Lielās nedēļas trešdienas vakarā, 5. aprīlī, pēc ikdienas vakara Sv. Mises, tātad apm. plkst. 19.00, Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu draudzes dievnamā iesāksies tradicionālo Kanonisko stundu dievkalpojums, kas pazīstams ar latīņu nosaukumu Tenebrae (vai latgaliešu Tumseibas, vai poļu Ciemna jutrznia) un pēc būtības atbilst arī bizantiešu rita Всенощное бдение. Gregoriskos dziedājumus un pa vidu dažus polifoniskus responsorijus – itāļu renesanses komponistu darbus – dziedās Schola Sancti Meinardi un kamerkora Versija dziedātāji.
Ar šo dievkalpojumu, kas faktiski ir Lielās Ceturtdienas Matutīns un Laudes, svinētas iepriekšējā vakarā, tradicionāli iesākas Trīs svētās dienas (Triduum) pirms Lieldienām. Kā jau visi Kanonisko stundu dievkalpojumi tas sastāv no psalmiem, Sv. Rakstu un Baznīca tēvu darbu lasījumiem, responsorijiem (Sv. Rakstu muzikālām apcerēm) un lūgšanām. 2018. un 2019. g. šāds dievkalpojums notika Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcām. Toreiz mūsu vietnē tika publicēta arī plašāka informācija par tajā dzirdamajiem lasījumiem, psalmiem un responsorijiem. Visi laipni lūgti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus cilvēces atpestīšanas darbu apceri Ogrē.
Starptautiskā Federācija Una Voce (FIUV) aicina visus labas gribas katoļticīgos 2023. gada Lielā Gavēņa laikā lūgties un gandarīt īpašā nodomā, – lai Tradicionālā latīņu Svētā Mise Romas ritā un citos latīņu ritos būtu brīvi pieejama priesteriem, kuri to vēlas svinēt un citiem ticīgajiem, kuri vēlas tajā piedalīties. Nodoms, protams, attiecas arī uz visiem sakramentiem, sakramentālijām un Kanonisko stundu dievkalpojumiem. Lai ticīgo lūgšanas, pašaizliegšanās un ticībā darītie darbi paceļas pie Kunga un viņa Vissvētākās Mātes kā no sirds dziļumiem nākošs sauciens pēc žēlastības, lai visiem katoļiem atkal atgūtu tiesības un iespēju pielūgt Dievu saskaņā ar senajām un godājamajām Baznīcas tradīcijām, pilnīgā vienotībā ar Svēto Tēvu un visas Baznīcas bīskapiem. Kā šīs vietnes lasītāji būs pamanījuši, Ogres Sv. Meinarda draudzes baznīcā kopš pērnā novembra vairs nenotiek ikmēneša tradicionālā rita Svētā Mise, jo tai vairs nav vajadzīgās atļaujas, kas tagad būtu jādod arhibīskapam, tāpēc asociācija Una Voce Latvija aicina pievienoties šai iniciatīvai arī Latvijas nodomā.
No FIUV prezidenta Dž. Šova pavadvēstules: “Baznīcas misija ir vest dvēseles pie Kristus. Pašreizējā situācija attiecībā uz Tradicionālo Misi ir pašnodarīts ievainojums, kurš apgrūtina šo misiju. Apustulāti un dievbijīgi pasākumi ar pārbaudītu vērtību ir nolikti uz nenoteiktības kraujas malas. Plānot jebko saistībā ar tradicionālo Misi ir kļuvis par laimes spēli. Simtiem tūkstošiem katoļu ir liegts mierā baudīt viņu garīgo mantojumu, pat ja tas vēl nav viņiem pilnībā atņemts; šī mantojuma bagātības tiek noslēptas no miljoniem citu. Par spīti apjomīgiem pūliņiem man nav izdevies gūt jebkādu oficiālu izskaidrojumu, kāpēc tradicionālā Mise 2021. gadā tika ierobežota. Ja par iemeslu ir bijis kādas konkrētas ļaužu grupas nodarījums, tad neviens nav vēlējies izpaust, kas un kuri tie bija un kā tas attaisno tik lielu sāpju nodarīšanu citiem, kuri pie tā noteikti nav vainīgi. Ko mēs gan zinām ir tas, ka visas ciešanas, kurām Dievs ļauj nākt pār mums, mūs piemeklē taisnīgi mūsu grēku dēļ, un Dievs stāv pāri jebkādām partijām un ideoloģijām. Tāpēc Viņš ir tas, pie kura ar Vissvētās Dievmātes starpniecību mēs vēršamies un aicinām mums pievienoties arī tos, kurus minētās problēmas tieši neskar, lai kopā izlūgtu no Dieva saskaņas atjaunošanos Baznīcā.”
Kā teikts kādā Baznīcas lūgšanā: “Dievs, kas ar grēku tiec apvainots un ar gandarīšanu nolūgts, žēlīgi vērs savu skatu uz savas tautas pazemīgo lūgšanu un novērs savu dusmu rīkstes, ko mēs pelnām ar saviem grēkiem.”
Gandarīšanā līdzās parastajiem gavēņa nosacījumiem varam uzņemties tuvākmīlestības darbus gan savā apkārtnē un draudzē, gan arī atbalstot kādu no Caritas Latvija projektiem. Pašu svētdarīšanai Baznīca mums piedāvā Sv. Toma Akvīnieša dubultjubilejas atlaidas, kuras var iegūt arī Latvijā, kā tas sīkāk aprakstīts Liepājas diecēzes portālā. Plašāks apskats par gavēšanas paradumiem latīņu ritu katoļu vidū pirms vairākiem gadiem jau šeit publicēts.
