“Ars celebrandi”: Tradicionālie latīņu riti Liheņas Dievmātes svētvietā

Publicēts 2026-07-29 autors Andris Amoliņš
Liheņas bazilika

Šajā vasarā no 2. līdz 9. jūlijam ievērojamajā Polijas svētvietā Liheņā norisinājās ikgadējās liturģijas un Baznīcas mūzikas darbnīcas un rekolekcijas Ars celebrandi (tulkojumā no latīņu valodas – “māksla svinēt”). Šogad bija jau trīspadsmitā reize, kad miestiņā, kura ainavā dominē gigantiskā bazilikas ēka, pulcējās priesteri, lai apgūtu kalpošanu pie altāra Romas rita klasiskajā jeb tradicionālajā formā, bet laji – lai iemācītos piekalpot priesteriem (zēni un vīri), kā arī apgūt liturģisko dziedāšanu (abu dzimumu ticīgie). Svētās Mises – gan kopīgi svinētās, gan atbraukušo priesteru individuāli upurētās – mijās ar Kanonisko stundu dievkalpojumiem, mācību nodarbībām, kora mēģinājumiem un garīgām konferencēm. Plašu reportāžu šim sarīkojumam veltīja Vloclavekas diecēzes interneta portāls, ko šeit piedāvājam mašīntulkotu:

“Ceturtdien, 2026. gada 2. jūlijā, Polijas karalienes Liheņas Dievmātes svētnīcā sākās trīspadsmitā liturģiskā meistarklase “Ars Celebrandi”. Šīs unikālās meistarklases, kas veltītas Romas katoļu baznīcas tradicionālajai liturģijai, ir paredzētas priesteriem, altāra kalpotājiem un gregorisko dziedājumu dziedātājiem. Dalībnieki apgūs visas nepieciešamās prasmes, lai svinētu Svēto Misi klasiskajā Romas ritā, kā arī dievišķo oficiju, dievkalpojumus, sakramentus un sakramentālijas.

“Ars Celebrandi” meistarklases Liheņā notiek ar Vloclavekas diecēzes ordinārija, bīskapa Kšištofa Ventkovska piekrišanu. Tās organizē fonds Ars Celebrandi un asociācija Una Voce Polonia, kas ir saistīta ar starptautisko katoļu federāciju Foederatio Internationalis Una Voce. To personālu veido cilvēki no diecēzes pastorālajām kalpošanām, kas ievēro latīņu tradīcijas. Turklāt tās saņem mediju atbalstu no pazīstamiem Polijas katoļu plašsaziņas līdzekļiem, piemēram, Radio Maryja un Telewizja TRWAM, Przewodnik Katolicki, Rycerz Niepokalanej, Pastores, portāla Liturgia.pl (Dominikański Ośrodek Liturgiczny) un Misyjne Drogi / misyjne.pl, kā arī starptautiskā liturģiskā emuāra Rorate Caeli.

Priesteris ar ministrantu ceļā uz Sv. Misi pie kāda no altāriem

“Ievērības cienīgs ir fakts, ka “vecā mise” ietver daudzus elementus, kas iesaista ticīgos aktīvā līdzdalībā: ceļos nomešanās, paklanīšanās, daudzkārtēja krusta zīmju veikšana, lūgšanu pilni dialogi ar priesteri. Lūgšana notiek ar visu ķermeni,” saka Tomašs Olšinskis, fonda Ars Celebrandi prezidents un semināru organizētājs. “Šī dinamika un ticīgo aktīvā līdzdalība neaprobežojas tikai ar pašu liturģiju. Mūsu semināri radās kā laju iniciatīva no dažādām Polijas daļām, kuri vēlējās attīstīt savu liturģisko praksi. Un laji joprojām sagatavo šos seminārus: viņi atnes liturģiskos tērpus, uzstāda un izrotā altārus un nodarbojas ar visiem organizatoriskajiem aspektiem. Plašākā nozīmē latīņu tradīcijas pastorālās kalpošanas Polijā, kas, pateicoties Polijas bīskapu laipnībai, mūsdienās pastāv praktiski katrā valsts diecēzē, arī tika izveidotas laju katoļu iniciatīvu un lūgumu rezultātā, un tās joprojām nes lielu daļu no savas darbības nastas.”

Šī gada meistarklasēs piedalās 170 cilvēku no Polijas un ārzemēm (Vācijas, Slovākijas, ASV un Itālijas). Jaunākajam dalībniekam ir 10 gadi, bet vecākajam – 73. Lielākā daļa dalībnieku ir vīrieši, kas piedalās altāra kalpotāja nodarbībās. Šie jaunieši apgūst dievbijību un mīlestību pret liturģiju, tāpēc nav pārsteigums, ka 13 pastāvēšanas gados “Ars Celebrandi” meistarklases jau ir sniegušas Baznīcai desmitiem priesterisku aicinājumu, galvenokārt uz diecēzes un reliģiskajiem semināriem Polijā.

Tomēr “Ars Celebrandi” nav tikai prasmju apguve lekciju un praktisko nodarbību laikā, bet arī rekolekcijas, kuru mērķis ir padziļināt garīgo formāciju. Daži dalībnieki katru gadu šīs darbnīcas uztver kā privātas rekolekcijas, piedaloties tikai liturģiskajās svinībās. Tās ir daudzas un dažādas: Svētās Mises Romas un Dominikāņu ritā, kā arī tā sauktās Poļu Mises ar seno dievbijīgo himnu dziedāšanu, Gregora un tautas vakara lūgšanām un citām breviāra stundām, Pirmās Piektdienas dievkalpojums ar Vissvētākā Sakramenta izstādīšanu, vakara rožukroni un procesija par godu Liheņas Dievmātei, kas notiek Liheņas svētnīcā katru sestdienu. Tiks svinētas arī divas rekviēma mises: viena par Antoniju Kazimežu Ostrovski – Gņezno arhibīskapu, Polijas primātu un Vloclavekas bīskapu no 1763. līdz 1776. gadam – un viena par mirušajiem, kas apglabāti vietējā kapsētā, ar stacionāru procesiju. Rekolekciju sprediķi, kas veltīts gandarīšanas un izlīgšanas sakramentam, teiks Radomas katoļu tradīcijas pulciņa tēvs Davids Karašs.”

Divas no Svētajām Misēm muzikāli kuplināja ansamblis Schola Cantorum Minorum Chosoviensis Slavomira Vitkovska vadībā, kura specializējas latīņu tradīcijas Baznīcas mūzikas mantojuma saglabāšanā latīniski un poliski. Līdzās gregoriskajiem dziedājumiem no pazīstamajiem Vatikāna un Solemes izdevumiem, dalībnieki-koristi varēja iemēģināt arī vēlo viduslaiku menzurālo dziedāšanu.

“Cantus fractus”

Fonda Ars Celebrandi prezidents Tomass Oļšinskis atzīmē, ka šogad “klātesošo priesteru skaits ievērojami pārsniedza priesteru meistarklases dalībnieku skaitu. Ars Celebrandi pastāv jau trīspadsmit gadus, un katru gadu priesteru grupa, kas ir pabeigusi visu mūsu trīs gadu priesteru kursu, kļūst arvien lielāka, tomēr viņi joprojām ierodas, lai piedalītos rekolekcijās meistarklašu laikā un katru dienu celebrētu misi klasiskajā Romas ritā.” Iepriekšējos gados Ars celebrandi piedalījušies arī priesteri un laji no Latvijas,

Paaicinājumi un misija

“Ars Celebrandi” semināru organizatori uzsver, ka pēdējos gados latīņu tradīcijas kopienas ir kļuvušas par paaicinājumu perēkli. Lai gan semināros un klosteros arvien vairāk jūtams paaicinājumu trūkums, strauji aug draudzes, kas svin tā saukto Tridentes liturģiju (Svētā Pētera priesteru brālība, Labā Gana institūts un Kristus Karaļa Augstākā Priestera institūts). Polijā salvatoriāņi ir izvēlējušies vadīt paaicinājumu rekolekcijas ar Misi klasiskajā Romas ritā, un tās ir ļoti populāras. Tomēr lielākā daļa jauno Ars Celebrandi dalībnieku, kas ir atklājuši priesterisku aicinājumu, vienkārši izvēlas seminārus savās diecēzēs.

Kāds sešpadsmitgadīgs ministrantu kursu dalībnieks stāsta: “Pirms uzzināju par Tridentes misi, mana ticība bija ļoti nestabila. Kad internetā uzdūros protestantisma tēmai, mani ļoti ieinteresēja, jo nezināju Baznīcas tradīciju, kas izskaidro noteiktas lietas. Patiesībā es jau biju Baznīcas nomalē. ​​Bet tad es dzirdēju par Tridentes misi un, ziņkārības vadīts, devos uz latīņu tradīcijas kalpošanu Radomā. Tā bija tik mistiska pieredze, ka devos turp atkal un atkal. Es redzēju kaut ko tik stabilu un skaistu, ka secināju, ka šī ticība ir manās asinīs kopš manas kristības, bet kaut kā no manis tā bija paslēpta. Kopš tā laika mani dziļi fascinē ticība, liturģija un manas baznīcas vēsture. Galu galā es kļuvu par ceremonijmeistaru un apsvēru iespēju nākotnē iestāties seminārā.”

Tēvs Pavels Korupka uzsver, ka novērojama arī cita svarīga parādība: liturģija klasiskajā Romas ritā piesaista cilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ ir attālinājušies no Baznīcas vai vispār atradās ārpus Baznīcas. “Šī parādība ir labi zināma, piemēram, Francijā, bet mēs to novērojam arī Polijā. Esmu Ščecinas kapelas rektors, kas paredzēta liturģijas svinēšanai klasiskajā Romas ritā, un pie manis pastāvīgi vēršas cilvēki, kuri daudzus gadus nav apmeklējuši Misi, bet meklē atbildes uz jautājumiem, kas viņus nomoka un paliek ar mums. Ir arī tādi, kas dažādu iemeslu dēļ ir pilnībā atteikušies no savas ticības, dažreiz pirms daudziem gadiem. Šeit viņi atrod mieru, jēgu, ticību un atgriežas Baznīcā. Mūsu kapelā ir pilni soli.”

Svētā Mise

Arī starptautiskās katoļu televīzijas EWTN poļu redakcija atzīmē, ka atgriešanās pie agrākās liturģiskās tradīcijas atdzīvina draudzes arī jaunajā ritā: “Darbnīcas piesaista daudzus dalībniekus, kuri regulāri kalpo savās draudzēs saskaņā ar Jauno ritu (NOM). Dalība Ars Celebrandi ļauj viņiem iegūt īpašu dievbijību un liturģisko “noskaņu”, kas nozīmē uzcītīgāku kalpošanu pie altāra viņu dzimtajās pilsētās. Darbnīcu dalībnieki dabiski un aktīvi iesaistās Liheņas svētnīcas ikdienas dzīvē. Viņi piedalās sestdienas Marijas procesijā kora tērpos, un pēdējās galvenās atlaidas laikā četri Ars Celebrandi akolīti tika lūgti kalpot Svētajā Misē, ko Kališas diecēzes palīgbīskaps celebrēja Jaunajā ritā.”

Radio Maryja videokanāls arī veltījis sižetu šim notikumam:

Arī paši organizatori veidojuši bagātīgas fotoliecības par katru pasākuma dienu, kuru autors ir profesionāls fotogrāfs Pjotrs Lisakovskis (Łysakowski). Tās aplūkojamas Ars celebrandi sociālo mediju profilos (Facebook, Instagram). No vairākiem simtiem attēlu šeit parādīti daži. Rekolekciju sprediķi (poliski) saglabāti videoarhīvā.

