Otrā Adventa svētdiena (Populus Sion): „Vai Tu esi Tas, Kam jānāk?“

st_john_baptist_sends_his_disciples

Otrajā Adventa svētdienā tradicionālajā Misē dzirdam šādu lasījumu no Mateja Evaņģēlija (Mt 11:2-10).

2. Bet Jānis, dzirdēdams cietumā par Kristus darbiem, nosūtīja divus no saviem mācekļiem
3. Un sacīja Viņam: Vai Tu esi tas, kam bija jānāk, vai lai citu gaidām?
4. Un Jēzus, atbildēdams viņiem, sacīja: Ejiet un ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt!
5. Akli redz, tizli staigā, spitalīgie kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem tiek sludināts evaņģēlijs.
6. Un svētīgs ir tas, kas no manis neapgrēcinās.
7. Bet viņiem aizejot, Jēzus sāka runāt ļaudīm par Jāni: Ko jūs gājāt tuksnesī skatīt? Vai vēja šķobītu niedri?
8. Bet ko jūs gājāt skatīt? Vai mīkstās drēbēs tērptu cilvēku? Lūk, kas tērpjas mīkstās drēbēs, tie dzīvo ķēniņu pilīs.
9. Bet ko jūs gājāt skatīt? Vai pravieti? Jā, es saku jums, un vairāk nekā pravieti.
10. Šis ir tas, par ko rakstīts: lūk, es sūtu savu eņģeli pirms Tava vaiga, kas sagatavos Tavu ceļu pirms Tevis.
11. Patiesi es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm neviens nav lielāks nācis par Jāni Kristītāju; bet mazākais debesvalstībā ir lielāks par viņu.

Piedāvājam iepazīties ar kādu dziļu komentāru par šo fragmentu, kas ir veltīts svētajam Jānim Kristītājam.


Sv. Jānis Kristītājs, dižais Kristus atnākšanas sludinātājs Izraēļa zemē, tika atrauts no saviem darbiem. Viņš bija iemetis laulības pārkāpējam Hērodam sejā šo drosmīgo teicienu: „Tev nebūs apņemt sava brāļa sievu“. Hērods pavēlēja iemest viņu cietumā. Cietuma kameras sienām bija jāpadara par nekaitīgu šis nemiera cēlājs, kas nāca sagatavot ceļu Kristum. Taču mūri nespēj iegrožot Jāņa Kristītāja degsmi. Tā kā viņš vairs nevar iekarot jaunus sekotājus, viņš cenšas vest pie Jēzus tos pēdējos, kas ir palikuši viņam uzticīgi, nemaz nedomājot par to palīdzību, kuru tie varētu tagad sniegt viņam pašam, mierinot viņu un apmierinot viņa vajadzības. Svētais vīrs domā tikai par Jēzu un par savu mācekļu garīgo labumu.

Bet tiem vispirms bija pašiem jāpārliecinās par to, ka Jēzus ir apsolītais Pestītājs. Tad viņi pieslietos Tam, kura dēļ dzīvoja un darbojās Jānis. Tāpēc viņš sūtīja tos uzdot Kungam izšķirošo jautājumu: „Vai Tu esi Tas, kam ir jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?“ Pašam Jānim šis jautājums ir jau sen atrisināts. Taču viņa mācekļus vajadzēja apgaismot vēl pilnīgāk, lai tie veltītu sevi Jēzum ar pilnīgu pašatdevi, un nevilcinoties sekotu ticības aicinājumam.

Šī pilnīgā sevis veltīšana Kungam, šī akmenscietā uzticība, kas ar katru mūsu sirds pukstu saka: „Tu esi mans Glābējs, es uzticos Tev“ – lūk, galvenā otrās Adventa nedēļas doma. Kā lai mēs iegūstam šādu uzticību Atnākšanai? „Noeita un atsakait Jānim, ko jūs redzat un dzirdat.“ Dzirdēt Jēzus vārdus, redzēt Viņa darbus – lūk, nesatricināmas uzticības pamats.
Jūs esat neredzīgi un pārņemti ar garīgu aklumu? Paraugieties, ko dara Jēzus: aklie redz! Miesas dziedināšana Jēzū vienmēr simbolizē dvēseles slimību dziedināšanu. Un Mesija ir nācis, lai izglābtu dvēseles.

Jūs esat tizli attiecībā pret labo? Bezcerība kā svins apgrūtina jūsu sirdis? Ejiet pie Jēzus; viņa tuvums atbrīvo un „tizlie iet“.

Jūs esat aplipināti ar grēka spitālību? Jūs esat kurli pret Dieva žēlastību? Jūs pat esat krituši nāvīgā grēkā? Ticiet un ejiet pie Jēzus. Jo pie Viņa „spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts“.
Svēta un cieša uzticība Jēzum, mūsu Kungam – lūk, viens no svarīgākajiem kristīgās dzīves tikumiem. Tāpēc tā ne tikai ir jālūdz mūsu lūgšanās, bet – pirmkārt un galvenokārt – ir jācīnās, lai to iegūtu. Tikai tas, kura paļāvība ir izcietusi pārbaudījumus, var saprast Jēzus noslēpumainos vārdus Viņa atbildē Jānim: „Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās“. Vai tad Jēzus var kādu „apgrēcināt”? Jā, protams: to mēs redzam pie farizejiem, kuriem Viņš pastāvīgi bija par piedauzību. Jēzus domas un ceļi ir apslēpti un dievišķi; tie bieži nonāk pretrunā ar tīri cilvēciskajām domām un cilvēka dabiskajām vēlmēm.

