Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2019. g. 27. janvārī

Kristus dziedina spitālīgo (http://www.thesacredpage.com)

Trešajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas (Adorate), 27. janvārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā jau otro reizi notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Priestera komentārs šīs Mises tekstiem jau ir bijis publicēts mūsu vietnē. Pēc Sv. Mises paredzēta  sadraudzība un – tās ietvaros  – lekcija “Sv. Rakstu lasījumi divās Romas rita formās – salīdzinājums”. Aicināti visi interesenti, jo īpaši – visi UVL biedri. Ir cerība, un varam lūgties par to, ka tas turpmāk varētu notikt reizi mēnesī.

Advertisements
Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Atskats uz 2018. gadu: “Una Voce Latvija” gada laikā

Betlēmīte Ogres baznīcā

Svētdienā pēc Ziemassvētkiem notika, kā jau bija izsludināts, Una Voce Latvija  (UVL) pilnsapulce.  Tā iesākās ar Sv. Misi, kuru dziedāja Ogres Sv. Meinarda draudzes prāvests pr. Konstantīns Bojārs, piedaloties arī gregorisko dziedājumu ansamblim Schola Sancti Meinardi , kam šī bija viena no retajām iespējām izpildīt liturģiskos dziedājumus sava debesu aizbildņa vārdā nosauktajā draudzē.

Prāvests savu uzrunu uzsāka ar ļoti personisku liecību par savu turēšanos pie iknedēļas tradicionālās Sv. Mises, kas piektdienu vakaros Ogrē notiek jau 10 gadus. Tā kā dienas evaņgēlija lasījumā bija minēti dievbijīgie sirmgalvji Simeons un Anna, kas Templī ieraugot bērnu Jēzu tika svētā gara pildīti (Lk. 2:33–40), tad prāvests atgādināja ar savu pastorālo pieredzi darbā ar slimniekiem un mirstošajiem un cik dažādi ticīgie un neticīgie skatās sagaida nāvi.

Visbeidzot priesteris pievērsās arī pašam Sv. Mises ritam, jautājot, vai ir atšķirība kalpot tradicionālajā un reformētajā ritā, un pats arī atbildēja: Ir! Liela! Ne tikai “dievgalda” esamība un stāvēšana pie altāra ar skatu uz krucifiksu (t.i., tajā pašā virzienā, kur ticīgie), kas principā ir iespējams arī jaunajā formā, bet arī visas sīkās rubrikas sargā priesteri no domu izklīšanas, lai viņš var koncentrēties tikai uz Dieva pielūgsmi un pienesamo upuri. Kā piemēru prāvests minēja norādi Misālē pagriezties pret tautu ar uzrunu Dominus vobiscum (Kungs lai ir ar Jums) “dimissis ad terram oculis” (“lejup nolaistām acīm“). Tātad arī šajā brīdī priesterim nav jāsastopas ar klātesošo ticīgo, vai kādu konkrētu, pazīstamu cilvēku skatieniem, jāskaita, cik ieradušies utt.

Pēc Sv. Mises asociācijas biedri atjaunoja 2015. g. tās veltīšanu Bezvainīgi Ieņemtajai Vissv. Jaunavai Marijai. Pēc tam jau saviesīgā atmosfērā UVL biedri un citi interesenti, gk. no Rīgas Sv. Alberta draudzes klausījās nelielu priekšlasījumu par tēmu “Romas rita tradicionālās formas tiesiskais statuss Baznīcā” un par UVL darbību aizvadītajā gadā. Lekcija bija saīsināta un papildināta versija Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta un Katoļu teoloģijas augstskolas (Garīgā semināra) kopīgā zinātniskajā konferencē 2017. g. 13. maijā tika nolasītajam referātam par tēmu “Pāvesta Benedikta XVI apustuliskā vēstule Summorum Pontificum un to pavadošā instrukcija Universae Ecclesiae – īss kanonisks apskats”. Lekcijā un diskusijā tika secināts, ka tradicionālā Roma rita forma ir domāta jebkuram draudzes dievnamam un ka vismaz Sv. Mise tradicionālajā formā ir vienmēr bijusi atļauta, – ne tikai balstoties uz Summorum Pontificum, bet arī uz mūžsenu paražu, savukārt Latvijā reformētās Mises ieviešana, iespējams, atbilstoši Baznīcas likumiem nemaz nav notikusi.

No pārējā UVL veikuma 2018. gadā jāatzīmē Lielās Ceturtdienas Tenebrae dievkalpojums Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā ar kora Versija  mākslinieku un Schola Sancti Meinardi piedalīšanos, tradicionālā Sv. Mise Aglonas svētvietā 15. augustā, izglītojoši raksti izdevumā Katoļu Baznīcas Vēstnesis (2018. g. 10. aug. 16.–18. lpp.) un portālā katolis.lv.

Pēc sanāksmes kopā ar prāvestu (foto S. Kuzņecova)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Una voce, Ziemassvētki | Komentēt

Paziņojums par asociācijas Una Voce Latvija gada sapulci

Peter Fendi (1796.–1842.). “Fridolins piekalpo Svētajā Misē”

Svētdienā pēc Ziemassvētkiem, 30. decembrī, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētku pasākums sakarā ar asociācijas Una Voce Latvija (UVL) gada sapulci.
Plkst. 12.00 – Sv. Mise Romas rita tradicionālajā formā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.
Pēc Sv. Mises – UVL konsekrācijas Bezvainīgi ieņemtajai Dievmātei atjaunošana. Pēc tam – sadraudzība. Tās ietvaros  – lekcija “Tradicionālā Romas rita tiesiskais stāvoklis Baznīcā”, pēc tam UVL atklātā sapulce. Aicināti visi interesenti, jo īpaši – visi UVL biedri.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

“O” antifonas

“O” Antifonas (dappledthings.org)

