Tradīcija nav pelnu pielūgšana, bet gan uguns saglabāšana. Gustavs Mālers
Triloģijas Mass of the Ages (Visu laiku Mise) pirmās divas daļas – Atklāj tradicionālo Latīņu Misi! un Absolūtā vētra – šeit stādījām priekšā jau aizpērn (skat. rakstu). Dokumentālās epopejas noslēdzošā daļa ir arī garākā, tāpēc nav brīnums, ka tās pabeigšanai vajadzēja vairāk laika. Daļas nosaukums Guardians of Tradition (Tradīcijas sargi), protams, ir atsauce uz pāvesta Franciska 2021. gada 16. jūlija dekrētu Traditiones custodes.
Filma iesākas ar ainu, kur kāda viesnīcas menedžere žurnālistiem izrāda jaunās viesiem domātās viesnīcas telpas, bet viesnīcas ēka nav kāda jaunbūve, bet gan – desekrēta katoļu baznīca vēl ar dažiem sakrālā interjera priekšmetiem un vitrāžām, kuru saturu viesnīcniece gan īsti nesaprot. Altāra vietā – divguļamā gulta … un vispār – romantiski. Tālāk – kāda jauna priestera šausmu pilnie iespaidi par ugunsgrēku Kristus Karaļa institūtam piešķirtajā dievnamā Čikāgā, kurš pirms dažiem gadiem izdega restaurācijā nodarbināto strādnieku neuzmanības dēļ. Tālāk – visu pasauli aplidojušie kadri no degošās Parīzes Dievmātes katedrāles. Kā kaleidoskopā kadri mijas aizvien straujāk. Lūk – grāmatnīca, džeza klubs, restorāns, skeitparks – visi iekārtoti bijušajās katoļu baznīcās. Tas viss mūsdienu Rietumos, bet vai neatgādina ainas no PSRS un Padomju Latvijas tajā skaitā? Tad vēl – baznīcu (ne tikai katoļu) dedzināšana un demolēšana Rietumvalstu pilsētās. Un kā kontrasts šai sagrāves ainai – “priestera rokas ceļ hostiju svēto”, vēl citas rokas, kuras izšuj ornātu, un vēl kādas, kuras kopj klostera dārzu…
Paralēlos pavedienos tiek rādītas intervijas ar tradīcijas “darbarūķiem” un dažādu cilvēku liecības, kuriem viņu dzīves ceļā un kalpojumā pieskāries tradicionālais rits – bīskapi, priesteri, klostermāsas un -brāļi, daudzbērnu ģimene, priesteru mātes, kuras mērojušas kājām ceļu no Parīzes uz Romu pie pāvesta Franciska, un daudzi citi, kuri uztur tradīcijas uguni, lai tā nenodzistu. Pa vidu tam – īsa “tradīcijas sargāšanas” hronoloģija, sākot no liturģiskās reformas 1969. gadā.
Režisora Kamerona O’Hērna un daudzskaitlīgās radošās komandas veidotās filmas plūdums ir raits, bet ne sasteigts, ar skanisko ietērpu veiksmīgi izraudzītu katrai epizodei, ieskaitot Marka Novakovska šai filmai rakstīto oriģinālmūziku, ar trāpīgu kadru izvēli un montāžu, – tā sakot, ar pretenzijām uz nopietnu dokumentālā kino mākslu. Beigu titros – pilnīgi neticami plašs izmantoto videomateriālu uzskaitījums. Tomēr tā nav neitrāla pētnieciskā žurnālistika, bet gan kaismīgs un dinamisks stāsts par katoliskās tradīcijas uguni, kuru gan mēģināja un mēģina apdzēst, bet kura – citviet zemdegās, citviet ar spožu liesmu – turpina kvēlot. Filmu Latvijā var noskatīties ar latviešu subtitriem teicamā Madaras Jauģietes tulkojumā. Gaidāms, ka drīz būs latviskotas arī pirmās divas daļas.
Filmas producenti Mass of the Ages Society savā darbībā neaprobežojas ar šo filmu, bet gan savā interneta vietnē, gan videokanālā piedāvā daudz dažādu materiālu, lai iepazītos ar latīņu liturģiskās tradīcijas dažādiem aspektiem, kā arī lai palīdzētu priesteriem un ministrantiem iemācīties kalpot šajā ritā.
Visu laiku Mise: 1. daļa – Atklāj tradicionālo Latīņu Misi!
Trīs Svētās dienas (triduum) šogad tiks ieskandinātas Rīgas Sv. Alberta baznīcā. Plašāka informācija par šo dievkalpojumu mūsu vietnē jau tika publicēta iepriekšējos gados, sīkāk aplūkojot dažādas dievkalpojuma sastāvdaļas:
Bernardus valles, colles Benedictus amabat, Franciscus oppidos, magnas Dominicus urbes
Succisa virescit (“Nocirstais sazaļo”). Klostera ģerboņa kreisajā pusē attēlots Krustā Sistā simbols kalnu virsotnē, bet labā puse simbolizē mūku dzīves atjaunotni pēc katastrofāliem likteņa triecieniem, piem., 2016. gada zemestrīces.
Viduslaikos tapušais pantiņš (“Bernards ielejas mīlēja, Benedikts kalnus, Francisks miestiņus, Dominiks pilsētas lielas”) rāda, kā tauta novērojusi četru populāro reliģisko ordeņu prioritātes darbības vietas izvēlē: daudzi benediktiešu klosteri tiešām atrodami kalna virsotnē, Sv. Bernarda reformas sekotāji cistercieši bieži apmetās upju ielejās, kur attīstīja lauksaimniecību un ražošanu, kurai noderēja tekoša ūdens spēks, bet 13. gs. jaunizveidotie ubagotāju ordeņi – franciskāņi un dominikāņi – savu sludināšanas apustulātu attīstīja pilsētās, arī lielajās pilsētās, kurās dibināja universitātes.
Spoleto dzelzceļa stacijā pasažierus sagaida pāvesta Pija IX krūštēls, kurš bijis Spoleto arhibīskaps, bet pēc tam kā pāvests gādājis par dzelzceļa līnijas izbūvi.
Svētā Benedikta svētki – 21. marts – ir labs iegansts iepazīstināt lasītājus ar benediktiešu klosteri San Benedetto in monte (Sv. Benedikts kalnā), kurā tiek praktizēts tradicionālais Romas latīņu rits. Pirms doties uz Starpautiskās Federācijas Una Voce Ģenerālo asambleju, šo rindu autoram izdevās īstenot senu ieceri apmeklēt Rietumeiropas mūku kustības patriarha Svētā Benedikta un viņa māsas Sv. Sholastikas dzimto pilsētu Norču (itāliski Norcia, latīniski Nursia), kur pēc ilgāka pārtraukuma bija atkal apmetušies Sv. Benedikta sekotāji un šā gada februārī jau atskatījās uz sava nodibinājuma ceturtdaļgadsimtu. Dodoties uz turieni, bija iespējams pārliecināties par augšminētā dzejolīša patiesumu, jo aiz vilciena Roma–Ankona vagona loga apvidus tiešām kļuva arvien kalnaināks, līdz skatam vairs pavērās vairs tikai stāvas nogāzes, kas mijās ar tuneļu sienām. Pārsēšanās vieta Spoleto arī atrodas Umbrijas kalnu nogāzē. Tālāko ceļu līdz Norčai var mērot ar autobusu pa šoseju, kura šķērso vēl vienu Umbrijas kalnu grēdu, līdz atkal kalni nedaudz pašķiras un skatam paveras pilsētiņa ar cietokšņa mūru ieskautu centru.
Skats no klostera uz rīta miglā tīto Norčas pilsētiņu
Tā kā vizīte klosterī jau bija iepriekš pieteikta, Norčā pie autobusa pieturas ceļotāju jau gaidīja bārdains mūks. Tas bija brālis Bartolomejs, kurš šeit nonācis no Polijas.Tā kā bija jau vakars, mūks vispirms ar auto pa stāvu ceļu kalnup savu ciemiņu aizveda uz klostera kapelu, kur drīz sākās Kompletorijs. Mūki šeit dzied visus Kanonisko stundu dievkalpojumus – septiņus dienā un vienu – garāko – naktī, uz mata tādā kārtībā, kādu to 5.–6. gs. mijā savā klostera regulā (angļu tulkojums, cits tulkojums ar komentāru) aprakstījis Sv. Benedikts. Kompletoriju dzied no galvas; mākslīgais apgaismojums nav vajadzīgs. Tumsā kora solos bija saskatāmi kādi padsmit mūki. “Draudzes” galā – kāds desmits pasaulīgo ļaužu, tajā skaitā – svētceļnieku grupa no Igaunijas, kas šajā vietā ne pirmo reizi.
Tas, ka klosteris patiesi atrodas augstu kalnā ar skatu uz Norčas pilsētu, ir dabas katastrofas sekas. Līdz 2016. gada vasarai mūki dzīvoja pilsētas centrā pie Sv. Benedikta bazilikas un arī dievkalpojumus noturēja šajā dievnamā. Izveidojās laba sadarbība gan ar diecēzi, gan ar pilsētas varas iestādēm. Taču minētā gada rudenī zemestrīce pamatīgi izpostīja daudzas pilsētas Umbrijā. Stipri cieta arī Norčas vēsturiskais centrs, lielā mērā sagrauta arī bazilika un klostera telpas; par laimi cilvēku upuru nebija. (Par Norčas pilsētu un mūku dzīvi tajā īsi pirms zemestrīces var izlasīt Džūliāna Kvasņevskabagātīgi ilustrētā reportāžā.)
Norčas Sv. Benedikta bazilika restaurācijā 7 gadus pēc zemestrīcesRit atjaunošanas darrbi arī Norčas rātsnamā
Dieva apredzība un daudzie klostera draugi (pie kuriem jāpieskaita arī pašvaldība) palīdzēja mūkiem iegādāties pamestu kapucīniešu konventu kalnā ārpus pilsētas, kas gan bija nolaistā stāvoklī, bet no zemestrīces nebija stipri cietis. Palīdzēja arī tas, ka pirmie mūki klosterī bija amerikāņi, kuriem dzimtenē palika ne mazus draugu un līdzjutēju, bet ASV pilsoņi, kā zināms, fundraising (līdzekļu vākšanas) lietās ir lieli meistari. Tagad kopienas dzīvei stabilizējoties ir paaicinājumi arī no Itālijas un citām valstīm. Potenciālie ziedotāji tiek uzrunāti gan ar interneta vietnes, gan ar ik ceturksni pa pastu izsūtīta drukāta biļetena palīdzību, kur tiek atspoguļota gan klostera dzīve, gan celtniecības darbu gaita. Lieki atgādināt, ka arī šo darbu veic Norčas mūku garīgie bērni ASV. Pašā klosterī tagad ir ap divdesmit mūku, vairāki no viņiem ir iesvētīti par priesteriem.
Tā nu mūki, apmetušies pagaidu dēļu barakās un saliekamajās mājiņās, jaunajā īpašumā uzsāka vairākus gadu ilgu dzīvi būvlaukuma apstākļos, vispirms izremontējot Žēlsirdības Dievmātei veltīto kapelu, kurā ir sagalabāti daži sakrālās mākslas darbi no iepriekšējo lietotāju kapucīniešu laikiem. Citi dievnama iekārtojuma elementi gan iegādāti no vietām, kur tie kļuvuši nevajadzīgi, gan – kas īpaši svarīgi – pasūtināti no jauna, tādējādi dodot iespēju seno amatu mūsdienu meistariem un māksliniekiem saglabāt un attīstīt savas prasmes. Gan veco ēku atjaunošana, gan jauno celšana noris Itālijas būvuzraudzības un pieminekļu aizsardzības iestāžu pārraudzībā, izmantojot labākās antiseismiskās tehnoloģijas.
Skats uz klostera ēkāmVārtu sarga birojs un veikaliņš – tobrīd vēl pagaidu būves
Klostera dibinātājs tēvs Kasiāns Folsoms, OSB, ir liturģikas speciālists un profesors benediktīniešu augstskolā Sant’Anselmo Romā. Viņš nāk no ASV un tur arī vispirms kļuva par mūku 1979. gadā Sv. Meinrāda klosterī, kas atradās netālu no viņa studiju vietas Indiānas universitātē. Ordinēts par priesteri 1984. gadā, viņš 1993. gadā tika nosūtīts studēt uz jau minēto Sant’Anselmo. Viņa stāstu par to, kā tika dibināts klosteris, kā brāļi nonāca pie senā Romas rita un dažas mūka dzīves atziņas varam gūt no intervijas, kuras daļējs atstāsts un izvēlēti tulkoti fragmenti atrodami šā raksta beigās.
Tā kā Sv. Benedikts ir noteicis, ka iepretim Dieva darbam (t.i. kopīgai lūgšanai) nekam citam nevar tikt dota priekšroka („Operi Dei nihil praeponatur“), tad mūku ikdienā kopīga Dieva slavēšana jeb lūgšana korī aizņem ievērojamu daļu laika. Garākais no Kanonisko stundu dievkalpojumiem – Vigilijas – oktobra pēdējā nedēļā sākas 5:10 no rīta. Tā kā vasaras laikā (pēc Sv. Benedikta regulas tas ilgst no Lieldienām līdz oktobra beigām) šis dievkalpojums ir īsāks, tam uzreiz seko rīta lūgšana – Laudes. Ziemā, kad garākas naktis, arī Vigilijas ir garākas, sākas ap pustrijiem naktī un no Laudēm tās atdala pārtraukums līdz saullēktam. Dienas lūgšanu laiks tiek noteikts pēc laika intervāla starp Saules lēktu un rietu attiecīgajā dienām, t.i. pēc Saules pulksteņa. Izmantojot nedēļas vidējo skaitli, tiek publicēts dievkalpojumu saraksts katrai nedēļai, ko var atrast arī klostera interneta vietnē – seno tradīciju un mūsdienu komunikācijas apvienojums.