Ja Sv. Jānim Kristītājam būtu tikai cilvēciskas domas, viņš gaidītu no Jēzus, ka Tas viņu atbrīvo no cietuma. Jo Tam, kas var saraut nāves valgus, netraucē cietuma mūri. Vēl jo vairāk, Tam, kas izglābj grēciniekus, nebūtu jāatstāj bez palīdzības taisnīgie, Savi draugi. Bet Jēzus ne tikai atstāja Savu draugu Jāni cietumā, Viņš arī netraucēja viņam mirt no bendes rokas. Tas nu gan būtu labs iegansts skandālam un apgrēcībai!

Bet Jānis paliek uzticīgs un nesatricināms savā uzticībā, savā cerībā. Viņš nebija, lietojot mūsu Kunga gleznaino izteicienu, „niedre, ko vējš šurpu turpu šauba“. Viņš nebija gļēvs. Tas ir viens no dižākajiem Adventa tēliem, kuru veido drosme un pašaizliedzība. Viņš grib nostiprināt mūs paļāvībā, lai, uzticīgi mūsu mīlestības pienākumam pret Jēzu, mēs dzīvotu un mirtu, izpildījuši savu uzdevumi – nostiprināti savā cerībā.

Vissvētākā Jēzus Sirds, es paļaujos uz Tevi!

(Tulkojums no franču valodas. Missel vespéral très complet, éditions D.F.T., 2003, pp. 1478-1480)

Posted in Uncategorized | Komentēt

V. Miserakss Grau. Liturģiskā mūzika – īss ekskurss no Sv. Pija X līdz Franciska laikam

Sassi Live

V. Miserachs Grau (Sassi Live)

Baznīcas mūzikas aizbildnes Sv. Cecīlijas dienā piedāvājam ievērojamā kataloniešu izcelsmes Baznīcas mūziķa, komponista un pedagoga Valentīna Miseraksa Grau (att.) referātu, ko viņš šā gada 29. oktobrī nolasīja zinātniskajā seminārā “Nova et vetera. Baznīcas mūzika starp tradīciju un jauninājumiem”, kas notika svētceļojuma “Populus Summorum Pontificum” ietvaros Romā 2016. gada 29. oktobrī. Jau solījām, ka publicēsim referātu tekstus, kolīdz tie būs pieejami. Lasīt tālāk …

Posted in Uncategorized | Komentēt

Svētceļojums “Populus “Summorum Pontificum” – 2016″ Romā

sanpietro2015Jau piekto reizi sagaidot Kristus Karaļa svētkus no 27. līdz 30. oktobrim apustuliskajā galvaspilsētā pulcējies svētceļojuma “Populus Summorum Pontificum” dalībnieki. No dažādām valstīm ieradušos katoļticīgo nodoms bija izlūgt Dieva žēlastības sev un savām zemēm, īpaši pateikties Sv. Krēslam par Romas rita tradicionālās formas “brīvlaišanu” ar pāvesta Benedikta XVI apustulisko vēstuli Summorum Pontificum (2007. g.). Turklāt šoreiz – Žēlsirdības gada ietvaros – viņiem bija iespēja iegūt īpašās jubilejas atlaidas.

Lai arī šie svētceļojumi nav Una Voce federācijas rīkoti, tie ir saskanīgs ar tās mērķiem, un tāpēc arī šajā vietnē piedāvājam reportāžu par šā gada notikumu (attēlus pilnā izmērā var apskatīt, uzklikšķinot uz tiem). Federācijas Padomes delegācija arī piedalījās svētceļojumā un izmantoja gadījumu, lai tiktos ar Svētā Krēsla pārstāvjiem Federācijas locekļus interesējošos jautājumos.

sample2013Svētceļnieku vidū īpaši pieminams Portlendas (ASV) arhibīskaps Aleksandrs Sempls (Sample, att.), kurš bija mērojis ceļu no tālā Amerikas rietumu krasta un šogad kalpoja arī kā svētceļojuma galvenais celebrants un garīgais vadītājs. Arī savā arhidiecēzē viņš ir sniedzis savu palīdzību, lai tradicionālās dievkalpojuma formas būtu pieejamas ticīgajiem, kas to vēlas, kā arī ir veicinājis kvalitatīvas un Baznīcas priekšrakstiem atbilstīgas liturģiskās mūzikas ieviešanu savā bīskapijā (viņa raksti par šo tēmu pieejami internetā un pelna atsevišķu komentāru).

Pirmā diena (27. oktobris). Bija plānots, ka svētceļnieki vispirms pulcēsies nevis Romā, bet gan Norčā (Norcia), Sv. Benedikta – Eiropas aizbildņa – dzimtajā pilsētā, par kuras garīgo sirdi – to var droši teikt – pēdējos gados bija kļuvis benediktīniešu klosteris. Šī 1998. gadā pārsvarā amerikāņu mūku dibinātā kopiena ar lieliem panākumie bija atjaunojusi klosteri un benediktīniešu dzīvi Sv. Benedikta pilsētā un kļuvusi par iecienītu apmeklējuma mērķi tradicionāli noskaņotiem katoļiem.

