Ilze Podniece

Cilvēka cieņa

Kristietības izpratnē cilvēciskā cieņa sakņojas no personas rīcības un sociālā stāvokļa neatkarīgā faktā – cilvēku Dievs radījis pēc sava tēla un līdzības[2]. Šī līdzība izpaužas tajā, ka cilvēkam piemīt prāts un griba, tātad cilvēks ir racionāls un brīvs. Līdz ar to kristietim un jebkuram labas gribas cilvēkam būtu jāapzinās un vienmēr jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir vērtība pats par sevi un visi cilvēki savā cieņā, ko tiem Dievs piešķīris radīšanā, ir vienlīdzīgi.

Apgaismības deistisko ideju iespaidā kādu dienu attapāmies pasaulē, kuru Dievs pilnībā pametis un “atstājis” pašu ziņā, pasaulē, kurā vairs neesam Dieva bērni un viens otram brāļi (kā tas bija viduslaiku kristīgās civilizācijas (societas christiana) sabiedrības modelī), bet cilvēks cilvēkam kļuvis vilks un, lai sevi pasargātu, tiesības jānodrošina uz savstarpējās vienošanās pamata. Un tas laikam arī būtu prātīgākais risinājums, situācijā, ja Dievs tiešām mūs būtu pametis (par ko ir visai pārliecināta sekulārā sabiedrība). Tā sākās starptautisku konvenciju, hartu un deklarāciju laiki. Cilvēka cieņa kā pamattiesības minētas cita starpā arī tādos Latvijai saistošos starptautiskos līgumos kā ANO Vispārējā cilvēktiesību harta un ES Pamattiesību harta.

No šī īsā pasaules vēstures diskursa atgriežoties šodienas Latvijā, uz argumentu, ka viendzimuma personu savienības juridiska nostiprināšana prasa sākotnēju vienošanos (politisku izšķiršanos), mums atbild, ka personas pamattiesību un brīvību ievērošana un cieņa nevarot būt atkarīga no politiskas izšķiršanās vai dažādiem sabiedrības locekļu viedokļiem.

Un tā ir taisnība. Pat šajā pasaulē “bez Dieva” intuitīvi ikviens saprot, ka tomēr pastāv Mūžīgais likums, tātad morāles normas nav jāizgudro vai jānosaka tiešā, aizklātā un proporcionālā balsojumā. Cilvēki arī demokrātiskā iekārtā nevar ar balsu vairākumu izlemt par cilvēciskās cieņas atņemšanu kādam cilvēkam vai cilvēku grupai.

Spriedumā teikts, ka „cilvēka cieņas princips neļauj valstij atteikties no pamattiesību nodrošināšanas noteiktai personai vai personu grupai”[3]. Tomēr jēdziens „pamattiesības” viendzimuma savienību juridiskas atzīšanas kontekstā ir neatbilstoši lietots, jo tiesības nav vēlmes. Tādēļ nepietiek vien pasludināt, ka kaut kas ir cilvēktiesības (šajā gadījumā  viendzimuma savienību juridiskās atzīšana), lai oponents nekavējoties kļūtu par šo tiesību pārkāpēju. Viendzimuma savienību juridiskās atzīšanas jautājumam jābūt atvērtam debatēm, tāpat kā jebkuram labklājības tiesību jautājumam, un jāizvairās no tā, ka jēdzieni „cieņa” un „cilvēktiesības” tiktu lietoti emocionālā nozīmē un manipulatīvi[4].

Satversmes tiesa secina, ka „Ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai”[5]. Tomēr šeit sajauktas divas cieņas jēdziena izpratnes – cilvēciskā cieņa kā pamattiesības un cieņa kā sociāla atzinība, ko katrs cilvēks tieši “nopelna” ar savu rīcību. Diez vai Satversmes tiesa var uzlikt par pienākumu “uzskatīt par vienlīdz cienījamu” kādu, kurš brīvprātīgi un publiski pārkāpj ētikas un morāles normas, un tādu, kurš tās ievēro.