Klostera kapelaĒrģeles droši vien skan tikai svētkosKapucīniešu mantojums – glezna ar franciskāņu svētajiem
Vigilijas pārsvarā tiek skandētas uz vienas nots (recto tono), savā melodijā mūki nodzied vienīgi himnu. Lielākos svētkos – tad gan visi teksti tiek izdziedāti liturģiskajās grāmatās dotajās gregorisko dziedājumu melodijās. Arī Laudēs un pārējos stundu dievkalpojumos ik dienas tiek izmantotas gregoriskās melodijas. Kad beigušās Vigilijas un Laudes, mūki uz brīdi izklīst savos darbos, ciemiņiem tiek nedaudz brīva laika klusai lūgšanai, pārdomām, vai kāju izlocīšanai laukumā kapelas priekšā, jo jau drīz – plkst. 7:45 – sākas Prīma, kas ietver arī lasījumu no Regulas, lai klostera iemītniekiem ik dienas tiktu atgādināts kāds punkts no viņu dzīves likuma.
Terca tajā dienā sākas plkst. 10:10, un tai tūlīt seko Svētā Mise. Šis klosteris droši vien ir viena no retajām vietām, kur arī darbdienās ir svinīga Mise, gan ar visiem dziedājumiem, gan ar diakona un subdiakona kalpojumu. Ņemot vērā, ka mūkiem ik dienas jāizdzied tik daudz dievkalpojumu un citu dienas darbu vidū – darbs klostera saimniecībā un klostera ēku restaurācijā un jaunbūvēs, kā arī Sv. Rakstu un citas garīgās literatūras studijas – viņiem nevarētu būt daudz laika mēģinājumiem, pārsteidza ļoti labā balsu tīrība un saskaņa klosterbrāļu starpā. Sarežģītākos Sv. Mises dziedājumus gan dziedāja neliela grupa (skaņu paraugs), taču visumā izlīdzināts un saskanīgs dziedājums, turklāt visai raitā tempā, bija arī dziedot visiem kopā Kanonisko stundu psalmus un himnas (piem., 1, 2) vai arī Sv. Mises nemainīgās daļas (piem. Agnus Dei).
Klostera produkcija kādā Norčas ēstuvē
Klosteri apņem lauksaimniecības zeme, kur mūki audzē daudz ko no dzīvei nepieciešamā, ir arī aitu ganāmpulks, kuru uzmanīt palīdz ganu suņi. Vēl viens labi pazīstams ienākumu avots ir klostera alus darītava. Tā reiz atradās Norčā un atšķirībā no klostera un bazilikas cieta samērā maz, tomēr telpas un iekārtas vairs nebija īsti labi derīgas ražošanai, tāpēc nācās šo īpašumu pārdot. Kā pastāstīja brālis Bartolomejs, mūki tagad periodiski nomā iekārtas kādā alus darītavā Spoleto: aizbrauc turp, saražo kārtējo alus partiju un ved prom. Jauna brūža celtniecība ir nākotnes plānos. Alu, arī ar starptautisku piegādi, var pasūtināt klostera vietnē. Starp citu, Norčas mūku alus tika piegādāts arī kardināliem Romā 2013. gada konklāva laikā, kurā tika ievēlēts pāvests Francisks. Ņemot vērā klostera novietojumu, svētceļniekiem un viesiem ir arī lieliskas iespējas pastaigām kalnos. Jauko ciemošanos noslēdzot, palika mazliet žēl, ka šoreiz nebija iespējams klosterī pavadīt ilgāku laiku.
Jau pēc atgriešanās Romā pienāca ziņa, ka divas dienas vēlāk notikusi klostera jaunās viesu mājas atklāšana. Kā dāvanu uz klostera 25 gadu svinībām to bija sponsorējusi Ungārijas valdība (tā atbalstījusi arī dažu Itālijas dievnamu atjaunošanu pēc zemestrīces), un atklāšanā bija klāt Ungārijas vēstnieks pie Svētā krēsla Edvards fon Habsburgs. Tagad, pavasarī pienāk ziņas, ka atjaunojamajā klostera ēkā ekspluatācijā nodotas jau vairākas telpas, un uzbūvēta jauna mājiņa vārtu sargam un klostera veikaliņam attēlā redzamo pagaidu būdiņu vietā.
Bet nu – ieskats intervijā ar Norčas klostera dibinātāju un pirmo tā prioru tēvu Kasiānu Folsomu. Pilnu Džūliāna Kvasņevska veiktās intervijas tekstu var izlasīt internetā angliski. Lūk, ko tēvs Kasiāns stāsta par ceļu uz jauna klostera dibināšanu:
“Man dzīvojot šeit Sant’Anselmo kļuva skaidrs, ka vēlējos autentiskāku mūka dzīvi, jo Sant’Anselmo bija tāds kā visu pasaules klosteru mazākais kopsaucējs … tas ne visai apmierināja. Man vienmēr bijuši augsti mūka dzīves ideāli, un es meklēju, ko darīt.“
Ideja dibināt klosteri viņam kādu dienu ienākusi prātā vienā mirklī, kā t. Kasiāns pats domā, no Dieva iedvesmas. Vēlāk atgriezies ASV, viņš ieceri pārrunājis ar Sv. Meinrāda klostera abatu, kurš devis tai savu svētību. Bet pagāja vēl trīs gadi, pārbaudot šo ideju, vai tā tiešām ir no Dieva, līdz 1998. gadā Benediktīniešu ordeņa abats-primāts vērsās pie t. Kasiāna ar ieceri izveidot klosteri turpat Sant’Anselmo, lai tas garīgi un materiāli aprūpētu universitāti. Kad abata-primāta amatā 2000. gadā stājās cits mūks ar citiem plāniem, jaunajai kopienai bija jārod cita vieta, un Spoleto-Norčas bīskaps ielūdza viņus Sv. Benedikta dzimtajā pilsētā.
Jautāts par ceļu tradicionālo liturģiju, tēvs Kasiāns vispirms atzīst, ka Sv. Meinrāda klosterī tika izmantota tikai Romas rita jaunā forma. Bet kā viņš nonāca līdz tradicionālajai Sv. Misei?
Pamazām. Studējot Sant’Anselmo, piederēju tā sauktajai Latīņu kapelai, kas bija viena no vairākām grupām pēc valodas pazīmes, kuras ik dienas lūdzās Laudes un Vesperes. Latīņu kapelā es iemācījos upurēt Novus ordo Sv. Misi latīniski.
Tā pamazām viņš atklājis skaistumu svinēšanā latīniski, lai arī pēc jaunās kārtības, bet ar gregoriskajiem dziedājumiem, kuri pamatā ir tie paši, kas senajā ritā.
Bet bija vēl viens solis ceļā uz seno Misi. Liturģijas studiju gaitā ieinteresējos par Bizantijas ritu. Kādu vasaru divus mēnešus pavadīju Grieķijā, Bizantijas studiju mājā un apmeklēju Svēto kalnu Atonu. [..] Caur Bizantijas ritu atklāju citu liturģijas etosu. Tas ir būtiski: es atklāju tradicionālo latīņu Sv. Misi caur Bizantijas ritu, to līdzīgā etosa dēļ.
[..] Sant’Anselmo satiku mūku no Lebarrū, kurš arī tur studēja. Viņš ielūdza mani uz ciemos savu klosteri, kurp arī devos. [..] Mani burtiski nogāza no kājām. Kad biju piedzīvojis liturģiju tur, nodomāju: “Lūk, kā tam jānotiek!” Tas bija atskārsmes brīdis. Ārkārtīgs skaistums, no kā man aizrāvās elpa. Es jau biju studējis tās lūgšanas no akadēmiskā skatu punkta (liturģijas vēsturē utml.), bet tagad viss bija redzams vienā veselumā.
Memento mori… Kalna nogāzē virs klostera – mūku kapsēta. Pagaidām vēl tukša. Par visu padomāts…
Senajā Misē priestera personībai nav nozīmes. Tikai viņa amatam. Viņš un tauta kopīgi ir pavērsušies pret Kungu. Conversus ad Dominum. Tāpēc priestera loma ir objektīva, ne subjektīva, tāpēc viņš it kā pazūd. Protams, viņš ir mediators starp tautu un Dievu, ved to pie Dieva, bet struktūras objektivitātes dēļ viņš izzūd. Tā arī jābūt, jo Misē galvenais nav priesteris, bet Dievs. Jaunajā Misē – gan tādēļ, ka priesteris kalpo ar seju pret tautu, gan dēļ daudzajām iespējām priesterim iespraust savus komentārus, visa tā spontānuma dēļ – priestera loma kļūst ļoti subjektīva. Viņš tāpēc fokusē uzmanību uz sevi, un tādējādi Jaunā Mise ir ļoti klerikalizēta, jo viss griežas ap priesteri, atšķirībā no senās Mises. Diemžēl.
Intervētājs uz tālāko sarunu vedināja ar psalma pantu: “Nesiet taisnības upuri un paļaujieties uz Kungu. Daudzi saka: “Kas tad mums parādīs labo?”” Vai nav tā, ka jauniešiem mūsdienās dievkalpojumā netiek parādīts “labais”, kas viņus vilktu pie Dieva, vadītu uz priestera vai reliģisko paaicinājumu? Ko tēvs Kasiāns par to teiktu?
Labo lietu ir tik daudz. Mūsu ticības, liturģijas, lūgšanas, misticisma tradīcija …. Tās ir ārkārtīgi labas lietas, un tās ir atrodamas, bet cilvēki nav ar tām iepazīstināti, nezina par tām neko. Viņi redz citas Baznīcas izpausmes – “sociālo aktīvismu” un “laba darīšanu.” Jā, darīt labu ir svarīgi un teicami, bet bieži pietrūkst transcendentā. Tā vienkārši “darīt labu” nav pietiekama motivācija dāvāt visu savu dzīvi Dievam. Motivācijai jābūt – vienotībai ar Dievu. Domāju, ka esam tiešām apzaguši sevi, atmezdami tradīcijas bagātību, kura fokusējas uz Dievu. Tā neatsakās no labiem darbiem, nē taču. Bet fokuss tai ir uz Dievu.
Par Kristus vārdu “Daudz ir aicināto, maz – izredzēto” attiecināmību uz paaicinājumiem, no kuriem ne visi ir izdevušies, t. Kasiāns sacīja:
Drīzāk ir tā, ka daudzi ir aicināti, bet maz ir to, kuri aicinājumam atbild, – tā jāsaprot “izredzētība”. Un nedaudz viņu ir tāpēc, ka pārējiem – tāpat kā bagātajam jauneklim no evaņģēlija – daudzas citas lietas virspusēji raugoties šķiet pievilcīgākas. Ja vien viņi būtu piedzīvojuši to, par ko iepriekš runājām, viņi būtu ieraudzījuši citu skaistumu! Tas mainītu viņiem lietu uztveri.
No daudziem, kuri apmeklē tradicionālo liturģiju, ir dzirdēts, kā viņus aizgrābis Sv. Mises skaistums. Tēvs Kasiāns no savas pirmās Mises ne ko tādu neatceras:
Bet ir interesants moments. Ja skatās no mūka dzīves skatpunkta, klostera dzīves paaicinājums ir pirmajā vietā, priesteriskais – otrajā. Tas ir pretēji, nekā daudzi dievbijīgi ļaudis mēdz domāt. Bet klosterī ir tā: tavi mūka solījumi ir pirmajā vietā, priesterība – pēc tam. Priesterība ir cēla, brīnumaina, bet mūkam-priesterim jādara jebkas, ko nepieciešams paveikt klosterī. Viņu var norīkot svinēt Sv. Misi, viņu var norīkot mazgāt traukus. Viņu var norīkot uzklausīt grēksūdzes, vai arī – slaucīt grīdu. Kaut kā tas viss saskan, un savā ziņā tam nav nozīmes. Arī dvēseļu aprūpe, ko var veikt mūks-priesteris, ir integrēta viņa klostera dzīvē. Tā nav viņa aicinājuma alfa un omega, bet atvasinājums no mūka harizmas. Tāpēc ir atšķirība starp pasaulīgo priesteri, kuram priesterība ir viss, un mūku, kuram būt mūkam ir viss.
Kristus ciešanu rīki klostera kapelas vitrāžā
Brīnišķīgais mūka paaicinājumā ir tas, ka Dievs ir pirmajā vietā. [..] Kad biju mazs zēns,” stāsta tēvs Kasiāns, “māte man iedeva bilžu grāmatu ar Bībeles stāstiem. [..] Tā nonācu līdz stāstam no Iziešanas grāmatas 3. nodaļas – par degošo ērkšķu krūmu. [..] Un tur bija rakstīts tieši kā Svētajos Rakstos teikts, ko Dievs sacīja no krūma: “Es esmu, kas esmu.” Pat kā tikai piecus gadus vecs bērns es nodomāju: “Tā neviens nerunā. Tas ir ļoti neparasti!” Es izjutu brīnumainu Dieva pievilcību tieši šajā neparastumā, viņam atklājot savu vārdu, ļoti dīvainu vārdu. Mūka dzīvē ir daudz brīžu, kad tu satiec dzīvo Dievu. Tas arī ir mērķis un – kā Svētais Jānis Kasiāns rakstīja – Svētā Gara iemājošana un ikdienas Kristus apmeklējums dvēselē. Visa pārējā dzīve ir pakārtota tam, kas nozīmē askēzi un cīņu ar saviem netikumiem, un realitātes pazīšanu, kāda tā ir, un cenšanos visas lietas virzīt uz Dieva pielūgsmi, kas nozīmē skaistumu un mūziku, un liturģīju, un arhitektūru, – visu. Bet tas arī nozīmē fokusu uz slāpēm pēc Dieva, ilgām pēc Dieva. Man nav nekā cita uz pasaules, ko es vēl vairāk vēlētos darīt.
