Adaptēts no Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrības (LMS) interneta vietnes (ar autoru atļauju).
1. Kāpēc ticīgie vēlas piedalīties tradicionālajā Svētajā Misē?
3. Vai tradicionālās Sv. Mises teoloģija nav pretrunā ar 2. Vatikāna koncila teoloģiju?
6. Vai „vecā” Mises kārtība nav domāta tikai tiem, kas to ir pieredzējuši laikā līdz 1970. gadam?
7. Vai tradicionālās Mises izplatīšanās neradīs Baznīcā šķelšanos?
Pielikums: Īsa tradicionālās latīņu Mises vēsture kopš 1970. gada.
1. Kāpēc ticīgie vēlas piedalīties tradicionālajā Svētajā Misē?
Īsi atbildot, – jo viņi saredz tās vērtību. Pāvests Benedikts XVI to šādi izteica savā bīskapiem adresētajā 2007. g. 7. jūlija vēstulē, kas pavadīja viņa motu proprio veidā izdoto apustulisko vēstuli Summorum Pontificum (tālāk – Vēstule bīskapiem):
Tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu. Visiem nāk par labu glabāt un godāt bagātības, kas ir attīstījušās Baznīcas ticībā un lūgšanās, un piešķirt tām pienācīgo vietu.
Minētās bagātības atrodamas visur tradicionālājā Romas Misālē: nemainīgajās un mainīgajās lūgšanās, rubrikās, lekcionārijā, tās atspoguļojas īpašajā klusās Mises garīgumā, tāpat kā daudz košākajās dziedātajās un svinīgajās Mises formās, un arī īpašās ceremonijās, ko izpilda noteiktos gada laikos, piemēram, Lieldienās. Vistiešākais iespaids, ko daudzi gūst tradicionālajā Sv. Misē un kas viņus pievelk, ir aprakstīts Vēstulē bīskapiem: „Tā sakralitāte, kas daudzus piesaista pie senās Misāles.” Tradicionālajā Sv. Misē klātesot kļūst uzreiz skaidrs, ka norisinās kaut kas svēts.
Tradicionālajai Sv. Misei arī vispārīgi ir svarīga vieta to katoļu dzīvē, kas jūtas saistīti ar to. Apustuliskā konstitūcija Summorum Pontificum to izsaka šādiem vārdiem:
… Tomēr vairākās pasaules vietās daudzi ticīgie bija ar tādu mīlestību un degsmi pieķērušies un turpināja pieķerties agrākajām liturģiskajām formām, kas bija dziļi ietekmējušas viņu kultūru un garu, ka pāvests Jānis Pāvils II, izjuzdams pastorālu gādību pret šiem ticīgajiem, 1984. gadā ar speciālu Dievišķā kulta kongregācijas izstrādātu indultu Quattuor abhinc annos piešķīra tiesības lietot Jāņa XXIII 1962. gadā publicēto Romas Misāli (Summorum Pontificum, Ievads).
Tradicionālā Mise daudziem bija galvenais pieturas punkts viņu katoliskajā kultūrā un garīgumā. Tas īpaši attiecās uz tām augstāk minētajām pasaules vietām, kurās tieši Svētā Mise, nevis ārpusliturģiskās dievbijības formas, tādas kā Rožukronis, procesijas un citas, bija katoliskās dievbijības degpunktā. Viena no tadām vietām bija Anglija un Velsa, – pirmās zemes, kur 1971. gadā tradicionālās Mises publiskai noturēšanai tika dota īpaša pāvesta atļauja, tā sauktais „angļu indults”.
Pāvests Benedikts uz šo garīgumu un kultūru norāda kā uz pozitīvu parādību: tās turpināšanās ir pietiekami svarīga, lai būtu par pamatu pāvesta Jāņa Pāvila II izdotajam aktam un, kā noprotams, pāvestu turpmākajām darbībām. Tā ir patiesa, dzīvīga un dzīvinoša, – dzīvesveids, kas nav raksturīgs tikai noteiktiem reģioniem noteiktā vēstures periodā, bet var ko var pieņemt par savu arvien jaunas katoļu paaudzes visā pasaulē. Tas šodien ir redzams daudzās plaukstošās katoļu draudzēs Anglijā un Velsā, kas piekopj tradicionālo Sv. Misi. Kardināls Kastrijons par to kādā intervijā izteicies:
Man tiešām nepatīk to uzskati, kuri vēlētos reducēt tradicionālistu „fenomenu” tikai uz senākās formas dievkalpojumiem, it kā tā būtu stūrgalvīga un nostaļģiska pieķeršanās pagātnei … Patiesībā tas, ar ko bieži sastopamies ir dzīve ticībā un dievbijībā, kas raksturo daudzas katoļu ģimenes, nereti ar daudziem bērniem, dzīvesveids, ko īpaši iezīmē – te varam minēt piemērus – stipra piederības izjūta Kristus Mistiskajai Miesai, vēlme uzturēt stipru saikni ar pagātni, nevis pretstatā tagadnei, bet kā pēctecību Baznīcā, iepazīstināt citus ar galvenajām ticības patiesībām, dziļas alkas pēc garīguma, svētuma…
(Intervija žurnālam The Latin Mass Magazine, 2004. g. maija nr.)