7, 6, 5, … – sākas laika atskaite Ziemassvētkiem. Septiņas pēdējās dienas pirms Kristus Dzimšanas svētkiem Romas rita Kanonisko stundu dievkalpojumi piedāvā īpaši bagātu dziedājumu klāstu, no kurām pazīstamākie ir “O” antifonas. Minētas jau 5. gs. avotos (Boēcijs), tās ir antifonas pie evaņģēliskā dziedājuma Magnificat pēdējo septiņu Adventa dienu Vesperēs. Gaidāmais Pestītājs tiek uzrunāts dažādos no Vecās Derības Svētajiem Rakstiem ņemtos epitetos. Katrā antifonā ir arī lūgums „Nāc!” Latviski uz šo antifonu pamata veidota Adventa dziesma „Ak nāc, Emanuēl.” Jaunajā Sv. Mises Lekcionārijā, šie teksti (saīsināti!) ir ievietoti kā attiecīgās dienas Alleluja panti, tāpēc atrodami izdevuma „Mieram Tuvu” decembra numurā. Šeit pacentīsimies iepazīstināt ar pilniem tekstiem un norādīt uz Sv. Rakstu vietām, kur smelta dziedājuma ideja.

17.decembris:

O Sapientia, quae ex ore Altissimi prodiisti, attingens a fine usque ad finem, fortiter suaviterque disponens omnia: veni ad docendum nos viam prudentiae. O, Gudrība, kas nāc no Visaugstā mutes, sniegdamās no gala līdz galam, kas izkārto visu ar spēku un maigumu, – nāc mācīt mums apdomības ceļu.

Kristus – Dievišķā Gudrība. Vārds, ko mūžībā izsaka Tēvs (“Iesākumā bija vārds” Jņ. 1:1). Ne velti Dievmātes litānijā viens no viņas tituliem ir Gudrības Sēdeklis. Skat. Sir. 24:1,3; Gudr. 9:9,10; arī Is. 11:2,3; 28:29.

  1. decembris:
O Adonai, et Dux domus Israel, qui Moysi in igne flammae rubi apparuisti, et ei in Sina legem dedisti: veni ad redimendum nos in brachio extento. O, mūsu Kungs un Izraēla nama vadoni, kas Mozum degošā krūma ugunī parādījies un viņam Sinaja kalnā devi likumu, – nāc, lai atpirktu mūs, ar izstieptu roku.

Ebreju vārds „Adonai” Vecajā Derībā tiek lietots Dieva īpašvārda Jahve (burt. „Kas esmu”) vietā, kuru nedrīkstēja izrunāt, tik svēts tas bija. Šo savu vārdu Dievs atklāja Mozum degošajā ērkšķu krūmā, bet Sinaja kalnā atklāja viņam 10 baušļus. Antifona šajā vārdā uzrunā Kristu, tā uzsverot viņa dievišķību. Skat. Izc. 3; Is. 11:4,5; 33:22.

  1. decembris:
O Radix Jesse, qui stas in signum populorum, super quem continebunt reges os suum, quem Gentes deprecabuntur: veni ad liberandum nos, jam noli tardare. O, Jeses sakne, kas esi kā karogs tautām, kura priekšā karaļi aizver muti, kuru pielūdz tautas, – nāc mūs atbrīvot, vairs nekavējies.

 

Jēzus tiek saukts par Dāvida dēlu, no Dāvida cēlušies ir gan Sv. Marija, gan Sv. Jāzeps, bet Jese jeb Isajs ir karaļa Dāvida tēvs. „Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus.” (Is. 10:1). „Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” (Is. 10:10). Sk. arī Jer. 23:5,6; Mik. 5:1; Rom. 15:8–13; Atkl. 5:1–5; 22:16.

  1. decembris:
O Clavis David, et sceptrum domus Israel; qui aperis, et nemo claudit; claudis, et nemo aperit: veni, et educ vinctum de domo carceris, sedentem in tenebris, et umbra mortis. O, Dāvida atslēga, un Israēļa nama scepteri, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver, – nāc un izved no cietuma to, kurš sasaistīts sēž tumsā un nāves ēnā.

„Un Es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem, un viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs” (Is. 22:22). Sk. arī Is. 9:6.

  1. decembris:
O Oriens, splendor lucis aeternae, et sol justitiae: veni, et illumina sedentes in tenebris, et umbra mortis. O, Uzaustošais, mūžīgās gaismas spožums un taisnības saule, – nāc un apgaismo sēdošos tumsībā un nāves ēnā.

Burtiski „oriens” attiecas uz spīdekli, kurš uzlec vai aust, piem., Saule. Taču vairākās valodās izplatīts tulkojums Auseklis jeb Rīta zvaigzne. Sal. rindu no evaņģēliskā dziedājuma Laudēs „Benedictus”: „visitabit nos oriens ex alto,  illuminare his, qui in tenebris et in umbra mortis sedent” („Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd” (Lk. 1:78–79)).” Sk. arī Is. 9:2; Lk. 1:9; Zah. 6:12–13; Ebr. 1:3; Mal. 4:2.

  1. decembris:
O Rex Gentium, et desideratus earum, lapisque angularis, qui facis utraque unum: veni, et salva hominem, quem de limo formasti. O, Tautu Karali un viņu ilgotais, stūra akmens, kas dari abus par vienu, – nāc un atpestī cilvēku, ko esi veidojies no pīšļiem.

„Jo mūsu miers ir Viņš, kas abus savienoja vienā, un ar savu miesu iznīcināja ienaidnieku, kas kā starpsiena mūs šķīra.” (Ef. 2:14). Apustulis Pāvils runā par kristiešiem no jūdu un pagānu vidus, ko Kristus apvieno, tātad abus dara par vienu, vai (citā vietā) – ka pagāni kristījoties tiek adoptēti Izraēlī. Sk. arī: Is. 9:7; 2:4; 28:16; Hag. 2:8; Rad. 2:7.

