Pāvests Benedikts XVI (amatā 2005.–2013. g.)

Drīz apritēs desmit gadu, kopš pāvests Benedikts XVI izdevis apustulisko vēstuli motu proprio formā (t.i., pēc savas iniciatīvas) Summorum Pontificum – dokumentu, kuru daudzi sen jau gaidīja, bet kura iespējamībai tobrīd bija grūti noticēt. Par šo likumdošanas aktu emeritētajam pāvestam var būt pateicīgi visi Romas rita katoļi, sevišķi tie, kas mīl rita tradicionālo formu un tajā iemiesotās ticības patiesības.

Apustuliskā vēstule konstatēja faktu un visiem to atgādināja: tradicionālā Romas rita latīņu Sv. Mise jeb tā sauktā Tridentes Mise, proti, tā ko 1570. gadā kodificēja Tridentes koncils, bet kas gandrīz neatšķiras no tās, ko redzam gadsimtu agrāk izdotajā Romas pāvesta kūrijas Misālē, kas savukārt daudz neatšķiras no 13. gs. izplatītajām plenārmisālēm, kuras savukārt ir to Sv. Mises formulāru kopojums, ko atrodam kristietības pirmās tūkstošgades sakramentārijos, – šī pati Tridentes Mise, ko visi Romas rita priesteri svinēja līdz pat 20. gs. 60. gadiem, nekad nav bijusi atsaukta un principā vienmēr bijusi atļauta.

Tajā pašā datumā pāvests arī nosūtīja vēstuli visiem bīskapiem, kurā cita starpā rakstīja: “Tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.”

Tādējādi 2007. gada 7. jūlijā savā ziņā tika atjaunots vēsturiskais taisnīgums un pateikta patiesība. Ja kopš 1969. gada liturģijas reformas priesteriem un lajiem tika stāstīts, ka Tridentes Misi vairs nedrīkstot noturēt, tad nu kļuva redzams, ka šāda attieksme bija negodprātīga un Baznīcas likumam neatbilstoša.

Ar gadu desmitu novēlošanos tika faktiski attaisnota to priesteru rīcība, kuri arī pēc reformētās Misāles publicēšanas turpināja noturēt Sv. Misi pēc tradicionālās Misāles, tā kā to pirms tam bija darījuši, un palika uzticīgi Misei, ar kuru bija uzauguši, ko bija apguvuši seminārā, kurā un kuras celebrēšanai bija tikuši ordinēti. Daudzi no viņiem šo “reabilitāciju” zemes virsū vairs nepiedzīvoja. Viņiem plānojam veltīt atsevišķu rakstu šajā vietnē.

Morālu gandarījumu saņēma arī tie jaunākie priesteri, kuri, būdami izglītoti jau jaunā rita vidē, bija atklājuši tradicionālo ritu kā senču mantojumu, kas no viņiem bija slēpts, un sāka apgūt un celebrēt Sv. Misi tās tradicionālajā formā.

Visbeidzot – tie ticīgie, kuri jutās saistīti ar Romas rita tradicionālo formu, gan ar to savulaik uzaugušie, gan arī nesen to sev atklājušie, nu varēja baudīt plašākas tiesības piedalīties Sv. Misē šajā formā, kā arī saņemt citus sakramentus un sakramentālijas. Lielā mērā tieši katoļticīgie laji bija tie, kas dažādās valstīs ar ne maziem personiskiem upuriem uzturēja prasību pēc Romas rita tradicionālās formas saglabāšanas, gan atbalstot konsekrētās dzīves institūtus, priesteru brālības, atsevišķus priesterus, kuri kalpoja šajā formā, gan arī ar publicistiskām un izglītojošām aktivitātēm, gan, protams, arī ar tradicionālās ticības mācības iedzīvināšanu un tālāknodošanu savās ģimenēs.

Viena no laju organizācijām, kas aizvien vēl darbojas šajā nodomā ir Starptautiskā Federācija Una Voce, kuras kārtēja Ģenerālā Asambleja notiks Romā šā gada 15.–17. septembrī. Ģenerālās Asamblejas, kā arī ikgadējā svētceļojuma “Populus Summorum Pontificum” datumi šoreiz pieskaņoti desmitgadei kopš 2007. gada 14. septembra, kad apustuliskajā vēstule Summorum Pontificum izsludinātās normas stājās spēkā. Abu pasākumu kulminācija būs svinīga Pontifikālmise Romas rita tradicionālajā formā, kas notiks 16. septembrī Sv. Pētera bazilikā Vatikānā.

