Vasarsvētku brīvdienas – sestdiena jeb svētku vigilija, svētdiena jeb Pirmie Vasasrsvētki un pirmdiena jeb Otrie Vasarsvētki, kas Francijā un vairākās citās Eiropas valstīs ir oficiāla brīvdiena, ir laiks, kurā jau 41. reizi norisinājās starptautiski redzamākais un pazīstamākais katoļu tradicionālistu ikgadējais sarīkojums – svētceļojums Parīze–Šartra. Svētceļojuma organizētāji – asociācija Notre-Dame de chrétienté – dažas dienas pirms pieteikšanās termiņa paziņoja, ka ir reģistrējušies jau 16 000 svētceļnieku un vairāk pieteikumu tā nepieņems, jo nespēs nodrošināt pārgājiena loģistiku (telšu vietas, ēdināšanu, satiksmes regulēšanu utml.) lielākam dalībnieku skaitam, – tā sakot “izpārdots”. Taču izsludinātajos publiskajos dievkalpojumos sākuma un gala punktos, kā arī brīvdabas dievkalpojumā pa ceļam pievienojās vēl ievērojams skaits ticīgo. Šogad svētceļojums ir izpelnījies arī neparasti lielu gan katolisko, gan laicīgo plašsaziņas līdzekļu uzmanību, un ne tikai Francijā. Tā kā kopš Vasarsvētkiem jau pagājis ilgāks laiks, tad raksta beigās būs arī “preses apskats”, pārskats par diskusijām, ko svētceļojuma panākumi raisīja, kā arī informācija par Šartras ceļa iedvesmotiem svētceļojumiem citās vietās.

Vēsture

Šartras katedrāle ir ne tikai pasaulslavens gotiskās arhitektūras piemineklis, bet arī ievērojama Dievmātes svētvieta. Svarīgākā katedrālē glabātā relikvija ir Dievmātes plīvurs, ko viņa esot valkājusi arī Pasludināšanas  brīdī. Tas esot glabāts Konstantinopolē, līdz Bizantijas ķeizariene to uzdāvinājusi franku karalim Kārlim Lielajam. Viņa mazdēls karalis Kārlis Plikgalvis 876. gadā to novietoja Šartras katedrālē. Zīda auduma sākotnējie izmēri bija 5,35 m x 0,46 m, un tā pazīmes atbilst izgatavošanai 1. gadsimtā.

Ugunsgrēks dievnamu izpostīja 1020. un 1194. gadā, bet relikviju izdevās izglābt. Katedrāles atjaunošanas rezultāts ir gotiskās arhitektūras meistardarbs, ko varam apbrīnot vēl šodien. Ko nepaveica ugunsgrēks, tas izdevās revolucionāriem: 1793. gadā plīvurs tika saplēsts, un nu ir saglabājušies divi fragmenti, kuri tiek glabāti katedrālē relikvārijos divās atsevišķās kapelās. 

Šartra kļuva par ievērojamu mariāniskās dievbijības centru un svētceļojumu mērķi jau viduslaikos, kad izplatījās vēsts par daudziem tur uzklausītiem aizlūgumiem. Pati gotiskās katedrāles būve bija iespējama pateicoties svētceļniekiem, kuru vidū bija arī bagāti un ievērojami ļaudis, pat karaļi, piem. Sv. Ludviķis IX tur kā svētceļnieks bijis piecas reizes, un kuri tad arī atbilstoši savai rocībai ziedoja. Ziedojumu vidū ir arī 17. gs. liturģisko tērpu komplekts, ko dievnamam dāvinājusi Francijas karaliene Anna un kurā šogad, tāpat kā citus gadus, tradicionālā svētceļojuma noslēguma Sv. Misē bija ietērpti tās celebrants, diakons un subdiakons.

