Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 22. augustā

Kristus dziedina spitālīgo (breviary.net)

Trīspadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 22. augustā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem, pieminot arī Dievmātes Bezvainīgās Sirds svētkus, kā tas paredzēts astotajā (oktāvas) dienā pēc Viņas Debesīs uzņemšanas svētkiem. Svētās Mises pirmo lasījumu (Gal. 3:16–22) šajā svētdienas formulārā pāvests Francisks nesenā ģenerālaudiencē komentēja šādi:

“Vēstulē galatiešiem Pāvils pievēršas attiecībām starp Mozus likumu un kristīgās dzīves novitāti Svētajā Garā. Bauslība atrodas ciešā sasaistē ar derību, kura pastāv starp Dievu un Viņa tautu. Bauslības jeb Toras pildīšana garantēja tautai pieeju derības labumiem un īpašas attiecības ar Dievu. Bauslības nepildīšana bija neuzticība derībai. Pāvils tagad parāda, ka derība un bauslība nav saistītas nesaraujami. Dieva derība ar Ābrahāmu balstās ticībā uz apsolījuma piepildīšanos, bet likums tika pievienots vēlāk pārkāpumu dēļ. Taču kaut arī bauslība neietilpa apsolījumā, tā tomēr ir no Dieva, un tai ir skaidra loma pestīšanas vēsturē. Tā nedāvā dzīvību un apsolījuma piepildīšanos. Tas īstenojās Kristū. Šajā apstāklī sakņojas kristīgās dzīves radikālā novitāte: kurš tic Kristum, ir saņēmis Svētā Gara paaicinājumu uz dzīvi, kura atbrīvo no bauslības un tanī pašā laikā piepilda mīlestības bausli.”

Līdzīgi arī kardināls Šusters: “Vēstulē galatiešiem apustulis norāda, ka likums, kas dots Mozum 430 gadu pēc dievišķā apsolījuma Ābrahāmam un viņam pēcnākamiem, nevar padarīt neefektīvu šo apsolījumu, kurš ir agrāks, beznosacījumu un absolūts, kamēr otrs (derība ar Mozu) pēc sava rakstura ir divpusējs līgums, ko var uzteikt viena vai otra puse. Izraēls kā pirmais ir uzteicis derību, noraidīdams Mesiju, tāpēc ir tikai taisnīgi, ka arī Dievs nomaina bauslību ar evaņģēliju. Tādējādi izbeidzas jebkāds ebreju tautas reliģiskais monopols un visi ticīgie tiek aicināti iestāties ticības mantojumā, kas apsolīts Ābrahāmam.” (Liber sacramentorum 5. sēj. 150.–151. lpp.)

Par Evaņģēlija lasījumu (Lk. 17:11–19) svētīgais kardināls raksta sekojošo: “Sv. Lūkas eveņģēlija lasījums, kas stāsta par desmit spitālīgo izdziedināšanu, no kuriem viens vienīgais, turklāt – samarietis izrāda atzinību Jēzum, norāda uz apustuļu darbošanos vēlāk, kad viņi, padzīti no neuzticīgās Jūdejas, dodas ar lieliem panākumiem sludināt samariešiem un pagāniem. Tā caur Dieva apslēpto, bet taisnīgo spriedumu izraelītu reliģijas atstumtie, kādi bija shizmatiķi samarieši, un pagāni kļūst par jaunās mesiāniskās valstības pirmajiem augļiem, kamēr Ābrahāma un Dāvida mantinieki nicinot atsakās no sava ticības mantojuma.” Jāpiebilst, ka šis lasījums sasaucas arī ar iepriekšējās svētdienas perikopi, kur lasām, ka arī tieši samarietis bija tas, kurš izrādīja žēlsirdību nelaimē nonākušajam ceļiniekam.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Rīgas metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Gvadalupes Dievmātes semināra kapela ASV (iesvētīta 2010. g.) (New Liturgical Movement) Uzklikšķiniet, lai palielinātu.

Svētā apustuļa Jēkaba svētkiem tuvākā svētdiena, kuri šogad iekrīt 9. svētdienā pēc Vasarsvētkiem un reizē arī pašos apustuļa svētkos, Latvijā tiek svinēti, kā mūsu zemes dievnamu iesvētīšanas gadadiena, kas pēc likuma ir 1. klases svētki. Tāpēc Sv. Misē Romas rita tradicionālajā formā, kura paredzēta Ogrē svētdien, 25. jūlijā, plkst. 12.00, tiks izmantots Dievnama iesvētīšanas svētku formulārs.

Pirmais Sv. Rakstu lasījums (Atkl. 21:2–5) mūsu gara acīm tēlo Jauno Jeruzālemi kā pirmtēlu, paraugu un piepildījumu kultam, kas tiek veikts jebkurā dievnamā zemes virsū. Evaņģēlija lasījums – visai negaidīti – mums stāsta par muitnieka Zaheja atgriešanos (Lk. 19:1–10). Introita dziedājums savukārt atsauc atmiņā patriarha Jēkaba pārdzīvojumu nakts vīzijā (Rad. 28:11–22), bet ofertorija dziedājums – Jeruzālemes tempļa celtniecību un iesvētīšanu ķēniņu Dāvida un Zālamana laikā (Dāvida lūgšana 1. Hron. 29:10).

Lasījuma un evaņģēlija komentāram piedāvājam fragmentu no sprediķa, ko 2010. gada 3. martā sacīja kardināls Levada, toreizējais Ticības mācības kongregācijas prefekts, dievnama iesvētīšanas dievkalpojumā Gvadalupes Dievmātes seminārā, kurā gatavo priesterus Sv. Pētera priesteru brālībai (Linkolnas diecēzē, Nebraskas pavalstī ASV).

“Svētie Raksti, ko lasa tādā dievkalpojumā, kāds tas mums ir šodien, vienmēr kalpo kā dievišķi garantēta dziļākās būtības atklāsme tam, ko mēs svinam. Un tā ir gadsimtiem ilga prakse – lasīt no Atklāsmes grāmatas un Lūkas evaņģēlija tekstus, kurus dzirdējām šodien. Fragments no Atklāsmes grāmatas zīmē mums šīs dienas noslēpumu dzīvā un tēlainā valodā. Svētā liturģija paredz, ka klausāmies šos vārdus un attiecinām tos uz šo skaisto kapelas ēku, kuru iesvētām šodien. Un tas, ko redzam mums apkārt, kas tik skaisti izteikts kapelas iekārtojumā – altāris, tabernākuls, apgaismojums, mākslas darbi, logi, – mums savienojas kopā ar vīziju, ko skatīja Atklāsmes grāmatas rakstītājs. Visā, ko šeit redzam sev apkārt, mēs saskatām Jauno Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva, skaistu kā līgavu sapostu uz tikšanos ar savu Radītāju. Sākot no šīs dienas, kad vien šeit tiks svinēta svētā liturģija, mums jāapzinās, ka šeit sapulcētā draudze ir ne vairāk, ne mazāk kā Jaunā Jeruzāleme, nevainojamā Kristus Līgava.

Baznīcas dievkalpojums ir nekas cits kā ielūgums uz Debesu Jeruzālemes svinībām, liturģiju, kuras vidū atrodas Dieva un Jēra tronis. Nokautais Jērs, kurš stāv vienmēr Dieva troņa priekšā, ir Debesu Jeruzālemes centrs un šī dievnama centrs, uz kura altāra Viņa upuris ikreiz tiek atjaunots.

Šāds cēls un jūsmīgs simbolisms ir skaudrā kontrastā ar zemes pīšļu un ikdienas apņemtajām evaņģēlija stāsta detaļām, ko nupat dzirdējām. Vispirms var pamatoti brīnīties, kāpēc stāsts par Zaheju, augumā sīko un visnotaļ nemīlēto nodokļu ievācēju ir izvēlēts jauna, krāšņa dievnama iesvētīšanas dienai. Bez šaubā iemesls ir Jēzus vārdi, ar kuriem Viņš vēršas pie grēcinieka, kuru redz dedzīgi cenšamies Viņu ieraudzīt no vīģes koka, kurā bija pakāpies. Viņš saka: “Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā!” Šie vārdi mums piedāvā brīnišķu pāreju no ainiņas ar Zaheju un šāsdienas liturģiju, jo Jēzus teiktie stingrie, noteiktie un lieliskie vārdi ir tie paši, ar kuriem viņš vēršas pie mums katra, kuri tāpat esam grēcinieki kā Zahejs, attiecinot tos uz šo Dieva namu. Dieva svētībām, kuras pār mums izlejas šajā lieliskajā iesvētīšanas liturģijā ir ļoti konkrēta forma, – attiecībā uz šo jauno ēku Jēzus saka: “Šodien man jāpaliek tavā namā!”

