelaimīgā kārtā ir pametuši, – vienā patiesā Kristus Baznīcā, kas ir redzama visiem un kurai pēc tās Dibinātāja gribas arvien jāpaliek tādai, kādu Viņš to iedibināja. Gadsimtu gaitā Kristus mistiskā Līgava nekad nav bijusi aptraipīta un nevar būt tāda arī nākotnē. … būtu muļķīgi un nevietā sacīt, ka mistiskā miesa ir veidota no locekļiem, kas ir atdalīti un izklīduši: tāpēc, ikviens, kurš nav vienots ar miesu, nav tās loceklis, nedz ir vienotībā ar tās galvu – Kristu.
Turklāt, šajā vienā Kristus Baznīcā neviens nevar būt un pastāvēt, kurš nepieņem, neatzīst un neklausa Pētera un tā likumīgo pēcteču autoritātei un virsvadībai. Vai tad to senči, kuri tagad ir sapinušies Fotija un reformatoru maldos, neklausīja Romas bīskapam, dvēseļu virsganam? Diemžēl, viņu bērni pameta viņu tēvu namu, bet tas nesagruva un neiznīka, jo Dieva palīdzība tam bija vienmēr. Lai tad viņi atgriežas kopīgā tēva namā, kurš aizmirsis apvainojumus, kurus viņi agrāk vērsa pret Apustulisko Krēslu, uzņems viņus ar vislielāko mīlestību. Jo tā kā viņi arvien saka, ka vēlas būt ar mums vienoti, kāpēc gan viņi nesteidzas pie Baznīcas, visu ticīgo mātes un skolotājas?” (Mortalium animos, nr. 10,11).
Tālāk pāvests citē senkristiešu autoru Laktanciju (250.–325.): “Katoliskā Baznīca vienīgā patur patiesu dievkalpojumu. Tā ir patiesības avots, tā ir ticības nams, tā ir Dieva templis: ja kāds tajā nenonāk, vai ja kāds no tās aiziet, viņam nav daļas pie dzīvības un pestīšanas cerības. …”
Pāvests turpina: “Tātad, lai atšķirtie bērni nāk pie Apustuliskā Krēsla, kas atrodas Pētera un Pāvila, apustuļu vadoņu, pilsētā, kas svētīta viņu asinīs, … ne cerībā, ka “dzīvā Dieva Baznīca, patiesības balsts un pamats” (1. Tim. 3, 15) metīs pie malas savas ticības veselumu un piecietīs viņu maldus, bet gluži otrādi – lai viņi paši padodas tās mācībai un vadībai. … Mēs arī vēlamies, lai mūsu bērni to zinātu, – ne tikai tie, kas pieder Katoliskajai kopībai, bet arī tie, kas no mums šķirti: ja šie pēdējie pazemīgi lūgs gaismu no debesīm, nav šaubu, ka viņi atpazīs vienu patiesu Jēzus Kristus Baznīcu un beigu beigās tajā ieies, kļūdami ar mums vienoti pilnīgā mīlestībā” (Mortalium animos, nr. 12,13).
Tiešām, lai tā arī notiek! Par to varam lūgties īpaši šonedēļ, un arī vienmēr, lai mūsu luterāņu, pareizticīgo, baptistu vai citām kristiešu kopienām piederīgie draugi, radi un paziņas, kas varbūt daudzās lietās var būt mums par dzīves paraugu, necieš zaudējumu šajā svarīgajā kristīgās dzīves jomā, tomēr atceroties, ka tas ir Dieva žēlastības darbs, ja kāds atgriezīsies pie katoliskās vienības. Lai cik tas liekas neiespējami, tādi piemēri ir, arī mūsu priesteru vidū. Māras Zemes Karaliene lai aizlūdz par mums un mūsu šķirtajiem brāļiem.