Publicēts iekš Ars Celebrandi, Una voce | Komentēt

Šartras svētceļojumā šogad pirmoreiz oficiāli pārstāvēta Latvija

Publicēts 2026-06-06 autors Andris Amoliņš

Atkal aizritējuši Vasarsvētki un atkal – Šartras Dievmātes zīmē. Šogad pirmo reizi ikgadējais svētceļojums bija izsludināts Parīzes arhidiecēzes oficiālajā vietnē. Vai labvēlības zīme no hierarhijas puses? Katrā ziņā pāvesta Leona XIV vēstījums Francijas bīskapiem aicināja uz iekļaujošu attieksmi pret tiem, kuri patiesi saistīti ar seno dievkalpojuma kārtību. Arī Latvijas ticīgo dalība šogad pacelta jaunā kvalitātē. Viens no viņiem, Braiens Mārtiņš Lapsa dalās savos iespaidos un pārdomās:

„Šogad pirmo reizi piedalījās latviešu svētceļnieki nevis kā atsevišķi indivīdi vai citas zemes grupas viesi, bet kā parasta, oficiāla nodaļa jeb kapituls (chapitre), slavenajā Vasarsvētku svētceļojumā no Parīzes uz Šartru. Gandrīz 100 kilometrus divarpus dienu laikā mēs – deviņi “Svētā Meinarda kapitula” dalībnieki – nesām latviešu karogu un krustu, kā arī garīgās un tautas dziesmas, lūgšanas par Latviju, par Latvijas Baznīcu un tās ganiem, par visu tautu un valsti, un par katru mums uzticēto nodomiem. Klausījāmies stāstos un pārdomās no aizbildņa Sv. Meinarda un no citu Latvijas ticības varoņu kā God. Boļeslava Sloskāna un Pr. Vladislava Litaunieka dzīves.

Arī patīkami bija tas, ka, soļojot kolonnā apmēram pēc ģeogrāfijas, mums bija iespējams nedaudz iepazīties ar poļiem, lietuviešiem, somiem, un ne mazāk kā 70 zviedriem. Īpaši skaists brīdis bija kad, tuvojoties Šartrai, mēs dziedājām Rožukroni kopā ar mūsu brāļiem un māsām leišiem – nevis latviešu vai lietuviešu, nedz arī angļu vai krievu valodā, bet Rietumu baznīcas valodā, kas ir latīņu valoda.

To darījām kopā ar daudziem citiem svētceļniekiem – 17 000 no Francijas un 3 000 no pārējās Eiropas (pat daži no Āfrikas, Austrālijas, un Tuvajiem Austrumiem), kuru karogi un fāni plivinājās virs Francijas skaistajiem laukiem. No šiem visiem 20 000 svētceļniekiem (par tūkstoti vairāk nekā  iepriekšējā gadā) caurmēra vecums bija 22 gadi.

Pilnā vienotībā ar Pāvestu Leonu, un lūdzoties par Baznīcu, kā arī par visu pasauli, neskaitāmi priesteri, bīskapi, un pat viens kardināls svinēja katru dienu skaisto Senā rita latīņu Svēto Misi gan Parīzē, gan pilnos laukos brīvdabā, gan īpaši krāšņi Dievmātes katedrālē Šartrā. Arī jauno semināristu skaits bija ļoti iespaidīgs.

Saskaņā ar šī gada tematu „Misija“ gan sprediķi, gan liecības pamudināja dalībniekus uzņemties atbildību kā kristiešiem, dalīt ar citiem to Evaņģēlija prieku, ko esam saņēmuši, un uztvert Svēto Misi kā evaņģelizācijas rīku. Jauniešu prieks darīt tieši to bija nepārprotams, un var teikt, ka ar tādiem dedzīgiem, dzīvespriecīgiem Evaņģēlija pasludinātājiem, ka – ar lūgumu pēc Marka Tvena piedošanas – “baumas par ticības nāvi Eiropā ir krietni pārspīlētas.” Gluži pretēji: redzot to visu, nevar necerēt šajā politiski drūmajā laikā uz tādu atdzimšanu, kuras mums tik ļoti vajag. Šajos svētkos bija grūti neredzēt Svētā Gara darbību šo jauniešu sirdīs.

Ja Tu gribi uzzināt vairāk un, iespējams, piedalīties Sv. Meinarda kapitulā 2027. g. Šartras svētceļojumā, lūgums rakstīt uz chartreslatvija@gmail.com.

Chartres sonne, Chartres t’appelle…! Šartra zvana, Šartra tevi sauc …!”

Tiktāl svētceļnieka liecība. Un daži viņa ceļabiedru noķertie fotomirkļi (palielināt noklikšķinot).

Notikums rada atspoguļojumu gan katoļu, gan laicīgajā presē. Tā itāļu laikraksts „Il Giornale” 25. maija numurā lika lielu virsrakstu „Ritorno alla tradizione“ („Atgriešanās pie tradīcijas“), vispirms uzstādot „diagnozi“: Lai gan latīņu valoda esot mirusi, latīņu Mise ir pie vislabākās veselības.  Žurnālists apskata gan “Šartras fenomena“ socioloģiju un loģistiku, gan atzīmē dalībnieku ģeogrāfiju (26 valstis), gan 450 priesteru un konsekrēto personu klātbūtni, kā arī secina, ka Baznīcas nākotnes cerība ir tieši atmodinātā mīlestībā uz tradīciju, kuras vitālākā izpausme esot tieši šis svētceļojums.

Franču „L’Echo Republicain“ par notikumu ziņo ar virsrakstu “La route de la foi“ („Ticības ceļš“), kur vārdu ‘ceļš’ var saprast gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, ievērojot saspringto 100 km gājienu 3 dienās.

Raidstacija Europe1 savā reportāžā stāstīja gan par “ļoti skaistiem dievkalpojumiem”, gan jauniešu misijas garu un slāpēm pēc svētuma, pie reizes arī izmantojot izdevību izskaidrot saviem klausītājiem, kas ir Vasarsvētki un Svētais Gars.

Katoļu TV stacija C-News sekoja ar reportāžām visas trīs svētceļojuma dienas, bet brīvdabas Vasarsvētku Misi parādīja arī tiešraidē.

[Papildināts 16.06.2026.] Svētceļojums un Latvijas kapitula “Sv. Meinarda pulks” piedzīvojumi šogad plašāk atspoguļoti arī Latvijas katoļu medijos: katolis.lv, Vatikāna radio.

Dievkalpojumu videoieraksti pieejami internetā.

Vasarsvētku vigilijas Sv. Mise Parīzes Sv. Sulpīcija baznīcā.

Vasarsvētku svinīgā Sv. Mise zem klajas debess apmēram pusceļā, celebrants Sv. Krusta misionāru ordeņa priekšnieks pr. A. Mamserī no Tanzānijas.

Svinīga Pontifikālmise Otrajos Vasarsvētkos Šartras katedrālē, celebrants kardināls Bērks, namatēvs Šartras bīskaps asistēja tronī.

Publicēts iekš Baznīca, Liecība | Komentēt

“Tenebrae” dievkalpojums

Publicēts 2026-03-26 autors Andris Amoliņš
Kristus ciešanu rīki (vitrāža Norčas klosterī, Itālijā)

Pēc viena izlaista gada Rīgā atkal tiks dziedāts Tenebrae jeb “Tumsību” dievkalpojums. Šoreiz tas notiks Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 2. aprīļa jeb Lielās Ceturtdienas vakarā (varētu sākties apmēram ap plkst. 20:00 – pēc Kunga vakariņu Sv. Mises un Vissvētākā Sakramenta pārnešanas). Ar gregoriskajiem dziedājumiem un renesanses polifonijas paraugiem piedalīsies kopīgam darbam apvienojušies divi gregorisko dziedājumu ansambļi – Schola Sancti Meinardi un pašas katedrāles Schola Cantorum Sancti Ambrosii, kā arī kora Versija dziedātāji.

Par Tenebrae mēdz dēvēt Triju Svēto dienu – Lielās Ceturtdienas, Lielās Piektdienas un Lielās Sestdienas – kanonisko stundu dievkalpojumus – Matutīnu un Laudes. Pastorālu apsvērumu dēļ, proti, lai vairāk cilvēku varētu piedalīties, Baznīca jau izsenis ļāva pārcelt šos nakts un agrā rīta dievkalpojumus agrāk – jau iepriekšējās dienas vakarā. Tāpēc arī Lielās Piektdienas Tenebrae notiks jau ceturtdienas vēlā vakarā. Katedrāle būs atvērta visu nakti, lai ticīgie varētu lūgties Vissvētākā Sakamenta priekšā. Psalmu dziedājumi, mijoties ar gregoriskajiem un polifoniskajiem responsorijiem, kā arī Svēto Rakstu un baznīctēvu darbu lasījumiem, labi iederas līdzās klusai lūgšanai un Kristus ciešanu apcerei.

Benediktīniešu tēvs Prospers Geranžē savā daudzsējumu darbā “Liturģiskais gads” savulaik rakstīja: “Ticīgiem būtu jācenšas katrā ziņā būt klāt šajā svinīgajā dievkalpojumā, redzot, ka Baznīca viņu dēļ ir mainījusi ierastos dienas plānus. Kas attiecas uz nopelniem, tādā piedaloties, nav šaubu, ka tam ir priekšroka pār privātiem vingrinājumiem. Drošākais līdzeklis iegūt Dieva žēlastības un savu lūgumu uzklausīšanu ir tuvoties Viņam caur Baznīcu. Un kas attiecas uz dievbijības jūtām, ar kurām mums jāapcer šo Trīs Svēto Dienu noslēpumi, Baznīcas dievkalpojumi vispār ir drošāks un bagātīgāks to avots, nekā cilvēku sacerētie dievbijības vingrinājumi, un dvēsele, kura rod sev barību svētās liturģijas tekstos un ceremonijās, arī būs sagatavota gūt lielāku labumu no privātām lūgšanām, ko tā piekopj mājās. Tādējādi Baznīcas lūgšana kļūs par pamatu kristīgās dievbijības celtnei šīs mūsu pestīšanas notikumu atceres laikā un mēs sekosim savu sentēvu piemēram, kuri dzīvoja ticības gadsimtos un bija tik apbrīnojami kristieši, jo dzīvoja Baznīcas dzīvi caur tās liturģiju.”

Pirmie trīs lasījumi šajās trijās dienās ņemti no pravieša Jeremija Raudu dziesmām jeb Lamentācijām, kur tas apraud postu, kas Jeruzālemi piemeklējis, kad tā novērsās no sava Dieva. Bet to pašu var attiecināt uz jebkuru valsti un sabiedrību, kas negodina Dievu, vai arī atsevišķa grēcinieka dvēseli. Katrs no šiem lasījumiem beidzas ar saucienu “Jeruzāleme, Jeruzāleme, atgriezies pie Kunga sava Dieva!”

Raudu dziesmās senebreju valodā katrs pants sākas ar citu burtu alfabēta secībā. Latīņu valodā iegājies, ka šie ebreju burtu nosaukumi (aleph, beth, utt.) tiek izdziedāti īpašā melodijā tāpat kā pārējais teksts. Ja Romas antifonālē visiem deviņiem (pa trim katrā dienā) lasījumiem ir viena un tā pati melodija, tad dažādās Eiropas zemēs viduslaikos izveidojās paradums katru lasījumu dziedāt citā melodijā. Pie mums – Rīgā – tiks izmantoti lasījumu toņi, kas radušies viduslaiku Polijā un Latvijā acīmredzot ienākuši ar Polijā drukātām liturģiskajām grāmatām sākot no 17. gadsimta. Vecākie priesteri Latvijā vēl atceras esam tās seminārā dziedājuši.