Jēzus vienkāršie vārdi un nodoms palīdz mums palikt realitātē saskaroties ar cēliem un mistiskiem Atklāsmes grāmatas tēliem. Mums nepieciešama gan viena, gan otra lieta. Jo Atklāsmes grāmata palīdz mums atcerēties, ka Jēzus personā mums ir darīšana ar Dieva mūžīgo Dēlu, kurš ir debesīs no mūžības. Tanī pašā laikā stāsts par Zaheju atgādina, ka tas pats mūžīgais Dieva Dēls ir “Dievs ar mums” mūsu putekļainajās ielās, kurš sauc grēcinieku vārdā, vienu pēc otra, lai tie uzņemtu Viņu kā viesi savā namā.

Zaheja reakcija uz šo aicinājumu ir tāda, kādai jābūt mūsu attieksmei pašlaik, šā dievkalpojuma norises brīdī. Mēs lasām: “Un tas steigšus nokāpa un uzņēma Viņu ar prieku.” Lai arī mūsu izjūtas šodien un mūsu liturģiskās darbības no sirds izteiktu priecīgu atvērtību Kristum šajā mūsu namā, kuru Jēzus klātbūtne dara par Dieva namu.

Citi kurnēs, redzot ka Jēzus aumaļām dāvā savu svētīgo klātbūtni tādiem cilvēkiem kā mēs. Viņi teiks: “Viņš apmeties pie grēcīga cilvēka.” Bet Jēzus mūs aizstāv šai dienā tāpat kā toreiz Zaheju. Caur šā dievkalpojuma un iesvētīšanas rituāla žēlastībām Jēzus svinīgi pasludina: “Šodien šim namam notikusi pestīšana.””

Semināra jaunā kapela ir viens no klasiskās katoļu arhitektūras atdzimšanas piemēriem ASV. Tai ir galvenais altāris, kuru apēno baldahīns, septiņi sānu altāri un kora soli, kuros vietas 92 semināristiem un priesteriem.

Kapelas iekārtojuma apraksts ar fotoattēliem, kā arī reportāža no iesvētīšanas dievkalpojuma, kuru tradicionālajā ritā vadīja Linkolnas diecēzes bīskaps F. Bruskevics (1., 2., 3. un 4. daļa) atrodami internetā tāpat kā dievkalpojuma videoieraksts (sadalīts 18 failos, ar marķējumu “pirms 10 gadiem”.)

Jāatzīmē, ka pāvests Francisks 25. jūliju pasludinājis par Vecvecāku un veco ļaužu dienu ar iespējām gūt pilnas atlaidas.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Dievnama iesvētīšana | Komentēt

Izdzīvot ticību, izdzīvot nākotni: Romas rita ekstraordinārā forma

Starptautiskās Federācijas Una Voce deklarācija

Publicēta 2021. gada 4. jūlijā Itālijas laikrakstā La Repubblica un pieejama Federācijas vietnē vairākās valodās. Saites tekstā pievienotas (Tulk. piez.)

Starptautiskām Federācija Una Voce (FIUV), dibināta 1965. gadā, apvieno ticīgo asociācijas, kuri turas pie Romas rita ekstraordinārās formas (tradicionālās latīņu Mises).

IMG_1838
Atvērums no 2020. g. FIUV ziņojuma Sv. Krēslam par ticīgo aptaujas rezultātiem (Dž. Šova foto)

Motu proprio 2007. gadā publicētā apustuliskā vēstule Summorum Pontificum atzina tradicionālās liturģijas vitalitāti, priesteru tiesības to celebrēt un ticīgo tiesības to pieprasīt. Tā rezultātā arvien pieaug gan tradicionālo dievkalpojumu skaits, gan to nesto garīgo augļu daudzums.

2020. gada laikā FIUV veica vispasaules ticīgo aptauju par Summorum Pontificum īstenošanu. No šīs aptaujas, kurā iekļauti no 364 diecēzēm 52 valstīs, izriet, ka

– seno latīņu Misi augstu vērtē visu vecuma grupu, visu sociālo un kulturālo aprindu ticīgie, īpaši ģimenes ar bēniem, jaunieši, konvertīti visos kontinentos un arvien lielākā skaitā valstu;

– šīs dievkalpojuma formas pieejamība daudzās vietās ir normalizējusi attiecības starp ticīgajiem, kas pie tās turas, un viņu bīskapiem, kuras arvien vairāk raksturo savstarpēja sapratne un respekts.

Tomēr esam novērojuši, ka – pretēji līdzšinējai Svētā Krēsla politikai – Baznīcas iekšienē vēl aizvien ir cilvēki, ieskaitot arī kādus no bīskapiem, kuri vēlētos, ka Romas rita ekstraordinārā forma tiktu atklāti apspiesta vai vismaz ierobežota ar papildus nosacījumiem. Šā iemesla dēļ FIUV uzskata par pienākumu to ticīgo labā, kuri turas pie latīņu Mises, izteikt savu viedokli, uz ko to iedrošina pāvesta Franciska pamudinājumi izteikties brīvi, kaut arī ar vajadzīgo pazemību.

Pieaugošo interesi par tradicionālo liturģiju nerada vis nostaļģija par laikiem, ko pat neatceramies, nedz arī vēlme pēc sastinguma. Drīzāk tā ir atvērtība vērtībām, kas vairumam no mums ir jaunas un iedveš cerību. Pāvests Francisks raksturoja seno liturģiju ar vārdiem “izpratne par adorāciju” (2013. g. 28. jūlija preses konference), varam uz to attiecināt arī šos viņa vārdus: “dzīva vēsture, kura mūs pieņem un mudina doties uz priekšu” (Evangelii gaudium, 13). Šodien vēlamies tikai spēlēt savu partiju “lielajā orķestrī”, ko veido “vienotība dažādībā”, kura, kā pāvests Francisks sacīja, atspoguļo Baznīcas patieso katoliskumu (2013. g. 9. oktobra  ģenerālaudience). Apustuliskā vēstule Summorum Pontificum turpina pagātnes konfliktus pārvērst saskaņā. Kaut tā vēl ilgi pildītu šo uzdevumu!

Publicēts iekš Una voce | Komentēt

Cilvēka cieņa un Satversmes tiesas 12. novembra spriedums

Ilze Podniece

Foto: crello.com

Pērnā gada 12. novembrī Covid-19 un mājsēdes aizsegā Satversmes tiesa sprieda[1], ka tēva atvaļinājums un pabalsts piešķirams sievietei – lesbietei, bērna mātes partnerei. Tā kā Satversmes tiesa savu spriedumu pamatoja galvenokārt ar cilvēka cieņas principu, šīs pārdomas tiks veltītas, mēģinot saprast, vai cilvēka cieņas principam ir nepastarpināts un tiešs sakars ar viendzimuma pāru attiecību juridisku atzīšanu. Ja patiešām cieņas jautājums paģērētu viendzimuma pāru attiecību juridisku nostiprināšanu, tad kristieši, aktīvi iebilstot tam, būtu vainojami paši savu principu pārkāpšanā un dubultmorālē (ko nereti arī nākas dzirdēt).

Cilvēka cieņa

Kristietības izpratnē cilvēciskā cieņa sakņojas no personas rīcības un sociālā stāvokļa neatkarīgā faktā – cilvēku Dievs radījis pēc sava tēla un līdzības[2]. Šī līdzība izpaužas tajā, ka cilvēkam piemīt prāts un griba, tātad cilvēks ir racionāls un brīvs. Līdz ar to kristietim un jebkuram labas gribas cilvēkam būtu jāapzinās un vienmēr jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir vērtība pats par sevi un visi cilvēki savā cieņā, ko tiem Dievs piešķīris radīšanā, ir vienlīdzīgi.

Apgaismības deistisko ideju iespaidā kādu dienu attapāmies pasaulē, kuru Dievs pilnībā pametis un “atstājis” pašu ziņā, pasaulē, kurā vairs neesam Dieva bērni un viens otram brāļi (kā tas bija viduslaiku kristīgās civilizācijas (societas christiana) sabiedrības modelī), bet cilvēks cilvēkam kļuvis vilks un, lai sevi pasargātu, tiesības jānodrošina uz savstarpējās vienošanās pamata. Un tas laikam arī būtu prātīgākais risinājums, situācijā, ja Dievs tiešām mūs būtu pametis (par ko ir visai pārliecināta sekulārā sabiedrība). Tā sākās starptautisku konvenciju, hartu un deklarāciju laiki. Cilvēka cieņa kā pamattiesības minētas cita starpā arī tādos Latvijai saistošos starptautiskos līgumos kā ANO Vispārējā cilvēktiesību harta un ES Pamattiesību harta.

No šī īsā pasaules vēstures diskursa atgriežoties šodienas Latvijā, uz argumentu, ka viendzimuma personu savienības juridiska nostiprināšana prasa sākotnēju vienošanos (politisku izšķiršanos), mums atbild, ka personas pamattiesību un brīvību ievērošana un cieņa nevarot būt atkarīga no politiskas izšķiršanās vai dažādiem sabiedrības locekļu viedokļiem.

