“Fratres: Si linguis hominum loquar, et Angelorum, caritatem autem non habeam, factus sum velut aes sonans, aut cymbalum tinniens.”
“Brāļi, ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis” (1. Kor. 13, 1. Īsais lasījums Laudēs un Vesperēs)

Kristus dziedina aklo. – Duccio di Buoninsegna (1255–1319) (www.breviary.net)

Pēdējā svētdiena pirms Lielā Gavēņa sākuma tiek aizvadīta lielākā teoloģiskā tikuma – mīlestības – un “mūsu ticības tēva” Ābrahāma zīmē. Šīs svētdienas Matutīnā turpinās Radīšanas grāmatas lasījumi sākot ar 12. nodaļu, kas ir veltīti Ābramam no tā brīža, kad viņš paklausīdams Kunga pavēlei izgāja no savas dzimtās zemes. “Vai kristietim var būt labāks paraugs kā šis svētais patriarhs, kura pakļāvība un uzticība sekojot Dieva aicinājumam ir tik pilnīga? […] Dievs aicina viņu, – un viņš pamet visu – savu zemi, radus, tēva namu, un dodas uz nepazīstamu zemi […]; viņš ne reizi nelūkojas atpakaļ. Vai pat apustuļi darīja vairāk? Bet lūk, cik liela ir viņa alga. Dievs viņam saka: “Tevī tiks svētītas visas zemes tautas”. Šis kaldejs dāvās pasaulei tās svētītāju un Pestītāju. Nāve gan aizvērs viņa acis daudzus gadsimtus, pirms uzausīs diena, kad no viens no viņa pēctečiem piedzims no Jaunavas un, personā vienots ar dievišķo Vārdu, atpestīs visas paaudzes, kas bijušas, ir un vēl būs. Bet līdz debesis atvērsies un uzņems Pestītāju un neskaitāmus taisnīgos, […] Ābrahāmam būs viņa tikumiem un nopelniem atbilstīgs gods mirušo valstībā (Limbus Patrum – tulk. piez.). Tieši viņa “klēpī” (Lk. 16, 22) mūsu pirmvecāki (gandarījuši par savu grēku), Noass, Mozus, Dāvids un visi taisnīgie, ieskaitot nabaga Lācaru, saņems atdusu un laimi, kas ir priekšvēstnese un sagatavošanās mūžīgajai svētlaimei debesīs” (Gueranger. L’Annee liturgique.) Patriarha Ābrahāma ceļojums ir pirmtēls arī kristiešu dzīvei, kuriem jāapzinās, ka viņi šajā pasaulē ir “Ievas bērni svešumā”, kur nav paliekoša mājvieta (sal. Ebr. 13, 14).

Svētās Mises pirmajā lasījumā dzirdam Sv. Pāvila slavas dziesmu mīlestībai (1 Kor. 13, 1–13). Savukārt Evaņģēlija lasījumā (Lk. 18, 31–43) Kristus saviem mācekļiem norāda, kā viņš pavisam drīz parādīs savu mīlestību uz visu cilvēci, proti, pareģo savas ciešanas un krusta nāvi. Taču mācekļi šos vārdus neizprot, tāpēc Kristus viņu priekšā dara brīnumu – aklam pie Jērikas dāvā redzi. Kā norāda Sv. Gregors Lielais, kura komentāru arī lasām šīs dienas Matutīnā, šis brīnums ir zīme ne tikai apustuļiem, bet arī mums: “Cilvēce ir akla; pirmvecāku personā no paradīzes padzīta, tā ir bez debesu gaismas un cieš sava nosodījuma tumsā. Bet tiek sava Pestītāja klātbūtnes apgaismota, lai jau caur vēlēšanos tā redzētu iekšējās gaismas priekus, kā arī savā dzīvē staigātu labo darbu ceļus”. Vēl citi skaidrojumi rodami Baznīcas tēvu darbos: 1. Aklais uzrunā Jēzu par Kungu, – ticības apliecināšana ir atpestīšanas priekšnoteikums. 2. Ļaužu pūlis ceļmalā pie Jērikas vārtiem ir pasaulīgie kārdinājumi, kas novirza domas no lūgšanas, – tādai dvēselei Jēzus iet garām; jo lielāki “traucējumi”, jo neatlaidīgāk jālūdzas, lai Pestītājs apstājas un ieņem dvēselē vietu (Catena aurea).

Rakstā par Septuagezimu uzdotajam jautājumam par Priekšgavēņa laika svētdienu latgalisko nosaukumu izcelsmi īsu pagaidu atbildi varētu sniegt salīdzinājums ar attiecīgajiem nosaukumiem poļu valodā.

Redzam, ka pirmais un trešais latgaliskais nosaukums ir burtiski tulkojumi no poļu valodas. Saskaņā ar vienu versiju, Priekšgavēņa laiks bija cēlies vispirms Austrumu kristiešu vidū, Lielajam Gavēnim saplūstot ar t.s. Ninīviešu gavēni, ko, pieminot pravieša Jonas grāmatā aprakstīto Ninīves pilsētas iedzīvotāju trīs dienu gavēšanu (pat nedzerot ūdeni), ieturēja trešajā nedēļā pirms Lielā Gavēņa sākuma. Tā kā Austrumu kristieši sestdienu neskaita par gavēņa dienu, viņiem Lielais Gavēnis iznāk nedēļu garāks nekā “rietumniekiem”, bet no Gavēņa 1. svētdienas tāpat iznāk 35 dienas. Kā Romā to pagarināja no Gavēņa 1. svētdienas līdz Pelnu trešdienai, lai iegūtu 40 dienas, tā Austrumos to pagarināja par nedēļu, taču tikai ar daļējām atturības prasībām (izslēdzot gaļas ēdienus). Arī Rietumos viduslaikos garīdzniekiem bija paradums uzsākt gavēšanu jau pirmdienā pirms Pelnu dienas, bet konsekrētajām personām – daudzviet pat pirmdienā pēc Septuagezimas. Savukārt Seksagezimas poliskais nosaukums ir pārņemts no “austrumniekiem” bez kādas atbilstības Rietumu kalendāram (1 nedēļas nobīde). Polijā gan Lielais Gavēnis kādreiz vispār esot sācies tūlīt pēc Septuagezimas (nav skaidrs, daļējs vai pilnīgs, ar sestdienām vai bez), taču 1248. gadā arī tur pārgājuši pie vispārējās Rietumu kārtības. Acīmredzot tāpēc arī nosaukums “Starozapustna”, kas latgaliski arī burtiski pārtulkots. Būtu interesanti noskaidrot, kādi attiecīgie paradumi bija viduslaiku Livonijā, taču zināms, ka vēl 15. gadsimtā gavēnis tika augu gadu ievērots katru trešdienu, piektdienu un sestdienu, kā arī svētku vigilijās.