Diemžēl nav zināms, kādus lasījumu toņus izmantoja viduslaiku Livonijā, taču dievkalpojumu teksti, kā arī pārējās melodijas visos Romas rita variantos Eiropā bija pārsvarā vienādas. Dievkalpojuma muzikālo veidolu visvairāk akcentē responsoriji. Teksti ņemti gan no evaņģēlistu Mateja un Lūkas stāstījumiem, gan Vecās derības praviešu un grāmatām un psalmiem. Evaņģēliju fragmenti nav lietoti notikumu secībā. Tā 2. responsorijs vēstī par Jeruzālemes tempļa priekškara pārplīšanu un daudzu svēto miesu iznākšanu no kapiem Jēzus nāves brīdī, kā arī krustā sistā noziedznieka nožēlas lūgšanu mirstošajam Jēzum. 4. un 8. responsoriji atkāpjas atpakaļ laikā pie Jēzus apcietināšanas un tiesāšanas augstā priestera namā. 5. responsorijs Tenebrae factae sunt (Iestājās tumsa), kurš devis nosaukumu visiem šiem dievkalpojumiem, atkal mūs aizved pie notikumiem Golgātas kalnā – uz Saules aptumšošanos un brīdi, kad Jēzus sauc uz Tēvu un nodod savu garu viņam.

Pārējos responsorijos izmantoti Vecās derības teksti, kas ņemti no Ījaba grāmatas, arī praviešu Jeremija, Isaja grāmatām un Psalmiem, vadoties pēc principa, ka Vecā derība pravietiski norāda uz Kristu. Izvēlētās Rakstu vietas tad zīmējas tieši uz Viņa ciešanām un Krusta upuri. Arī Matutīna psalmi ir mesiāniska rakstura un īpaši 21. psalms mēdz tikt uzskatīts par Kristus ciešanu tēlojumu par excellence. Laudes psalmi ir tie paši, kurus dzied katrā piektdienā, kad nav svētku, bet antifonas izvēlētas ar skatu uz norisēm Golgātā. Pēc katra psalma tiek nodzēsta viena svece īpašā piecpadsmit zaru svečturī, līdz paliek viena vienīga degam pašā virsotnē, it kā attēlojot, ka mācekļi grūtākajā brīdī savu Skolotāju atstāj vienu. Arī gaismas pie altāra un visā dievnamā tiek izdzēstas.

Dievkalpojumu noslēdz slavenais dziedājums Christus factus est ar tekstu no Sv. Pāvila vēstules Filipiešiem (2:8,9): “Kristus mūsu dēļ ir kļuvis paklausīgs līdz pat nāvei, līdz pat krusta nāvei.” Viduslaikos izveidojās paraža pēc šī dziedājuma un noslēguma lūgšanas tumšajā baznīcā sataisīt skaļu troksni (strepitus), tā atgādinot par zemestrīci un kapu atdarīšanos Pestītāja nāves brīdī. Tā gan lielas, gan mazas tradīcijas no Romas rita bagātību krājuma lai ar Dieva palīgu ļauj mums vairāk iedziļināties viņa Pestīšanas noslēpumā.

[Papildināts 31.03.2026.]

Publicēts iekš Gavēnis | Komentēt

Starp Benediktu un Baltiju. Nuncijs: Bīskapiem nav problēmu ar seno ritu.

Publicēts 2025-12-17 autors Andris Amoliņš
Apustuliskais nuncijs V. E. arhibīskaps Georgs Gensveins (K-TV)

Bet tas tā ir Lietuvā…. Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Georgs Gensveins pavisam nesen – 8. decembrī sniedza vairāk kā pusotru stundu garu interviju Vācijas katoļu TV stacijai K-TV. Jautājumus prelātam uzdeva žurnāliste Atineja Andriščaka. Interviju visā garumā var noskatīties K-TV videokanālā: 1. daļa, 2. daļa. Aliterācija intervijas nosaukumā zīmējas uz arhibīskapa Gensveina ciešo saikni ar pāvestu Benediktu XVI, kalpojot kā viņa personīgajam sekretāram tā valdīšanas laikā, bet arī vel pēc tā atkāpšanās no amata. Šeit iztulkosim tikai fragmentu, kurā runāts par tradicionālā Romas rita liturģiju (2. daļas pirmās 11 minūtes). Nuncijs īpaši norāda uz pozitīvo pieredzi Lietuvā, par ko jau nesen šeit stāstīts.

Žurnāliste: Jūsu Ekselence, mēs tikko runājām par dažādām konfesijām. Es vēlētos palikt pie daudzveidības un dažādības tēmas un aplūkot atšķirības Katoliskajā baznīcā, tās liturģijā. Ir Tridentes Mise un arī Novus Ordo. Pāvesta Franciska ierobežojošā nostāja pret senāko liturģisko formu ir labi zināma. Vai jūs Baznīcas ikdienas dzīvē šeit (Lietuvā – tulk. piez.) piedzīvojat šo liturģiju daudzveidību, un kādu nozīmi jūs tai piešķirat?

G. Gensveins: Lai minētu konkrētu piemēru: kad es ierados, protams, es runāju ar bīskapiem par pozitīvo un negatīvo. Kur slēpjas problēmas, kur viss ir kārtībā, kādas ir raizes, kas sagādā prieku, kur ir cerība? Un tā tālāk, un tā joprojām. Protams, saruna skāra arī liturģiju.

Un tad es runāju ar Viļņas arhibīskapu, un tieši arī par jautājumu: Kāda ir situācija, – vai pie jums vēl pastāv kāda neliela kopiena, kas svin pēc tradicionālā ordo (Sv. Mises kārtības – tulk. piez.) jeb, izmantojot pāvesta Benedikta vārdus, ekstraordinārā rita? Un viņš teica: “Pats par sevi saprotams – ar to nav vispār nekādu grūtību.” Tā ir neliela grupa, bet ar daudziem jauniešiem, ģimenēm un izcilu gregorisko liturģiju. Konkrēti, ir dziedāšana, un kora vadītājs ir mūzikas augstskolas profesors.

Nekad nav bijis nekādu grūtību, pat ne pēc tam, kad pāvests Francisks bija iejaucies ar ierobežojumiem. Nebija nekādu grūtību. Un garīdznieks, kurš tur svin Misi, priesteris, kurš šeit ir jau daudzus gadus, runāja ar arhibīskapu – un otrādi, jautājot: Vai kaut kas ir jāmaina vai nē? Vai tas būtu aizliegts vai nē? Tad arhibīskaps teica, ka Mise nav aizliegta, tā ir ierobežota: konkrēti, tas nozīmē, ka to vairs nevar svinēt draudzes baznīcā, un to vairs nevar izziņot draudzes biļetenos un tā tālāk. Un tad arhibīskaps teica: “Līdz šim mums ir bijusi ļoti mierīga un draudzīga līdzāspastāvēšana. Lai saglabātu šo mieru, es neko nedarīšu.” Galu galā tas, vai viņi kaut ko mainīs vai nē, ir atkarīgs no bīskapiem. Un tāpēc nekas netika mainīts, un nebija absolūti nekādu grūtību. Var teikt, ka viss ir tāpat kā pirms pāvesta Franciska motu proprio, tāpat kā iepriekš, un tas darbojas nevainojami.

Bažas – patiesībā tās bija pāvesta Franciska bažas – bija par to, ka kaut kāds skaits cilvēku, kas apmeklē Misi saskaņā ar ekstraordināro ritu, varētu būt, tā teikt, iekšēji vai ārēji rezervēti attiecībā pret Vatikāna II koncilu. Protams, ir cilvēki, kuri nepiekrīt dažiem liturģijas aspektiem, šeit notiekošajai liturģijai. Tas, tālāk sekojot šim piemēram, it nemaz tā nav. Šajā ziņā, ciktāl tas attiecas uz liturģisko situāciju, ir līdzās pastāvēšana, es pat teiktu – nevis līdzās pastāvēšana, bet gan kopā pastāvēšana: vieni zina par otriem.

Nedrīkst aizmirst, ka Viļņā ir arī lefebriāņu (Sv. Pija priesteru brālības, SSPX – tulk. piez.) grupa. Tā gan ir diezgan maza, bet tur ir trīs vai četras ģimenes, kas ir tik ļoti satuvinājušās ar garīdznieku, ka nevēlas viņu pamest, lai pievienotos Sv. Pētera priesteru brālībai, precīzāk sakot, ne Pētera priesteru brālībai, bet gan šim priesterim, kurš svin seno Misi (domāts diecēzes priesteris – tulk. piez.). Cik man zināms, Viļņā ir tikai viena neliela grupa, kas turas pie Svētā Pija X brālības. “Pija brāļi” vienkārši apzinās situāciju un nav ne agresīvi, ne arī mēģina uzsākt jebkāda veida frontālu uzbrukumu. Mēs zinām, ka viņi pastāv, bet viņu skaits ir ļoti neliels, tāpēc viņi vienkārši tiek atstāti mierā. Viņi arī lieliski zina, ka otrā pusē ir Sv. Pētera brālība, kas dzīvo kopībā ar Svēto Krēslu, un, protams, arī šeit regulāri palīdz svinēt Misi. Un bīskapiem nav absolūti nekādu grūtību atbalstīt šo kopā pastāvēšanu un šīs atšķirīgās liturģiskās formas un būt apmierinātiem ar to.

Žurnāliste: Kardināls Kurts Kohs nesen intervijā teica, ka pāvests Benedikts ir parādījis noderīgu ceļu uz priekšu, pārliecībā, ka kaut ko, kas praktizēts gadsimtiem ilgi, nevar vienkārši aizliegt. Patiešām, klasiskās liturģijas ierobežojumi nepārprotami sāpināja pāvestu Benediktu.

G. Gensveins: Tas bija ne tikai sāpīgi, bet viņš arī savā pāvesta atbildībā saprata, ka kaut kas ir jādara, lai mainītu šo situāciju. Viņš atkārtoti uzsvēra, ka tā sauktā senā liturģija, proti, Tridentes liturģija, nekad nav bijusi atcelta. Dabiski, no Tridentes liturģijas radās Novus Ordo; tas ir, valoda tika saglabāta, bet saturs tika nedaudz mainīts. Un tieši šī liturģija gadsimtiem ilgi ir ļāvusi Baznīcai ne tikai dzīvot, bet arī labi dzīvot; svētie ir tajā un no tās barojušies. Nevar taču būt tā, ka vakar tā bija likumīga un vērtīga, bet no rītdienas vairs nē. Tāpēc šī ir nedabiska situācija, un tas bija tas, kas viņu pamudināja, kopā ar pieredzi – viņa pieredzi, – ko viņš guva pēc Vatikāna koncila, ka tiem, kuri ir zaudējuši savu garīgo un liturģisko dzimteni, šī garīgā dzimtene vienkārši jāatdod. No šejienes nāca viņa motu proprio un tam pievienotā vēstule.

Žurnāliste: Kā jūs vērtējat Traditionis custodes un jauno klasiskā rita regulējumu?

