Starptautiskās Federācijas Una Voce Ģenerālā asambleja un Svētceļojums “Populus “SummorumPontificum” – 2017″

Skats uz Vatikānu no FIUV Ģenerālās asamblejas norises vietas.

No 2017. gada 15. līdz 17. septembrim Romā norisinājās Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) kārtējā Ģenerālā asambleja. Kā jau pirms diviem gadiem, arī šoreiz tā tika rīkota vienlaicīgi ar ikgadējo svētceļojumu Populus Summorum Pontificum. Abu sarīkojumu datumi bija izvēlēti, lai tie sakristu ar desmitgadi, kopš spēkā stājās pāvesta Benedikta XVI apustuliskās vēstules Summorum Pontificum normas.

Ģenerālajā asamblejā klātienē piedalījās delegāti no Anglijas un Velsas, Austrālijas,  Čehijas, Francijas, Itālijas, Īrijas, Japānas, Krievijas, Latvijas, Meksikas, Nīderlandes, Polijas, Portugāles, Skotijas un Vācijas, bet vēl vairāk valstu nacionālo asociāciju bija pārstāvētas pilnvarojuma ceļā. Slēgtā sēde tika sākta ar himnu Veni Creator Spiritus, lai piesauktu Sv. Gara palīdzību veicamajā darbā, kā arī 129. psalmu (De profundis) par mirušo FIUV biedru dvēseļu atdusu. Asambleja ievēlēja jaunu Federācijas Padomi. Par Federācijas prezidentu atkārtoti ievēlēja Meksikas pārstāvi Felipi Alanisu Suaresu. Tika pieņemtas arī nelielas izmaiņas Federācijas statūtos. Asamblejas gaitā notika arī delegātu tikšanās ar arhibīskapu Gvido Poco (Pozzo), Pontifikālās komisijas Ecclesia Dei priekšsēdi, kuras pārziņā ir visi jautājumi, kas saistīti ar tradicionālā latīņu rita lietošanu.

Ģenerālās Asamblejas ietvaros notika Atklātais forums, kurā klātesošos uzrunāja un uz viņu jautājumiem atbildēja V. Em. Raimonds kardināls Bērks (Burke). Bijušais FIUV prezidents Leo Derroks (Darroch) prezentēja savu grāmatu “The History of the Foederatio Internationalis Una Voce“, kur apskatīta FIUV vēsture pirmo divu prezidentu darbības laikā (1964.–2003. g.). Savukārt franču organizācijas La Paix Liturgique pārstāvis prezentēja četrās valodās izdotu grāmatu, kurā sakopotas 11 socioloģisko aptauju rezultāti, kas veiktas 9 valstīs, par katoļticīgo attieksmi pret “Tridentes” Misi.

Gan FIUV Ģenerālās asamblejas, gan svētceļojuma kulminācija bija Svinīga Pontifikālmise Vatikāna Sv. Pētera bazilikā, ko pie Sv. Pētera katedras altāra upurēja arhibīskaps G. Poco. To ievadīja garīdznieku, ordeņbrāļu un -māsu un ticīgās tautas procesija par Romas ielām no baznīcas S. Maria in Vallicella jeb Chiesa Nuova uz Vatikānu. Sv. Misē kopā ar lielu skaitu priesteru un prelātu asistēja kardināli Bērks un Brandmillers. Tika nolasīta pāvesta Franciska uzdevumā Sv. Krēsla valsts sekretāra sūtītā apsveikuma un svētības vēstule svētceļojuma dalībniekiem. Koris, attiecīgajās vietās piedaloties arī tautai, dziedāja īpaši šim gadījumam A. Porfiri komponētas (un diriģētas) visas (mainīgās un nemainīgās) Sv. Mises daļas.

Sv. Mise Vatikānā (Messa in latino)

Interneta vietne Messa in latino ir parūpējusies, lai ar fotoattēlu starpniecību būtu iespējams ielūkoties katras pasākuma dienas notikumos arī neklātienē.

14. Septembris – Sv. Krusta paaugstināšanas svētku Pontifikālvesperes Sv. Marka bazilikā (S. Marco al Campidoglio), ko vadīja Pāvesta nama prefekts arhibīskaps G. Gansveins. Šim dievkalpojumam pieejams arī fragmentārs videoieraksts.

15. Septembris – Sāpju Dievmātes svētku svinīga Sv. Mise baznīcā S. Maria sopra Minerva, asistējot kard. Bērkam.

16. SeptembrisEuharistiskā adorācija (S. Maria in Vallicella); procesija uz Vatikānu, kā arī Pontifikālmise Vatikānā (1., 2., 3., un 4. d.) Svv. Kornēlija un Cipriāna godam; La Paix Liturgique rīkotā pieņemšana garīdzniekiem un FIUV delegātiem. Šīs dienas dievkalpojumu videoreportāža arī pieejama internetā.

17. Septembris – svētdienas Sv. Mise baznīcā S. Trinità dei Pellegrini (1., 2., 3., 4. un 5. d.). Šī baznīca ir mājvieta draudzei, kur visi dievkalpojumi notiek “Tridentes” ritā. Toties šajā dienā draudzes locekļiem un svētceļniekiem bija iespēja piedalīties Sv. Misē dominikāņu ritā.

Svētdienas Sv. Mise dominikāņu ritā (Messa in latino)

Foto no FIUV Ģenerālās asamblejas un procesijas var apskatīt arī FIUV sekretāra Dž. Šova fotoalbumā. ASV katoļu avīzes National Catholic Register korespondents arī sniedz izsmeļošu ilustrētu ziņojumu par svētceļojumu. (Atjaunināts 24.12. 2017.)

Advertisements
Publicēts iekš Una voce | Komentēt

Priesteris Jozefs fon Cīglauers (tradicionālā ceļotāja piezīmes).

Pr. Jozefs fon Cīglauers (www.katholisches.info)

Vēl atrodoties aizvadītās Dvēseļu dienas noskaņā, radās vēlēšanās pakavēties atmiņās pie kāda ceļojuma pa Dienvidtiroli 2008. gadā, tā pieminot priesteri, kuru šajā rudenī Dievs pēc ilgas kalpošanas pie Viņa altāra aizsauca no šīs pasaules. Dzimis, uzaudzis un kalpojis Dienvidtirolē, kur pārsvarā runā vāciski, bet kas tagad atrodas Itālijas sastāvā (it. Alto Adige), Jozefs fon Cīglauers (Zieglauer, 1925.05.11.–2017.10.22.) ir savā ziņā pravietiska personība, jo līdz pat mūža beigām turējies pie Romas rita tradicionālās formas, tādējādi izdzīvojot savu pārliecību, kuras atbilstību patiesībai, par spīti valdošajam pretējam viedoklim, 2007. gadā apstiprināja pāvests Benedikts XVI, proti – ka šī dievkalpojuma forma nekad nav bijusi aizliegta.