Viens no iecienītiem svētceļojumu maršrutiem uz Šartru bija aptuveni 100 km garais pārgājiens no Parīzes. Pēc zināma aktivitātes noplakuma “apgaismības” un revolūciju laikmetā svētceļošana atkal kļuva populāra 19. gs. vidū. Turp devās arī daudzi literāti un kultūras personības – F. Moriaks, P. Klodēls, Ž. Maritēns. Turp svētceļojumā 1872. g. devās arī Sv. Terēzes no Bērna Jēzus tēvs Sv. Luī Martēns. Dzejnieks Š. Pegī turp devās 1912. g. izlūgt sava smagi slimā dēla dziedināšanu. Viņu uzskata par svētceļojuma mūsdienu versijas aizsācēju, to atkal veicot pa viduslaikos populāro maršrutu. Pa šo ceļu tieši Vasarsvētku laikā kopš 1935. gada virzījās studentu svētceļojums, kas turpmāk notika ik gadu, 60. gadu sākumā sasniedzot 15 000 dalībnieku.  Reizē ar vispārēju reliģiskās prakses atslābumu pēc Vatikāna 2. koncila saruka arī svētceļnieku skaits.

“Francija, Baznīcas vecākā meita, vai esi uzticīga savas kristības solījumiem?” jautāja pāvests Jānis Pāvils II viesojoties Francijā 1983. gadā, vēršot uzmanību uz valsts dekristianizāciju, t.sk. abortu atļaušanu 1974. g., valsts katoļu hierarhijai diezgan bezpalīdzīgi noskatoties. Bet valstī bija vēl daudz ticīgo, kuri vēlējās kaut ko darīt Francijas kristīgajai atjaunotnei. Iedvesmojoties no agrāk populārā studentu Vasarsvētku svētceļojuma un līdzīgiem pasākumiem citur pasaulē, piem., Polijas Čenstohovā, dzima ideja Vasarsvētku svētceļojumam, turklāt tradicionālā Romas rita garīgumā un ritmā. Šī pēdējā apstākļa dēļ pirmos divus gadus – 1983. un 1984. – ticīgo tūkstošiem nācās svinēt sava svētceļojuma noslēgumu laukumā katedrāles priekšā, jo viņus dievnamā iekšā nelaida. Pašā katedrālē viņi varēja izņēmuma kārtā tikt 1985. gadā, kur viņus uzrunāja Sv. Krēsla Ģimeņu kongregācijas prefekts kardināls Gaņons, kurš atzīmēja, ka šajā svētceļojumā devušies pārsvarā jaunieši, – tie kuriem jāveido kristietības nākotne Francijā. Nākamajos gados atkal katedrāle svētceļniekiem bija slēgta.

Tikai sākot ar 1989. gadu – pēc pāvesta Jāņa Pāvila II apustuliskās vēstules Ecclesia Dei adflicta – svētceļniekiem atkal bija iespēja noturēt noslēguma Sv. Misi katedrālē. “Ceļš uz jauno kristīgo Eiropu ved no Santjago de Kompostelas uz Čenstohovu cauri Šartrai”, savā apsveikumā svētceļniekiem 1990. gadā rakstīja Polijas primāts kardināls Glemps. Jāpiebilst, ka minētā pāvesta vēstule izraisīja arī alternatīva svētceļojuma rašanos – pretējā virzienā – no Šartras uz Parīzi,  – ko ik gadu rīko Sv. Pija X priesteru brālība, kurai tās kanoniskā stāvokļa dēļ arī turpmāk bija liegts noturēt dievkalpojumu katedrālē. 1991. gadā primo reizi svētceļniekus sveica arī Šartras bīskaps un pāvesta vārdā – arī kardināls Maijers.