Turpmākajās nedēļās iepazīstināsim lasītājus ar notikumiem, kas šajā gadā pasaulē norisinājušies Summorum Pontificum desmitgades zīmē, kā arī centīsimies sniegt atskatu uz šo desmitgadi un pāvesta dokumenta priekšvēsturi.

Bet iesākumam – neliels preses apskats. Atšķirībā no daudzām citām valstīm Latvijā informācija par šo pāvesta Benedikta likumdošanas aktu ir bijusi publicēta visai maz.

Nākamajā dienā pēc Summorum Pontificum izsludināšanas, tātad 2007. g. 8. jūlijā aģentūra LETA publicēja nelielu ziņu ar virsrakstu “Dievkalpojumus noturēs latīņu valodā”:

“Romas katoļu pāvests Benedikts XVI sestdien izdeva dekrētu, atļaujot katoļu dievkalpojumos vairāk izmantot latīņu valodu. Tādā veidā pāvests vēlas padarīt liberālāku baznīcas nostāju attiecībā uz dievkalpojumu noturēšanu latīņu valodā un tādējādi novērst gadu desmitiem ilgušos strīdus baznīcas iekšienē. [..] Pēc 1965.gada Vatikāna Otrā koncila Katoļu baznīca gandrīz pārtrauca noturēt dievkalpojumus latīņu valodā, izmantojot Tridentas mises kārtību. Tas bija viens no iemesliem, kālab 1970.gadā no baznīcas atšķēlās katoļu grupa franču arhibīskapa Marsela Lefevra vadībā. Pāvests Jānis Pāvils II 1988.gadā ekskomunicēja Lefevru, kurš mira 1991.gadā. Tradicionālo uzskatu pārstāvji Katoļu baznīcā vēlas, lai arī mūsdienu draudzēs dievkalpojumi notiktu, izmantojot 16.gadsimta Tridentas mises kārtību.”

Dienu vēlāk savus lasītājus informēja laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Vispirms – īsa un daļēji maldinoša vēsts:

“Romas katoļu pāvesta Benedikta XVI izdotais dekrēts, kas atļauj katoļu dievkalpojumos vairāk izmantot latīņu valodu, dievkalpojumos Latvijā būtiskas izmaiņas neienesīs, uzskata [..] kardināls Jānis Pujāts. …”

Lasītājs varētu padomāt, ka lieta grozās tikai ap valodu. Taču turpat arī garāks raksts ar virsrakstu “Pāvesta dekrēts satrauc liberāļus”. Žurnālists Andris Kalvāns tur sniedzis ārzemju preses apskatu.

“Romas katoļu baznīcas vadītāja Benedikta XVI sestdien izdotais dekrēts, kas atceļ vairākus gadsimtus vecajai latīņu misei uzliktos ierobežojumus, saņēmis apsveikuma vārdus no konservatīvajiem katoļiem, vienlaikus izraisot liberāli noskaņoto katoļticīgo neapmierinātību. Ar sestdien izdoto dekrētu Benedikts XVI centies izbeigt 40 gadu ilgušo “kultūru karu” starp pārliecinošo katoļu vairākumu 1,1 miljardu cilvēku pārstāvētajā baznīcā un mazākumu, kas nekad nav spējis samierināties ar sešdesmitajos gados Vatikāna otrā koncila apstiprinātajām reformām katoļu baznīcas ritos.”