Tradicionālā latīņu Sv. Mise Tallinas Sv. Pētera un Pāvila katedrālē 2022. g. 27. novembrī (Facebook)
Tradicionālā latīņu Mise, kā izrādās, regulāri tiek svinēta arī Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, Sv. Pētera un Pāvila katedrālē. Vai arī šajā jomā igauņi aizsteigušies latviešiem priekšā? Par to var domas dalīties. Saskaņā ar oficiālā Igaunijas katoļu portāla datiem, tradicionālā latīņu Sv. Mise tur notiek mēneša otrajā un ceturtajā svētdienā, tomēr ne augu gadu, bet no septembra līdz jūnijam. Reizēm gadās, ka šādi interneta dati noveco un netiek atjaunināti atbilstoši mainīgajai situācijai, tāpēc iepriecinoši, ka tīmeklī parādījies šā gada Adventa pirmās svētdienas Mises videoieraksts. Dievkalpojuma noskaņā palīdz iejusties arī vairāki fotoattēli. Jāpiebilst, ka agrāk vairākus gadus šāda Sv. Mise tika svinēta Valgas draudzē, bet prāvestiem mainoties tā vairs netika turpināta. Savulaik arī viens no Tallinā stacionētajiem dominikāņu tēviem tradicionālo latīņu Misi atsevišķās darbdienās celebrēja savā konventa kapelā vecpilsētā. Tallinas vecpilsētā ik svētdienu iespējams apmeklēt arī Bizantijas rita Dievišķo liturģiju Ukraiņu katoļu draudzes kapelā. Sv. Pija X brālība, kā liecina viņu interneta vietne, kalpo kapelā Tallinas nomalē Pēskilas rajonā (no centra Rīgas virzienā), svinot tradicionālo latīņu Sv. Misi (gandrīz) ik svētdienu un atsevišķās darbdienās.
Svētceļnieku procesija uz Sv. Pētera baziliku Vatikānā (no Dž. Šova fotoalbuma)
Atskatoties uz Kristus Karaļa svētkiem, ko tradicionālajā Romas ritā svinēja pirms nedēļas, piedāvājam ikgadējo neklātienes reportāžu no starptautiskā svētceļojuma uz Romu, ko jau vienpadsmito reizi rīkoja apvienība Populus Summorum Pontificum, izlaižot tikai 2020. gadu Covid pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ. Apvienības darbā piedalās dažādas laju organizācijas, tajā skaitā arī Starptautiskā federācija Una voce. Interneta vietne Messainlatino – kā jau katru gadu – sniegusi sīku pārskatu par svētceļojuma norisi, iepriekšējos mēnešos iepazīstinot arī ar vairākām organizācijām, kas piedalījās tā rīkošanā. Interneta vietne Messainlatino arī šogad ir sekojusi līdzi šā pasākuma gaitai. Fotoattēli, ja nav citādi norādīts, ņemti no viņu vietnes. Sekojot saitēm tekstā var atrast vēl daudzus citus attēlus no šā notikumu. Paldies viņiem!
Konference
Piektdien, 28. oktobrī, Romas augstskolas Augustinianum telpās notika konference, kurā svētceļnieki varēja apmainīties pieredzē tradicionālā rita aizstāvēšanā un uzzināt par situāciju šajā jomā dažādās pasaules valstīs. Vispirms dalībniekus sveica svētceļojuma kapelāns pr. Klods Barts (Barthe). Pēc tam ievadrunu sacīja ša gada svētceļojuma koordinators Rubens Pereto Rivass, kurā iezīmēja pašreizējo bēdīgo stāvokli vispasaules Baznīcā: beļģu bīskapi ievieš „liturģijas“ viendzimumu pāru svētīšanai, bet Roma klusē; ticības stūrakmeņi tiek sašķobīti un tiek zaudēts pamats ticēt Baznīcas sludinātajam, ja vienas paaudzes laikā tā maina domas un sāk runāt pretī tam, ko pati pirms tam ir mācījusi.
T. Dufourq
Pirmā konferences programmā bija franču filoloģes Trinidadas Difurkas (Dufourq) lekcija par tradicionālā katolicisma stāvokli Argentīnā. T. Difurka strādā Buenosairesas universitātē un pasniedz franču valodu arī citās galvaspilsētas mācību iestādēs, un ir specializējusies teoloģisku un filozofisku tekstu tulkošanā. Viņa atzīmēja, ka tradicionālā liturģija no 2007. līdz 2022. gadam varēja baudīt tādu kā tolerances edikta režīmu (velkot paralēles ar ķeizara Konstantīna 317. g. Milānas ediktu). Tā rezultātā tradicionālā liturģija ir labākā situācijā nekā 2006. gadā, kad Argentīnā senākais rits nebija gandrīz nekur pieejams. Arī tāpēc, ka Argentīnā, tāpat kā Spānijā valdīja visai klasiska stila katolicisms, kurā respektēja autoritāti un oficiālo mācību. Piemēram, kad pāvests Pāvils VI aptaujāja visas pasaules bīskapus par iespēju pieļaut Komūnijas dalīšanu rokā, Argentīnas bīskapi ļoti stingri atbildēja, ka tādu, ar ticības mācību saistītu lietu vispār nevar “likt uz balsošanu”, tāpat kā nevar pārbalsot jau pasludinātās dogmas. Tikai 1996. gadā tur atļāva dot Komūniju rokā – nu jau pēc dažu vietējo bīskapu lūguma.
Kad pāvests Benedikts XVI izdeva apustulisko vēstuli Summorum Pontificum, tai nebija tikpat nekādas ietekmes Argentīnā un hierarhija uz to raudzījās ar aizdomām. Buenosairesas arhibīskaps pat neatbildēja uz ticīgo lūgumu pēc tradicionālās Sv. Mises. Taču pamazām ticīgie organizējās, izmantojot kontaktus internetā un citu valstu pieredzi, īpaši redzot savu bīskapu sliekšanos uz modernisma pusi. Tagad pusē no 66 Argentīnas diecēzēm ir pieejama tradicionālā Sv. Mise, kopā 54 vietās – pusi apkalpo diecēžu priesteri, otru pusi – Sv. Pja X brālība, kura valstī darbojas jau sen un kurai tur arī ir seminārs. Tiek organizēts arī tradicionālistu svētceļojums uz vienu no Dievmātes svētvietām, kur piedalās daudz jauniešu, kā arī konsekrēto personu. T. Difurkas secinājums: ja iesākumā ir kaut maza ticīgo grupa, kaut vai pieci cilvēki, kuri ir neatlaidīgi un saprātīgi, tad labais par spīti ekleziālā progresīvisma liktajiem šķēršļiem izplatās pats no sevis – kā no sēklas, kas kritusi auglīgā zemē.