Svētceļojuma norise

Kā katru gadu svētceļnieki pirms sākt soļot Vasarsvētku vigilijas dienā septiņos no rīta pulcējās Parīzes Dievmātes katedrālē uz Svēto Misi, protams, tradicionālajā ritā. Pēc katedrāles ugunsgrēka ievada dievkalpojums pārcēlās uz pagaidu katedrāli – Sv. Sulpīcija baznīcu, kur dziedāta Sv. Mise notika arī šogad 27. maijā (skat. videoierakstu). Dievkalpojuma sākumā tika izsludinātas pilnīgas atlaidas, ko svētceļnieki varēja iegūt pēc Baznīcas nosacījumiem. Pēc tam svētceļnieki sakārtojās ceļam novadnieku grupās pārstāvot dažādas Francijas pilsētas un reģionus ar saviem karogiem un citām pazīšanas zīmēm. Tāpat tur soļoja arī grupas no  ~20 dažādām ārvalstīm – gan no Eiropas (Anglijas, Austrijas, Beļģijas, Īrijas, Itālijas, Lietuvas, Maltas, Nīderlandes, Polijas, Portugāles, Spānijas, Šveices, Ukrainas, Vācijas, Zviedrijas u. c.), gan ASV, Austrālijas, Āfrikas (Gabonas, DĀR), kopā ap 1500 cilvēku. Lai nodrošinātu nepārskatāmi lielās ļaužu masas drošu pārvietošanos triju dienu garumā, dažādus pienākumus – apmešanās vietu, telšu, dievkalpojumu vietu sagatavošana, ēdināšana, mantu transports, satiksmes regulēšana, komunikācija ar varas iestādēm u. c. – bija uzņēmušies ap tūkstoš brīvprātīgo. Par medicīniskās palīdzības organizēšanu un palīdzību personām ar kustību traucējumiem un citām īpašām vajadzībām rūpējās Maltas ordenis. Garīgo aprūpi šajā ceļā veica ap 200 priesteru.

Nakšņošana notika pa ceļam pašvaldības norādītā vietā, kur tika uzceltas teltis. Priesteriem kā parasti bija pieejamas vairākas nojumes ar portatīvajiem altāriem, lai viņi agrā rītā pirms došanās ceļā katrs varētu upurēt Sv. Misi. Vasarsvētku svētdienā, 28. maijā pa ceļam kādā pļavā pie Rambujē bija ierīkots laukums, kurā pusvienos dienā sākās svētku svinīgā Sv. Mise, kuru celebrēja Labā Gana institūta ģenerālpriekšnieks pr. L. G. Barrero-Sabaleta, piedaloties diakonam, subdiakonam, daudziem ministrantiem un korim. Dienas laikā svētceļniekus apmeklēja arī pašvaldības vadītājs, kura teritorijā dievkalpojums notika. Pirms došanās pie miera svētceļnieki apmešanās vietā saņēma svētību ar Vissvētāko Sakramentu. Otro Vasarsvētku, 29. maija rītā svētceļnieki soļoja tālāk, un pie apvāršņa drīz jau varēja saskatīt Šartras katedrāles torņu smailes. Līdz pusdienlaikam svētceļnieki jau bija Šartrā, un divos dienā sākās svinīga Pontifikālmise katedrālē, kuru celebrēja emeritētais nuncijs vairākās Karību jūras salu valstīs, Ukrainā un Šveicē arhibīskaps Tomass Galliksons, amerikānis, kurš par tradicionālā Romas rita saglabāšanu iestājies jau ilgus gadus, vēl pildīdams Svētā Krēsla diplomāta pienākumus. Šartras bīskaps asistēja savā tronī (skat. videoierakstu). Visiem uz dievkalpojumu sanākušajiem ticīgajiem pat milzīgajā katedrālē nebija vietas, un daudziem nācās tam sekot ar skaļruņu un ekrānu palīdzību stāvot katedrāles laukumā. Kāda svētceļojuma dalībnieka no ASV dienasgrāmatu par piedzīvoto varam angliski izlasīt portālā OnePeterFive. Daudzi svētceļojuma fotoattēli apskatāmi rīkotāju vietnē, kā arī viņu profilos sociālajos tīklos Facebook un Instagram.

Atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos

Šogad Šartras svētceļojums guva īpaši lielu ievērību ne tikai tradicionālistu, bet arī meinstrīma katoļu interneta vietnēs, kā arī laicīgajā televīzijā un informācijas portālos. Iespējams, ka organizētāju paziņojums par priekšlaicīgu reģistrācijas slēgšanu lielā piedalīties gribošo pieplūduma dēļ piesaistīja sensāciju kāro žurnālistu uzmanību. Turklāt šoreiz mediju attieksme bija pārsvarā labvēlīga un izpalika citkārtējie mēģinājumi Baznīcu, īpaši tās tradicionālākajās izpausmēs, saistīt ar “ultralabējiem” politiskajiem spēkiem, antisemītiem, ksenofobiem vai Francijas valsts oficiālā laicīguma (laïcité) apdraudētājiem.  

