Summorum Pontificum

Pāvesti līdz pat šim laikam vienmēr rūpējušies, lai Kristus Baznīca Dievišķajai Majestātei sniegtu cienīgu kalpojumu “par godu un slavu Viņa vārdam” un “par labu visai Viņa svētajai Baznīcai”.

Kā tas bijis kopš neatminamiem laikiem, arī nākotnē jāievēro princips, ka “ikvienai vietējai Baznīcai jābūt saskaņā ar universālo Baznīcu ne tikai attiecībā uz ticības mācību un sakramentālajām zīmēm, bet arī uz apustuliskā un nepārtrauktā tradīcijā vispārēji pieņemtām paražām, kas jāpiekopj ne tikai tāpēc, lai izvairītos no kļūdām, bet arī lai nodotu tālāk ticību visā tās veselumā, jo Baznīcas lūgšanas likums (lex orandi) atbilst tās ticības likumam (lex credendi).”[1]

Starp pāvestiem, kuri tam veltījuši pienācīgo gādību, izceļas svētais Gregors Lielais, kas rūpējās, lai jaunajām Eiropas tautām nodotu tiklab katolisko ticību, kā arī iepriekšējos gadsimtos romiešu sakrātos kulta un kultūras dārgumus. Viņš pavēlēja, lai tiktu noteikta un saglabāta tā svētās liturģijas forma, kuru celebrēja Romā – gan Sv. Mises upurī, gan kanonisko stundu dievkalpojumos. Viņš vislielākajā mērā atbalstīja mūkus un mūķenes, kuri, sekojot svētā Benedikta regulai, visur līdz ar evanģēlija sludināšanu savā dzīvē bija piemērs arī svētīgajam regulas norādījumam, “lai nekо neturētu augstāk par Dieva darbu*” (43. nodaļa). Šādā veidā pēc Romas paražas svinētā svētā liturģija darīja auglīgu ne tikai daudzu tautu ticību un dievbijību, bet arī kultūru. Ir zināms, ka visos kristīgā laikmeta gadsimtos Baznīcas latīņu liturģija savās dažādajās formās stiprinājusi neskaitāmus svētos viņu garīgajā dzīvē, daudzas tautas stiprinājusi reliģijas tikumā un darījusi auglīgu to dievbijību.

Par to, lai svētā liturģija sekmīgāk pildītu šo uzdevumu, gadsimtu gaitā īpaši gādājuši daudzi citi Romas pontifiki, kuru vidū izceļas svētais Pijs V, kas pēc Tridentas koncila pamudinājuma ar lielu pastorālu dedzību atjaunināja visu Baznīcas kultu, pārraudzīja izlaboto un “ pēc Tēvu parauga atjaunoto” liturģisko grāmatu izdošanu un nodeva tās latīņu rita Baznīcas lietošanā.

Starp Romas rita liturģiskajām grāmatām īpaši izceļas Romas Misāle, kas izveidojusies Romas pilsētā un turpmākajos gadsimtos pakāpeniski ieguvusi ļoti līdzīgus vaibstus tai formai, kura bija spēkā vēl nesenos laikos.

“Tieši ar tādu pašu mērķi, laikam ritot, nākamie Romas pontifiki liturģiskos ritus un grāmatas pielāgoja attiecīgā laikmeta vajadzībām vai tos precizēja un šā gadsimta sākumā uzņēmās plašāku atjaunošanu.” [2] Tieši tā rīkojās mūsu priekšgājēji Klements VIII, Urbāns VIII, svētais Pijs X [3], Benedikts XV, Pijs XII un svētīgais Jānis XXIII.

Vēl nesenākos laikos 2. Vatikāna koncils izteica vēlēšanos, lai dievišķajam pienācīgā cieņa un godbijība atkal tiktu atjaunota un pielāgota mūsdienu vajadzībām. Atsaucoties uz šo vēlēšanos, 1970. gadā mūsu priekšgājējs, pāvests Pāvils VI, latīņu rita Baznīcai apstiprināja atjaunotas un daļēji pārstrādātas liturģiskās grāmatas, kuras, pārtulkotas dažādu tautu valodās, visur pasaulē labprāt pieņēma bīskapi, priesteri un ticīgie. Jānis Pāvils II apstiprināja Romas Misāles trešo tipveida izdevumu. Romas pāvesti/pontifiki tā rīkojās, lai “šī, tā sakot, liturģiskā ēka [..] atkal parādītos spoža savā cienībā un saskaņā”. [4]