Mons. Nikolā Bukss (Bux) savā lekcijā pārlūkoja liturģisko likumdošanu no pāvesta Pija XII enciklikas Mediator Dei (1947. g.) līdz Benedikta XVI Summorum Pontificum. Abi minētie dokumenti ir pretlīdzeklis tādai pēckoncila liturģijas svinēšanai, kad celebrants izturas, it kā Dieva nebūtu, pakļaujot ticīgos savai patvaļai. Ja hierarhija tiecas atmest to, kas bija svēts, Baznīcas pagātni un tradīcijas, tā nojauc arī pamatu savai autoritātei. Uzsverot, ka liturģija ir semper reformanda, referents tomēr iebilda pāvesta Franciska reiz teiktajam, ka liturģijas reforma esot neatgriezeniska. Neviena reforma nav neatgriezeniska, taču nav runa par atpakaļgaitas ieslēgšanu, bet gan – došanos uz priekšu. Reformas trūkumi ir ikviena acu priekšā: pirmkārt – ticības zudums Dieva tautas vidū. Šīs negatīvās sekas ar pacietību jāpārvar. Kamēr, pāvesta Benedikta XVI vārdiem runājot, ticības uguns izdziest daudzās vietās, tradicionālā liturģija no jauna reprezentē Dieva klātbūtni pasaulē dvēselēm īpaši intensīvā veidā. Runātājs saistīja liturģijas sabrukumu ar krīzi Baznīcā, norādot uz notikumiem Vācijā un Beļģijā, kas atgādina Lutera laikus. Tikmēr patiesai reformai vajadzīga pacietība, un katrs šķērslis jāuztver kā Dieva svētības zīme, jo tikai ceļš uz ļauno ir gluds un bez šķēršļiem.
Žurnālists-vatikānistsAldo Maria Valli tradicionālā Romas rita Sv. Misi salīdzināja ar laukā apslēpto mantu vai dārgo pērli, kuras dēļ evaņģēlija līdzībā minētais atradējs pārdeva visu, lai to iegūtu. Viņš pats un daudzi, kurus viņš intervējis, bija atklājuši šo dārgumu, kurš bija ticis slēpts no vairākām paaudzēm un arī tagad nereti atrodams nomaļās vietās, neērtos laikos, kurus reizēm tiek aizliegts atklāti izziņot. Taču tie, kuri to atklāj, ir apņēmības pilni pie tās turēties un nevēlas nekad vairs to pazaudēt. “Mēs ticējām, jo mums tā stāstīja, ka “jaunā” Mise ir tikai “vecās”tulkojums, lai tā kļūtu saprotama. Bet mēs atklājām, ka Sv. Pija V Misei, kas ir visu pāvestu Mise līdz Pāvilam VI, nemaz nav nepieciešams tulkojums, jo tās žesti, zīmes, debešķīgie teksti, klusuma brīži pa taisno uzrunā sirdi. Nekas nav jāizskaidro. Kā degošais ērkšķu krūms, kā uguns mēles pār apustuļiem Vasarsvētkos – tā ir Noslēpuma zīme, kas mūs uzrunā. Gaismas un atpestīšanas noslēpums.” A. M. Valli lekcijas pilns teksts arī ir publicēts – itāliski, kā arī angļu un vācu tulkojumā.
P. Kwasniewski (academia.edu)
Amerikāņu teologs un komponists Pīters Kvasņevskis (Kwasniewski), kurš pēdējos gados kā publicists un lektors ir ieguldījis milzīgu darbu tradicionālo latīņu ritu aizstāvībai savā priekšlasījumā pievērsās pāvesta varai un tās iespējamajām robežām liturģijas regulēšanā, kā arī salīdzināja procesu, kas noveda pie Romas misāles Tridentes izdevuma, ar to, kura rezultātā radās 1969.–1970. g. izdotā jaunā Romas misāle. Secinājums – tie ir ļoti atšķirīgi, un abus būtu maldinoši apzīmēt ar vienu un to pašu vārdu “reforma”. Ja pirmajā gadījumā tika kodificēts gadsimtiem ilgi pāvesta kūrijā svinētais Sv. Mises rits, tad otrajā tika radīts pavisam jauns rits, kura veidošanu pat neprasīja Vatikāna 2. koncils. Lekcijas pilns teksts pieejams angliski, kā arī vācu tulkojumā (1. d., 2. d., 3. d., 4. d., 5. d., 6. d.; cits tulkojums)
Organizācijas Paix liturgique vadītājs Kristiāns Markāns (Marquant) noslēdza konferenci savā ierastajā optimismā, kas viņam gadu garumā ļāvis doties daudzās cīņās tradīcijas labā, vispirms jau Francijā, sekojot Sv. Žannas d’Arkas devīzei “Lai cilvēki cīnās, Dievs dos uzvaru.” K. Markāns uzsvēra, ka tradicionālisti nav ne nostaļģiķi, nedz “pēdējie mohikāņi”, bet gan tā ir tradicionālās Mises garīgā auglība, kas sevi parāda arvien lielākā skaitā paaicinājumu. Jau 1976. gadā 43% kāda Lionas laikraksta aptaujāto Francijas katoļu uzskatīja, ka jaunā liturģija ir attālinājusi ticīgos no Baznīcas. Paix liturgique gadu gaitā pati ir pasūtinājusi profesionālas aptaujas vairākās valstīs, ne tikai Eiropā, un gadu gaitā ir apstiprinājies, ka 25–45% katoļu labprāt redzētu tradicionālo Sv. Misi pieejamu savās draudzēs, bet tikai 8–15% uzskata, ka nekad tādu Misi negribētu apmeklēt. Tādējādi viņaprāt visi mēģinājumi ierobežot tradicionālā rita pieejamību ir tradīcijas nīdēju vājuma un tradicionālās kustības spēka izpausme, jo ja tradicionālā Mise un citi dievkalpojumi interesētu tikai kādu izmirstošu grupiņu, nebūtu vērts pūlēties tai likt šķēršļus. Var radīt problēmas priesteriem un konsekrētajām personām, bet laju pieprasījums un tradicionālās Mises misionāriskais spēks darīs savu, un šķēršļi ar laiku zudīs.