🙏🏻 Hier après-midi, Monseigneur Christory, évêque de #Chartres, a rejoint la colonne des pèlerins de la Pentecôte. MERCI à lui ! 🔥#NDC2023 pic.twitter.com/5MBEF4TKbN

— Notre-Dame de Chrétienté (@ndchretiente) May 29, 2023

Īpaši tika izcelta lielā ticīgo interese uz pāvesta Franciska izdoto rīkojumu fona (2021. g. 16. jūlija apustuliskā vēstule Traditionis custodes), kuri ievērojami ierobežoja senā Romas rita lietošanu. Tā izdevums Ouest-France ievērojis, ka “pāvesta Franciska pirms diviem gadiem raidītā ledainā šalts nav manāmi apdzēsusi to katoļu dedzību, kuri ir iemīlējuši latīņu jeb Sv. Pija V Misi.” Viens no organizētājiem pastāstīja žurnālistiem, ka viņus, protams, ir ļoti skumdinājusi pāvesta attieksme, bet arī iedrošinājis tas, ka pāvests tomēr atļāvis arī turpmāk lietot tradicionalās liturģiskās grāmatas Sv. Pētera priesteru brālībai un citiem institūtiem, kas līdz šim tās lietojuši. Katrā ziņā “svētceļojuma iecere nav mainījusies. Tā balstās uz trim pīlāriem, tā ir kā ozols – tradīcija kā saknes, kristīgā civilizācija (katehisms, Baznīcas sociālā mācība, Kristus Karaļa vara pār nācijām) kā resns stumbrs un zari – plaši un kupli, kuri iejūtīgi dod patvērumu ceļiniekiem, lai no kurienes tie nāktu.” Un tiešām, – lai gan vairums viņu vidū ir ticīgie, kuri regulāri apmeklē Sv. Misi tradicionālajā ritā, daudzi ir arī tādi, kuri šeit pirmo reizi iepazīst seno ritu, un vēl citi – ticības praksi pametušie, kuriem svētceļojums ir kalpojis par impulsu tās atsākšanai, kā arī nekatoļi, kuros svētceļojums radījis interesi (vai vismaz ziņkārību) par katolicismu. Tādējādi Šartras svētceļojums dod savu artavu arī evaņģelizācijā.

Radiostacija France Inter jau pirms svētceļojuma, 23. maijā pārraidīja neitrālu reportāžu par gaidāmo tradicionālistu pasākumu, atzīmējot arī, ka 50% no pieteiktajiem svētceļniekiem ir jaunāki par 20 gadiem, ņemot vērā, ka piedalās gan daudz jauniešu, gan arī daudzas ģimenes ar bērniem. Svētceļnieku skaits esot pieaudzis par 10% salīdzinājumā ar pērno gadu, un šā gada apmēram 16000 būtu jāpieskaita vēl 5000–6000, kas tajā laikā piedalīšoties Sv. Pija X brālības rīkotajā gājienā Šartra–Parīze.

Vēl kavējoties pie jauniešu tēmas, Baznīcas oficiozs La Croix 25. maijā publicēja aptaujas rezultātus, ko šis medijs veicis starp jauniešiem, kuri bija pieteikušies dalībai Pasaules Jauniešu dienās Lisabonā (raksts pieejams arī angļu tulkojumā). Tikai ap 10% aptaujāto teicās apmeklējam tikai tradicionālo Misi, tomēr kopumā 38% apliecināja savas simpātijas tradicionālajai liturģijai: 8% tai dod priekšroku iepretim jaunajai Misei, 11% tā patīk tikpat labi kā jaunā, 19% apmeklē tradicionālo Misi šad un tad. Aptaujātie no vairākām Francijas diecēzēm esot arī norādījuši, ka vietās, kur svin tradicionālo Misi, jauni cilvēki, neskaitot bērnus, tātad 18–35 gadu vecumā, sastāda ap trešdaļu dievkalpojuma dalībnieku.