Un tā ir taisnība. Pat šajā pasaulē “bez Dieva” intuitīvi ikviens saprot, ka tomēr pastāv Mūžīgais likums, tātad morāles normas nav jāizgudro vai jānosaka tiešā, aizklātā un proporcionālā balsojumā. Cilvēki arī demokrātiskā iekārtā nevar ar balsu vairākumu izlemt par cilvēciskās cieņas atņemšanu kādam cilvēkam vai cilvēku grupai.

Spriedumā teikts, ka „cilvēka cieņas princips neļauj valstij atteikties no pamattiesību nodrošināšanas noteiktai personai vai personu grupai”[3]. Tomēr jēdziens „pamattiesības” viendzimuma savienību juridiskas atzīšanas kontekstā ir neatbilstoši lietots, jo tiesības nav vēlmes. Tādēļ nepietiek vien pasludināt, ka kaut kas ir cilvēktiesības (šajā gadījumā  viendzimuma savienību juridiskās atzīšana), lai oponents nekavējoties kļūtu par šo tiesību pārkāpēju. Viendzimuma savienību juridiskās atzīšanas jautājumam jābūt atvērtam debatēm, tāpat kā jebkuram labklājības tiesību jautājumam, un jāizvairās no tā, ka jēdzieni „cieņa” un „cilvēktiesības” tiktu lietoti emocionālā nozīmē un manipulatīvi[4].

Satversmes tiesa secina, ka „Ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai”[5]. Tomēr šeit sajauktas divas cieņas jēdziena izpratnes – cilvēciskā cieņa kā pamattiesības un cieņa kā sociāla atzinība, ko katrs cilvēks tieši “nopelna” ar savu rīcību. Diez vai Satversmes tiesa var uzlikt par pienākumu “uzskatīt par vienlīdz cienījamu” kādu, kurš brīvprātīgi un publiski pārkāpj ētikas un morāles normas, un tādu, kurš tās ievēro.

Līdz ar to Satversmes tiesas spriedumā nav loģiski izsekojams un saprotams, kā tieši no cilvēka cieņas principa likumdevējam izriet pienākumi attiecībā uz viendzimuma partneru savienību juridisku atzīšanu. Proti, ja cilvēka cieņas princips nepārprotami paredzētu valstij pienākumu noteikt viendzimuma partneru savienību juridisku aizsardzību, tad ES dalībvalstīm nebūtu tādas rīcības brīvības šādu jautājumu izlemšanā, kāda tā šobrīd ir, jo tas nesaraujami saistīts ar sabiedrībā pastāvošajām morāles normām un ētikas vērtībām, tādēļ arī pašu ES dalībvalstu vidū tajā nav vienprātības[6].

Tādējādi, atzīstot, ka bērna mātes partnerei ir tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, apstākļos, kad Latvijas tiesiskajā sistēmā nav tāda regulējuma, kas bērna mātes partnerei noteiktu vecāka statusu un radītu juridisku saikni ar bērnu, Satversmes tiesa pati izrādījusi necieņu pret tiesisko sistēmu un patvaļīgi ieņēmusi likumdevēja lomu. Tiesu vara nav demokrātiskā pilsoņu vairākuma vēlēta vara, un tādēļ tā nekādā ziņā nav tiesīga pieņemt politiskus lēmumus[7].  

Nediskriminācija

Satversmes tiesa savu spriedumu cita starpā pamato, ņemot vērā starptautiskajos tiesību aktos un arī Satversmē noteikto diskriminācijas aizliegumu dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ. Šeit gan jāapšauba, vai apstrīdētā tiesību norma saistāma ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, jo neliedz atvaļinājumu un pabalstu saņemt, piemēram, homoseksuālam bērna tēvam, kas nav precēts un nedzīvo vienā mājsaimniecībā ar bērna māti. Vienlaikus šis atvaļinājums paredzēts tikai tēvam, t.i., tēva jēdziens ir nošķirts no mātes partnera jēdziena, piemēram, to nevar saņemt arī mātes partneris vīrietis, kas dzīvo vienā mājsaimniecībā, bet dzimšanas apliecībā nav norādīts kā tēvs. Tādējādi vienīgā iespējamā “diskriminācija” ir iekš “interpretācijas”, ka sieviete nevar būt tēvs. Šeit gan pie diskriminēšanas vairāk nekā likumdevējs vainīga acīmredzamība – bioloģija un sekojoši arī loģika.

Lai atrisinātu šo īpaši sarežģīto problēmu, varētu ņemt talkā šādu siloģismu:

Tēvs ir vīrietis.

Vīrietis nav sieviete.

Sieviete nav tēvs.

Ja vien Satversmes tiesa no dotajām premisām būtu spējusi iegūt šo loģiski izrietošo spriedumu, viegli varētu konstatēt, ka apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir visai objektīva un pamatota.

Turklāt Satversmes tiesas priekšsēdētāja atsevišķajās domās šajā lietā pati atzīst, ka „tiesa pēc būtības vērtēja viendzimuma pāru tiesiskās aizsardzības regulējuma trūkuma” –  nevis apstrīdētās darba likuma normas – “satversmību”[8].

Tomēr, ņemot vērā mūsdienu sabiedrībā izkropļoto vīrieša un līdz ar to arī tēva lomu, kā arī plašo sociālo dzimumu katalogu, ko piedāvā genderisma ideoloģija[9], kāds patiešām varētu samulst. Vienlaikus, ja pieņemam, ka tiesai jāspriež pēc būtības un atbilstoši Satversmei, nevis personīgajiem garīgajiem meklējumiem, varētu līdzēt fakts, ka Stambulas konvenciju[10] Latvija vēl nav ratificējusi, tādēļ dzimumu izvēlē esam visai ierobežoti un arī oficiālos dokumentos vārdi “māte” un “tēvs” nav aizstāti ar “vecāks Nr.1” un “vecāks Nr.2”.

Citu valstu pieredze rāda, ka nākamais (vai drīz pēc tam sekojošs) solis pēc viena dzimuma personu savienību juridiskas atzīšanas, ir jēdziena “naida runa” ieviešana likumvidē[11], kas ierobežo vārda brīvību, izskauž konservatīvus vai ticības pārliecībā pamatotus viedokļus, veicina cenzūru, atsevišķos gadījumos tas noved pat līdz sodiem un arestiem.

Tā kā seksuālo minoritāšu pārstāvji, kas stājušies viendzimuma attiecībās nevar un nekad nevarēs saņemt Baznīcas (vismaz Romas katoļu Baznīcas) svētību, kopumā spriedums kaut kādā ziņā iezīmē virzību uz tādu pasauli, kurā kristieši atkal būtu mocekļi, arī Satversmes tiesas priekšsēdētāja izteikusies, ka šādai notikumu attīstībai neiebilstu[12].

Patiesi žēl, ka, komentējot spriedumu publiskā telpā, tiek radīts priekšstats, ka genderisma pieņemšana un dažādu pretdabisku uzvedības modeļu normalizācija ar tiesību normām ir tikai laika, nevis politiskas izšķiršanās jautājums. Vēstījums ir skaidrs: “Ar laiku nāksies pakļauties ārējam spiedienam, pat, ja to uztveram kā nevēlamu”, kas gan neveicina sabiedrības pilsonisko apziņu un vēlmi iesaistīties politiskajos procesos. Par spīti tam, ka Latvija ES iestājusies jau vairāk kā pirms 15 gadiem, komunikācijā ar medijiem raksturīga izteikti provinciālā, sevi necienošā un pašapziņu graujošā “Eiropa mūs nesapratīs” pieeja, kas paģērē par visām varītēm censties izsekot “pilsētas modēm”, lai neatgrieztos PSRS[13]. Osipovas kundzes tēls medijos, manuprāt, ir kā striktai guvernantei, kas savam neattapīgajam mazgadīgajam audzēknim (lasīt: mediju satura patērētājiem) liek just savu neapmierinātību, kaunina un aiz izmisuma un nevarības pat salīdzina ar „kaujas suņiem”[14]. Lai nu kā, cieņu pret Latvijas sabiedrību, dažādiem viedokļiem un saviem oponentiem grūti samanīt.

Jaunā ģimenes definīcija

Satversmes tiesa spriedumā secina, ka Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ir definēts laulības jēdziens – savienība starp vīrieti un sievieti –, bet šajā pašā normā lietotais ģimenes jēdziens nav konkretizēts un neizvirza dzimumu par kritēriju tādu personu noteikšanai, kuras atzīstamas par ģimeni.