G. Gensveins: Es nekad neesmu sapratis, kāpēc pāvests Francisks ieviesa šos ierobežojumus. Tobrīd Ticības mācības kongregācijai tika uzdots veikt izmeklēšanu jeb bīskapu aptauju visā pasaulē: Kāds ir skats uz Benedikta motu proprio? Vai pieredze ir bijusi laba? Vai pieredzēts vēlamais? Vai kaut kas bija jāmaina? Rezultāti nekad netika publicēti, bet, protams, mēs par tiem zinām. Galu galā rezultāts bija tāds, ka notikusi izlīgšana. Tas ir ceļš uz mieru, īpaši liturģijā, vissvarīgākajā reliģiskās dzīves punktā, un nekādām izmaiņām nevajadzētu būt. Kāpēc pāvests Francisks to tomēr izdarīja, man ir un paliek mīkla. Un mēs esam redzējuši, īpaši angliski runājošajā pasaulē, ar kādām sarežģījumiem tas bija saistīts. Un arī pāvesta Franciska pavadvēstulē, kur viņš vairākkārt atsaucās uz Jāni Pāvilu II un Benediktu, nav iespējams saskatīt, kādam būtu viņa ierobežojumiem jēga. Tāpēc es pieņemu, ka lielākā daļa bīskapu arī šodien paliek tajā formā kā bija līdz Traditionis custodes. Taču, protams, Franciska motu proprio patiešām ir nesis lielu apgrūtinājumu attiecībā uz šo svarīgo jautājumu par ekstraordināro ritu.

Žurnāliste: Kādu ceļu jūs pats tagad redzat liturģiskās tradīcijas nākotnei?

G. Gensveins: Es uzskatu, ka pāvesta Benedikta saprātīgais noregulējums ir pareizais ceļš – un tas tā ir bijis jau vairāk nekā desmit gadus –, tas ir pareizais ceļš, un šis ceļš ir jāturpina bez grūtībām vai ierobežojumiem. Un es varu tikai cerēt, ka arī pāvests Leons dosies šajā virzienā un vienkārši turpinās izlīguma procesu, lai šī kopā pastāvēšana varētu arī nest augļus.

Publicēts iekš Baznīca | Komentēt

Starptautiskās Federācijas Una Voce XXVII Ģenerālā asambleja un XIV svētceļojums “Ad Petri sedem”

Publicēts 2025-11-02 autors Andris Amoliņš

Un atkal visi ceļi veda uz Romu. No 24.–26. oktobrim Romā norisinājās jau četrpadsmitais svētceļojums Ad Petri sedem, turklāt šoreiz – jubilejas gadā. Jubileju svinēja arī Starptautiskā Federācija Una Voce, kura pirms sešdesmit gadiem izveidojās, apvienojoties vairākām radniecīgas ievirzes nacionālajām asociācijām, un vairākus gadu desmitus bija vadošā laju organizācija cīņā par tradicionālo latīņu ritu saglabāšanu; tagad tai līdzās ir vairākas citas organizācijas. Vēstījot par atsevišķiem notikumiem, šajā stāstā ir ievietotas saites uz vietni Messa in latino, kur varēsit tos neklātienē piedzīvot priestera un profesionāla fotogrāfa E. Tabakoviča acīm (viņa svētceļojuma fotoalbums). Savukārt šeit ievietotie foto ir šo rindu autora, ja nav citādi norādīts.

Paix liturgique konference

Kā nu jau daudzus gadus Paix liturgique konference notika piektdienas rītā Pontifikālajā augstskolā Augustinianum, kas atrodas Vatikāna pilsētvalsts teritorijā. Kopā ar daudziem priesteriem un lajiem, sarīkojumu apmeklēja arī Roberts kardināls Sara. Konferenci atklājot, Starptautiskā Liturģijas izpētes centra (CIEL) prezidents Prof. Dr. Rubens Pereto Rivass (Argentīna) atzīmēja, ka Baznīcas pēdējā laikā sludinātajai iekļaušanai un atvērtībai vienīgais izņēmums ir izrādījušies tradicionālisti, bet arī, ka šis gads aizrit jaunas cerības zīmē. Svētceļojuma Ad Petri sedem ilggadīgais kapelāns pr. Klods Barts savā apsveikumā uzsvēra tradīcijas kā evaņģelizācijas instrumenta lomu. Pirmais priekšlasījums bija drīzāk liecība – Eduardo Makgregors no Spānijas stāstīja par savu atgriešanās ceļu. Bērnībā nekristīts, izaudzis pie vecākiem, kas aizrāvās ar New Age misticismu, studēja pie filozofa, bijušā marksista-trockista Huana Bautista Fuentesa Ortegas, kurš vēlāk Čestertona ietekmē mainīja savus uzskatus un tā – atbilstoši savam vārdam – nolīdzināja ceļu pie Dieva arī sava studentam. Caur panteista Spinozas studijām atklājis apustuli Pāvilu, E. Makgregors uzsāka diskusijas ar kursabiedriem, kuri, lai gan kristīti un gājuši katoļu skolās, bija visai tāli no ticības. Taču izšķiroša bija iepazīšanās ar tradicionālo liturģiju. Pirmā reize atstāja milzīgu iespaidu, un viņš sāka apmeklēt katehēzes, lai gatavotos kristībām. Kāds mūks, dzirdējis viņa stāstu par atgriešanos caur seno Misi, viņam esot teicis: “Jūs esat nolēmis ieiet pa šaurajiem vārtiem.” Vēl vienu liecību par atgriešanos caur tradicionālo latīņu Misi sniedz brazīliete Pjetra Bertolaci. Žurnālista Marko Tozati, kurš slimības dēļ nevarēja pats ierasties, referāts tika nolasīts un kavējās pie pāvesta Franciska smagā mantojuma, ko viņš atstājis savam pēctecim.

Paix liturgique konferencē (Foto: M. Rheinschmitt)

Asociācijas Pax liturgique prezidents Kristiāns Markāns savu referātu sniedza kopā ar žurnālisti Diānu Montaņu, kura bija izpētījusi “noplūdušos” rezultātus aptaujai, ko Svētais krēsls 2020. g. bija izsūtījis visiem bīskapiem. Kā zināms, pāvesta Franciska izdotais dokuments Traditionis custodes, kas būtiski ierobežoja tradicionālo latīņu ritu lietojumu, tika stādīts priekšā kā šīs aptaujas rezultāts, atspoguļojot bīskapu vēlmi novērst šķelšanos Baznīcā. Taču jau pēc Franciska nāves atklātībā nonākušie rezultāti parādīja, ka vairums bīskapu atbilžu aptaujai ir tradicionālā rita svinēšanai labvēlīgas vai vismaz neitrālas, proti viņi nesaskata pāvesta Benedikta XVI pieļautajā liturģiskajā daudzveidībā nekādus draudus vienotībai savās diecēzēs. (Par D. Montaņas atklājumiem šeit iecerēta atsevišķa publikācija)

Portugāļu priesteris-misionārs Žuans Silveira, pastāvīgs šīs konferences viesis, šoreiz stāstīja par tradicionālās liturģijas situāciju Āzijā. Konferenci noslēdzot K. Markāns atgādinājua pāvesta Leona XIV teikto, ka viņam nav bijusi izdevība satiksties ar tradicionālajiem ticīgajiem, un norādīja uz zālē esošajiem un kopumā uz visiem svētceļojuma Ad Petri sedem dalībniekiem: Lūk, te mēs esam. Beigās visi kopā nodziedāja himnu Christus vincit.

Dievkalpojumi

Kā iepriekšējos gados vakarā pēc konferences tika svinētas Vesperes. Panteons šoreiz nebija pieejams citu pasākumu dēļ, un dievkalpojums notika mazākā, tai pašai draudzei piederošā bazilikā San Lorenzo in Lucina, kur visiem gribētājiem bija grūti ietilpt un daļai nācās palikt laukumā. Dievkalpojumu vadīja Boloņas arhibīskaps un Itālijas bīskapu konferences prezidents Mateo kardināls Dzupi, asistējot Labā Gana institūta garīdzniekiem, bet muzikāli kuplināja koris un instrumentālā grupa.

Vesperes (blog.messainlatino.it)

Svinīga Pontifikālmise Vatikāna bazilikā pie Sv. Pētera katedras altāra. Svētceļojuma kulminācija neapšaubāmi bija svinīga Pontifikālmise Vatikāna Sv. Pētera bazilikā sestdien, 25. oktobrī. Iepriekšējos divus gadus tāda netika atļauta. Pēc Rožukroņa lūgšanas pa Romas ielām uz Vatikānu, dziedot litānijas un himnas un nesot savu valstu vai dažādu katolisko brālību un citu organizāciju karogus, devās ticīgo procesija ar garīdzniekiem priekšgalā. Pēc Romas policijas datiem tur piedalījušies ap 2,5 tūkstoši cilvēku, bet vēl citi viņiem pievienojās pie ieejas bazilikā pa Jubilejas durvīm. Tur – pie Svētā Pētera katedras altāra tika upurēta svinīga Pontifikālmise. Celebrants bija Raimonds kardināls Bērks, korī asistēja ap simts garīdznieku, viņu vidū arī divi kardināli – Valters Brandmillers un albāņu kardināls Ernests Simoni, kuram savulaik Albānijas komunistiskais režīms bija piespriedis nāvessodu, pēc tam to gan nomainot ar ilgstošu ieslodzījumu, kurā pavadīja 18 gadus. Dievmātes Sestdienas Mises formulāram atbilstoši kardināls Bērks savu svētrunu (itāliski, angliski) veltīja Dievmātei kā Gudrības sēdeklim, kā arī Fatimas vēstījumam un Kristus Karaļa sociālajai varai. Pēc bazilikas drošības dienesta datiem Misē piedalījās ap 3000 ticīgo, kuri aizpildīja visu platību starp katedras altāri, pāvesta altāri un abām ērģelēm, kā arī apkārt pāvesta altārim un pa daļai sānjomos. Daži simti, kuri bija atpalikuši no procesijas vai nosebojušies, bija spiesti stāvēt galvenā joma vidū, jo apsardze viņus vairs tālāk nelaida. Muzikālo pusi – tāpat kā Vesperēs – nodrošināja Panteona kapela, gan vadot gregoriskos dziedājumus, gan izpildot arī polifoniskus darbus. Ticīgo tūkstošbalsīgā dziedāšana atbildēs garīdzniekiem un Mises nemainīgajās daļās radīja dziesmusvētku iespaidu, tikai latviešu tautasdziesmu vietā bija dievišķās gregoriskās melodijas. Pēc Sv. Mises, kardināls Simoni nolasīja eksorcisma lūgšanu pret Sātanu un kritušajiem eņģeļiem. Beigās visi vienojās dziesmā Dievmātei Salve Regina.

Svinīga Pontifikālmise Vatikāna Sv. Pētera bazilikā

Svētdienas dievkalpojumi. Svētdienā, 26. oktobrī, Kristus Karaļa svētkos pēc tradicionālā kalendāra, Sv. Mises tradicionālajā Romas ritā notika visos piecos Romas centrālās daļas dievnamos, kur tās mēdz notikt ik svētdienu. Personālās draudzes baznīcā Santissima Trinità dei Pellegrini svinīgajā Misē kalpoja Sv. Pētera brālības garīdznieki, kam šī draudze uzticēta. Gan šī galvenā Mise, gan rīta Mise pirms tās bija pārpildītas, tā ka daudziem nācās sekot dievkalpojumam no ielas. Kāda garāmgājēja atzīmēja, cik viņai tas licies aizkustinoši, ka ļaudis ārā aiz durvīm pēc viņiem vien saprotamām pazīmēm seko līdzi norisei pie altāra un zina, kad mesties ceļos, kad piecelties, pārmest krustu un tamlīdzīgi. Vietas trūkumu saasināja tas, ka daļa sānjomu bija remontā, kas arī ierobežoja iespējas celebrēt “privātās” Mises svētceļojumā atbraukušajiem priesteriem. Koris dziedāja Palestrīnas Missa Ad cenam Agni, bet tauta varēja izpausties gregoriskajos dziedājumos Asperges me un Credo. Celebrants Pr. B. Mesonjē, FSSP, savā sprediķī atzīmēja, ka šogad aprit 100 gadi, kopš pāvests Pijs XI ieviesa Kristus Karaļa svētkus, liekot uzsvaru uz tiešu Kristus sociālo valdīšanu šeit zemes virsū – pār valstīm, tautām, sabiedrībām, ģimenēm.