  1. decembris:
O Emmanuel, Rex et legifer noster, exspectatio Gentium, et Salvator earum: veni ad salvandum nos, Domine, Deus noster. O, Emmanuēl, mūsu Karali un likumdevēj, tautu gaidas un viņu Pestītāj, – nāc mūs atpestīt, Kungs, mūsu Dievs.

Sasaucas ar IV Adventa svētdienas Sv. Mises Komūnijas antifonu: „Lūk, jaunava ieņems savās miesās un dzemdēs Dēlu, un nosauks Viņu vārdā Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums” (Mt. 1:23, Is. 7:14).

Līdzīgajai tekstu uzbūvei atbilst arī visām septiņām antifonām vienādā, bet tekstam ik reiz pielāgotā melodija (daži skaņu ieraksti).

Par šīm antifonām un dažādiem senām ieražām pēdējās septiņās Adventa dienās angliski var izlasīt kāda sieviešu klostera vietnē. Pirms dažiem gadiem pr. Mihails Volohovs publicēja sīkāku apskatu par visām “O” antifonām un katru atsevišķi (sk. saišu sarakstu).

Publicēts iekš Advents | Komentēt

Baznīcas mūzika pašas Baznīcas skatījumā. Gregorisko dziedājumu universalitāte

Romas Graduāls. Vatikāna izdevums (gregorianbooks.com)

Abats K. M. Dž. Zeļinskis (Zielinski), OSBOliv

Māksla un mūzika, kas ir skaistuma manifestācijas, nav liturģijas fakultatīvi elementi, nedz arī tiem ir tīri dekoratīva loma, bet gan tie ir dievkalpojuma integrāla sastāvdaļa, kā to uzsvēris pāvests Benedikts XVI pēcsinodes pamudinājumā Sacramentum caritatis (22.02.2007): “Sakars starp noslēpumu, ko pieņemam ticībā un kuru svinam, īpašā veidā parādās skaistuma teoloģiskajā un liturģiskajā spēkā. Liturģijai, tāpat kā kristīgajai atklāsmei vispār, ir cieša saistība ar skaistumu: tā ir “patiesības spožums” (veritatis splendor). Liturģijā atspoguļojas Lieldienu noslēpums, caur kuru pats Kristus mūs velk pie sevis un aicina komūnijā. Jēzū, kā mēdz teikt Sv. Bonaventūra, mēs apceram skaistumu un pirmsākuma dzirksti. Šī īpašība, ko pieminam, nav estētisms vien, bet veids, kā patiesība par Dieva mīlestību Kristū mūs pievelk, fascinē un aizrauj, vienlaikus liekot iziet no sevis un norādot uz mūsu patieso aicinājumu – mīlestību” (n. 35).

Mūzikas garīgo vērtību pavisam konkrēti bija izpratis Sv. Filips Neri. Par “oratorijām” dēvētajos garīgajos vingrinājumos, ko viņš rīkoja, tika pielietots gan vārds, gan mūzika – Baznīcas tēvu tekstu vai garīgās dzīves klasiķu lasīšana un komentēšana veicināja klausītāju izaugsmi un koncentrēšanos, kamēr mūzikai bija jāmierina un jāstiprina iepriekš sprediķu satriektās dvēseles. Kā rakstīja Marija Terēze Bonadonna Ruso, “Sv. Filips apliecināja, ka no praktiskās pieredzes guvis ideju “nopietniem ļaudīm domātus nopietnus vingrinājumus” papildināt ar “garīgās mūzikas iepirecinājumu””. Ideja iekļaut mūziku savās garīgajās sapulcēs, ko viņš uzskatīja par “tīkliem dvēseļu zvejai”, liekas, radusies no viņa jaunības pieredzes Florencē, kur laudi1 dziedāšana bija tautā ļoti iecienīta. Šajos dziedājumos Sv. Filipam patika ne tikai formas vienkāršība, bet arī spēja iedvesmot emocionāli.

Tā sauktajās “lielajās oratorijās”, kā arī dievkalpojumos mūzikas loma un mākslinieciskais līmenis arvien pieauga, tai tomēr nekļūstot par pašmērķi. Tās uzdevums bija svinīgs kulta kalpojums Dievam un dvēseļu celsme. Chiesa Nuova2 bija Romas mūzikas dzīves centrs, un starp Sv. Filipa draugiem un garīgajiem bērniem bija ievērojami 16. gs. mūziķi – Anerio, Animuča, Palestrīna, Viktorija. Visos Itālijas novados oratoriāņu kongregācijas nami bija vietas kur uzplauka garīgā mūzika.

Sv. Filips un viņa garīgie bērni lika lietā to, ko Baznīca vienmēr ir mācījusi: garīgie dziedājumiun sakrālā mūzika, dodot godu Dievam svinīgā dievkalpojumā, uztur lūgšanas garu un klātesošo dalību svētajos noslēpumos. Svētdarot ticīgos un audzinot viņu gaumi, garīgie dziedājumi atklāj arī mistiskās miesas noslēpumaino vienotību. Sv. Augustīns savā darbā Atzīšanās apraksta saviļņojumu, ko piedzīvoja Milānā, piedaloties dievkalpojumā, kur ticīgie dziedāja psalmus un Sv. Ambrozija himnas (IX, 7, 15–16). Kādā savā sprediķī Sv. Augustīns saka: “Jaunais cilvēks zina, kāda ir jaunā dziesma. Dziedāt nozīmē izteikt prieku un, ja padomā dziļāk, izteikt mīlestību” (Sermo, 34, 1). Tādā garā arī Benedikts XVI izteicās, kad 2007. g. 13. oktobrī viesojās Pontifikālajā Baznīcas mūzikas institūtā: “Cik bagāta ir Sv. Rakstu un Baznīcas tēvu tradīcija, kur tā uzsver garīgo dziedājumu un mūzikas iedarbīgumu aizkustinot sirdis un tās paceļot, lai tās varētu, tā sakot, ieiet dievišķās dzīves intimitātē!”

