“Summorum Pontificum” – 10

Pāvests Benedikts XVI (amatā 2005.–2017. g.)

Drīz apritēs desmit gadu, kopš pāvests Benedikts XVI izdevis apustulisko vēstuli motu proprio formā (t.i., pēc savas iniciatīvas) Summorum Pontificum – dokumentu, kuru daudzi sen jau gaidīja, bet kura iespējamībai tobrīd bija grūti noticēt. Par šo likumdošanas aktu emeritētajam pāvestam var būt pateicīgi visi Romas rita saistītie katoļi, sevišķi tiem, kas mīl rita tradicionālo formu un tajā iemiesotās ticības patiesības.

Apustuliskā vēstule konstatēja faktu un visiem to atgādināja: tradicionālā Romas rita latīņu Sv. Mise jeb tā sauktā Tridentes Mise, proti, tā ko 1570. gadā kodificēja Tridentes koncils, bet kas gandrīz neatšķiras no tās, ko redzam gadsimtu agrāk izdotajā Romas pāvesta kūrijas Misālē, kas savukārt daudz neatšķiras no 13. gs. izplatītajām plenārmisālēm, kuras savukārt ir to Sv. Mises formulāru kopojums, ko atrodam kristietības pirmās tūkstošgades sakramentārijos, – šī pati Tridentes Mise, ko visi Romas rita priesteri svinēja līdz pat 20. gs. 60. gadiem, nekad nav bijusi atsaukta un principā vienmēr bijusi atļauta.

Tajā pašā datumā pāvests arī nosūtīja vēstuli visiem bīskapiem, kurā cita starpā rakstīja: “Tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.”

Tādējādi 2007. gada 7. jūlijā savā ziņā tika atjaunots vēsturiskais taisnīgums un pateikta patiesība. Ja kopš 1969. gada liturģijas reformas priesteriem un lajiem tika stāstīts, ka Tridentes Misi vairs nedrīkstot noturēt, tad nu kļuva redzams, ka šāda attieksme bija negodprātīga un Baznīcas likumam neatbilstoša.

Ar gadu desmitu novēlošanos tika faktiski attaisnota to priesteru rīcība, kuri arī pēc reformētās Misāles publicēšanas turpināja noturēt Sv. Misi pēc tradicionālās Misāles, tā kā to pirms tam bija darījuši un palika uzticīgi Misei, ar kuru bija uzauguši, ko bija apguvuši seminārā, kurā un kuras celebrēšanai bija tikuši ordinēti. Daudzi no viņiem šo “reabilitāciju” zemes virsū vairs nepiedzīvoja. Viņiem plānojam veltīt atsevišķu rakstu šajā vietnē.

Morālu gandarījumu saņēma arī tie jaunākie priesteri, kuri, būdami izglītoti jau jaunā rita vidē, bija atklājuši tradicionālo ritu kā senču mantojumu, kas no viņiem bija slēpts, un sāka apgūt un celebrēt Sv. Misi tās tradicionālajā formā.

Visbeidzot – tie ticīgie, kuri jutās saistīti ar Romas rita tradicionālo formu, gan ar to savulaik uzaugušie, gan arī nesen to sev atklājušie, nu varēja baudīt plašākas tiesības piedalīties Sv. Misē šajā formā, kā arī saņemt citus sakramentus un sakramentālijas. Lielā mērā tieši katoļticīgie laji bija tie, kas dažādās valstīs ar ne maziem personiskiem upuriem uzturēja prasību pēc Romas rita tradicionālās formas saglabāšanas, gan atbalstot konsekrētās dzīves institūtus, priesteru brālības, atsevišķus priesterus, kuri kalpoja šajā formā, gan arī ar publicistiskām un izglītojošām aktivitātēm, gan, protams, arī ar tradicionālās ticības mācības iedzīvināšanu un tālāknodošanu savās ģimenēs.

Viena no laju organizācijām, kas aizvien vēl darbojas šajā nodomā ir Starptautiskā Federācija Una Voce, kuras kārtēja Ģenerālā Asambleja notiks Romā šā gada 15.–17. septembrī. Ģenerālās Asamblejas, kā arī ikgadējā svētceļojuma “Populus Summorum Pontificum” datumi šoreiz pieskaņoti desmitgadei kopš 2007. gada 14. septembra, kad apustuliskajā vēstule Summorum Pontificum izsludinātās normas stājās spēkā. Abu pasākumu kulminācija būs svinīga Pontifikālmise Romas rita tradicionālajā formā, kas notiks 16. septembrī Sv. Pētera bazilikā Vatikānā.