norciagruppoTaču Dievs atļāva apkārtnes iedzīvotājiem un arī klosterim piedzīvot smagu pārbaudījumu atkārtotu zemestrīču veidā, kas sākās jau augustā, bet oktobra beigās satricināja visu Itāliju. Pazemes grūdieni bija jūtami arī Romā un radīja nelielus ēku bojājumus, bet Norčas apkārtne Itālijas vidienē cieta ļoti lielus postījumus. Sv. Benedikta bazilika un citas Norčas baznīcas, kā arī klostera ēka tika pilnīgi sagrautas. Klostera saimnieciskās darbības būtiskā sastāvdaļa – alus darītava – gan ir saglabājusies darba kārtībā, taču mūkiem pašiem tagad nākas dzīvot ārpilsētas īpašumā, kur atrodas cita ordeņa reiz pamests klosteris. Kaut arī tas zemestrīcē cietis maz, lai to varētu apdzīvot, jāveic vēl daudz atjaunošanas darbu, tāpēc mūkiem tagad nākas dzīvot teltīs un dievkalpojumus noturēt pagaidu nojumē (att.).

norcia007Zemestrīces dēļ svētceļojuma atklāšana pašu dalībnieku drošības dēļ tika pārcelta uz Romu. Taču arhibīskaps Sempls kā solījis jau 26. oktobrī ieradās kopā ar nelielu svētceļnieku grupu pie mūkiem Norčā, lai uzmundrinātu viņus ar savu divu dienu klātbūtni un celebrētu ar viņiem tradicionāloSv. Misi. Mūki ir apņēmības pilni ar Dieva palīdzību turpināt iesākto ceļu un atjaunot sagrauto. Savukārt ticīgie visā pasaulē  var viņiem palīdzēt ar ziedojumiem vai pērkot viņu ražojumus, piemēram, grāmatas, kalendārus un gregorisko dziedājumu CD. Klostera mājaslapā var noklausīties arī mūku dziedājumus Sv. Misē un dažās Kanoniskajās stundās, kā arī priora K. Folsoma, OSB, un citu tēvu sprediķus.

s_eligioOtrā diena (28. oktobris). Vakarā svinīgu Pontifikālmisi Romas Sv. Eligija baznīcā (S. Eligio) svinēja kardināls D. Kastrijons par godu Labā Gana institūta desmitgadei. (Vairāk informācijas un attēlu šeit un šeit.) Šīs tradicionālā rita priesteru brālības svētku dievkalpojumā piedalījās arī kardināls R. Bērks (Burke), arhibīskapi G. Poco (Pozzo) un A. Sempls un daudz citu priesteru, klēriķu un konsekrēto personu. Sv. Misei sekoja procesija ar lūgšanām un dziesmām pa Mūžīgās pilsētas ielām līdz baznīcai S. Maria in Campitelli.

cathedra0Trešā diena (29. oktobris) bija uzskatāma par svētceļojuma kulmināciju, jo pēc rīta Euharistiskās adorācijas baznīcā S. Lorenzo in Damaso svētceļojuma dalībnieki procesijā (attēli) devās uz Vatikānu, kur caur Žēlsirdības durvīm nonāca Sv. Pētera bazilikā. Tur arhibīskaps A. Sempls upurēja svinīgu Pontifikālmisi pie Sv. Pētera katedras altāra (attēli, vēl attēli, un fotokolāža). Sv. Misē sprediķi teica emeritētais Ticības mācības kongregācijas prefekts kardināls V. Levada (viņš arī A. Sempla priekštecis Portlendā). Tika nolasīts pāvesta Franciska vārdā sūtītais Sv. Krēsla valsts sekretāra kard. P. Parolina apsveikums svētceļojuma dalībniekiem. Klātesošā tauta arī ar savām balsīm aktīvi piedalījās dievkalpojumā, pārmaiņus ar kori dziedot Missa de Angelis un liturģiskās atbildes (video fragmenti: Kyrie, Gloria). Nav šaubu, ka procesija un Sv. Mise bija pamācošs piedzīvojums arī klātesošajiem Vatikāna tūristiem.

cathedrapopulus

Tās pašas dienas vakarā Romas baznīcā S. Maria dell’Orto notika zinātniskais seminārs “Nova et vetera. Baznīcas mūzika starp tradīciju un jauninājumiem.” Ar priekšlasījumiem uzstājās Portlendas (ASV) arhibīskaps Aleksandrs Sempls, stāstot par savu bīskapa pieredzi rūpējoties par Baznīcas mūziku savā diecēzē, kā arī mons. Valenti Miserakss Grau, emeritētais Pāvesta Baznīcas mūzikas institūta rektors, arī Dr. Domeniko Rotella un komponists, diriģents, ērģelnieks, publicists un izdevējs Aurelio Porfiri. Dalībniekus ar savu priekšnesumu priecēja koris Note Blu. Semināru rīkoja apgāds Chorabooks. Paredzēts, ka semināra referātu tulkojumi iespēju robežās būs lasāmi šajā vietnē.

pelegrini2Ceturtā diena – Kristus Karaļa svētki (30. oktobris). Svētceļojuma noslēguma dienā Romas visiem bija iespēja piedalīties Kristus Karaļa svētku Misē, ko arhibīskaps A. Sempls svinēja baznīcā S. Trinita dei Pelegrini, kur Sv. Mise tradicionālajā formā tiek upurēta ik dienas (attēli šeit un šeit). Šos svētkus Romas Mises tradicionālajā formā atzīmē oktobra pēdējā svētdienā, kā tos iedibinot bija noteicis pāvests Pijs XI. Arhibīskaps A. Sempls savā sprediķī (teksts angliski) atzīmēja, ka šajos svētkos “mēs godinām dievišķo Pestītāju kā visas cilvēces vēstures centru, kurš mums atklāj mūsu dzīves patieso jēgu un mērķi.” No rīta pirms svinīgās Mises daudzie klātesošie priesteri uz baznīcas sānu altāriem salika katrs savu individuālo Sv. Mises upuri tai dienai, tā vairojot pār zemi izlietās Dieva žēlastības – skats, ko mūsdienās tik reti var redzēt.pelegrini1