Tik daudzi aizgājušā gadsimta pāvestu un koncila dokumenti aicina dievkalpojumus noturēt svinīgi un dziedātā veidā. Šīs muzikālās atjaunotnes auglis bija tas, ka ticīgie apguva pazīstamākās gregorisko dziedājumu melodijas, un tas tā notika dažādās pasaules valstīs. Turpretī pēdējās desmitgadēs mums tiek celta priekšā liela dziesmu dažādība, it kā lai iesaistītu ticīgo tautu. Tomēr bieži vien šīs dziesmas neapmierina ne formas, ne satura ziņā. Problēma ir arī tā, ka daudzas šādas kompozīcijas ir tik viendienīgas un piesaistītas savam laikam, ka jau pēc dažiem gadiem jau tās jānomaina.

Jāpasvītro, ka Maģistērijs nepieprasa liturģiskajā dziedāšanā bez izšķirības piedalīties visai tautai, bet iesaka visiem darboties labā saskaņā, katram atbilstoši saviem pienākumiem un kalpojumam, kā rezultātā “rodas tas garīgais klimats, kurš padara dievkalpojuma brīdi patiešām intensīvu, līdzdalības pilnu un auglīgu” (Jānis Pāvils II, 2003. g. 23. novembra vēstule par Baznīcas mūziku Mosso dal vivo desiderio). Baznīcas dokumenti runā visupirms par gregoriskajiem dziedājumiem, jo tie ir nesaraujami saistīti Sv. Rakstu, Baznīctēvu un liturģiskajiem tekstiem un ir Baznīcas lūgšanas likuma (lex orandi) sastāvdaļa. Šī doma izsekojama no Sv. Pija X 1903. g. apustuliskās vēstules Tra le sollecitudini caur Pija XII 1955. g. encikliku Musicae sacrae disciplina un Vatikāna 2. koncila konstitūciju par liturģiju, Ritu kongregācijas 1967. g. instrukciju3 un jau minēto, Tra le sollecitudini simtgadei veltīta Jāņa Pāvila II 2003. g. vēstuli – līdz pat mūsu dienām.

Dokumentā Sacramentum caritatis Benedikts XVI māca: “Baznīca savas divtūkstoš gadu pastāvēšanas laikā ir radījusi un turpina radīt mūziku un dziedājumus, kuri veido ticības un mīlestības mantojumu, ko nekādi nedrīkst zaudēt. Dievkalpojumā visi dziedājumi nav vienlīdzīgi. Jāizvairās no vispārīgām un nejaušām kompozīcijām, kā arī liturģijas būtībai neatbilstošu žanru ieviešanas. Dziedājumam kā dievkalpojuma elementam jāiekļaujas svinību formā. Tāpēc, lai gan pastāv dažādi virzieni un tradīcijas, kas ir visai slavējamas, vēlamies, kā to lūdza Sinodes tēvi, lai pienācīgs svars tiek piešķirts gregoriskajiem dziedājumiem, kā Romas liturģijas īpašajam dziedāšanas veidam” (n. 42.)

Ir ne tikai iespējams, bet arī vēlams, ka Svētajā Misē visa ticīgā tauta piedalās tai paredzētajos gregoriskajos dziedājumos. Tā būtu atgriešanās pie dievkalpojuma nopietnības, pie svētuma, formu labuma un universalitātes, kam jāraksturo jebkura liturģiskā mūzika, kas ir šā vārda cienīga, kā to māca Sv. Pijs X un atgādina gan Jānis Pāvils II, gan Benedikts XVI. Varētu sākt ar tēvreizi4 un Sv. Mises nemainīgajām daļām. Nevajadzētu novērtēt par zemu ticīgo spēju apgūt kaut minimālu repertuāru. Daudz varam mācīties no Āfrikas valstu pieredzes, kur kristīgā tauta dzied labi iegājušās gregoriskās melodijas.

Tāpēc nav brīnums, ka Baznīcas mūzika atrodas krīzē, jo “bez gregoriskajiem dziedājumiem Baznīcas mūzika ir izkropļota (…), bez gregoriskajiem dziedājumiem Baznīcas mūzikas vienkārši nav”, kā ir sacījis Valentīns Miserakss Grau, Pontifikālā Baznīcas mūzikas institūta prezidents. “Lielie polifonijas meistari ir vēl dižāki, kad balstās uz gregoriskajiem dziedājumiem, tajos aizgūstot tēmas, modalitāti un poliritmiju. Caur šo garu, kurš caurauž rafinēto kompozīcijas tehniku, caur šo pakļāvību svētajam tekstam un dievkalpojuma prasībām ir kļuvuši diži Palestrīna, Laso, Viktorija, Gerrero, Moraless un citi.” Ir arī jaunās kompozīcijas, gan latīņu, gan tautas valodā, kas iedvesmotas no gregoriskajiem dziedājumiem. Jānis Pāvils II ir atbalstījis pazīstamo Sv. Pija X izteikto principu: “Jebkura kompozīcija ir tik svēta un liturģiska, cik tā savā melodikā, iedvesmā un garā ir tuva gregoriskajam dziedājumam; un jo tā vairāk no šī izcilākā modeļa atkāpjas, jo mazāk tā ir dievnama cienīga” (Tra le sollecitudini, n. 3; Mosso dal vivo desiderio, n. 12)