2. Vai šīs konkrētās dievkalpojuma formas veicināšana nenozīmē nelojalitāti pret bīskapiem un pāvestu?
Pāvests Pāvils VI, pāvests Jānis Pāvils II un pāvests Benedikts XVI – viņi visi lika skaidri saprast, ka Romas rita ”senākā forma” var turpināt pastāvēt pēc ”jaunākās formas” ieviešanas. Tāpēc pārsteidz tas, cik biež tie, kuri izmanto tiesības noturēt tradicionālo Sv. Misi vai piedalīties tajā tiek apvainoti ”nelojalitātē” pret hierarhiju. Starptautiskās Federācijas Una Voce (kuras locekle ir arī LMS) darbs vienmēr ir bijis visnotaļ lojālā garā lūgt Baznīcas likumīgās autoritātes noskaidrot tradicionālās Mises statusu Baznīcā un pēc tam censties iedzīvināt attiecīgos lēmumus. Tie kuri ignorē attiecīgos Baznīcas dokumentus drīzāk ir nelojāli, nevis tie, kuri tos pielieto.
Līdz Summorum Pontificum izdošanas 2007. gadā ikvienai publiski noturētai tradicionālajai Misei bija vajadzīga vietējā bīskapa atļauja; bieži vien tādu atļauju iegūšana bija Latin Mass Society uzdevums […]. Tāpēc nevar domāt, ka tie, kas celebrēja vai apmeklēja tādas Mises, rīkotos nepaklausībā šiem bīskapiem vai pat pāvestiem, kas bija iedibinājuši un uzturējuši šādu kārtību.
Kopš Summorum Pontificumm publicēšanas vairāki Anglijas un Velsas bīskapi ir publiski turējuši Tradicionālo Sv. Misi, un divreiz gadā LMS rīkotās Sv. Mises Vestminsteres katedrālē Londonā notur bīskapi, parasti Vestminsteres palīgbīskaps. Tāpat angļu bīskapi ik gadu piešķir iestiprināšanas sakramentu tradicionālajā ritā. Ar bīskapu svētību notiek LMS rīkotās priesteru mācības, kur tie apgūst kalpošanu tradicionālājā ritā. (Līdzīga attīstība vērojama arī vairākās citās valstīs, piemēram, ASV, Austrālijā, Francijā, Polijā. – Tulk. piez.)
3. Vai tradicionālās Sv. Mises teoloģija nav pretrunā ar 2. Vatikāna koncila teoloģiju?
Reizēm tie, kas vērš kritiku pret senākās liturģiskās tradīcijas praktizētājiem, nespēdami parādīt, ka tiek pārkāpta ticības mācība vai Baznīcas likumi, apelē pie kāda ”2. Vatikāna koncila gara”: tradicionālā Mise esot pretrunā ar šo ”garu”, – pēdējais parasti izrādās mistrojums no teoloģiskajām idejām, kas bija modē 20. gs. 50.–70. gados.
Autentiskais 2. Vatikāna koncila gars turpretī atrodams tā izdotajos dokumentos. Konstitūcijā „Sacrocanctum Concilium” (tālāk tekstā – SC) lasām:
Tāpēc neviens, pat ja viņš būtu priesteris, lai neko nepieliek, neatņem vai nemaina liturģijā pēc saviem ieskatiem. (Sacrosanctum Concilium (SC) 22.3)
Tāpēc lai netiek ieviesti jauninājumi, ja to neprasa patiess un noteikts Baznīcas labums, un jārūpējas, lai jebkādas jaunpieņemtas formas kaut kādā veidā organiski izaug no jau esošajām (SC 23)
Latīņu valodas lietošana lai tiek saglabāta latīņu ritos … (SC 36.1)
Baznīca atzīst gregoriskos dziedājumus par Romas liturģijai īpaši piederīgiem. Tāpēc, ja citi apstākļi ir vienādi, šiem dziedājumiem dievkalpojumos jāieņem galvenā vieta. (SC 116).
Turklāt koncila dokumentos nav ne mazākās norādes, ka Sv. Mise jānotur „ar seju pret tautu”, ka baznīcas „jāpārkārto”, ka kanons jālūdzas skaļi vai tautas valodā, ka Sv. Komūnija jādod rokā, ka lajiem Sv. Misē jālasa Sv. Rakstu lasījumi vai ka lajiem jādala Sv. Komūnija, vai ka meitenēm tāpat kā zēniem jāpiekalpo pie altāra.
