Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 22. novembrī

“Kad jūs redzēsiet izpostīšanas negantību esam svētajā vietā …” (Mt. 24:15). (“Inside the Vatican” 30.10.2019.)

Liturģiskā gada pēdējā svētdienā, 22. novembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Šīs svētdienas evaņģēlija (Mt. 14:15–35) komentārs šajā vietnē bija publicēts pērn.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 25. oktobrī

Huberts un Jans van Eiki. Kristus Karalis. Ģentes altāra fragments (ap 1430. g.)

Kristus Karaļa svētkos, t. i. oktobra pēdējā svētdienā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Par šo svētku iedibināšanu un dievkalpojuma tekstiem šajā vietnē varēja lasīt jau 2015. gadā. Šo svētku ieviešanas vēsturiskie un teoloģiskie aspekti apskatīti 2017. gada publikācijā.

Svētku evaņģēlija lasījums (Jņ. 18:33–37) vēstī par Pilāta veikto Jēzus nopratināšanu. Sv. Augustīna komentāru par to atrodam Matutīna lasījumos Romas breviārā:

Kas tur liels mūžības valdniekam kļūt par karali cilvēkiem? Kristus taču nav Israēla valdnieks, lai ievāktu meslus vai ar dzelzs ieročiem apbruņotu karaspēku, kurš karotu pret redzamiem ienaidniekiem, bet gan Viņš ir Israēla valdnieks, lai valdītu sirdīs, būtu padoma devējs uz mūžiem un vestu uz debesu valstību tos, kuri tic, cer un mīl. Tātad – Dieva Dēls, ar Tēvu vienlīdz godājams, Vārds, caur kuru viss ir radīts, ir vēlējies būt Israēla ķēniņš, lai parādītu mums savu žēlsirdību, nevis lai palielinātu savu varenību. Jo kurš uz zemes tiek saukts par Israēla ķēniņu, debesīs tiek saukts par eņģeļu Kungu. Bet vai tikai jūdu ķēniņš, vai tomēr arī pagānu? Jā, arī pagānu, kā Viņš ir teicis caur pravietojumu: “Bet mani Viņš iecēla par ķēniņu pār Sionu, Savu svēto kalnu, lai es sludinātu Viņa likumu” (Ps. 2:6,7), un lai Sionas kalna dēļ kāds neteiktu, ka Viņš ir iecelts tikai par jūdu ķēniņu, tūlīt piebildis: “Kungs teica man: „Tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju. Prasi no manis, un es došu tev tautas mantojumā un pasaules robežas tavā īpašumā”” (Ps. 2:7,8).

“”Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes.”” Lūk, ko labais Mācītājs gribēja, lai zinām. Bet vispirms mums bija jāuzzina to – gan pagānu, gan jūdu – domas par Viņa valstību, no kuriem Pilāts to bija dzirdējis: it kā Viņš būtu nododams nāvei, jo iekārojis valdnieka gadu, kāds Viņam nepienācās, vai ka padotie būtu nenovīdīgi pret valdītājiem un tātad būtu jābaidās, ka viņa valdīšana būtu vērsta pret romiešiem vai pret jūdiem.”

“Bet Kungs varēja atbildēt “Mana valstība nav no šīs pasaules” jau kad viņam primoreiz pārvaldnieks jautāja “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” Bet Viņš ar pretjautājumu “Vai tu pats no sevis to saki, vai citi tev par mani stāstījuši?” gribēja parādīt, ka to Viņam jūdi pārmeta kā noziegumu, tādējādi mums atklājot cilvēku domas, kuras viņš zināja, “jo tās ir tukšas” (Ps. 93:11), un viņiem – kā jūdiem, tā pagāniem – pēc Pilāta atbildes jau piemērotāk un pienācīgāk varēja sacīt: “Mana valstība nav no šīs pasaules.””

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads | Komentēt

Jaukuma metafizika

Ilze Podniece


Vai būt jaukam un būt labam ir viens un tas pats? Turpinot nesen iedibināto filozofijas sadaļu šajā vietnē, publicējam rakstu, kura pamatā ir referāts, kas 2018. g. 12. maijā nolasīts Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta studentu konferencē (Redakcijas piezīme).


Tēmas aktualitāte: Personīgi novērojumi par, manuprāt, nevēlamas tendences – jaukuma kulta – uzplaukumu atsevišķu ticīgo vidū.