Spingas draudzes baznīca (ar “Lielo Kristapu”)

Kopš 1983. gada pr. J. fon Cīglauers bija prāvests nelielā kalnu ciematiņā Spingā (v. Spinges, it., lad. Spinga). Pirms tam tur līdz savai nāvei bija kalpojis pr. Engelberts Pedevilla, vēl viens priesteris, kurš arī pēc liturģiskās reformas turpināja turēt “Tridentes” Misi. Tā nu Spingas draudzē liturģiskā reforma notika tikai 2006. gadā, kad prāvests Cīglauers tika emeritēts.  Kopš tā laika viņš vairs nedrīkstēja izmantot draudzes baznīcu, kur Mise nu notika tikai svētdienās un lielajos svētkos, kad no ielejas atbrauca jaunais prāvests. Cīglauers savukārt turēja tradicionālo Sv. Misi ik dienas blakus esošajā Svētā Kapa kapelā. Ar viņa pūliņiem tradicionālais rits bija pieejams Dienvidtirolē vēl pirms pāvesta Benedikta XVI apustuliskās vēstules “Summorum Pontificum” publicēšanas.

Pr. J. fon Cīglauers bija arī viens no neredzamās un neformālās pasaulīgo (pie diecēzēm piederīgo) priesteru kopības, kuri visā pasaulē nodrošināja tradicionālā rita kā Romas Baznīcas liturģiskās paražas (consuetudo) nepārtrauktu pastāvēšanu visā pasaulē. Līdzās šeit minētajiem Dienvidtiroles priesteriem tāds bija arī Pr. Siro Čizilīno (Cisilino, 1903–1987) Venēcijā, kura kādreizējā draudzes baznīcā San Simon Piccolo tagad tradicionālajā latīņu ritā turpina kalpot Sv. Pētera priesteru brālības (FSSP) garīdznieki. Tāds “nelabojams tridentīnists” bija arī priesteris un kapelmeistars Jozefs Kronšteiners (1910–1988) Lincā (Austrijā). Arī viņa kādreizējā kalpošanas vietā – Minorītu baznīcā – viņa darbu turpina FSSP. Vēl citu vidū var minēt arī mons. Fransuā Diko-Buržē (Ducaud-Bourget, 1897–1984) Parīzē, kuram pēc reformas līdz ar apm. 2000 ticīgajiem nācās noturēt tradicionālo Sv. Misi dažādās nepiemērotās telpās, līdz beidzot 1977. g. viņi “okupēja” vienu no Parīzes vēsturiskajām baznīcām SaintNicolasduChardonnet. Pēc prelāta nāves ticīgo garīgo aprūpi tur pārņēma Sv. Pija X priesteru brālība. Tādējādi 2007. gadā pāvests Benedikts ar “Summorum Pontificum” neieviesa neko būtiski jaunu, bet gan atzina kopš neatminamiem laikiem pastāvējušu paražu, kas pēc Tridentes koncila bija vēl pastiprināta ar beztermiņa (in perpetuo) privilēģiju.

Sv. Kapa kapela Spingā

Sv. Kapa kapela Spingā

Sv. Kapa kapela Spingā (ieeja “iekšējā ēkā”)

Plānojot savu ceļojumu pa Ziemeļitāliju 2008. gada vasarā, šo rindu autors caur internetu uzzināja, kur var apmeklēt tradicionālo latīņu Sv. Misi. Prāvests, iepriekšējā dienā sazvanīts, gan izstāstīja ceļu, gan pats pieteicās ar auto aizbraukt uz Mīlbahas (Mühlbach, Rio de Pusteria) ciemu ielejā un latviešu ceļotāju aizvest uz Spingu, jo sabiedriskais transports turp neejot. Mazais sagrabējušais priestera auto pasažierim par lielu brīnumu bez aizķeršanās uzbrauca kalnā pa stāvo serpentīnveidīgo ceļu. Bija sestdienas vakars, un gaidot Sv. Misi nākamajā rītā plkst. 7.00 bija iespējams izbaudīt prāvesta viesmīlību, saņemot naktsmājas, vakariņas un brokastis draudzes mājā. Sarunā noskaidrojās, ka pr. J. fon Cīglauers 2. Pasaules kara laikā bija iesaukts Vācijas armijā un ar savu militāro vienību kādu laiku atradies Jelgavā.

Spingas Svētā Kapa kapela atrodas blakus gotiskajai draudzes baznīcai un draudzes kapsētai. Nelielā 17. gadsimta būve ir viens no daudzajiem šāda veida dievnamiem Alpu reģionā, kas vietējiem ticīgajiem deva iespēju neklātienes svētceļojumam uz Svēto Zemi. Tāpat kā Sv. Kapa bazilika Jeruzālemē tā ir celta kā “māja mājā”, zem ārējās ēkas jumta izveidojot tādu kā namiņu (lat. aedicula) – Kristus kapa un Augšāmcelšanās vietas (gr. anastasis) aptuvenu kopiju, kurā var arī ieiet. Spingā nelielā dievnama iekšpuse bija izrotāta ar izteikti asiņainām Kristus ciešanu ainām. Kapelas lielajā šaurībā iekārtojušos ticīgo acīmredzamajai dedzībai un godbijībai nemaz netraucēja tas, ka ministrantam nebija pat komžas virs vācu romantiskajām filmām tipiskā laucinieka vasaras apģērba.

Innihenē (Innichen, San Candido), ciematā uz austrumiem no Mīlbahas, atrodama krietni lielāka Sv. Kapa kapela. Kādreiz to apkalpoja tuvējais kapucīniešu konvents. Tas izrādījās pirms dažiem gadiem slēgts paaicinājumu trūkuma dēļ (lielās “atjaunotnes” augļi Baznīcā). Uz kapelas durvīm bija zīmīte ar kāda vietējā zemnieka tālruņa numuru, kurš uzņēmies pienākumu pēc vajadzības to atslēgt un ielaist tūristus.

Sv. Kapa kapela Innihenē (Dienvidtirole)

Sv. Kapa kapela Innihenē (ieeja “Kristus kapā”)

Priesteris J. fon Cīglauers izmantoja divvalodīgu latīņu-vācu Misāli, kādas eksperimentālā kārtā tika izdotas jau pirms liturģiskās reformas – 50. gados. Visi teksti un ceremonijas precīzi atbilda Tridentes latīņu Misālei. Lūk, lielisks atspēkojums diviem maldīgiem apgalvojumiem: 1) ka 1969. gada reformas mērķis bija padarīt iespējamu Sv. Misi tautas valodā; 2) ka “tradicionālajiem” katoļticīgajiem interesē tikai latīņu valoda. No dziedamajām daļām latīniski bija tikai Credo, ko visi ar lielu aizrautību arī nodziedāja.

Katrīna Lanca (Institut Ladin)

Ir visnotaļ simbolski, ka tieši Spinga bija vieta, kurā kalpoja šādi divi nelokāmi priesteri, jo šis kalnu ciems ir slavens arī ar “Tiroles Žannu D’Arku” jeb Katrīnu Lancu. Kad 1797. gadā ciemā iebruka kāda Napoleona karaspēka daļa, šī kalpu meitene pievienojās tiroliešu zemessardzei, kas aizstāvēja ciemu un – kā stāsta – ar siena dakšām rokās gaiņāja prom iekarotājus. No tā laika siena dakšas rotā Spingas ģerboni. Vairāk nekā pēc gadsimta Katrīnai radās līdziniece arī Rīgā, par ko tagad varam lasīt Latvijas AvīzēValija Veščuna, kura 1919. gadā stājās Rīgas aizstāvju rindās pret Bermontu.

