Universae Ecclesiae

PONTIFIKĀLĀS KOMISIJAS ECCLESIA DEI INSTRUKCIJA
Viņa Svētības Pāvesta BENEDIKTA XVI Motu Proprio izdotās Apustuliskās vēstules Summorum Pontificum piemērošanai (2011. gada 30. aprīlis)

“Universae Ecclesiae”

(Neoficiāls tulkojums)

I. Ievads

1. Pāvesta Benedikta XVI 2007. gada 7. jūlijā Motu Proprio izdotā un no 2007. gada 14. septembra spēkā esošā Apostuliskā vēstule Summorum Pontificum ir padarījusi visai Baznīcai pieejamākas Romas liturģijas bagātības.

2. Ar šo Motu Proprio izdoto vēstuli pāvests Benedikts XVI ir devis Baznīcai universālu likumu, lai nodrošinātu mūsu laikiem piemerotāku regulējumu 1962. gadā spēkā esošās Romas liturģijas lietošanai.

3. Pieminot pāvestu netslābstošās rūpes gādībā par šo Svēto Liturgiju, kā arī liturģisko grāmatu apstiprināšanā, Viņa Svētība atsauca atmiņā seno principu, kas ir kopš neatminamiem laikiem pieņemts un arī turpmāk ir jāievēro: “Katrai vietējai Baznīcai jābūt saskaņā ar universālo Baznīcu, ne tikai attiecībā uz ticības mācību un sakramentālajām zīmēm, bet arī attiecībā uz universāli pieņemtām parašām, kas nāk no apustuliskas un nepārtrauktas tradīcijas un kuras jāpiekopj ne tikai, lai izvairītos no kļūdām, bet arī, lai nodotu tālāk ticību visā tās viengabalainībā, jo Baznīcas lūgšanas likums (lex orandi) atbilst ticības likumam (lex credendi).”[1]

4. Pie tam apustuliskais virsgans piemin Romas pāvestus, kuriem ir vislielākie nopelni šajā darbā, īpaši Sv. Gregoru Lielo un Sv. Piju V. Pāvests arī atgādina, ka starp liturģiskajām grāmatām vienmēr ievērojama vieta bijusi Romas Misālei, kura gadsimtu gaitā tikusi papildināta līdz pat svētīgā pāvesta Jāņa XXIII laikam. Vēlāk, kad pēc Vatikāna 2. koncila notika liturģiskā reforma, Pāvils VI 1970. gadā Latīņu rita Baznīcas lietošanai apstiprināja jaunu Misāli, kas pēc tam tika pārtulkota daudzās valodās un kuras trešo izdevumu 2000. gadā izsludināja Jānis Pāvils II.

5. Bet daudzi Kristus ticīgie, uzauguši ar liturģiskajiem ritiem, kas bija lietoti pirms Vatikāna 2. koncila, bija pauduši stipru vēlēšanos saglabāt agrāko tradīciju. Tādēļ Jānis Pāvils II ar īpašu Dievkalpojuma kongregācijas 1984. gadā izdotu indultu Quattuor abhinc annos piešķīra tiesības lietot svētīgā pāvesta Jāņa XXIII 1962. gadā publicēto Romas Misāli, tomēr ar dažiem nosacījumiem. Turklāt Jānis Pāvils II ar 1988. gadā Motu Proprio izdoto apustulisko vēstuli Ecclesia Dei pamudināja bīskapus uz augstsirdīgu devību šo tiesību piešķiršanā par labu visiem Kristus ticīgajiem, kuri to lūdz. Līdzīgi ir rīkojies arī pāvests Benedikts XVI, izsludinādams Apustulisko vēstuli, sauktu Summorum Pontificum, no kuras, savukārt, šeit cik iespējams būtu atgādināmi daži būtiski principi attiecībā uz Romas rita Senāko lietojumu.

6. Pāvila VI izsludinātie Romas Misāles teksti un tie teksti, kas bija spēkā līdz pat pēdējam Jāņa XXIII izdevumam, ir divas Romas liturģijas izpausmes, sauktas attiecīgi ordinārā un ekstraordinārā, proti, ir runa par viena Romas rita diviem lietojumiem vienu otram līdzās. Taču abas formas ir viena Baznīcas lūgšanas likuma (lex orandi) izpausmes. Sava godājamā un senā lietojuma dēļ ekstraordinārā forma ir uzturama tai pienācīgā cieņā.