Jāatceras, ka 2. Vatikāna koncila laikā Svētā Mise ik dienas tika noturēta saskaņā ar 1962., vēlāk 1964. gada Misāles izdevumiem. Koncila izteikumi tad arī jālasa tieši tās Sv. Mises formas kontekstā. Jāatturas no kārdinājuma anahroniski ietulkot tajos izmaiņas, kas dievkalpojumos tika ievietas vēlāk un no kurām daudzas koncila tēvi nebija paredzējuši.
Liturģijai veltītais koncila dokuments Sacrosantum Concilium atkal un atkal piesauc pastorālos apsvērumus kā liturģijas reformas pamatu. Nav pat ne mājiena, ka esošajā Misālē ir jelkādas teoloģiskas problēmas. Tomēr tradicionālās Sv. Mises kritizētāji uzstāj, ka tradicionālā Mise nav jāatļauj, pat ja ir pastorāla vajadzība, jo šī Mise viņuprāt ir teoloģiski ”aizdomīga”. Tas apvērš koncila pozīciju kājām gaisā un ir pilnīgi neloģiski. Kā gan Svētā Mise, ko gadsimtiem celebrējuši pāvesti, bīskapi, svētie un Baznīcas doktori var būt teoloģiski problemātiska?
Gluži pretēji, tradicionālā Svētā Mise iemieso senseno un nemainīgo Baznīcas mācību, īpaši par Vissvētāko Sakramentu un par Svēto Misi kā upuri, kā to definējis Tridentes koncils. Skumji, ka šī mācība kopš 2. Vatikāna koncila piedzīvo uzbrukumus pat no teologu puses, kuri skaitās katoļi. Pirms ievēlēšanas par pāvestu Jozefs kardināls Racingers, toreiz – Ticības mācības kongregācijas vadītājs, citēja vairākus šādus Tridentes Sv. Mises upura mācībai veltītus kritiskus izteikumus, reizē veltījot sekojošu piezīmi tiem, kuri pretojas tradicionālajai Misei:
Tikai uz šī Tridentes koncila autoritātes faktiskās noliegšanas fona ir saprotams spīvums, ar kādu pēc liturģijas reformas notiek cīņa pret atļauju noturēt Sv. Misi pēc 1962. gada grāmatām. Iespēja šādi noturēt dievkalpojumus viņiem nozīmē stiprāko un tāpēc, viņuprāt, neciešamāko pretīmrunāšanu to viedoklim, kuri domā, ka Tridentes koncila formulētā euharistiskā ticība ir zaudējusi savu vērtību.
(No Jozefa kardināla Racingera nolasītās lekcijas Fongombo klosterī Francijā, 2001. g. 22.–24. jūlijā notikušo Liturģijas dienu ietvaros.)
Tradicionālās Mises teoloģiskais saturs būtībā ir nopietns iemesls to saglabāt un padarīt pieejamu visiem katoļiem, jo padara neiespējamu ignorēt Baznīcas autentisko mācību par Sv. Mises upuri.
4. Vai latīņu valodas izmantošana un priestera pozīcija ad orientem neapgrūtina draudzes piedalīšanos?
Vērtīgākā mācība, ko varam gūt no Baznīcas liturģiskās tradīcijas un kas no jauna jāapgūst daudziem katoļiem, ir tā, ka Svētā Mise ir pielūgsmes akts (kulta darbība), kas ir veltīts Dievam. Sv. Misē klātesošo dalība ir dalība tieši šajā pielūgsmes aktā: viņi piedalās, savienojoties ar Upurdāvanu, ko mūsu Kungs Jēzus Kristus pie Krusta koka sniedza Tēvam. Tam ir nozīme jautājumā par lūgšanas virzienu (orientāciju) un latīņu valodu.
Jautājumā par latīņu valodu jāatceras dažas saistītas lietas. Tieši tāpēc ka Sv. Mise ir pielūgsmes (kulta) akts, priesteris valkā īpašu liturģisko apģērbu; tiek lietota īpaša mūzika – Gregoriskie dziedājumi un noteiktas polifonijas formas; darbība notiek īpaši šim nolūkam iesvētītā ēkā – baznīcā, kas netiek lietota laicīgām vajadzībām; nereti tiek veikta kvēpināšana, – arī to nedara citur, kā vien dievkalpojumā. Rietumu liturģiskajā tradīcijā Sv. Mise tiek noturēta arī sakrālā valodā – īpašā latīņu valodas formā, kas domāta tikai sakrālai izmantošanai. Visas šīs lietas pasvītro faktu, ka Sv. Mise ir norise, kas ir pilnīgi atšķirīga no cilvēka ikdienišķās dzīves: tā ir komunikācija ar dievišķo.