Par spīti Vatikāna 2. koncila un pāvestu maģistērija izteikumiem Baznīcas mūzika atrodas krīzē. Tā cieš no pēctecības trūkumā (discontinuità) un atrautībā no savām saknēm (rottura) balstītas “hermeneitikas”, par ko runāja Benedikts XVI savā uzrunā Romas kūrijai 2005. g. 22. decembrī. Lai atkal celtu gaismā lielo dārgumu krājumu, ko esam saņēmuši no Baznīcas tradīcijas, jāsāk ar gregoriskajiem dziedājumiem, jo tiem piemīt spēja nodot Dieva tautai katoliskuma izpratni un tos vadīt pareizi izprastas inkulturācijas ceļā. Vācu rakstnieks Martins Mozebahs atgādina, ka šī mūzika skanēja neierasti gan Kārļa Lielā, gan Sv. Toma Akvīnieša, gan Monteverdi, gan Haidna ausīm, un tā bija tikpat sveša viņu laikam kā mūsējam. Bet šodien taču esam atvērtāki svešu kultūru mūzikai nekā agrāko gadsimtu kristieši. Turklāt, dažādu vietējo tradīciju melodijas, arī no mums atšķirīgās kultūrās, patiesībā ir tuvu rada  gregoriskiem, un tātad arī šajā ziņā gregoriskie dziedājumi ir patiesi internacionāli.

La musica sacra nel pensiero della Chiesa. L’universalità del gregoriano. “L’Osservatore Romano”, 10 gennaio 2008. Tulkots pēc internetā atrodamās versijas.



Tulkotāja piezīmes.
1. Angl. Laudi – viduslaikos radies tautas valodā dziedātas garīgās dziesmas žanrs Itālijā, parasti vienbalsīgs, gregorisko melodiju stilā.
2. Angl. Chiesa Nuova saukta arī Santa Maria in Vallicella – baznīca Romā, kur kalpoja Sv. Filips Neri.
3. Instrukcija Musicam sacram.
4. Acīmredzot autors orientējas uz lasītāju, kam pazīstama 1969. g. reformētā Sv. Mises kārtība.

Par autoru. Tēvs Kristofers Maikls Džons Zeļinskis, OSBOliv, dzimis ASV 1953. g. Iestājies Olīvkalna benediktīniešu kongregācijā, kur 1975. g. salicis mūža svētsolījumus. Pēc studijām Pontifikālajā Sv. Anselma universitātē Romā 1977. g. ordinēts par priesteri, bijis priors un noviču audzinātājs sava ordeņa klosterī Florencē. Krīzes situācijā nonākušais Pekosas klosteris ASV viņu 2003. g. ievēlēja par savu abatu ar uzdevumu “savest kārtībā” šo kopienu. Pāvests Benedikts 2007. g. viņu ieceļ par viceprezidentu Pontifikālajā Baznīcas kultūras mantojuma un Sakrālās arheoloģijas komisijās. Pēc abu komisiju apvienošanas 2010. gadā viņš ir konsultors, vēlāk biroja vadītājs Dievkalpojuma kongregācijā. Kopš 2013. gada atgriezies klostera dzīvē un pašlaik ir abats Lendināro klosterī Venēcijas tuvumā.

Publicēts iekš Baznīcas mūzika | Komentēt

Svētceļojums “Populus “Summorum Pontificum” – 2018″ Romā

Nesen pagājušo Kristus Karaļa svētku noskaņā piedāvājam neklātienes reportāžu no Romas, kur šos svētkus sagaidīja svētceļnieki – ikgadējā starptautiskā svētceļojuma Populus Summorum Pontificum (SP-2018) dalībnieki. Interneta vietne Messainlatino arī šogad ir sekojusi līdzi šā pasākuma gaitai. Paldies viņiem!

Konference

SP-2018 pirmajā dienā, 26. oktobrī,  jau kā ierasts notika konference. Laterāna universitātes Patristikas institūta Augustinianum zālē tika apspriesta un pārdomāta tradicionālās liturģijas situācija pasaulē kontekstā ar vispārējo situāciju Baznīcā. Klātesošos uzrunāja svētceļojuma SP-2018 kapelāns pr. K. Barts un Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) prezidents F. Alaniss Suaress. Pēdējais atgādināja, ka FIUV 40 gadu bija vienīgā starptautiskā laju organizācija, kas uzturēja dzīvu prasību par tradicionālās liturģijas saglabāšanu, kā arī par situāciju dzimtajā Meksikā, kur pirmie aktīvisti bija neseni ieceļotāji no Eiropas, bet drīz vien šie centieni uzrunāja arī arvien lielāku skaitu “vietējo”, arī citur Latīņamerikā.

Starptautiskās jauniešu organizācijas Juventutem sekretārs Pauls Šulcs (ASV) uzsvēra savas organizācijas psiholoģisko efektu – draudzes prāvestam būtu grūti, ņemot vērā baznīcu iztukšošanos un baznīcēna vidējā vecuma palielināšanos, atraidīt divdesmitgadniekus, kuri vēlas tradicionālo Sv. Misi.

Asociācijas Pro Missa Tridentina prezidente Monika Reinšmite (Vācija) savā prezentācijā tabulās un diagrammās ilustrēja Baznīcas dzīves progresējošo pagrimumu Vācijā: priesteru iesvētību skaita samazināšanos uz pusi ik desmitgadi (2015. g. 60 visā Vācijā), Sv. Mises apmeklējumu (<1% no iedzīvotājiem), priesteru vidējo vecumu (65 g., un viņu baznīcēniem tikai drusku mazāks). Vienīgais rādītājs, kas pieaug, esot no Baznīcas izstājušos skaits (t.i., no valsts administrētās Baznīcas nodokļa sistēmas). Iepretim tam – tradicionālās liturģijas izplatīšanās. Jau 2005. g. Vācijā to celebrēja 72 vietās (neskaitot Sv. Pija X brālības (FSSPX) priesteru apkalpotās?), bet pēc Summorum Pontificum publicēšanas 2007. g. situācija vēl būtiski uzlabojās. Kopš 2013. g. gada atkal esot jūtama lielāka pretestība no hierarhijas puses, droši vien sajūtot “vēja virziena” maiņu Romā (min piemērus). Referente pauda pārliecību, ka šajā materiālisma valdīšanas laikā vajadzīga mistagoģiska liturģija, kas nostiprinātu dvēseli iepretim ikdienas virspusībai.