Par vienotības nedēļas vēsturi
Jau 1897. gadā pāvests Leons XIII lika Svētā Gara novenu deviņas dienas pirms Vasarsvētkiem lūgties īpaši kristiešu vienības nodomā (enciklika Divinum illud munus). 1908. gadā episkopāļu mācītājs L. T. Vatsons no Ņujorkas ierosināja visiem kristiešiem lūgties šādā nodomā laikā no 18. janvāra – sv. Pētera Romas katedras svētkiem – līdz 25. janvārim, kas ir sv. apustuļa Pāvila atgriešanās svētki. Kad 1909. g. Vatsons pats kopā ar vairākiem līdzgaitniekiem tika uzņemts Katoliskajā Baznīcā, pāvests Pijs X apstiprināja šādu lūgšanas apustulātu. Viņa pēctecis Benedikts XV ar 1916. gada vēstuli “Romanorum Pontificum” ieteica īpaši šajā nedēļā lūgties par vienotību visiem katoļticīgajiem un arī iedibināja īpašas atlaidas.
Aglonas Dievmāte
Svētais Meinards
Una Voce Latvija 
Var atsaukties arī uz Ticības kongregācijas Deklarāciju “Dominus Iesus”, kur 16. un 17. nodaļā labi tiek skaidrots par Baznīcu un B(b)aznīcām.
Angliski: http://www.vatican.va/roman_curia/congregations/cfaith/documents/rc_con_cfaith_doc_20000806_dominus-iesus_en.html
Krieviski: http://www.unavoce.ru/library/dominus_iesus.html
Dokuments tika sagatavots J. Racingera vadībā 2000. gadā un guvis pilnu Jāņa Pāvila II piekrišanu
PatīkPatīk
Ir taču atsauce uz Dominus Jesus, tik par citu lietu. Vienā rakstā nevar iebāzt gluži visu, ko varētu teikt par šo tēmu. Jāatstāj kas citai reizei ar’.
PatīkPatīk
Ja kāds ne-kristietis vai ne-katolis cītīgi seko pāvesta Franciska aktivitātēm, tad viņš neglābjami nonāks pie aplamiem, gluži pretēji jūsu iztirzātajām Patiesībām, secinājumiem. Diemžēl dzīvojam šādā šaušalīgā laikā. Vairums katoļu institūciju pasaulē – skolas, universitātes, slimnīcas ut.t. sen jau nav katolicisma nesējas.
Lai Dievs jums dod spēku paust Patiesību arī šajos drūmajos laikos!
PatīkPatīk
Raksts ir interesants, paldies, diemžēl dažviet pārāk ass un konfrontējošs, man tā liekas…
Jāsaprot, ka protestanti un pareizticīgie objektīvi atrodas tādā situācijā, ka viņi nevar ticēt tam, ka Kristus Baznīca ir (“est” vai “subsistit in” – par to nestrīdēšos šeit, – Racingers mācīja, ka pretrunas nav, pat “subsistit in” esot pat spēcīgāks formulējums) Katoliskā vai Katoliskajā Baznīcā, jo viņiem ir rūpīgi izstrādātā teoloģija, kas “atmasko” katoļu pretenzijas un “kļūdas”. Ņemiet vērā, ka vēstures gaitā katoļu uzvedība bija… visai tāla no ideāla. Un vēl: kā nu pareizticīgie saskatīs mūsu, piedodiet, protestantizētajā Baznīcā, kas atrodas dziļā teoloģiskajā (Sinodi atceraties, piemēram?), garīgajā (salīdziniet prasības ticīgajiem par lūgšanu un gavēšanu!) un liturģiskajā krīzē (Internets ir pilns ar video piemēriem), to īsto Kristus Baznīcu, kam būtu morāliski saistoši pievienoties???
Par to Florences Koncilu…. es neesmu teologs, būtu jāpēta dziļāk… Atradu, piemēram, diskusiju, kā var samierināt Cantato Domini ar Vatikāna II Koncila vai Jāņa Pāvila II mācību. Tiek piedāvāts viedoklis, ka tai Deklarācijai nepiemīt nemaldīgums. http://www.catholicplanet.net/forum/showthread.php?t=653
Citu kristiešu pārstāvji un nekristieši ir mūsu draugi, bieži vien daudz labāki un ticīgāki par mums, bet tas nenozīmē, ja draudzības dēļ būtu jāmaina teoloģija. Mūsdienās rīkojas citādi: ja kādu neērtu teoloğiju vai pat Evaņģēlija vēsti nevar atcelt, tad to cenšas nepieminēt. Rezultātā par to reti atceres vai pat nezina, un dominē “christianity light” vai “Catholicism light”.