Līdz ar to Satversmes tiesas spriedumā nav loģiski izsekojams un saprotams, kā tieši no cilvēka cieņas principa likumdevējam izriet pienākumi attiecībā uz viendzimuma partneru savienību juridisku atzīšanu. Proti, ja cilvēka cieņas princips nepārprotami paredzētu valstij pienākumu noteikt viendzimuma partneru savienību juridisku aizsardzību, tad ES dalībvalstīm nebūtu tādas rīcības brīvības šādu jautājumu izlemšanā, kāda tā šobrīd ir, jo tas nesaraujami saistīts ar sabiedrībā pastāvošajām morāles normām un ētikas vērtībām, tādēļ arī pašu ES dalībvalstu vidū tajā nav vienprātības[6].

Tādējādi, atzīstot, ka bērna mātes partnerei ir tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, apstākļos, kad Latvijas tiesiskajā sistēmā nav tāda regulējuma, kas bērna mātes partnerei noteiktu vecāka statusu un radītu juridisku saikni ar bērnu, Satversmes tiesa pati izrādījusi necieņu pret tiesisko sistēmu un patvaļīgi ieņēmusi likumdevēja lomu. Tiesu vara nav demokrātiskā pilsoņu vairākuma vēlēta vara, un tādēļ tā nekādā ziņā nav tiesīga pieņemt politiskus lēmumus[7].  

Nediskriminācija

Satversmes tiesa savu spriedumu cita starpā pamato, ņemot vērā starptautiskajos tiesību aktos un arī Satversmē noteikto diskriminācijas aizliegumu dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ. Šeit gan jāapšauba, vai apstrīdētā tiesību norma saistāma ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, jo neliedz atvaļinājumu un pabalstu saņemt, piemēram, homoseksuālam bērna tēvam, kas nav precēts un nedzīvo vienā mājsaimniecībā ar bērna māti. Vienlaikus šis atvaļinājums paredzēts tikai tēvam, t.i., tēva jēdziens ir nošķirts no mātes partnera jēdziena, piemēram, to nevar saņemt arī mātes partneris vīrietis, kas dzīvo vienā mājsaimniecībā, bet dzimšanas apliecībā nav norādīts kā tēvs. Tādējādi vienīgā iespējamā “diskriminācija” ir iekš “interpretācijas”, ka sieviete nevar būt tēvs. Šeit gan pie diskriminēšanas vairāk nekā likumdevējs vainīga acīmredzamība – bioloģija un sekojoši arī loģika.

Lai atrisinātu šo īpaši sarežģīto problēmu, varētu ņemt talkā šādu siloģismu:

Tēvs ir vīrietis.

Vīrietis nav sieviete.

Sieviete nav tēvs.

Ja vien Satversmes tiesa no dotajām premisām būtu spējusi iegūt šo loģiski izrietošo spriedumu, viegli varētu konstatēt, ka apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir visai objektīva un pamatota.

Turklāt Satversmes tiesas priekšsēdētāja atsevišķajās domās šajā lietā pati atzīst, ka „tiesa pēc būtības vērtēja viendzimuma pāru tiesiskās aizsardzības regulējuma trūkuma” –  nevis apstrīdētās darba likuma normas – “satversmību”[8].

Tomēr, ņemot vērā mūsdienu sabiedrībā izkropļoto vīrieša un līdz ar to arī tēva lomu, kā arī plašo sociālo dzimumu katalogu, ko piedāvā genderisma ideoloģija[9], kāds patiešām varētu samulst. Vienlaikus, ja pieņemam, ka tiesai jāspriež pēc būtības un atbilstoši Satversmei, nevis personīgajiem garīgajiem meklējumiem, varētu līdzēt fakts, ka Stambulas konvenciju[10] Latvija vēl nav ratificējusi, tādēļ dzimumu izvēlē esam visai ierobežoti un arī oficiālos dokumentos vārdi “māte” un “tēvs” nav aizstāti ar “vecāks Nr.1” un “vecāks Nr.2”.