Pirmais jauno cilvēku arguments par labu tradicionālajai Misei, kā noskaidrots aptaujā, ir tajā uzsvērtā svētuma izjūta. Kāda 28-gadīga parīziete intervijā norāda, ka šajā Misē viņa jūt, ka atrodas tur pirmkārt Kristus dēļ. Tā kā priesteris ir ar muguru pret tautu, viņa personība atkāpjas otrajā plānā un ticīgie var fokusēties uz to, kas ir būtiskais – Svētais Upuris. Trīsdesmitgadniece no Marseļas sakās pievēršam uzmanību jebkurai sīkākajai rituāla detaļai, jo tās visas ļauj dziļāk izprast Euharistijas noslēpumu, bet daudzie klusuma momenti ļauj labāk nodoties lūgšanai. Rita nemainīgums gadsimtu gaitā dod jauniešiem pārliecību par ejamo garīgo ceļu: “Es lūdzos, izmantojot manas vecvecmāmiņas lūgšanu grāmatu”, saka viena no aptaujas dalībniecēm.

“Kāpēc Šartras svētceļojums vilina arvien vairāk?” svētceļojuma priekšvakarā vaicā Francijas preses smagsvars Le Figaro. Laikraksta reliģijas apskatnieks atgādina reiz Š. Pegī teikto, ka nacionālais svētceļojums ir mūsu “šaurie vārti” un vērtē, ka gadsimtu vēlāk noskaņa ir tāda pati. Tas ir laju izlolots un organizēts, kuri stingri pastāv uz savu piederību “tradīcijai” Baznīcā, kas nozīmē arī sevi atpazīt Svētajā Misē, kas tiek svinēta latīniski un pēc 1962. g. Misāles, izdotas pirms Vatikāna 2. koncila.

TV kanāls France 3 Centre īsā videoreportāžā parāda gan garo svētceļnieku virteni, kas skanot lūgšanām un garīgām dziesmām izvijas pa līdzenumu starp iekoptiem laukiem, gan rāda tuvplānos un intervē kādus no daudzajiem jaunajiem cilvēkiem gan vasarīgā tūristu apģērbā, gan skautu un gaidu formās, gan reliģiskajā habitā. “Svētceļojums pirmkārt ir iekšējs ceļš un garīgs pārgājiens, kas ļauj katram kristietim pārbaudīt savu ticību, izmeklēt sirdzsapziņu, dalīties kopīgā reliģiskajā degsmē,” skan žurnālista kopsavilkums aizkadrā. Arī Parīzes reģionālais laikraksts Le Parisien, nacionālais televīzijas kanāls TF1 (pat divreiz) un diennakts TV ziņu kanāls BFM TV veltījuši reportāžas šim katoļu pasākumam. Arī nacionālais katoļu TV kanāls KTO TV. Šie un vairāki citi videomateriāli un saites uz rakstiem, kā arī daudzi fotoattēli atrodami arī rīkotāju twitter/X profilā.

Intervijā katoļu portālam Aleteia priesteris, kurš ilgu gadus ir bijis Parīzes ģenerālvikārs un studentu kapelāns, atzīst, ka ikgadējos studentu Pūpolsvētdienas svētceļojumos uz Šartru dalībnieku skaits arvien samazinās, bet bīskapi un priesteri neatrod tam ne skaidrojumu, ne pretlīdzekli. Tikmēr viņš ir redzējis, ka daudzi no viņa aprūpētajiem studentiem dodas tradicionālistu svētceļojumā Vasarsvētkos.