Posted in Uncategorized | Komentēt

Baznīcas kalendārs – tautas kalendārs: Miķeļi

quisutdeusMiķeļdiena jeb – oficiāli – Sv. Erceņģeļa Miķeļa bazilikas iesvētīšanas gadadiena, ko atzīmē 29. septembrī ir Romas rita kalendāra lielie svētki, kas iekrīt vistuvāk rudens saulgriežiem. Daži autori uzskata, ka senajiem latviešiem Miķeļi tieši arī bijuši rudens saulgrieži.

Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi atzīmēti ar svinībām.  Tomēr Miķeļu svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības, jo pirms Miķeļiem parasti nobeidzas visi ražas novākšanas darbi.  […]  Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos, t.i., rudens saulgriežos.  (Marğers Grīns un Māra Grīna, LATVIEŠU GADS GADSKĀRTA UN GODI, ALA, USA  1983; 1987.  Everest, Rīga, 1992, 123. lpp.)

Arī Baznīcas liturģiskie teksti septembrī saistās ar prieku par saņemtajiem zemes augļiem, bet jo īpaši – ar goddevības un pateicības jūtām Dieva priekšā, kurš tos dāvājis. Gadalaika gandarīšanas dienās septembrī galvenais uzsvars ir uz Dieva dāvanu kā Viņa žēlsirdības zīmju apzināšanos uz cilvēku grēcīguma fona. Drīz sekojošie Sv. Erceņģeļa Miķeļa svētki raisa pārdomas par Dieva radītās pasaules iekārtas noslēpumaino pilnību, kurā materiālajai pasaulei līdzās ir garīgā ar neskaitāmiem Dievam kalpojošiem gariem.

Eņģeļi. Baznīca māca, ka eņģeļi ir garīgas būtnes, ko Dievs iesākumā radījis no nekā tāpat kā materiālo pasauli . Laterāna IV un Vatikāna I koncils to definējuši kā ticības patiesību (sk. arī Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 328–330). Vairāk par šo tēmu Baznīcas maģistērijs tikpat kā nemaz nav izteicies. Toties garīgās būtnes jeb eņģeļi daudzkārt pieminēti Svētajos Rakstos un oficiālajos dievkalpojumu tekstos. Tāpat šai tēmai jau kopš kristietības sākumiem daudz ir pievērsušies teologi.

Eņģelis (gr. Aγγελος) nozīmē “sūtnis”. Tātad, Baznīctēvu (Augustīns, Gregors Lielais) vārdiem runājot, tas ir amats jeb darba uzdevums. Būtība ir – gars. Tāpēc šādas būtnes mēdz saukt par debesu gariem, bet viņu kopumu – par debesu pulkiem (ebr. Sabaoth, Is. 6:3; sal. “debesspulku draudze”, Lk. 2:13). Baznīctēvi no Sv. Rakstiem izsecinājuši, ka šādi debesspulki (jeb eņģeļu kori) ir vairāki, katrs ar noteiktiem uzdevumiem. Parasti min deviņus: serafimi (Is. 6:6), cherubi (Gen. 3:24, Ez. ), troņi, principāļi, varas, spēki, augstības (Ef. 1:21; Kol. 1:16; 2:15), virseņģeļi (t. i., erceņģeļi, 1 Tes. 4:16; Jūdas, 1), enģeļi (P. Cirsis, SJ, Dogmu Dievs, 1. grām., 125. lpp.; Catholic Encyclopedia, Vol. 1, p. 476.). Tādā secībā tie minēti sākot no tiem, kas stāv vistuvāk Dieva tronim, taču vidējo koru secībā dažādos tekstos pastāv atšķirības, tapat arī to nosaukumu atbilstībā starp latīņu un latviešu valodu. Kā redzams, par eņģeļiem mēdz saukt gan visu debesu garu kopumu, gan arī to zemāko kori. Var noprast, ka no šiem koriem nāk arī kritušie eņģeļi jeb ļaunie, kas ir sacēlušies un cīnās pret Dievu.

Sv. Miķelis. Tikai trim šādiem gariem Sv. Rakstos minēts vārds. Miķelis (Mihaēls), Gabriēls, Rafaēls – visus trīs Baznīcas liturģija pieskaita erceņģeļiem. Mihaēls, kas ebrejiski nozīmē “Kurš ir kā Dievs?” (lat. “Quis ut Deus?“), Sv. Rakstos vārdā minēts četrreiz: divreiz Daniēla grāmatā (10:13; 12:1), tad vēl Apustuļa Jūdas vēstulē un Sv. Jāņa atklāsmes grāmatā (12:7). Pēdējā lasām: “Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi.” Tieši šī citāta dēļ Mihaēls īpaši tiek godāts kā debess karapulku pavēlnieks (gr. Αρχηστρατηγα; bsl. Архистратига) un tāpēc arī – Baznīcas aizstāvis pret tās ienaidniekiem. Liturģijā viņam tiek piedēvēts arī pienākums aizvest mirušo dvēseles Dieva priekšā (sk. piem. Sv. Mises formulāru šiem svētkiem un Misēm par mirušajiem) (Catholic Encyclopedia, Vol. 10, p. 275.). Herma (1.–2. gs.) piemin, ka eņģelis Miķelis ir nodevis ticīgajiem Dieva likumu, un uzrauga, kā viņi to pilda (Gans, 3:8).

