Svētā Ģimene (www.breviary.net)

Šī publikācijas pirmajā daļā apskatījām Svētās Ģimenes svētku vēsturi, vietu Baznīcas kalendārā un Sv. Mises galvenos tekstus. Evanģēlija lasījums (Lk. 2:24–52) stāsta par divpadsmitgadīgā Jēzus trīs dienu uzturēšanos Jeruzalemes Templī un sarunām ar  mācītājiem, kur Marija un Jāzeps Viņu arī atrod. Šo epizodi arī mēdzam apdomāt, lūdzoties Rožukroņa Priecīgās daļas piekto noslēpumu. Par tā saukto Jēzus dzīves “apslēpto posmu”, ieskaitot atgadījumu Templī, raksta arī Katoliskās Baznīcas Katehisms (n. 531–534).

Šajā evaņģēlija stāstā ir arī kas tāds, kas var nebūt uzreiz saprotams. Piemēram, kā Jēzus, kurš no iemiesošanās brīža ir patiess Dievs, var pieņemties gudrībā? Tāpat arī – kā Jēzus, kurš bija bez grēka, varētu sāpināt savus vecākus, bet tie – viņam izteikt pārmetumus? Bet Viņš taču nozuda no savu vecāku ceļabiedru redzesloka un tā vietā, lai, kā paredzēts, atgrieztos mājās, devās uz Jeruzalemes templi!

Pirms gada šajā sakarā diskusijas izraisīja arī pāvesta Franciska izteikumi kādā sprediķī, kas veltīts šai evaņģēlija epizodei (tulkotāja izcēlums):

Svētceļojuma beigās Jēzu atgriezās Nazaretē un bija paklausīgs saviem vecākiem. Šī aina satur skaistu mācību par mūsu ģimenēm. Svētceļojums nebeidzas, kad nonākam pie ceļa mērķa, bet kad atgriežamies mājās un atsākam savas ikdienas dzīves, pielietojot praksē sava piedzīvojuma garīgos augļus. Mēs zinām, kas notika tajā reizē. Tā vietā, lai atgrieztos mājās ar savu ģimeni, viņš palika Jeruzālemē, Templī, izraisot lielus sirdsēstus Marijai un Jāzepam, kuri nevarēja Viņu atrast. Par šo nelielo “izlēcienu” (aušību, vieglprātību, it. scappatella – tulk. piez.) Jēzum droši vien nācās lūgt piedošanu saviem vecākiem. Evaņģēlijs to nesaka, bet domāju, ka varam to pieņemt. Marijas jautājums turklāt ietver zināmu pārmetumu, atklājot bažas un nemieru, ko viņa un Jāzeps izjuta. Atgriezies mājās Jēzus noteikti bija viņu tuvumā, lai izrādītu visu savu mīlestību un paklausību. Tādi brīži kā šis kļūst par katras ģimenes svētceļojuma daļu. Kungs pārvērš šos momentus par izaugsmes iespēju, par iespēju lūgt un saņemt piedošanu, parādīt mīlestību un un paklausību.

Pāvesta sacītajam bija gan kritiķi, gan aizstāvji. Lai gan pāvesta sacītais satur labas pamācības, tomēr trekniem burtiem izceltā vieta nevar neizraisīt iebildumus. Vieglprātīga rīcība, par kuru nākas lūgt piedošanu, katrā ziņā ir vismaz ikdienišķs grēks. Šādas rīcības pierakstīšana Jēzum, kurš būdams patiess cilvēks, ik brīdi bija arī patiess Dievs, Vissvētās Trijādības otrā persona, izklausās pat zaimojoša, pat ja runātājs to darītu retoriska efekta dēļ. Arī domu, ka Sv. Marija, kura bija brīva no pirmdzimtā un katra personiskā grēka, izteiktu pārmetumus savam Dēlam, par kura dievišķību jau no Pasludināšanas brīža viņa zināja, nevarētu atstāt bez iebildumiem.*

Varam izmantot šo starpgadījumu kā ieganstu dziļāk papētīt citēto Sv. Rakstu vietu. Mums par laimi Baznīcas tēvi un doktori dažādos laikos ir apcerējuši šo evaņģēliju visu Sv. Rakstu un apustuliskās tradīcijas kopsakarā. Amerikāņu priesteris Dž. Zūlsdorfs ir apkopojis daudzus viņu izteikumus, un dažus no tiem šeit kaut fragmentāri citēsim. Vispirms par viņa nošķiršanos no ceļabiedriem un ierašanos Templī. Tā Sv. Ambrozijs (+397) komentē:

Tas nav tāpat vien, ka nepievērsdamies saviem vecākiem pēc miesas, Viņš, kura miesa bez šaubām bija pilna ar Dieva gudrību un žēlastību, tika pēc trim dienām atrasts templī. Tā ir zīme, ka Viņš, kuru ticēja mirušu esam, augšāmcelsies trešajā dienā pēc savām triumfālajām ciešanām un parādīsies uz sava debesu troņa dievišķā godībā.