Kas palīdz un kas kavē dalībai kulta darbībā katoļiem, kas dodas uz Sv. Misi? Ārējās zīmes, kas norāda cilvēkam, ka viņš ir nokļuvis svētā vietā svētām lietām atvēlētā laikā, ir svarīgas, jo palīdz fokusēties uz notiekošo pielūgsmes aktu, atstāt ārpusē pasaulīgas domas. Liturģiskie apģērbi, kā arī kvēpināšana un citi rituāli arī palīdz; tieši tādā pašā veidā palīdz arī latīņu valoda, tāpat arī klusuma brīži Sv. Mises laikā..
Patiesībā visas šīs lietas atrodamas arī 1970. gada (reformētajā) Misālē un tajā ietvertajās normās. Tomēr praksē, un pat teorijā, 1962. g. Misāle (un citas liturģiskās grāmatas – tulk. piez.) ar saviem rituāliem, lūgšanu tekstiem, liturģiskajiem tērpiem un piederumiem izvirzītajām prasībām un, īpaši, ar latīņu valodas lietošanu liek daudz lielāku uzsvaru uz svētuma sajūtas radīšanu, – pāvests Benedikts šajā sakarā piemin „sakralitāti”, kas agrāko dievkalpojuma formu dara pievilcīgu daudzu cilvēku acīs” (Vēstule bīskapiem). Tieši šis īpašais uzsvars palīdz klātesošajiem piedalīties pilnā mērā, proti, garīgi, piedalīties Sv. Misē.
Lai gan ir tiesa, ka Sv. Mises lūgšanām un lasījumiem vislielākajā mērā būtu jākalpo ticīgo izaugsmei, tomēr tas ir sekundārs faktors. Jāuzsver, ka Sv. Mises lūgšanas nav adresētas cilvēkiem, bet Dievam: Dievam tiek arī pienests Upuris, Dievs veic transsubstanciācijas brīnumu, padarot maizi un vīnu par mūsu Kunga Jēzus Kristus miesu un asinīm, kopā arī Viņa dvēseli un dievišķību. Daudzās pasaules valodās ir izdotas lūgšanu grāmatas ticīgajiem ar visu Sv. Mises tekstu tulkojumu, nereti Epistula un Evanģēlijs, kad tie nodziedāti latīniski, tiek atkārtoti tautas valodā. Arī viens no sprediķa uzdevumiem ir izskaidrot attiecīgās dienas Sv. Mises tekstus.
Lūgšana “ar seju pret Austrumiem” (ad orientem) ļoti uzskatāmi parāda – priesteris uz tauta kopā pielūdz Dievu, visi būdami pagriezušies vienā un tajā pašā virzienā. Sv. Misas celebrēšana “ar seju pret tautu” (versus populum) slēpj sevī bīstamību, ka priestera personība nokļūst uzmanības centrā, nevis Dievs, par kuru vajadzētu atgādināt krucifiksam uz altāra.
Pirms savas ievēlēšanas par pāvestu Jozefs kardināls Racingers enerģiski brīdināja par briesmām, kādas var radīt celebrēšana versus populum. Pievēršoties izmaiņām pēc 2. Vatikāna koncila viņš rakstīja:
Patiesībā tas, kas notika bija bezprecedenta klerikalizācija. Priesteris […] nu bija kļuvis īsto atskaites punktu visai liturģijai. Itin viss atkarīgs no viņa. Mums viņš jāredz, jāatbild viņam, jāiesaistās tajā, ko viņš dara. Viņa radošā iedvesma uztur visu notiekošo. Nav brīnums, ka cilvēki cenšas reducēt šo viņa jaunradīto lomu, piešķirot visvisādas liturģiskās funkcijas dažādiem indivīdiem. … Dievs arvien vairāk pazūd no kopainas … Arvien svarīgāks kļūst tas, ko veic cilvēki, kas šeit satiekas un nevēlas sevi pakļaut “iepriekš noteiktam modelim”. Priestera pavēršanās pret cilvēkiem ir padarījusi draudzi par sevī noslēgtu loku. Savā arējā veidā tā vairs nav atvērta tam kas ir priekšā un pāri tai, bet ir noslēgusies sevī.