Turpmākajās nedēļās iepazīstināsim lasītājus ar notikumiem, kas šajā gadā pasaulē norisinājušies Summorum Pontificum desmitgades zīmē, kā arī centīsimies sniegt atskatu uz šo desmitgadi un pāvesta dokumenta priekšvēsturi.

Bet iesākumam – neliels preses apskats. Atšķirībā no daudzām citām valstīm Latvijā informācija par šo pāvesta Benedikta likumdošanas aktu ir bijusi publicēta visai maz.

Nākamajā dienā pēc Summorum Pontificum izsludināšanas, tātad 2007. g. 8. jūlijā aģentūra LETA publicēja nelielu ziņu ar virsrakstu “Dievkalpojumus noturēs latīņu valodā”:

“Romas katoļu pāvests Benedikts XVI sestdien izdeva dekrētu, atļaujot katoļu dievkalpojumos vairāk izmantot latīņu valodu. Tādā veidā pāvests vēlas padarīt liberālāku baznīcas nostāju attiecībā uz dievkalpojumu noturēšanu latīņu valodā un tādējādi novērst gadu desmitiem ilgušos strīdus baznīcas iekšienē. [..] Pēc 1965.gada Vatikāna Otrā koncila Katoļu baznīca gandrīz pārtrauca noturēt dievkalpojumus latīņu valodā, izmantojot Tridentas mises kārtību. Tas bija viens no iemesliem, kālab 1970.gadā no baznīcas atšķēlās katoļu grupa franču arhibīskapa Marsela Lefevra vadībā. Pāvests Jānis Pāvils II 1988.gadā ekskomunicēja Lefevru, kurš mira 1991.gadā. Tradicionālo uzskatu pārstāvji Katoļu baznīcā vēlas, lai arī mūsdienu draudzēs dievkalpojumi notiktu, izmantojot 16.gadsimta Tridentas mises kārtību.”

Dienu vēlāk savus lasītājus informēja laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Vispirms – īsa un daļēji maldinoša vēsts:

“Romas katoļu pāvesta Benedikta XVI izdotais dekrēts, kas atļauj katoļu dievkalpojumos vairāk izmantot latīņu valodu, dievkalpojumos Latvijā būtiskas izmaiņas nienesīs, uzskata [..] kardināls Jānis Pujāts. …”

Lasītājs varētu padomāt, ka lieta grozās tikai ap valodu. Taču turpat arī garāks raksts ar virsrakstu “Pāvesta dekrēts satrauc liberāļus”. Žurnālists Andris Kalvāns tur sniedzis ārzemju preses apskatu.

“Romas katoļu baznīcas vadītāja Benedikta XVI sestdien izdotais dekrēts, kas atceļ vairākus gadsimtus vecajai latīņu misei uzliktos ierobežojumus, saņēmis apsveikuma vārdus no konservatīvajiem katoļiem, vienlaikus izraisot liberāli noskaņoto katoļticīgo neapmierinātību. Ar sestdien izdoto dekrētu Benedikts XVI centies izbeigt 40 gadu ilgušo “kultūru karu” starp pārliecinošo katoļu vairākumu 1,1 miljardu cilvēku pārstāvētajā baznīcā un mazākumu, kas nekad nav spējis samierināties ar sešdesmitajos gados Vatikāna otrā koncila apstiprinātajām reformām katoļu baznīcas ritos.”