Nule aizritējušā gada 5. novembrī jeb 23. svētdienā pēc Vasarsvētkiem Ogrē Sv. Meinarda baznīcā ar svinīgu Svēto Misi tradicionālajā Romas latīņu ritā noslēdzās asociācijas Una Voce Latvija (UVL) jubilejas gads. Jubileja gan nekāda apaļā – nieka desmit gadi. Jāatceras, ka šajā ritā Sv. Mise Ogrē regulāri notika kopš 2008. gada, bet kopš 2022. gada rudens vairs nebija atļauta. Tātad šis bija vienreizējs un vienreizīgs notikums ar Rīgas arhibīskapa-metropolīta V. E. Zbigņeva Stankeviča īpašu atļauju.
Sv. Mises celebrants bija pr. Andris Priede, bet pateicoties ciemiņiem no Sv. Pētera priesteru brālības (FSSP) tā pirmo reizi Ogrē varēja notikt svinīgajā formā: kā diakons piekalpoja FSSP starptautiskā semināra Vigracbādē (Vācijā) vicerektors pr. Ibērs Bizārs, bet kā subdiakons – šā paša semināra 4. kursa students Jans Celmers no Polijas, viņš arī diezgan augstas klases šahists. Varētu likties neticami, bet abiem ciemiņiem vienā vakarā izdevās ceremoniju smalkumus iemācīt gan celebrantam, gan četru latviešu ministrantu komandai. Korī asistēja pr. Hosē Korrals. Prāvests emeritus K. Bojārs kalpoja biktskrēslā. Ansamblis Schola Sancti Meinardi un ērģelnieks Jānis Karpovičs bija parūpējušies, lai tiktu izpildīti visi šim dievkalpojumam Baznīcas paredzētie dziedājumi, kā arī dažas “ekstras” – polifoniska motete, instrumentāls skaņdarbs mūzikas skolas audzēkņu izpildījumā, kā arī dievkalpojuma beigās – pateicības himna Te Deum laudamus, kas izskanēja jau kopš viduslaikiem populārajā, bet pēdējā laikā piemirstajā alternatim stilā – himnas frāzes pamīšus vai nu dzied koris, vai spēlē ērģeles, korim tajā brīdī lūdzoties “sirdī”. Dievkalpojuma videoieraksts redzams Ogres draudzes videokanālā.
Kā jau jubilejas reizē pienākas, pēc dievkalpojuma sekoja sadraudzība ar cienastu, iepazīšanos un sarunām. Pr. H. Korrals atklādams šo svētku daļu savā uzrunā novēlēja klātesošajiem ticīgajiem vienotību un saskaņu – savā starpā un ar universālo Baznīcu. Mielasta gaitā viņi varēja uzzināt vairāk par Starptautiskās Federācijas Una Voce darbību un par tās nupat notikušo ģenerālo asambleju Romā, un arī iztaujāt ārzemju ciemiņus par FSSP darbību dažādās pasaules valstīs.
Ieskats šajā notikumā publicēts portālā katolis.lv. Iļjas Boļšakova veidotā foto- un videoreportāža apskatāma viņa Facebook profilā. Pateicība par jubilejas svinību izdošanos pienākas Ogres Sv. Meinarda draudzes prāvestam pr. Modrim Lācim, celebrantam un levītiem, šajā draudzē kalpojošajiem pr. Konstantīnam Bojāram un pr. Pāvelam Kamolam, visiem, kuri gādāja par cienastu, dežurantiem, ministrantiem, mūziķiem, arī tiem kuri nevarēja būt klāt, bet piedalījās ar savām lūgšanām.
Jubilejas sakarā ar UVL darbību varēja iepazīties žurnālā Katoļu Baznīcas Vēstnesis publicētajā intervijā “Dažādība, kas bagātina visu Baznīcu” (2023. g. 10. novembris, 32., 33. lpp.). Tagad zinām, ka šis virsraksts “pravietiski” sasaucās ar pāvesta Franciska 2024. gada janvāra lūgšanu nodomu: “… lai Gars mums palīdz pazīt dažādas garīgās dāvanas kristiešu kopienās un atklāt dažādu rituālo tradīciju bagātību Katoliskajā Baznīcā.” UVL izglītojošajam darbam kalpoja arī Radio Marija Latvija 16. decembra raidījums no cikla Mūzika manā baznīcā, kas bija veltīts Romas rita Baznīcas mūzikai, tradicionālās liturģijas īpatnībām Adventa laikā, un arī jau minētajai Starptautiskās Federācijas Una Voce Ģenerālajai asamblejai. Nobeigumā, lai kavētos atmiņās, vēl daži Iļjas Boļšakova, Roberta Porcika un FSSP ciemiņu sagādāti fotomirkļi.
ProcesijaAsperges me …Confiteor...Diakons dzied dienas EvaņģēlijuRomas kanonsMises upuris ir pabeigtsLaiks svētku mielastam………Neko aizliegtu neveduEcclesia militans
Turpinām reportāžu no Romas. Vadoties pēc Sv. Benedikta principa, ka iepretim dievkalpojumam nekam citam nevar dot priekšroku, svētceļojums Ad Petri sedem bija iespēja bagātīgi izbaudīt dievkalpojums tradicionālajā Romas latīņu ritā un pavadīt laiku lūgšanā. Šajā rakstā mēģināsim ļaut gūt ieskatu liturģiskajā atmosfērā, kā arī sniegsim pārskatu par Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) Ģenerālās asamblejas darba sēdi. Fotoattēli, ja nav citādi norādīts, ir šo rindu autora uzņemti.
Dievkalpojumi.
Vesperes Panteonā. Seno romiešu laiku būve, pazīstama ar nosaukumu Panteons, atkal kļuva par svētceļojuma pirmā kopīgā dievkalpojuma vietu. Lai gan mūsdienu vēsturnieki šaubās, vai apaļā būve ar milzīgo, pret debesīm vidū atvērto kupolu tiešām ir bijusi “visu dievu templis” pagānu Romā, nosaukums droši vien tai ir pielipis uz palikšanu, bet ēkai tagad kā kristiešu dievnamam ir cits nosaukums Santa Maria ad Martyres, norādot uz tajā glabātajām daudzu mocekļu relikvijām, un arī visnotaļ atbilstoši Dievmātes titulam Mocekļu Karaliene. Piektdienas, 27. oktobra vakarā Sv. Apustuļu Sīmaņa un Jūdas svinīgās Pirmās Vesperes vadīja bīskaps Atanasijs Šneiders, ORC, piekalpojot Labā Gana institūta garīdzniekiem. Dievkalpojumā piedalījās gandrīz 550 cilvēku, t. sk. 17 priesteri. Dziedāja arī kamerkoris, skanēja ērģeles un pūšaminstrumentu ansamblis. Vienmēr uzticīgie un uzcītīgie vietnes Messa in latino veidotāji arī šoreiz ir sagādājuši uzskatāmu fotoreportāžu.
Bīskaps A. Šneiders savā sprediķī atgādināja Baznīcas vēsturē piedzīvotos dažādos draudus ticībai, sākot no Baznīctēvu laikiem līdz mūsdienām, un aicināja lajus būt stipriem ticībā un sargāt to, balsoties uz Baznīcas locekļiem dāvāto “ticības izjūtu” (sensus fidei). Pontifikālvesperu dalībnieki varēja novērot tādu Romas rita Kanonisko stundu dievkalpojumu īpatnību kā priekšintonēšana. Pirms katras antifonas pa kārtai viens no četriem kantoriem kopā ar ministrantu dodas pie tā garīdznieka, kuram jāiesāk dziedāt (jāintonē) šī antifona, un klusu viņam nodzied priekšā sākumu jeb iedod toni, kas redzams arī attēlos augšminētajā fotoreportāžā. Kā turpat pievienotajā videofragmentā dzirdams, ka klātesošā ticīgā tauta aizrautīgi dziedāja psalmus; bija pieejamas brošūriņas ar tekstiem un notīm. Garīdznieku procesiju dievkalpojuma sākumā un beigās pavadīja kopīga himnas Christus vincit dziedāšana.
Svētās Mises Romas dievnamos. Piektdienas un sestdienas rītos svētceļnieki varēja piedalīties Sv. Misēs tradicionālajā ritā divos no Romas dievnamiem, kuros šādā dievkalpojumā var augu gadu piedalīties ik dienas, un pat vairākas reizes dienā. Viens no tiem ir baznīca Santissima Trinità dei Pellegrini Romas vēsturiskajā centrā, kurā mājvietu atradusi tradicionālā rita personālā draudze un kur kalpo Sv. Pētera brālības priesteri. Šajā dievnamā bez galvenā altāra ir vēl desmit altāri sānu kapelās. Agrā rītā šeit bija iespējams vērot vidēji astoņas Sv. Mises vienlaikus, kuras laika ziņā daļēji pārklājās, kad, piemēram, pabeidzis salikt upuri viens priesteris devās atceļā no altāra uz sakristeju, bet viņam pretī no turienes kopā ar ministrantu iznāk cits priesteris ar apklātu biķeri rokās uz kādu tobrīd brīvu altāri, lai uzsāktu Sv. Misi. Kamēr vēl nebija sākusies Sv. Mise pie galvenā altāra, pie katra no sānu altāriem bija arī neliels pulciņš ticīgo. Priesteri lūgšanas sacīja pietiekami klusi, lai pie blakus altāra tas nebūtu dzirdams. Tādējādi arī priesteri, kuri ieradušies šajā svētceļojumā no tālienes, varēja nosvinēt savu ikdienas “privāto” Sv. Misi (sk. attēlu).
Baznīca Santi Celso e Giuliano – netālu no Vatikāna – par spīti savam basilica minor statusam ir diezgan neliela apjoma apaļa plānojuma ēka, kurā kalpo Kristus Karaļa institūta priesteri. Piektdienas, 27. oktobra rītā, tur tika upurēta Votīvmise par mieru, jo pāvests Francisks šo dienu bija veltījis gandarīšanai un lūgšanai par mieru pasaulē, īpaši Svētajā Zemē.
Euharistiskā adorācija. Nākamajā rītā šī nelielā baznīca bija stāvgrūdām pilna. Diena kā vienmēr iesākās ar Sv. Misi (sk. fotoreportāžu). Bet pēc tam sekoja Euharistiskā adorācija un Rožukroņa lūgšana (sk. fotoreportāžu) gatavojoties procesijai uz Vatikānu.
Ticīgie euharistiskās adorācijas laikā (Foto: blog.messainlatino.it)
Procesija. Par publiski redzamāko svētceļojuma elementu kā parasti izvērtās procesija no adorācijas vietas, šķērsojot Tibru pār Eņģeļa tiltu, uz Sv. Pētera arhibaziliku Vatikānā. Pa priekšu gāja dažādu valstu un institucionālās piederības garīdznieki. Tiem sekoja citi dalībnieki, nesdami dažādu valstu un katoļu organizāciju karogus. Tas mazliet atgādināja mūsu Dziesmu svētku gājienu, taču Div’ pļaviņu vai Bēdu manu vietā visi dziedāja litānijas un Dievmātei veltītas dziesmas. Organizatori bija sagādājuši visu to valstu karogus, kurās tiek svinēta tradicionālā latīņu rita Svētā Mise. Tā kā gluži visu šo valstu (un tādas ir 95!) pārstāvji procesijā nebija klāt, tad karogi tika iedoti nest dažādiem cilvēkiem, kuri bija ar mieru. Jāpiebilst, ka Latvijas karogs lepni plīvoja latvieša roku nests. Procesijā saskaņā ar Romas policijas datiem piedalījās ap 1200 cilvēku, un policisti laikam zina, ko saka, jo viņiem arī bija procesijas laikā jāslēdz satiksmei viena iela un divi visai dzīvi krustojumi. Fotoattēli atrodami šeit, šeit un – ar skatiem no augšas – šeit.
Procesijā starp daudzu valstu karogiem plīvo arī Latvijas sarkanbaltsarkanais (foto: Dž. Šovs)
Dievkalpojums Vatikāna bazilikā. Ar svētceļnieku iekļūšanu bazilikā viss negāja tik gludi kā ar Romas ielu šķērsošanu. Tā kā iekļūšanai dievnamā drošības pasākumi ir gandrīz kā lidostā un tie paši apsargi pārbaudīja gan tūristus, gan procesijas dalībniekus, bet papildu kontrolposteņi nebija ierīkoti, tad Saules piekarsētajā laukumā nācās gaidīt diezgan ilgi, un procesijas “aste” nokļuva iekšpusē, kad “galva” jau bija uzsākusi kopīgās lūgšanas pie Sv. Pētera katedras altāra. Vispirms tika godināts apustuļu vadoņa Sv. Pētera kaps (foto un video šeit). Pēc tam visi devās pie Sv. Pētera katedras altāra, kur tika saņemta svētība ar Sv. Apustuļu Sīmaņa un Jūdas relikvijām, tika kopīgi nodziedāts Credo un minēto apustuļu svētku Sestā Kanoniskā stunda (Sexta) (foto un video šeit) un noslēgumā – aizlūgums par Svēto Tēvu Francisku. Dievkalpojumu bazilikā vadīja – īpaši Āfrikā aktīvā – Svētā Krusta misionāru ordeņa ģenerālpriekšnieks pr. Antonijs Marija Mamserī. Procesija un lūgšanu brīži bazilikā fiksēti arī divos garākos videoierakstos, kas ļauj pat neklātienē izbaudīt ticīgo pulkā valdošo noskaņu. Vēl vairāk kvalitatīvu fotogrāfiju no svētceļojuma var atrast Stjuarta Česmena reportāžā un Džozefa Šova fotoalbumā.