(The Spirit of the Liturgy, pp. 79–80)
5. Vai man jāprot latīņu valoda, lai apmeklētu Latīņu Misi? Kā citādi lai cilvēki saprot, kas dievkalpojumā notiek?
No tā, kas teikts iepriekš, izriet, ka latīņu valodas lietošana ir svarīga, lai radītu Dieva pielūgsmes izjūtu un realitāti, kurā cilvēki var patiesi piedalīties. Tas ka latīņu valodu nelieto ikdienā nav trūkums, bet gan faktors, kas dara to piemērotu dievkalpojuma valodas lomai: valodas, kas rezevēta sakrālam lietojumam. Kad tika sacerēti sākotnējie Sv. Mises teksti, latīņu valodu lietoja daudz plašāk, taču Sv. Misi noturēja latīniski arī tajās Eiropas un Āfrikas daļās, kur cilvēki to neprata, un jebkurā gadījumā liturģiskā latīņu valoda nebija viegli saprotama arī tiem, kam tā laika latīņu sarunvaloda bija dzimtā. Sv. Mises un Sv. Rakstu (t. s. Vulgātas) valoda nekad nav bijusi īsta ‘tautas valoda’, jo tai raksturīgi no grieķu, senebreju un aramiešu valodām aizgūti izteicieni, no ikdienas valodas izzuduši vārdi, jaunvārdi, kā arī juridisks stils, tā ka to pat varētu saukt par īpašu sakrālo dialektu. Tāpat kā reformācijas laikā tika izveidota īpaša angļu valodas forma anglikāņu lūgšanu grāmatām, tā arī Baznīca radīja īpašu, iepriekš nebijušu latīņu valodas paveidu, kas bija specifiski kristīgs un domāts dievkalpojumam, un ikdienas lietotājam ne tik viegli saprotams. Arī Austrumu baznīcas vēl arvien lieto savas sakrālās valodas (baznīcslāvu, koptu, u. c.), ko citādi neviens ikdienā tagad neizmanto.
Tas gan nenozīmē, ka Sv. Mise nav vai nekad nav bijusi vienkāršajiem ļaudīm saprotama. Izpatne par, to kas notiek dievkalpojumā nav vis spēja saprast atsevišķus vārdus, bet gan pienācīga sajēga par notiekošo kopumā un tā būtiskajām daļām. To nodrošina Sv. Mises upura drāma, atmosfēra, rituāls, bieži lietotas frāzes, kas iegulst atmiņā un kuras tuvāk izskaidro katehēze. Priestera roku mazgāšana pie altāra, hostijas pacelšana, frāze “nobis quoque peccatoribus”, kas uz brīdi pārtrauc kluso lūgšanu, dziedājumi Kyrie, Agnus Dei un citi momenti ir uzreiz saprotami katoļiem, kas ir kaut cik pazīstami ar tradicionālo Misi un kam ir kaut neliela liturģiskā formācija. Mūsdienās, protams, gandrīz visiem katoļiem, kas regulāri apmeklē latīņu Misi, ir lūgšanu grāmata, kurā ir visu tekstu tulkojumi, kuri ar laiku arvien labāk nogulst atmiņā.
Vai tautas valodas izmantošana palīdz cilvēkiem saprast Sv. Misē notiekošo? Jautājums patiešām vietā, jo mūsdienās daudziem katoļiem diemžēl trūkst izpratnes par tādām ticības pamatpatiesībām kā upuris un transsubstanciācija, bez kā katoliskā Mise ir pilnīgi nesaprotama. Dzīve ir pierādījusi, ka tikpat labi arī tradicionālā Sv. Mise ar visu savu latīņu valodu un rituālu (un varbūt tieši pateicoties tiem) ļauj tās dalībniekiem adekvāti izprast tur notiekošo.
6. Vai „vecā” Mises kārtība nav domāta tikai tiem, kas to ir pieredzējuši laikā līdz 1970. gadam?
Pirmie ticīgie, kuri 1970. gadā, tūlīt pēc liturģijas reformas, lūdza iespēju piedalīties tradicionālajā Sv. Misē, protams, bija ar to pazīstami, bieži vien jau kopš mazotnes. Taču laikam ritot to rindas, kuri 60. gadus piedzīvoja kā pieaugušie vai pat kā bērni, dabiski kļūst retākas, un tagad jau mūsu vidū dzīvo jauna paaudze, kura ir sev atklājusi Romas rita liturģisko tradīciju un vēlas regulāri piedalīties tradicionālajā formā noturētā dievkalpojumā. Daudzi tā esamību atklājuši, jau būdami pieauguši, citi ar to kopā auguši savās ģimenēs.
Šāda situācija ir pilnīga dabiska tur, kur tradicionālā Mise ir regulāri pieejama, kā tam arī jābūt saskaņā ar attiecīgajiem Baznīcas dokumentiem. Tomēr daži maldīgi uzskata, ka minētie dokumenti domāti tikai tiem, kas tradicionālo Misi atceras no 60. gadiem un agrāk, it kā tikai tādēļ, ka tiem vecumā grūti piemēroties jauninājumiem. Lai gan ir tiesa, ka daudzi katoļi no pārmaiņām ļoti cieta un bija ļoti laimīgi par iespēju turpināt lūgties kā iepriekš, tomēr neviens no minētajiem dokumentiem vispār nenorāda uz ticīgo vecumu.