Raimonds kardināls Bērks pirmo reizi stāstīja par savām tikšanās reizēm ar pāvestu Benediktu XVI laikā, kad notika apustuliskās konstitūcijas Summorum Pontificum (SP) sagatavošana un pāvests rūpīgi uzklausīja arī daudzu oponējošu prelātu viedokļus un tiem atbildēja. Pāvesta pamatdoma esot bijusi ar mīlestību dziedēt pagātnē cirstās brūces un atjaunot liturģijas svētumu, caur tradicionālā rita klātbūtni Baznīcā bagātinot arī jauno ritu, kurš daudz kur, Jāņa Pāvila II vārdiem sakot, tiek praktizēts tā, it kā Dieva nebūtu. Ja jaunajā Romas rita formā centrālo vietu ieņem priesteris, tad tradicionālajā formā viņam ir pieticīgāka cieta, jo visa norise ir orientēta uz Dievu. Kardināls dalījās ar savu Amerikas pieredzi, kur daudzi priesteri, īpaši jaunie, uzskata saskari ar seno ritu par bagātinājumu viņu garīgajai dzīvei. Tradicionālo ritu praktizējošie reliģiskie institūti iegūst Ziemeļamerikā arvien jaunus apustulātus. Piem. Sv. Pētera Priesteru brālība (FSSP) darbojas 39 diecēzēs ASV un 7 Kanādā. Vairāki bīskapi atbalsta šo procesu un paši regulāri celebrē Sv. Misi šajā rita formā. Dievnamu būvē un atjaunošanā amerikāņi daudz kur cenšas turēties pie tradicionālās Baznīcas mākslas principiem. Pieskaroties priesteru un bīskapu netikumīgās dzīves izraisītajiem skandāliem, kardināls izteica domu, ka mazinoties kristīgās dzīves pamata – Sv. Mises ­– sakralitātei, mazinās arī ticība un līdz ar to vieglāk krist kārdinājumos. Kurš gan priesteris, kurš pilnībā apzinās, ka ikdienas Sv. Misē ēd un dzer sev par sodu, turētos pie dziļi grēcīga dzīves veida?

Izpalika paredzētā ķīniešu kardināla Zena uzstāšanās klātienē; viņš, nevarēdams pats ierasties, bija atsūtījis  savu uzstāšanos, kas tika nolasīta. Tajā bija gan atmiņas par bērnību, kur tēvs viņu svētdienā veda pat uz vairākām Misēm, visām latīniski. Valodas barjera netraucēja, jo pati sakrālā atmosfēra atklāja, kas notiek rita laikā. Pateicības vārdi tika veltīti Benediktam XVI, gan atzīmējot viņa līdera lomai pārlieko labsirdību, ko citi nelietīgi izmantojuši.

Svētceļojuma rīkotāju pārstāvis Marko Sgroi pastāstīja par stāvokli Itālijā no laja skatu punkta. Kvantitatīvi Itālijā tradicionālais latīņu rits tiek regulāri svinēts 123 vietās, t. sk. 73 – ik svētdienu un obligātajos svētkos. Šajā skaitā neietilpst vietas, kuras apkalpo FSSPX (kopā 15), kā arī priesteru t.s. “privātmises”, pat ja tās notiek regulāri vai ik dienas, kā piem., Sv. Pētera bazilikā Vatikānā. Lai arī nav precīzu datu, referents lēsa, ka kopš SP publicēšanas šādu vietu skaits pieaudzis 2,5 reizes. Ir 2 personālās draudzes, kur ekskluzīvi tiek lietota šī rita forma. Tikai 15% vietu apkalpo “tradicionālie” reliģiskie institūti, pārējās – diecēžu vai citu ordeņu priesteri. Pie kvalitatīviem uzlabojumiem jāpieskaita fakts, ka, lai gan vēl reti, tomēr aizvien vairāk tiek piešķirti iestiprināšanas un laulības sakramenti tradicionālajā formā. Vairāk ir vietu, kur ir “tradicionālajiem” ticīgajiem ir nodots dievnams, vai arī ir rezidējoši priesteri, kas ļauj nodrošināt plašāku pastorālo aprūpi, ne tikai Sv. Misi vien. Svarīgs faktors ir tradicionālo ritu un reliģisko dzīvi praktizējošie klosteri, īpaši benektīnieši Norčā. Tā kā daudzas dievkalpojumu vietas apkalpo pasaulīgie priesteri, organizatoriskajā darbā Itālijā jau no iesākuma liela nozīme bijusi lajiem. Referents atzīmēja, ka pieaugusi sadarbība starp dažādām laju grupām, tā ka līdzās trim Una Voce asociācijām radušās arī citas nacionālas vai reģionālas organizācijas. Attiecībā uz pēcsinodes ekshortācijas Amoris laetitia recepciju un citiem aktuāliem tematiem tradīcijai uzticīgie katoļi aktīvi piedalās diskusijās un kontroversiālo izteikumu kritiskā izvērtēšanā un atbalsta dažādas ar to saistītas iniciatīvas. Tādējādi var secināt, ka viņu saistība ar Baznīcas tradīciju nav palikusi tikai rituālisma vai estētikas līmenī, bet stiprina viņu ticības dzīvi un apņēmību savu ticību aizstāvēt. No problēmām var minēt nelielo itāļu studentu pārstāvību tradicionālā rita semināros, kā arī dažu ordināriju izturēšanos tā, it kā SP neeksistētu. Lajiem vajadzētu intensificēt kultūrizglītojošo darbu, lai saviem ticības brāļiem atklātu tradicionālā rita bagātības, kā arī iesaistīties dažādos karitatīvos, dzīvības aizstāvības un tautas dievbijības pasākumos.