Tālāk žurnālists pieskaras apstrīdētu reformu būtībai vai drīzāk tam, kā tā tika tautā uztverta:

” … četrus gadsimtus vecā Tridentas latīņu liturģija tika aizstāta ar jaunu kārtību. Saskaņā ar jauno praksi latīņu valodu katoļu misēs aizstāja vietējās valsts valoda, priesteri mises sāka vadīt, raugoties uz savu draudzi, nevis pavēršot muguru pret to, kā tas tika praktizēts līdz sešdesmitajiem gadiem. Tāpat saskaņā ar Vatikāna otrā koncila lēmumu tika izmainīta daļa no liturģijas teksta, kas tika uzskatīts par aizskarošu ebrejiem. Pāvesta lēmums, kas tiek raksturots kā konservatīvo katoļu uzvara, ticis pieņemts par spīti liberāli noskaņoto katoļu un saniknoto ebreju iebildumiem. Liberāļi pret šādu dekrētu iebilda, jo tas atsviedīšot katoļu baznīcu pagātnē un padarīs mises par nesaprotamām lielākajai daļai ticības sekotāju. [..] Savukārt ebreji pauduši neapmierinātību, jo Tridentas latīņu liturģija satur lūgšanu par viņu atgriešanu ticībā. [..] Liberāli noskaņotie garīdznieki, kas Tridentas latīņu liturģijas atjaunošanu traktē kā Vatikāna otrā koncila noliegumu, uzskata, ka tas varētu radīt jaunu plaisu katoļu baznīcā. …”

A. Kalvāns atzīmē arī šādu Summorum Pontificum tapšanā būtisku detaļu:

“Romas katoļu baznīcas galva dedzīgi centies atjaunot attiecības ar tiem aptuveni 600 000 M. Lefebra sekotājiem, kas apvienojušies Svēta Pija X brālībā, kas kā priekšnosacījumu attiecību normalizēšanai pieprasīja brīvāku vecās mises izmantošanu un ekskomunikācijas dekrētu atcelšanu.”

Tajā pašā dienā arī “Latvijas Avīze” publicē Ivetas Korņejevas rakstīto ziņu. Tā gan satur nepatiesu informāciju, ka “ap 600 000 tradicionāli noskaņotu ticīgo bīskapa Lefēvra vadībā tika izslēgti no baznīcas.” Ja žurnāliste ar to domājusi 2009. gadā atcelto ekskomunikāciju, tad tā (ja vispār bija spēkā) attiecās tikai uz pieciem bīskapiem, bet nevis uz arhibīskapa Marsela Lefebra (Lefebvre) vadītā institūta priesteriem vai lajiem, kas šiem priesteriem saņēma sakramentus. Tālāk minēts, ka pāvesta dekrēts attiecas ne tikai arī uz kristības, laulības un grēksūdzes sakramentiem, taču atkal radot maldīgu iespaidu, ka atšķirība būs tikai dievkalpojuma valodā.

Kas attiecas uz katoļu plašsaziņas līdzekļiem, tad portāls katedrale.lv jau 2007. g. 11. jūlijā publicēja latvisko tulkojumu raksta sākumā citētajai vēstulei bīskapiem, kas skaidroja pāvesta izsludināto normu vēsturisko un pastorālo kontekstu. Paša dokumenta Summorum Pontificum tulkojums vai atreferējums tā arī nesekoja. Tikai laikraksta “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” 2007. g. 9. decembra numurā parādījās šo rindu autora raksts par “tradicionālo katoļu” aktivitātēm Lietuvā. Tā ietvaros tika arī īsi pastāstīts par Summorum Pontificum saturu.

Visbeidzot – žurnāla “Rīgas Laiks” 2008. gada septembra numurā bija lasāms luterāņu mācītāja Ivo Grantiņa raksts “Tiecoties pēc cēlas vienkāršības“, kas parāda Summorum Pontificum 20. gs. liturģisko reformu kopskatā. Pēc tam šī tēma nozūd gan no Baznīcas, gan laicīgo mediju redzesloka.

Pašu dokumentu Summorum Pontificum, kā arī to pavadošo instrukciju Universae Ecclesiae latviski pārtulkoja daži ticīgie. Šogad Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta un Katoļu teoloģijas augstskolas (Garīgā semināra) kopīgā zinātniskajā konferencē 13. maijā tika nolasīts Andra Amoliņa referāts par tēmu “Pāvesta Benedikta XVI apustuliskā vēstule Summorum Pontificum un to pavadošā instrukcija Universae Ecclesiae – īss kanonisks apskats”, kur minētie dokumenti aplūkoti Baznīcas tiesību aspektā.

Tradicionālā latīņu Sv. Mise Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 2009. g. martā, šajā dievnamā pirmo un līdz šim vienīgo  reizi kopš reformas. Sk. arī videoieraksta fragmentu.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Una voce | Komentēt

Kristus ir augšāmcēlies un eņģeļi priecājas!