Sniedzot atbildi kādam austrāliešu ticīgajam, kurš šajā sakarā bija iesniedzis jautājumu pāvesta komisijai Ecclesia Dei tās sekretārs mons. K. Perls rakstīja (atsaucoties uz Jāņa Pāvila II 1988. g. vēstuli Ecclesia Dei :
Šis Motu Proprio nerunā par jelkādiem, t. sk. vecuma, ierobežojumiem tiem, kas vēlas pielūgt Dievu saskaņā ar 1962. gada liturģiskajām grāmatām, nedz arī norāda, ka tikai tiem, kam ir iepriekšēja pieredze ar latīņu liturģisko tradīciju, varētu būt šāda vēlēšanās.
(Mons. K. Perl, 1995. g. 5. septembrī; sk. šeit)
Mūsdienās starp ticīgajiem, kas apmeklē tradicionālo Sv. Misi ir daudz jaunu cilvēku, tāpēc daudzas FIUV nacionālās asociācijas rīko arī jauniešiem un ģimenēm ar maziem bērniem domātus pasākumus. Piemēram, ikgadējā Vasarsvētku svētceļojumā no Parīzes uz Šartru piedalās ap 10 tūkstošiem ticīgo, galvenokārt jauniešu, no dažādām valstīm, trijās dienās noejot vairāk nekā 110 km. Jaunie cilvēki, kas vairs neatrodas 60. gadu polemikas un pieviltā ideālisma ietekmē, ir ļoti atvērti liturģiskās lietās un piešķir jaunu spēku tradicionālistu kustībai.
7. Vai tradicionālās Mises izplatīšanās neradīs Baznīcā šķelšanos?
Euharistiju ne velti sauc par vienības sakramentu, un tāpēc ir tikušas izteiktas bažas, ka vienveidības trūkums liturģijā novedīs pie nevienprātības ticībā vai arī uzskatāms par tās izpausmi. Šīs bažas pāvests Benedikts XVI noraidīja kā nepamatotas, jo „… nepastāv nekādas pretrunas starp vienu un otru Romas Misāles izdevumu” (Vēstule bīskapiem).
Īstenībā Baznīcas vienotība nekad netika uztverta kā prasība pēc vienveidības ritā. Baznīca taču ir saglabājusi Austrumu ritu daudzveidību, ko piekopj ticīgie vienotībā ar Svēto Krēslu. Mūsdienās šos ritus dažādas etniskās kopienas izmanto arī savās dzīvesvietās Rietumos. (Piemēram, Latvijā tagad ir trīs Bizantijas rita katoļu draudzes. – Tulk. piez.) Taču arī latīņu Rietumos vienmēr ir pastāvējis vairāk nekā viens rits. Pazīstamākie ir Sv. Ambrozija rits Milānā un mozarābiskais rits Spānijā. Tos vēl arvien lieto, un pēc 2. Vatikāna koncila arī tiem tika izveidotas reformētas versijas.
Turklāt arī pašā Romas ritā ir līdz pat nesenam laikam pastāvējuši gan reģionālie “dialekti”, saistīti ar ietekmīgām un senām bīskapijām (piem., Liona, Ķelne, Venēcija), gan arī reliģisko ordeņu īpašie riti (piem. dominikāņu rits), kuros reiz bija izdevība piedalīties arī ticīgajiem, kuru draudzēs kalpoja šo ordeņu piederīgie.
Jāpiemin arī atšķirības dažādu reliģisko ordeņu un atsevišķu bīskapiju kalendāros, tāpat lielās atšķirības Kanonisko Stundu dievkalpojumos starp Romas Breviāru un attiecīgajām benediktīniešu un citu mūku liturģiskajām grāmatām (pēc pēdējās liturģijas reformas šī dažādība ir pat palielinājusies). Līdz ar to jāsecina, ka Baznīcas vienotību nemaz neapdraud tas, ka katoļi vienā un tajā pašā dienā dažādās vietā svin dažādus svētkus, Vesperēs dzied dažādus psalmus vai Sv. Misē lieto dažādas ceremonijas un lūgšanas. Visa šī dažādība ir Svētā Krēsla apstiprināta, un tā paša Svētā Krēsla uzdevums ir gādāt, lai visas dievkalpojuma formas (Baznīcas lex orandi) ir saskaņā ar Baznīcas ticību (lex credendi).