Citu valstu pieredze rāda, ka nākamais (vai drīz pēc tam sekojošs) solis pēc viena dzimuma personu savienību juridiskas atzīšanas, ir jēdziena “naida runa” ieviešana likumvidē[11], kas ierobežo vārda brīvību, izskauž konservatīvus vai ticības pārliecībā pamatotus viedokļus, veicina cenzūru, atsevišķos gadījumos tas noved pat līdz sodiem un arestiem.

Tā kā seksuālo minoritāšu pārstāvji, kas stājušies viendzimuma attiecībās nevar un nekad nevarēs saņemt Baznīcas (vismaz Romas katoļu Baznīcas) svētību, kopumā spriedums kaut kādā ziņā iezīmē virzību uz tādu pasauli, kurā kristieši atkal būtu mocekļi, arī Satversmes tiesas priekšsēdētāja izteikusies, ka šādai notikumu attīstībai neiebilstu[12].

Patiesi žēl, ka, komentējot spriedumu publiskā telpā, tiek radīts priekšstats, ka genderisma pieņemšana un dažādu pretdabisku uzvedības modeļu normalizācija ar tiesību normām ir tikai laika, nevis politiskas izšķiršanās jautājums. Vēstījums ir skaidrs: “Ar laiku nāksies pakļauties ārējam spiedienam, pat, ja to uztveram kā nevēlamu”, kas gan neveicina sabiedrības pilsonisko apziņu un vēlmi iesaistīties politiskajos procesos. Par spīti tam, ka Latvija ES iestājusies jau vairāk kā pirms 15 gadiem, komunikācijā ar medijiem raksturīga izteikti provinciālā, sevi necienošā un pašapziņu graujošā “Eiropa mūs nesapratīs” pieeja, kas paģērē par visām varītēm censties izsekot “pilsētas modēm”, lai neatgrieztos PSRS[13]. Osipovas kundzes tēls medijos, manuprāt, ir kā striktai guvernantei, kas savam neattapīgajam mazgadīgajam audzēknim (lasīt: mediju satura patērētājiem) liek just savu neapmierinātību, kaunina un aiz izmisuma un nevarības pat salīdzina ar „kaujas suņiem”[14]. Lai nu kā, cieņu pret Latvijas sabiedrību, dažādiem viedokļiem un saviem oponentiem grūti samanīt.

Jaunā ģimenes definīcija

Satversmes tiesa spriedumā secina, ka Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ir definēts laulības jēdziens – savienība starp vīrieti un sievieti –, bet šajā pašā normā lietotais ģimenes jēdziens nav konkretizēts un neizvirza dzimumu par kritēriju tādu personu noteikšanai, kuras atzīstamas par ģimeni.

Tātad, vispirms laulība tiek nodalīta no ģimenes un pēc tam tiek paziņots, ka homoseksuāla savienība arī ir ģimene. Šī Satversmes tiesas pieeja ir tendencioza, vārdi tiek izrauti no konteksta, netiek ņemts vērā, ka Satversme raksturo attiecīgās valsts identitāti, aptverot arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un citus faktorus, kas raksturo attiecīgo valsti[15], kā arī tas, ka Satversmes preambulā rodama atsauce uz kristīgām vērtībām un latviešu dzīvesziņu.

Fakts, ka Civillikums, definējot ģimenes jēdzienu, precīzi noteic, ka ģimene ir balstīta uz laulību[16], kā arī tas, ka likumdevējs tajā pašā likumā cita starpā aizliedzis viendzimuma laulības[17], pēc būtības netika ņemts vērā, jo acīmredzot Satversmes tiesas ieskatā neko neliecināja par likumdevēja gribu šajā jautājumā.