Sv. Miķeļa bazilika, kuras iesvētīšanas svētkus svin 29. septembrī, atradās ārpus Romas, Sāls ceļa (Via salaria) septītajā jūdzē. Dievnams līdz mūsdienām nav saglabājies, bet mūžīgajā pilsētā tagad ir vairāki citi Sv. Miķelim veltīti dievnami, tajā skaitā – bijušajā Adriāna mauzolejā jeb Eņģeļa pilī, kur 590. gadā esot parādījies šis eņģelis vēstot pilsoņiem par viņu lūgšanu uzklausīšanu un mēra epidēmijas beigām.

Liturģiskajos tekstos Romas ritā Sv. Miķelis minēts ne tikai viņam veltīto svētku formulāros, bet arī katrā Sv. Misē tās tradicionālajā formā. Lūgšanā Confiteor: “Es apsūdzos visspēcīgajam Dievam, svētīgajai, vienmēr Jaunavai Marijai, svētīgajam ercenģelim Miķelim, svētīgajam Jānim Kristītajam, svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam, visiem svētajiem un jums, brāļi, …” Pēc klusās Sv. Mises priesteris ar tautu lūdzas tā sauktās Pāvesta Leona XIII lūgšanas, kas sastāv no trīskārša “Esi sveicināta, Marija”, tad “Esi sveicināta Karaliene”. Seko lūgšana “Dievs, mūsu patvērums” un tad – lūgšana Sv. Miķelim: “Svētais erceņģeli Miķeli, aizstāvi mūs cīņā; esi mūsu aizsargs pret velna ļaunumu un viltībām. Dievs lai pavēl viņam, tā mēs pazemīgi lūdzam, bet Tu, debesu karapulku vadoni, iedzen sātanu un citus ļaunos garus, kas klejo pa pasauli dvēseļu samaitāšanai, ar dievišķo spēku ellē. Amen.” Pēdējā laikā daži priesteri uzsākuši skaitīt šo lūgšanu arī pēc reformētās Sv. Mises svinēšanas.

“Svarīgums, ko Sv. Miķeļa kultam piešķir liturģija, ir viegli saprotams, līdzko iedomājamies galveno lomu, kas šim erceņģelim piešķirta cīņā pret Sātanu. Cīņa debesīs iesākās tūlīt pēc Lucifera pirmās sacelšanās. […] Dieva Vārds nokāpa uz zemes kā stiprākais karavīrs, lai atgūtu sava Tēva noniecināto godu un noliktu Viņa ienaidniekus sev par kāju pameslu. Šajā cīņā starp labo un ļauno, kurā neviena radība nevar palikt neitrāla, Viņam par sabiedrotajiem ir Miķelis un viņa eņģeļi, Baznīca un svētie, kuri cīnās zem Viņa karogiem ar kaujas saucienu “Kurš ir kā Dievs?” Pretējā pusē stāv Lucifers un viņa eņģeļi kopā ar visiem, kas viņiem palīdz, pirmkārt mūsdienu slepenās biedrības, kuras cenšas izpildīt to, ko apustulis sauc par negantības noslēpumu, kas jau pieņemas spēkā (sk. 2 Tes. 2:7. – Tulk. piez.) un kas sasniegs maksimumu, tuvojoties pasaules galam, pirms Kristus pēdējās atnākšanas. Tomēr šī velnišķīgā negantības plāna izpilde tagad vēl tiek, Sv. Pāvila vārdiem sakot, kaut cik aizkavēta, lai Dievs varētu izpildīt savu pestīšanas un mīlestības plānu. Kā saka apustulis, tas, kas pašlaik aizkavē un novilcina Sātana pārejošās uzvaras, ir personisks spēks, ko teologi identificē ar Sv. Miķeli vai ar Katolisko Baznīcu. Dēmons, lai gan gatavojas lielākajai un izšķirošajai cīņai, ko laiku beigās uzsāks pret Kristu, pagaidām tomēr nevar darīt visu, ko vēlas, – Baznīcu sargā Miķeļa un viņa eņģeļu neredzamā klātbūtne. Var jautāt, kāpēc šajā cīņā pret dēmonu Dievs mūs ir nodevis eņģeļu aizsardzībā. Iemesls ir viegli saprotams. Dēmons ir gars, kurš neko nav zaudējis no savas dabas izcilības. Tāpēc, lai cīņa nebūtu ar nesamērīgiem spēkiem, Dievs ir nolicis mums līdzās sargus, kuriem ir tāda pati – proti, tīri garīga – daba kā Luciferam, bet kuri ir stiprāki un varenāki par to.”  (Svētīgais Ildefonss kardināls Šusters, OSB, Liber sacramentorum, vol. 8, p. 287–288.)