Tomēr vairākās pasaules vietās daudzi ticīgie bija ar tādu mīlestību un degsmi pieķērušies un turpināja pieķerties agrākajām liturģiskajām formām, kas bija dziļi ietekmējušas viņu kultūru un garu, ka pāvests Jānis Pāvils II, izjuzdams pastorālu gādību pret šiem ticīgajiem, 1984. gadā ar speciālu Dievišķā kulta kongregācijas izstrādātu indultu Quattuor abhinc annos piešķīra tiesības lietot Jāņa XXIII 1962. gadā publicēto Romas Misāli; savukārt 1988. gadā Jānis Pāvils II ar Motu Proprio veidā izdotu apustulisko vēstuli Ecclesia Dei vēlreiz pamudināja bīskapus plaši un devīgi izmantot šādas tiesības par labu visiem ticīgajiem, kuri to lūdz.

Tā kā Jānis Pāvils II bija ilgi apdomājis šo ticīgo neatlaidīgos lūgumus, Mēs, 2006. gada 23. marta konsistorijā uzklausījuši arī Tēvu Kardinālu domas, visu rūpīgi apdomājuši, piesaukuši Svēto Garu un paļaudamies uz Dieva palīgu, ar šo apustulisko vēstuli NOTEICAM sekojošo:

1. p. Pāvila VI izsludinātā Romas Misāle ir katoliskās Baznīcas latīņu rita lūgšanas likuma ordinārā izteiksme. Savukārt svētā Pija V izsludinātā un svētīgā Jāņa XXIII no jauna izdotā Romas Misāle ir uzskatāma par tā paša Baznīcas lūgšanas likuma ekstraordināro izteiksmi un tai jābauda pienācīgā cieņa tās godājamā un senā lietojuma dēļ. Šīs divas Baznīcas lūgšanas likuma izteiksmes nekādā ziņā nerada Baznīcas ticības likuma šķelšanos; tās būtībā ir viena un tā paša Romas rita divi lietojumi.

Tādēļ ir atļauts noturēt Mises upuri kā Baznīcas liturģijas ekstraordināro formu, sekojot Romas Misāles tipveida izdevumam, ko 1962. gadā izsludināja svētīgais Jānis XXIII un kas nekad nav ticis atsaukts. Turklāt nosacījumi šīs Misāles lietošanai, kas izvirzīti agrākajos dokumentos Quattuor abhinc annos un Ecclesia Dei, tiek aizstāti ar turpmākajiem:

2. p. Misēs, kas tiek noturētas bez tautas, ikviens – kā pasaulīgais, tā arī reliģiskais – latīņu rita katoļu priesteris drīkst lietot vai nu svētīgā pāvesta Jāņa XXIII 1962. gadā izdoto Romas Misāli, vai arī pāvesta Pāvila VI 1970. gadā izsludināto Romas Misāli, turklāt jebkurā dienā, izņemot Trīs svētās dienas. Lai šādi kalpotu, izmantojot vai nu vienu, vai otru Misāli, priesterim nav vajadzīga nekāda atļauja, nedz no Apustuliskā Krēsla, nedz no sava ordinārija.
3. p. Ja pontifikālo vai diecēzes tiesību konsekrētās dzīves institūtu, kā arī apustuliskās dzīves sabiedrību kopienas vēlas savās kapelās noturēt konventa vai “kopienas” svēto Misi, sekojot Romas Misāles 1962. gadā izsludinātajam izdevumam, tām tas ir atļauts. Ja atsevišķa kopiena vai viss institūts vai sabiedrība kopumā vēlas šādu dievkalpojumu noturēt bieži vai lielākoties, vai pastāvīgi, tas jāizlemj augstākajiem priekšniekiem saskaņā ar tiesību normām un pēc viņu pašu likumiem un statūtiem.
4. p. Šādi noturētā Sv. Misē, par ko augstāk teikts 2. p., ievērojot likuma prasības, var tikt pielaisti ticīgie, kuri paši to lūdz.
5. p., §1. Draudzēs ar noturīgi pastāvošu ticīgo grupu, kuri pieķērušies agrākajai liturģiskajai tradīcijai, prāvestam labprātīgi jāpieņem viņu lūgumi noturēt Sv. Misi pēc 1962. gadā izdotās Romas Misāles. Viņam jāraugās, lai šo ticīgo labums tiktu harmoniski saskaņots ar draudzes ordināro pastorālo aprūpi, – bīskapa vadībā, pēc 392. kanona, izvairoties no nesaskaņām un veicinot visas Baznīcas vienotību.