Pēc Sv. Mises un saimnieces pagatavotajām brokastīm pr. J. fon Cīglauers savu nejaušo viesi atkal nogādāja ielejā uz autobusa pieturu. Lai Dievs viņam aizmaksā par viesmīlību, bet vēl vairāk – par uzticību savas ordinācijas Sv. Misei. Lai dus mierā.

Publicēts iekš Liecība | Komentēt

Oportet eum regnare – Viņam jāvalda

Kristus Karaļa svētki, kuri pēc to iedibinātāja pāvesta Pija XI rīkojuma jāsvin oktobra pēdējā svētdienā un kuri tā arvien tiek svinēti Romas rita tradicionālajā formā, ir pēc savas būtības un satura Baznīcas sociālās mācības svētki. Pija XI enciklika Quas primas (1925. g.), ar kuru šie svētki tika ieviesti, harmoniski iekļaujas garā virknē pāvestu izdoto dokumentu, kas veltīti evaņģēlija likuma īstenošanai cilvēku dzīvē šajā pasaulē. Īpaši daudz Baznīcas maģistērijs pievērsies šai tēmai sākot ar 19. gadsimtu, kad sociālajām tēmām savus gana rakstus veltījuši pāvesti Leons XIII, Pijs XI, Pijs XII, Jānis XXIII, Pāvils VI, Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks. Pāvesti apzinājās, ka kristīgajai civilizācijai vājinoties, vispirms protestantisma, tad tā sauktās apgaismības ietekmē, vairs nav pašsaprotama sabiedrības likumu balstīšanās Dieva atklāsmē, tāpēc Baznīcas pienākums bija pacelt savu cilvēku mācītājas balsi un atgādināt un likt pie sirds visiem kristiešiem, bet īpaši tiem, kas ieņem vadošus amatus savās valstīs, ka tikai Kristus likuma ievērošana ir patiesas sabiedrības saskaņas un labklājības pamatā.

Kristum viņa karaliskā vara piemīt, pirmkārt, “iedzimti“. ““Kristum,” [Kirils Aleksandrietis] saka, “pieder vara pār visām radībām, vara, kas nav vardarbīgi sagrābta vai uzurpēta, bet gan piemītoša viņa būtībai un dabai”. Viņa karaliskums ir balstīts uz brīnumaino (dievišķās un cilvēciskās dabas – tulk. piez.) tā saukto hipostatisko vienību.” (Quas primas, 13). Taču Kristum piemīt arī iegūta karaliskā vara, ko viņš ieguvis ar savu pestījošo upurēšanos. “Jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgu zeltu un sudrabu no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota,  bet ar Kristus, neaptraipītā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.” (1. Pēt. 1: 18–19) (sk. Quas primas, 13). Pāvests tālāk atzīmē, balstoties uz apustuļa Pāvila tekstiem, ka mēs, būdami atpirkti, paši vairs sevi nepiederam, bet Viņam, kurš mūs atpircis, tā ka pat esam Viņa miesas locekļi.

No šī viedokļa saprotami kļūst pazīstamās garīgās dziesmas vārdi “Jēzus Sirds, Tev zvēram to  – uzticību mūžīgo”. Tie kļūst par tādu kā vasaļa uzticības zvērestu savam karalim, zem kura karogiem karojošās Baznīcas (Ecclesia militans) locekļi dodas cīņā – ne pret miesu un asinīm, bet pret ļaunā gara darbību katrā pašā un visā sabiedrībā.

Par to, ka Kristus Karaļa vara tiešām attiecas uz visām cilvēka dzīves sfērām, pirms dažiem gadiem publicēts amerikāņu katoļu jurista, Oklahomas Universitātes tiesību zinātņu profesora B. Makkola pētījums, kas īpaši veltīts ekonomikas un finanšu sfērai:

Brian M McCall. “Quas Primas and the Economic Ordering of Society for the Social Reign of Christ the King; A Third Perspective on the Bainbridge/Sargent Law and Economics Debate” Journal of Catholic Legal Studies Vol. 47 Iss. 2 (2008)

Katoliskajai sociālajai mācībai darījumu un finanšu sfērā veltīti arī citi šā autora darbi; vairāki no tiem pieejami elektroniskā veidā.

Christus vincit. Christus regnat. Christus imperat.

 

Publicēts iekš Kristietis pasaulē, Liturģiskais_gads | Komentēt

Paldies, Benedikt!

Desmit gadu ir pagājis, kopš pāvests Benedikts XVI izdeva savas valdīšanas laika svarīgāko likumdošanas aktu, bet varbūt reizē arī maģisteriālo dokumentu – apustulisko vēstuli Summorum Pontificum. Divpadsmit kodolīgi punkti ar dažiem apakšpunktiem veido tādu kā priesteru un laju pamattiesību Magna Charta.

Kā svētais pāvests Pijs V ar bullu Quo primum 1570. gadā pasludināja, ka ikviens priesteris vismaz tā sauktajās “privātajās” Misēs drīkst un turpmāk drīkstēs, nebaidoties ne no kādām sankcijām, upurēt tradicionālo Romas sv. Misi tā, kā tolaik to darīja Romas pāvesta kūrijā, tā pāvests Benedikts XVI 2007. gada 7. jūlijā paziņoja: Lai turētu šo pašu tradicionālo Romas rita Sv. Misi (kāda tā atrodama 1962. gada tipiskajā izdevumā) “sacerdos nulla eget licentia, nec Sedis Apostolicae nec Ordinarii sui“, proti “priesterim nav vajadzīga nekāda atļauja, nedz no Apustuliskā Krēsla, nedz no sava ordinārija” (Summorum Pontificum, 2. p.).

Pārējo apustuliskās vēstules punktu kanoniskās un pastorālās nianses šajā laikā jau daudz ir iztirzātas un tām noteikti tiks veltīti pētījumi arī turpmāk. Taču teoloģisko pamatu savam drosmīgajam solim pāvests deva savā pavadvēstulē bīskapiem:

Tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.

“Baznīcas lūgšanas likums (lex orandi) atbilst tās ticības likumam (lex credendi).”(Summorum Pontificum, ievads). Tā kā Baznīcas maģistērija pienākums ir saglabāt lex credendi, tas nevar vērsties pats pret sevi, runājot pretī savām agrākajām dogmatiskajām definīcijām un maldu mācību nosodījumiem. Acīmredzot Benedikts XVI šeit norāda, ka Baznīcas augstākajai varai, regulējot dievkalpojuma kārtību, ir zināmas robežas, ko nosaka fakts, ka liturģija ir ticības mācības nesēja un atspoguļotāja. Pārkāpjot šo nedefinēto, tomēr reālo robežu, nevar nerasties iespaids, ka līdz ar dievkalpojumu ir mainījusies arī ticība.