Caminante video: procesija un lūgšanas Vatikāna bazilikā
Remnant TV video: procesija un lūgšanas Vatikāna bazilikā
Gatavojoties svētceļojumam organizatori jau vasarā uzzināja nepatīkamu jaunumu, – atšķirībā pērnā un citiem iepriekšējiem gadiem, Vatikāna bazilikā nevarēs notikt tradicionālā Svētā Mise. Pāvesta rīkojums Traditionis custodes it kā nevarētu būt iemesls, jo pērn – vairāk nekā gadu pēc šī tiesību akta spēkā stāšanās – Sv. Mise tomēr varēja notikt. Iemesli tātad īsti nav skaidri. Var pieņemt, ka Sinodes laikā bazilikai bija speciāls darba režīms, kas radīja tehniskas problēmas Sinodes programmā neietilpstošai Misei. Te var piebilst, ka pēc Covid-19 pandēmijas beigām iespējas svinēt Sv. Misi bazilikā – arī jaunajā ritā – (piem., priesteriem ar svētceļnieku grupām) vispār tika stipri ierobežotas, tā ka daudzie altāri stāv vientuļi un pamesti un dievnams pamazām draud kļūt par muzeju.
Svētdienas dievkalpojumi. Oktobra pēdējā svētdienā – Kristus Karaļa svētkos – svētceļojuma dalībnieki varēja pulcēties kādā no vismaz četriem dievnamiem, kur mūžīgajā pilsētā notiek iksvētdienas Sv. Mises tradicionālajā Romas ritā. Nelielajā bazilikā Santi Celso e Giuliano tās svētdienās un lielajos svētkos notiek četras reizes dienā. Agri no rīta bija iespēja piedalīties dziedātajā Sv. Misē, kur nemainīgās daļas tika dziedātas kādā renesanses polifonijas versijā, bet mainīgās daļas – gregoriskie dziedājumi. Nākamo dievkalpojumu celebrēja bīskaps A. Šneiders kā “kluso” Pontifikālmisi (Missa praelaticia) (foto) un teica sprediķi. Bīskapa gadījumā klusā Mise ir iespēja celebrēt vienkāršākā veidā nekā svinīgā Pontifikālmisē.
Personālās draudzes mājvietā – baznīcā Santissima Trinità dei Pellegrini – notikušo Svinīgo Pontifikālmisi (foto), kuru celebrēja pāvesta kūrijās arhibīskaps Gvido Poco, piekalpojot Sv. Pētera brālības priesteriem, varēja uzskatīt par visa svētceļojuma emocionāli uzlādētu, lai gan ārkārtīgi pārpildītās baznīcas dēļ arī fiziski saspringtu noslēgumu. No visiem svētceļojuma un FIUV Ģenerālās asamblejas dalībniekiem pelnīta pateicība pienākas rīkotājiemCoetus Internationalis Summorum Pontificum un La Paix Liturgique. Abas organizācijas tagad vada nenogurdināmais Kristiāns Markāns, bet viņam palīdz arī daudz brīvprātīgo. Gandrīz gadu ilgā sagatavošanas periodā tika paveikts titānisks darbs, gan iegūstot vajadzīgās atļaujas no Romas varas iestādēm un Baznīcas vadības, gan sagādājot finansējumu, gan sastādot un pavairojot dievkalpojumu tekstus, sarūpējot karogus, gan vēl veicot neskaitāmus citus darbus. Tāpēc nu jau noteikti ir sācies darbs pie 2024. gada svētceļojuma plānošanas. Lai Dievs viņiem palīdz!
Garīdznieki un ministranti pie altāra svinīgajā Pontifikālmisē baznīcā Santissima Trinità dei Pellegrini (foto: blog.messainlatino.it)
FIUV Ģenerālā asambleja visu daudzo vērienīgo notikumu virpulī ieņēma it kā visai pieticīgu vietu. Šogad pirmo reizi asamblejas darba sēde noritēja vienlaicīgi klātienē (kādā no daudzo reliģisko ordeņu mājām pie Vatikāna kolonādes) un attālināti (platformā Zoom), kas izraisīja zināmas grūtības, pūloties nodrošināt, lai abām dalībnieku kopām būtu vienlīdz ērti sekot līdz kopīgajai sēdes norisei. Klātienē piedalījās 10 valstu (Anglija, Argentīna, Dienvidkoreja, Francija, Itālija, Ķīnas TR, Latvija, Nīderlande, Slovākija, Spānija) pārstāvji, bet ar interneta starpniecību – 9 valstu (Horvātija, Indija, Japāna, Kanāda, Krievija, Meksika, Polija, Portugāle, Vācija) pārstāvji; Argentīna un Spānija bija pārstāvētas arī neklātienē. Iesākot darbu, klātesošie lūdza Svētā Gara palīdzību savā darbā, nodziedot himnu Veni Creator Spiritus. Prezidents Džozefs Šovs (Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrība) sniedza pārskatu par savu darbu pēdējo 2 gadu periodā, bet kasiere Monika Reinšmite (Pro Missa Tridentina, Vācija) – par FIUV finanšu stāvokli.
Ģenerālās asamblejas darba sēdes mirklis (foto: V. Pumpurs)
Tad dalībnieki savu nacionālo asociāciju vārdā pastāstīja par stāvokli ar tradicionālās liturģijas pieejamību savās valstīs. Galvenais jautājums, kas visus interesēja: Kādas sekas Traiditionis custodes radījis katrā valstī? Bija redzams, ka daudz kas atkarīgs no vietējo bīskapu attieksmes katrā diecēzē. Tā, piem., Itālijā un Vācijā gandrīz nekas nav mainījies. Tā pat arī Kanādas Rietumu provincēs, kamēr Austrumos situācija pasliktinājusies. Nīderlandē ģeogrāfiskas izaugsmes nav, bet ticīgo skaits pieaudzis manāmi. Piem., personālajā draudzē Amsterdamā jau ir ap 7300 ticīgo, tā ka būtu jāmeklē lielāka baznīca; tas būtu iespējams, jo kopējais praktizējošo ticīgo skaits valstī sarūk un dievnami atbrīvojas. Francijā, lai gan dažās vietās dievkalpojumi aizliegti, kopumā iksvētdienas Mišu skaits ir pat pieaudzis, tāpat arī kopējais ticīgo skaits, kuri tās apmeklē. Dažāda situācija ir arī ar sakramentu un sakramentāliju pieejamību. Polijā vietu skaits samazinājies (no apm. 130 uz 113), bet ticīgo skaits noturīgs (atsevišķās vietās pat ap 100 cilvēku). Sv. Pija X priesteru brālības apkalpotajās kapelās pieaugums, gan vietu, gan ticīgo skaita ziņā. Arī šogad varēja notikt Ars celebrandi (https://arscelebrandi.pl/ ) pasākums Liheņā. Spānijā izaugsme sākās samērā nesen un turpinās, tāpat Portugālē, kur īpaši atzīmēts Sv. Pētera priesteru brālības jaunais apustulāts Fatimā. Tradicionālā kapela Lisabonā nodrošināja Mises pieejamību Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem. Āzijā (Ķīnā, Korejā) lielu robu iecirtusi pandēmija, jo piem., Ķīnā 3 gadus no vietas nevarēja notikt nekādi dievkalpojumi, bet Japānā nebija iespēju iebraukt priesteriem no ārzemēm. Slovākijā un Horvātijā tradīcijas kustība arī ir izaugsmes stadijā, gan ne bez grūtībām. Zaudējumi bīskapu attieksmes dēļ atzīmējami Meksikā, Argentīnā, Krievijā. Latvija un Indija relatīvi skatoties izskatījās visvairāk cietušās, jo bija zaudēta valstī vienīgā ikmēneša svētdienas Sv. Mise diecēzes ietvaros. Ticīgo aktivitāte, protams, neaprobežojas ar Sv. Mises apmeklēšanu, bet atkarībā no vietējiem apstākļiem tiek rīkoti svētceļojumi, lūgšanu grupas, organizēti izglītojoši pasākumi (grāmatu izdošana, interneta katehēzes, priesteru un ministrantu apmācības), finansiāls atbalsts (piem., stipendijas) priesteriem.
Ziņojumā par FIUV kolektīvo biedru stāvokli konstatēts, ka pārskata periodā no jauna iestājušās asociācijas no Dienvidkorejas un Slovākijas, bet ir valstis, kur ticīgie organizē jaunas asociācijas (Angola, Bosnija), vai jau esošas organizācijas varētu iestāties FIUV (Somija). Ģenerālā asambleja ievēlēja jaunu Padomi. Dž. Šovs piekrita turpināt darbu prezidenta amatā. Sēde noslēdzās ar kopīgi dziedātu Salve Regina nododot FIUV tālāko darbību Bezvainīgās aizgādībā.
Oktobra pēdējā nedēļas nogalē Romā norisinājās kārtējā Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) Ģenerālā asambleja, kura jau trešo reizi tika rīkota reizē ar ikgadējo svētceļojumu Ad Petri sedem. Piedāvājam lasītājiem reportāžu no Romas. Vairāk informācijas itāliski kopā daudzām fotogrāfijām var gūt vietnē Messa in latino (paldies tās veidotājiem). Vispirms pārlūkosim pasākuma nosacīti akadēmisko pusi, bet nākamajā rakstā pievērsīsimies pasākuma ietvaros notikušajiem dievkalpojumiem un FIUV Ģenerālās asamblejas darbam.
“Credo”. Vēl pirms svēteļojuma oficiālās programmas sākuma, 26. oktobra vakarā Romā Palazzo Cesi notika Astanas (Kazahijā) palīgbīskapa Atanasija Šneidera sarakstītā katehisma jeb katoliskās ticības mācības kompendija Credo prezentācija. Grāmatu angļu valodā izdevis apgāds Sophia Institute Press, kura vietnē var atrast satura rādītāju, ieskatu lappusēs un informāciju, kā iegādāties. Grāmatai ir Mančestras bīskapa Imprimatur un tā ir organizēta klasiskajā jautājumu un atbilžu formātā.
Konference. Kā arī citus gadus svētceļojuma pirmā diena, 27. oktobris, iesākās, ar konferenci Pontifikālajā patristikas institūtā Augustinianum, ko rīkoja Francijā bāzētā organizācija Paix liturgique un Starptautiskais liturģijas studiju centrs (Centre international d’études liturgiques, CIEL). Šogad priekšlasījumus noklausījās 120–150 dalībnieku. Uzstājušos runas pārsvarā atreferētas pēc klausoties veiktajām piezīmēm. Dažas no tām būtu vērts pārtulkot latviski un publicēt pilnībā.
Konferenci atklāja CIEL direktors prof. Rubens Anhels Pereto Rivass (video no 3. min). Viņš sveica klātesošo Robertu kardinālu Sara un bīskapu A. Šneideru un atzīmēja, ka šī konference notiks dzejnieces un publicistes Kristīnas Kampo (1923–1977) zīmē, jo šogad aprit 100 gadu kopš dzimšanas (viņai bija arī veltīts raksts šajā vietnē). Prof. Pereto atgādināja viņa biogrāfijas svarīgākos momentus, īpaši viņas nozīmīgo lomu cīņā par tradicionālās liturģijas saglabāšanu Itālijā.
Svētceļojuma kapelāns pr. Klods Barts sveica klātesošos, atgādinādams, ka svētceļnieku klātbūtne šajā notikumā ir liecība un Baznīcas bērnu balss, kas lūdz garīgo maizi, paļāvībā, ka no sava tēva to saņems, un nevis akmeņus (sk. Mt. 7:9).
Kā pirmais ar priekšlasījumu “Tradīcijas princips Baznīcas liturģiskajā dzīvē” uzstājās bīskaps Atanasijs Šneiders (video). Viņš atzīmēja, ka Roma kā visu baznīcu māte un skolotāja jau no pašiem tās pastāvēšanas sākumiem vienmēr raudzījusies uz tradīciju kā uz mērauklu (“Lai netiek ieviests nekas jauns, izņemot kas jau mums ir nodots”, pāvests Sv. Stefans I, 3. gs.). Sv. Klements I, trešais pāvests pēc Sv. Pētera, jau rakstīja, ka pats Dievs ir devis dievkalpojuma kārtību, kā, kur un kādās dienās un stundās pienest upuri un kādi pienākumi ir priesteriem, levītiem un lajiem (1. Kor. 40–44). Arī Sv. Basilijs Lielais un Sv. Irenejs Lionietis, tāpat arī Sv. Vincents Lerīnietis ir uzsvēruši tradīcijas izšķirošo nozīmi dievkalpojuma kārtībā un pēdējā saistību ar ticības mācību. Līdz ar to liturģija nevar tikt revolucionarizēta, neizdarot revolūciju arī ticībā, resp. to nepazaudējot. Konstances koncils uzdeva pāvestam stājoties amatā zvērēt paturēt un praktizēt Baznīcas sakramentu ritus (39. ses.). Arī jaunāko laiku aprobētie autori (Geranžē, Kapelle, Hildebrants) norādījuši, ka uz tautas ticību lielāku tiešo iespaidu atstāj liturģija nekā maģistērija dokumenti, tāpēc jo lielāka piesardzība nepieciešama dievkalpojuma regulēšanā, lai neapdraudētu ticību vai neradītu šķelšanās un atkrišanu no ticības (piem., Nikona reforma Bizantijas ritā Krievijā).