Jaukuma metafizika vieglajā valodā: Būt jaukam ir pats svarīgākais mārketingā, nevis evaņģelizācijā. Jāsaka, kā ir, nevis, kā klausītāji grib dzirdēt.

Secinājumi: Jaukums nav tas pats, kas labums. Dievs ir labs, nevis jauks.

Uzsaukums: Tiecieties būt labi, nevis jauki!

Metafizika ir filozofijas nozare, kuras izpētes objekts ir esamība.

Dievs kā Augstākā Esamība, bezgalīgi pilnīgs Gars un Tīrs Akts ietver sevī visas labās īpašības vispārākajā pakāpē. Līdz ar to varam apgalvot, ka Dievam ir radīto lietu īpašības, bet no tām jāizslēdz viss nepilnīgais. Ņemot vērā iepriekš minēto, atbildēsim uz jautājumu, vai Dievs ir jauks. Lai to izdarītu jānoskaidro, vai jaukumam kā esamībai piemīt nepilnības, kā arī, ievērojot, ka Dievs ir nemainīgs, vai Dievs vienmēr rīkojas jauki.

Vispirms, lai definētu jaukumu kā esamību, tiks izmantotas Aristoteļa kategorijas, t.i., sniegtas atbildes uz jaukumu kā esamību aprakstošiem jautājumiem.

Kas ir jaukums?  Īpašība, kas atklājas starppersonu attiecībās.

Kāds ir jaukums? (kā tas izpaužas?)  Jaukums ir ērts, patīkams, apmierinošs un pieņemams attiecībā pret otru cilvēku (subjektu-uztvērēju).

Kāpēc jaukumu vajag, kāda ir tā funkcija?

a) jaukums veicina pozitīvāku, efektīvāku starppersonu saskarsmi;

b) lai iegūtu subjekta-uztvērēja labvēlību;

c) lai pats jaukais justos subjekta-uztvērēja saprasts, akceptēts un pieņemts.

Jaukuma attiecības pret apkārtējo, relācija citu īpašību starpā: Jaukums atrodas starp patieso labuma vēlēšanu un vēlmi pilnīgi izdabāt otram. Ne vienmēr vēlme izdabāt nonāk konfliktā ar patieso labuma vēlēšanu, bet šāda iespējamība tomēr pastāv.

Stāvoklis – jaukuma atbilstība mērķim. Ja mērķis ir padarīt dzīvi ērtāku un patīkamāku, tad jaukums savu mērķi sasniedz. Bet par to arī turpmāk, apskatot jaukuma esamības īpašības (transcendentālijas).

Ko ar jaukumu dara? Iegūst subjekta-uztvērēja labvēlību. Pats jaukais iegūst akcepta un pieņemšanas patīkamo sajūtu.

Aktivitātes jautājums: Ko jaukums dara? Jaukums rada labvēlīgu, pieņemošu atmosfēru, veicina atvērtību un atslābināšanos.

Kad jaukums var atklāties? Starppersonu saskarsmes laikā.

Jaukumam kā jebkurai esamībai jāpiemīt arī esamības īpašībām (transcendentālijām), kas ir labais, skaistais un patiesais. Tomēr, ja pieņemam, ka jaukums ir nepilnīga esamība, tai jāpiemīt arī novirzēm no Augstākās Esamības, t.i., nepilnībām labā, skaistā un patiesā atklāšanā.

Pirmā Esamības īpašība – labais. Jaukumā labais atklājas kā ekstrēms iejūtīgums, arī kā gatavība upurēt savas intereses otra interešu labā. Savukārt, novirze no labā ir tas, ka vēlme izpatikt, izdabāt ir lielāka par vēlmi rīkoties saskaņā ar patieso labumu. Jaukums ir labums bezmugurkaulnieka stadijā tajā nozīmē, ka jaukumā labums tiek pakārtots, pirmkārt, ērtuma formai, kas var nonākt pretstatā patiesā labuma vēlēšanai.

Attiecībā uz skaisto jāatzīst, ka jaukums ir skaists, ja ar skaistumu saprot to, kas ir patīkams visiem (Kants). Savukārt, ja skaisto definē kā mērķtiecības formu objektā (arī Kants), tad jaukums, kaut arī patīkams, tomēr pats par sevi ir maz derīgs (un līdz ar to arī skaists). Tas ir tik pat derīgs kā televīzijas šovi vai lubu literatūra.