Atzīmējot savas “tiesību hartas” desmitgadi, katoļticīgie, kuri mīl Kristus Baznīcas tradīciju un īpaši tās izpausmi Romas ritā, var no sirds pateikties emeritētajam pāvestam par viņa drosmīgo soli. Lai Dievs viņu sargā viņa vecumdienās! Summorum Pontificum neradās tukšā vietā. Dieva apredzībai labpatika, ka iepriekšējo četrdesmit gadu gaitā daudzi ticīgie – gan bīskapi, gan priesteri, gan laji – sargāja tradicionālo ritu no izzušanas, aizmirstības, lūgdamies, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva, un strādādami, it kā viss būtu atkarīgs no pašiem  (kā esot mācījis Sv. Ignācijs). Par viņiem rakstīsim arī turpmāk. Bet tas nemazina Benedikta XVI nopelnus, konkrētajā laikā un situācijā paveicot konkrētu nozīmīgu darbu, ar ko arī viņa kalpošana pāvesta amatā paliks atmiņā.

[Papildinājums 10.07.2017.] Šī raksta ideja smelta angļu priestera Dž. Hanvika (Hunwicke) rakstā “The Real Importance of Summorum Pontificum“. Var tikai ieteikt iepazīties ar to un citām viņa publikācijām.

Publicēts iekš Baznīca | Komentēt

“Summorum Pontificum” – 10

Pāvests Benedikts XVI (amatā 2005.–2017. g.)

Drīz apritēs desmit gadu, kopš pāvests Benedikts XVI izdevis apustulisko vēstuli motu proprio formā (t.i., pēc savas iniciatīvas) Summorum Pontificum – dokumentu, kuru daudzi sen jau gaidīja, bet kura iespējamībai tobrīd bija grūti noticēt. Par šo likumdošanas aktu emeritētajam pāvestam var būt pateicīgi visi Romas rita katoļi, sevišķi tie, kas mīl rita tradicionālo formu un tajā iemiesotās ticības patiesības.

Apustuliskā vēstule konstatēja faktu un visiem to atgādināja: tradicionālā Romas rita latīņu Sv. Mise jeb tā sauktā Tridentes Mise, proti, tā ko 1570. gadā kodificēja Tridentes koncils, bet kas gandrīz neatšķiras no tās, ko redzam gadsimtu agrāk izdotajā Romas pāvesta kūrijas Misālē, kas savukārt daudz neatšķiras no 13. gs. izplatītajām plenārmisālēm, kuras savukārt ir to Sv. Mises formulāru kopojums, ko atrodam kristietības pirmās tūkstošgades sakramentārijos, – šī pati Tridentes Mise, ko visi Romas rita priesteri svinēja līdz pat 20. gs. 60. gadiem, nekad nav bijusi atsaukta un principā vienmēr bijusi atļauta.

Tajā pašā datumā pāvests arī nosūtīja vēstuli visiem bīskapiem, kurā cita starpā rakstīja: “Tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.”

Tādējādi 2007. gada 7. jūlijā savā ziņā tika atjaunots vēsturiskais taisnīgums un pateikta patiesība. Ja kopš 1969. gada liturģijas reformas priesteriem un lajiem tika stāstīts, ka Tridentes Misi vairs nedrīkstot noturēt, tad nu kļuva redzams, ka šāda attieksme bija negodprātīga un Baznīcas likumam neatbilstoša.

Ar gadu desmitu novēlošanos tika faktiski attaisnota to priesteru rīcība, kuri arī pēc reformētās Misāles publicēšanas turpināja noturēt Sv. Misi pēc tradicionālās Misāles, tā kā to pirms tam bija darījuši, un palika uzticīgi Misei, ar kuru bija uzauguši, ko bija apguvuši seminārā, kurā un kuras celebrēšanai bija tikuši ordinēti. Daudzi no viņiem šo “reabilitāciju” zemes virsū vairs nepiedzīvoja. Viņiem plānojam veltīt atsevišķu rakstu šajā vietnē.

Morālu gandarījumu saņēma arī tie jaunākie priesteri, kuri, būdami izglītoti jau jaunā rita vidē, bija atklājuši tradicionālo ritu kā senču mantojumu, kas no viņiem bija slēpts, un sāka apgūt un celebrēt Sv. Misi tās tradicionālajā formā.

Visbeidzot – tie ticīgie, kuri jutās saistīti ar Romas rita tradicionālo formu, gan ar to savulaik uzaugušie, gan arī nesen to sev atklājušie, nu varēja baudīt plašākas tiesības piedalīties Sv. Misē šajā formā, kā arī saņemt citus sakramentus un sakramentālijas. Lielā mērā tieši katoļticīgie laji bija tie, kas dažādās valstīs ar ne maziem personiskiem upuriem uzturēja prasību pēc Romas rita tradicionālās formas saglabāšanas, gan atbalstot konsekrētās dzīves institūtus, priesteru brālības, atsevišķus priesterus, kuri kalpoja šajā formā, gan arī ar publicistiskām un izglītojošām aktivitātēm, gan, protams, arī ar tradicionālās ticības mācības iedzīvināšanu un tālāknodošanu savās ģimenēs.

Viena no laju organizācijām, kas aizvien vēl darbojas šajā nodomā ir Starptautiskā Federācija Una Voce, kuras kārtēja Ģenerālā Asambleja notiks Romā šā gada 15.–17. septembrī. Ģenerālās Asamblejas, kā arī ikgadējā svētceļojuma “Populus Summorum Pontificum” datumi šoreiz pieskaņoti desmitgadei kopš 2007. gada 14. septembra, kad apustuliskajā vēstule Summorum Pontificum izsludinātās normas stājās spēkā. Abu pasākumu kulminācija būs svinīga Pontifikālmise Romas rita tradicionālajā formā, kas notiks 16. septembrī Sv. Pētera bazilikā Vatikānā.

Turpmākajās nedēļās iepazīstināsim lasītājus ar notikumiem, kas šajā gadā pasaulē norisinājušies Summorum Pontificum desmitgades zīmē, kā arī centīsimies sniegt atskatu uz šo desmitgadi un pāvesta dokumenta priekšvēsturi.

Bet iesākumam – neliels preses apskats. Atšķirībā no daudzām citām valstīm Latvijā informācija par šo pāvesta Benedikta likumdošanas aktu ir bijusi publicēta visai maz.

Nākamajā dienā pēc Summorum Pontificum izsludināšanas, tātad 2007. g. 8. jūlijā aģentūra LETA publicēja nelielu ziņu ar virsrakstu “Dievkalpojumus noturēs latīņu valodā”:

“Romas katoļu pāvests Benedikts XVI sestdien izdeva dekrētu, atļaujot katoļu dievkalpojumos vairāk izmantot latīņu valodu. Tādā veidā pāvests vēlas padarīt liberālāku baznīcas nostāju attiecībā uz dievkalpojumu noturēšanu latīņu valodā un tādējādi novērst gadu desmitiem ilgušos strīdus baznīcas iekšienē. [..] Pēc 1965.gada Vatikāna Otrā koncila Katoļu baznīca gandrīz pārtrauca noturēt dievkalpojumus latīņu valodā, izmantojot Tridentas mises kārtību. Tas bija viens no iemesliem, kālab 1970.gadā no baznīcas atšķēlās katoļu grupa franču arhibīskapa Marsela Lefevra vadībā. Pāvests Jānis Pāvils II 1988.gadā ekskomunicēja Lefevru, kurš mira 1991.gadā. Tradicionālo uzskatu pārstāvji Katoļu baznīcā vēlas, lai arī mūsdienu draudzēs dievkalpojumi notiktu, izmantojot 16.gadsimta Tridentas mises kārtību.”