Vēsturniece Mikela di Mieri sniedza personīgu liecību (video) par savu ceļu no sarkano partizānu mazmeitas, marksistes, anarhistes, izaugušas visai “sarkanā” Boloņas apkaimē (ar visiem heroīna un AIDS upuriem), līdz tradicionālās Mises regulārai dalībniecei. Pa vidu bija šķiru cīņa, piketi, skrejlapiņu izplatīšana, bet arī – līgavaiņa pēkšņa nāve, – tad mierinājumu nesniedza ne Markss, ne psihoterapija, ne tibetiešu mantras. Viņu kā pasniedzēju iespaidojuši viņas studenti musulmaņi ar savu turēšanos piesavām tradīcijām un ticības. Bet galvenais – viņas pētniecības darbs vēsturē ļāva saprast Ruso un Marksa uzskata – cilvēks ir pašos pamatos labs, tik sabiedrība slikta – fundamentālo kļūdu. Patiesībā cilvēks saviem spēkiem nespēj īstenot taisnīgumu un uzcelt “paradīzi zemes virsū”.
Tā viņa internetā atrada, ka kaut kur vēl svin tradicionālo latīņu Svēto Misi, redzēja to vispirms fotoattēlos un bija satriekta, ka šeit Rietumos vēl ir saglabājies tāds skaistums un hierarhiska godbijība, kas likās bija izzuduši pavisam. Vienreiz šādā dievkalpojumā piedalījusies, viņa vairs nespēja to atmest. Par spīti savai vēsturnieces izglītībai un latīņu valodas prasmei viņa pirmajos mēnešos nesaprata neko, kas notiek pie altāra. Tas bija skaistums, kas viņu sagūstīja, tas, kurš – Dostojevska vārdiem – glābs pasauli. Brīdis, kad ieskanas zvaniņš un priesteris pilnīgā klusumā paceļ hostiju, bija uzaris un apsējis kā tīrumu viņas dvēseli un devis spēku nest dzīves upurus, ko citādi viņa nespētu. Nezinādama, kāpēc te nākusi, viņa saprata, ka ir nokļuvusi pie ceļa mērķa. No autonomas feministes viņa kļuva par heteronomu sievieti, kuru vada Kāds, kurš ir lielāks par viņu.
Un tagad uz Misi viņa regulāri dodas kopā ar savu vīru, praktiķi, riepu tirgotāju. Viņš nesaprot latīniski, bet par spīti neērtajiem dievkalpojuma laikiem tur piedalās, jo “tas vienkārši ir skaistāks” nekā citur. Referente sev uzdeva jautājumu, vai uz viņu tādu pašu efektu būtu atstājusi Sv. Mise jaunajā ritā. Viņa to sev nevar atbildēt, vien atgādināt Aristoteļa tēzi, ka dabā visam ir substance un forma, un lai saprastu substanci, forma ir nepieciešama. Cīņa ar to nav beigusies. Tā tiek izcīnīta gan pret garīgajiem tumsas spēkiem sevī, kuri cenšas nepieļaut dvēseles glābšanu, gan pret Rietumu modernitāti, kura noniecina visu transcendento, gan pret tiem spēkiem katoļu hierarhijā, kuri cenšas iznīcināt liturģiju, kura vairāk kā tūkstoš gadu ir veldzējusi ticīgos, un tās iedvesmoto visu iepriekšējo paaudžu kultūras bagātību. Spānijas pilsoņkara laikā republikāņi sevi uzmundrināja ar saukli “¡No pasarán!”. Katoļiem ir labāks apsolījums: “Non prævalebunt”. Patiesība agrāk vai vēlāk uzvarēs, un modernisma skurbulis pāries.
FIUV prezidents Džozefs Šovsprezentēja savu nule iznākušo grāmatu “Latīņu Mise un intelektuāļi. Petīcijas senās Mises formas saglabāšanai 1966.–2007.” (video). Šis apjomīgais pētījums pirmo reizi apkopojis pieejamās ziņas par lielākajām pasaules kultūras personību akcijām, ar kurām tās vērsās pie Svētā Krēsla, lūdzot neiznīcināt tradicionālo Sv. Misi ne tikai kā reliģisku kultu, bet arī kā visas cilvēces kultūras mantojumu. Tāpēc ar šādu lūgumu pie Baznīcas vadības vērsās ne tikai vairāk vai mazāk praktizējoši katoļi (piem., rakstnieki Hosē Luiss Borhess, Greijems Grīns, režisors Franko Dzefirelli, filozofs Žaks Maritēns, komponists Nino Rota), bet arī protestanti (piem., rakstniece Agata Kristi, komponists Bendžamins Britens), pareizticīgie (pianists Vladimirs Aškenazi) un nekristieši (vijolnieks Jehudi Menuhins). Pazīstamākā bija Anglijā organizētā petīcija, kuras rezultāts bija tā sauktais “Agatas Kristi indults”, ar kuru pāvests Pāvils VI 1971. g. atļāva ar zināmiem noteikumiem svinēt tradicionālo Sv. Misi Lielbritānijā un kas kalpoja kā nosacīta “kāja durvīs” senā rita kā nepārtraukti uzturētas paražas statusa saglabāšanai. Grāmata lasītājus informē arī par mūsdienās mazāk pieminētām itāļu, spāņu un latīņamerikāņu radošo slavenību akcijām liturģiskās reformas laikā, kā arī citām vēlāk notikušām. Dž. Šovs kā sastādītājs un galvenais autors kopā ar vairākiem līdzautoriem ir ielūkojies arī šo intelektuāļu ļoti dažādo politisko un reliģisko uzskatu pasaulē un apsvērumos, kas motivējuši viņu rīcību – kļūt par “balsi” daudzajiem ticīgajiem, kuri bija šokēti, kad hierarhija, kurai bija pieraduši klausīt un uzticēties, atņēma viņiem pašu dārgāko.
Franču žurnālists Žans Pjērs Možandrs, asociācijas Renaissance Catholique prezidents un kādreizējais Francijas Katoļu jaunatnes kustības prezidents aplūkoja jauno interneta mediju un sociālo tīklu lomu katoliskās tradīcijas uzturēšanā (video). Viņa ļoti dinamisko stāstījumu franču valodā šo rindu autoram bija grūti saprast, tāpēc šeit izmantots publicētais atreferējums itāliski. Pateicoties jaunajiem komunikācijas līdzekļiem, “vidējais kristietis” mūsdienās var uzzināt daudz vairāk par Vatikāna 2. koncila un sekojošā perioda teoloģiskajām diskusijām, kā arī jaunās liturģijas ieviešanas procesiem, nekā tas bija šo norišu laikā. Un tas ir devis iepriekš nebijušu iespēju iesaistīties pretošanās kustībā, lai aizsargātu ticību un morāli, bet arī dievkalpojumu, kur vien tie liekas apdraudēti. Francijā šī pretestība jau no iesākuma ir bijusi visaktīvākā un spēcīgākā, arī vēsturisku apstākļu un franču politiskās kultūras dēļ. Bet ne tikai. Pāvests Pāvils VI bija teicis, ka “Francija ir krāsns, kurā cep intelektuālo maizi visai kristīgajai pasaulei”, tāpēc gallu zemē vienmēr visai nosacīti darbojusies formula Roma locuta, causa finita. Referents īsi aplūkoja vadošo tradicionālistu publicistu un preses izdevumu darbību Francijā 60.–80. gados un salīdzināja to ar situāciju citās katoļu zemēs.
Tagad, interneta laikmetā barjera, lai indivīda balss tiktu sadzirdēta, ir kļuvusi daudz zemāka, un ir radies “tirgus pieprasījums” pēc teoloģiski konservatīvas domas izpausmes, kam atbilst “piedāvājums” ar daudziem interneta forumiem, kam dažiem ir pat simtiem tūkstošu lasītāju un kur neviens jautājums nav tabu. Referents salīdzināja tradicionālistu medijus Francijā, ASV un citās zemēs, arī to dažādos finansēšanas modeļus. Pieskarās arī katolicisma problēmu atainojumam laicīgajos medijos, socioloģiskajām aptaujām par attieksmi pret tradicionālo latīņu ritu, Šartras svētceļojuma fenomenam… Viņaprāt, nosacītā pretējā puse atšķirībā no 60. gadiem vairs nav sagaidāmā “pavasara” un “jauno Vasarsvētku” gaidu iedvesmota (kuri tā arī nav iestājušies, gluži otrādi), bet atšaudās vairāk no arjegarda pozīcijām, izmisīgi mēģinot aizstāvēt “atjaunotnes” ilūzijas. Pretī Patiesībai un Skaistumam viņi tomēr nevarēs pastāvēt ilgtermiņā. Reliģijai, kura neprasa piepūli, nav vērts sekot, kā rāda vēsture. Reliģija, kura apšauba pati sevi, apstrīdot vai padarot diskutējamu to, ko pirms tam pati ticējusi un mācījusi, neizbēgami zaudē jebkādu autoritāti un ar katru savu jaunu apgalvojumu rada jautājumu: Kāpēc man tagad tam ticēt? Varbūt rīt jau arī to noliegsiet un mācīsiet atkal ko citu?
Portugāļu priesteris misionārs Žuans Silveira savu spāniski nolasīto lekciju veltīja tēmai “Tradīcijas spēks misijā” (video), balstoties uz paša vēl pagaidām īsajā priestera karjerā piedzīvoto misijās dažādās Āfrikas valstīs – Angolā, Tanzānijā, Malavi, kur sācis darboties, vēl lajs būdams, asociācijas La Paix Liturgique uzdevumā. Toreiz viņa uzdevums bija uzzināt par pieprasījumu pēc tradicionālās latīņu Mises Āfrikā, par ko Eiropā maz kas bija zināms, kā arī sniegt palīdzību turienes bīskapiem, priesterim un ticīgajiem, kam par to šāda interese bija. Ž. Silveira darbojās arī pr. F. Haitona vadītajā misionāru grupā (par ko jau šeit rakstījām). Pr. Ž. Silveira atcerējās arī savu ordināciju priesterībā, ko saņēma no bīskapa A. Šneidera rokām Tanzānijā, tradicionālā rita ordinācijas Misē ap 2000 ticīgo klātbūtnē. Tagad Sv. Krusta misionāru ordeņa sastāvā darbojas galvenokārt Angolā. Viņa secinājums: Āfrikā cilvēki ir atvērti tradicionālajam ritam, jo viņi atvēl savā dzīvē laiku lūgšanai – ir ar mieru mērot stundām garu ceļu līdz dievkalpojuma vietai un neuztraucas par tā ilgumu. Viņi ir priecīgi arī par latīņu valodu. Arī daudzi (ne visi) bīskapi ir labvēlīgi, arī pēc Traditionis custodes publicēšanas. Arī Āfrikā ir Baznīcas krīze. Lai gan ticīgo skaits aug, tas aug lēnāk nekā iedzīvotāju skaits, tātad katoļu procents samazinās uz sektu un islāma rēķina. Tradīcijas nākotnes dēļ Āfrika ir izdevīga “investīciju” vieta. Nesen publicēta intervija ar pr. Ž. Silveiru interneta laikrakstam “La Bussola cotidiana” atrodama arī latviskā tulkojumā.
Konferenci noslēdza asociācijas La Paix Liturgique prezidents Kristiāns Markāns(video), iesākdams ar evaņģēlija citātu (Mt. 10:16), kur Jēzus sūta mācekļus kā avis vilku barā un pamāca viņus būt viltīgiem kā čūskām un bez viltus kā baložiem. Baznīcā visā tās vēstures gaitā bijuši atrodami vilki, tikai mums liekas, ka šis laikmets ir īpašs, jo mēs tajā dzīvojam. Vairums evaņģēlija skaidrojumu norāda, ka sargāt ganāmpulku uzdots garīdzniecībai, bet jākonstatē, ka pēdējos gados, bet varbūt pat pēdējos 50 vai vairāk gados garīdzniekiem nav viegli pildīt savus gana un tēva pienākumus, lai nekļūtu par vajāšanas objektiem. Tāpēc Providence vēlējās, lai Vatikāna 2. koncils uzsvērtu laju lomu Baznīcā. Tradīcijas aizstāvībā lajiem ir brīvība, kā arī informatīvie un finansiālie līdzekļi, kas nav priesteriem vai konsekrētām personām, ar ko tie pēdējiem var būtiski palīdzēt.
Runātājs atgādināja La Paix Liturgique uzdevumā dažādu socioloģijas firmu veiktās aptaujas, par kurām viņš runāja iepriekšējos gados, kuru rezultāti apkopoti un publicēti un kuras liecina, ka ap 25% katoļu labprāt apmeklētu tradicionālo Misi, ja tā būtu pieejama. Bet ir notikušas aptaujas arī agrākos gados, laicīgās preses iniciētas. Tā, piemēram, avīzes Le Progrès rīkotā aptauja 1976. g., laikā kad Francijas katoļu prese šausminājās par arhibīskapa M. Lefebra darbībām, parādīja ka 50% Francijas katoļu uzskatīja, ka reformas Baznīcā aizgājušas pārāk tālu, bet 25% atbalstīja Lefebra rīcību. K. Markāns īsumā pakavējās pie dažiem aktuālajiem savas asociācijas projektiem, atzīmējot, ka citu starpā gan šī konference un svētceļojums uz Romu, gan šogad lielu publicitāti ieguvušais Šartras svētceļojums (par ko arī šeit rakstījām) ir pilnībā laju iniciatīvas, bet nobeidza savu uzrunu ar vēl kādas laju personības – Sv. Žannas D’Arkas vārdiem: “Karavīri lai cīnās, un Dievs dos uzvaru.”
Konferences nobeigumā dalībnieki vienojās lūgšanā Kunga eņģelis. Bez jau minētajām divām grāmatām bija iespējams iegādāties arī Dž. Šova brošūriņu ar īsu ievadu tradicionālās Mises ritā “Sacred and Great” (“Svēta un dižena”), kā arī CIEL zinātnisko konferenču referātu krājuma 1. sējumu ar vārdu spēli virsrakstā – “Le CIEL sur la terre” – “Debesis zemes virsū”.