7. Motu proprio izdoto Apustulisko vēstuli Summorum Pontificum pavada paša pāvesta tanī pašā dienā (7. VII. 2007) parakstīts Vēstījums, kurā sīkāk izklāstīts par šīs Apustuliskās vēstules piemērotību un nepieciešamību: proti, bija jāpieņem jaunākas normas, jo trūka skaidra regulējuma 1962. gadā spēkā esošās Romas liturģijas lietošanai. Jaunākas normas bija jāpieņem jo vairāk tāpēc, ka izdodot jauno Misāli netika saredzēta vajadzība izdot regulējumu 1962. gada liturģijas lietošanai. Taču, ticīgajiem, kas izteica lūgumus pēc dievkalpojumiem ekstraordinārajā formā, kļūstot jo dienas jo vairāk un vairāk, likumi bija nepieciešami.

Cita starpā Benedikts XVI atgādina: “Nepastāv nekādas pretrunas starp vienu un otru Romas Misāles izdevumu. Liturģijas vēsturē ir izaugsme un progress, taču nav pārrāvuma. Tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.” [2]

8. Apustuliskajā vēstulē Summorum Pontificum uzskatāmi izpaužas Romas pāvesta maģistērijs un viņa valdīšanas, kā arī svētās liturģijas kārtības noteikšanas pilnvaras [3], un arī viņa kā Kristus vikāra un visas Baznīcas gana rūpes [4]. Šīs vēstules nodoms ir:
a) Romas liturģiju tās senākajā lietojuma veidā gluži kā saglabājamu dārgumu dāvāt visiem ticīgajiem;
b) nodrošināt, lai šo liturģiju patiešām varētu izmantot, kas to lūdz, ņemot vērā, ka minētais 1962. gadā spēkā esošās Romas liturģijas lietojums ir tiesības, kas dotas ticīgo labumam un tāpēc labvēlīgi tulkojamas to ticīgo labā, kam tās galvenokārt adresētas;
c) veicināt izlīgumu Baznīcas iekšienē.

II. Pontifikālās komisijas Ecclesia Dei pilnvaras

9. Pāvestam ir labpaticis nodot Pontifikālajai komisijai Ecclesia Dei ordināro deleģēto varu visās lietās, kas ietilpst tās kompetencē, īpaši attiecībā uz Apustuliskajā vēstulē Summorum Pontificum noteiktā precīzu ievērošanu un tā izpildes uzraudzību (sal. 12. p.).

10. § 1. Papildus Jāņa Pāvila II jau piešķirtajām un Benedikta XVI apstiprinātajām (sal. Apustulisko vēstuli Summorum Pontificum, 11. un 12. p.) tiesībām, Pontifikālā komisija kā augstākstāvošā Baznīcas instance izlieto šāda veida varu arī izlemjot par tai likumīgi nosūtītajām sūdzībām par ikvienu jebkura ordinārija izdotu administratīvo aktu, kas šķistu pretrunā ar Apustulisko vēstuli.
§ 2. Dekrētus, ko Pontifikālā komisija izdod attiecībā uz sūdzībām var saskaņā ar likuma normām pārsūdzēt Augstākajā Apustuliskās signatūras tribunālā.

11. Pontifikālajai komisijai jāgādā par Dievkalpojuma un sakramentu disciplīnas kongregācijas iepriekš apstiprinātu liturģisko grāmatu izdošanu Romas rita ekstraordinārajai formai.

III. Sevišķās normas

12. Šī Pontifikālā komisija uz tai nodotās autoritātes un tās baudīto tiesību pamata, uzzinājusi visas pasaules bīskapu viedokli un vēlēdamās nodrošināt Apustuliskās vēstules Summorum Pontificum pareizu iztulkošanu un rūpīgu izpildi, saskaņā ar Kanonisko tiesību kodeksa 34. kanonu ir izdevusi šo Instrukciju.