Kādas Ziemeļitālijas draudzes prāvests Rafaele Rofino pastāstīja par savu pirmo saskari ar tradicionālo Misi, atmodināto interesi par to un padziļinātām patstāvīgām studijām, kas vainagojās pirmajos mēģinājumos to svinēt savā draudzē, pagaidām vēl tikai reizi mēnesī darbdienā. Viņš uzskata tradicionālo Misi par spēcīgu katehēzes līdzekli un izteica vēlēšanos, lai draudžu priesteri ar šādām interesēm veidotu ciešākas saites pieredzes apmaiņai un savstarpējam atbalstam.

Kristus Karaļa institūta priesteris Žozefs Liziī papildināja un arī palaboja M. Sgroi teikto par Dienviditālijas un Vidusjūras salu relatīvo “atpalicību” iepretim Ziemeļitālijai. Nesen viņa institūts saņēmis apustulātu Neapolē, kur dievnams atrodas nolaistā un sociāli degradētā pilsētas zonā un kur priestera misijai ir daudz izaicinājumu. Sardīnijas sala līdzās Romai ir otra vieta, kur atvērta personālā draudze.

Ietekmīgās Francijas ticīgo organizācijas Paix liturgique vadītājs Kristiāns Markāns šoreiz uzmanību veltīja situācijai pasaules mērogā. Priesteri, kuri kalpo dažādos Pontifikālās Komisijas Ecclesia Dei pārziņā esošajos tradicionālā rita institūtos un klosteros pašlaik ir ap 550. Tam pieskaitot 630 FSSPX priesterus, kopā sanāk mazliet vairāk par tūkstoti priesteru, kuri ir saņēmuši tradicionālo formāciju un ekskluzīvi kalpo attiecīgajā latīņu rita formā. Iepretim kopējam katoļu priesteru skaitam pasaulē ­– ap pusmiljonu – tas ir maz. Taču klāt vēl jāskaita ap 4000 diecēžu vai citu ordeņu priesteru, kuri kalpo šajā rita formā, parasti līdzās jaunajai formai. Vairums no tiem to dara ar mīlestību un entuziasmu, kāda daļa, – iespējams, tāpēc, ka viņiem tas uzlikts par pienākumu, lai apmierinātu ticīgo lūgumu.

Paix liturgique ir uzdevusi profesionālām socioloģijas firmām veikt statistiskus pētījumus vairākās valstīs, lai izpētītu “tradicionālā katoļa” profilu. To rosināja septiņdesmito gadu presē lasāmie aptauju rezultāti, kas liecināja, ka 48% ticīgo uzskatījuši, ka reformas ir gājušas par tālu, bet 28%, ­– ka arhibīskapam M. Lefebram bija taisnība. Līdzšinējās aptaujas nesen publicētas grāmatā, kas būtu pelnījusi tuvāku apskatu arī šajā vietnē. Turpmāk tās plānotas arī Korejā, Meksikā un ASV.

Dievkalpojumi

Katra svētceļojuma centrā tomēr ir lūgšana. SP-2108 dalībniekiem Romā bija iespēja apmeklēt daudzus dievkalpojumus Romas rita tradicionālajā formā. Piedāvājam fotohroniku (saites tekstā).

Piektdiena, 26.oktobris. Baznīca SS. Trinità dei Pellegrini. Svētceļojuma atklāšanas Sv. Mise. Reizē arī FSSP pastāvēšanas 30. gadu jubileja (fotomirkļi pirms Mises, attēli no Sv. Mises).

Sestdiena, 27.oktobris. No rīta – baznīcā San Lorenzo in Damasoadorācija un grēksūdzes iespējas.

Pēc tam – garīdznieku un ticīgo procesija pa Romas ielām uz Vatikānu (foto I, II, III, IV, V, VI, video). Vatikāna bazilikā visi piedalījās svinīgajā Pontifikālmisē pie Sv. Pētera katedras altāra. Sv. Misi Dievmātes godam upurēja Kopenhāgenas bīskaps Česlavs Kozons, sprediķi teica bazilikas virspriesteris kardināls Komastri, arhibīskaps Gvido Poco nolasīja pāvesta Franciska vārdā Valsts sekretariāta sūtīto apsveikumu un svētību svētceļojuma dalībniekiem (foto I, II, video fragmenti I, II, III, sprediķis, viss dievkalpojums).

Vakarā – Kristus Karaļa svētku Pirmās vesperes baznīcā SS. Trinità dei Pellegrini em. nuncija arhibīskapa Fransuā Bakē vadībā.

Svētdiena, 28.oktobris. Kristus Karaļa svētku Sv. Mises Romas baznīcās, kur tradicionālā latīņu Sv. Mise tiek upurēta ik svētdienu (Gesù e Maria) vai katru dienu (SS. Trinità dei Pellegrini, celebrants – bīskaps Č. Kozons, foto I, II, III, IV).

[Papildināts. Vairāk un augstākas kvalitātes attēli atrodami pr. E. Tabakoviča albumos: 26. XI Sv. Mise, 27. XI procesija, Sv. Mise Vatikānā, Vesperes, 28. XI Sv. Mise.]

Publicēts iekš Baznīca | Komentēt

Dvēseļu diena Baznīcas tradīcijā

Sv. Mise un Šķīstītava (www.michaeljournal.org)

Visu mirušo ticigo piemiņas dienā jeb Dvēseļu dienā, ko atzīmējam 2. novembrī, īpaši atceramies savus vecākus, radus un draugus, kuri pēc īsāka vai garāka mūža ir beiguši šīs zemes gaitas.

Baznīca māca, ka dvēseli, tiklīdz tā ir atstājusi iznīcīgo miesu, gaida Dieva tiesa, kur tā saņem spriedumu par to, kur būs jāpavada mūžība, kur tā – pēc vispārējās augšāmcelšanās – būs ieģērbta augšāmceltā neiznīcīgā miesā. Debesu godība un Dieva svētlaimīga skatīšana vaigu vaigā tiem, kam grēki piedoti, bet mūžīgs sods – tiem, kas miruši smaga grēka stāvoklī.