(M. Amoliņas foto)
(M. Amoliņas foto)
(blog. messainlatino.it)
(blog. messainlatino.it)

Svētceļniekiem bija iespēja pievienoties Romas tradicionālistiem arī Kristus Karaļa institūta apkalpotajā bazilikā San Giovanni Battista dei Fiorentini un Capella dell’Immacolata dei Miracoli – abas netālu no Vatikāna, kā arī citās Romas apkaimēs – baznīcās Sant’Anna al Laterano un San Giuseppe a capo le case, kurās tradicionālajā ritā kalpo diecēzes priesteri.

Capella dell’Immacolata dei Miracoli (I. Maskalānes foto)
San Giovanni Battista dei Fiorentini (blog.messainlatino.it)
Sant’Anna al Laterano (blog.messainlatino.it)

FIUV Ģenerālā asambleja

FIUV savā 27. Ģenerālā asambleja, kura notika 25. oktobrī reliģiskā ordeņa Instituto Maria Santissima Bambina mājā blakus Vatikāna kolonādei, varēja atskatīties uz savas pastāvēšanas 60 gadiem. Tāpat kā pērn darba sēde notika jauktā klātienes-telekonferences formā. Klātienē bija pārstāvētas FIUV nacionālās asociācijas no Anglijas un Velsas (ar pilnvaru pārstāvot arī Skotiju), Argentīnas, Austrālijas, Čīles, Dienvidāfrikas Republikas, Francijas, Horvātijas, Itālijas (Una Voce Italia un Una Voce delle Venezie), Kanādas, Krievijas, Ķīnas Republikas (Taivānas), Latvijas, Nīderlandes, Nigērijas, Polijas, Portugāles, Spānijas, Vācijas (ar pilnvaru pārstāvot arī Jaunzēlandi). Valstis, kurās vēl nav Una Voce asociācijas, pārstāvēja viesi no Čehijas un Zviedrijas. Savukārt platformā Zoom piedalījās pārstāvji no ASV, Dienvidkorejas, Malaizijas, Puertoriko nacionālajām asociācijām, kā arī nacionālais korespondents no Somijas.

Flickr (J. Shaw)

Sēdes dalībnieki lūdza Dieva palīdzību savam darbam, dziedot himnu Veni, Creator Spiritus, bet kopš iepriekšējās Ģenerālās asamblejas mirušo biedru dvēseles pieminēja ar psalmu De profundis. Kā parasti, ziņojumus sniedza prezidents un kasiere, un arī sekretārs. Tika ievēlēta jauna FIUV padome, un no jauna par FIUV prezidentu tika apstiprināts Džozefs Šovs no Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrības Sēdes dalībnieki sniedza ziņojumus par situāciju ar tradicionālo latīņu ritu savās valstīs. Kopumā jāsecina, ka vairumā valstu pēdējos 2 gados situācija nav būtiski mainījusies. Katrā vietā situācija visvairāk atkarīga no bīskapa attieksmes. Jau pēc Traditionis custodes (TC) izsludināšanas, daudzi bīskapi prata pasargāt tradicionālās kopienas no Mises slēgšanas, reizēm gan mainot dievkalpojumu norises vietu. Tā, piemēram, TC ietekme gandrīz nebija jūtama vācvalodīgajās zemēs, arī Itālijā. Daži samazinājumi bijuši Polijā, Francijā. Pēdējā laikā nodibināts jauns Sv. Pētera priesteru brālības apustulāts Spānijā, savukārt ASV nesen bijuši daži preses ievērību guvuši gadījumi, kur tradicionālās Mises slēgtas. Gandrīz visās vietās reģistrēts ieinteresēto ticīgo skaita pieaugums, turklāt TC radītie aizliegumi pat kāpinājuši interesi. Daudzās Latīņamerikas un Āzijas valstīs tiek likti šķēršļi tradicionālā rita svinēšanai diecēzes ietvaros, un pieeju šādiem dievkalpojumiem pārsvarā nodrošina Sv. Pija X priesteru brālība (SSPX). Ierobežotā laika dēļ, visi nepaguva izteikties mutiski, tāpēc pievienoja protokolam rakstiskus ziņojumus. Latvijas pārstāvis savā ziņojumā iekļāva informāciju arī no Igaunijas, Lietuvas un Zviedrijas nacionālajiem korespondentiem, kā arī FIUV nesen uzņemtās Dānijas asociācijas.

Publicēts iekš Una voce | Komentēt

Zelta rudens Viļņā. Tradicionālā ceļotāja piezīmes (5)

Publicēts 2025-10-17 autors Andris Amoliņš

Sv. Annas baznīca Viļņā

Astoņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem …. Svētdienas rītā lūgšanas Viļņas tūristu ceļvežos un uz pastkartēm bieži redzamajā Svētās Annas baznīcā sākas pusdesmitos. Kanoniskā stunda Terca latīniski, tad Rožukronis lietuviski, aizlūgums par pāvestu, par Tēviju, “Mēs ceļos krītam”. Un tad –  Svētā Mise tradicionālajā Romas ritā, kuram šis miniatūrais vēlas gotikas dievnams arī celts. Tā nelielajā telpā visiem sēdvietu grūti atrast. Gregoriskos dziedājumus vietām nomaina polifonija – latīniski un lietuviski. Pēc dievkalpojuma prāvests Juozaps Minderis sveica viesus no Latvijas un savā uzrunā īpaši uzsvēra tradicionālās Svētās Mises kontemplatīvo raksturu un arī to, ka ticīgie ir patiesie custodes, kuri šo Baznīcas dārgumu sargā, – Lietuvā nu jau 17 gadus. Ticīgajiem Viļņā tradicionālā Mise tiek upurēta ik dienas un dievnams ir ekskluzīvā tradicionālistu rīcībā – ar arhibīskapa svētību.

Taču tā nebija vienmēr.  Darbs pie tā, lai Romas liturģiskā tradīcija tiktu atkal celta tai pienācīgajā goda vietā iesākās jau tad, kad liela daļa no tagadējiem dievkalpojuma dalībniekiem – jauniešu tur bija ne mazums – nebija vēl dzimusi; pēc dievkalpojuma – pie tējas un cepumiem – par to todien stāstīja divi no šo cīņu veterāniem.

Pirms Sv. Mises sākuma Sv. Annas baznīcā

Viss sākās 90. gadu beigās ar vasaras nometni Ad Fontes, sākumā Klaipēdā, tad ilgus gadus Žemaitijas miestiņā Kražos. Nedēļas garumā – gregorisko dziedājumu mācības, dziedāšana Sv. Misē un Kanonisko stundu dievkalpojumos, lekcijas liturģikā, patristikā, filozofijā, garīgās konferences, sadraudzības vakari ar pilsētiņas iedzīvotājiem. Pirmos gadus, protams, viss vēl jaunajā ritā. Arī ciemošanās nesen dibinātajā Palendru benediktīniešu klosterī. Bet jau 2003. gadā pamazām sāk briest doma, ka jātiecas pēc kā lielāka, lai apgūtie dziedājumi varētu pilvērtīgi dzīvot liturģiskajā vidē, kurā tie veidojušies.

Izšķiroša izrādījās Ad Fontes rīkotāju iepazīšanās ar ungāru liturģikas un Baznīcas mūzikas speciālista un etnomuzikologa Lāslo Dobsaja (Dobszay, 1935–2011) publikācijām, kam sekoja viņa uzaicināšana ar lekcijām uz Kražiem. Lekcijas laikā – pavisam nepretenciozs demonstrējums no profesora puses: lūk Sv. Mises dziedājumi dažādās svētdienās un svētkos, un tie – sākot no senākajiem manuskriptiem cauri viduslaikiem un jaunajiem laikiem līdz pat 20. gs. 60. gadu izdevumiem – visur tie paši. Bet pēc tam – viss citādāk. Kas bija noticis? Kāpēc tāds pārrāvums? Viss sagriezts kājām gaisā, daudz kas vispār izmests. Tas pats ar lasījumiem, lūgšanām. Lēmums: jāatgriežas pie saknēm, pie pirmavotiem, ad fontes galu galā …

2007. gadā pāvesta Benedikta XVI dekrēts Summorum Pontificum atļāva darīt tieši to, un Ad Fontes organizatori nekavējās rīkoties. Tika uzaicināti priesteri no ASV un Ungārijas, kas prata seno ritu un varēja apmācīt lietuviešu amatbrāļus. Īpaši nozīmīgs bija vietējā ordinārija Šauļu bīskapa Eugenija Bartuļa atbalsts, kurš arī pats jau bija seno ritu apguvis. Tajā pašā gadā nometnes dalībniekus Kražos apmeklēja apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Štefans Curbrikens (Zurbriggen), kurš deva arī savu svētību un pamudinājumu (skat. Katoļu Baznicas Vēstnesis, 2007. g., Nr. 25(335), 6. lpp.). Turpmākajos gados Ad Fontes pārgāja uz tradicionālo ritu ne tikai Kražos, bet aiznesa to arī uz Dievmātes svētvietu Šiluvā, vēl pēc gadiem – Traķos.

Varētu likties – nu ir ceļš vaļā, taču lai senais rits kļūtu par ikdienu Viļņā, bija vēl daudz jācīnās, jo arī pretestība ticīgo centieniem no bīskapu un klēra puses vēl bija liela. Bija jāiesaista nunciatūra, kā arī jāraksta lūgumi uz Romu, līdz neatlaidība tika atalgota ar iespēju ik svētdienu piedalīties tradicionālajā Misē – sākotnēji Viļņas Sv. Krusta baznīcā. Nozīme bija arī jauna arhibīskapa atnākšanai. Tagad Lietuvas bīskapi ir pārliecinājušies, ka tradicionālisti tādi paši normāli katoļi vien ir un labai sadzīvošanai nav nekādu šķēršļu.

Tādiem nevajadzētu būt arī Latvijā, – ar šādām domām, priecājoties par rudens krāsu bagātību Viļņas daudzajos pakalnos, devās mājup arī ceļotāji no Latvijas.

Publicēts iekš Liecība | 1 komentārs

Šartras svētceļojuma popularitāte turpina augt

Publicēts 2025-07-27 autors Andris Amoliņš

Arī šā gada Vasarsvētkos tradicionālais svētceļojums Parīze–Šartra pulcēja lielu starptautisku ticīgo pulku. Šis ikgadējais notikums guvis arī zinātnieku ievērību, kuri pētī svētceļojuma fenomenu kā tādu. Reliģijsociologs Endrū Linčs uzsver, ka viduslaiku kristietībā svētceļojuma nolūks bija “gandarīšana, grēku izpirkšana, attīrīšanās” un “Šartras svētceļojuma atdzimšana un popularitāte ir piemērs centieniem radīt autentisku reliģisku un garīgu piedzīvojumu uz kapitālistiskā patērnieciskuma fona un pieaugoša sekulārisma laikā. Šis fokuss uz tradīciju un autentiskumu tiek panākts ar gājiena skarbajām fiziskajām prasībām, viduslaiku katedrālēm kā izejas un gala punktiem, kā arī piesaisti katoliskajiem rituāliem.” (Lynch, A. P. Pilgrimage, Tradition, and Authenticity: The Revival of the Chartres Pilgrimage In: Global Perspectives on Religious Tourism and Pilgrimage; El-Gohary, H.; Edwards, D. J.; Eid, R., Eds.; IGI Global Scientific Publishing: Hershey, 2018, p. 41–56. DOI: 10.4018/978-1-5225-2796-1.ch003)

Par šā gada notikumu Vatikāna radio latviešu raidījumā jau stāstīja daži latviešu svētceļnieki (klausīties …). Diemžēl radio redakcija neļāva izskanēt faktam, ka Šartras svētceļojuma ietvaros visi dievkalpojumi notiek tradicionālajā latīņu ritā. Bet varbūt tas ir labi, jo tradicionālajam ritam būtu jābūt Baznīcas dzīves normālai sastāvdaļai, lai tā izmantošana pat nav īpaši jāpiemin.