PatīkPatīk
Izskatās, ka tas catholicplanet komentētājs jauc Florences koncilu ar Bāzeles vai Pizas konciliem. Tie gan laikam notika pret “īstā” pāvesta gribu. Tā kā Florenci var arī uzskatīt par abu pārējo turpinājumu, dažkārt raksta par “Bāzeles-Pizas-Florences koncilu”. Bet Florencē pāvests pats piedalījās un rakstā citētais dekrēts ir pieņemts tur. Pie tam citētā vieta, kā rādās, ir labā saskaņā vai vismaz nav pretrunā ar baznīctēviem un ar maģistērija izteikumiem pirms un pēc tam.
PatīkPatīk
Atvainojos. Kļūdījos: Bāzeles–Ferrāras—Florences
PatīkPatīk
Nekur nevaru atrast dokunentu Cantate Domino: ne Wikipēdijā, be newadvent.org.. Pat netiek minēts… Nezinu, cik ticams ir avots http://catholicism.org/cantate-domino.html … Vai varat norādīt solīdu avotu? Paldies.
PatīkPatīk
Neesmu iedziļinājusies un patreiz nav laika, bet šķiet, ka teksts angliski šeit.
http://www.papalencyclicals.net/Councils/ecum17.htm
Jāritina uz leju (scroll down) līdz “SESSION 11 4 February 1442 [Bull of union with the Copts] Eugenius, bishop, servant of the servants of God, for an everlasting record. Sing praises to the Lord for he has done gloriously; let this be known in all the earth.” utt.
PatīkPatīk
Avots catholicism.org ir ticams (kā to jau zin ‘tradicionāli’ katoļi). Vienīgais, ka teksts nav pasniegts pilnībā, bet izvilkumos.
PatīkPatīk
Vai ievērojāt pie citāta “D 714”? Tā ir atsauce uz slaveno “Dencingeru” jeb “Enchiridion symbolorum, definitioum, et declarationum de rebus fidei et morum”, kas ir hronoloģiska maģistērija izteikumu izlase, sākot no Apustuļu ticības apliecības līdz mūsdienām. Jau vairāk kā gadsimtu standarta uzziņu izdevums šādiem nolūkiem, jezuītu veidots. Citēts pēc 24. izdevuma (1948. g.) Atsauce uz jaunākiem izdevumiem (pēc 1963. g.) izskatītos šādi “DS 1351”. Online versijā ir abas numerācijas: http://catho.org/9.php?d=bx0#b1o
Tur ir arī franču tulkojums.
PatīkPublicējis 1 person
Mūsdienu skatījums uz eklezioloģiju diezgan sakarīgi ir aprakstīts šeit:
https://en.wikipedia.org/wiki/Subsistit_in
PatīkPatīk
Laudetur Jesus Christus!
Pilns bullas “Cantate Domino” teksts lasāms šeit:
“BULLARUM, DIPLOMATUM ET PRIVILEGIORUM SANCTORUM ROMANORUM PONTIFICUM TAURINENSIS EDITIO”, TOMUS V, MDCCCLX
https://archive.org/details/04672031.5.emory.edu (58.-65. lpp.)
Bieži citētais fragments ir šis:
“Firmiter credit, profitetur et praedicat nullos intra catholicam Ecclesiam non existentes, non solum paganos, sed nec iudaeos aut haereticos atque schismaticos aeternae vitae fieri posse participes, sed in ignem aeternum ituros, qui paratus est diabolo et angelis eius, nisi, ante finem vitae, eidem fuerint aggregati. Tantumque valere ecclesiastici corporis unitatem, ut solum in ea manentibus ad salutem ecclesiastica sacramenta proficiant, et ieiunia, eleemosynae ac cetera pietatis officia et exercitia militiae christianae praemia aeterna parturiant. Neminemque, quantascumque eleemosynas fecerit, et si pro Christi nomine sanguinem effuderit, posse salvari, nisi in catholicae Ecclesiae gremio et unitate permanserit.”
Ir vērts izlasīt visu bullu un gūt skaidrību, kā to vajadzētu izprast, – ne tikai mūsdienās, bet arī aplūkojot senākus Baznīcas dokumentus un praksi. Piemēram, kā ar šo bullu ir saskaņojamas Baznīcas prakses attiecībā uz citās kristiešu denominācijās saņemtiem Sakramentiem. Ja citā denominācijā vai pat ārpus tās saņemtu kristību var atzīt par derīgu, tātad jautājums par šādi kristīta cilvēka piederību Kristus Miesai paliek atvērts, nevis tiek cieti nogriezts ar juridisko skalpeli. Tas pats attiecībā uz citiem Sakramentiem.