Patiesais jaukumā atklājas kā patiesa vēlme radīt komfortu, labsajūtu, var teikt, ka tā ir izcilas viesmīlības nostāja. Tomēr patiesais jaukumā ir korumpēts ar “mīļā miera labad”, t.i., vēlmi izbēgt no konflikta un paniskām bailēm konfrontēties. Tāpat jaukais ir korumpēts ar vēlmi būt saprastam, atzītam un akceptētam. Lai nezaudētu jauko atmosfēru, jaukais var noklusēt patiesību, ko grūti pieņemt. Nebūs ērti un patīkami – nebūs jauki.

Balstoties uz iepriekš minētajiem argumentiem, atklājas, ka jaukums nav pilnīga esamība un tādēļ to nevar piedēvēt Dievam.

Jāmin arī vēl cits aspekts, kas neļauj šo īpašību attiecināt uz Dievu, un tā ir Dieva nemainība.

Dievs ir Tīrs Akts. Tas nozīmē, ka Dievā nekas (t.sk., spējas, īpašības) nav potenciālā stāvoklī, t.i., nekas nav tāds, kas varētu īstenoties, bet vēl nav īstenojies. Tā kā Dievs ir bezgalīgi pilnīgs, Viņš nevar pilnveidoties. Tātad, ja Dievam piemistu jaukums, brīžos, kad Viņš rīkotos pretēji vispārējai izpratnei par jauku rīcību, jaukums Viņā būtu potenciālā stāvoklī, bet tā kā Dievs ir Tīrs Akts, tas nav iespējams.

Cilvēkam būt jaukam ir labi, kaut arī ne vienmēr. Ir situācijas, kad, ja gribam rīkoties saskaņā ar patiesību, nākas rīkoties nejauki. Par to, vai cilvēks ir jauks varētu spriest gandrīz vai statistiski apkopojot, cik bieži konkrētais subjekts ir rīkojies jauki attiecībā pret subjektu-uztvērēju. Savukārt, ja Dievam piemīt kāda īpašība, Viņš nevar rīkoties pret to. Piemēram, Dievs ir gudrs, mēs sakām, ka Viņš pats ir Gudrība, Dievs ir labs, Viņš pats ir Augstākais Labums un nevar izdarīt kaut ko, kas nav labs. Dievs nevar būt Augstākais Jaukums, jo par Dievu nevar teikt, ka Viņš visiem un vienmēr ir šķiet „ērts”, bet tas ir mūsu patiesā labuma dēļ līdz ar to tas nav pretrunā tam, ka Viņš ir Augstākais Labums.

Piemēram, Jēzus rīcība, kad Viņš izgaiņāja Jeruzalemes svētnīcas tirgotājus, kā to apraksta evaņģēlists Jānis, nez vai vērtējams kā jauks akts. Jēzus, ja būtu gribējis rīkoties jauki, taču būtu varējis pacietīgi apstaigāt katru tirgotāju un tādā veidā mierīgā atmosfērā un diskrēti norādīt tirgotājiem uz nevēlamību, ka tie ar savu rūpalu nodarbojas tieši šeit. Dievs kā Augstākais Jaukums un Jēzus tikko minētās aktivitātes Jeruzalemes templī rada acīmredzamu pretrunu.

Arī svēto dzīves apraksti liecina par situācijām, kad jaukums tika atmests lielāka mērķa vārdā, jo cilvēks ir radīts kam lielākam nekā ērtai un patīkamai dzīvei. Piemēram, ir liecības par tēva Pio dzīvi, ka šis svētais mistiķis, parasti būdams neticami pacietīgs un gādīgs, visiem par pārsteigumu kādu grēcinieku nolamājis par cūku. Bet tas nesa savus augļus un šie skarbie vārdi gluži kā pļauka atgrieza nelaimīgo īstenībā, deva nepieciešamo grūdienu nožēlot, apņemties laboties un izmainīt visu dzīvi.

Nobeigumā gribu teikt, ja Dievs ir palicis pārāk ērts, vajadzētu izvērtēt nepieciešamību verificēt savu Dieva tēlu. Dievam atklājoties esam jaukam, iespējams, ir iemesls bažām, jo ērts visdrīzāk ir sinkrētiskā ceļā sintezēts, personalizēts un savām interesēm pielāgots priekšstats, veidojot sev pieņemamāko Dieva tēlu. Svarīgi ir neļauties kārdinājumam pieņemt vēlamo par patieso, jo Realitāte neizmainās atkarībā no mūsu priekšstatiem par to.

Publicēts iekš Filozofija | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 27. septembrī

Sv. Jānis Zeltamute (347.–407.). Mozaīka bij. dievnamā Hagia Sophia Stambulā (Wikipedia)

Septiņpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 27. septembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem, piedaloties Schola Sancti Meinardi.