Lai nu kā, beigu beigās ģimene tika definēta kā sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa.

Tomēr Satversmes tiesas piedāvātā ģimenes “funkcionālā”[18] definīcija, kas nebalstās uz tādiem jēdzieniem kā laulība un asinsradniecība, ir visai problemātiska, jo neliekas īpaši atbilstoša tiesiskajam  regulējumam,  “kas  ir  balstīts  uz  objektīviem  un pamatotiem kritērijiem”[19]. Cilvēka cieņas principam ir plašs un nenoteikts tvērums, kas var radīt neprognozējamību tā piemērošanā[20]. Tāpat grūti iedomāties, kurš un kā tieši noteiks, vai savstarpējā cieņa un sapratne ir pietiekamā līmenī, lai konkrētā gadījumā būtu konstatējama ģimene.

Vai nav tā, ka atbilstoši šādai ģimenes definīcijai, piemēram, mazs bērns, kurš vēl sevi neapzinās un līdz ar to nespēj arī saprast un cienīt, kā arī pusaudzis, hormonu vētru plosīts neizrāda vecākiem pienākošos cieņu, automātiski tiek izslēgti no ģimenes? Tikmēr kāds pirmklasnieks paklusām ģimenē ir integrējis arī skolas bibliotekāri, ar kuru atšķirībā no vecākiem viņam izveidojušās ļoti cieņpilnas un tuvas attiecības (tas, ka jaunāko klašu skolēni glorificē skolotājus, bet sāk pamazām mazvērtēt savus vecākus, ir samērā pazīstams fenomens).

Saprotams, praksē nav tā, ka tikai bērna tēvs ir tā persona, kas sniedz bērna mātei atbalstu, aprūpē un audzina bērnu, bet, vai visi, kas iesaistās ar palīdzīgu roku, jāklasificē kā tēvi? “Mani uzaudzināja mamma un vecmāmiņa. Toreiz nemaz nezināju, ka vecmāmiņa bija tēvs,” tagad ir samulsis kāds sociālo tīklu lietotājs.

Nobeigums

Kopumā jāsecina, ka tiekam atklāti dezinformēti attiecībā uz savām tiesībām, jo par referenduma iespējamību no kompetentām personām esam dzirdējuši, ka tas “nav iespējams” tā kā “arī tautai ir jāievēro Satversme”[21]. Tādēļ šeit svarīgi apzināties, ka referenduma ideja un mērķis nav Satversmes būtiska grozīšana, bet gan precizēšana[22], lai novērstu patvaļīgas un neatbilstošas Satversmes interpretācijas, kā arī likumdevēja leģitīmās varas atgūšana viendzimuma savienību juridiskās atzīšanas jautājumā, ko šajā gadījumā ar savu spriedumu patvaļīgi uzurpējusi tiesu vara. Patiešām, referendumu nevarētu rīkot, ja ar to tiktu mēģināts atcelt cilvēka cieņu vai citas pamattiesības, bet tas nav attiecināms uz šo konkrēto gadījumu.

Atbalstiet dabiskas[23] ģimenes aizstāvības kustību! To vēl ir iespējams izdarīt, internetā parakstoties par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē iespējams: https://latvija.lv/pv. Kaut arī ES neuzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt viendzimuma partneriem juridisku atzīšanu, katras valsts konkrētās jomas tiesiskajam regulējumam jābūt iekšēji saskaņotam, tādēļ šāds precedents varētu kalpot kā Trojas zirgs Latvijas tieslietu sistēmā, lai zināmas minoritātes varētu vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā un to prasība arī tiktu apmierināta. Kristietība uzliek par pienākumu būt sabiedriski aktīviem un darboties kopēja labuma vārdā arī tad, ja visi to neapsveic ar ovācijām.

---

[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01. Pieejams tiešsaistē: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.pdf

[2] KBK 1700

[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01.