Savukārt Sv. Beda (+735) raksta:

Kad Viņš sēdēja Templī, Kungs teica: “Man jādarbojas sava Tēva lietās”, un tā ir Viņa varas un godības deklarācija, kuras ir līdzmūžīgas Dievam Tēvam piemītošajām. Tomēr, kad Viņš atgriezās Nazaretē, Viņš pakļāvās vecākiem, un tas parāda Viņa patieso cilvēcību, un arī ir pazemības piemērs. Viņš pakļāvās cilvēkiem savā cilvēciskajā dabā, kurā Viņš ir mazāks par Tēvu. Tāpēc Viņš pats teica: “Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks par mani.”

Savukārt par Marijas un Jāzepa pārdzīvojumiem un sarunu ar atrasto Jēzu Sv. Alfonss Ligori (+1787.) raksta, ka Dievmātes un Jāzepa bēdas izraisīja nevis kāds Jēzus pārkāpums, bet gan šķirtība no viņa:

Ja Kungs zūd no tādas dvēseles skata, kas mīl viņu, viņš tomēr nepazūd no viņas sirds. Viņš bieži paslēpjas, lai tā Viņu meklētu ar vēl lielākām ilgām un mīlestību. Bet lai atrastu Jēzu, Viņš jāmeklē ne šīs pasaules baudās un priekos, bet krustu un aizliegšanos vidū, kā Marija Viņu meklēja. “Mēs tevi sāpēs meklējām,” Viņa savam Dēlam sacīja. […] Ar šiem vārdiem Viņa nevēlējās pārmest Jēzum, kā ķeceri zaimojot apgalvo, bet tikai izteikt Viņam savas sāpes, kuras Viņa izjuta Viņa prombūtnes laikā un kuras izraisīja Viņas mīlestība (uz Jēzu). Tas nebija pārmetums, kā saka svētīgais Deniss Kartūzietis, bet gan mīlestības pilna žēlošanās.

Sv. Elreds (Aelred of Rievaulx, +1167) apcer šo epizodi:

Ak, mana Kunga Māte, kā jutās tava dvēsele, kā tu brīnījies, kā priecājies, kad atradi savu vismīļāko dēlu starp mācītājiem, kad tu redzēji visu acis pievērstas Viņam un visu ausis klausāmies Viņā, kad liels un mazs, mācīts un nemācīts bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. […] “Dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Redzi, tavs tēvs un es, mēs tevi sāpēs meklējām.” Es jautāju vēlreiz: Kāpēc, ak , Kundze, tu bēdājies? Es domāju, ka tu nebaidījies no bada, no izsalkuma vai slāpēm, vai trūkuma, jo Tu zināji, ka šis Zēns ir Dievs; bet gan Tu meklēji tikai neizsakāmo Viņa klātbūtnes prieku, kas nu bija Tev atņemts. Jo Kungs ir tik salds tiem, kas bauda Viņu, tik daiļš tiem, kas redz Viņu, tik maigs tiem, kas apskauj Viņu, tā ka pat Viņa īslaicīgākā prombūtne ir visdziļāko sāpju cēlonis. “Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas mana Tēva lietās?” Nu Viņš iesāk atklāt debešķīgo noslēpumu, kurā Viņš bija apslēpts šajās trīs dienās.

Visbeidzot par šķietamo paradoksu, ka Jēzus, būdams patiess Dievs, varēja augot pieņemties gudrībā, pr. Dž. L. Heidoks (Haydock), atsaucoties uz Sv. Gregoru, komentē: “Viņš nebija gudrāks kādā savas turpmākās dzīves posmā, nekā ieņemšanas brīdī, bet tas ir teikts tāpēc, ka Viņš izvēlējās izrādīt pieaugošas gudrības zīmes, pieaugot gados. […] tā Viņš rosināja cilvēkus slavēt Dievu, tiem vērojot žēlastības, ar ko Dievs Viņu apveltīja.”

Sv. Hieronīms (+420) par to pašu:

Kā tas, kurš pats ir Gudrība, saņem izpratni? “Jēzus pieņēmās gudrībā, gados un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” Tas nenozīmē, ka Dēls mācījās no Tēva, bet gan ka Viņa cilvēcisko dabu formēja Viņa paša dievišķība.

Bet Sv. Jānis Damaskietis (+749):

Par Viņu saka, ka viņš pieņēmās gudrībā, gados un piemīlībā, […] pieaugot gados Viņš arvien vairāk parādīja gudrību, kas Viņam piemita. Padarot par savu to, kas raksturo mūs, Viņš kā savu pieņēma arī cilvēku attīstīšanos gudrībā un piemīlībā, kā arī Tēva gribas piepildījumu, kas ir – cilvēka dievatziņa un viņa pestīšana.

* Šo rindu autors neņemas minēt, kas motivēja Svēto Tēvu uz šādiem izteikumiem. Taču tie ir simptomātiski mūslaikos arī draudzēs novērojamai sludināšanas metodei, kad sprediķotājs, vēloties uzsvērt kādu vienu faktu vai ticības patiesību, pasaka ko klausītājiem viegli pārprotamu, vai pat aplamu, vai arī Baznīcas mācībai neatbilstošu attiecībā uz kādu citu patiesību. Piemērus var atrast arī internetā. Pāvesta sprediķus Svētais Krēsls pats publicē. Taču visiem Dieva vārda kalpiem jāņem vērā, ka elektronisko ierīču un interneta laikmetā viņu teiktais īsā laikā var tikt izplatīts visā pasaulē.