Šīs Sv. Mises evaņģēliju (Mt. 22:34–46) Sv. Jānis Zeltamute komentē šādi, kā to lasām dienas Breviāra lasījumos: “(Kad Jēzus bija) apklusinājis saducejus (turpat, 23–32), viņam atkal uzbruka farizeji. Kad tiem būtu bijis jāklusē, tie vēlējās strīdēties un izbīdīja priekšā likuma zinātāju, gribēdami nevis mācīties, bet kārdināt, un tā jautāja: “Kas tad ir pirmais bauslis likumā?” Tā kā pirmais ir “Tev būs mīlēt Kungu savu Dievu”, tā jautādami viņi sagaidīja, ka viņš sevis dēļ šo bausli kaut kā sagrozīs vai tam ko pieliks, jo viņš sevi “darīja par Dievu” (Jņ. 10:33). Lai parādītu, ka viņi tā darīja, jo viņos nebija tuvākmīlestības, bet viņi sirga ar nenovīdības kaiti, viņš sacīja: “Mīli Dievu savu Kungu – šis ir lielākais un pirmais bauslis! Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Kāpēc tas ir līdzīgs? Jo pirmais rada otro un to arī nostiprina. “Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas” (Jņ. 3:20). Un atkal: “Neprātīgais saka savā sirdī: „Dieva nav!”” Un turpat tālāk: “Tie ir samaitāti, izdarīja šausmīgus darbus” (Ps. 13:1). Un vēlreiz: “Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārībā. Daži, pēc tās dzīdamies, ir nomaldījušies no ticības” (1. Tim. 6:10). Un – kas mani mīl, pildīs manus baušļus (sal. Jņ. 14:15), kas iesākas un sakņojas bauslī: “Mīli Dievu savu Kungu un mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Ja tātad mīlēt Dievu nozīmē mīlēt tuvāko (piem., teikdams “Ja tu mani mīli, Pēteri, gani manas avis” (sal. Jņ. 21:17)) un ja tuvākmīlestība nozīmē baušļu izpildīšanu (sal. Rom. 13:10), tad pamatoti saka, ka tajā “ir ietverti visi likumi un pravieši”. Un kā arī iepriekš, jautāts par augšāmcelšanos, viņš pamācībā izteica vairāk nekā viņa kardinātāji jautāja, tā arī šeit, jautāts par pirmo bausli, viņš pats pieminēja otro, kas nav daudz zemāks par pirmo: “Otrs ir pirmajam līdzīgs”. Tā viņš diskrēti lika manīt, ka tos jautāt mudina skaudība. Tuvākmīlestība, kā (apustulis) saka, neskauž (1. Kor. 13:4).”

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Modernisma herēzes filozofiskais aspekts pāvesta Pija X enciklikā „Pascendi dominici gregis”

Marija Podniece


Visu herēžu sintēzi, kā modernismu nodēvēja pāvests Pijs X, varētu uzskatīt par ideju vēstures epizodi, tomēr tā, ārēji mainoties, bet būtībā paliekot tāda pati, arvien vēl rada kaitējumu. Tāpēc šā svētā pāvesta liturģiskajā piemiņas dienā lasītājiem piedāvājam garāku apcerējumu, kurā mēģināts šo parādību raksturot. Raksta pamatā ir studiju darbs, kas 2020. g. aizstāvēts Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (darba vadītāja prof. M. Kiope, Dr. phil.), un referāts, kas 2018. g. 12. maijā nolasīts šā institūta studentu konferencē (Redakcijas piezīme).


Pāvests Sv. Pijs X (1835.–1914., amatā no 1903. g.) (Wikimedia Commons)

IEVADS

Savā darbā pievērsos modernisma herēzes apskatam, un tā kā pirmais, kurš to definē un apraksta, ir pāvests Pijs X, analizēju viņa encikliku „Pascendi Dominici Gregis”, kas veltīta šai tematikai.

Rakstīt par šo tēmu izlēmu, jo daudzas mūsdienu problēmas Baznīcas iekšienē ir tieši modernisma herēzes izraisītas[1], tādēļ šķita svarīgi izprast tās pamatus un būtību.

Darbs sastāv no divām nodaļām.