Svētceļojuma panākumi izraisījuši diskusijas un pārdomas plašākās katoļu aprindās. Jau minētā oficiozā katoļu publikācija La Croix atskatoties uz Svētceļojumu un analizējot tradicionālistu fenomenu vispār secina, ka ierobežojoši dekrēti Baznīcai neko nepalīdzēs. Ja Šartras svētceļojuma ilggadējā popularitāte ir bijusi – saskaņā ar izteiktiem minējumiem – cēlonis Traditionis custodes izdošanai, tad tā mērķis nav sasniegts. Svētceļnieku skaita pieaugums un demogrāfija liecina, ka tradicionālisti nekur nepazudīs, gluži otrādi – viņu skaitam ir tendence pieaugt, bet ierobežojošās normas darbojas pretēji deklarētajam mērķim – stiprināt Baznīcas vienotību. Gluži otrādi – pāvesta dekrēts varētu tikai veicināt sašķeltību, jo praktizējoša un vitāla ticīgo daļa tiek izstumta no draudzēm un spiesta lūgties izolētībā. Arī vadošajos masu medijos lielu iespaidu esot radījusi svētceļnieku ticība un dedzība, īpaši iepretim vispārējam bēdīgajam skatam uz Baznīcu Francijā kopumā, kuru vajā seksuālās izmantošanas skandāli. Tādējādi Baznīcai esot nevis jāgaida, kad šis tradicionālistu fenomens izbeigsies, bet gan jāatrod veids kā sadzīvot ar tā gan relatīvo, gan absolūto pieaugumu. La Croix apskatnieks uzskata, ka tradicionālās Sv. Mises ierobežošana diecēžu dzīvē paātrinājusi diecēžu semināru iztukšošanos par labu tradicionālo institūtu mācību iestādēm, kur 2022. gadā reflektantu skaits no Francijas pieaudzis līdz 95 iepretim 69 2021. gadā, kamēr lielajās Francijas diecēzēs – kritums (Parīzē 2, pa 1 – Tulūzā un Strasbūrā).  Būtu ieteicams atdot bīskapiem viņiem nupat atņemtās tiesībās pašiem izlemt jautājumu par tradicionālās liturģijas lietošanu savās diecēzēs.

Cits autors tajā pašā izdevumā atzīmē pretrunu starp pāvesta Franciska sludināto „veselīgu decentralizāciju” un subsidiaritāti no vienas puses un galēji centralizētu pieeju un bīskapu tiesību ierobežošanu tieši tradicionālās liturģijas jautājumā no otras puses. Jautājums tagad neesot, vai latīņu Mise ir Baznīcas nākotne, bet gan – kā bīskapiem menedžēt reālo situāciju ar “radošu minoritāti” (minorité créative), kura attīstās. Pāvests Benedikts XVI esot izteicies, ka ir bīstami kādu ticīgo grupu „iedzīt stūrī”, kas viņiem liktu justies vajātiem. Rakstā secināts, ka bīskapiem jāmeklē jauns līdzsvars, kas neesot neiespējami, jo visiem var atrast mājokli Tēva namā jeb kā pravietis sacījis:

“Es pulcināšu Savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās Es tās biju izkaisījis, un tās atvedīšu atpakaļ uz viņu ganībām, un tās būs auglīgas un vairosies. Tad Es iecelšu pār tām ganus, kas tās ganīs, ka tām nav ilgāk jābīstas un jāuztraucas un ka neviena nepazūd!” (Jer. 23:3–6)

Cits katoļu žurnāls La Nef intervē svētceļojuma organizācijas vadītāju Žanu de Torjē par šā gada panākumiem. Kopš 2013. gada, atskaitot Covid laiku, dalībnieku skaits ik gadu pieaudzis par 8%, taču šogad – 17% lēciens pret pērno gadu. Diezgan intensīvais pārgājiena ritms nosaka, ka pārsvarā tieši jaunieši noiet visu ceļu, pērn – negaisā un lietus gāzēs, šogad – svelmainā saulē, kamēr vecākā paaudze vai ģimenes ar mazuļiem noiet atsevišķus posmos vai sabrauc nometņu vietās uz dievkalpojumiem. Ž. de Torjē arī atzīmē daudzos atgriešanās gadījumus šā svētceļojuma ietekmē un tur saskata Svētā Gara darbību. Attiecībā uz demogrāfiju viņš norāda, ka pirms pandēmijas ap 60% svētceļnieku regulāri apmeklēja dievkalpojumus tikai tradicionālajā formā, kamēr 20% jaunajā ritā, bet 20% praktizēja abos ritos. Šogad lielāks to skaits, kas iet pirmo reizi vai tikko atsākuši praktizēt. Svētceļojuma laikā arī tikuši vākti līdzekļi autisma pacientu centram, ko Šartras diecēzē uztur Maltas ordenis. Viena no svētceļnieku grupām bija uzņēmusies uzstādīt Krusta ceļa stacijas vienā no apstāšanās vietām, cita – nodarbojās ar ceļā sastapto cilvēku katehēzi, skaidrojot viņiem svētceļojuma nozīmi un uzklausot viņu lūgšanu nodomus, ko nodot priesteriem. Nobeigumā Ž. de Torjē retoriski jautāja: Tā kā pāvests Francisks ir postulējis, ka „realitāte ir svarīgāka nekā ideja”, kāpēc šā svētceļojuma panākumus neuztvert kā Apredzības zīmi? Kāpēc daudzos paaicinājumus, kuri ik gadu rodas šajos svētceļojumos neuztvert kā Dieva darbu?