PatīkPublicējis 1 person
Derīga kristība viena pati negarantē pestīšanu cilvēkam, kas sasniedzis saprāta gadus (6 g?). Mazulim gan. Katehisms un dažādu laiku maģistērija dokumenti norāda, ka piederību Baznīcai nosaka 3 saites (vienas ticības apliecināšana, kopīga dalība sakramentos, pakļaušanās vienotai hierarhijai), nevis kristība vien. Protams, arī Florences koncils atzina par derīgiem šķirto Austrumu baznīcu sakramentus. Tāpēc arī šajā koncilā dažas no tām varēja atjaunot katolisko vienību korporatīvā veidā.
PatīkPatīk
“Negarantē” laikam gan ir labāks atspēriena punkts dialogam nekā “garantē pretējo”. 🙂
PatīkPublicējis 1 person
Paldies par norādi! Ārkārtīgi interesanti papētīt vecās latīņu grāmatas. Tā juridiskā skalpele gan izskan kā nievājošs termins. Tomēr, vispārīgi ņemot, ja ir runa par juridiskiem dokumentiem tad laikam ir vieta arī ‘juridiskām skalpelēm’. Ja pārāk daudz jautājumu paliek ‘atvērti’ var gadīties, ka vārdiem sāk zust nozīme un jēga.
Ticības apliecībā mēs apliecinām Vienu kurš “nāks tiesāt dzīvos un mirušos”. Bez šaubām runa ir par juridisku aktu. Un tajā momentā atspēriena punkts dialogam būs neeksistējošs – zero, zilch, nada, nix – kā ar skalpeli nogriezts. Tā Baznīca māca, un tāpēc tā reizēm stingrā un nepušķotā valodā paskaidro kā rīkoties lai izvairītos no nelabvēlīga iznākuma tiesas dienā. Tā lai cilvēks atjēdzas, ka dialogs ir derīgs tikai līdz zināmam punktam.
Pats Kungs Jēzus izsakās skaidri un stingri par šādām lietām.
“Nedomajiet, ka Es atnācu atcelt baušļus un praviešus: Es neatnācu atcelt, bet izpildīt. Patiesi, Es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies” – Mt. 5:17-18
“Patiesi Es tev saku, ka no turienes [cietuma] tu neizkļūsi, kamēr nebūsi samaksājis pēdējo artavu” – Mt. 5:26.
“Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet pērles cūkām” – Mt. 7:6.
“Ieejiet caur šaurajiem vārtiem, jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā; un ir daudzi, kas pa to iet. Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā! un tikai nedaudzie to atrod” – Mt.7:13-14
“Ne katrs kas Man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā” – Mt. 7:21
PatīkPatīk
Skalpelis ir derīgs amata rīks, ja ar to apietas prasmīgi un uzmanīgi, tas nav nonievājums. Diez vai kāds no mums šaubītos, ka Kungs ar savu skalpeli, dievišķo taisnīgumu, pēdējā tiesā rīkosies pašā labākā veidā.
Kur un ciktāl likt lietā skalpeļus Baznīcas šīszemes gaitās, vēl līdz šim nav bijis un arī turpmāk nebūs viegli izšķirams. Lai latviešu priestera Franča Trasuna (1864-1926) liktenis šajā ziņā ir derīga viela pārdomām! Arī Andra Amoliņa nosauktās trīs saites ar Kristus Miesu nav vienkārši pārcērtamas ar tiesas lēmumu.
Bet brīdinājums vietā – reiz mēs visi pieredzēsim Kunga “skalpeli”, un par to nevajag aizmirst.