Par diecēzes bīskapu kompetenci

13. Diecēzes bīskapiem saskaņā ar Kanonisko tiesību kodeksu piekrīt uzraudzība lietās, kas attiecas uz liturģiju, lai tiktu nodrošināts kopīgais labums un lai viņu diecēzēs viss notiek cienīgi, miermīlīgi un līdzsvaroti [5] pēc Apustuliskajā vēstulē Summorum Pontificum pāvesta skaidri izteiktā nodoma [6]. Ja rodas strīdi vai pamatotas šaubas attiecībā uz dievkalpojumiem “ekstraordinārajā formā”, attiecīgo lietu izlemšana tiek rezervēta Pontifikālajai komisijai Ecclesia Dei.

14. Diecēzes bīskapa pienākums ir sniegt nepieciešamo palīdzību, lai attiecībā uz Romas rita ekstraordināro formu tiktu rūpīgi ievērotas Apustuliskās vēstules Summorum Pontificum normas.

Par ticīgo grupu (sal. Apustulisko vēstuli Summorum Pontificum, 5. p. § 1).

15. Ticīgo grupu (cœtus fidelium) sauc par stabili pastāvošu Apustuliskās vēstules Summorum Pontificum, 5. p. § 1 izpratnē, kad tā izveidojusies no dažām kādai draudzei piederīgām personām, ja arī tās apvienojušās pēc Apustuliskās vēstules publicēšanas, lai turētu godā liturģiju tās senākajā lietojumā, kuras lūdz, lai draudzes baznīcā vai citā oratorijā vai kapellā tiktu svinēts Senākais lietojums: šāda grupa var veidoties arī no vairākām draudzēm vai diecēzēm piederīgajiem, kuras sanāk kopā draudzes baznīcā vai oratorijā, lai sasniegtu augšminēto mērķi.

16. Ja kāds priesteris, kopā ar citām personām gadījuma dēļ nonācis kādā draudzes baznīcā vai oratorijā, vēlas salikt Sv. Mises upuri ekstraordinārajā formā, saskaņā ar Apustuliskās vēstules 2. un 4. p., šīs baznīcas prāvestam vai rektoram, vai to pārzinošajam priesterim viņš pie celebrēšanas jāpielaiž, tomēr ņemot vērā šīs baznīcas dievkalpojumu kārtību.

17. § 1. Lai pieņemtu lēmumu konkrētos gadījumos, prāvestam, rektoram, vai baznīcu pārzinošajam priesterim jārīkojas saprātīgi, pastorālas dedzības, tuvākmīlestības un saticības garā.
§ 2. Ja ticīgo skaits grupā ir mazs, jāvēršas pie attiecīgās vietas ordinārija, lai viņš nozīmē baznīcu, kurā var sanākt uz šādiem dievkalpojumiem, tā lai tiktu atvieglota viņu efektīva dalība un cienīgāk varētu tikt noturēta Svētā Mise.

18. Svētnīcās un svētceļojumu vietās jādod dievkalpojuma iespēja ekstraordinārajā formā svētceļnieku grupām, kas to lūdz (sal. Apustulisko vēstuli Summorum Pontificum, 5. p. § 3), ja ir pieejams piemērots priesteris.

19. Kristus ticīgie, kas lūdz noturēt dievkalpojumus ekstraordinārajā formā nedrīkst atbalstīt vai iestāties apvienībās, kas apstrīd Svētās Mises un sakramentu derīgumu vai likumību ordinārajā formā vai kādā veidā ir naidīgas Romas Pāvestam kā visas Baznīcas ganam.

Par piemērotiem priesteriem (sal. Apustulisko vēstuli Summorum Pontificum, 5. p. § 4)

20. Par to, kas nepieciešams, lai kāds priesteris būtu piemērots noturēt dievkalpojumu ekstraordinārajā formā, tiek noteikts:
a) jebkurš priesteris, kas saskaņā ar kanonisko tiesību normām [7] nav kavēts to darīt, uzskatāms par piemērotu svinēt Svēto Misi ekstraordinārajā formā;
b) kas attiecas uz latīņu valodas lietošanu, tad nepieciešams, lai kalpojošā priestera zināšanas ļauj viņam pareizi izrunāt vārdus un saprast to nozīmi;
c) attiecībā uz pieredzi rita izpildīšanā, par piemērotiem uzskatāmi priesteri, kas no sava prāta izrāda gatavību upurēt ekstraordinārajā formā un kas to ir iepriekš darījuši.