Šartras svētceļojuma šā gada panākumi pamanīti ne tikai franču, bet arī citu valstu medijos. Tā ASV populārais portāls National Catholic Register jau svētceļojuma priekšvakarā publicējis rakstu ar klikšķus pievilinošu visrakstu “Tradicionālais Šartras svētceļojums Francijā – pats savu panākumu upuris“. Taču, kā lasām, visa “upurbūšana” pastāv tikai nepieciešamībā apturēt pieteikšanos lielā gribētāju skaita dēļ. Citādi raksts tikai iepazīstina amerikāņu lasītājus ar svētceļojuma vēsturi un norisi. Cits raksts šajā pašā portālā atzīmē, ka katolicisms Francijā kļūst par minoritātes reliģiju, bet šī minoritāte kļūst tradicionālāka. Tieši pateicoties kritiskai distancei attiecībā pret Baznīcas 70. gados veiktajām pastorālajām reformām, konservatīvākajai ticīgo daļai esot izdevies noturēties pretī vispārējam pagrimumam un nodot ticību tālāk saviem bērniem. Francijas preses apskatā atzīmēts, ka tieši pāvesta ieviestie ierobežojumi radījuši jaunatnes vidū pastiprinātu interesi par tradicionālo ritu.

Politikas tēmām veltītais izdevums The European Conservative komentārā ar virsrakstu „Šartras svētceļojums – ceļš uz debesīm” atzīmē faktu, ka svētceļojums mēdz norisināties abos virzienos, šogad vairāk kā 20000 katoļiem soļojot Dieva lielākam godam, kā arī piemin Francijas masu mediju interesi par to. Tiek atreferētas vai citētas intervijas ar vairākiem svētceļniekiem. Īpaši zīmīgi ir kāda „progresīvā” žurnālista vārdi, kurš pats mēdz apmeklēt „harizmātiskās” liturģijas nevis Tridentes Misi: „Es protu pazīt kristīgu ticību un uzvedību. [..] Šajā svētceļojumā es atklāju slāpes pēc absolūtā, Dieva meklēšanu, ilgas pēc atgriešanās.” Arī viņš saredz dekrēta Traditionis custodes neveiksmi. Tas tikai ievainojis un aizvainojis daudzus ticīgos, nerespektējot pāvesta daudz bieži piesaukto „dažādību”.  „Paši svētceļnieki saka: Mēs gribam vienotību, nevis vienveidību”, saka žurnālists, „viņi taču atved uz Baznīcu daudzus konvertītus, viņi ir patiesi misionāri, pat spējīgi radīt lielāku socioloģisko dažādību Baznīcā.”

Laikrakstā Financial Times, liekas, vismazāk varētu sagaidīt latīņu liturģijai veltītas rindas, taču 7. augusta rakstā „Eiropā noris jauna katoļu kontrrevolūcija” uzmanība vērsta uz samērā lielo tradicionālās Mises entuziastu daļu starp Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem no Francijas (atsaucoties uz augstāk minēto La Croix aptauju). Lai gan dievnamu apmeklējums Francijā mūsdienās ir vairs niecīga daļa no tā, kāds tas bija 50. gados, jaunie praktizējošie katoļi dodot priekšroku tradicionālajām rituāla formām, ieskaitot arī latīņu Misi, un pateicoties sociālajiem medijiem šīs grupas ietekme esot neproporcionāli liela to skaitam. Minētā raksta autors šo parādību apskata kontekstā ar konservatīvā katolicisma kā reliģiska un politiska spēka atdzimšanu Eiropā, minot kā piemēru Džordžijas Meloni vadītās partija Fratelli d’Italia panākumus Itālijā, līdzās relatīvi labajiem partijas Vox panākumiem Spānijā un partijas Likums un Kārtība dominancei Polijā.