Asociācija Una Voce Latvija tika dibināta 2013. gada rudenī darbojas jau apaļus desmit gadus. Ar Rīgas arhibīskapa V. E. Zbigņeva Stankēviča laipnu atļauju šī gadadiena tiks atzīmēta ar Svēto Misi tradicionālajā Romas latīņu ritā svētdien 5. novembrī, kas ir 23. svēdiena pēc Vasarsvētkiem, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi ar gregoriskajiem dziedājumiem, bet pēc dievkalpojuma būs iespējams pie tējas un nelielām uzkodām satikties un aprunāties, un plānots arī uzklausīt stāstījumu par svētceļojumu Ad Petri Sedem un Starptautiskās Federācijas Una Voce ģenerālo asambleju, kas norisināsies 26.–29. oktobrim Romā. Ja plānos radīsies kādas izmaiņas vai papildinājumi, tas tiks paziņots šajā vietnē.
Jāņem vērā, ka šāds dievkalpojums ir izņēmums no pašlaik jau gadu spēkā esošā arhibīskapa izdotā rīkojuma, ar kuru tika aizliegtas Sv. Mises Romas rita senākajā formā, kuras pirms tam gandrīz četrus gadus no vietas ik mēneša ceturtajā svētdienā bija notikušas Ogres dievnamā. Pirms tam tās kopš 2008. gada notika katru nedēļu vienā no darbdienām. Tāpēc visiem katoliskās tradīcijas cienītājiem un kopējiem būtu īpašs iemesls lūgties, lai nākotnē šādi dievkalpojumi atkal varētu notikt regulāri, proti ritā, kurā kalpoja priesteris-moceklis V. Litaunieks, kuru Gulaga apstākļos svinēja godājamais bīskaps B. Sloskāns, kurā mūsu senčus ar kristīgo ticību iepazīstināja Sv. Meinards.
Tuvojoties galamērķim – Šartras katedrālei (Foto: Notre-Dame de Chrétienté)
Vasarsvētku brīvdienas – sestdiena jeb svētku vigilija, svētdiena jeb Pirmie Vasasrsvētki un pirmdiena jeb Otrie Vasarsvētki, kas Francijā un vairākās citās Eiropas valstīs ir oficiāla brīvdiena, ir laiks, kurā jau 41. reizi norisinājās starptautiski redzamākais un pazīstamākais katoļu tradicionālistu ikgadējais sarīkojums – svētceļojums Parīze–Šartra. Svētceļojuma organizētāji – asociācija Notre-Dame de chrétienté – dažas dienas pirms pieteikšanās termiņa paziņoja, ka ir reģistrējušies jau 16 000 svētceļnieku un vairāk pieteikumu tā nepieņems, jo nespēs nodrošināt pārgājiena loģistiku (telšu vietas, ēdināšanu, satiksmes regulēšanu utml.) lielākam dalībnieku skaitam, – tā sakot “izpārdots”. Taču izsludinātajos publiskajos dievkalpojumos sākuma un gala punktos, kā arī brīvdabas dievkalpojumā pa ceļam pievienojās vēl ievērojams skaits ticīgo. Šogad svētceļojums ir izpelnījies arī neparasti lielu gan katolisko, gan laicīgo plašsaziņas līdzekļu uzmanību, un ne tikai Francijā. Tā kā kopš Vasarsvētkiem jau pagājis ilgāks laiks, tad raksta beigās būs arī “preses apskats”, pārskats par diskusijām, ko svētceļojuma panākumi raisīja, kā arī informācija par Šartras ceļa iedvesmotiem svētceļojumiem citās vietās.
Vēsture
Šartras katedrāle ir ne tikai pasaulslavens gotiskās arhitektūras piemineklis, bet arī ievērojama Dievmātes svētvieta. Svarīgākā katedrālē glabātā relikvija ir Dievmātes plīvurs, ko viņa esot valkājusi arī Pasludināšanas brīdī. Tas esot glabāts Konstantinopolē, līdz Bizantijas ķeizariene to uzdāvinājusi franku karalim Kārlim Lielajam. Viņa mazdēls karalis Kārlis Plikgalvis 876. gadā to novietoja Šartras katedrālē. Zīda auduma sākotnējie izmēri bija 5,35 m x 0,46 m, un tā pazīmes atbilst izgatavošanai 1. gadsimtā.
Ugunsgrēks dievnamu izpostīja 1020. un 1194. gadā, bet relikviju izdevās izglābt. Katedrāles atjaunošanas rezultāts ir gotiskās arhitektūras meistardarbs, ko varam apbrīnot vēl šodien. Ko nepaveica ugunsgrēks, tas izdevās revolucionāriem: 1793. gadā plīvurs tika saplēsts, un nu ir saglabājušies divi fragmenti, kuri tiek glabāti katedrālē relikvārijos divās atsevišķās kapelās.
Svinīga tradicionālā Sv. Mise Šartras katedrālē 2022. g. (Foto: Notre-Dame de Chrétienté)
Šartra kļuva par ievērojamu mariāniskās dievbijības centru un svētceļojumu mērķi jau viduslaikos, kad izplatījās vēsts par daudziem tur uzklausītiem aizlūgumiem. Pati gotiskās katedrāles būve bija iespējama pateicoties svētceļniekiem, kuru vidū bija arī bagāti un ievērojami ļaudis, pat karaļi, piem. Sv. Ludviķis IX tur kā svētceļnieks bijis piecas reizes, un kuri tad arī atbilstoši savai rocībai ziedoja. Ziedojumu vidū ir arī 17. gs. liturģisko tērpu komplekts, ko dievnamam dāvinājusi Francijas karaliene Anna un kurā šogad, tāpat kā citus gadus, tradicionālā svētceļojuma noslēguma Sv. Misē bija ietērpti tās celebrants, diakons un subdiakons.
Viens no iecienītiem svētceļojumu maršrutiem uz Šartru bija aptuveni 100 km garais pārgājiens no Parīzes. Pēc zināma aktivitātes noplakuma “apgaismības” un revolūciju laikmetā svētceļošana atkal kļuva populāra 19. gs. vidū. Turp devās arī daudzi literāti un kultūras personības – F. Moriaks, P. Klodēls, Ž. Maritēns. Turp svētceļojumā 1872. g. devās arī Sv. Terēzes no Bērna Jēzus tēvs Sv. Luī Martēns. Dzejnieks Š. Pegī turp devās 1912. g. izlūgt sava smagi slimā dēla dziedināšanu. Viņu uzskata par svētceļojuma mūsdienu versijas aizsācēju, to atkal veicot pa viduslaikos populāro maršrutu. Pa šo ceļu tieši Vasarsvētku laikā kopš 1935. gada virzījās studentu svētceļojums, kas turpmāk notika ik gadu, 60. gadu sākumā sasniedzot 15 000 dalībnieku. Reizē ar vispārēju reliģiskās prakses atslābumu pēc Vatikāna 2. koncila saruka arī svētceļnieku skaits.
“Francija, Baznīcas vecākā meita, vai esi uzticīga savas kristības solījumiem?” jautāja pāvests Jānis Pāvils II viesojoties Francijā 1983. gadā, vēršot uzmanību uz valsts dekristianizāciju, t.sk. abortu atļaušanu 1974. g., valsts katoļu hierarhijai diezgan bezpalīdzīgi noskatoties. Bet valstī bija vēl daudz ticīgo, kuri vēlējās kaut ko darīt Francijas kristīgajai atjaunotnei. Iedvesmojoties no agrāk populārā studentu Vasarsvētku svētceļojuma un līdzīgiem pasākumiem citur pasaulē, piem., Polijas Čenstohovā, dzima ideja Vasarsvētku svētceļojumam, turklāt tradicionālā Romas rita garīgumā un ritmā. Šī pēdējā apstākļa dēļ pirmos divus gadus – 1983. un 1984. – ticīgo tūkstošiem nācās svinēt sava svētceļojuma noslēgumu laukumā katedrāles priekšā, jo viņus dievnamā iekšā nelaida. Pašā katedrālē viņi varēja izņēmuma kārtā tikt 1985. gadā, kur viņus uzrunāja Sv. Krēsla Ģimeņu kongregācijas prefekts kardināls Gaņons, kurš atzīmēja, ka šajā svētceļojumā devušies pārsvarā jaunieši, – tie kuriem jāveido kristietības nākotne Francijā. Nākamajos gados atkal katedrāle svētceļniekiem bija slēgta.
Tikai sākot ar 1989. gadu – pēc pāvesta Jāņa Pāvila II apustuliskās vēstules Ecclesia Dei adflicta – svētceļniekiem atkal bija iespēja noturēt noslēguma Sv. Misi katedrālē. “Ceļš uz jauno kristīgo Eiropu ved no Santjago de Kompostelas uz Čenstohovu cauri Šartrai”, savā apsveikumā svētceļniekiem 1990. gadā rakstīja Polijas primāts kardināls Glemps. Jāpiebilst, ka minētā pāvesta vēstule izraisīja arī alternatīva svētceļojuma rašanos – pretējā virzienā – no Šartras uz Parīzi, – ko ik gadu rīko Sv. Pija X priesteru brālība, kurai tās kanoniskā stāvokļa dēļ arī turpmāk bija liegts noturēt dievkalpojumu katedrālē. 1991. gadā primo reizi svētceļniekus sveica arī Šartras bīskaps un pāvesta vārdā – arī kardināls Maijers.
Kā katru gadu svētceļnieki pirms sākt soļot Vasarsvētku vigilijas dienā septiņos no rīta pulcējās Parīzes Dievmātes katedrālē uz Svēto Misi, protams, tradicionālajā ritā. Pēc katedrāles ugunsgrēka ievada dievkalpojums pārcēlās uz pagaidu katedrāli – Sv. Sulpīcija baznīcu, kur dziedāta Sv. Mise notika arī šogad 27. maijā (skat. videoierakstu). Dievkalpojuma sākumā tika izsludinātas pilnīgas atlaidas, ko svētceļnieki varēja iegūt pēc Baznīcas nosacījumiem. Pēc tam svētceļnieki sakārtojās ceļam novadnieku grupās pārstāvot dažādas Francijas pilsētas un reģionus ar saviem karogiem un citām pazīšanas zīmēm. Tāpat tur soļoja arī grupas no ~20 dažādām ārvalstīm – gan no Eiropas (Anglijas, Austrijas, Beļģijas, Īrijas, Itālijas, Lietuvas, Maltas, Nīderlandes, Polijas, Portugāles, Spānijas, Šveices, Ukrainas, Vācijas, Zviedrijas u. c.), gan ASV, Austrālijas, Āfrikas (Gabonas, DĀR), kopā ap 1500 cilvēku. Lai nodrošinātu nepārskatāmi lielās ļaužu masas drošu pārvietošanos triju dienu garumā, dažādus pienākumus – apmešanās vietu, telšu, dievkalpojumu vietu sagatavošana, ēdināšana, mantu transports, satiksmes regulēšana, komunikācija ar varas iestādēm u. c. – bija uzņēmušies ap tūkstoš brīvprātīgo. Par medicīniskās palīdzības organizēšanu un palīdzību personām ar kustību traucējumiem un citām īpašām vajadzībām rūpējās Maltas ordenis. Garīgo aprūpi šajā ceļā veica ap 200 priesteru.
Nakšņošana notika pa ceļam pašvaldības norādītā vietā, kur tika uzceltas teltis. Priesteriem kā parasti bija pieejamas vairākas nojumes ar portatīvajiem altāriem, lai viņi agrā rītā pirms došanās ceļā katrs varētu upurēt Sv. Misi. Vasarsvētku svētdienā, 28. maijā pa ceļam kādā pļavā pie Rambujē bija ierīkots laukums, kurā pusvienos dienā sākās svētku svinīgā Sv. Mise, kuru celebrēja Labā Gana institūta ģenerālpriekšnieks pr. L. G. Barrero-Sabaleta, piedaloties diakonam, subdiakonam, daudziem ministrantiem un korim. Dienas laikā svētceļniekus apmeklēja arī pašvaldības vadītājs, kura teritorijā dievkalpojums notika. Pirms došanās pie miera svētceļnieki apmešanās vietā saņēma svētību ar Vissvētāko Sakramentu. Otro Vasarsvētku, 29. maija rītā svētceļnieki soļoja tālāk, un pie apvāršņa drīz jau varēja saskatīt Šartras katedrāles torņu smailes. Līdz pusdienlaikam svētceļnieki jau bija Šartrā, un divos dienā sākās svinīga Pontifikālmise katedrālē, kuru celebrēja emeritētais nuncijs vairākās Karību jūras salu valstīs, Ukrainā un Šveicē arhibīskaps Tomass Galliksons, amerikānis, kurš par tradicionālā Romas rita saglabāšanu iestājies jau ilgus gadus, vēl pildīdams Svētā Krēsla diplomāta pienākumus. Šartras bīskaps asistēja savā tronī (skat. videoierakstu). Visiem uz dievkalpojumu sanākušajiem ticīgajiem pat milzīgajā katedrālē nebija vietas, un daudziem nācās tam sekot ar skaļruņu un ekrānu palīdzību stāvot katedrāles laukumā. Kāda svētceļojuma dalībnieka no ASV dienasgrāmatu par piedzīvoto varam angliski izlasīt portālā OnePeterFive. Daudzi svētceļojuma fotoattēli apskatāmi rīkotāju vietnē, kā arī viņu profilos sociālajos tīklos Facebook un Instagram.
Atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos
Šogad Šartras svētceļojums guva īpaši lielu ievērību ne tikai tradicionālistu, bet arī meinstrīma katoļu interneta vietnēs, kā arī laicīgajā televīzijā un informācijas portālos. Iespējams, ka organizētāju paziņojums par priekšlaicīgu reģistrācijas slēgšanu lielā piedalīties gribošo pieplūduma dēļ piesaistīja sensāciju kāro žurnālistu uzmanību. Turklāt šoreiz mediju attieksme bija pārsvarā labvēlīga un izpalika citkārtējie mēģinājumi Baznīcu, īpaši tās tradicionālākajās izpausmēs, saistīt ar “ultralabējiem” politiskajiem spēkiem, antisemītiem, ksenofobiem vai Francijas valsts oficiālā laicīguma (laïcité) apdraudētājiem.
— Notre-Dame de Chrétienté (@ndchretiente) May 29, 2023
Pēdējā dienā Šartras bīskaps Filips Kristorī nogāja kādu ceļa posmu kopā ar svētceļniekiem, kuri devās uz viņa katedrāli
Īpaši tika izcelta lielā ticīgo interese uz pāvesta Franciska izdoto rīkojumu fona (2021. g. 16. jūlija apustuliskā vēstule Traditionis custodes), kuri ievērojami ierobežoja senā Romas rita lietošanu. Tā izdevums Ouest-France ievērojis, ka “pāvesta Franciska pirms diviem gadiem raidītā ledainā šalts nav manāmi apdzēsusi to katoļu dedzību, kuri ir iemīlējuši latīņu jeb Sv. Pija V Misi.” Viens no organizētājiem pastāstīja žurnālistiem, ka viņus, protams, ir ļoti skumdinājusi pāvesta attieksme, bet arī iedrošinājis tas, ka pāvests tomēr atļāvis arī turpmāk lietot tradicionalās liturģiskās grāmatas Sv. Pētera priesteru brālībai un citiem institūtiem, kas līdz šim tās lietojuši. Katrā ziņā “svētceļojuma iecere nav mainījusies. Tā balstās uz trim pīlāriem, tā ir kā ozols – tradīcija kā saknes, kristīgā civilizācija (katehisms, Baznīcas sociālā mācība, Kristus Karaļa vara pār nācijām) kā resns stumbrs un zari – plaši un kupli, kuri iejūtīgi dod patvērumu ceļiniekiem, lai no kurienes tie nāktu.” Un tiešām, – lai gan vairums viņu vidū ir ticīgie, kuri regulāri apmeklē Sv. Misi tradicionālajā ritā, daudzi ir arī tādi, kuri šeit pirmo reizi iepazīst seno ritu, un vēl citi – ticības praksi pametušie, kuriem svētceļojums ir kalpojis par impulsu tās atsākšanai, kā arī nekatoļi, kuros svētceļojums radījis interesi (vai vismaz ziņkārību) par katolicismu. Tādējādi Šartras svētceļojums dod savu artavu arī evaņģelizācijā.
Svētceļnieku grupas ar savu valstu un organizāciju karogiem (Foto: Notre-Dame de Chrétienté)
Radiostacija France Inter jau pirms svētceļojuma, 23. maijā pārraidīja neitrālu reportāžu par gaidāmo tradicionālistu pasākumu, atzīmējot arī, ka 50% no pieteiktajiem svētceļniekiem ir jaunāki par 20 gadiem, ņemot vērā, ka piedalās gan daudz jauniešu, gan arī daudzas ģimenes ar bērniem. Svētceļnieku skaits esot pieaudzis par 10% salīdzinājumā ar pērno gadu, un šā gada apmēram 16000 būtu jāpieskaita vēl 5000–6000, kas tajā laikā piedalīšoties Sv. Pija X brālības rīkotajā gājienā Šartra–Parīze.
Vēl kavējoties pie jauniešu tēmas, Baznīcas oficiozs La Croix 25. maijā publicēja aptaujas rezultātus, ko šis medijs veicis starp jauniešiem, kuri bija pieteikušies dalībai Pasaules Jauniešu dienās Lisabonā (raksts pieejams arī angļu tulkojumā). Tikai ap 10% aptaujāto teicās apmeklējam tikai tradicionālo Misi, tomēr kopumā 38% apliecināja savas simpātijas tradicionālajai liturģijai: 8% tai dod priekšroku iepretim jaunajai Misei, 11% tā patīk tikpat labi kā jaunā, 19% apmeklē tradicionālo Misi šad un tad. Aptaujātie no vairākām Francijas diecēzēm esot arī norādījuši, ka vietās, kur svin tradicionālo Misi, jauni cilvēki, neskaitot bērnus, tātad 18–35 gadu vecumā, sastāda ap trešdaļu dievkalpojuma dalībnieku.
Pirmais jauno cilvēku arguments par labu tradicionālajai Misei, kā noskaidrots aptaujā, ir tajā uzsvērtā svētuma izjūta. Kāda 28-gadīga parīziete intervijā norāda, ka šajā Misē viņa jūt, ka atrodas tur pirmkārt Kristus dēļ. Tā kā priesteris ir ar muguru pret tautu, viņa personība atkāpjas otrajā plānā un ticīgie var fokusēties uz to, kas ir būtiskais – Svētais Upuris. Trīsdesmitgadniece no Marseļas sakās pievēršam uzmanību jebkurai sīkākajai rituāla detaļai, jo tās visas ļauj dziļāk izprast Euharistijas noslēpumu, bet daudzie klusuma momenti ļauj labāk nodoties lūgšanai. Rita nemainīgums gadsimtu gaitā dod jauniešiem pārliecību par ejamo garīgo ceļu: “Es lūdzos, izmantojot manas vecvecmāmiņas lūgšanu grāmatu”, saka viena no aptaujas dalībniecēm.
Tradicionālā Svētā Mise pa ceļam lauka apstākļos (Foto: Notre-Dame de Chrétienté)
“Kāpēc Šartras svētceļojums vilina arvien vairāk?” svētceļojuma priekšvakarā vaicā Francijas preses smagsvars Le Figaro. Laikraksta reliģijas apskatnieks atgādina reiz Š. Pegī teikto, ka nacionālais svētceļojums ir mūsu “šaurie vārti” un vērtē, ka gadsimtu vēlāk noskaņa ir tāda pati. Tas ir laju izlolots un organizēts, kuri stingri pastāv uz savu piederību “tradīcijai” Baznīcā, kas nozīmē arī sevi atpazīt Svētajā Misē, kas tiek svinēta latīniski un pēc 1962. g. Misāles, izdotas pirms Vatikāna 2. koncila.
TV kanāls France 3 Centre īsā videoreportāžā parāda gan garo svētceļnieku virteni, kas skanot lūgšanām un garīgām dziesmām izvijas pa līdzenumu starp iekoptiem laukiem, gan rāda tuvplānos un intervē kādus no daudzajiem jaunajiem cilvēkiem gan vasarīgā tūristu apģērbā, gan skautu un gaidu formās, gan reliģiskajā habitā. “Svētceļojums pirmkārt ir iekšējs ceļš un garīgs pārgājiens, kas ļauj katram kristietim pārbaudīt savu ticību, izmeklēt sirdzsapziņu, dalīties kopīgā reliģiskajā degsmē,” skan žurnālista kopsavilkums aizkadrā. Arī Parīzes reģionālais laikraksts Le Parisien, nacionālais televīzijas kanāls TF1 (pat divreiz) un diennakts TV ziņu kanāls BFM TV veltījuši reportāžas šim katoļu pasākumam. Arī nacionālais katoļu TV kanāls KTO TV. Šie un vairāki citi videomateriāli un saites uz rakstiem, kā arī daudzi fotoattēli atrodami arī rīkotāju twitter/X profilā.
🔥 Comme elle est belle cette jeunesse joyeuse et fervente qui marche pour sa foi ! Nous voulons Dieu, c'est notre Père et c'est notre Roi !
— Notre-Dame de Chrétienté (@ndchretiente) May 30, 2023
Intervijā katoļu portālam Aleteia priesteris, kurš ilgu gadus ir bijis Parīzes ģenerālvikārs un studentu kapelāns, atzīst, ka ikgadējos studentu Pūpolsvētdienas svētceļojumos uz Šartru dalībnieku skaits arvien samazinās, bet bīskapi un priesteri neatrod tam ne skaidrojumu, ne pretlīdzekli. Tikmēr viņš ir redzējis, ka daudzi no viņa aprūpētajiem studentiem dodas tradicionālistu svētceļojumā Vasarsvētkos.
Svētceļojuma panākumi izraisījuši diskusijas un pārdomas plašākās katoļu aprindās. Jau minētā oficiozā katoļu publikācija La Croixatskatoties uz Svētceļojumu un analizējot tradicionālistu fenomenu vispār secina, ka ierobežojoši dekrēti Baznīcai neko nepalīdzēs. Ja Šartras svētceļojuma ilggadējā popularitāte ir bijusi – saskaņā ar izteiktiem minējumiem – cēlonis Traditionis custodes izdošanai, tad tā mērķis nav sasniegts. Svētceļnieku skaita pieaugums un demogrāfija liecina, ka tradicionālisti nekur nepazudīs, gluži otrādi – viņu skaitam ir tendence pieaugt, bet ierobežojošās normas darbojas pretēji deklarētajam mērķim – stiprināt Baznīcas vienotību. Gluži otrādi – pāvesta dekrēts varētu tikai veicināt sašķeltību, jo praktizējoša un vitāla ticīgo daļa tiek izstumta no draudzēm un spiesta lūgties izolētībā. Arī vadošajos masu medijos lielu iespaidu esot radījusi svētceļnieku ticība un dedzība, īpaši iepretim vispārējam bēdīgajam skatam uz Baznīcu Francijā kopumā, kuru vajā seksuālās izmantošanas skandāli. Tādējādi Baznīcai esot nevis jāgaida, kad šis tradicionālistu fenomens izbeigsies, bet gan jāatrod veids kā sadzīvot ar tā gan relatīvo, gan absolūto pieaugumu. La Croix apskatnieks uzskata, ka tradicionālās Sv. Mises ierobežošana diecēžu dzīvē paātrinājusi diecēžu semināru iztukšošanos par labu tradicionālo institūtu mācību iestādēm, kur 2022. gadā reflektantu skaits no Francijas pieaudzis līdz 95 iepretim 69 2021. gadā, kamēr lielajās Francijas diecēzēs – kritums (Parīzē 2, pa 1 – Tulūzā un Strasbūrā). Būtu ieteicams atdot bīskapiem viņiem nupat atņemtās tiesībās pašiem izlemt jautājumu par tradicionālās liturģijas lietošanu savās diecēzēs.
Cits autors tajā pašā izdevumā atzīmē pretrunu starp pāvesta Franciska sludināto „veselīgu decentralizāciju” un subsidiaritāti no vienas puses un galēji centralizētu pieeju un bīskapu tiesību ierobežošanu tieši tradicionālās liturģijas jautājumā no otras puses. Jautājums tagad neesot, vai latīņu Mise ir Baznīcas nākotne, bet gan – kā bīskapiem menedžēt reālo situāciju ar “radošu minoritāti” (minorité créative), kura attīstās. Pāvests Benedikts XVI esot izteicies, ka ir bīstami kādu ticīgo grupu „iedzīt stūrī”, kas viņiem liktu justies vajātiem. Rakstā secināts, ka bīskapiem jāmeklē jauns līdzsvars, kas neesot neiespējami, jo visiem var atrast mājokli Tēva namā jeb kā pravietis sacījis:
“Es pulcināšu Savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās Es tās biju izkaisījis, un tās atvedīšu atpakaļ uz viņu ganībām, un tās būs auglīgas un vairosies. Tad Es iecelšu pār tām ganus, kas tās ganīs, ka tām nav ilgāk jābīstas un jāuztraucas un ka neviena nepazūd!” (Jer. 23:3–6)
Svinīga Sv. Mise nometnes laukumā (Foto: Notre-Dame de Chrétienté)
Cits katoļu žurnāls La Nef intervē svētceļojuma organizācijas vadītāju Žanu de Torjē par šā gada panākumiem. Kopš 2013. gada, atskaitot Covid laiku, dalībnieku skaits ik gadu pieaudzis par 8%, taču šogad – 17% lēciens pret pērno gadu. Diezgan intensīvais pārgājiena ritms nosaka, ka pārsvarā tieši jaunieši noiet visu ceļu, pērn – negaisā un lietus gāzēs, šogad – svelmainā saulē, kamēr vecākā paaudze vai ģimenes ar mazuļiem noiet atsevišķus posmos vai sabrauc nometņu vietās uz dievkalpojumiem. Ž. de Torjē arī atzīmē daudzos atgriešanās gadījumus šā svētceļojuma ietekmē un tur saskata Svētā Gara darbību. Attiecībā uz demogrāfiju viņš norāda, ka pirms pandēmijas ap 60% svētceļnieku regulāri apmeklēja dievkalpojumus tikai tradicionālajā formā, kamēr 20% jaunajā ritā, bet 20% praktizēja abos ritos. Šogad lielāks to skaits, kas iet pirmo reizi vai tikko atsākuši praktizēt. Svētceļojuma laikā arī tikuši vākti līdzekļi autisma pacientu centram, ko Šartras diecēzē uztur Maltas ordenis. Viena no svētceļnieku grupām bija uzņēmusies uzstādīt Krusta ceļa stacijas vienā no apstāšanās vietām, cita – nodarbojās ar ceļā sastapto cilvēku katehēzi, skaidrojot viņiem svētceļojuma nozīmi un uzklausot viņu lūgšanu nodomus, ko nodot priesteriem. Nobeigumā Ž. de Torjē retoriski jautāja: Tā kā pāvests Francisks ir postulējis, ka „realitāte ir svarīgāka nekā ideja”, kāpēc šā svētceļojuma panākumus neuztvert kā Apredzības zīmi? Kāpēc daudzos paaicinājumus, kuri ik gadu rodas šajos svētceļojumos neuztvert kā Dieva darbu?