Vispirms tiek apskatīti patiesības antropoloģiskie aspekti pāvesta Pija X enciklikā “Pascendi Dominici Gregis”, kuras ievadā iezīmējas patiesības un tās nosargāšanas problemātika, tādēļ pirmās nodaļas ietvaros, par pamatu ņemot Vatikāna I koncila dokumentus – galvenokārt dogmatisko konstitūciju “Dei Filius”, Katoļu Baznīcas katehismu un Svētos Rakstus, apskatīju cilvēka līdzību ar Dievu kā pamatu dogmai par Dieva izziņas iespējamību un par Dieva Atklāsmi kā absolūto patiesību, Baznīcas Tradīciju kā patiesības avotu, kā arī pašu modernisma herēzes jēdzienu. Jāatzīmē, ka pāvests Pijs X savā enciklikā pats bieži atsaucas Vatikāna I koncilu.

Savukārt, otrā nodaļa veltīta modernisma herēzes filozofisko pamatu izklāstam pāvesta Pija X enciklikā „Pascendi Dominici Gregis”. Aplūkoju enciklikas pirmos 18 punktus, jo tie veltīti tieši modernisma herēzes filozofiskajiem aspektiem. Turpināt lasīt

Publicēts iekš Filozofija | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 23. augustā

 

Pelegrí Clavé i Roqué (1811–1880) “Žēlsirdīgais samarietis” (Best Catholic Gifts)

Divpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 23. augustā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā Sv. Mise Aglonas bazilikā

Arī šogad, sanitāro ierobežojumu apstākļos Aglonas bazilikas kriptā 15. augustā notiks Sv. Mise Romas rita tradicionālajā formā. Šoreiz tikai par stundu agrāk – plkst. 7.00 no rīta. Piedalīsies Schola Sancti Meinardi. Svētku norises plānu var apskatīt vietnē katedrale.lv vai arī Tieslietu ministrijas vietnē.

[Papildinājums 18.08.2020.] Tāpat kā citi svētku dievkalpojumi, arī šī Sv. Mise bija redzama arī interneta tiešraidē bazilikas Facebook profilā. Videoierakstu arī tagad var noskatīties. Pats dievkalpojums gan sākas ar apm. 10. minūti. Pirms tam dzirdamas skaņas no dziedājumu mēģinājuma.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 26. jūlijā

Tāds bija sākums Ogres draudzē: tradicionālā Sv. Mise Ogres baznīcā 2008. g. 23. februārī

Astotajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 26. jūlijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

“Ja netaisnās bagātības pārvaldniekam tiek kunga uzslava, ka tas no netaisnām lietām sev sagatavojis taisnību, un kungs, kam nodarīts zaudējums, slavē pārvaldnieka prātīgumu, kurš pret kungu krāpnieciski, pret sevi – prātīgi rīkojies, cik gan daudz vairāk Kristus, kurš nekādu zaudējumu nevar piedzīvot un ir gatavs apžēloties, slavēs savus mācekļus, ja tie būs žēlsirdīgi pret tiem, kuri Viņam ieticējuši?” (Sv. Hieronīms par dienas evaņģēlija lasījumu (Lk. 16:1–9); no Romas Breviāra)

Šajā datumā Baznīca piemin arī Sv. Annu, Vissvētākās Jaunavas Marijas māti.

Bet fotoattēlā redzam momentu no Sv. Mises Romas rita tradicionālajā formā gregorisko dziedājumu kursu ietvaros, kuri notika 2008. g. februārī Ogres Sv. Meinarda draudzē. Tā bija pirmā reize, kad šajā dievnamā tika noturēta tradicionālā latīņu Sv. Mise. Paldies draugiem no Lietuvas, kuri vadīja kursus, bet īpaši celebrantam – pr. A. Budrjum no Šauļu diecēzes. Un viens no toreizējiem ministrantiem tagad pats jau priesteris.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 28. jūnijā

Jacopo Bassano (1510–1592) “Brīnumainais loms” (wikiart.org)

Ceturtajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 28. jūnijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Pandēmijas dēļ uzliktajiem ierobežojumiem ejot mazumā, dievkalpojums atkal notiks dziedātā formā ar Schola Sancti Meinardi piedalīšanos. Jāatzīmē, ka arī visu pandēmijas laiku ikmēneša tradicionālā Sv. Mise Ogrē tika noturēta, tikai, protams, pielāgojoties epidemioloģiskajai situācijai, tomēr ne reizi neizlaižot. Zīmīgi, ka šogad svētdiena, kuras evaņģēlija lasījums mums rāda Jēzu iekāpjam Sīmaņa Pētera laivā un no tās mācām ļaudis, un tad sūtām Sīmani un viņa biedrus vilkt lielo lomu (Lk. 5:1–11), iekrīt tieši Pēterdienas priekšvakarā. Kā šo Rakstu vietu skaidroja Sv. Ambrozijs: “Tā ir laiva, kas pēc Mateja teiktā tiek svaidīta viļņos (sk. Mt. 8:23–26), pēc Lūkas – piepildīta zivīm, lai tajā tu redzi, ka Baznīca, iesākumā satricināta, pēcāk tiek ielīksmota. Jo zivis ir tie, kuri peld pa dzīves ūdeņiem. Tur Kristus guļ, šeit izrīko. Guļ remdenajos, pilnīgajos ir nomodā. Šī laiva, kuru pati Gudrība vada, nešūpojas; te nav neticības, bet ticība ir kā ceļavējš. Kā lai tā tiktu sašūpota, kuru vada Tas, kurā ir Baznīcas pamats? Tur ir šūpošanās, kur maz ticības; šeit ir drošība, kur pilnīga mīlestība. Un ja arī citiem Viņš liek izmest tīklus, tomēr tikai Pēterim saka: “Dodies dziļāk”, tas ir – izzināšanas dzīlēs. Jo kas gan ir dziļāks, kur lielākas bagātību dzīles kā – pazīt Dieva Dēlu un apliecināt viņa dievišķo izcelsmi (sk. Mt. 16:16)?” (no Matutīna lasījumiem)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 24. maijā

Sv. Mise Ogres Sv. Meinarda baznīcā, 2015. g.

Tagad, kad ierobežojumi pandēmijas ierobežošanai ir kļuvuši mazāk stingri, varam ziņot, ka Ogres Sv. Meinarda draudzes baznīcā notiks kārtējā ikmēneša Sv. Mise Romas rita tradicionālajā formā latīņu valodā, un proti – svētdien, 24. maijā, plkst. 12.00, kas ir svētdiena pēc Kunga Debesskāpšanas svētkiem jeb sestā pēc Lieldienām. Protams, ievērojot visas nepieciešamās higiēnas normas.

Par šīs dienas evaņģēlija lasījumu (Jņ. 15:26–27, 16:1–4) Matutīna lasījumos atrodams Sv. Augustīna komentārs: “Kungs Jēzus uzrunā, ko teica saviem mācekļiem pēc vakariņām, kad Viņa ciešanu brīdis jau tuvojās, tā kā dodamies projām un atstādams viņus miesīgi, tomēr pie visiem savējiem līdz laiku beigām palikdams garīgi, pamācīja viņus būt pacietīgiem vajāšanās, ko viņiem būs jācieš no bezdievīgajiem, kurus Viņš apzīmēja ar vārdu “pasaule”.  Tomēr Viņš teicās mācekļus esam izredzējis no šīs pašas pasaules, lai viņi apzinātos, ka caur Dieva žēlastību viņi kļuvuši, kādi ir, bet savu grēku dēļ bijuši tādi, kādi bija. Tad kā uz saviem un viņu vajātājiem viņš acīmredzot norādīja uz jūdiem, lai skaidri parādītos, ka nosodītajai “pasaulei” pieder arī tie, kuri vajā svētos. Jo par tiem Viņš teica (15:21–24), ka tie nepazina to, kurš Viņu sūtījis, un tomēr ienīda gan Dēlu, gan Tēvu, tas ir, to kurš sūtīts un to, kura sūtīts. Un tad nonāca līdz vietai, kur teikts: “Bet vārdiem jāizpildās, kas rakstīti viņu bauslībā: Viņi mani veltīgi ienīda” (15:25, sal. Ps. 119). Tad itin kā turpinot Viņš piebilda: “Bet kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani.
Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis” (26,27). Kā gan tas saistīts ar iepriekš teikto: “Bet tagad viņi tos redzēja un ienīda mani un manu Tēvu. Bet vārdiem jāizpildās, kas rakstīti viņu bauslībā: Viņi mani veltīgi ienīda”? Vai tā, ka Iepriecinātājs patiesības Gars kad atnāks, tos, kuri redzēja un ienīda, pārliecinās ar vēl skaidrāku liecību? Jā, tik tiešām, – pat dažus no tiem, kuri redzēja un tomēr ienīda, Viņš (Sv. Gars) ar savu atnākšanu pievērsīs ticībai, kura darbojas mīlestībā.”

Publicēts iekš Lieldienas | Komentēt