Tātad, vispirms laulība tiek nodalīta no ģimenes un pēc tam tiek paziņots, ka homoseksuāla savienība arī ir ģimene. Šī Satversmes tiesas pieeja ir tendencioza, vārdi tiek izrauti no konteksta, netiek ņemts vērā, ka Satversme raksturo attiecīgās valsts identitāti, aptverot arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un citus faktorus, kas raksturo attiecīgo valsti[15], kā arī tas, ka Satversmes preambulā rodama atsauce uz kristīgām vērtībām un latviešu dzīvesziņu.

Fakts, ka Civillikums, definējot ģimenes jēdzienu, precīzi noteic, ka ģimene ir balstīta uz laulību[16], kā arī tas, ka likumdevējs tajā pašā likumā cita starpā aizliedzis viendzimuma laulības[17], pēc būtības netika ņemts vērā, jo acīmredzot Satversmes tiesas ieskatā neko neliecināja par likumdevēja gribu šajā jautājumā.

Lai nu kā, beigu beigās ģimene tika definēta kā sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa.

Tomēr Satversmes tiesas piedāvātā ģimenes “funkcionālā”[18] definīcija, kas nebalstās uz tādiem jēdzieniem kā laulība un asinsradniecība, ir visai problemātiska, jo neliekas īpaši atbilstoša tiesiskajam  regulējumam,  “kas  ir  balstīts  uz  objektīviem  un pamatotiem kritērijiem”[19]. Cilvēka cieņas principam ir plašs un nenoteikts tvērums, kas var radīt neprognozējamību tā piemērošanā[20]. Tāpat grūti iedomāties, kurš un kā tieši noteiks, vai savstarpējā cieņa un sapratne ir pietiekamā līmenī, lai konkrētā gadījumā būtu konstatējama ģimene.

Vai nav tā, ka atbilstoši šādai ģimenes definīcijai, piemēram, mazs bērns, kurš vēl sevi neapzinās un līdz ar to nespēj arī saprast un cienīt, kā arī pusaudzis, hormonu vētru plosīts neizrāda vecākiem pienākošos cieņu, automātiski tiek izslēgti no ģimenes? Tikmēr kāds pirmklasnieks paklusām ģimenē ir integrējis arī skolas bibliotekāri, ar kuru atšķirībā no vecākiem viņam izveidojušās ļoti cieņpilnas un tuvas attiecības (tas, ka jaunāko klašu skolēni glorificē skolotājus, bet sāk pamazām mazvērtēt savus vecākus, ir samērā pazīstams fenomens).

Saprotams, praksē nav tā, ka tikai bērna tēvs ir tā persona, kas sniedz bērna mātei atbalstu, aprūpē un audzina bērnu, bet, vai visi, kas iesaistās ar palīdzīgu roku, jāklasificē kā tēvi? “Mani uzaudzināja mamma un vecmāmiņa. Toreiz nemaz nezināju, ka vecmāmiņa bija tēvs,” tagad ir samulsis kāds sociālo tīklu lietotājs.

Nobeigums

Kopumā jāsecina, ka tiekam atklāti dezinformēti attiecībā uz savām tiesībām, jo par referenduma iespējamību no kompetentām personām esam dzirdējuši, ka tas “nav iespējams” tā kā “arī tautai ir jāievēro Satversme”[21]. Tādēļ šeit svarīgi apzināties, ka referenduma ideja un mērķis nav Satversmes būtiska grozīšana, bet gan precizēšana[22], lai novērstu patvaļīgas un neatbilstošas Satversmes interpretācijas, kā arī likumdevēja leģitīmās varas atgūšana viendzimuma savienību juridiskās atzīšanas jautājumā, ko šajā gadījumā ar savu spriedumu patvaļīgi uzurpējusi tiesu vara. Patiešām, referendumu nevarētu rīkot, ja ar to tiktu mēģināts atcelt cilvēka cieņu vai citas pamattiesības, bet tas nav attiecināms uz šo konkrēto gadījumu.

Atbalstiet dabiskas[23] ģimenes aizstāvības kustību! Kaut arī ES neuzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt viendzimuma partneriem juridisku atzīšanu, katras valsts konkrētās jomas tiesiskajam regulējumam jābūt iekšēji saskaņotam, tādēļ šāds precedents varētu kalpot kā Trojas zirgs Latvijas tieslietu sistēmā, lai zināmas minoritātes varētu vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā un to prasība arī tiktu apmierināta. Kristietība uzliek par pienākumu būt sabiedriski aktīviem un darboties kopēja labuma vārdā arī tad, ja visi to neapsveic ar ovācijām.


[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01. Pieejams tiešsaistē: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.pdf

[2] KBK 1700

[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01.

[4] Atklāti par būtisko. Intervija ar Agnesi Irbi. Pieejams tiešsaistē: https://www.youtube.com/watch?v=GfaVaTcrr8c

[5] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01. Pieejams tiešsaistē: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.

[6] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam” Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/320152-satversmes-tiesas-tiesnesa-alda-lavina-atseviskas-domas-lieta-nr-2019-33-01-par-darba-likuma-155-panta-pirmas-dalas-atbilstibu

[7] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[8] Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam” https://likumi.lv/ta/id/320153-satversmes-tiesas-tiesneses-sanitas-osipovas-atseviskas-domas-lieta-nr-2019-33-01-par-darba-likuma-155-panta-pirmas-dalas

[9] Gender ideoloģija – intelektuāla un politiska kustību, kas dzimumu uzlūko kā sociālo lomu; no angļu valodas vārda gender – (gramatiskā) dzimte, kas tiek lietots dzimuma kā sociālās lomas nozīmē.

[10] Stambulas konvencijas 3.panta c) punktā ir iekļauta “gender”, “sociālā dzimuma”jeb “dzimtes”definīcija: “Ar terminu „sociālais dzimums (dzimte)” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”, bet  4.panta trešajā daļā ir teikts: “neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte)[..]”.

[11] Saeimas deputāts Andrejs Judins (“Jaunā Vienotība”) jau tika piedāvājis labot Krimināllikuma 150. pantu “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” un “Sociālā naida un nesaticības izraisīšana”, lai to tvērumā tajā iekļautu arī “seksuālo orientāciju”, bet šoreiz Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas vairākums noraidīja šos priekšlikumus. Pieejams tiešsaistē: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeimas-apakskomisija-noraida-priekslikumu-precizak-definet-naida-noziegumus.a404115/

[12] Osipova: „Pirmie kristieši bija gatavi mirt par savu ticību, un Romas impērijā tie bija mocekļi. Viduslaikos kristieši bija gatavi nogalināt par savu ticību. Un es labprātāk dzīvotu starp pirmajiem nekā starp otrajiem” https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesnese-osipova-patiesa-vienlidziba-ir-iespejama-vien-tad-ja-ir-iecietiba.a384401/

[13] Kariņš: NA rosinātie grozījumi Satversmē ved uz atgriešanos padomju laikos. Pieejams tiešsaistē:  https://www.apollo.lv/7160520/karins-na-rosinatie-grozijumi-satversme-ved-uz-atgriesanos-padomju-laikos

[14] Veidmane E. Sanitas Osipovas loma varavīkšņainās Eiropas izveidē. Pieejams tiešsaistē:  https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/332461-sanitas-osipovas-loma-varaviksnainas-eiropas-izveide

[15] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[16] Civillikuma 214. pants: Pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā.

[17] Civillikuma 35. pants: Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām.

[18] Jēdzienu „ģimene” esot iespējams definēt formāli, par ģimeni atzīstot tikai juridiski saistītas personas, vai funkcionāli, proti, pamatojoties uz faktiski pastāvošām personu savstarpējām sociālām saitēm.

[19] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01

[20] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[21] Komentējot to, vai jautājumu par viendzimuma pāru tiesībām nevarētu risināt referendumā, uz ko aicina daļa politiķu, Osipova atgādina, ka arī tauta ir likumdevējs un arī tautai ir jāievēro Satversme. Pieejams tiešsaistē:  https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesnese-osipova-patiesa-vienlidziba-ir-iespejama-vien-tad-ja-ir-iecietiba.a384401/

[22] Kā Saeima to izdarīja 2005. gadā, precizējot Satversmes 110. pantu ar laulības definīciju kā savienību starp vīrieti un sievieti. Arī šajā gadījumā grozījumus varētu veikt Saeima.

[23] “Dabisku”, nevis “tradicionālu”, jo tradīcijas veidojam mēs paši, bet dabu nevaram izmainīt.

Publicēts iekš Filozofija | 3 komentāri

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 27. jūnijā

uvl2015_01l

Sv. Mise Ogres Sv. Meinarda baznīcā, 2015. g.

Piektajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 27. jūnijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Svētās Mises lasījumi šajā reizē pievēršas cilvēka emociju pasaulei un to izpausmēm. Svētais apustulis Pēteris savā 1. vēstulē (3:8–15) aicina: “Vismīļie, esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pacietīgi, pazemīgi!” No šī uzskaitījuma tieši pacietības tikumam pievēršas evaņģēlijs, kur dzirdēsim īsu perikopi no Kalna sprediķa (Mt. 5:20–24), kur cita starpā teikts: “Tev nebūs nokaut, bet kas nokauj, tiks nodots tiesai. Bet es jums saku, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, tiks nodots tiesai. Bet kas sacīs savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai. Bet kas viņam sacīs: neprātis, tiks sodīts elles ugunī.”

Svētais pāvests Gregors Lielais šo Rakstu vietu komentē šādi: “Farizeju taisnība ir: lai nenokauj. To taisnība, kuri ieiet debesu valstībā ir: bez iemesla nedusmoties. Tas ir pats mazākais – nenokaut, un kas šo bausli atmetīs, sauksies mazākais debesu valstībā. Tomēr tas, kurš izpildīs bausli nenokaut, nebūs uzreiz debesu valstībā liels un tai derīgs, taču būs kādu mazumiņu pakāpies, bet vēl pilnīgāks kļūs, ja bez iemesla nedusmosies, un ja tā darīs, atradīsies daudz tālāk no slepkavības. Tādēļ  tas, kurš māca nedusmoties un nedusmojoties saglabāt nevainību sirdī, nebūt neatmet bausli “Tev nebūs nokaut”.

Tātad šiem grēkiem ir vairākas pakāpes. Pirmā, – kad kāds sadusmojas un šo radušos dziņu patur sirdī. Ja nu šī dziņa liek pacelt balsi, ne vēl izsakot aizvainojumu vārdos, bet tikai balsī apliecinot šādu dvēseles satricinājumu, ar ko tiek aizskarts tas, uz ko dusmojas, – tas katrā ziņā ir lielāks (grēks), nekā ja radušās dusmas tiktu apspiestas klusumā. Bet ja ne tikai balsī dzirdams niknums, bet arī izskan vārdi, kuri – pēc sava satura un nozīmes – nozākā personu, pret kuru vērstas dusmas, kurš gan apšaubīs, ka tas ir kas vairāk, nekā tikai dusmās pacelta balss?

Tad nu lūk trīs vainas pakāpes (attiecīgi izpelnās) tiesu, augsto tiesu un elles uguni. Jo tiesā vēl ir iespējams aizstāvēties. Savukārt augstajā tiesā, lai arī tā savā ziņā ir tiesa, tomēr … tur jau vairs par vainīgo nespriež, vai viņš notiesājams, bet gan tiesneši savā starpā apspriežas, kādu sodu viņam vajadzētu piepriest jau kā notiesātam. Bet attiecībā uz elles uguni vairs nav jautājums par vainu – kā tiesā – vai par soda mēru – kā augstajā tiesā, – bet tur jau gan spriedums, gan sods ir skaidri zināmi.” (no Romas breviāra lasījumiem 5. svētdienā pēc Vasarsvētkiem)

 

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 23. maijā

pentecost11

Vasarsvētki. Miniatūra no Ingeborgas psalmu grāmatas, ap 1195. g. (WikiMedia Commons)

Vasarsvētkos, 23. maijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Jau sākot no 3. svētdienas pēc Lieldienām svētdienu evaņģēlija perikopes ņemtas no Jēzus atvadu uzrunas saviem mācekļiem tūlīt pēc Pēdējām Vakariņām, kā to lasām Sv. Jāņa evaņģēlija 14.–17. nodaļās, un arī pati Vasarsvētku diena nav izņēmums.

Svētais pāvests Gregors Lielais šo evaņģēliju (Jņ. 14:23–21) komentē šādi: “Šodien Svētais Gars ar pēkšņu troksni nonāca pār mācekļiem un viņu miesīgos prātus pārvērta par Dievu mīlošiem, un ar ārēji redzamām uguns mēlēm iekšēji iedegās viņu sirdis, jo redzēdami Dievu uguns parādībā tie paši dega maigā mīlestībā. Jo Svētais Gars ir mīlestība, kā arī Jānis saka: “Dievs ir mīlestība”. Tātad – kurš ar visu dvēseli ilgojas pēc Dieva, ir jau ieguvis to, ko mīl. Nedz arī kāds var mīlēt Dievu, ja nav ieguvis to, ko mīl. Bet lūk, ikviens no jums jautāts, vai mīl Dievu, drošu prātu nešaubīdamies atbildēs: “Mīlu”. Bet šī lasījuma sākumā dzirdējāt: “Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs”. Tātad mīlestības pierādījums redzams darbos. Arī Jānis savā vēstulē saka: “Ja kas saka, ka Viņu pazīst, bet nepilda Viņa baušļus, tas ir melis”. Patiesi mēs mīlam Dievu un turam viņa baušļus, ja sev liedzam savas iekāres, jo kurš arvien slīkst neatļautās kārībās, noteikti nemīl Dievu, jo ar savu gribu viņam pretojas. “Un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājvietu”. Padomājiet, mīļie brāļi, kāds gods ir savā sirdī uzņemt Dieva atnākšanu! Patiesi, ja uz mūsu namu nāktu kāds bagāts vai ietekmīgs draugs, visa māja taptu steidzīgi iztīrīta, lai tur nebūtu nekā, kas būtu drauga acīm netīkams. Lai tad attīra no nekrietnību mēsliem savas dvēseles namu tas, kurš gatavojas uzņemt Dievu. Jo redziet, ko Patiesība saka: “Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājvietu”. Dažā labā sirdī viņš ienāk un mājvietu tur neiekārto, jo lai gan tādi ar zināmu sirds satriektību sajūt viņa skatu, bet kārdinājuma brīdī aizmirst to, caur kuru tika satriekti, un tā atgriežas pie izdarītajiem grēkiem, it kā nemaz nebūtu tos nožēlojuši.” (no Romas breviāra lasījumiem Vasarsvētkos)

Jau vēlāk – 20. gadsimtā kardināls Šusters par to izsakās līdzīgi: “Tā ir dievišķā Trīsvienība, kas nāk (cilvēkā) ierīkot savu mistisko mājokli, izveidojot ļoti stipru un intīmu savienību starp dvēseli un Dievu. Mezgla punkts šai saitei starp dvēseli – Jēzus saderināto līgavu – un jaunavīgo Līgavaini ir Svētais Gars, kurš ar savu dāvanu pārpilnību sagatavo savu aplaimoto radību tai laimīgajai dienai, kurā tā varēs vienoties nešķiramā laulībā ar Dievu. Tāds dvēseles stāvoklis, kā norāda mistiķi, ir ļoti izcils, un tikai nedaudzas dvēseles to sasniedz, un tas tādēļ, ka tām trūkst devības pilnīgi atdoties Dievam un brīvi ļauties Viņa Gara lidojumam augstākajos reģionos – virs šī nožēlojamā dabiskā stāvokļa”. (Liber sacramentorum, 4. sēj., 158. lpp.)

 

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Lieldienas | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 25. aprīlī

Ambrodžo da Fosano, saukts Bergoņone, (ap 1453.–1523.) Kristus augšāmcēlies no kapa (ap. 1490. g.)

Trešajā svētdienā pēc Lieldienām, 25. aprīlī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Pēc iepriekšējās – “Labā Gana” – svētdienas, atlikušie Lieldienu laika Mises formulāru evaņģēliju lasījumi līdz pat Vasarsvētkiem (t. i., 3.–6. svētdienas pēc Lieldienām, kā arī Debesskāpšanas un Vasarsvētku vigilijas) ņemti no Jēzus atvadu uzrunas saviem mācekļiem tūlīt pēc Pēdējām Vakariņām, kā to lasām Sv. Jāņa evaņģēlija 14.–17. nodaļās.

Šīs svētdienas eveņģēlija perikopi (Jņ. 16:16–22: “Vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet, jo es eju pie Tēva. …”)  Sv. Augustīns komentē šādi: “Neilgi – tas viss ir laiks, kamēr vēl pastāv šī pasaule. Kā šis pats evaņģēlists raksta savā vēstulē: “Bērniņi, ir pēdējā stunda!” (1 Jņ. 2:18). Tāpēc arī piebilst: “Jo es eju pie Tēva”, kas tad attiecas uz pirmo frāzi: “Vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet”, bet nevis uz nākamo, kur Viņš saka: “un atkal – neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet.” Tāpēc, ka Viņš aiziet pie Tēva, – tāpēc tie Viņu vairs neredzēs. Tātad – nevis tāpēc, ka Viņam jāmirst un tie Viņu neredzēs līdz Augšāmcelšanās brīdim, bet gan tāpēc, ka Viņš aizies pie Tēva pēc tam, kad būs augšāmcēlies un, ar tiem četrdesmit dienas kopā pavadījis, uzkāps debesīs.”