PatīkPublicējis 1 person
Lūk, raksts: http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/ekumeniskaja-dievkalpojuma-biskapi-uzsver-dialoga-un-kopigu-vertibu-nozimi.html
Īpaši priecē presbitērijā tā dāma baltajā tērpā ar krucifiksu (metodistu bīskapiene?) – liberālo katoļu sapnis par sieviešu ordināciju. Šis raksts it kā polemizē ar J.Vanaga vārdiem:
LELB arhibīskaps J. Vanags savā uzrunā norādīja uz to, ka Jēzus nevēlējās savas Baznīcas šķelšanos, taču cilvēkiem likās, ka jānošķiras citam no cita. Un šī sadalītība var nest gan postu, gan labumu: “Gadu simtiem Baznīca ir gājusi ļauno ceļu, tas nesa postu. […] Šodien ar Dieva palīgu gribam iet citu ceļu, labo ceļu”
Redzam, ka tur sēž metropolīts Aleksandrs. Vai daudzi katoļi zina, ka pareizticīgie tādos notikumos tikai ir klātesoši, bet nedrīkst lūgties, jo viņiem spēka ir aizliegums lūgties ar herētiķiem (piemēram, skaidrojums šeit: http://www.optina-pustin.ru/3402-molitva-s-eretikami-zapreschena-ochnites.html), jo tieši viņi sevi uzskata par Vienu, Svēto, Katolisku un Apustulisku baznīcu, bet Romas katoļus – par tādu ļoti lielu vietējo baznīcu, kas atrodas herēzē. Daži liberālāki pareizticīgie saka, ka nav noticis koncils, kas nosodītu katolicisma herēzi, bet visādam gadījumam nelūdzas. Pat jauktās ģimenēs pareizticīgie nedrīkst lūgties ar katoļiem un protestantiem (parasti garīgie tēvi neatļauj, daži liberāļi atļauj). Lūk, metropolīts Aleksandrs bija klāt, bet vai viņš lūdzās? Vai kāds pamanīja, ka uz šiem pasākumiem ierodas tikai Aleksandrs ar palīgu? Latvijas specifika, pareizticīgajiem jāizrāda lojalitāte valsts varai, bet vai jūs redzējāt tajos kaut vienu pareizticīgo cilvēku? Pa to laiku Aleksandra dosjē tie uzkrāti jauni materiāli par pareizticības nodevību:
https://antimodern.wordpress.com/tag/%D0%BC%D0%B8%D1%82%D1%80-%D0%B0%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B0%D0%BD%D0%B4%D1%80-%D0%BA%D1%83%D0%B4%D1%80%D1%8F%D1%88%D0%BE%D0%B2/page/2/
Pat patriarhs Kirils ilgi taisnojās, ka Parīzes Dievmātes Katedrālē nelūdzās ar herētiķiem.
Uzbrukuma paraugs: http://pravosl.narod.ru/library/obrashenie_notrdam_molitva.htm
Tradiciionālie katoļi uzkatu nelokāmībā ir līdzīgi pareizticīgajiem, tikai katrs uzskata sevi par pareizo.
Dažiem nāk prātā doma, ka daudzi mūsdienu katoļi ir gandrīz… Romas protestanti, kas ir līdzīgi… pārējiem mūsdienu protestantiem (kurus redzot, veco gadsimtu protestanti apgrieztos zārkos)
PatīkPatīk
Pēc visiem ekumeniskiem strīdiem un rakstiem nevarēju aizmigt: kādu ticību es apliecināšu svētdienās Credo??? Nomierinājos: viss ir savās vietās. Katoliskā Baznīca nav viena no daudzām līdzvērtīgām (ekumensiskajās sapulcēs to Katehismu būtu nepieklājīgi ticēt, taču J.Racingers gatavoja). Pārējie kristieši arī nav norakstāmi elles ugunī.