Dievkalpojumi
Vesperes Panteonā. (Dž. Šova foto)
Vesperes Panteonā. Ikgadējais svētceļojums nebija iedomājams bez svinīgiem dievkalpojumiem slavenos Romas dievnamos, nedz bez personīgas lūgšanas. Vakarā pēc konferences Mocekļu Dievmātes bazilikā jeb Panteonā notika Pontifikālvesperes svēto apustuļu Sīmaņa un Jūdas svētkos, kuras vadīja Itālijas bīskapu konferences prezidents, Boloņas arhibīskaps Mateo kardināls Cupi (Zuppi), kurš teica arī sirsnīgu sprediķi. Iepriekš jautāts, vai pāvesta Franciska dekrēts Traditionis custodes var darīt problemātisku viņa piedalīšanos šādā pasākumā, kardināls atbildēja: “Nē, es domāju, ka tā ir direktīva, ko pāvests uzskatīja par lietderīgu, un tā jāpiemēro ar lielu apdomu un lielu atbildības sajūtu.”
Adorācija Sv. Celsa un Juliāna bazilikā. Sestdienas, 29. oktobra rīta programma sākās ar euharistisko adorāciju Svv. Celsa un Juliāna bazilikā. Šis dievnams Tibras kreisajā krastā iepretim Vatikānam ir viena no vietām, kur kalpo Kristus Karaļa institūta priesteri un tradicionālā latīņu Mise tiek noturēta katru dienu, svētdienā – pat četras reizes dienā.
Svētā Mise Vatikāna bazilikā. Šī baznīca bija arī sākumpunkts priesteru, konsekrēto personu un daudzu jo daudzu ticīgo laju procesijai pa Romas ielām un pāri Tibrai uz Vatikāna Sv. Pētera baziliku, kur – kā jau katru gadu šajā svētceļojumā – tika noturēta svinīga Sv. Mise kā visa pasākuma kulminācija – pie apustuļu vadoņa katedras un virs viņa kapa vietas. Celebrants bija Svētā Krēsla Valsts sekretariāta pārstāvis un viens no pāvesta ceremonijmeistariem mons. Marko Agostini, korī asistējot daudziem prelātiem un priesteriem, t. sk.kardinālam Brandmilleram. Šai Sv. Misei ir vairākas fotoattēlu kolekcijas (1. daļa, 2. daļa, 3. daļa, 4. daļa). Iespaidus par dievkalpojumiem var gūt arī no videofragmentiem: atmosfēra un sapulcējusies tauta pirms Sv. Mises; ērģeļu priekšspēle un garīdznieku procesija uz altāri; videomontāža no procesijas un Mises ar dalībnieku intervijām un daži citi.
Sv. Mise baznīcā S. Trinita dei Pellegrini Svētceļojuma pēdējā dienā – Kristus Karaļa svētkos – 30. oktobrī dalībnieki varēja apmeklēt tradicionālās svētās Mises, kas svētdienās notiek Romā. Liekas, ka tās ir vismaz trīs vietas. Baznīcā S. Trinita dei Pellegrini kalpo Sv. Pētera brālības priesteri un tajā mājvietu radusi personālā draudze, kur viss pastorālais darbs notiek tikai tradicionālā rita kontekstā. Reportieri kārtējo reizi atzīmēja lielo jauniešu un ģimeņu skaitu ticīgās tautas vidū (foto– un videogalerija). Jāsecina, ka šis lūgšanu un ticības apliecinājuma notikums parāda tradicionālās katoļu vides dzīvīgumu un augsmi par spīti arī tīšām liktiem šķēršļiem. Sursum corda …
20. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 23. oktobrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.
Evaņģēlija lasījums (Jāņa 4:46–53) stāsta par galminieka dēla izdziedināšanu Kafarnaumā. To pāvests Sv. Gregors Lielais (540–604) komentē šādi: “Vienīgais, kam šeit vajadzētu skaidrojumu ir, – kāpēc tas, kurš nāca lūgt dēlam veselību, dabūja dzirdēt: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Ja jau viņš meklēja dziedināšanu dēlam, tad katrā ziņā ticēja. Nedz arī būtu meklējis glābiņu pie tā, kuru neticēja esam Pestītāju. Kāpēc tad Jēzus viņam saka: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat”, lai gan viņš, vēl brīnumus neredzējis, jau tic? Bet atcerieties, ko viņš lūdza, un skaidri sapratīsit, ka viņš šaubījās savā ticībā. Viņš taču lūdza, lai Jēzus atnāk pie viņa un izārstē viņa dēlu. Tātad – vēlējās, lai Kungs būtu klāt miesīgi, lai gan Viņš garīgi ir visur klātesošs. Tāpēc nepilnīga bija viņa ticība Jēzum, ja domāja Viņu neesam spējīgu dāvāt veselību, miesīgi klāt neesot. Ja ticība būtu pilnīga, nešaubīdamies zinātu, ka nav tādas vietas, kur Dievs nebūtu klātesošs. Tāpēc lielā mērā neticīgs ir tas, kurš spēku dziedināt piedēvē nevis dievišķajai majestātei, bet miesīgajai klātbūtnei. Veselību savam dēlam gan lūdza, tomēr ticībā šaubījās. Ticēja, ka tas, pie kā viņš vērsās, spēj dziedināt, bet nedomāja, ka Viņš jau ir klātesošs pie mirstošā dēla. Bet Kungs, būdams jau klāt tur, kurp Viņu lūdza aiziet, mums norāda: Kurš ar savu gribu visu ir radījis, tikai ar gribu vien var arī dziedināt.” (no Romas breviāra)
Šo pašu evaņģēlija lasījumu Baznīca piedāvā arī 12. maijā – svēto mocekļu Ahilleja, Nereja, Domitillas un Pankratija svētkos, kur Sv. Gregors apgaismo citu šī lasījuma aspektu. “Kāpēc Kungs atsakās iet, kad galminieks lūdz doties pie viņa dēla, taču pat nelūgts bija gatavs iet pie simtnieka kalpa? Galminieka dēlu nepagodināja ar savu klātbūtni, bet simtnieka kalpu uzskatīja par apmeklējuma cienīgu! Kas gan cits tas ir, kā norājums mūsu lepnībai, kuras dēļ mēs cilvēkos godinām nevis dabu, kādā viņi radīti pēc Dieva attēla, bet gan viņu pasaulīgo godu un bagātības? Bet mūsu Pestītājs, lai parādītu, ka tas, ko cilvēki augstu vērtē, ir mazvērtīgs, bet tas, ko cilvēki mazvērtē, ir Dieva ievērības cienīgs, negrib iet pie galminieka dēla, bet gatavs apmeklēt simtnieka kalpu. [..] Patiesi, ja mūs kāds kalps lūgtu, lai pie viņa aizejam, uzreiz mūsu lepnība mūsu domās klusībā iebilstu, sakot: “Neej turp, jo tu tā pats sevi pazemosi, tavs gods tiks nicināts, stāvoklis mazvērtēts.” Lūk, no debesīm ir atnācis, kurš uz zemes nekautrējas apmeklēt kalpu, bet mēs uz zemes baidāmies pazemoties, kaut paši no zemes esam ņemti!”