Šogad 3. svētdiena pēc Lieldienām sakrīt ar Sv. evaņģēlista Marka svētkiem, kas Romas tradīcijā ir arī Lielo litāniju diena, kurā paredzēts iet procesijā lūdzoties Visu svēto litāniju un citas lūgšanas visās ticīgo vajadzībās, apelējot pie Dieva žēlsirdības. Par Mazajām litānijām šajā vietnē jau bija rakstīts iepriekš, un turpat atrodami arī Visu svēto litānijas un pārējo procesijas lūgšanu teksti latīņu un latviešu valodā. Lielo litāniju dienā lūgšanas ir tās pašas, tikai paraža cēlusies Romā, kur tā aizstāja pagāniskos seno romiešu svētkus Robigalia, kas mēdza notikt 25. aprīlī. Īpaši ievērojama Lielo litāniju diena bija 590. gadā, kad Romā plosījās mēris un pāvests Gregors Lielais lika tāpēc rīkot procesiju vienlaikus dažādām ticīgo šķirām no septiņām Romas baznīcām uz Vatikāna baziliku.

Šoreiz Ogrē procesija nenotiks, taču Visu svēto litāniju, kam arī piekārtotas daļējas atlaidas, var katrs lūgties individuāli.

 

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Lieldienas | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 28. martā

christlimbo

Kristus atver elles vārtus un atbrīvo Vecās Derības taisnos (www.breviary.net)

Pūpolsvētdienā, 28. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Ņemot vērā apstākļus, kādos tradicionālās formas Sv. Mises Ogrē notiek, pirms Sv. Mises nebūs procesijas, bet no Kunga Jēzus ciešanu stāsta pēc Sv. Mateja evaņģēlija būs dzirdama īsāka perikope (Mt. 27:45–52)

Šo evaņģēlija lasījumu, kurā vēstīts par pārdabiskajiem notikumiem, kas pavadīja Jēzus nāvi pie krusta, dominikāņu tēvs Marko Saless komentē šādi:

No sestās līdz devītai stundai iestājās tumsa pār visu zemi … No dienas vidus līdz trijiem pēcpusdienā iestājās tumsa, ko nevarēja izraisīt dabisks saules aptumsums, jo bija pilnmēness, bet tā bija Dieva pārdabiska iejaukšanās. [..]

Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis? Šie vārdi ir iesākums 21. psalmam. Pirmie divi vārdi šeit ir senebreju valodā, bet atlikušais – aramiešu; Marka evaņģēlijā viss sauciens ir aramiski. Jēzus ciešanas bija briesmīgas. Velns, kurš pēc kārdināšanas uz laiku atkāpās (Lk. 4:13), bija vēl niknāk atsācis savus uzbrukumus (Lk. 22:53; Jņ. 12:31), un Jēzus cilvēciskajai dabai, lai arī vienmēr personiski vienotai ar dievišķo un līdzdalīgai svētlaimīgajā skatīšana, bija brīnumainā kārtā liegti līdzekļi, lai remdētu miesas sāpes un dvēseles mokas. Tāpēc Viņš sāpju pārpilnībā vēršas pie Tēva ar psalmista vārdiem. Tas nav izsmisuma sauciens, bet gan tas pilnīgi dabiski izlaužas no lūpām upurim, kurš ir par spīti savām sāpēm pilnīgi atdevies Dieva gribai. Kā psalmists šajā psalmā, vispirms uzskaitījis savu sāpju skaudrumu, vēršas dedzīgās lūgšanās pie Dieva un nododams sevi Viņam noslēdz psalmu kā atbrīvošanas un uzvaras dziesmu, tā arī Jēzus, raidīdams šo saucienu parādot savu sāpju lielumu, vēršas pilnīgā uzticībā un atdevībā pie Tēva, atdodot Viņa rokās Savu garu (Lk. 23:46).

Daži no tur stāvošiem – tie varbūt nesaprata vai izlikās nesaprotam Jēzus teikto, bet zināja, ka pravietim Elijam ir īpaša saistība ar Mesiju, un domāja ka Jēzus sauc Eliju palīgā. Jēzus teicās slāpstam (Jņ. 19:28) un viens no tur esošajiem aiz līdzjūtības sniedza viņam sūklī etiķi, pareizāk sakot, ūdens un etiķa maisījumu, kādu kareivju mēdza dzert. [..] Bet citi teica viņam to nedod, gaidot kamēr Elija nāks Viņu atbrīvot.

Un redzi, tempļa priekškars pārplīsa … Templī bija divi priekškari, viens – priekšā svētajai vietai, otrs – vissvētākajai. Šis otrais pārplīsa Jēzus nāves brīdī. Šajā notikumā visi tēvi un teologi saskatīja Pestītāja nāves rezultātu, – debesis, patiesā “vissvētākā vieta”, kas pirms tam bija slēgtas cilvēkiem, tika viņiem atvērtas, tā ka tie varēja brīvi tuvoties Dievam. Tēlus nomainīja īstenība: vecais likums ar savu dievkalpojumu, kurš notika tempļa vissvētākajā vietā, bija no tā brīža uz visiem laikiem atcelts, templis zaudējis savu godību, un bija iesākusies jauna lietu kārtība.

klintis šķēlās, … Visa daba, tā sakot, tika satricināta tās Radītāja nāves brīdī. [..] Lai labāk parādītu Jēzus nāves iedarbīgumu, lūk, atvērās kapi un svētie augšāmcēlās. Sv. Matejs, vēstīdams par brīnumiem, kuri notika Pestītāja nāves brīdī, apsteidzoši runā par svēto augšāmcelšanos, kas patiesībā notika tikai pēc Jēzus Kristus – mirušo pirmdzimtā – augšāmcelšanās (Kol. 1:18), un evaņģēlists pats arī raksta, ka tikai pēc (Jēzus) augšāmcelšanās tie iegāja svētajā pilsētā, lai nav jādomā, ka tie, līdzko Jēzus atdeva garu, uzreiz tika uzmodināti no nāves, bet vēl trīs dienas pavadīja kapos. Vārdi, kādos tur runāts par augšāmceltiem svētajiem, kuri parādījās daudziem, liecina, ka runa ir par patiesu augšāmcelšanos, pēc kuras miesas vairs nebija pakļautas matērijas likumiem, bet bija godības pilnas un ar jaunām īpašībām. Lai gan daži domā [..], ka augšāmceltie svētie atkal atgriezās savos kapos, vispārpieņemts spriedums ir, ka tie piedalījās Kristus uzvarā, uzkāpdami ar viņu debesīs.” (Il nuovo testamento commentato dal P. Marco M. Sales, OP, Libreria di Sacro Cuore: Torino, imprimatur 1911, Vol. I, p. 129-130)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Gavēnis | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 28. februārī

Fra’ Andželiko (1395–1455) “Kristus apskaidrošanās“.
Freska Sv. Marka konventā Venēcijā (ap 1440. g.)  (breviary.net)

Gavēņa laika 2. svētdienā (Reminiscere), 28. februārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Plašāka informācija par šīs svētdienas vietu visa Gavēņa dievkalpojumu kontekstā ir jau bijusi publicēta mūsu vietnē.

Par dienas evaņģēlija lasījumu (Lk. 17:1–9), kas vēstī par Kristus apskaidrošanos Tabora kalnā, abats P. Geranžē, OSB, piedāvā sekojošu meditāciju:

“Jēzus gatavojās doties no Galilejas uz Jūdeju, lai uz Pashas svētkiem ierastos Jeruzālemē. Tā bija pēdējā Pasha, kurai bija jāiesākas ar simboliskā jēra upurēšanu un jānoslēdzas ar Dieva Jēra upuri, kurš izdzēš pasaules grēkus. Jēzus vairs nevarēja būt nepazīstams saviem mācekļiem. Viņa darbi bija par viņu liecinājuši, pat svešinieku acu priekšā, Viņa vārdi bija skanējuši tik autoritatīvi, Viņa labestība bija tik pievelkoša, Viņš lēnprātīgi pacieta to cilvēku nesaprātību, kurus bija sev izraudzījis, – tam visam vajadzēja darīt viņus uzticīgus līdz nāvei. Viņi bija dzirdējuši, kā Pēteris – viens no viņiem – dievišķā iedvesmā nosauca Viņu par Kristu, dzīvā Dieva Dēlu. Tomēr pārbaudījums, kas tuvojas, būs tik liels iepretim viņu vājumam, ka Jēzus vēlējās, pirms viņus tam pakļaut, dot viņiem vēl šo pēdējo palīdzību, stiprinot viņus pret kārdinājumu.