“Kristus vienīgā Baznīca [..] ir tā, kuru mūsu Pestītājs pēc augšāmcelšanās uzticēja Pēterim, ieceldams viņu par tās ganu, kuru Kristus uzticēja Pēterim un citiem apustuļiem, lai viņi to izplatītu un vadītu [..]. Šajā pasaulē Baznīca kā izveidota un organizēta sabiedrība pastāv (lat. subsistit in ) katoliskajā Baznīcā, kuru pārvalda Pētera pēctecis un bīskapi, kas ir vienoti ar viņu” (KBK 816)
Faktiski “šajā vienā un vienīgajā Dieva Baznīcā jau no pašiem tās pirmsākumiem parādījās dažādas šķelšanās, kuras apustulis bargi nopeļ kā tādas, kas pelnījušas nosodījumu. Savukārt nākamajos gadsimtos radās vēl lielākas nesaskaņas, visai lielas kopienas tika atšķirtas no pilnīgās vienotības ar katolisko Baznīcu, un bieži vaina bija gan vienā, gan otrā pusē”. Šķelšanās, kuras ievaino Kristus Miesas vienību (mēs izšķiram herēziju, apostāziju, shizmu), nenotiek bez cilvēka grēka: (KBK 817)
Tos, kuri šodien dzimst kopienās, kas cēlušās agrākās šķelšanās rezultātā, bet “kuri ir piepildīti ar ticību Kristum, nevar vainot atšķelšanās grēkā. Katoliskā Baznīca viņus apveltī ar brālīgu cieņu un mīlestību [..]. Attaisnoti caur Kristībā saņemto ticību, tie pieder Kristus Miesai, tādēļ viņiem pienākas kristieša vārds, un katoliskās Baznīcas bērni viņus pilnīgi pamatoti uzskata par brāļiem Kungā” (KBK 818) .
Turklāt ārpus katoliskās Baznīcas redzamajām robežām pastāv “daudz svēttapšanas un patiesības elementu” : “rakstiski fiksētais Dieva Vārds, dzīve žēlastībā, ticība, cerība un mīlestība, kā arī citas Svētā Gara iekšējās dāvanas un redzamie elementi”. Kristus Gars izmanto šīs Baznīcas un kopienas kā pestīšanas līdzekļus, kuru spēks nāk no žēlastības un patiesības pilnības, ko Kristus uzticēja katoliskajai Baznīcai. Visi šie labumi nāk no Kristus un ved pie Viņa, paši par sevi aicinot uz “katolisko vienību” (KBK 819).
PatīkPublicējis 1 person
@VTA (2016-01-24 plkst. 11:21)
Nu, lūk! Kungs Jēzus ir devis Savai Baznīcai pilnvaras.
“Kas jūs klausa, tas Mani klausa; un kas jūs nicina tas nicina Mani; bet kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” – Lk. 10:16
Un arī atļauju lietot skalpeli.
“Patiesi Es jums saku: ko jūs virs zemez saistīsit, tas būs saistīts arī debesīs; un ko jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.” – Mt. 18:18
PatīkPatīk
Pilnvaras un atļaujas vismaz neviens no mums, šeit runājošiem, neapstrīd, tāpat kā nestrīdas pret citēto pāvesta bullas tekstu.
Mēs laikam runājam par dažādām lietām. Par to, ko Baznīcai ir pilnvaras darīt, un par to, kas Baznīcai noteikti jādara. Viens nenozīmē otru.
PatīkPatīk
Un kurš/kas nosaka kas Baznīcai noteikti jādara?
PatīkPatīk
Jebkura īsa un vienkārša atbilde uz šo jautājumu nozīmētu atbildēt nekonkrēti un izvairīgi. Mēs ticam, ka Baznīca “ir Kristus Miesa un Svētā Gara templis” (KBK, nr. 737) un ka “Kristus, kas ir Miesas Galva, ielej Viņu [Svēto Garu] visos savos locekļos, lai tos barotu, dziedinātu, noteiktu viņu savstarpējos uzdevumus, tos dzīvinātu, sūtītu liecināt un pievienotu savam upurim Tēvam un savam aizlūgumam par visu pasauli” (KBK, nr. 739).
Tātad Baznīca arī ir tā, kura nosaka, kas pašai Baznīcai noteikti jādara, bet to veic pietiekami sarežģītā veidā, ko nevarēs īsi izklāstīt. Svētajos Rakstos ietvertā Kristus un apustuļu mācība, Baznīcas maģistērija autentiskā mācība, ieskaitot pāvestu un koncilu pieņemtos dokumentus, Baznīcas svēto tēvu un liecinieku garīgais mantojums, Baznīcas pieņemtā prakse, viss kopums, ko saucam par dzīvo Baznīcas Tradīciju no tās dzimšanas brīža līdz šai dienai, sniedz atbildes uz to, kas Baznīcai noteikti jādara šodien un ko var darīt arī citādi.
PatīkPatīk
Atbalsojums: Kristiešu vienotības nedēļas sākotnējie lūgšanu nodomi | Una Voce Latvija