[4] Atklāti par būtisko. Intervija ar Agnesi Irbi. Pieejams tiešsaistē: https://www.youtube.com/watch?v=GfaVaTcrr8c

[5] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01. Pieejams tiešsaistē: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.

[6] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam” Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/320152-satversmes-tiesas-tiesnesa-alda-lavina-atseviskas-domas-lieta-nr-2019-33-01-par-darba-likuma-155-panta-pirmas-dalas-atbilstibu

[7] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[8] Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam” https://likumi.lv/ta/id/320153-satversmes-tiesas-tiesneses-sanitas-osipovas-atseviskas-domas-lieta-nr-2019-33-01-par-darba-likuma-155-panta-pirmas-dalas

[9] Gender ideoloģija – intelektuāla un politiska kustību, kas dzimumu uzlūko kā sociālo lomu; no angļu valodas vārda gender – (gramatiskā) dzimte, kas tiek lietots dzimuma kā sociālās lomas nozīmē.

[10] Stambulas konvencijas 3.panta c) punktā ir iekļauta “gender”, “sociālā dzimuma”jeb “dzimtes”definīcija: “Ar terminu „sociālais dzimums (dzimte)” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”, bet  4.panta trešajā daļā ir teikts: “neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte)[..]”.

[11] Saeimas deputāts Andrejs Judins (“Jaunā Vienotība”) jau tika piedāvājis labot Krimināllikuma 150. pantu “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” un “Sociālā naida un nesaticības izraisīšana”, lai to tvērumā tajā iekļautu arī “seksuālo orientāciju”, bet šoreiz Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas vairākums noraidīja šos priekšlikumus. Pieejams tiešsaistē: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeimas-apakskomisija-noraida-priekslikumu-precizak-definet-naida-noziegumus.a404115/

[12] Osipova: „Pirmie kristieši bija gatavi mirt par savu ticību, un Romas impērijā tie bija mocekļi. Viduslaikos kristieši bija gatavi nogalināt par savu ticību. Un es labprātāk dzīvotu starp pirmajiem nekā starp otrajiem” https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesnese-osipova-patiesa-vienlidziba-ir-iespejama-vien-tad-ja-ir-iecietiba.a384401/

[13] Kariņš: NA rosinātie grozījumi Satversmē ved uz atgriešanos padomju laikos. Pieejams tiešsaistē:  https://www.apollo.lv/7160520/karins-na-rosinatie-grozijumi-satversme-ved-uz-atgriesanos-padomju-laikos

[14] Veidmane E. Sanitas Osipovas loma varavīkšņainās Eiropas izveidē. Pieejams tiešsaistē:  https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/332461-sanitas-osipovas-loma-varaviksnainas-eiropas-izveide

[15] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[16] Civillikuma 214. pants: Pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā.

[17] Civillikuma 35. pants: Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām.

[18] Jēdzienu „ģimene” esot iespējams definēt formāli, par ģimeni atzīstot tikai juridiski saistītas personas, vai funkcionāli, proti, pamatojoties uz faktiski pastāvošām personu savstarpējām sociālām saitēm.

[19] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01

[20] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[21] Komentējot to, vai jautājumu par viendzimuma pāru tiesībām nevarētu risināt referendumā, uz ko aicina daļa politiķu, Osipova atgādina, ka arī tauta ir likumdevējs un arī tautai ir jāievēro Satversme. Pieejams tiešsaistē:  https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesnese-osipova-patiesa-vienlidziba-ir-iespejama-vien-tad-ja-ir-iecietiba.a384401/

[22] Kā Saeima to izdarīja 2005. gadā, precizējot Satversmes 110. pantu ar laulības definīciju kā savienību starp vīrieti un sievieti. Arī šajā gadījumā grozījumus varētu veikt Saeima.

[23] “Dabisku”, nevis “tradicionālu”, jo tradīcijas veidojam mēs paši, bet dabu nevaram izmainīt.