Ak vai, tā nebija tikai sinagoga, kurai Kunga krusts kļuva par ieļaunojumu. Jēzus pēdējo vakariņu laikā sacīja saviem apustuļiem, kuri bija ap viņu: “Jūs visi šajā naktī ņemsiet apgrēcību no manis” (Mk. 14:27). Kāds tas bija pārbaudījums miesīgiem cilvēkiem, kādi viņi bija, redzēt Viņu ieslēgtu važās un kareivju vadātu no vienas tiesas uz otru, Viņam pat necenšoties aizstāvēties, redzēt izdodamies augsto priesteru un farizeju sazvērestību, kurus Jēzus gudrība un brīnumi bieži bija atstājuši kaunā, redzēt, ka ļaudis, kuri pirmīt bija saukuši “Hozanna!”, prasa sist Viņu krustā, visbeidzot redzēt Viņu izlaižam garu starp diviem ļaundariem, kļūstot par mērķi visu Viņa pretinieku naidam!

Vai viņi, kuri bijuši līdzās trīs gadu garumā, nezaudēs drosmi, skatot tādus pazemojumus un ciešanas? Vai bailes un vājums nestindzinās viņu dvēseles brīdī, kad sāks piepildīties tas, ko Viņš tiem par sevi pravietojis? Un Jēzus pēdējo reizi veltī savas pūles vismaz trim no viņiem, kuri Viņam īpaši mīļi: Pēterim, kuru Viņš ielicis kā nākamās Baznīcas pamatu un kam apsolījis debesu valstības atslēgas, Jēkabu “pērkona dēlu”, kurš kļūs pirmais moceklis starp apustuļiem, un viņa brāli Jāni, sauktu par mīļoto mācekli.  

Tā nu Viņš atstāj pārējos mācekļus līdzenumā pie Nācaretes un ar trim izredzētajiem dodas uz augsto Tabora kalnu, kas pieder Libāna grēdai un kas, kā psalmists dzied, līksmos par Kunga vārdu (Ps. 88:13). Vēl tikko Jēzus ir nonācis kalna galā, kā pārsteigto apustuļu acu priekšā Viņa mirstīgais tēls izzūd, vaigs atspīd saules spožumā, vienkāršais apģērbs atmirdz sniega baltumā. Negaidīti apustuļu priekšā ir divi vīri, kuri runā ar viņu Mācītāju par ciešanām, kādas Viņu sagaida Jeruzālemē: Mozus – likumdevējs – staru vainagā un Elijs – pravietis, kurš tika pacelts ugunīgos ratos, nepiedzīvojis nāvi, un […] (viņu personās) Jēzus Nācarieša priekšā pazemīgi klanās Bauslība un Pravieši. Un ne vien triju apustuļu acis apžilbina spožums, kas apņem Mācītāju un iziet no Viņa, bet viņu sirdis pārņem svētlaime, kas viņus gluži vai paceļ no zemes. Pēteris vairs negrib nokāpt no kalna, bet gan mājot kopā ar Jēzu, Mozu un Eliju. Lai nekā nepietrūktu šajā cildenajā ainā, kurā apustuļiem ir parādīts Jēzus cilvēcības diženums, no spožā mākoņa, kas apklāj Taboru, vēl atskan dievišķā liecība, un viņi dzird Jahvi sakām, ka Jēzus ir Viņa mūžīgais Dēls. Šis Cilvēka Dēla godības brīdis bija īss. Viņa ciešanu un pazemojuma misija Viņu sauca uz Jeruzālemi. […]

Lūk, kādā veidā Pestītājs nāca palīgā saviem apustuļiem, tuvojoties pārbaudījuma stundai, un centās dziļi iespiest viņu apziņā savas godības attēlu, kamēr miesas acs neredzētu neko citu kā vien vājumu un apkaunojumu. Ak, dievišķās žēlastības aprūpe, kura nekad netiek liegta cilvēkam un kura vienmēr atbilst Dieva labumam un taisnīgumam! Kā apustuļi, tā arī mēs esam grēkojuši. Kā viņi, arī mēs esam noniecinājuši palīdzību, kas mums sūtīta no augšienes, esam labprātīgi aizvēruši acis uz gaismu, esam aizmirsuši tās spožumu, kurš pirms tam mūs bija sajūsminājis, un – esam pakrituši. Mēs taču neesam tikuši kārdināti pāri saviem spēkiem, bet mums likās, ka mūsu grēki “pieder pie lietas”.

Dienā, kad Mācītājs likās zaudējis visu savu majestāti, (tie paši) trīs apustuļi bija pakļauti spēcīgam kārdinājumam, bet viņiem bija iespēja stiprināties no atmiņas par īsi pirms tam piedzīvoto godības klātbūtni. Bet nē, – viņi ļāvās sakāvei, viņi nemēģināja lūgšanā atjaunot savu drosmi, un tā laimīgie Tabora kalna liecinieki Olīvdārzā izrādījās vāji un neuzticami. Viņiem neatlika nekas cits, kā atdoties Mācītāja žēlsirdībai, kad Viņš bija uzvarējis savus ļaunos ienaidniekus, un viņi ieguva piedošanu no Viņa dāsnās sirds.

Lai tad arī mēs bez vilcināšanās dodamies izlūgties žēlsirdību. Mēs esam zaimojuši dievišķo žēlastību, esam to darījuši neauglīgu savas neuzticības dēļ. Šīs žēlastības avots, Pestītāja nāves un asiņu auglis, nav vēl izsīcis mūsos, kamēr mēs vēl dzīvojam šajā pasaulē. Sagatavosimies atkal no tā smelt! Tā (žēlastība) jau tagad mūs mudina labot savu dzīvi. Tā bagātīgi nolaižas mūsu dvēselēs mūsu dzīves laikā; tā īpaši tiek nostiprināta svētajos Gavēņa laika vingrinājumos. Kāpsim kalnā līdz ar Jēzu, tajos augstumos vairs nav dzirdami zemes trokšņi. Ierīkosim savu telti uz četrdesmit dienām Mozus un Elija sabiedrībā, kuri kā mēs un citi pirms mums bija tikpat daudz dienas svētdarījuši ar gavēni. Un kad Cilvēka Dēls būs uzcēlies no miroņiem, apliecināsim dāvanas, ar kurām Viņš mūs aplaimojis Tabora kalnā” (L’Année Liturgique, 5. sēj.)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Gavēnis | Komentēt

Ļaunuma teorētiskā problēma

Ilze Podniece


Ļaunuma esamība pasaulē visos laikos nodarbinājusi domātaju prātus. Kristīgajā tradīcijā radusies pat zinātnes nozare teodiceja jeb “Dieva attaisnošana”. Savu ieguldījumu ļaunuma problēmas risināšanā nu ir devusi arī piedāvātā raksta autore. Tā pamatā ir bakalaura darbs, kas 2020. g. aizstāvēts Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (darba vadītāja prof. M. Kiope, Dr. phil.). Interesenti var iepazīties arī ar pilnu bakalaura darba tekstu. (Redakcijas piezīme).


Si Deus est unde malum? Et si non est, unde bonum?” /Boēcijs “De consolatione philosophiae“, 1:4/  Att. “Boēcijs (477–524) ar monohordu” 12. gs. manuskripta ilustrācija

Si Deus est, unde malum? (lat. val. “Ja ir Dievs, kādēļ eksistē ļaunums?”) ir mūžsens jautājums, kuru, jūtot sevī rezonējam, gan var mēģināt aiz pārprastas dievbijības uz kādu laiku un zināmos apstākļos samērā veiksmīgi apslāpēt. Tomēr kopumā šādas “strausa taktikas” dēļ var tikt panākts pretējs efekts, jo, prātam pastāvīgi akumulējot apmulsumu un šķietamas pretrunas, beigu beigās tas gluži loģiski, nespējot citādi “salīmēt” realitātes ainu, izveido tik izkropļotu Dieva tēlu, ka paļauties uz tādu patiešām kļūst iracionāli. Tādējādi ļaunuma problēma iezīmējas kā nozīmīgs ateisma arguments, savukārt, tās risināšana ir būtiska ticības briedumam.

Saskaņā ar Baznīcas mācību Dievs nav ne ļaunuma autors, ne bezpalīdzīgs upuris, bet savā visvarenībā, visgudrībā un vislabumā pamatotu iemeslu un lielāka labuma dēļ ļaunumu pieļauj jeb nenovērš, vienlaikus Viņš bez determinisma un neierobežojot cilvēku brīvo gribu ar savu apredzību nodrošina pasaules eshatoloģisko virzību.

Netaisnības noslēpums (mysterium iniquitatis) izpaužas kā racionāla cilvēka iracionalitāte, ko Baznīca skaidro ar pirmgrēka sekām, kas prāta un gribas ievainojumu dēļ[1] rada iekšēju sašķeltību, liek cilvēkam vieglāk padoties kārdinājumiem un grēkot, radot morālo ļaunumu. Morālais ļaunums ir arī fiziskā ļaunuma pamatā, jo pirmgrēks ir arī visa veida fizisko ciešanu un grūtību sekas.