Dažādības pozitīvo pusi uzsver arī 2. Vatikāna Koncils:
Uzticīgi sekojot tradīcijai, šis svētais Koncils paziņo, ka Svētajai Mātei Baznīcai visi likumīgi atzītie riti ir vienlīdz godājami un ar vienādām tiesībām un ka tā vēlas to arī turpmāk saglabāt un visādi veicināt. (SC 4)
Arī nākotnē Koncils paredzēja, ka dažādība pieaugs, nevis zudīs:
Lietās, kas neaizskar visas kopienas ticību un labumu, Baznīca nevēlas arī liturģijā uzspiest stingru vienveidību. [..] Arī reformējot liturģiskās grāmatas, atstājama vieta likumīgai dažādībai un pielāgojumiem dažādām kopienām, reģioniem, tautām, īpaši misiju zemēs. (SC 37, 38)
Lai gan Una Voce asociāciju uzmanības centrā ir Romas rita tradicionālā forma (tā sauktā Tridentes Mise), mēs vēlamies arī visu tradicionālo ritu un to paveidu saglabāšanos un uzplaukumu, kā to mons. K. Perls (tobrīd pāvesta kominsijas Ecclesia Dei viceprezidents) vēstulē ticīgajiem Milānā:
Lai arī ir tiesa, ka Svētā Tēva „motu proprio” tieši nepiemin Sv. Ambrozija ritu, tā arī neizslēdz citus latīņu ritus. Ko Svētais Tēvs ir noteicis attiecībā uz Romas ritu, kas uzskatāms par citiem pārāku tam pienācīgajā cieņā, tas vēl jo vairāk attiecas uz citiem latīņu ritiem, ieskaitot Sv. Ambrozija ritu.
Pielikums: Īsa tradicionālās latīņu Mises vēsture kopš 1970. gada.
(Tā kā arī šis pielikums ņemts no LMS vietnes, tad tajā ir saprotams uzsvars uz norisēm Lielbritānijā. Notikumi citās zemēs apskatāmajā laikposmā ir ne mazāk svarīgi un apskatīti citur. – Tulk. piez.)
Kad 60. gados liturģijas reforma jau ritēja pilnā sparā, izskanēja bažas par Baznīcas tradīciju izzušanu un Anglijas katoļu avīzē The Catholic Herald 1965. g. 22. janvārī publicētā vēstulē Hjū Bērns (Hugh Byrne) aicināja Lielbritānijā nodibināt nacionāla mēroga Latīņu Mises biedrību, kuras mērķis būtu panākt vismaz vienu ‘kluso’ latīņu Misi ik svētdienu katrā baznīcā. Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrības (LMS), kā to nosauca, dibināšanas sapulce notika 1965. g. 10. aprīlī un par pirmo prezidentu ievēlēja pazīstamo katoļu publicistu un slēpošanas sporta pionieri seru Arnoldu Lannu (Arnold Lunn). Tas notika vēl pirms jaunās Misāles publicēšanas. Līdzīga organizācija iepriekšējā gadā bija nodibināta Francijā (Una Voce France), un tā kopā ar LMS un radniecīgām dažu citu valstu organizācijām kļuva par Starptautiskās Federācijas Una Voce dibinātājām (FIUV).
Sākotnēji minētai kampaņai bija panākumi, jo daudzi vecāka gadagājuma priesteri lūdza atļauju turpināt lietot veco Misāli, kas viņiem arī tika piešķirta. Tomēr radās arī uzskats, un tā paudēji bija arī bīskapu vidū, ka 1962. gada Misāles lietošana jānotur stingrās robežās un tā nav domāta “plašākai publikai”. Tieši pret šādu attieksmi FIUV argumentēja Romā. Šā darba iznākums bija virkne pāvesta izdotu aktu, kuros nepārprotami bija norādīts, ka 1962. gada Misāles lietošana ir atļauta un pat veicināma visu to ticīgo labumam, kuri to vēlas, kā arī vecākiem priesteriem, kas vēlas pēc tās celebrēt.
Vispirms, sekojot kardināla Hīnena (Heenan) iesniegumam, Pāvils VI 1971. gadā izdeva tā saukto angļu jeb Agatas Kristi indultu (atļauju), kurš piešķīra brīvību Anglijas un Velsas bīskapiem atļaut savās bīskapijās “senāko Romas Misāli” grupām, kas to lūdz “patiesas dievbijības dēļ”. Pāvests Jānis Pāvils II savā 1984. g. motu proprio vēstulē Quattuor Abhinc Annos attiecināja augšminēto atļauju uz visu pasauli un norādīja, ka jālieto tieši 1962. gada Romas Misāles izdevums. Šos divus “indultus” bīskapi lietoja ļoti “piesardzīgi”, tāpēc 1988. gadā sekoja daudz uzstājīgāks dokuments Eccesia Dei adflicta, kurā Jānis Pāvils II norādīja uz ticīgo “likumīgajām vēlmēm” pēc tradicionālās Mises:
It visur jārespektē visu to jūtas, kas pieķērušies latīņu liturģiskajai tradīcijai, dāsni un augstsirdīgi piemērojot direktīvas par, ko jau pirms kāda laika izdevis Apustuliskais Krēsls attiecībā uz Romas Misāles 1962. g. tipiskā izdevuma lietošanu.