Angel_at_Tomb

Pateicoties Dieva žēlastībai esam sagaidījuši kārtējos Kristus augšāmcelšanās svētkus! Cerams, ka Gavēņa laiks nav pagājis bez augļiem, un šie svētki mums nav tikai ierastas tradicionālas vai reformētas ceremonijas. Atcerēsimies, ka tik daudziem Kristus Augšāmcelšanās fakts ir ļoti neērts un ienīstams. Tas traucē agresīvi sekulārajai sabiedrībai, kas pat mūsu zemē cenšas slēpt Kristus pestījošo darbu zaķu un olu ēnā. Tas traucē arī dažiem citu reliģiju piekritējiem, kas arī mūsdienās liek mūsu ticības brāļiem mirt mocekļu nāvē. Lai mums visiem Ticības apliecinājums ir ne tikai sarežģīts vārdu salikums vai filozofiskās koncepcijas, bet Patiesība, kuras dēļ ir vērts dzīvot un mirt!

https://www.youtube.com/watch?v=Muo5W5GlGys

Noslēgumā aicinu pārlasīt svētā Jāņa Hrizostoma (Zeltamutes) Lieldienu uzsaukumu, ko katru gadu svētajā naktī dzird Bizantijas rita kristieši. Šī ir viena no iedvesmojošākajām un prieka pilnākajām Kristus Augšāmcelšanās svētku uzrunām.

Ja kāds ir tikumīgs un mīl Dievu, lai bauda šīs gaišās svinības.

Ja kāds ir prātīgs vergs, lai piepilda sevi ar sava Kunga prieku.

Ja kāds ir noguris gavējot, lai saņem tagad balvu.

Ja kāds strādājis no pirmās stundas, lai saņem viņam pienākošo atalgojumu.

Ja kāds ieradies pēc sestās stundas, lai nešaubās, lai nāk šurp bez jebkādām bažām.

Ja kāds ieradies tikai vienpadsmitajā stundā, lai nebīstas, ka ir aizkavējies, jo devīgais Valdnieks arī pēdējo pieņem tāpat kā pirmo, vienpadsmitajā stundā nākušajam dod atpūtu gluži tāpat kā no pirmās stundas strādājušajam, pēdējo žēlo un par pirmo rūpējas, pirmajam maksā un pēdējam dāvina. Tāpēc visi ejiet mūsu Dieva priekšā – gan pirmie, gan otrie – un saņemiet atlīdzību.

Bagātie un nabagie, gavilējiet savā starpā!

Atturīgie un nevīžīgie, godājiet šo dienu!

Tie, kas gavējuši, un tie, kas nav gavējuši – priecājieties šodien!

Cienasts ir sagatavots – mielojieties visi! Jērs ir liels, un lai neviens neaiziet izsalcis! Visi izmantojiet labvēlības bagātību!

Neviens lai neraud aiz nabadzības, jo visiem ir nākusi valstība!

Neviens lai neraud par savu apgrēcību, jo piedošana ir atspīdējusi no Kristus kapa!

Neviens lai nebīstas nāves, jo no tās mūs ir atbrīvojusi Glābēja nāve! Viņš ir nokāpis ellē un sagūstījis elli. To jau Jesaja paredzēja, kad sauca: “Elle, noskumsti!” (14, 9)

Paņēma miesu, bet atrada Dievu, paņēma zemi, bet satika debesis, paņēma to, ko redzēja, bet uzdūrās tam, ko neredzēja.

“Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1 Kor 15, 55)

Kristus ir augšāmcēlies un tu esi gāzta!

Kristus ir augšāmcēlies un dēmoni ir krituši!

Kristus ir augšāmcēlies un eņģeļi priecājas!

Kristus ir augšāmcēlies un kapā nav neviena mirušā!

Kristus, no mirušiem augšāmcēlies, ir kļuvis mirušo pirmdzimtais. Viņam slava un valstība mūžīgi mūžos! Amen!

Tulkojums ir brālīgi aizgūts no luterāņu avota. Šeit var iepazīties ar krievu un baznīcslāvu tulkojumiem.