21. Ordinārijiem tiek uzstājīgi lūgti, lai izglītojamajiem klēriķiem tiktu dota piemērota izdevība apgūt kalpošanas māku ekstraordinārajā formā, kas īpaši attiecas uz semināriem, kur jāparedz, ka priesterībai studējošie tiktu piemērotā veidā izglītoti, apgūstot latīņu valodu [8] un, kur apstākļi uz to vedina, arī pašu Romas rita ekstraordināro formu.

22. Diecēzēs, kurās trūkst piemērotu priesteru, vēlams, lai bīskapi lūgtu palīdzību no Pontifikālās komisijas Ecclesia Dei dibināto institūtu priesteriem, lai tie vai nu noturētu dievkalpojumus, vai apmācītu citus to darīt.

23. Tiesības turēt Sv. Misi Romas rita ekstraordinārajā formā bez tautas (sine populo) vai tikai vienam ministrantam klātesot ir piešķirtas ikvienam priesterim, kā pasaulīgajam, tā reliģiskajam (sal. Apustulisko vēstuli Summorum Pontificum, 2. p.). Tāpēc šādiem dievkalpojumiem viņiem, saskaņā ar Apustuliskās vēstules normām, nav vajadzīga nekāda īpaša ordināriju vai priekšnieku atļauja.

Par liturģisko un ekleziastisko disciplīnu

24. Ekstraordinārās formas liturģiskās grāmatas ir lietojamas, kādas tās ir. Visiem, kuri izvēlas kalpot Romas rita ekstraordinārajā formā, ir pienākums pārzināt attiecīgās rubrikas un dievkalpojumos tās pareizi ievērot.

25. Senajā Misālē var un pat vajag iekļaut nesenākus svētos un dažas no jaunajām prefācijām [9], saskaņā ar to, kas tiks pēc iespējas drīz noteikts.

26. Attiecībā uz Apustuliskās vēstules Summorum Pontificum 6. p. noteikto par Svētās Mises lasījumiem jāatzīmē, ka 1962. gada Misālē ietvertie lasījumi var tikt lasīti vai nu tikai latīniski, vai latīniski, pēc tam sekojot tulkojumam tautas valodā, vai arī – lasītajās Misēs – tikai tautas valodā.

27. Attiecībā uz disciplinārajām normām, kas skar dievkalpošanu ekstraordinārajā formā, piemērojams 1983. gadā izsludinātais Kanonisko tiesību kodekss.

28. Bez tam, tā kā šeit, protams, ir darīšana ar speciālu likumu, konkrētajā jomā Apustuliskā vēstule Summorum Pontificum atceļ (derogant) visus liturģiskos likumus, kas tieši attiecas uz svētajiem ritiem un kas izsludināti pēc 1962. gada un nesaskan ar 1962. gada liturģisko grāmatu rubrikām.

Par iestiprināšanas un priesterības sakramentiem

29. Tiesības lietot seno iestiprināšanas sakramenta piešķiršanas formulu ir apstiprinātas Apustuliskajā vēstulē Summorum Pontificum (sal. art. 9, § 2), līdz ar to nav nepieciešams ekstraordinārajā formā izmantot nesenāko formulu, kas atrodama Pāvesta Pāvila VI Ordo Confirmationis.

30. Attiecībā uz pirmo tonzūru, zemākajām garīgajām kārtām un subdiakonātu Apustuliskā vēstule Summorum Pontificum neievieš nekādas izmaiņas 1983. gada Kanonisko tiesību kodeksa disciplīnā, proti, tādēļ, ka Pontifikālajai komisijai Ecclesia Dei pakļautajos konsekrētās dzīves institūtos un apustuliskās dzīves sabiedrībās to biedrs, kas salicis mūža solījumus vai pastāvīgi inkorporēts klerikālajā apustuliskās dzīves sabiedrībā, kā klēriķis šajā institūtā vai sabiedrībā tiek inkardinēts, kad saņēmis diakona ordināciju, saskaņā ar Kanonisko tiesību kodeksa 266. kan. § 2.