Iemesls šī motu proprio izdošanai bija nesekmīgas beigas Svētā Krēsla sarunām ar arhibīskapu Marselu Lefebru (Lefebvre), kurš pēc tam bez pāvesta atļaujas ordinēja četrus bīskapus. (Svētais Krēsls deklarēja, ka arhibīskaps Lefebrs un jauniesvētītie bīskapi ar šīm neatļautajām ordinācijām ir nopelnījuši ekskomunikāciju. Lefebrs nomira 1991. gadā, bet četriem viņa ordinētajiem bīskapiem pāvests Benedikts XVI eksomunikāciju atcēla 2009. gadā.) Uzsverot to, ka tradicionālajai Sv. Misei jābūt plašāk pieejamai, šis dokuments arī pauda labvēlīgu attieksmi pret nesen dibinātajiem reliģiskajiem ordeņiem (kuru skaits nu jau ir diezgan liels), kas vienotībā ar Svēto Krēslu piekopj Romas rita tradicionālo formu, kā arī nodibināja Pāvesta Padomi Ecclesia Dei, kam Baznīcas vadības līmenī jānodarbojas ar “tradicionālistu” lietām.
Visbeidzot, 2007. gada 7. jūlijā pāvests Benedikts XVI ar motu proprio veidā izdeva savu apustulisko vēstuli Summorum Pontificum. Gluži kā atbildot uz ziņojumiem no visām pasaules malām, ka atļauju noturēt Sv. Misi pēc 1962. g. izdevuma bieži vien ir grūti saņemt, šī apustuliskā vēstule bez aplinkiem apgalvoja, ka šāda atļauja faktiski nav nepieciešama. Lai gan 1971., 1984. un 1988. gada direktīvas bija formulētas kā„indulti” t.i., atļaujas atkāpties no Baznīcas vispārējās kārtības īpašu iemeslu dēļ, pāvests Benedikts XVI deklarēja, ka 1962. gada Misāle nekad nav tikusi atsaukta un ikvienam latīņu Baznīcas priesterim ir tiesības to izmantot, kalpojot pie altāra (lai arī ne visi ar attiecīgi apmācīti) (SP 1, 2). Turklāt Svētais Tēvs slavēja „agrākās liturģiskās tradīcijas” par tajās atrodamajām Baznīcas „bagātībām” un kritizēja tādu attieksmi, kas tās pilnībā noraida, norādīdams, ka „tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls”. Turpinādams jau savos agrākajos rakstos – vēl pirms ievēlēšanas par pāvestu – aizskarto tēmu, pāvests Benedikts parādīja, cik absurda būtu tāda baznīca, kura, gadsimtiem ilgi uzstājusi uz kādas vienas Mises formas lietošanu, pēkšņi izturētos pret to kā pret aizdomīgu vai pat kaitīgu.
Visu laiku no 1971. līdz 2007. gadam Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrība, tāpat kā citas līdzīgas organizācijas un ieinteresētie ticīgie visā pasaulē, ir centusies paplašināt tradicionālās Mises pieejamību, taču lai gan bija vērojams progress, tas bija lēns. Laikam ritot saruka pirms 1970. gada studējušo priesteru skaits, un daudz kur valdošās naidīgās attieksmes dēļ vairums jauno priesteru nevēlējās publiski saistīt savu vārdu ar tradicionālo Misi. Situācija sāka uzlaboties kopš 1988. gada, kad divu jaunu reliģisko institūtu – Sv. Pētera Priesteru brālības un Kristus Karaļa institūta – priesteri uzsāka kalpošanu Anglijā un Velsā. Tomēr 2007. gada motu proprio būtiski izmainīja situāciju, tā ka priesteri arvien vairāk vēlas apgūt tradicionālo Sv. Misi, bet pāvesta dokuments lielā mērā ir izkliedējis aizdomīgu attieksmi pret “agrākajām liturģiskajām tradīcijām”.
Regulāras svētdienas Mises, kādreiz retums, tagad ir atrodamas daudzās Lielbritānijas daļās, kā arī vairākās Londonas draudzēs. Pilna appjoma Trīs Svēto Dienu (Triduum) dievkalpojumi, ko agrāk bija gandrīz neiespējami sarīkot nepieciešamā laika un iesaistīto cilvēku skaita dēļ, tagad ik gadu notiek vairākās vietās Anglijā un Velsā. Daudz vēl darāmā, bet likumiskās un psiholoģiskās barjeras progresa ceļā ir kļuvušas nesalīdzināmi zemākas, pateicoties pāvesta Benedikta izcilajam ieguldījumam.
Aglonas Dievmāte
Svētais Meinards
Una Voce Latvija 