Publicēts iekš Lieldienas | Komentēt

“Ak, laimīgā vaina!” Pārdomas par “Exsultet” dziedājumu (1)

Kristus atver elles vārtus un atbrīvo Vecās Derības taisnos (www.breviary.net)

Lieldienu Vigilijas Sv. Mise Lielajā Sestdienā iesākas ar uguns svētīšanu, no kuras tiek iedegta un pasvētīta Lieldienu svece. Šīs ceremonijas laikā diakons dzied īpašu dziedājumu, ko pazīst pēc tā pirmā vārda “Exsultet” (“Lai līksmo”), bet tas ir ticis saukts arī Laus cerei (Sveces slavinājums) vai Praeconium paschale (Lieldienu daudzinājums). Šajā tekstā “liturģijas valoda paceļas tādos augstumos, kam grūti atrast paralēli kristīgajā literatūrā” (Katoļu enciklopēdija). Šogad piedāvājam lasītājiem vācu priestera Mihaēla Vildfeiera (Wildfeuer) pārdomas izejot no virsrakstā liktās paradoksālās frāzes, kas ņemta no dziedājuma teksta. Autors tālāk aplūko cilvēka kritušo un atpestīto stāvokli un Dieva žēlastības darbību tajā. Raksts vācu valodā publicēts žurnālā Una Voce Korrespondenz, 2007. g. 2. numurā, 67.–80. lpp., un tulkojums šeit ar dažiem īsinājumiem publicēts ar izdevēja Una Voce Deutschland laipnu atļauju. Kopā ar raksta pirmo daļu publicējam pašu “Exsultet” tekstu latīniski un (liekas, pirmoreiz visā garumā) latviski.


Šķietami paradoksālais izsauciens “Ak, laimīgā vaina!” (“O felix culpa!”) izskan liturģiskā gada kulminācijā, visu svētku svētkos, vissvētajā Lieldienu naktī vienā no skaistākajām liturģiskajām slavas dziesmām “Exsultet“. Šis teksts nāk no gara milža Augustīna. Tam, kuram piemīt dziļa izpratne, tie ir kā burvju vārdi, kas melnu dara baltu, netīrumus – par zeltu. Tie spēj nožēlojamo pirmgrēka skartā cilvēka tēlu pārvērst varonī, īstā Lieldienu cilvēkā. Ja visi, kuri uzdrošinās valkāt Kristus vārdu, liktu šo domu pie sirds, tiktu atspēkoti ateista un kristiešu izsmējēja Frīdriha Nīcšes “anti-vārdi”: “Ak, ja vien šie atpestītie izskatītos atpestītāki!” Lieldienu vigilijas centrālais izteikums spēj mūs veidot par patiesi atpestītajiem, kuri dzīvo “Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū” (Rom. 6:11). Būt atpestītam ir visbūtiskākā žēlastība zemes bērnu dzīvē (vārds Ādams ebrejiski nozīmē “sarkanbrūnā zeme”), tā viņus padara par “Dieva saimes locekļiem” (Ef. 2:19). Vārdi “Ak, laimīgā vaina!” apraksta visīstāko laimi, kas par spīti visam grēkam, ļaunumam un vainai nāk pie mums.

Protams, nav runa par kādu mazumiņu skropstu tušas un lūpu zīmuli mūsu dvēseles vieglai kosmētiskai apstrādei. Tai katra ziņā jābūt operācijai, kas likvidē pašu ļaunuma sakni. Par to – neliels stāstiņš. Kāds Dienvidāfrikas zemnieks bija noķēris ērgli. Tā kā viņam nebija šim gaisa karalim piemērota būra, to ielaida vistu kūtī. Ērglis nu tupēja pie mājputniem un knābāja graudus kā tie. Pie zemnieka atnāca ciemos draugs. Saimnieks nu lielījās: “Es esmu no ērgļa izaudzinājis vistu.” Ciemiņš tam atbildēja: “Tam gan es nekad neticēšu.” “Es tev to parādīšu,” tā saimnieks un veda viesi kūtī. Bija vakars, un nudien izskatījās, ka saimniekam taisnība. Bet ciemiņš nepadevās: “Deram, ka ērglis vienmēr paliks ērglis.” Saderēja. Agri nākamajā rītā abi devās kūtī, ciemiņš uztupināja sagūstīto putnu uz rokas, izgāja laukā un izstiepa roku. Ērglis sajuta svaigo rīta gaisu un paraudzījās pār kalniem austošās gaismas staros. Viņā uzbangoja dzīvība, viņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā saulei pretī.