 

Posted in Uncategorized | Komentēt

Gadalaika gavēnis septembrī

augliNedēļā pēc Sv. Krusta paaugstināšanas svētkiem (14. septembrī) ir trīs dienas ar īpatnējiem nosaukumiem “Feria IV/Feria VI/Sabbatum quator temporum“, tātad – Četru laiku trešdiena/piektdiena/sestdiena”. Latgaliski pazīstams nosaukums “gads daļu dīnas”. Šādas dienas ir pavisam četrās gada nedēļās: bez nupat minētajām vēl arī Adventa 3. nedēļā, nedēļā pēc Gavēņa 1. svētdienas, kā arī Vasarsvētku oktāvas laikā. Šogad septembra gavēņa dienas iekrīt 21., 23. un 24. septembrī, tātad trešdiena sakrita ar sv. apustuļa Mateja svētkiem (Matīss – vārdadienu kalendārā). Tomēr Sv. Misē un Kanoniskajās stundās rubrikas paredz arī gavēņa dienas līdzpieminēšanu.

Līdz 20. gs. 60. gadiem šajās dienās bija jāievēro gavēnis. Šīs gandarīšanas dienas ir viena no senākajām Romas liturģiskā kalendāra sastāvdaļām, kā arī ekskluzīvi “romiska” – proti, tā nav pazīstama Austrumu ritos un pat Milānas (Ambrozija) ritā tā ieviesās tikai 16. gs (I. card. Schuster, Liber sacramentorum, vol. 5, p. 169).

Šo īpašo dienu izcelsme meklējama Senās Romas paražās, kuri trīs reizes gadā svinēja noteikta lauku darba perioda beigas un pateicās savām dievībām par labvēlību dāvājot ražu. Jūnijā, t. i. gada ceturtajā mēnesī pēc romiešu kalendāra, bija feriae sementivae (latviski mēs teiktu – apsējības), septembrī jeb septītajā mēnesī – feriae messis (pļaujas svētki, appļāvības), decembrī jeb desmitajā mēnesī – feriae vindimiales (vīnogu sezonas beigas). Baznīca, atzīstot Dievu par visu labumu devēju, uzskatīja par vēlamu arī kristiešiem savos dievkalpojumos pateikties par šiem labumiem, savā kalendārā ņemot vērā arī Dieva iekārtotos dabas ritmus. Šīm svinībām Baznīcas Romas rita kalendārā atbilst gadalaiku gavēņi attiecīgi Vasarsvētku oktāvas laikā, nedēļā pēc 14. septembra un Adventa trešajā nedēļā. Pāvestu hronika Liber pontificalis šo dienu iestādīšanu piedēvē pāvestam Kallistam (217.–222. g.), bet Leons Lielais to uzskatīja pat par apustulisku tradīciju. Lai neviens no gadalaikiem nepaliktu novārtā un būtu atbilstība Vecās Derības sezonu gavēņiem (sk. zemāk), kalendāram tika vēlāk tika pievienotas tādas pašas dienas nedēļā pēc Gavēņa pirmās svētdienas (tās bija jau pazīstamas pāvesta Gelazija laikā (492.–496. g.) (Catholic Encyclopedia).

Tā kā Vecās Derības tauta gavēja ik nedēļu otrdienās un ceturtdienās, tad kristieši jau no vissenākajiem laikiem arī pieņēma šādu paradumu, pārceļot to uz trešdienām (pieminot Jēzus nodošanu tiesai) un piektdienām (pieminot krustā sišanu), kā tas minēts jau vissenākajos kristiešu dokumentos (piem. Didache). Romas baznīca jau agri tām pievienoja arī sestdienu (Jēzus gulēšana kapā). Vēlāk, iknedēļas disciplīnai kļūstot vieglākai, vismaz trīs reizes gadā tika ievērots senākais gandarīšanas paradums. Ceturtajai reizei bija mazāka praktiska nozīme, jo gandarīšanas stingrības ziņā šīs trīs dienas neatšķīrās no pārējām Gavēņa darbdienām.

Ražas svētku savienošanu ar gandarīšanu pāvests Leons Lielais pamato šādi: “Pabeiguši zemes augļu novākšanu, cienīgi sniegsim to devējam Dievam atturības upuri” (Sermo II de ieiun. X mens.) Kristietim, saņemot no Dieva līdzekļus savas laicīgās dzīves nodrošināšanai, jāpaceļ sirdi uz Dievu visa devēju. Citādi viņš būtu kā cilvēks, kurš saka (Lk. 12:19,20): “Dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro!” un kuram Dievs atbild: “Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji?” (P. Gueranger, L’Anneau liturgique).

Gadalaiku gavēņa trešdienu Sv. Misē vienmēr pirms Evaņģēlija ir divi Vecās Derības lasījumi, bet sestdienā Vecās Derības lasījumi ir pat pieci, un vēl klāt nāk arī apustuļa Pāvila vēstules lasījums. Šīs četras sestdienas izsenis Baznīcā bija arī priesteru, diakonu un zemāko klēriķu (subdiakonu, akolītu, eksorcistu, lektoru, ostiāriju) ordināciju dienas. Romas Pontifikālē ordinācijas dievkalpojums ir īpaši pielāgots šai dienai, tā ka pēc katra no lasījumiem tiek ordinēti vienas kārtas kandidāti augšupejošā secībā; kā pēdējie tiek ordinēti – priesteri – pirms evaņģēlija. Diemžēl mūsdienās arī semināri, kur piekopj tradicionālo Romas ritu, praktisku apsvērumu dēļ bieži vien ordinācijas notur citās dienās, jo principā tas ir atļauts.

