Laiks skrien ātri: esam ne tikai sagaidījuši Kunga augšāmcelšanās svētkus, bet arī aizvadījuši Lieldienu Oktāvu – vienu no divām oktāvām, kas ir saglabājušas reformētajā kalendārā.

Lieldienu Oktāva noslēdzās ar Balto svētdienu jeb latīniski Dominica in Albis. Kaut gan Novus Ordo Misālē latviešu valodā joprojām lasām „Baltā svētdiena”, šīs dienas senā nozīme pēdējos gados tiek aizēnota Jāņa Pāvila II iestādītās Kunga žēlsirdības svētdienas dēļ. Mēģināsim nedaudz atgādināt seno un ne tik seno vēsturi.

Kādreiz visā Oktāva tika svinēta kā svētki ar pienākumu atturēties no darba un piedalīties dievkalpojumos. Šo liturģisko likumu pieminēja savos sprediķos Svētais Augustīns un Svētais Jānis Hrizostoms, to pašu var saskatīt  imperatora Teodosija 389. gada ediktā, kas aizliedza tieslietu institūciju darbību šajā laika posmā. Jānis Hrizostoms mācīja jaunkristītos, lai viņi baudītu ikdienas pamācību šajās septiņās dienās. Viņu priekšā tika likts „garīgais mielasts”, lai iemācītu apbruņoties cīņai pret sātanu: jo lielākā dāvana ir saņemta, jo smagāka kauja jāizcīna, lai to saglabātu. Tāpēc Dieva vārds bija jāklausās septiņas dienas, lai sagatavotos kaujai. Tā nostiprinājās  tradīcija svinēt šo „garīgo laulību” septiņu dienu laikā. Ticīgie labprāt to darījuši, līdz dievbijīgais ieradums nepalika par likumu (piemēram, to piemin Makonas (Mâcon) koncils, 585. gadā).

Šī norma noturējās līdz XI gadsimtam, kad Konstances koncils samazināja „pienākuma dienas”, atstājot par obligāti svinamu tikai Lieldienu nedēļas pirmdienu un otrdienu. Gadsimtiem šī norma bija spēkā, bet  XIX gadsimtā abatam Geranžē (Gueranger) jau bija pamats skumt par šo dienu statusa samazināšanu dažās valstīs – sākumā otrdienai, pēc tam arī pirmdienai.

Bet nosaukums „Baltā svētdiena” (Dominica in albis) ir saistīts ar to, ka jaunkristītie apmeklēja Svētās Mises un Oficija (Officium divinum), dievkalpojumus savās baltajās kristību drānās. Dienas pilnais nosaukums gan sākotnēji bija Dominica in albis deponendis, proti, „Balto drānu novilkšanas svētdiena”, jo sākot ar šo dienu tās vairs nevalkāja. Matutīna 4. lasījumā to ilustrē Sv. Augustīna vārdi : „Lieldienu svinības ar šīs dienas svētkiem tiek noslēgtas, un tāpēc jaunkristīto apģērbs tiek nomainīts, tomēr tā, lai baltais mirdzums, kas vairs nav apģērbā, vienmēr tiktu uzturēts sirdī” (1. Sprediķis Lieldienu Oktāvā). Alūzijas par kristību ritu ir sastopamas tradicionālās Mises lasījumos un dziedājumos visu nedēļu.

Lieldienu oktāvas trešdienas Romā bija īpašas, jo pirmajā un katrā septītajā sava pontifikāta gadā pāvesti svētīja Agnus Dei – vaska diskus, kuru vienā pusē bija Dieva Jēra attēls, bet otrajā – kādā citā svētā. Vasks to pagatavošanai tika iegūts, pārkausējot iepriekšējā gada Lieldienu sveces atlikumu. Pāvesta vadītajā pasvētīšanas ceremonijā vaska diskus tad peldināja svētītā ūdenī, kam tika piejaukta hrizma (kā tuvākmīlestības simbols) un balzāms (kā Kristus labā smarža, ko ap sevi vajadzētu izplatīt pašiem ticīgajiem). Šī tradīcija ir ļoti sena: liturģiskajos tekstos tā ir pieminēta jau VII gadsimtā. Tie, kas Romā Lieldienu vigilijā pieņēma kristību, Lieldienu Oktāvas sestdienā saņēma Agnus Dei  no pāvesta rokām. Vēlākos laikos tos pa vairākiem saņēma kardināli, kas šo sakramentāliju izdalīja tālāk pēc saviem ieskatiem.

