Paldies, Benedikt!

Desmit gadu ir pagājis, kopš pāvests Benedikts XVI izdeva savas valdīšanas laika svarīgāko likumdošanas aktu, bet varbūt reizē arī maģisteriālo dokumentu – apustulisko vēstuli Summorum Pontificum. Divpadsmit kodolīgi punkti ar dažiem apakšpunktiem veido tādu kā priesteru un laju pamattiesību Magna Charta.

Kā svētais pāvests Pijs V ar bullu Quo primum 1570. gadā pasludināja, ka ikviens priesteris vismaz tā sauktajās “privātajās” Misēs drīkst un turpmāk drīkstēs, nebaidoties ne no kādām sankcijām, upurēt tradicionālo Romas sv. Misi tā kā tolaik lietoja Romas pāvesta kūrijā, tā pāvests Benedikts XVI 2007. gada 7. jūlijā paziņoja: Lai turētu šo pašu tradicionālo Romas rita Sv. Misi (kāda tā atrodama 1962. gada tipiskajā izdevumā) “sacerdos nulla eget licentia, nec Sedis Apostolicae nec Ordinarii sui“, proti “priesterim nav vajadzīga nekāda atļauja, nedz no Apustuliskā Krēsla, nedz no sava ordinārija” (Summorum Pontificum, 2. p.).

Pārējo apustuliskās vēstules punktu kanoniskās un pastorālās nianses šajā laikā jau daudz ir iztirzātas un tām noteikti tiks veltīti pētījumi arī turpmāk. Taču teoloģisko pamatu savam drosmīgajam solim pāvests deva savā pavadvēstulē bīskapiem:

Tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.

“Baznīcas lūgšanas likums (lex orandi) atbilst tās ticības likumam (lex credendi).”(Summorum Pontificum, ievads). Tā kā Baznīcas maģistērija pienākums ir saglabāt lex credendi, tas nevar vērsties pats pret sevi, runājot pretī savām agrākajām dogmatiskajā definīcijām un maldu mācību nosodījumiem. Acīmredzot Benedikts XVI šeit norāda, ka Baznīcas augstākajai varai, regulējot dievkalpojuma kārtību, ir zināmas robežas, ko nosaka fakts, ka liturģija ir ticības mācības nesēja un atspoguļotāja. Pārkāpjot šo nedefinēto, tomēr reālo robežu nevar nerasties iespaids, ka līdz ar dievkalpojumu ir mainījusies arī ticība.

Atzīmējot savas “tiesību hartas” desmitgadi, katoļticīgie, kuri mīl Kristus Baznīcas tradīciju un īpaši tās izpausmi Romas ritā, var no sirds pateikties emeritētajam pāvestam par viņa drosmīgo soli. Lai Dievs viņu sargā viņa vecumdienās! Summorum Pontificum neradās tukšā vietā. Dieva apredzībai labpatika, ka iepriekšējo četrdesmit gadu gaitā daudzi ticīgie – gan bīskapi, gan priesteri, gan laji – sargāja tradicionālo ritu no izzušanas, aizmirstības, lūgdamies, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva, un strādādami, it kā viss būtu atkarīgs no pašiem  (kā esot mācījis Sv. Ignācijs). Par viņiem rakstīsim arī turpmāk. Bet tas nemazina Benedikta XVI nopelnus, konkrētajā laikā un situācijā paveicot konkrētu nozīmīgu darbu, ar ko arī viņa kalpošana pāvesta amatā paliks atmiņā.

[Papildinājums 10.07.2017.] Šī raksta ideja smelta angļu priestera Dž. Hanvika (Hunwicke) rakstā “The Real Importance of Summorum Pontificum“. Var tikai ieteikt iepazīties ar to un citām viņa publikācijām.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Baznīca. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s