Dienu vēlāk savus lasītājus informēja laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Vispirms – īsa un daļēji maldinoša vēsts:

“Romas katoļu pāvesta Benedikta XVI izdotais dekrēts, kas atļauj katoļu dievkalpojumos vairāk izmantot latīņu valodu, dievkalpojumos Latvijā būtiskas izmaiņas neienesīs, uzskata [..] kardināls Jānis Pujāts. …”

Lasītājs varētu padomāt, ka lieta grozās tikai ap valodu. Taču turpat arī garāks raksts ar virsrakstu “Pāvesta dekrēts satrauc liberāļus”. Žurnālists Andris Kalvāns tur sniedzis ārzemju preses apskatu.

“Romas katoļu baznīcas vadītāja Benedikta XVI sestdien izdotais dekrēts, kas atceļ vairākus gadsimtus vecajai latīņu misei uzliktos ierobežojumus, saņēmis apsveikuma vārdus no konservatīvajiem katoļiem, vienlaikus izraisot liberāli noskaņoto katoļticīgo neapmierinātību. Ar sestdien izdoto dekrētu Benedikts XVI centies izbeigt 40 gadu ilgušo “kultūru karu” starp pārliecinošo katoļu vairākumu 1,1 miljardu cilvēku pārstāvētajā baznīcā un mazākumu, kas nekad nav spējis samierināties ar sešdesmitajos gados Vatikāna otrā koncila apstiprinātajām reformām katoļu baznīcas ritos.”

Tālāk žurnālists pieskaras apstrīdēto reformu būtībai vai drīzāk tam, kā tās tika tautā uztvertas:

” … četrus gadsimtus vecā Tridentas latīņu liturģija tika aizstāta ar jaunu kārtību. Saskaņā ar jauno praksi latīņu valodu katoļu misēs aizstāja vietējās valsts valoda, priesteri mises sāka vadīt, raugoties uz savu draudzi, nevis pavēršot muguru pret to, kā tas tika praktizēts līdz sešdesmitajiem gadiem. Tāpat saskaņā ar Vatikāna otrā koncila lēmumu tika izmainīta daļa no liturģijas teksta, kas tika uzskatīts par aizskarošu ebrejiem. Pāvesta lēmums, kas tiek raksturots kā konservatīvo katoļu uzvara, ticis pieņemts par spīti liberāli noskaņoto katoļu un saniknoto ebreju iebildumiem. Liberāļi pret šādu dekrētu iebilda, jo tas atsviedīšot katoļu baznīcu pagātnē un padarīs mises par nesaprotamām lielākajai daļai ticības sekotāju. [..] Savukārt ebreji pauduši neapmierinātību, jo Tridentas latīņu liturģija satur lūgšanu par viņu atgriešanu ticībā. [..] Liberāli noskaņotie garīdznieki, kas Tridentas latīņu liturģijas atjaunošanu traktē kā Vatikāna otrā koncila noliegumu, uzskata, ka tas varētu radīt jaunu plaisu katoļu baznīcā. …”

A. Kalvāns atzīmē arī šādu Summorum Pontificum tapšanā būtisku detaļu:

“Romas katoļu baznīcas galva dedzīgi centies atjaunot attiecības ar tiem aptuveni 600 000 M. Lefebra sekotājiem, kas apvienojušies Svēta Pija X brālībā, kas kā priekšnosacījumu attiecību normalizēšanai pieprasīja brīvāku vecās mises izmantošanu un ekskomunikācijas dekrētu atcelšanu.”

Tajā pašā dienā arī “Latvijas Avīze” publicē Ivetas Korņejevas rakstīto ziņu. Tā gan satur nepatiesu informāciju, ka “ap 600 000 tradicionāli noskaņotu ticīgo bīskapa Lefēvra vadībā tika izslēgti no baznīcas.” Ja žurnāliste ar to domājusi 2009. gadā atcelto ekskomunikāciju, tad tā (ja vispār bija spēkā) attiecās tikai uz pieciem bīskapiem, bet nevis uz arhibīskapa Marsela Lefebra (Lefebvre) vadītā institūta priesteriem vai lajiem, kas no šiem priesteriem saņēma sakramentus. Tālāk minēts, ka pāvesta dekrēts attiecas arī uz kristības, laulības un grēksūdzes sakramentiem, taču atkal radot maldīgu iespaidu, ka atšķirība būs tikai dievkalpojuma valodā.

Kas attiecas uz katoļu plašsaziņas līdzekļiem, tad portāls katedrale.lv jau 2007. g. 11. jūlijā publicēja latvisko tulkojumu raksta sākumā citētajai vēstulei bīskapiem, kas skaidroja pāvesta izsludināto normu vēsturisko un pastorālo kontekstu. Paša dokumenta Summorum Pontificum tulkojums vai atreferējums tā arī nesekoja. Tikai laikraksta “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” 2007. g. 9. decembra numurā parādījās šo rindu autora raksts par “tradicionālo katoļu” aktivitātēm Lietuvā. Tā ietvaros tika arī īsi pastāstīts par Summorum Pontificum saturu.

Visbeidzot – žurnāla “Rīgas Laiks” 2008. gada septembra numurā bija lasāms luterāņu mācītāja Ivo Grantiņa raksts “Tiecoties pēc cēlas vienkāršības“, kas parāda Summorum Pontificum 20. gs. liturģisko reformu kopskatā. Pēc tam šī tēma nozūd gan no Baznīcas, gan laicīgo mediju redzesloka.

Pašu dokumentu Summorum Pontificum, kā arī to pavadošo instrukciju Universae Ecclesiae latviski pārtulkoja daži ticīgie. Šogad Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta un Katoļu teoloģijas augstskolas (Garīgā semināra) kopīgā zinātniskajā konferencē 13. maijā tika nolasīts Andra Amoliņa referāts par tēmu “Pāvesta Benedikta XVI apustuliskā vēstule Summorum Pontificum un to pavadošā instrukcija Universae Ecclesiae – īss kanonisks apskats”, kur minētie dokumenti aplūkoti Baznīcas tiesību aspektā.

Tradicionālā latīņu Sv. Mise Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 2009. g. martā, šajā dievnamā pirmo un līdz šim vienīgo reizi kopš reformas. Sk. arī videoieraksta fragmentu.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Una voce | 1 komentārs

Kristus ir augšāmcēlies un eņģeļi priecājas!