Šartras svētceļojuma šā gada panākumi pamanīti ne tikai franču, bet arī citu valstu medijos. Tā ASV populārais portāls National Catholic Register jau svētceļojuma priekšvakarā publicējis rakstu ar klikšķus pievilinošu visrakstu “Tradicionālais Šartras svētceļojums Francijā – pats savu panākumu upuris“. Taču, kā lasām, visa “upurbūšana” pastāv tikai nepieciešamībā apturēt pieteikšanos lielā gribētāju skaita dēļ. Citādi raksts tikai iepazīstina amerikāņu lasītājus ar svētceļojuma vēsturi un norisi. Cits raksts šajā pašā portālā atzīmē, ka katolicisms Francijā kļūst par minoritātes reliģiju, bet šī minoritāte kļūst tradicionālāka. Tieši pateicoties kritiskai distancei attiecībā pret Baznīcas 70. gados veiktajām pastorālajām reformām, konservatīvākajai ticīgo daļai esot izdevies noturēties pretī vispārējam pagrimumam un nodot ticību tālāk saviem bērniem. Francijas preses apskatā atzīmēts, ka tieši pāvesta ieviestie ierobežojumi radījuši jaunatnes vidū pastiprinātu interesi par tradicionālo ritu.
Laukums katedrāles priekšā, Sv. Misei iesākoties. Dievnamā visiem vietas nepietiks (Foto: Notre-Dame de Chrétienté)
Politikas tēmām veltītais izdevums The European Conservative komentārā ar virsrakstu „Šartras svētceļojums – ceļš uz debesīm” atzīmē faktu, ka svētceļojums mēdz norisināties abos virzienos, šogad vairāk kā 20000 katoļiem soļojot Dieva lielākam godam, kā arī piemin Francijas masu mediju interesi par to. Tiek atreferētas vai citētas intervijas ar vairākiem svētceļniekiem. Īpaši zīmīgi ir kāda „progresīvā” žurnālista vārdi, kurš pats mēdz apmeklēt „harizmātiskās” liturģijas nevis Tridentes Misi: „Es protu pazīt kristīgu ticību un uzvedību. [..] Šajā svētceļojumā es atklāju slāpes pēc absolūtā, Dieva meklēšanu, ilgas pēc atgriešanās.” Arī viņš saredz dekrēta Traditionis custodes neveiksmi. Tas tikai ievainojis un aizvainojis daudzus ticīgos, nerespektējot pāvesta daudz bieži piesaukto „dažādību”. „Paši svētceļnieki saka: Mēs gribam vienotību, nevis vienveidību”, saka žurnālists, „viņi taču atved uz Baznīcu daudzus konvertītus, viņi ir patiesi misionāri, pat spējīgi radīt lielāku socioloģisko dažādību Baznīcā.”
Laikrakstā Financial Times, liekas, vismazāk varētu sagaidīt latīņu liturģijai veltītas rindas, taču 7. augusta rakstā „Eiropā noris jauna katoļu kontrrevolūcija” uzmanība vērsta uz samērā lielo tradicionālās Mises entuziastu daļu starp Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem no Francijas (atsaucoties uz augstāk minēto La Croix aptauju). Lai gan dievnamu apmeklējums Francijā mūsdienās ir vairs niecīga daļa no tā, kāds tas bija 50. gados, jaunie praktizējošie katoļi dodot priekšroku tradicionālajām rituāla formām, ieskaitot arī latīņu Misi, un pateicoties sociālajiem medijiem šīs grupas ietekme esot neproporcionāli liela to skaitam. Minētā raksta autors šo parādību apskata kontekstā ar konservatīvā katolicisma kā reliģiska un politiska spēka atdzimšanu Eiropā, minot kā piemēru Džordžijas Meloni vadītās partija Fratelli d’Italia panākumus Itālijā, līdzās relatīvi labajiem partijas Vox panākumiem Spānijā un partijas Likums un Kārtība dominancei Polijā.
Vācijas vadošais katoļu laikraksts Die Tagespost līdzās pārējo izdevumu minētajiem faktiem atzīmē, ka pretēji oficiālo katoļu jaunatnes organizāciju nomāktības garam Šartras svētceļojuma īpašais stils un vadmotīvs „Tradīcija, kristīgā civilizācija un misija” piesaista arvien vairāk jauno ticīgo no vācvalodīgajām zemēm, kuri dod priekšroku trīs dienu soļošanai kopā, lūdzoties Rožukroni, apmeklējot tradicionālo Misi, un Vissvētākā Sakramenta pielūgšanai, nevis sinodāli-birokrātiskām izdarībām. Katrs tāds svētceļnieks, atgriezies mājās kļūst par savas pieredzes multiplikatoru. Laikraksta ieskatā Šartras svētceļojums rāda piemēru, kā darbos iemiesot pāvesta Franciska neseno aicinājumu koncentrēties uz būtisko: lūgšanu, tuvākmīlestību un sludināšanu.
Šartras svētceļojuma „bērni”
Tūkstoš svētceļnieku pie Dievmātes kājām – pie Kovadongas bazilikas
Šartras svētceļnieki no citām valstīm, protams, ir vēlējušies ko līdzīgu iedibināt arī katrs savā dzimtenē, tāpēc vairākās valstīs notiek līdzīgi tradicionālistu svētceļojumi uz savu valstu svētvietām. Viens no tiem – svētceļojums Nuestra Señora de la Cristianidad, kas kopš 2020. gada – tātad šogad jau trešo reizi – no 22. līdz 24. jūlijam norisinās Spānijas provincē Astūrijā, dalībniekiem veicot 95 km garo ceļu no Ovjedo pilsētas līdz Dievmātes svētvietai Kovadongā. Svētvieta atrodas augstu kalnos, kuri stiepjas paralēli Biskaja līča dienvidu piekrastei. Arābu iekarojumu laikā šī apkārtne bija vienīgā vieta Ibērijas pussalā, ko neizdevās iekarot: 722. gadā viņi šeit tika sakauti, un ar šo kauju sākās septiņus gadsimtus ilgā reconquista, kristiešiem pamazām atkarojot visu pussalu.
Triju siržu svētceļojums jeb „Amerikāņu Šartra” arī notiek kopš 2020. gada ASV Oklahomas pavalstī, šogad tas paredzēts 12.–14. oktobrī un to rīko katoļu skola zēniem Sv. Jāņa Bosko institūts un tradicionālā rita benediktīniešu klosteris Klierkrīkā, kas arī ir ceļa galapunkts. Līdzīgas tradīcijas iedibinātas Argentīnā, Austrālijā, Ruandā. Arī pašā Francijā 23.–24. septembrī svētceļojums Feiz e Breizh(“Par ticību Bretaņā”) sagaida dalībnieku skaita rekordu.
Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrība jau daudzus gadus augustā rīko svētceļojumu no Eli pilsētas uz Dievmātes svētvietu Volsingemā, kura ietvaros tur tiek upurēta tradicionālā latīņu Sv. Mise. Šajā vietā Dievmāte tiek godināta jau kopš 11. gadsimta, kad Sv. Edvarda Apliecinātāja, Anglijas karaļa atraitne saņēma atklāsmē vīziju, kurā Dievmāte viņai parādīja namu Nācaretē, kurā notika Pasludināšana. Tā kopija brīnumainā kārtā tika uzcelta uz atraitnei piederošās zemes. Arī mūsdienās ik gadu šo vietu apmeklē ap 250 tūkstošiem svētceļnieku. Šogad svētceļojums notika 24.–27. augustā. Vairākus fotoalbumus par šo notikumu sagatavojis tā ilggadējs dalībnieks un FIUV prezidents Džozefs Šovs.
2023. gada Volsingemas svētceļojums (no Dž. Šova albuma)
Lielās nedēļas trešdienas vakarā, 5. aprīlī, pēc ikdienas vakara Sv. Mises, tātad apm. plkst. 19.00, Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu draudzes dievnamā iesāksies tradicionālo Kanonisko stundu dievkalpojums, kas pazīstams ar latīņu nosaukumu Tenebrae (vai latgaliešu Tumseibas, vai poļu Ciemna jutrznia) un pēc būtības atbilst arī bizantiešu rita Всенощное бдение. Gregoriskos dziedājumus un pa vidu dažus polifoniskus responsorijus – itāļu renesanses komponistu darbus – dziedās Schola Sancti Meinardi un kamerkora Versija dziedātāji.
Ar šo dievkalpojumu, kas faktiski ir Lielās Ceturtdienas Matutīns un Laudes, svinētas iepriekšējā vakarā, tradicionāli iesākas Trīs svētās dienas (Triduum) pirms Lieldienām. Kā jau visi Kanonisko stundu dievkalpojumi tas sastāv no psalmiem, Sv. Rakstu un Baznīca tēvu darbu lasījumiem, responsorijiem (Sv. Rakstu muzikālām apcerēm) un lūgšanām. 2018. un 2019. g. šāds dievkalpojums notika Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcām. Toreiz mūsu vietnē tika publicēta arī plašāka informācija par tajā dzirdamajiem lasījumiem, psalmiem un responsorijiem. Visi laipni lūgti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus cilvēces atpestīšanas darbu apceri Ogrē.
[Papildinājums 6.04.2023.] Dievkalpojums tika straumēts internetā draudzes Youtube kanālā, tāpēc to var noskatīties videoierakstā. Tehniskas kļūmes dēļ nav ierakstītas dievkalpojuma beigas.
Starptautiskā Federācija Una Voce (FIUV) aicina visus labas gribas katoļticīgos 2023. gada Lielā Gavēņa laikā lūgties un gandarīt īpašā nodomā, – lai Tradicionālā latīņu Svētā Mise Romas ritā un citos latīņu ritos būtu brīvi pieejama priesteriem, kuri to vēlas svinēt un citiem ticīgajiem, kuri vēlas tajā piedalīties. Nodoms, protams, attiecas arī uz visiem sakramentiem, sakramentālijām un Kanonisko stundu dievkalpojumiem. Lai ticīgo lūgšanas, pašaizliegšanās un ticībā darītie darbi paceļas pie Kunga un viņa Vissvētākās Mātes kā no sirds dziļumiem nākošs sauciens pēc žēlastības, lai visiem katoļiem atkal atgūtu tiesības un iespēju pielūgt Dievu saskaņā ar senajām un godājamajām Baznīcas tradīcijām, pilnīgā vienotībā ar Svēto Tēvu un visas Baznīcas bīskapiem. Kā šīs vietnes lasītāji būs pamanījuši, Ogres Sv. Meinarda draudzes baznīcā kopš pērnā novembra vairs nenotiek ikmēneša tradicionālā rita Svētā Mise, jo tai vairs nav vajadzīgās atļaujas, kas tagad būtu jādod arhibīskapam, tāpēc asociācija Una Voce Latvija aicina pievienoties šai iniciatīvai arī Latvijas nodomā.
No FIUV prezidenta Dž. Šova pavadvēstules: “Baznīcas misija ir vest dvēseles pie Kristus. Pašreizējā situācija attiecībā uz Tradicionālo Misi ir pašnodarīts ievainojums, kurš apgrūtina šo misiju. Apustulāti un dievbijīgi pasākumi ar pārbaudītu vērtību ir nolikti uz nenoteiktības kraujas malas. Plānot jebko saistībā ar tradicionālo Misi ir kļuvis par laimes spēli. Simtiem tūkstošiem katoļu ir liegts mierā baudīt viņu garīgo mantojumu, pat ja tas vēl nav viņiem pilnībā atņemts; šī mantojuma bagātības tiek noslēptas no miljoniem citu. Par spīti apjomīgiem pūliņiem man nav izdevies gūt jebkādu oficiālu izskaidrojumu, kāpēc tradicionālā Mise 2021. gadā tika ierobežota. Ja par iemeslu ir bijis kādas konkrētas ļaužu grupas nodarījums, tad neviens nav vēlējies izpaust, kas un kuri tie bija un kā tas attaisno tik lielu sāpju nodarīšanu citiem, kuri pie tā noteikti nav vainīgi. Ko mēs gan zinām ir tas, ka visas ciešanas, kurām Dievs ļauj nākt pār mums, mūs piemeklē taisnīgi mūsu grēku dēļ, un Dievs stāv pāri jebkādām partijām un ideoloģijām. Tāpēc Viņš ir tas, pie kura ar Vissvētās Dievmātes starpniecību mēs vēršamies un aicinām mums pievienoties arī tos, kurus minētās problēmas tieši neskar, lai kopā izlūgtu no Dieva saskaņas atjaunošanos Baznīcā.”
Kā teikts kādā Baznīcas lūgšanā: “Dievs, kas ar grēku tiec apvainots un ar gandarīšanu nolūgts, žēlīgi vērs savu skatu uz savas tautas pazemīgo lūgšanu un novērs savu dusmu rīkstes, ko mēs pelnām ar saviem grēkiem.”
Gandarīšanā līdzās parastajiem gavēņa nosacījumiem varam uzņemties tuvākmīlestības darbus gan savā apkārtnē un draudzē, gan arī atbalstot kādu no Caritas Latvija projektiem. Pašu svētdarīšanai Baznīca mums piedāvā Sv. Toma Akvīnieša dubultjubilejas atlaidas, kuras var iegūt arī Latvijā, kā tas sīkāk aprakstīts Liepājas diecēzes portālā. Plašāks apskats par gavēšanas paradumiem latīņu ritu katoļu vidū pirms vairākiem gadiem jau šeit publicēts.
Aglonas Dievmāte
Svētais Meinards
Una Voce Latvija 