Vācijas vadošais katoļu  laikraksts Die Tagespost līdzās pārējo izdevumu minētajiem faktiem atzīmē, ka pretēji oficiālo katoļu jaunatnes organizāciju nomāktības garam Šartras svētceļojuma īpašais stils un vadmotīvs „Tradīcija, kristīgā civilizācija un misija” piesaista arvien vairāk jauno ticīgo no vācvalodīgajām zemēm, kuri dod priekšroku trīs dienu soļošanai kopā, lūdzoties Rožukroni, apmeklējot tradicionālo Misi, un Vissvētākā Sakramenta pielūgšanai, nevis sinodāli-birokrātiskām izdarībām. Katrs tāds svētceļnieks, atgriezies mājās kļūst par savas pieredzes multiplikatoru. Laikraksta ieskatā Šartras svētceļojums rāda piemēru, kā darbos iemiesot pāvesta Franciska neseno aicinājumu koncentrēties uz būtisko: lūgšanu, tuvākmīlestību un sludināšanu.

Šartras svētceļojuma „bērni”

Šartras svētceļnieki no citām valstīm, protams, ir vēlējušies ko līdzīgu iedibināt arī katrs savā dzimtenē, tāpēc vairākās valstīs notiek līdzīgi tradicionālistu svētceļojumi uz savu valstu svētvietām. Viens no tiem – svētceļojums Nuestra Señora de la Cristianidad, kas kopš 2020. gada – tātad šogad jau trešo reizi – no 22. līdz 24. jūlijam norisinās Spānijas provincē Astūrijā, dalībniekiem veicot 95 km garo ceļu no Ovjedo pilsētas līdz Dievmātes svētvietai Kovadongā. Svētvieta atrodas augstu kalnos, kuri stiepjas paralēli Biskaja līča dienvidu piekrastei. Arābu iekarojumu laikā šī apkārtne bija vienīgā vieta Ibērijas pussalā, ko neizdevās iekarot: 722. gadā viņi šeit tika sakauti, un ar šo kauju sākās septiņus gadsimtus ilgā reconquista, kristiešiem pamazām atkarojot visu pussalu.

Triju siržu svētceļojums jeb „Amerikāņu Šartra” arī notiek kopš 2020. gada ASV Oklahomas pavalstī, šogad tas paredzēts 12.–14. oktobrī un to rīko katoļu skola zēniem Sv. Jāņa Bosko institūts un tradicionālā rita benediktīniešu klosteris Klierkrīkā, kas arī ir ceļa galapunkts. Līdzīgas tradīcijas iedibinātas Argentīnā, Austrālijā, Ruandā. Arī pašā Francijā 23.–24. septembrī svētceļojums Feiz e Breizh (“Par ticību Bretaņā”) sagaida dalībnieku skaita rekordu.

Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrība jau daudzus gadus augustā rīko svētceļojumu no Eli pilsētas uz Dievmātes svētvietu Volsingemā, kura ietvaros tur tiek upurēta tradicionālā latīņu Sv. Mise. Šajā vietā Dievmāte tiek godināta jau kopš 11. gadsimta, kad Sv. Edvarda Apliecinātāja, Anglijas karaļa atraitne saņēma atklāsmē vīziju, kurā Dievmāte viņai parādīja namu Nācaretē, kurā notika Pasludināšana. Tā kopija brīnumainā kārtā tika uzcelta uz atraitnei piederošās zemes. Arī mūsdienās ik gadu šo vietu apmeklē ap 250 tūkstošiem svētceļnieku. Šogad svētceļojums notika 24.–27. augustā. Vairākus fotoalbumus par šo notikumu sagatavojis tā ilggadējs dalībnieks un FIUV prezidents Džozefs Šovs.