Bet šīs Mises priekšvakarā, sestdien, 22. oktobrī, plkst. 20.00, Radio Marija ēterā – kārtējais cikla Iota unum raidījums.
Ildefonss Kardināls Šusters (1926. g. foto, autors Dž. Farabola, Wikimedia Commons)
16. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 25. septembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.
Šo svētdienu varētu saukt arī par žēlastības svētdienu, jo visi Sv. Mises formulāra teksti – lasījumi, dziedājumi, lūgšanas – pievēršas mūsu atkarībai no Dieva žēlastības un mūsu gribas aktu lomai šajā atkarībā. Tādā aspektā to ir apskatījis Romas rita pētnieks, mūks un Milānas arhibīskaps svētīgais Ildefonss kardināls Šusters, OSB (1880–1954), kura monumentālais tradicionālā Romas rita Svētajai Misei veltītais daudzsējumu darbs Liber sacramentorum ne reizi vien ir citēts šajā vietnē. Šīs grāmatas ir vēsturisks un garīgs komentārs visiem Sv. Mises formulāriem liturģiskā gada garumā ar īpašu piesaisti Romas pilsētai, bet satur arī rakstus par daudziem vispārīgiem liturģikas jautājumiem. Arī 16. svētdienā pēc Vasarsvētkiem lietotajiem dievkalpojuma tekstiem komentāri ņemti no šā darba.
“”Apžēlojies par mani, Kungs, jo esmu saucis uz Tevi augu dienu; jo Tu, Kungs, esi labs un saudzīgs, un pilns žēlsirdības visiem, kas Tevi piesauc” (Ps. 85:3,5). Dvēseles sauciens izsaka neizdzēšamu vajadzību pēc Dieva, esot tālu no Viņa. Dievs ir ne tikai dvēseles visaugstākais labums, bet arī ļoti spēcīgs un nepieciešams pievilkšanās centrs cilvēka garam, kurš nerod mieru, līdz atdusas Viņā. Šīs dienas lūgšana (“Mēs Tevi lūdzam, Kungs, lai Tava žēlastība mūs pastāvīgi vada un mums seko, ka mēs vienmēr tiektos uz labiem darbiem”) šodien izsaka žēlastības kā cilvēka dabas ievainojumu dziedināšanas līdzekļa absolūto nepieciešamību. Šī žēlastība, šis pārdabiskais spēks, kuru sauc par žēlastību tādēļ, ka cilvēka daba kā tāda to nav nopelnījusi, bet gan tā tiek saņemta tikai no nepelnītas Dieva mīlestības, iet pa priekšu tikumīgam mūsu gribas aktam, jo kamēr tā mūsu gribu virza gribēt pārdabisku labumu, proti Dievu kā savu galamērķi, tā vienlaikus arī dod spēku to gribēt, turklāt gribēt dabiski, brīvi, pēc spontāna lēmuma. Un ne tikai! Žēlastība, rosinājusi gribu apzinātai darbībai, šo darbību, tā sakot, pavada un to visu caurstrāvo, tā lai gan pati apzinātā darbība, gan tās mērķis, tātad – griba būtu patiesi pārdabiski un mūžīgās dzīves cienīgi. Kā redzam, mūsu daba ir tik vāja, ka nevar pati – bez žēlastības – sevi vadīt, nedz paveikt kaut ko sava pārdabiskā galamērķa labad. Šai mūsu svētās ticības patiesībai vajadzētu mūs darīt pavisam pazemīgus Dieva priekšā” (5. sēj., 160. lpp.)
“Vēstules Efeziešiem lasījumā (3:13–21) apustulis ved mūs pie pašām kristīgās askēzes mācības virsotnēm. Mūžīgais Tēvs – jebkuras tēvišķības būtiskais avots – caur Svētā Gara žēlastību atjauno mūsos Kristus attēlu un dara, ka Jēzus apmetas un mājo mūsos. Viņa dzīvei mūsos tāpēc jāizpaužas maksimāli, paceļot mūs līdzi Viņa bezgalīgās gudrības un mīlestības pieredzei, kas ir patiesā svēto atziņa” (turpat, 161. lpp.)
“Ofertorija dziedājums, kas arī izmantots piektdienā pēc Gavēņa 2. svētdienas, ņemts no 39. psalma (14,15) un ir sauciens uz Dievu: “Kungs, uzlūko mani, lai palīdzētu. Lai apmulst un kļūst apkaunoti, kas tīko pēc manas dvēseles, lai to atņemtu.” Šie ienaidnieki ir Sātans un viņa sabiedrotie, t. i., pasaule un mūsu nekārtīgās kaislības. Tas, ka Dievs mūs uzlūko, nozīmē vienlaikus Viņa apstiprinājumu mūsu darbībai un jaunas žēlastības piešķiršanu caur nopelnu, kas jau iegūts cīņā pret ienaidniekiem” (turpat, 162. lpp.).
Jāatzīmē, ka nedēļā pirms šīs svētdienas iekrīt trīs rudens ceturkšņa gavēņa dienas (trešdiena, piektdiena, sestdiena).
Pelegrí Clavé i Roqué (1811–1880) “Žēlsirdīgais samarietis”
12. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 28. augustā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.
Šo svētdienu varētu saukt arī par Žēlsirdīgā samarieša svētdienu pēc tajā lasāmās evaņģēlija perikopes (Lk. 10:23–37), taču tikpat labi arī par Gara un burta svētdienu no apustuļa Pāvila vēstules lasījuma (2 Kor. 3:4–9). Katrā ziņā abi lasījumi savā kopsakarā liek pārdomāt Vecās un Jaunās derības saiknes.