Kamēr Adventa, Gavēņa laika un Vasarsvētku gandarīšanas dienas pēc saviem dievkalpojumu tekstiem ir iekļautas attiecīgajā liturģiskajā laikā, septembra gavēņa dienas dievkalpojumi ir saglabājuši savu “lauksaimniecisko” raksturu, kā arī atsauci uz Vecās Derības pirmtēliem. Tā sestdienas Mises ceturtais lasījums (Zah. 8:4–19) piemin Kunga iestādītos četrus gavēņus – ceturtajā, piektajā, septītajā un desmitajā mēnesī. Šīs pašas Mises lasījumi norāda uz diviem septītajā mēnesī jūdu tautai atzīmējamiem notikumiem – Salīdzināšanas jeb gandarīšanas dienu (jom kippur) (1. lasījums, Lev. 23:26–32) un Lieveņu svētkus (sukkõt), savā ziņā ražas svētkus, svinamus septiņas dienas (2. lasījums, Lev. 23:39–43). Septembra gandarīšanas dienas apvieno sevī abus aspektus. Citi lasījumi savukārt uzsver Dieva žēlsirdību un piedošanu tās dažādās izpausmēs (Hoz. 14:2–10, Zah. 8:4–19, Lk. 7:36–50).

Romas rita 1969. gada liturģiskā reforma svītroja gadalaiku gavēņa dienām no Romas vispārējā kalendāra, tādējādi pārraujot vienu no saitēm, kas mūs saistīja ar agrīnās kristietības un pat Vecās Derības praksi (bīskapu konferencēm gan vēl arvien ir iespēja tādas dienas noteikt, dievkalpojumiem izvēloties kādu no Votīvmisēm) . Tradicionālajā rita formā tām ir sava pastāvīga vieta liturģiskajā gadā, un ņemot vērā pāvesta Franciska centienus  atgādināt ticīgajiem par Dieva žēlsirdību, kā arī par pienākumu taisnīgi un saprātīgi izmantot dabas resursus, tās iegūst jaunu aktualitāti. Šo dienu, īpaši septembra mēnesī, dievkalpojumu teksti piedāvā bagātīgu katehētisko materiālu tieši par šī tēmām. Ar šādu domu pirms diviem gadiem amerikāņu priesteris Kristofers Smits sagatavoja un publicēja izglītojošu ilustrētu bukletu par visu četru gadalaiku gandarīšanas dienām un pavasara Rogāciju dienām (angļu valodā), kas pieejams internetā un varētu būt ļoti piemērots bērnu katehēzei.

Posted in Uncategorized | 1 komentārs

Latīņu valoda ap mums (5): Turības darbi

Uzsākot latīņu valodas vietai mūsdienu Rietumu civilizācijā veltīto rakstiņu sēriju, tika atzīmēta seno romiešu valodai arvien vēl būtiskā loma medicīnā un bioloģijā (īpaši taksonomijā). Taču arī citu zinātņu pārstāvji labprāt izmanto latīņu valodu savos akadēmiskajos izdevumos kaut vai kā noformējuma elementu.  Izplatītākais no tiem ir izdevumu nosaukumi. Ja veic meklēšanu Amerikas Ķīmijas biedrības veidotā bibliogrāfiskā resursa Chemical Abstracts literatūras avotu indeksā, tad ievadot vārdu “acta” iegūst vairākus simtus periodisko izdevumu nosaukumu ķīmijā un saistītajās dabaszinātnēs, kuru nosaukumi veidoti latīņu valodā un ietver šādu vārdu (noklikšķiniet uz ekrānattēla, lai palielinātu). Valstis, kurās šie žurnāli iznāk, ne visas izsenis pieder Rietumu civilizācijai, – tādus izdod arī Ķīnā (Acta Metallurgica Sinica, Acta Physica Sinica u. t. t.) vai, piemēram, Irānā.

acta

Latīņu vārds “ācta” šajā gadījumā ir nekatrās dzimtes daudzskaitļa forma, kas saistīta ar darbības vārdu “agere” (darīt, darbināt, veikt, un daudzas līdzīgas nozīmes). “Acta” tātad nozīmē “darbi; padarītais”, bet jau Senās Romas laikos tas nozīmēja arī protokolu, dienasgrāmatu, tā pārnesot nozīmi no pašiem izdarītajiem darbiem uz dokumentiem, kur tie aprakstīti. Arī latviešu lietvedības termins “akts” (vienskaitļa formā) apzīmē dokumentu, ko sastādījusi, piemēram, kāda komisija un kas fiksē šīs komisijas konstatēto faktu vai lietu stāvokli, bet būtībā – šīs komisijas veikumu. Tāpat kā tiesību akts – likumdevēja veikumu. Zinātniskie žurnāli, kuru nosaukumā ir “acta”, sākotnēji parasti bija kādas zinātniskās biedrības sēžu protokoli, kur tās biedri ziņoja par saviem pētījumiem. Mūsdienās tie, protams, satur atsevišķu zinātnieku vai to grupu ziņojumus par savu veikumu.