31. Katrā ziņā Pontifikālajai komisijai Ecclesia Dei pakļautajiem konsekrētās dzīves institūtiem un apustuliskās dzīves sabiedrībām un tām, kurās tiek lietotas ekstraordinārās formas liturģiskās grāmatas, atļauts, ordinējot zemākajās un augstākajās garīgajās kārtās, lietot 1962. gada Pontificale romanum.

Par Romas Breviāru

32. Visiem klēriķiem tiek piešķirtas tiesības skaitīt 1962. gada Romas Breviāru saskaņā ar Apustuliskās vēstules Summorum Pontificum 9. p. § 3, pie tam visā pilnībā un latīņu valodā.

Par Trim Svētajām Dienām

33. Ticīgo grupa, kas pieturas pie agrākās liturģiskās tradīcijas, bauda tiesības, ja ir piemērots priesteris, noturēt Triju Svēto Dienu dievkalpojumus ekstraordinārajā formā. Ja nav pieejama šādiem dievkalpojumiem īpaši piešķirta baznīca vai oratorija, prāvestam vai ordinārijam, apspriežoties ar piemēroto priesteri, jādod dvēseļu labumam labvēlīgākas iespējas, nekādi neizslēdzot arī iespēju atkārtot Triju Svēto Dienu dievkalpojumus tajā pašā baznīcā.
Par reliģisko ordeņu ritiem
34. Reliģisko ordeņu biedriem atļauts lietot savas īpašās 1962. gadā spēkā esošās liturģiskās grāmatas.

Par Pontificale Romanum un Rituale Romanum

35. Ievērojot šīs instrukcijas 31. p. noteikto un atbilstoši 28. p. mērķim atļauts lietot 1962. gadā spēkā esošās Pontificale Romanum, Rituale Romanum un Caeremoniale Episcoporum.

Pāvests Benedikts XVI 2011. gada 8. aprīlī zemāk minētajam kardinālam Pontifikālās komisijas Ecclesia Dei priekšsēdim piešķirtajā audiencē šo instrukciju ratificēja un lika to publicēt.

Izdots Romā, Pontifikālās komisijas Ecclesia Dei mītnē, 2011. gada 30. aprīlī, Sv. Pija V piemiņas dienā.

Viljams kardināls Levada
Priekšsēdis
Gvido Poco
Sekretārs

______________
1 BENEDICTUS XVI, Litterae Apostolicae Summorum Pontificum Motu Proprio datae, I, AAS 99 (2007) 777; cf. Institutio Generalis Missalis Romani, tertia editio 2002, n. 397.
2 BENEDICTUS XVI, Epistola ad Episcopos ad producendas Litteras Apostolicas Motu Proprio datas, de Usu Liturgiae Romanae Instaurationi anni 1970 praecedentis, AAS 99 (2007) 798. [Pāvesta Benedikta XVI vēstule, kas pavada Motu Proprio tekstu par 1962. gada Misāles izmantošanu. http://www.katedrale.lv/index.php?id=8339, saglabāta15.07.2007.]
3 Cf. CIC, can. 838 § 1 et § 2.
4 Cf. CIC, can. 331.
5 Cf. CIC, cann. 223, § 2; 838 § 1 et § 4.
6 Cf. BENEDICTUS XVI, Epistola ad Episcopos ad producendas Litteras Apostolicas Motu Proprio datas, de Usu Liturgiae Romanae Instaurationi anni 1970 praecedentis, AAS 99 (2007) 799.
7 Cf. CIC, can. 900, § 2.
8 Cf. CIC, can. 249; cf. Conc. Vat. II, Const. Sacrosanctum Concilium, n. 36; Decl. Optatam totius n. 13.
9 Cf. BENEDICTUS XVI, Epistola ad Episcopos ad producendas Litteras Apostolicas Motu Proprio datas, de Usu Liturgiae Romanae Instaurationi anni 1970 praecedentis, AAS 99 (2007) 797.

Advertisements