“Burts nonāvē, bet gars dara dzīvu”, – šos daudz dzirdētos apustuļa vārdus dominikāņu tēvs Marko Saless komentē baznīctēvu atziņu gaismā:
“Apustulis un viņa biedri ne tikai visu[, kas viņiem ir,] ir saņēmuši no Dieva, bet Dievs viņus ir darījis „spējīgus kalpot”, t.i., piešķīris viņiem dāvanas, kas nepieciešamas, lai viņi būtu cienīgi Jaunās derības kalpi – derības, ko Dievs Jēzū Kristū noslēdzis ar cilvēci (Jer. 31:31+, Ebr. 9:15), iepretim Vecajai derībai, ko Dievs ar izraelītiem noslēdza ar Mozus starpniecību. Burts un gars – lūk abu derību raksturojumi. Vecā tika dibināta uz „burta” jeb rakstītā likuma, kas norādīja uz labo, kas jādara, un ļauno, no kā jāvairās, tomēr nepiešķirot tam nepieciešamo žēlastību. Turpretī Jaunajā derībā tiek dots Svētais Gars, kas mūsu sirdīs ielej Dieva mīlestību (Rom. 5:5), kurā ir bauslības pilnība, mīlestību, kura dara vieglus pat visgrūtākos uzdevumus un padara iespējamu izpildīt visus Dieva baušļus (sal. Jņ. 1:17, Rom. 2:29, 7:5, Ebr. 10:29, u.t.t.) „Burts nokauj …”, tāpēc apustuļiem jāsludina jaunais likums, ne vairs vecais. Vecais likums pats par sevi bija labs (Rom. 7:12), bet tā mazspējas un cilvēka samaitātības dēļ tas kļūst par nāves iemeslu (Rom. 7:7–13, 1. Kor. 15:56). Jaunajā likumā turpretī tiek dota žēlastība, ar kuru cilvēks var izpildīt baušļus un tā nonākt mūžīgajā dzīvē (Rom. 8:10+).” (La Sacra Bibbia commentata da P. Marco M. Sales, Torino, 1925, Vol. II, p. 199.)
“Ar trim argumentiem apustulis tālāk parāda, cik ļoti apustuļu kalpojums ir pārāks par Mozus kalpojumu. Pirmais arguments attiecas uz godību, kas apvij vienu un otru. [..] „Godība” attiecas uz gadījumu, kad Mozum nokāpjot no Sinaja kalna ar bauslības plāksnēm rokās viņa seja mirdzēja (Iz. 34:29) tā, ka [„Izraeļa bērni nevarēja skatīties”. Šī pēdējā detaļa nav Vecajā Derībā minēta], bet apustulis to pārņēmis no tradīcijas, ko starp citu fiksējis arī Filons (Mozus dzīve, 3). Tas bija pārejošs mirdzums, kas ne tikai izdzisa līdz ar Mozus nāvi, bet vispār neturpinājās ilgi, kā lasām Iziešanas grāmatā, taču tam bija jāparāda Mozus kalpojuma diženums. Tātad, ja jau nāves kalpojums bija tik godpilns, tad kādā godībā gan atspīdēs Gara kalpojums, t.i., apustuliskais kalpojums, caur ko tiek piešķirts Svētais Gars un pārdabiskā žēlastības un godības dzīve? [Tekstā lietotais] nākotnes laiks attiecas uz godību, ko laiku beigās Dievs dos Jaunās derības kalpiem.” (turpat)
Apustuļa vēstules lasījuma kontekstā Baznīca šajā Sv. Misē piedāvā skatīt arī pazīstamo evaņģēlija līdzību par žēlsirdīgo samarieti. “Līdzās literārajai nozīmei Baznīcas tēvi šai līdzībai devuši arī mistisko interpretāciju. Piekautais cilvēks pārstāv kritušo cilvēci, kam nolaupīta sākotnējā taisnība, kurš ievainots dabiskajās spējās un padzīts no Paradīzes zemes virsū. Priesteris un levīts apzīmē Veco derību, kas nespēj piedāvāt līdzekli pret cilvēces postu. Tomēr atnāca Jēzus Kristus, kuru jūdi nicinot sauca par samarieti, kurš nostājās līdzās aplaupītajam un ievainotajam cilvēkam, pārsēja tā brūces, tās apslacījis ar eļļu un vīnu – saviem sakramentiem, – un nogādāja viņu savā Baznīcā, uzticot tur viņa aprūpi saviem kalpotājiem un apsolot tiem atlīdzību par visu, ko tie būs darījuši viņa labā.” (La Sacra Bibbia commentata da P. Marco M. Sales, Torino, 1911, Vol. I, p. 267.)
Ofertorija dziedājums arī turpina augšminēto sakarību izgaismošanu ar tekstu no Iziešanas grāmatas (Iz. 32:11,13,14) par to, kā Mozus aizlūdz par savu tautu, kad tā bija apgrēkojusies, pielūdzot zelta teļa attēlu, kādēļ arī Dievs solīja to iznīcināt. “Lielais vadonis apelē pie patriarhu nopelniem un apsolījumiem, kas tiem bija doti. Šie vārdi iežēlina Dievu, kas mums parāda, ka katoliskā mācība par svēto piesaukšanu ir leģitīma un derīga, un arī pamatota Sv. Rakstos. Dziļākais pamats svēto nopelnu piemērojamībai mūsu labā ir tas, ka visi kopā esam viena miesa ar tās galvu – Kungu Kristu. Šī katoļu dogma par svēto sadraudzību ir maz apcerēta pat no daudzu dievbijīgu personu puses, kuras arī nespēj izvairīties no mūslaikos īpaši izteiktās tieksmes ieslēgties postošā individuālismā. Viņi žēlojas par savu postu un nepilnīgo kalpošanu Dievam. Tomēr cik gan daudz drosmes un mierinājuma viņiem varētu dot doma, ka viņu pūliņi nav tik izolēti, kā viņiem liekas, bet gan tiem ir daļa pie visas Baznīcas svētuma, no kura tie gūst neaptveramu efektivitāti.” (Kard. Šusters, Liber sacramentorum, 5. sēj. 147. lpp.)