Pirms doties ceļā… Vasarsvētku vigilijas Sv. Mise Sv. Sulpīcija baznīcā Parīzē.

Mūsu vietnē savos iespaidos dalās šā gada svētceļojuma dalībnieks Roberts Freimanis:

“No 7. līdz 9. jūnijam notika 43. Vasarsvētku svētceļojums Parīze–Šartra, un atkal tas sasniedza rekordlielu dalībnieku skaitu: pāgājušajā gadā – pāri pa 18 tūkstoši dalībnieku, bet šogad dalībnieku skaits jau sasniedza 20 tūkstošus.

Arī latviešu svēceļnieki šogad sasniedza rekordu: pagājušajā gadā – divi cilvēki, šogad no Latvijas piedalījās desmit cilvēki, no kuriem deviņi pievienojās šveiciešu kapitulam (nacionālajai grupai). Ja šādu svētceļnieku pieaugumu piedzīvosim arī nākamajos gados, tad ļoti iespējams, ka aiznākošajā gadā jau būs neatkarīga latviešu nacionālā grupa.

Īpaša ievērība jāvērš uz dalībnieku vecumu – lielākā daļa no dalībniekiem bija tieši bērni un jaunieši. Katrā svētajā Misē bija redzama un jūtama dziļa bijība un pievērstība liturģijai no gandrīz visiem svētceļojuma dalībniekiem. Tātad jaunajā paaudzē ir vērojama patiesa atgriešanās pie tām tradīcijām, kas dabiski un nepārtraukti nesušas Katolisko baznīcu un devušas tai neskaitāmus svētos.

Katrs svētceļnieku kapituls bija kā liela saime, kurā visi viens otru atbalsta un pavada laiku kopīgās lūgšanās, garīgajās meditācijās un sarunās, tomēr arī visi kapituli kopā veidoja neaprakstāmu vienotību – tūkstošiem cilvēku, kas nolikuši savus ikdienas darbus pie malas un devušies šajā svētceļojumā, lai Vasarasvētkus sagaidītu esot ceļā. Tas lieliski atgādināja, ka esam tikai svētceļnieki šīs zemes dzīvē.

Nedaudz par pašu svētceļojuma galamērķi – Šartras katedrāli. Šartras katedrālē atrodas relikvija – Vissvētākās Jaunavas Marijas lakats. Šī vieta jau izsenis bija svētceļojumu galamērķis. Sākonēji svētceļniekus piesaistīja Spēcīgo Svēto aka (Puits des Saints-Forts), bet jau 12.gs. beigās Šartras katedrāle bija kļuvusi par vienu no svarīgākajiem svētceļojumu galamērķiem Eiropā. Jāpiemin arī, ka Šartras katedrāle ir viena no viskrāšņākajām gotikas stila katedrālēm pasaulē. Šobrīdējais svētceļojuma formāts tika aizsākts 1983.gadā, bet organizācija, kas oficiāli šo svētceļojuma organizē (Notre-Dame de Chrétienté) tika izveidota 1991.gadā.”

Pie Dievmātes plīvura

Vairāk par Šartras svētceļojuma vēsturi rakstījām aizpērn.

Aptuveni pusceļā starp Parīzi un Šartru Vasarsvētku dienā brīvdabā notika svinīga Pontifikālmise, ko var līdzbaudīt šajā tiešraides ierakstā; celebrants – Astanas (Kazahstānā) palīgbīskaps Atanasijs Šneiders:

Svētceļojuma noslēguma Svētā Mise Otrajos Vasarsvētkos Šartras katedrālē. Videoieraksta sākumā – intervijas ar svētceļojuma dalībniekiem; pats dievkalpojums sākas ap 1 st. 25 min. Dievkalpojumā sprediķi teica dievnama saimnieks Šartras bīskaps Filips Kristorī (tulkojums angliski):

Vairāk fotogrāfiju par svētceļojumu var atrast rīkotāju interneta vietnē, kā arī viņu tviterkontā.

Publicēts iekš Baznīca, Liecība | Komentēt

Priestera Konstantīna Bojāra piemiņai

Publicēts 2025-02-20 autors Andris Amoliņš
Sv. Mise Ogres Sv. Meinarda baznīcā, 2015. g.

Mūsu pestīšanas 2025. gada 9. februārī savas šīs zemes gaitas 92 gadu vecumā beidza Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu draudzes ilggadējais prāvests priesteris Konstantīns Bojārs. Par viņa dzīves gājumu varam lasīt gan portālā katolis.lv, gan civitas.lv. Atmiņās ir dalījies arī viņa mazdēls priesteris Pēteris Skudra (1. daļa, 2. daļa).  Una Voce Latvija vēlas ar pateicību pieminēt priesteri Bojāru par viņa ieguldījumu tradicionālā Romas rita Svētās Mises saglabāšanā Latvijā.

Drīz vien pēc pāvesta Benedikta XVI apustuliskās vēstules Summorum Pontificum iznākšanas, Ogres draudzē izveidojās ticīgo grupa, kuri vēlējās izmantot pāvesta dotās iespējas, lai draudzē būtu pieejama Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā (Latvijā bieži vien nedaudz maldinoši saukta par Tridentes Misi). Saskaņā ar pāvesta izdotajiem noteikumiem grupa rakstiski vērsās pie draudzes prāvesta Konstantīna Bojāra. Viņš rūpīgi iepazinās gan ar iesniedzēju sarakstu, gan ar pāvesta izdoto tiesību aktu un konstatējis, ka lūguma izpilde ir viņa kā prāvesta ekskluzīvā kompetencē, sāka meklēt atbilstošu risinājumu. Būdams jau visai cienījamā vecumā, viņš vispirms mēģināja atrast kādu jaunāku priesteri kā celebrantu, taču, tādu neatradis, pats uzņēmās atsvaidzināt reiz garīgajā seminārā iegūtās prasmes. Arī ticīgajiem viņš sarīkoja vairākas katehēzes par tradicionālo ritu – gan par tā “tehnisko” pusi, gan garīgumu. Ar latīņu valodu viņam – kā veco laiku semināra absolventam un turklāt vēl jurisprudenci studējušam – nebija grūtību, un viņš centās tās pareizu izrunu iemācīt arī ministrantiem. Bet arī pret ceremoniālo pusi viņš attiecās ar lielu rūpību un pat lika izgatavot viņam “špikeru” komplektu, lai vismaz pirmajās reizēs pie altāra nekas neaizmirstos un nesajuktu. Šaubu gadījumā konsultējās arī ar pazīstamu priesteri, kurš seno ritu bija apguvis seminārā un regulāri to praktizēja.

Ogrē kopā ar ticīgo grupu, 2015. g.

Pirmie senā rita dievkalpojumi notika jau 2008. gada janvārī gregorisko dziedājumu kursu ietvaros, kad celebrēja priesteris no Lietuvas. Bet pats prāvests Bojārs pirmo reizi pēc gadu desmitiem ilga pārtraukuma šajā ritā upurēja Svēto Misi 2008. gada 7. maijā. Tā viņš turpināja darīt ik nedēļu: sākotnēji – trešdienās agri no rīta, vēlāk – piektdienu vakaros. Kopš 2018. gada beigām pēc prāvesta ierosinājuma šie dievkalpojumi tika pārcelti uz mēneša pirmajām svētdienām, kas ļāva tos vieglāk apmeklēt interesentiem no citām draudzēm, kā arī svinēt dziedātas Mises veidā.

Ogrē kopā ar ticīgo grupu, 2019. g.

Prāvests Bojārs tajā laikā veselības pasliktināšanās dēļ jau bija spiests ierobežot savas darbības pie altāra un vairs nesvinēja svētdienas galveno Misi (Summu), nedz arī sprediķoja, taču – gandrīz kā piepildoties 42. psalma vārdiem, ko lasa katras senās Mises sākumā – šajā ritā viņš brīžam atguva daļiņu jaunības spara un atsāka sprediķot, sēžot krēslā, reizēm ļaujoties dzīves pieredzes vadītam spontānumam, citreiz – rūpīgi iepriekš sagatavojoties. Un tā – līdz 2021. gada pavasarim, kad viņam izdevās tradicionālās Mises svinēšanu nodot cita, jaunāka priestera rokās.

Lai gan sākumā uzņēmies – papildus daudzajiem draudzes prāvesta pienākumiem – šo kalpojumu negribīgi, veselības stāvoklim pasliktinoties, viņš nolēma to īpaši veltīt Dievam kā aizlūgumu par savu veselību un spēju līdz mūža galam aktīvi kalpot un, kā pats reiz liecināja, tas tiešām viņam manāmi palīdzējis. Arī pēc aiziešanas no prāvesta amata viņš turpināja būt aktīvs, ne tikai uzklausot grēksūdzes, bet arī citos veidos, pēc savas saprašanas cīnoties, lai Dieva gars valdītu Latvijas sabiedrībā. Pēdējais viņa aizsāktais projekts – nacistu nomocītā latviešu priestera Aloizija Broka piemiņas iemūžināšana – ir nonācis labās rokās un noteikti tiks sekmīgi pabeigts.

Lūgsimies, lai Dievs savam priesterim aizmaksā par visiem viņa upuriem un labajiem darbiem ar mūžīgu svētlaimi Viņa skatīšanā vaigu vaigā.

Kopā ar savu pēcteci prāvesta amatā Pr. M. Lāci (Ilzes Trocjukas foto)
Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Advents Krakovā. Tradicionālā ceļotāja piezīmes (4)

Publicēts 2024-12-23 autors Andris Amoliņš

Ceļotāju Adventa laikā Polijas dienvidu galvaspilsēta sagaida uzkrītošā un dzīvespriecīgā Kristus Dzimšanas svētku tuvošanās noskaņā.  Starptautiski pazīstams ir Krakovas svētku tirgus Rātslaukumā, kurš arī šogad bija tūristu un vietējo pircēju pilns. Tūristu pilnas bija arī vecpilsētas ielas, īpaši liela drūzma – galvenajā ekskursantu maršrutā Grodzkas ielā, kas savieno Rātslaukumu un Vavelas pilskalnu.

Bet mēs, redzot daudzos Krakovas dievnamus, kuros visos notiek dievkalpojumi, uzdosim jautājumu: Kā klājas tradicionālajam Romas latīņu ritam šajā pilsētā? Ticīgo aprūpe šajā ritā Krakovā uzticēta Svētā Pētera priesteru brālībai (FSSP). Kopš 20. gs. 80. gadiem laika gaitā Sv. Mises svinēšanas vieta ir bijusi dažādos dievnamos, ieskaitot pat Vavelas katedrāli. Pašlaik dievkalpojumi notiek Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas baznīcā, kas atrodas Universitātes slimnīcas teritorijā, gluži atbilstoši Kunga Jēzus teiktajam: “Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus” (Lk. 5:31–32).