Tomēr arī pēc grēkā krišanas, Dievs nebeidz mīlēt savu radību un nekavējoties apsola cilvēcei Pestītāju. Plašākas pestīšanas perspektīvas ignorēšana un izpratne par pestīšanu kā tikai izdevušos šīs zemes dzīvi, kā arī mēģinājumi “pārbaudīt” Dievu kā tirgus preci, rada cilvēka vilšanos Dievā, darot sevi par Viņa tiesātāju. Savukārt, lai no tāda kļūtu par pestīšanas līdzdalībnieku, jāatmet viszinīgs racionālisms un jācenšas sekot Dieva mīlestības loģikai, kas manifestējas uz Kristus Krusta.

Kaut arī netaisnības noslēpuma pilnīgāka “saprašana” iespējama vien pārsniedzot intelektuālus prātuļojumus, tas tomēr tas nenozīmē, ka būtu jāizvairās no intelektuāla līmeņa atbilžu meklēšanas, kas saistītas ar ļaunuma eksistenci un Dieva gribu. Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tas ne tikai var Viņu iepazīt ar prātu, bet arī ir aicināts “būt gatavam aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par viņa cerības iemesliem” (sal. 1 Pēt 3, 15), jo filozofija nevar nonākt pretrunā ar ticības patiesībām, ja tā vien godprātīgi veic savu uzdevumu.

Kristīgā filozofija jautājumu “Kas ir ļaunums?” saista ar jautājumu “Kas ir esamība (eksistence)?” Ļaunums, kaut arī ir reāls, pats par sevi nav substance, t. i., nepastāv, jo ir aktoram dabiski piemītošā labā trūkums (lat.val. privatio boni).

Svētais Augustīns pirmais skaidro ļaunuma funkcionālo dabu, proti, ļaunuma avots nav jāmeklē kādās mūžīgās, ārpus cilvēka esošās substancēs, bet viņa paša brīvajā izvēlē – no lielāka labuma pievēršoties mazākam. Savukārt Akvīnas Toms, turpinot ļaunuma cēloņa meklējumus, nonāk pie atziņas, ka nekas esošs nevar būt pats par sevi ļauns, jo tā kā Augstākais Labums ir visas esamības cēlonis, tātad pati esamība kā tāda ir laba. Lai gan ļaunums mazina labo, tomēr tas nekad to pilnībā neiznīcina, jo ļaunums var eksistēt tikai labajā kā tā subjektā. Līdz ar to secināms, ka nav Dievam līdzvērtīga, bet pretēja – pirmā ļaunuma principa.

Ar ļaunuma teorētisko problēmu tiek saprasts mūsdienu analītiskās filozofijas virziens, kas aptver noteiktu XX gs. filozofu loku, kuri risina ar ļaunumu saistītos teorētiski loģiskos jautājumus. XX gadsimta filozofi, protestantisma teoloģijas “iedvesmoti”, formulēja ļaunuma loģisko un evidenciālo problēmu, jautājot attiecīgi, vai neveidojas loģiska pretruna starp visspēcīga, vislaba un viszinoša Dieva un ļaunuma līdzāspastāvēšanu, kā arī, vai pastāv labumi, kas var “attaisnot” šausminoša ļaunuma eksistenci.

Atbildot uz ļaunuma loģisko problēmu, teisti norāda, ka izvirzītās premisas nav pretrunīgas, jo var “attaisnot” kāda izturēšanos, kaut tā izraisa ciešanas, ja vien tam ir morāli pietiekami pamatoti iemesli. Savukārt, ļaunuma evidenciālā problēma pamatā tika atrisināta, vēršot uzmanību uz cilvēka kognitīvajiem ierobežojumiem, kuru dēļ ir ticami, ka labumi, kuru dēļ tiek pieļautas zināmas ciešanas, ļoti bieži varētu būt ārpus mūsu zināšanu robežām.

Kopumā galvenā argumentācija teorētiskās ļaunuma problēmas risināšanā saistīta ar brīvo gribu. Attiecībā uz morālo ļaunumu – dot cilvēkiem iespēju izvēlēties “kaut ko citu nekā Dievs” bija nepieciešami, jo bez šīs “rotācijas brīvības”, t.i., iespējas “pagriezt muguru”, pateikt Dievam “nē”, cilvēki arī nevarētu Viņu patiesi mīlēt, kas būtu būtiski lielāka labuma zaudējums, tātad – ļaunums. Savukārt, fiziskais ļaunums rodas no visas radības ievainojuma cilvēka grēkā krišanas dēļ (sk. Rad 3, 17, Rom 8, 19–23), savā ziņā tas ir relatīvs un, var teikt, rodas fizikas likumsakarību rezultātā. Patiešām, ja Dievs pastāvīgi iejauktos ar pārdabiskiem izņēmumiem un vienai rīcībai varētu būt dažādas, tātad, neprognozējamas sekas, nebūtu iespējamas eksaktās zinātnes, kas ietver cēloņsakarību novērošanu un eksperimentu atkārtošanu, lai noskaidrotu likumsakarības. Kopumā varam būt pārliecināti, ka atbilstoši cilvēciskās loģikas spriedumam Dievs pēc grēkā krišanas iekārtojis vislabāko no iespējamām pasaulēm,[2] kaut arī tā ir ceļā uz pilnību.[3]

Ateologu (t. i., cilvēku, kas mēģina pierādīt to, ka Dievs neeksistē) vilšanās par samērā vienkāršajām, tomēr formāli korektajām teistu atbildēm uz izvirzītajām problēmām radās no pašas problēmas formulēšanas, ateologiem neņemot vērā, ka teisti savā argumentācijā (atšķirībā no viņiem) neuztvers kā nepārvaramu pretrunu to, ka Dievs pārsniedz cilvēciskos izpratnes spēkus, kaut arī kopumā esam radījuši “tādu priekšstatu par īstenību, kas izslēdz tās atvērtību Dievam, par īstu uzskatot tikai to, kas eksperimentāli pierādāms”.[4]

Kad filozofi sāk darboties kā teologi, turklāt, maigi izsakoties, aizmirstot par ieteikumu, ka “teoloģija jāpraktizē uz ceļiem”[5] un Dieva noslēpums jāapdomā “ar pazemīgu garu, kā arī ar godbijību Radītāja un Viņa darba priekšā”[6], rezultāti ir visai “interesanti”. Visādā ziņā teoloģiskais “radošums” un “oriģinalitāte” Dieva īpašību pielāgošanā atbilstoši nepieciešamībai arī tīri intelektuālā ziņā nesniedz gandarījumu un gaidītos rezultātus, jo “uzbrukts” tiek vienam Dievam (tam, kurš pats Sevi atklāj un ko sludina ortodoksālais teisms), bet aizstāvēts – pavisam cits (tas, kurš nav jāatklāj, bet jāizgudro pašam). Līdz ar to šādos gadījumos diskusijai nav “saskares punkta”, katrs izsaka savas domas, bet nav dialektiskas virzīšanās pretī patiesībai.

Savukārt, teorētiskā ļaunuma problēma Dieva esamības morālā argumenta kontekstā, iezīmē, ka diskutabla ir pati problēmas izvirzīšana, ja to dara ateologs, jo pats objektīva ļaunuma koncepts ietver sevī pasauluzskatu, ka pastāv objektīva morāle. Līdz ar to, ļaunuma teorētiskās problēmas virzītāji it kā cenšas pierādīt Dieva neesamību, izmantojot paradigmu, kas kā priekšnosacījumu pati loģiski pieprasa Dieva esamību.


Piezīmes

[1] Sk. Vildfeiers, M. “Ak, laimīgā vaina!” Pārdomas par “Exsultet” dziedājumu (2). https://unavoce.lv/2018/04/01/ak-laimiga-vaina-pardomas-par-exsultet-dziedajumu-2/ (Red. piez.)

[2] Tomēr jāņem vērā, ka “Dievs, saskaņā ar savu bezgalīgo varenību, vienmēr varētu radīt kaut ko labāku” (KBK, 310). Pretēju viedokli 1347. g. nosodījis pāvests Klements VI (sk. D. 569). (Red. piez.)

[3] Katehismā vārdi “ir ceļā” likti pēdiņās (KBK, 310); droši vien jāsaprot pārnestā nozīmē. Pievienotā norāde ved uz KBK, 1042–1050, kur ir runa tikai par jaunām debesīm un jaunu zemi pēc Kristus otrās atnākšanas. (Red. piez.)

[4] Benedikts XVI. Jēzus no Nāceretes I daļa, 164.lpp.

[5] Baltazars fon H.U. Teoloģija un svētums (1948). Citēts pēc Benedikts XVI uzruna 09.09.2007. apustuliskajā ceļojumā Austrijā. Iegūts 2020. gada 15. maijā no https://w2.vatican.va/content/benedict-xvi/en/speeches/2007/september/documents/hf_ben-xvi_spe_20070909_heiligenkreuz.pdf

[6] KBK, 299.

Publicēts iekš Filozofija | Komentēt