Šodien, 27. jūlijā Romas martiroloģijā pieminēti septiņi svētie “gulētāji” no Efezas, bet kā jau agrāk šeit bija rakstīts, viduslaiku Rīgas kalendārā to liturģiskā piemiņa svinēta tieši mēnesi agrāk – 27. jūnijā. Savukārt, ieviešot Gregora kalendāru, kas Latvijā notika vismaz divreiz – 16. gadsimta beigās un tad atkal pēc Pirmā pasaules kara – 27. jūnijs kļuva par 10. jūliju, kas – kāda sagadīšanās – Romas Baznīcas kalendārā veltīta septiņiem brāļiem mocekļiem (skat. rakstu). Protams, radās jautājums, kā radusies šī tieši viena mēneša atšķirība starp Romas un Rīgas kalendāriem un vai tā ir tikai Rīgas īpatnība.
Ceļa rādītāds uz Septiņu gulētāju alu pie kādreizējās Efezas Turcijā (www.tripadvisor.com)
Izrādās, nav vis. L. Etveša Universitātes (Ungārijā) vēlo viduslaiku liturģisko grāmatu datubāzē Usuarium 39 misāles no 186 kā dienas svētos 27. jūnijā min Septiņus gulētājus. Visi šie senie rokraksti nāk no vācu valodas vai vācu kultūras ietekmes zemēm, kur droši vien vismaz kaut kādā mērā var pieskaitīt arī daļu tagadējās Polijas (Plocka) un Somiju (Viborga). Toties 27. jūlijā Septiņi gulētāji kā dienas svētie minēti 42 misālēs no 202. Šīs grāmatas savukārt pārstāv visu pārējo Eiropu, praktiski apejot vācu kultūras zemes. Polijā un Skandināvijā sastopami abi datumi. Pārsvarā vāciskā Livonijas pilsēta Rīga ar 27. jūniju itin labi šajā ainā iekļaujas.
Ne visos rokrakstos ir norādīts, kādi dievkalpojuma teksti izmantojami Misēs septiņu Efezas svēto godam, bet tajos, kur šādas norādes ir, tās liek izmantot mocekļu piemiņai domātos formulārus. Teksti nav visos rokrakstos tie paši, taču vairākos no tiem dienas lūgšanā (collecta) šie svētie dēvēti par “mūžīgās augšāmcelšanās priekšvēstnešiem” (“resurrectionis aeternae praecones”), atceroties viņu īslaicīgo atmošanos pēc divsimt gadu ilga nāves miega.
Nav iespējams atbildēt, kāpēc starp vācu zemēm un pārējo Eiropu šo svēto godināšanā izveidojusies viena mēneša nobīde. Jāņem vērā, ka viņu nāves datums nav zināms kaut vai tādēļ, ka viņi nomira aizmūrētā alā, bez lieciniekiem. Austrumu kristieši Septiņus gulētājus piemin dažādos datumos: grieķu pareizticīgie – 4. augustā un 22. oktobrī, kopti – 19. un 24. aprīlī un 13. augustā, etiopieši – 8.janvārī, 4. martā, arī 13. vai 14. augustā, sīrieši 21. aprīlī, 16. jūnijā, 2. augustā, atkal – 13. augustā, kā arī 23. vai 24. oktobrī. Nav norādīts, vai dažādie datumi attiecas uz dažādiem reģioniem, vai arī izmaiņas notikušas laika gaitā. Katrā ziņā – pēc Usuarium datiem – arī dažās Vācijas vietās – Pasavā, Minhenē un Rēgensburgā – septiņus gulētājus piemin 13. septembrī (vēlāk Rēgensburgā – 12.septembrī), kas droši vien norāda uz senā Akvilejas patriarhāta ietekmi. Eiropā pat ir divi dievnami (pa vienam Vācijā un Francijā), kuri veltīti Septiņu gulētāju godam.
Bet kā tad ar septiņām lietainajām nedēļām? Laika paredzēšana pēc Septiņu gulētāju (27. jūnijs – pēc Vecā stila) jeb Septiņu brāļu (10. jūlijs – pēc Jaunā stila) dienas ir labi zināma arī Vācijā. Meteoroloģijā ir pazīstamas šādas likumsakarības, kad pastāv korelācija starp laika apstākļiem kādā noteiktā kalendāra punktā un tipiskiem laika apstākļiem kādā ilgstošā laika posmā (singularitāte), un tām nereti ir arī atrasts fizikāls pamatojums. Lietus vai sausuma perioda iesākšanās apmēram 10. jūlijā (faktiski ap jūnija beigām un jūlija sākumu) ir viena no Viduseiropā novērojamajām sakarībām (pēdējo 100 gadu laikā izpildās ar 64% varbūtību, skat. sīkāk šeit un šeit). Katrā ziņā šogad 10. jūlijā Latvijā lija, un turpmākajā laikā līdz šim arī gandrīz visas dienas ir lietainas. Vācijā Septiņi gulētāji arī tikuši uzskatīti par aizbildņiem pret bezmiegu un drudzi.
Visas tautas, plaukšķiniet rokām, gavilējiet Kungam priecīgām balsīm. (no Sv. Mises introita, Ps. 46)
Lapu nav daudz, bet augļi …
7. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 24. jūlijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.
Zīmīgi, ka šajā dievkalpojumā tas pats introita teksts no 46. psalma atkārtojas arī pantā pie Alleluja, kuru dzied pirms evaņģēlija lasījuma. Tas šoreiz ir Kalna sprediķa daļa (Mt. 7:15–21), kur cita starpā Kungs saka: “Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.” Par šo abu tekstu sakaru svētīgais kardināls Šusters raksta: “Plaukšķināt Kungam ar rokām varētu zīmēties uz nepieciešamību mūsu slavas dziesmas, ko Dievam veltī mūsu mēle, pavadīt ar darbiem. Kā zināms, arī Sv. Filips (Neri) mūs ir brīdinājis, lai pieraugām, ka mūsu dievbijība sastāvētu vairāk no darbiem nekā vārdiem. Ar šiem pēdējiem mums vajadzētu būt pēc iespējas taupīgiem, gan lai apspiestu tukšu godkāri, gan tāpēc, ka vārdi ir kā kupla lapotne, kas apsedz žuburotu koku. Ja visas dzīvības sulas aiziet zaros un lapās, augļiem nekas nepaliks” (Liber sacramentorum, 5. sēj., 126. lpp.).