Tālāk žurnālists pieskaras apstrīdēto reformu būtībai vai drīzāk tam, kā tās tika tautā uztvertas:

” … četrus gadsimtus vecā Tridentas latīņu liturģija tika aizstāta ar jaunu kārtību. Saskaņā ar jauno praksi latīņu valodu katoļu misēs aizstāja vietējās valsts valoda, priesteri mises sāka vadīt, raugoties uz savu draudzi, nevis pavēršot muguru pret to, kā tas tika praktizēts līdz sešdesmitajiem gadiem. Tāpat saskaņā ar Vatikāna otrā koncila lēmumu tika izmainīta daļa no liturģijas teksta, kas tika uzskatīts par aizskarošu ebrejiem. Pāvesta lēmums, kas tiek raksturots kā konservatīvo katoļu uzvara, ticis pieņemts par spīti liberāli noskaņoto katoļu un saniknoto ebreju iebildumiem. Liberāļi pret šādu dekrētu iebilda, jo tas atsviedīšot katoļu baznīcu pagātnē un padarīs mises par nesaprotamām lielākajai daļai ticības sekotāju. [..] Savukārt ebreji pauduši neapmierinātību, jo Tridentas latīņu liturģija satur lūgšanu par viņu atgriešanu ticībā. [..] Liberāli noskaņotie garīdznieki, kas Tridentas latīņu liturģijas atjaunošanu traktē kā Vatikāna otrā koncila noliegumu, uzskata, ka tas varētu radīt jaunu plaisu katoļu baznīcā. …”

A. Kalvāns atzīmē arī šādu Summorum Pontificum tapšanā būtisku detaļu:

“Romas katoļu baznīcas galva dedzīgi centies atjaunot attiecības ar tiem aptuveni 600 000 M. Lefebra sekotājiem, kas apvienojušies Svēta Pija X brālībā, kas kā priekšnosacījumu attiecību normalizēšanai pieprasīja brīvāku vecās mises izmantošanu un ekskomunikācijas dekrētu atcelšanu.”

Tajā pašā dienā arī “Latvijas Avīze” publicē Ivetas Korņejevas rakstīto ziņu. Tā gan satur nepatiesu informāciju, ka “ap 600 000 tradicionāli noskaņotu ticīgo bīskapa Lefēvra vadībā tika izslēgti no baznīcas.” Ja žurnāliste ar to domājusi 2009. gadā atcelto ekskomunikāciju, tad tā (ja vispār bija spēkā) attiecās tikai uz pieciem bīskapiem, bet nevis uz arhibīskapa Marsela Lefebra (Lefebvre) vadītā institūta priesteriem vai lajiem, kas no šiem priesteriem saņēma sakramentus. Tālāk minēts, ka pāvesta dekrēts attiecas arī uz kristības, laulības un grēksūdzes sakramentiem, taču atkal radot maldīgu iespaidu, ka atšķirība būs tikai dievkalpojuma valodā.

Kas attiecas uz katoļu plašsaziņas līdzekļiem, tad portāls katedrale.lv jau 2007. g. 11. jūlijā publicēja latvisko tulkojumu raksta sākumā citētajai vēstulei bīskapiem, kas skaidroja pāvesta izsludināto normu vēsturisko un pastorālo kontekstu. Paša dokumenta Summorum Pontificum tulkojums vai atreferējums tā arī nesekoja. Tikai laikraksta “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” 2007. g. 9. decembra numurā parādījās šo rindu autora raksts par “tradicionālo katoļu” aktivitātēm Lietuvā. Tā ietvaros tika arī īsi pastāstīts par Summorum Pontificum saturu.

Visbeidzot – žurnāla “Rīgas Laiks” 2008. gada septembra numurā bija lasāms luterāņu mācītāja Ivo Grantiņa raksts “Tiecoties pēc cēlas vienkāršības“, kas parāda Summorum Pontificum 20. gs. liturģisko reformu kopskatā. Pēc tam šī tēma nozūd gan no Baznīcas, gan laicīgo mediju redzesloka.

Pašu dokumentu Summorum Pontificum, kā arī to pavadošo instrukciju Universae Ecclesiae latviski pārtulkoja daži ticīgie. Šogad Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta un Katoļu teoloģijas augstskolas (Garīgā semināra) kopīgā zinātniskajā konferencē 13. maijā tika nolasīts Andra Amoliņa referāts par tēmu “Pāvesta Benedikta XVI apustuliskā vēstule Summorum Pontificum un to pavadošā instrukcija Universae Ecclesiae – īss kanonisks apskats”, kur minētie dokumenti aplūkoti Baznīcas tiesību aspektā.

Tradicionālā latīņu Sv. Mise Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 2009. g. martā, šajā dievnamā pirmo un līdz šim vienīgo reizi kopš reformas. Sk. arī videoieraksta fragmentu.