Vissv. Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas baznīca Krakovā (fssp.pl)

Minētais dievnams kā “filiāle” ietilpst kādā citā, lielākā teritoriālajā draudzē un pie ieejas nav nekādu norāžu par tradicionālā rita dievkalpojumiem – stingrā saskaņā ar jaunākajiem drastiskajiem ierobežojumiem, kas uzlikti ticīgajiem, kas vēlas piedalīties šādos dievkalpojumos. Visa informācija jāmeklē FSSP Krakovas apustulāta interneta vietnē. Tradicionālā latīņu Mise dievnamā notiek svētdienās un lielajos svētkos trīs reizes, bet pārējās dienās – divas reizes dienā.

Adventa laika īpaša iezīme Vidus- un Austrumeiropas zemēs jau izsenis ir tā sauktā Rorātmise. Jauno laiku Romas misālēs izdevumos, ieskaitot pēdējo – 1962. gada, šis Mises formulārs ir saukts par Dievmātes votīvmisi sestdienā (S. Maria in Sabbato) Adventa laikam. Daudzās Eiropas zemēs jau sākot ar 8. gadsimtu ieviesās paradums šādu Misi svinēt arī citās, vai pat visās no svētkiem brīvajās Adventa darbdienās. Svētais Krēsls tai piešķīra dažādas privilēģijas, tā ka tā ieguva no saukumu Zelta Mise (Missa aurea). Nosaukums Rorātmise ņemts no tās pirmā dziedājuma – introita – iesākuma vārdiem: Rorate caeli… , kas ņemti no pravieša Isaja grāmatas (45:8). Tādu dzied arī Adventa 4. svētdienā, tikai pievienojot cita psalma pantus. Šis introits pazīstams arī latviski, pārstrādāts Adventa dziesmas veidā “Debess, noraso jel taisno”.

Rorātmise

Ņemot vērā, ka šie dievkalpojumi notiek gada tumšākajā laikā (Ziemeļu puslodē), to svinēšanu pavada īpaši paradumi, kas tos dara īpaši skaistus. Rorātmises vienmēr notiek ļoti agrā rītā, tā lai arī dienvidu platuma grādos būtu vēl tumšs. Krakovā šīs Mises sākās plkst. 6.00 no rīta. Netika izmantots nekāds elektriskais apgaismojums, tikai sveces. Arī ticīgie, kuri gribēja dievkalpojuma laikā ieskatīties savās lūgšanu grāmatās vai dziedājumu notīs, bija paņēmuši līdz nelielus dekoratīvus lukturīšus, kuros iekšā atradās svecīte. Gregoriskos dziedājumus izpildīja kantori – divi vai trīs vīri, īsti nevarēja saskatīt. Nemainīgos dziedājumus daudzi no draudzes dziedāja līdzi. Netika aizmirstas arī vietējās tradīcijas, jo pēc Alleluja dziedājuma tūdaļ sekoja sekvence jeb proza Mittit ad Virginem, kas bija ļoti iecienīta Vācijā, Polijā, Čehijā un atrodama gan viduslaiku rokrakstos, gan vēlākās, drukātajās dziedājumu grāmatās. Cik nu tumsā varēja saskatīt, uz Rorātmisi bija ieradušies kādi 60–80 ticīgo, to vidū – daudz jaunu cilvēku. Un kā nu nē – Krakova ar daudzajām augstskolām ir arī īsta studentu pilsēta. Rorātmises noslēgumā tika nodziedāta Dievmātes antifona Alma Redemptoris Mater, turklāt svinīgajā tonī, ko gadās dzirdēt visai reti.

Paklausīsiemies, kā Krakovā skanēja introits Rorate caeli:

Svētdienas Mise, kas mūsu gadījumā iekrita tieši 8. decembrī – Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos – izņēmuma kārtā tika noturēta kā klusā Mise, tikai sākumā un komūnijas laikā pāris dziesmas poliski. Dievnams diemžēl neatrodas ekskluzīvā FSSP lietošanā un tradicionālās Mises ilgumu ierobežoja kāds teritoriālās draudzes pasākums, kam sakarā ar šā dievnama titulārajiem svētkiem bija jāsākas tūlīt pēc tam. Piedalījās kādi 120–130 ticīgie, kas nozīmēja, ka nelielajā dievnamā visiem sēdvietas nepietika. Atšķirībā no agrā rīta Rorātmisēm, bija arī ģimenes ar bērniem, taču netrūka arī studentu “publikas” un šur tur vīdēja arī korporāciju krāsas. Nobeigumā jāatzīmē, ka tagad Latvijas katoļiem ārzemju ceļojumi ir palikuši gandrīz vienīgā iespēja piedalīties tradicionālā latīņu rita Svētajā Misē, kas notiek kanoniski nevainojamā situācijā. Lūgsimies par kuplo un dzīvīgo Krakovas kopienu, lai Dieva palīdzība ir ar viņiem vienmēr.

Svētdienas Mise
Svētdienas Mise

Publicēts iekš Advents, Liecība | Komentēt

Vasaras reminiscences

Publicēts 2024-10-30 autors Andris Amoliņš

Laikā, kad Latvijas ārēs valda rudens, ir piemērots brīdis kavēties atmiņās par aizgājušās vasaras svētceļojumiem. Katoļticīgajiem, kam dārga Baznīcas liturģiskā tradīcija, arī šogad nebija iespējams sarīkot svētceļojumu ar iespēju piedalīties tradicionālā Romas rita dievkalpojumā Aglonas Dievmātes svētnīcā augusta Debesīs uzņemšanas svētku ietvaros, taču mūsdienu globalizācija un Baznīcas universālums piedāvā latviešiem iespējas doties uz populārām svētvietām citās zemēs. Šoreiz par diviem svētceļojumiem – vienu Francijā, otru Igaunijā, kur pirmoreiz piedalījušies ticīgie no Latvijas.

“Šartra zvana, Šartra tevi sauc…”

Vasarsvētkos atkal pār Parīzes apkārtnes laukiem skanēja svētceļnieku himnā izteiktais aicinājums (“Chartres sonne, Chartres t’appelle”). No 18. līdz 20. maijam notika 42. Vasarsvētku svētceļojums Parīze–Šartra, un ja pērn preses sensāciju izraisīja fakts, ka rīkotāji, sasniedzot 16 tūkstošu dalībnieku pieteikumu, bija spiesti pārtraukt pieņemt pieteikumus uz piedalīšanos, tad šogad dalībnieku skaits jau pārsniedza 18 tūkstošus, un atkal žurnālisti un apskatnieki uzdeva jautājumu, kā izskaidrot šādus panākumus.

Šogad pirmo reizi šajā ticības manifestācijā piedalījās arī Latvijas pārstāvji – Andris Skromulis ar savu meitu Terēzi. Tā kā divatā nevarēja izveidot atsevišķu Latvijas nacionālo grupu jeb kapitulu (chapitre), latviešus savā pulciņā laipni pieņēma šveicieši. Tālāk – Andra stāstījums.

Kā nokļuvu pie šveiciešiem? Ļoti gribēju iet svētceļojumā, bet nebiju drošs, vai dabūšu brīvas dienas, tāpēc pieteicos vēlu. Dalībniekiem bija jāpiesakās caur interneta vietni, bet viņi nevar pieteikties kā individuāli ceļotāji, bet tikai kāda nacionālā kapitula sastāvā. Ja kāda gribētāja valstij sava kapitula nav, tiek ieteikts izvēlēties kādu ģeogrāfiski tuvāku valsti. Nu tad pieteicos no Lietuvas. Meitai tobrīd bija 11 gadu. Bērniem ir atsevišķi kapituli, un bija brīvas tikai Vācijas grupas. Es viņu tur arī pieteicu. Mūs abus apstiprināja. Bet pamazām sapratu, ka šis svētceļojums nav kaut kas, kur visiem viss notiktu kopīgi, bet visas aktivitātes notiek šo nacionālo kapitulu ietvaros. Diemžēl lietuviski neprotu, nezinu pat lūgšanas lietuviski. Tāpēc bija jāmeklē grupa, ar kuru varētu saprasties. Caur savas meitas vācu grupas vadību šo problēmu izdevās atrisināt. Man ieteica pievienoties Šveices grupai, kuras vadītājs savukārt nokārtoja manu pāreju pie sevis no Lietuvas grupas.

Gatavi ceļam
Gatavi ceļam
Ceļā

Visiem svētceļniekiem pirmā bija kopīga dziedāta Svētā Mise Sv. Sulpīcija baznīcā Parīzē sešos no rīta. Tāpat kā vēlāk noslēguma Misē Šartras katedrālē arī šajā Parīzes dievnamā visi svētceļnieki nesatilpa, bet ārā bija lieli ekrāni un apskaņošana, lai varētu sekot dievkalpojumam. Katru dienu visiem kopā bija viena Svētā Mise tradicionālajā Romas latīņu ritā. Otrajā – Vasarsvētku dienā – svinīga Mise (t.i. ar diakona un subdiakona kalpojumu) notika brīvdabā Rambujē. Atmosfēra kaut cik atgādināja arī dažādas katoļu jauniešu dienas. Un noslēgumā – Otrajos Vasarsvētkos Šartras katedrālē – svinīga Pontifikālmise. Likās, ka kāda puse no jauniešiem zina latīņu Misi no galvas, citi sekoja līdz no grāmatiņām, kuras visiem bija izdalītas. Neliela daļa bija, kas varbūt arī pārāk neiespringa uz sekošanu līdzi, bet kad ticības apliecībā atskanēja “Et incarnatus est”, visi nometās uz ceļiem. Jāatgādina, ka es savos 40 gados tur izskatījos jau diezgan vecs. Izskatījās, ka vairumā tur bija tādi divdesmitgadnieki. Daudz arī skautu un gaidu savās formās. Un ja kāds domā, ka tradicionālisti ir tādi drūmi ļaudis, tad par šiem jauniešiem to nevar teikt. Gan viņi ejot lūdzās, gan dziedāja dziesmas, bet arī atrada sev kādas jautras izklaides gan ceļā, gan nometnes vietās. Prieks viņu sejās bija labi saskatāms.Visas Mises tātad notika latīniski, bet sprediķi tika teikti franciski. Asistēja arī daudz priesteru. Kopā viņu varēja būt ap simtu, spriežot pēc procesijas Mises sākumā.

Katra kapitula vadītājs (lajs) ir arī atbildīgs par sava kapitula dzīves garīgo pusi. Viņš ir sagatavojis dažādas meditācijas, kuras lasa priekšā, iesaistot arī citus vada kopīgu Rožukroņa lūgšanu. Parasti skaitīja trīs agrāk pierastās daļas – kopā 150 “Esi sveicināta”. Pa visu dienu varbūt kādi pieci šādi pilni Rožukroņi dažādās valodās, arī dziedot. Parasti katrā kapitulā bija arī kāds priesteris, taču tā nebija obligāta prasība. Piem., somu grupai nebija savs priesteris, abiem Šveices kapituliem bija. Priesteris vadīja arī dažas no meditācijām, bet pārējā laikā viņš gāja grupas aizmugurē, kur ejot uzklausīja grēksūdzes. Likās, ka parasti tās katram bija diezgan ilgas un pamatīgas. Absolūcijas laikā gan viņi apstājās, un penitents to saņēma nometies uz ceļiem. Pēc tam viņiem bija krietni jāpieliek solis, lai panāktu savu kapitulu. Un priesteriem, kuri ne visi ir gados jauni, bija tāpēc jābūt labā fiziskajā formā. (Pat apstājoties, lai sašņorētu apavus, bija jau pēc tam jāpasteidzas, lai panāktu savējos.) Šādu grēksūdzes iespēju, arī atpūtas brīžos, svētceļnieki labprāt izmantoja.