Žurnāls ar latīnisku nosaukumu iznāk arī Latvijā. Tas ir pavisam jauns – iznāk kopš 2010. gada. Jauns ir arī izdevējs – Biznesa augstskola “Turība”, kas dibināta 20. gs. 90. gados. Augstskola izdod savu zinātnisko žurnālu “Acta Prosperitatis“, kas iznāk reizi gadā. Tā tēmas ir visnotaļ mūsdienīgas; raksti veltīti aktuālām sabiedrisko zinātņu tēmām (komunikācijai, vadībzinātnēm, jurisprudencei, tūrismam, u. c.) ar uzsvaru uz praksi. Interesanti, ka žurnāla sastādītāji, tā pirmā numura ievadrakstā iepazīstinot lasītājus ar jauno izdevumu, nemaz nepaskaidro žurnāla nosaukumu, nedz arī tā izvēles motīvus. Laikam taču uzskata, ka tas ir acīmredzams katram.

acta_prosperitatis_m

Un patiešām, nosaukumā ietverts augstskolas nosaukums, tulkots latīniski. Tātad turībnieki lasītājiem rāda savu pasniedzēju (un ne tikai) zinātnisko veikumu. “Turības darbi”. Vārds “prõsperitās” var nozīmēt gan “turība”, gan “labklājība”, gan “uzplaukums”, gan arī “laime” vai “veiksme”. Žurnāla nosaukums nav gluži viennozīmīgs. Tas varētu arī nozīmēt nevis augstskolas “Turība” veikto, bet gan visu to, ko cilvēki dara, ja viņi ir turīgi jeb ja viņiem veicas.

Abi žurnāla nosaukumā ietvertie vārdi, protams, dažādās gramatiskajās formās sastopami arī tradicionālā Romas rita lūgšanās. Piemēram, pirmās kanoniskās stundas – Prīmas – himnā lūdzamies “ut in diurnis actibus nos servet a nocentibus“, – proti, lai dienas darbos, t. i .,visā, ko mēs dienas garumā darīsim, Dievs mūs sargā no tā, kas mums ir kaitīgs. Savukārt lūgšanās pirms došanās ceļā ir pantiņš: “V. Benedictus Dominus die quotidie. R. Prosperum iter facit nobis Deus salutarium nostrorum.” (“Lai ir slavēts Kungs ik dienas. Lai mūsu pestīšanas Dievs dara laimīgu (veiksmīgu) mūsu ceļu.“). Arī lūgšana pār upurdāvanām  (secreta) Dievmātes vārda dienas (12. septembrī) Svētajā Misē izsaka līdzīgu nodomu: “Tua, Domine, propitiatione, et beatae Mariae semper Virginis intercessione, ad perpetuam atque praesentem haec oblatio nobis proficiat prosperitatem et pacem” (“Ar Tavu, Kungs iežēlošanos un Svētās Marijas mūžam Jaunavas aizlūgumu, lai šī upurdāvana mums palīdz gūt laimi un mieru mūžībā un tagad“).

Iepriekšējie šīs sērijas raksti: (1), (2), (3), (4).

 

Posted in Uncategorized | Komentēt

Noslēgusies trešā liturģiskā konference “Ars celebrandi”

Vloclavekas bīskaps V. Merings kopā ar priesteriem un ministrantiem pēc Sv. Mises (ars celebrandi)

Pirms diviem mēnešiem ziņojām par gatavošanos tradicionālajam Romas ritam veltītajai konferencei “Ars celebrandi” Dievmātes svētvietā Liheņā (Polijā). Asociācijas “Una Voce Polonia” rīkotā pasākuma, kas notika no 4. līdz 11. augustam, kulminācija bija svinīga Sv. Mise coram episcopo, kas notika 9. augustā svētvietas bazilikā, tronī asistējot vietējam bīskapam V. Meringam. Par to ziņo portāls Rorate-caeli, atsaucoties uz pasākuma organizatoriem.

Bīskaps V. Merings pēc šī dievkalpojuma sacīja: “Mans lielākais pārsteigums – priecīgs pārsteigums – ir fakts, ka tik daudz jaunu cilvēku izsaka interesi par šo dievkalpošanas formu, kas nebūt nav viegla. [..] Mēs dzirdam no daudziem pareģojumus, ka kristietība mirstot. Tikmēr jauno cilvēku interese par šo grūto, bet skaisto liturģijas formu modina lielas cerības.” Bīskaps uzsvēra, ka pastāv centieni atņemt jaunajiem viņu mantojumu, izraut daļu viņu identitātes no viņu sirdīm, kas noved pie nespējas atrast savu vietu dzīvē; uz to norāda depresijas un dzīves jēgas zudums jauniešos. Prelāts arī sacīja, ka viņš kā bīskaps nekad nav piedalījies Sv. Mises dievkalpojumā, kurš ticis tik rūpīgi sagatavots un tik pilns ar jēgpilnām zīmēm, un uzslavēja rīkotājus un dalībniekus par viņu godbijību pret Vissvētāko Sakramentu un precīzu liturģisko kalpošanu.

Dievkalpojumos un mācību kursos piedalījās ap 170 dalībnieku no Polijas un citām zemēm – gan garīdznieki, gan laji, kuri apguva savai kārtai un talantiem atbilstošu kalpošanu Romas rita tradicionālajā formā un dominikāņu ritā (piekalpošanu pie altāra un liturģisko dziedāšana, priesteri – arī Sv. Mises un kanonisko stundu celebrēšanu).

Lai arī tie, kam nebija iespēja piedalīties, redzētu, kā tradicionālais rits iedvesmo cilvēka gara pūliņus lūgšanās, ceremonijās, dziedājumos un baznīcas mākslā, lai visu labāko, kas no Dieva saņemts, Viņa lielākam godam upurētu publiskā dievkalpojumā, rīkotāji ir publicējuši plašu fotoattēlu klāstu par 9. augusta svinīgo Misi (galerija). Paredzams, ka šajā vietnē drīz parādīsies attēli arī no citiem dievkalpojumiem.

Posted in Uncategorized | Komentēt