Angel_at_Tomb

Pateicoties Dieva žēlastībai esam sagaidījuši kārtējos Kristus augšāmcelšanās svētkus! Cerams, ka Gavēņa laiks nav pagājis bez augļiem, un šie svētki mums nav tikai ierastas tradicionālas vai reformētas ceremonijas. Atcerēsimies, ka tik daudziem Kristus Augšāmcelšanās fakts ir ļoti neērts un ienīstams. Tas traucē agresīvi sekulārajai sabiedrībai, kas pat mūsu zemē cenšas slēpt Kristus pestījošo darbu zaķu un olu ēnā. Tas traucē arī dažiem citu reliģiju piekritējiem, kas arī mūsdienās liek mūsu ticības brāļiem mirt mocekļu nāvē. Lai mums visiem Ticības apliecinājums ir ne tikai sarežģīts vārdu salikums vai filozofiskās koncepcijas, bet Patiesība, kuras dēļ ir vērts dzīvot un mirt!

https://www.youtube.com/watch?v=Muo5W5GlGys

Noslēgumā aicinu pārlasīt svētā Jāņa Hrizostoma (Zeltamutes) Lieldienu uzsaukumu, ko katru gadu svētajā naktī dzird Bizantijas rita kristieši. Šī ir viena no iedvesmojošākajām un prieka pilnākajām Kristus Augšāmcelšanās svētku uzrunām.

Ja kāds ir tikumīgs un mīl Dievu, lai bauda šīs gaišās svinības.

Ja kāds ir prātīgs vergs, lai piepilda sevi ar sava Kunga prieku.

Ja kāds ir noguris gavējot, lai saņem tagad balvu.

Ja kāds strādājis no pirmās stundas, lai saņem viņam pienākošo atalgojumu.

Ja kāds ieradies pēc sestās stundas, lai nešaubās, lai nāk šurp bez jebkādām bažām.

Ja kāds ieradies tikai vienpadsmitajā stundā, lai nebīstas, ka ir aizkavējies, jo devīgais Valdnieks arī pēdējo pieņem tāpat kā pirmo, vienpadsmitajā stundā nākušajam dod atpūtu gluži tāpat kā no pirmās stundas strādājušajam, pēdējo žēlo un par pirmo rūpējas, pirmajam maksā un pēdējam dāvina. Tāpēc visi ejiet mūsu Dieva priekšā – gan pirmie, gan otrie – un saņemiet atlīdzību.

Bagātie un nabagie, gavilējiet savā starpā!

Atturīgie un nevīžīgie, godājiet šo dienu!

Tie, kas gavējuši, un tie, kas nav gavējuši – priecājieties šodien!

Cienasts ir sagatavots – mielojieties visi! Jērs ir liels, un lai neviens neaiziet izsalcis! Visi izmantojiet labvēlības bagātību!

Neviens lai neraud aiz nabadzības, jo visiem ir nākusi valstība!

Neviens lai neraud par savu apgrēcību, jo piedošana ir atspīdējusi no Kristus kapa!

Neviens lai nebīstas nāves, jo no tās mūs ir atbrīvojusi Glābēja nāve! Viņš ir nokāpis ellē un sagūstījis elli. To jau Jesaja paredzēja, kad sauca: “Elle, noskumsti!” (14, 9)

Paņēma miesu, bet atrada Dievu, paņēma zemi, bet satika debesis, paņēma to, ko redzēja, bet uzdūrās tam, ko neredzēja.

“Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1 Kor 15, 55)

Kristus ir augšāmcēlies un tu esi gāzta!

Kristus ir augšāmcēlies un dēmoni ir krituši!

Kristus ir augšāmcēlies un eņģeļi priecājas!

Kristus ir augšāmcēlies un kapā nav neviena mirušā!

Kristus, no mirušiem augšāmcēlies, ir kļuvis mirušo pirmdzimtais. Viņam slava un valstība mūžīgi mūžos! Amen!

Tulkojums ir brālīgi aizgūts no luterāņu avota. Šeit var iepazīties ar krievu un baznīcslāvu tulkojumiem.

Publicēts iekš Lieldienas | Komentēt

“Ak, laimīgā vaina!” Pārdomas par “Exsultet” dziedājumu (1)

Kristus atver elles vārtus un atbrīvo Vecās Derības taisnos (www.breviary.net)

Lieldienu Vigilijas Sv. Mise Lielajā Sestdienā iesākas ar uguns svētīšanu, no kuras tiek iedegta un pasvētīta Lieldienu svece. Šīs ceremonijas laikā diakons dzied īpašu dziedājumu, ko pazīst pēc tā pirmā vārda “Exsultet” (“Lai līksmo”), bet tas ir ticis saukts arī Laus cerei (Sveces slavinājums) vai Praeconium paschale (Lieldienu daudzinājums). Šajā tekstā “liturģijas valoda paceļas tādos augstumos, kam grūti atrast paralēli kristīgajā literatūrā” (Katoļu enciklopēdija). Šogad piedāvājam lasītājiem vācu priestera Mihaēla Vildfeiera (Wildfeuer) pārdomas izejot no virsrakstā liktās paradoksālās frāzes, kas ņemta no dziedājuma teksta. Autors tālāk aplūko cilvēka kritušo un atpestīto stāvokli un Dieva žēlastības darbību tajā. Raksts vācu valodā publicēts žurnālā Una Voce Korrespondenz, 2007. g. 2. numurā, 67.–80. lpp., un tulkojums šeit ar dažiem īsinājumiem publicēts ar izdevēja Una Voce Deutschland laipnu atļauju. Kopā ar raksta pirmo daļu publicējam pašu “Exsultet” tekstu latīniski un (liekas, pirmoreiz visā garumā) latviski.


Šķietami paradoksālais izsauciens “Ak, laimīgā vaina!” (“O felix culpa!”) izskan liturģiskā gada kulminācijā, visu svētku svētkos, vissvētajā Lieldienu naktī vienā no skaistākajām liturģiskajām slavas dziesmām “Exsultet“. Šis teksts nāk no gara milža Augustīna. Tam, kuram piemīt dziļa izpratne, tie ir kā burvju vārdi, kas melnu dara baltu, netīrumus – par zeltu. Tie spēj nožēlojamo pirmgrēka skartā cilvēka tēlu pārvērst varonī, īstā Lieldienu cilvēkā. Ja visi, kuri uzdrošinās valkāt Kristus vārdu, liktu šo domu pie sirds, tiktu atspēkoti ateista un kristiešu izsmējēja Frīdriha Nīcšes “anti-vārdi”: “Ak, ja vien šie atpestītie izskatītos atpestītāki!” Lieldienu vigilijas centrālais izteikums spēj mūs veidot par patiesi atpestītajiem, kuri dzīvo “Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū” (Rom. 6:11). Būt atpestītam ir visbūtiskākā žēlastība zemes bērnu dzīvē (vārds Ādams ebrejiski nozīmē “sarkanbrūnā zeme”), tā viņus padara par “Dieva saimes locekļiem” (Ef. 2:19). Vārdi “Ak, laimīgā vaina!” apraksta visīstāko laimi, kas par spīti visam grēkam, ļaunumam un vainai nāk pie mums.