Pija XII konsekrētais Agnus Dei

Lieldienu Oktāvas sestdienā Siksta kapellā (agrāk – Laterāna bazilikā) tika turēta svinīga Sv. Mise pāvesta klātbūtnē, kuras beigās procesija devās pēc iepriekš pasvētītajiem Agnus Dei. Atgriezušies ar tiem viņi ienākdami Siksta kapellā trīs reizes nometās ceļos, bet subdiakons trīs reizes dziedāja: „Pater Sancte, isti sunt Agni novelli, qui annuntiaverunt vobis, alleluja; modo venerunt ad fontes, repleti sunt claritate, alleluja” („Svētais tēvs, šie ir jaunie jēri, kas jums nes vēsti, allelūja. Viņu ir nupat bijuši pie avotiem, viņi ir piepildīti ar gaismu, allelūja” , teksts no Matutīna 2. responsorija). Un visi ikreiz atbildēja „Deo gratias, alleluja”.

Ņemot vērā Agnus Dei ierobežoto daudzumu, šīs sakramentālijas tika turētas lielā godā un dievbijīgi tika nodotas no paaudzes paaudzē, ticot uz daudzām Agnus Dei brīnumainām īpašībām: der atcerēties, ka Vecajā Derībā jēra asinis sargāja ģimenes no eņģeļa, kam bija jānogalina visi pirmdzimtie Ēģiptes zemē.

Jāpiebilst, ka Lieldienu svece kā sakramentālija ir tikusi lietota ļoti sen. Pavijas bīskaps Ennodijs (VI gs.) raksta, atspēkojot jau toreiz zināmos, bet vēl arvien reizēm izteiktos iebildumus pret sakramentālijām vispār: „Sveces daļiņas izdala ticīgajai un kristīgajai tautai, un Baznīcas bērni mēdz tās dedzināt savās mājās pret ļauno garu ietekmi. Šāda prakse nebūt neliecina par kādu māņticību, jo netiek garantēts efekts, bet gan tiek cerēts uz Dieva labestību, kuru meklē ar publiskām lūgšanām un aizlūgumiem, ar svētdarbībām, kuras Baznīca ir iestādījusi tādam nolūkam.”

Tiek apgalvots, ka pēdējo reizi pēc tradicionālā rita Agnus Dei svētījis pāvests Pāvils VI 1964. gadā, bet pēc septiņiem gadiem, 1971. gadā, kad liturģiskā reforma jau bijusi spēkā, tas vairs nav noticis. Kopš tā laika neviens pāvests nav vairs svētījis Agnus Dei…  Atliek tikai cerēt uz to, ka šī tradīcija kādreiz tiks atjaunota.

Pāvests Pijs XII svētī Agnus Dei

 Austrumu ritā pirmo svētdienu pēc Lieldienām sauc arī par Toma svētdienu. To var viegli saprast, jo gan tradicionālajā, gan reformētajā lekcionārā sastopamies ar stāstu par apustuli Tomu, kam vajadzēja redzēt naglu zīmes uz Pestītāja rokām, ielikt savu pirkstu naglu vietās, un ielikt savu roku Viņa sānā (sal. Jņ 20,25). Lai mums, kas neredzēja, Dievs dod Svēta Toma ticību, lai arī mēs spētu apliecināt mūsu augšāmcēlušos Kungu Jēzu Kristu: „Mans Kungs un Mans Dievs!”

Svētais apustulis Toms pārbauda Kunga sānu.

P.S. Angliski var palasīt:

• Ancient Customs of the Easter Octave (Adapted from The Liturgical Year by Abbot Gueranger)
• The Agnus Dei Sacramental (Roman Catholic Sacramentals Foundation)
• Agnus Dei (Catholic Encyclopedia)