Upurdāvanu sagatavošanu pavada dziedājums no pravieša Daniēla grāmatas (3:40): “Kā aunu un vēršu dedzināmie upuri, un tūkstošiem treknu jēru, – tāds lai ir mūsu upuris šodien Tavā priekšā, lai tas Tev patiktu.” Šie vārdi ir no dievbijīgā jaunekļa Azarijas lūgšanas, viņam ar tautas brāļiem atrodoties Bābeles gūstā, kad nebija ne svētnīcas, ne priesteru kalpojuma, ne upuru. Viņš var savam Dievam piedāvāt tikai savu upurgatavīgo sirdi. “Uzņem mūs, Kungs, pazemīgus garā un satriektu sirdi, un tā lai notiek šodien Tavā priekšā mūsu upuris, ka tas tev labpatiktu, Kungs un Dievs.” Šos Azarijas vārdus no tās pašas lūgšanas (Dan. 3:39) priesteris klusībā lūdzas katrā Svētajā Misē. Šādā situācijā – bez priesteriem un Sv. Mises sakramentiem – vairāk nekā 200 gadus dzīvoja katoļticīgie Japānā un Korejā. Ilgus gadus tepat Rīgā tā 16. gadsimtā dzīvoja saviem solījumiem uzticīgās Sv. Marijas Magdalēnas klostera māsas. Tā arvien spiesti dzīvot katoļticīgie viesstrādnieki zemēs, kur katoļu dievnamu nav vai tie ir nesasniedzamā attālumā. Viela pārdomām arī mūsdienu kontekstā …
Kardināls Šusters šajā sirds upurī, kas stājas Bābeles gūsta apstākļos zudušo “lauksaimniecisko upuru” vietā saskata arī kristīgā kulta tipu: “Tā vietā, lai kā senie ebreji Kunga kultam rezervētu daļu no savas ražas vai ienākumu, Dievam jāvalda kristīga cilvēka garā, lai “Dievs ir viss visā”” (turpat, 127. lpp.). Sekojošā lūgšana pār upurdāvanām (Secreta) atkārto šo pašu paralēli: “Dievs, kas pēc likuma pienesto upurdāvanu dažādību esi darījis pilnīgu vienā upurī …” Vecās Derības upuri, turpina kardināls, “ar savu dažādību un atkārtošanos liecināja par savu nepietiekamību. Turpretī Kristus ar savu vienīgo upuri bija izpildījis savu priesterisko uzdevumu un ticīgajiem visos pagājušajos un nākošajos gadsimtos piešķīris žēlastību un svētumu. Apustuļa (Pāvila) argumentācija par Kristus upura […] vienreizīgumu nezaudē spēku euharistiskā kulta nebeidzamās atjaunošanas dēļ. Caur to tikai notiek atgādinājums un piešķirts pastāvīgums Golgātas upurim, kas pārsniedz laikus un vietas un ir patiesi universāls, t.i. īsti katolisks. Kristus pie sava krusta nevēlas būt viens un liek mums visiem solidarizēties ar šo grēku izpirkšanas aktu, savienojot savu upuri ar ar to, ko pienes ticīgā cilvēce. Tāpēc viss, ko ciešam Viņa vārdā, piedalās šā holokausta svētumā, tā ka apustulis varēja sava kalpojuma pūliņus pieskaitīt Kristus ciešanām Baznīcas labā” (turpat).
D. Feti (1589–1623) “Līdzība par pazaudēto drahmu” (Wikimedia Commons)
3. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 26. jūnijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.
Svētdienā, kura bieži vien kalendārā ir tuvu apustuļu vadoņa Sv. Pētera svētkiem, ticīgajiem pirmais Sv. Rakstu lasījums tiek piedāvāts no šā apustuļa pirmās vēstules (1. Pēt. 5:6–11), kur viņš mudina ticīgos būt stipriem ciešanās, jo viņu “pretinieks velns staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko aprīt.” “Ciešanas un pārbaudījumi jāpanes pazemības un ticības garā. Pazemības garā, jo tos ir pieļāvusi Dieva varenā roka, kuram neviena radība nav tiesīga jautāt: Kam Tu tā dari? Ticības garā, jo satriektu dvēseli Dievs nekad nepamet. Gluži otrādi – ciešanas sūta uz debesīm labu smaržu, kas velk pie sevis dievišķo Līgavaini. Vajāšanas, par kurām runā Sv. Pēteris, uzsāka Nerons pēc Romas ugunsgrēka. Tie ir sārti Vatikānā, uz kuriem apustulis norāda arī iepriekš šajā vēstulē (“uguns pārbaudījums”, 4:12), lielos pārbaudījumus pielīdzinot ugunij, kur šie vārdi nepārprotami attiecas uz mocībām, kurām bija pakļauti kristieši, kuri tika aizdedzināti kā šausmīgas lāpas, kas apgaismoja ķeizara svētkus Vatikāna cirkā” (kardināls Šusters, Liber sacramentorum, 5. sēj., 108. lpp.). Apustulis, mudinādams ticīgos šādos apstākļos paļauties uz Dievu (“…visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas.”), aptuveni citē psalma vārdus (Ps. 54:23), kuri tūlīt pēc lasījuma dzirdami graduāla dziedājumā: “Liec savas domas uz Kungu, un Viņš tevi paēdinās”.
“Evaņģēlija lasījums (Lk. 15:1–10) mums apraksta pierasto Jēzus klausītāju loku – muitnieki un nabaga grēcinieki. Pestītājs tos it kā ieslēdza savā sirdī un ielēja šajos pazudušajos ļaudīs pazemīgu paļāvību un prieku, kas piepildīja viņu dvēseles. Brīdī, kad Viņš viņiem stāstīja līdzību par kalnos noklīdušo avi vai par sievu, kura apgriež otrādi māju, meklējot pazudušo monētu, Viņš pats vienlaikus arī piepildīja vārdus, kurus izteica, jo tieši tobrīd un tādā veidā, – uzrunājot viņus uz lauka un krustcelēs, viņš devās pēc katra noklīdušā grēcinieka dvēseles. Dievs arī debesu eņģeļiem liek pievienoties priekam par grēcinieku, kurš sāk gandarīt, jo arī svētie izjūt to pašu dievišķo žēlsirdību pret pakritušo cilvēci, īpaši tāpēc, ka tā ir aicināta aizpildīt vietas paradīzē, kuras pametuši kritušie eņģeļi” (Šusters, turpat 109. lpp.).
Aglonas Dievmāte
Svētais Meinards
Una Voce Latvija 