Protams, nav runa par kādu mazumiņu skropstu tušas un lūpu zīmuli mūsu dvēseles vieglai kosmētiskai apstrādei. Tai katra ziņā jābūt operācijai, kas likvidē pašu ļaunuma sakni. Par to – neliels stāstiņš. Kāds Dienvidāfrikas zemnieks bija noķēris ērgli. Tā kā viņam nebija šim gaisa karalim piemērota būra, to ielaida vistu kūtī. Ērglis nu tupēja pie mājputniem un knābāja graudus kā tie. Pie zemnieka atnāca ciemos draugs. Saimnieks nu lielījās: “Es esmu no ērgļa izaudzinājis vistu.” Ciemiņš tam atbildēja: “Tam gan es nekad neticēšu.” “Es tev to parādīšu,” tā saimnieks un veda viesi kūtī. Bija vakars, un nudien izskatījās, ka saimniekam taisnība. Bet ciemiņš nepadevās: “Deram, ka ērglis vienmēr paliks ērglis.” Saderēja. Agri nākamajā rītā abi devās kūtī, ciemiņš uztupināja sagūstīto putnu uz rokas, izgāja laukā un izstiepa roku. Ērglis sajuta svaigo rīta gaisu un paraudzījās pār kalniem austošās gaismas staros. Viņā uzbangoja dzīvība, viņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā saulei pretī.

Šī līdzība ir par ikvienu no mums. Katrs kristietis savās kristībās saņem ērgļa sirdi, lai caur Dieva žēlastību varētu pacelties debesu augstumos. Taču ikdienā un mūsu sīkajā un haotiskajā uz izdevīgumu un pašlabumu virzītajā domāšanā un egocentrismā mēs kā vistas knābājam no zemes un dažus salasītos graudus turam par radības zeltu un dimantiem. Mūsu garīgajā laiskumā, atkarībā no baudām un zemes labumiem mēs mazinām vai pat zaudējam mūsu neizdzēšamā kristības zīmoga – mūsu neiznīcināmās mūžīgās identitātes – spožumu un dižciltību.

Caur īstu mīlestību uz ticības patiesībām, caur neatlaidīgu cenšanos pēc tikumiem mēs paceļamies no zemes putekļiem, atdarām mūsu sirdi debešķīgās gaismas un mūžīgās gaismas saulstariem, kā sacīts: “Reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas augļi ir labums un taisnība, un patiesība.” (Ef. 5:8,9). Un tā mēs varam no jauna atklāt cildenumu un skaistumu – kristības žēlastības dāvanu, ko nesam savās dvēselēs, no jauna apjēgt “laimīgās vainas” cēlo saturu un patiesi dzīvot kā cilvēki, kas kopā ar Kungu ir augšāmcēlušies.

Baznīca dzirkstī no prieka par Pestītāju un gribētu aizraut visus līdzi savai gaviļu dziesmai: “Šī ir tā nakts, kurā, sarāvis nāves valgus, Kristus kā uzvarētājs cēlās augšā no kapa. […] Ak, apbrīnojamā tava, Kungs, labvēlība pret grēcīgo cilvēku, ak, neaptveramais tavas mīlestības lielums: lai atpirktu kalpu, tu atdevi Dēlu! Ak, patiesi nepieciešamais Ādama pārkāpums, kas ar Kristus nāvi tiki izdeldēts! Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies pasaulei tādu Pestītāju!” Kurš gan domātājs, kurš filozofs, kurš pasaules lāpītājs uzdrošinātos izrunāt šādus vārdus? Kura reliģija var “atļauties” šādu slavas dziesmu? Tikai kāda, kas ir dievišķa, nē – dievišķā, vienīgā patiesā!