Šveices kapitulā vairums bija tādu, kuri iet jau daudzus gadus no vietas. Viņu vidū bija vairāki vīrieši, kas jau bija ģimenes tēvi un nāca ar savām ģimenēm, bet viņi agrāk bija kalpojuši kā ministranti, labi izglītoti ticības lietās, acīmredzami meklējuši šajā jomā kaut ko vairāk, kādas augstākas virsotnes.

Bērniem veido atsevišķas grupas, jo tik intensīva iešana viņiem var būt par grūtu. Viņus daļu ceļa ved ar transportu, tā ka iznāk iet mazāk, bet tomēr kādus 20 km dienā. Savu meitu Parīzē tāpēc nodevu bērnu kapitula vadītāju gādīgajā uzraudzībā, un pēc tam man viņu atkal izdevās satikt tikai Šartrā. Bērnu kapitulā arī bija savas lūgšanas. Daudzi tur bija no daudzbērnu ģimenēm, kas Vācijā nav gluži pašsaprotami. Manai meitai bija grūti vāciski sekot visam līdzi, bet daži bērni prata angliski, arī pieaugušie, kuri uzraudzīja grupu. Bet bērni tā mācās patstāvību, piem., ka jāspēj pašam būt visur laikā un pašam savākt savas mantas – bez vecāku palīdzības. Ir arī labi, ka bērni iepazīst vienaudžus no citām praktizējošām katoļu ģimenēm un to piemērs nostiprina vērtīborientāciju arī viņos pašos.

Terēze: Man patika, ka es sadraudzējos ar dažiem cilvēkiem, bet man nepatika tas, ka bija ļoti neērti gulēt.

Andris: Tāpat kā visiem – uz matracīša un guļammaisā teltī, kurai nav grīdas. Attiecīgi visi tās pļavas nelīdzenumi ir labi sajūtami. Bija daudz kailgliemežu, kas līda iekšā teltīs. Pārtikas pietika. Bērnus baroja drusku labāk. Cēlās viņi nevis piecos, bet sešos no rīta. Bet par spīti visām grūtībām viņa nākamgad atkal gatava iet.

Pēc lietus – dubļi
Šartra. Galapunkts. Bet visiem vietas katedrālē nepietiks
Šartras katedrāle. Dievmātes plīvura fragments

Uz Aglonu iet ir krietni vieglāk (esmu gājis kopā ar “Laulāto tikšanās” dalībniekiem), – dienā noietais attālums ir mazāks, biežākas atpūtas pauzes. Pirmajā dienā no Parīzes apm. 47 km, īsas 10 min apstājas. Pusdienu pārtraukums ap pusstundu. Kopā drusku zem 40 km vidēji dienā. Tas nav viegls svētceļojums, protams. Bet svētceļojuma būtība ir gandarīšana – par saviem grēkiem, par pasaules novēršanos no Dieva, par tradicionālās latīņu Mises atdzimšanu visur pasaulē. Kādi 75–80% svētceļnieku noteikti bija jaunāki par mani. Bija arī vecāki cilvēki, tajā skaitā priesteri. Sieviešu un vīriešu skaits gan apmēram vienāds. “Kritušos” savāc, – tā ir labā ziņa. Ja galīgi slikti jūties, tad kārtējā “čekpointā” vari palūgt, lai tevi tālāk līdz nākamajam aizved. To pakalpojumu nepiedāvā, – pašam jāiet un jāstāsta sava vaina. Man tā bija liela paļaušanās uz Dievu, jo nebija skaidrs, vai tiešām aiziešu līdz Šartrai. Tad kad biju samierinājies ar to, ka varbūt neaiziešu līdz galam un nāksies apstāties kādā no starppunktiem un lūgt, lai tālāk aizved, tad man Dievs arī iedeva spēku tiešām noiet visu ceļu.

Gribu noteikti iet vēlreiz. Ja neizdosies izveidot veselu Latvijas grupu, tad iešu atkal kopā ar šveiciešiem. Tik jāpadomā par pareiziem apaviem. Vēlos no sirds pateikties Šveices kapitula “Vater Niklaus Wolf von Rippertschwand” vadītājam Markusam Luseram un bērnu kapitula “Heiliger Franziskus” vadītājai Marijai Šteinhauzerei par iespēju piedalīties svētceļojumā viņu vadītajās grupās un atbalstu un sapratni.

Vietām ceļu apsargāja bruņota policija – tradīcijas sargi (traditionis custodes)
Tradīcijas sargi

Visu triju kopīgo dievkalpojumu pilnus videoierakstus var apskatīt svētceļojuma YouTube kanālā. Attēli un citi materiāli atrodami svētceļojuma interneta vietnē un X profilā.

Pie ziemeļu kaimiņiem

Tiem, kuri nebija devušies uz Aglonu, Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkus bija iespēja atzīmēt starptautiskā svētceļnieku grupā, kas trīs dienas, no 13. līdz 15. augustam kājām mēroja Dienvidigaunijas ceļus no Urmastes uz Vastselīnu. Šī vieta, kura tūristiem pazīstama ar savām pilsdrupām, ir izsenis bijusi arī svētceļojumu mērķis. Vastselīnā viduslaikos bijusi viena no bīskapa pilīm. Pils kapelā 1353. g. notika brīnumaina parādība, kad to apspīdēja neizskaidrojamas izcelsmes gaisma, bet eņģeļi altāra krustu, kas bija pie sienas, noņēma un nolika uz altāra, kur tas turējās stāvus, bez kāda atbalsta. Kapela drīz vien kļuva par svētceļojuma vietu, un tai tika piesaistītas atlaidas. Brīnums atkārtojās 1381. g., kad ar Dieva palīdzību pils tika atbrīvota no krievu karaspēka aplenkuma. Igaunijas brīvvalsts laikā 30. gados svētceļojumā uz Vastselīnu piedalījies arī padomju režīma moceklis bīskaps Eduards Profitlihs, SJ (1890–1942).

Vastselīnas pilsdrupas (Google StreetView)

Igauņu katoļi svētceļojuma tradīciju atkal atdzīvināja 2020. g. Dievkalpojumi tā ietvaros notiek tradicionālajā Romas latīņu ritā ar Baznīcas autoritāšu atļauju, celebrants – Tallinas katedrāles priesteris. Dievkalpojumi notika Urvastes, Reuges un Vastselīnas baznīcās. Tie ir luterāņu dievnami, jo katoļiem savējo šajā Igaunijas daļā nav.

Svētku svinīgajā Misē dziedāja ansamblis Linnamuusikud Taivo Nītvegi vadībā, kurš arī viens no svētceļojuma organizatoriem un mājastēviem. Ērģeles spēlēja ērģelnieks, pedagogs un komponists Tomass Trass. (Daži Linnamuusikud koncertu ieraksti atrodami šeit)

Šogad līdz ar igauņiem svētceļojumā piedalījās daži ticīgie no Somijas, no Zviedrijas (arī viens priesteris), un arī pieci no Latvijas, vēl arī Sv. Pētera priesteru brālības seminārists no Polijas. Pēc atgriešanās par piedzīvoto pastāstīja Ilze Maskalāne.

Brīnišķīgs ceļojums. Un Svētā Mise – tas bija debešķīgs skaistums… Tik tiešām Dievs ir bezgalīgais un pilnīgais Skaistums, Labums un Labestība un, radīdams cilvēku pēc sava attēlā un līdzības, viņam ir devis spēju izteikt vārdos, mūzikā, liturģiskos žestos un apģērbos kaut ko no šī pārdabiskā un pilnīgā Skaistuma, kuru pilnībā kontemplēsim debesīs. Es tik ļoti priecājos, ka šāda māksla un kultūra liturģijā ir pieejama ikvienam nabagam, arī pašam neizglītotākajam cilvēkam. Šeit nav jāmaksā 50 eiro par ieejas biļeti, nav jābūt apveltītam ar lielu muzikālu vai citu kultūru, pietiek, ka vēlies pagodināt Dievu un reizē gan baudi mūsu civilizācijas skaistākos augļus, gan godini Dievu, gan rūpējies par savas dvēseles pestīšanu.

Procesija pilsdrupās arī bija jauka – izstaigājām līkloču pa parku un tad – zāļu svētīšana pie Krusta pilsdrupu kalnā. Iepazināmies arī ar igauņu un zviedru katoļiem. Zviedru priesteris svinīgajā Misē kalpoja kā diakons, bet pirmdien klusajā Misē viņš bija celebrants.

Svētku vakarā Taivo Nītvegi ar kundzi uzņēma mūs savās lauku mājās. Tur notika svētku vakariņas un pirts. Pa nakti no 15. uz 16. augustu jaunieši nakšņoja teltīs turpat pagalmā, jo mājās un saimniecības ēkās vietu bija maz. Zviedru priesteris gulēja uz saliekamās gultas kapelā (tur nebija Vissv. Sakramenta). Mēs – tuvējā viesu mājā. No rīta atgriezāmies pie pārējiem. Tur – Sv. Mise, brokastis un procesija, lūdzoties Rožukroni, uz avotiņu, nodēvētu par Marijas asarām (mums izskatījās pēc peļķītes, apbrīnojām igauņu ticību), kur lūdzāmies Dievmātes litāniju.

Sv. Joahima svētku dienas svētā Mise 16. augusta rītā notika mājas īpašnieku privātā kapelā, kas bija ierīkota šķūnī. Tur saspiedāmies kopā ar telšu ciematiņā nakšņojušajiem jaunajiem cilvēkiem. Noteikti bija vērts šajā svētceļojumā doties, un brauksim vēl.

Ceļā
Psallite sapienter
Mājas kapela no ārpuses

Konstatējām, ka salīdzinot ar Igauniju un Zviedriju, mēs, latvieši esam vislielākie “nabadziņi”. Igaunijā, kur katoļu tikai daži tūkstoši, Tallinas katedrālē tradicionālā latīņu Sv. Mise notiek divreiz mēnesī. Zviedrijā, Stokholmas diecēzē katru svētdienu. Pēc “Traditionis custodes” viņi vairs nedrīkst celebrēt draudzes baznīcās, bet celebrēt drīkst joprojām, un cilvēki nāk, īpaši ģimenes ar bērniem. Tallinā “Summorum Pontificum” laikā bīskaps uzdeva priesterim T. Maternam iemācīties celebrēt senajā ritā, lai atbildētu uz ticīgo vajadzībām. Tagad cer, ka būs vēl kāds priesteris, lai celebrētu katru svētdienu.

Mājas kapela

Vēl daži video fragmenti no svinīgās Sv. Mises Vastselīnā un citiem svētceļojuma brīžiem atrodami šajā Facebook profilā. [papildināts: zviedru svētceļnieku foto Sv. Ērika leģiona Facebook profilā] Iepriekšējo gadu foto apskatāmi svētceļojuma vietnē. Svētceļojuma galvenais rīkotājs, komponists un ģitārists Lauri Joelehts par 2023. gada svētceļojumu publicējis aprakstu FIUV žurnāla Gregorius Magnus 2024. g. ziemas numura 24. lpp.

“Sakristeja”
Pēcsvētku rīts – Sv. Mise mājas kapelā

(Foto un video no I. Maskalānes un A. Skromuļa privātajiem arhīviem)

Publicēts iekš Liecība | Birkas , , , | 1 komentārs