Taču arī atpestītie nāves brīdī ir nevienādā stāvoklī. Tie, kam ne tikai piedota grēku vaina, bet kam gandarīšanas dēļ arī dzēsts laicīgais sods, debesu svētlaimē nokļūst uzreiz, citi turpretī atlikušo sodu izcieš šķīstītavā, lai pec tam svēti un nevainojami nokļūtu debesīs. Pirmos mēs saucam par svētajiem un uzskatām par saviem draugiem un aizbildņiem Dieva priekšā, otrajiem – nepieciešamas lūgšanas, ko mēs šeit uz zemes un svētie debesīs raida uz Dievu, kā arī mūsu gandarīšana un nopelnītās atlaidas, kas saīsina viņu sodu šķīstītavā. Lūk, šajā apstāklī īpaši atklājas svēto sadraudzība, kas minēta Apustuļu ticības apliecībā. Šajā sadraudzībā ir vienotas visas trīs Dieva Baznīcas daļas – tā, kas debesīs (līksmojošā jeb triumfējošā Baznīca, Ecclesia triumphans), kas uz zemes (karojošā Baznīca, Ecclesia militans) un – tā, kas šķīstītavā (cietēja jeb gaidošā Baznīca, Ecclesia poenitens vel exspectans). Debesīs un uz zemes aizlūdzot, arvien jaunas dvēseles tiek atbrīvotas no šķīstītavas un piebiedrojas tām, kas jau debesīs.

Jau kopš neatminamiem laikiem Baznīca svin Visu svēto dienu, kurā pieminam visus svētos, sevišķi tos, kam kalendārā nav sava svētku diena. Kopš 8. gadsimta Rietumu Baznīca to svin 1. novembrī (atceroties Visu Svēto kapelas iesvētīšanu Vatikāna bazilikā). Arī lūgšanas par dvēselēm šķīstītavā ir pazīstamas kopš Baznīcas pirmsākumiem, un Sv. Mises par mirušajiem min jau 2. gs. autori. Sākotnēji tās īpaši tika praktizētas klosteros. Tāpēc 11. gadsimtā Klinī klostera (Francijā) abatam likās svētīgi un lietderīgi nākamajā dienā pēc svētku svinēšanas par godu visiem svētajiem ar aizlūgumiem pieminēt visus tos, kas “ar ticības zīmi” pabeiguši šo dzīvi un gaida ieiešanu svēto pulkā debesīs.

Dvēseļu dienai Romas ritā raksturīgas trīs Svētās Mises, kurām gan ir dažādi Svēto Rakstu lasījumi, bet daudzas kopīgas īpatnības, kas tās atšķir no Euharistijas svinībām citās dienās. Viena no tām ir sekvence “Dies irae“. Šī kāda 13. gadsimta franciskāņa Tomasa de Čelāno sacerētā dzeja, kurā balstoties uz Vecās Derības (Cef. 1:15–16), Evaņģēliju un apokrifu motīviem izteikta Baznīcas ticība pastarajai tiesai, ir kļuvusi par katoļu kultūras neatņemamu sastāvdaļu un iedvesmojusi daudzus komponistus – kā Mocartu, Kerubīni, A. Loidu Vēberu un citus – tās vārdus ietērpt mūzikā, bet tās sākotnējā gregoriskā melodija (īpaši pirmās 8 notis) ievīta arī daudzos laicīgās mūzikas skaņdarbos; tādā veidā to izmantojuši F. Lists, S. Rahmaņinovs, vairāku kinofilmu mūzikas autori.

Sekojot paražai, kas no Polijas ienākusi Latvijā, pēc Svētās Mises baznīcas iekštelpā notiek procesija, kurā draudze aizlūdz par saviem nomirušajiem brāļiem un māsām, kā arī visiem mirušajiem ticīgajiem. Procesijas laikā dzied dziesmu “Viņās pastardienas briesmās”. Tas ir sekvences “Dies irae” latviskojums. Ik pēc diviem dziesmas pantiem procesija apstājas, un pēc lūguma “Kungs, apžēlojies, …” un Tēvreizes priesteris skaita lūgšanu par kādu mirušo ticīgo grupu, pirmo reizi – par priesteriem, tad – par mūsu mūžībā aizgājušajiem vecākiem, pec tam – par tuviniekiem, draugiem un labdariem, tad – par visiem ticīgajiem, kas apbedīti draudzes kapsētās. Pēc ceturtās apstāšanās procesija turpinās, korim dziedot responsoriju “Libera me, Domine” jeb “Pasargā mūs, Kungs un Dievs”, kas ņemts no Dvēseļu dienas Stundu dievkalpojuma. Šis agrīno viduslaiku dziedājums, kas arī tagad pie mums tiek dziedāts savā gregoriskajā melodijā, ir viens no skaistākajiem Baznīcas mūzikas dārgumiem. Polijai domātajā Rituale romanum izdevumā pēc katras apstāšanās paredzēts dziedāt vienu no Stundu dievkalpojuma responsorijiem, taču tagad mūsu draudzēs dzied vairs tikai šo vienu. Vēl seko priestera lūgšana par visiem ticīgajiem, kas gaida grēku piedošanu, un tad visi dziesmā “Es sveicināta, Karaliene” savas sirds lūgšanas uztic Dievmātei. Lai viņas aizlūgumi mūs diendienā pavada cauri “šai asaru ielejai” līdz mūžīgajam priekam debesīs.


Šī ir atjaunota un papildināta versija rakstam, kas pirmoreiz publicēts Ogres draudzes avīzē Kāpnes, 2006. g. nov., 2. lpp.

Publicēts iekš Liturģiskais_gads | Komentēt