M. Vildfeiera raksta turpinājums tuvākajā laikā sekos. Tagad pats Exsultet dziedājuma teksts.

Exsúltet iam angélica turba cælórum: exsúltent divína mystéria: et pro tanti Regis victória tuba ínsonet salutáris.
Gáudeat et tellus, tantis irradiáta fulgóribus: et ætérni Regis splendóre illustráta, tótius orbis se séntiat amisísse calíginem.
Lætétur et mater Ecclésia, tanti lúminis adornáta fulgóribus: et magnis populórum vócibus hæc aula resúltet.
Quaprópter astántes vos, fratres caríssimi, ad tam miram huius sancti lúminis claritátem, una mecum, quæso, Dei omnipoténtis misericórdiam invocáte. Ut, qui me non meis méritis intra Levitárum númerum dignátus est aggregáre, lúminis sui claritátem infúndens, cérei huius laudem implére perfíciat. Per Dóminum nostrum Iesum Christum Fílium suum, qui cum eo vivit et regnat in unitate Spíritus Sancti, Deus, per ómnia sǽcula sæculórum.
Lai līksmo nu debesu eņģeļu pulks, lai līksmo dievišķie noslēpumi, un par lielā karaļa spīdošo uzvaru lai gaiši atskan bazūnes balss. Arī zeme lai priecājas, atmirdzot debesu spožumā; lai zina visa pasaule – starojot mūžīgā karaļa gaismā – ka zudusi tumsa, kas apsedza to. Lai priecājas arī māte Baznīca, savā mirdzošā gaismas rotā, un lai šī svētnīca līksmi pildās ļaužu pulka skaļajām gavilēm.
Tāpēc, vismīļie brāļi, kas stāvat šīs svētās gaismas brīnumainajā spožumā, es lūdzu jūs kopā ar mani piesaukt visvarenā Dieva žēlsirdību, lai viņš, kurš ne manu nopelnu dēļ visžēlīgi pievienojis mani savu levītu pulkam, ieliedams savas gaismas spožumu ļauj izdziedāt šīs sveces slavu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu savu Dēlu, kurš ar viņu dzīvo un valda Svētā Gara vienībā Dievs visos mūžu mūžos.
R. Amen.
V. Dóminus vobíscum.
R. Et cum spíritu tuo.
V. Sursum corda.
R. Habémus ad Dóminum.
V. Grátias agámus Dómino Deo nostro.
R. Dignum et iustum est.
Kungs lai ir ar jums.
Un ar tavu garu.
Paceliet augšup sirdis.
Mēs esam tās pacēluši uz Kungu.
Pateiksimies Kungam, mūsu Dievam.
Tas ir cienīgi un pareizi.
Vere dignum et iustum est, invisíbilem Deum Patrem omnipoténtem Filiúmque eius unigénitum, Dóminum nostrum Iesum Christum, toto cordis ac mentis afféctu et vocis ministério personáre.
Qui pro nobis ætérno Patri Adæ débitum solvit, et véteris piáculi cautiónem pio cruóre detérsit.
Hæc sunt enim festa paschália, in quibus verus ille Agnus occíditur, cuius sánguine postes fidélium consecrántur.
Hæc nox est, in qua primum patres nostros, fílios Israel edúctos de Ægypto, Mare Rubrum sicco vestígio transíre fecísti.
Hæc ígitur nox est, quæ peccatórum ténebras colúmnæ illuminatióne purgávit.
Hæc nox est, quæ hódie per univérsum mundum in Christo credéntes, a vítiis sæculi et calígine peccatórum segregátos, reddit grátiæ, sóciat sanctitáti.
Hæc nox est, in qua, destrúctis vínculis mortis, Christus ab ínferis victor ascéndit.
Nihil enim nobis nasci prófuit, nisi rédimi profuísset.
O mira circa nos tuæ pietátis dignátio! O inæstimábilis diléctio caritátis: ut servum redímeres, Fílium tradidísti!
O certe necessárium Adæ peccátum, quod Christi morte delétum est!
O felix culpa, quæ talem ac tantum méruit habére Redemptórem!
O vere beáta nox, quæ sola méruit scire tempus et horam, in qua Christus ab ínferis resurréxit!
Hæc nox est, de qua scriptum est: Et nox sicut dies illuminábitur: et nox illuminátio mea in delíciis meis.
Huius ígitur sanctificátio noctis fugat scélera, culpas lavat: et reddit innocéntiam lapsis et mæstis lætítiam. Fugat ódia, concórdiam parat et curvat impéria.
Patiesi cienīgi un pareizi ir, ka mēs no visas sirds un gaviļpilnām balsīm slavējam neredzamo Dievu, visvareno Tēvu un viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Viņš par mums atdeva mūžīgajam Tēvam Adama parādu un seno grēka parādzīmi dzēsa ar savām asinīm.
Lūk, tagad ir Lieldienu svētki, kuros viņš — patiesais Jērs tika nonāvēts un ar viņa asinīm tika svētītas ticīgo mājas.
Šī ir tā nakts, kurā mūsu tēvi, lzraēļa dēli, ceļā no Ēģiptes zemes sausām kājām pārgāja pār Sarkano jūru.
Šī, lūk, ir tā nakts, kas ar gaismas mākoni izklīdināja grēka tumsu.
Šī ir tā nakts, kas šodien Kristum ticīgos visā pasaulē, atbrīvotus no netikumiem un grēka varas, ietērpj žēlastībā, pievieno svētajiem.
Šī ir tā nakts, kurā, sarāvis nāves valgus, Kristus kā uzvarētājs cēlās augšā no kapa.
Mums nebūtu jēgas piedzimt, ja mēs netiktu atpestīti.
Ak, apbrīnojamā Tava, Kungs, labvēlība pret grēcīgo cilvēku, ak, neaptveramais tavas mīlestības lielums: lai atpirktu kalpu, Tu atdevi Dēlu!
Ak, patiesi nepieciešamais Ādama pārkāpums, kas ar Kristus nāvi tiki izdeldēts!
Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies pasaulei tādu Pestītāju!
Ak, patiesi svētīgā nakts, kam vienīgai bija lemts zināt Kristus augšāmcelšanās laiku un stundu.
Šī ir tā nakts, par kuru ir rakstīts: Un nakts kļūs gaiša kā diena, un šī nakts būs mana gaisma un līksmība.
Šīs nakts svētdarītāja vara izdzēš noziegumus, nomazgā vainas, atjauno nevainību kritušiem grēkos un dāvā noskumušiem prieku. Tā aizdzen naidu, ienes saticību un pazemina varenos.
In huius ígitur noctis grátia, súscipe, sancte Pater, laudis huius sacrifícium vespertínum, quod tibi in hac cérei oblatióne solémni, per ministrórum manus de opéribus apum, sacrosáncta reddit Ecclésia.
Sed iam colúmnæ huius præcónia nóvimus, quam in honórem Dei rútilans ignis accéndit.
Qui, lícet sit divísus in partes, mutuáti tamen lúminis detrimenta non novit. Alitur enim liquántibus ceris, quas in substántiam pretiósæ huius lámpadis apis mater edúxit.
Tāpēc šajā žēlastību pilnajā naktī pieņem, Kungs Dievs, šo vakara slavas upuri, ko Tev svinīgi upurējot šo sveci, ar savu kalpu rokām no bišu vākuma sniedz svētā Baznīca.
Bet mēs nu saprotam šīs vaska sveces attēloto līdzību, kuru Dieva godam iededz spīdošā uguns.
Tā dāvā visiem savu gaismu un tomēr neko nezaudē no sava mirdzuma. Jo to baro kūstošais vasks, ko bišu māte sagatavojusi šī dārgā gaismekļa būvei.
O vere beáta nox, in qua terrénis cæléstia, humánis divína iungúntur!
Orámus ergo te, Dómine, ut céreus iste in honórem tui nóminis consecrátus, ad noctis huius calíginem destruéndam, indefíciens persevéret. Et in odórem suavitátis accéptus, supérnis lumináribus misceátur.
Flammas eius lúcifer matutínus invéniat: ille, inquam, lúcifer, qui nescit occásum. Christus Fílius tuus, qui, regréssus ab ínferis, humáno géneri serénus illúxit.
Ak, patiesi svētīgā nakts, kurā zemei tiek dāvātas debesis, cilvēkiem – dievišķība.
Tāpēc, Kungs, mēs tevi lūdzam, lai šī tava vārda godam svētītā svece, izklīdinot šīs nakts tumsu, nepārtrauktu degt un mirdzēt, un, tevis pieņemta kā patīkama smarža, sajauktos ar spīdekļiem debesīs.
Lai uzlecošais rīta auseklis redz vēl tās liesmu, auseklis, kas rieta nepazīst; tas, atgriezies no nāves valstības, Kristus Tavs Dēls, kas, atgriezies no nāves vaistības, gaiši mirdz pār cilvēku cilti.
Precámur ergo te, Dómine: ut nos fámulos tuos, omnémque clerum, et devotíssimum pópulum: una cum beatíssimo Papa nostro N. et Antístite nostro N. quiéte témporum assídua protectióne régere, gubernáre, et conserváre dignéris.
Réspice étiam ad eos, qui nos in potestáte regunt, et, ineffábili pietátis et misericórdiae tuae múnere, dírige cogitatiónes eórum ad iustítiam et pacem, ut de terréna operositáte ad caeléstem pátriam pervéniant cum omni pópulo tuo.
Per eundem Dóminum nostrum Iesum Christum Fílium tuum, qui tecum vivit et regnat in unitate Spíritus Sancti, Deus, per ómnia sǽcula sæculórum.
R. Amen.
Tāpēc mēs Tevi lūdzam, Kungs, lai Tu mūs – Tavus kalpus, visu garīdzniecību, kā arī Tev padevīgo tautu, līdz ar mūsu Svēto Tēvu Pāvestu N. un mūsu bīskapu N. – dāvājot mierīgus laikus visžēlīgi vadi, sargi un pasargi.
Uzlūko arī tos, kas pār mums savā pilnvarā valda, un Tavas neizsakāmās labvēlības un žēlsirdības spēkā vadi viņu domas uz taisnīgumu un mieru, lai pēc darbošanās zemes virsū viņi nonāktu debesu tēvijā kopā ar visu Tavu tautu.
Caur to pašu mūsu Kungu Jēzu Kristu Tavu Dēlu, kurš ar Tevi dzīvo un valda Svētā Gara vienībā Dievs visos mūžu mūžos.
R. Amen.
Publicēts iekš Lieldienas | Komentēt