• 2. Dievkalpojums pēc svētīgā Jāņa XXIII Misāles var notikt darbdienās; svētdienās un svētku dienās arī var notikt viens šāds dievkalpojums.
• 3. Pēc ticīgo vai priesteru lūguma prāvestam jāatļauj dievkalpojumi šajā ekstraordinārajā formā arī īpašos gadījumos – laulībās, bērēs vai gadījuma rakstura svinībās, piemēram, svētceļojumos.
• 4. Priesteriem, kas lieto svētīgā Jāņa XXIII Misāli, jābūt piemērotiem un bez tiesiskiem šķēršļiem.
• 5. Baznīcās, kuras nav nedz draudzes, nedz klostera baznīcas, iepriekš minētās atļaujas dod baznīcas rektors.

6. p. Pēc svētīgā Jāņa XXIII Misāles noturētajās Misēs, kuras tiek celebrētas, tautai klātesot, lasījumus var nolasīt arī tautas valodā, lietojot Apustuliskā Krēsla atzītos izdevumus.
7. p. Ja kāda 5. p. §1 minētā ticīgo laju grupa no draudzes prāvesta nav saņēmusi to, ko lūgusi, tai par to jādara zināms diecēzes bīskapam. Bīskaps tiek uzstājīgi lūgts viņu vēlēšanos uzklausīt. Ja viņš nevēlas gādāt par šāda veida dievkalpojumu, tad šajā lietā jāvēršas pie Pontifikālās komisijas Ecclesia Dei.
8. p. Bīskaps, kurš vēlas apmierināt šādu ticīgo laju lūgumu, bet dažādu apstākļu dēļ to nespēj darīt, var par to ziņot Pontifikālajai komisijai Ecclesia Dei, kura viņam sniegs padomu un palīdzību.
9. p. §1. Tāpat arī prāvests, visu labi apsvēris, var dot atļauju izmantot agrāko Rituāli, administrējot kristības, laulības, gandarīšanas un slimnieku iesvaidīšanas sakramentu, ja to prasa dvēseļu labums.

• 2. Savukārt ordinārijiem tiek dota pilnvara piešķirt iestiprināšanas sakramentu, lietojot agrāko Romas Pontifikāli, ja to prasa dvēseļu labums.
• 3. Ordinētiem garīdzniekiem ir tiesības lietot arī svētīgā Jāņa XXIII 1962. gadā izsludināto Romas Breviāru.

10. p. Vietējam ordinārijam ir tiesības, ja viņš to uzskata par ieteicamu, saskaņā ar 518. kanonu nodibināt personālo draudzi dievkalpojumiem Romas rita agrākajā formā vai arī nominēt rektoru vai kapelānu, ievērojot likuma prasības.
11. p. Pontifikālā komisija “Ecclesia Dei”, kuru 1988. gadā nodibināja Jānis Pāvils II [5], turpina pildīt savu uzdevumu. Šai komisijai būs tāda forma, pienākumi un darbības noteikumi, kādus pāvests tai vēlēsies piešķirt.
12. p. Šī komisija papildus pilnvarām, kuras tā jau bauda, īstenos Svētā Krēsla autoritāti, pārraugot šo noteikumu ievērošanu un piemērošanu.

Mēs pavēlam, lai viss, ko esam noteikuši šajā Motu Proprio veidā izdotajā Apustuliskajā vēstulē, būtu spēkā esošs un likumīgs un tiktu ievērots, tā ka nekas pretējs to nekavētu, sākot ar šā gada 14. septembri, Svētā Krusta paaugstināšanas svētkiem.

Izdots Romā, pie Sv. Pētera, 2007. gada 7. jūlijā, Mūsu pontifikāta trešajā gadā.

Pāvests Benedikts XVI

[1]  Institutio generalis Missalis Romani, Editio tertia, 2002, 397

[2] Ioannes Paulus PP. II, Litt. ap. Vicesimus quintus annus (4 Decembris 1988), 3: AAS 81 (1989), 899.

[3] Ibid.

[4] S. Pius PP. X, Litt. Ap. Motu proprio datae Abhinc duos annos (23 Octobris 1913): AAS 5 (1913), 449-450; cfr Ioannes Paulus II, Litt. ap. Vicesimus quintus annus (4 Decembris 1988), 3: AAS 81 (1989), 899.

[5] Cfr Ioannes Paulus PP. II, Litt. ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei (2 Iulii 1988), 6: AAS 80 (1988), 1498.

* T.i., dievkalpojumu (tulk. piez.).