Šī līdzība ir par ikvienu no mums. Katrs kristietis savās kristībās saņem ērgļa sirdi, lai caur Dieva žēlastību varētu pacelties debesu augstumos. Taču ikdienā un mūsu sīkajā un haotiskajā uz izdevīgumu un pašlabumu virzītajā domāšanā un egocentrismā mēs kā vistas knābājam no zemes un dažus salasītos graudus turam par radības zeltu un dimantiem. Mūsu garīgajā laiskumā, atkarībā no baudām un zemes labumiem mēs mazinām vai pat zaudējam mūsu neizdzēšamā kristības zīmoga – mūsu neiznīcināmās mūžīgās identitātes – spožumu un dižciltību.

Caur īstu mīlestību uz ticības patiesībām, caur neatlaidīgu cenšanos pēc tikumiem mēs paceļamies no zemes putekļiem, atdarām mūsu sirdi debešķīgās gaismas un mūžīgās gaismas saulstariem, kā sacīts: “Reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas augļi ir labums un taisnība, un patiesība.” (Ef. 5:8,9). Un tā mēs varam no jauna atklāt cildenumu un skaistumu – kristības žēlastības dāvanu, ko nesam savās dvēselēs, no jauna apjēgt “laimīgās vainas” cēlo saturu un patiesi dzīvot kā cilvēki, kas kopā ar Kungu ir augšāmcēlušies.

Baznīca dzirkstī no prieka par Pestītāju un gribētu aizraut visus līdzi savai gaviļu dziesmai: “Šī ir tā nakts, kurā, sarāvis nāves valgus, Kristus kā uzvarētājs cēlās augšā no kapa. […] Ak, apbrīnojamā tava, Kungs, labvēlība pret grēcīgo cilvēku, ak, neaptveramais tavas mīlestības lielums: lai atpirktu kalpu, tu atdevi Dēlu! Ak, patiesi nepieciešamais Ādama pārkāpums, kas ar Kristus nāvi tiki izdeldēts! Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies pasaulei tādu Pestītāju!” Kurš gan domātājs, kurš filozofs, kurš pasaules lāpītājs uzdrošinātos izrunāt šādus vārdus? Kura reliģija var “atļauties” šādu slavas dziesmu? Tikai kāda, kas ir dievišķa, nē – dievišķā, vienīgā patiesā!


M. Vildfeiera raksta turpinājums tuvākajā laikā sekos. Tagad pats Exsultet dziedājuma teksts.

Exsúltet iam angélica turba cælórum: exsúltent divína mystéria: et pro tanti Regis victória tuba ínsonet salutáris.
Gáudeat et tellus, tantis irradiáta fulgóribus: et ætérni Regis splendóre illustráta, tótius orbis se séntiat amisísse calíginem.
Lætétur et mater Ecclésia, tanti lúminis adornáta fulgóribus: et magnis populórum vócibus hæc aula resúltet.
Quaprópter astántes vos, fratres caríssimi, ad tam miram huius sancti lúminis claritátem, una mecum, quæso, Dei omnipoténtis misericórdiam invocáte. Ut, qui me non meis méritis intra Levitárum númerum dignátus est aggregáre, lúminis sui claritátem infúndens, cérei huius laudem implére perfíciat. Per Dóminum nostrum Iesum Christum Fílium suum, qui cum eo vivit et regnat in unitate Spíritus Sancti, Deus, per ómnia sǽcula sæculórum.
Lai līksmo nu debesu eņģeļu pulks, lai līksmo dievišķie noslēpumi, un par lielā karaļa spīdošo uzvaru lai gaiši atskan bazūnes balss. Arī zeme lai priecājas, atmirdzot debesu spožumā; lai zina visa pasaule – starojot mūžīgā karaļa gaismā – ka zudusi tumsa, kas apsedza to. Lai priecājas arī māte Baznīca, savā mirdzošā gaismas rotā, un lai šī svētnīca līksmi pildās ļaužu pulka skaļajām gavilēm.
Tāpēc, vismīļie brāļi, kas stāvat šīs svētās gaismas brīnumainajā spožumā, es lūdzu jūs kopā ar mani piesaukt visvarenā Dieva žēlsirdību, lai viņš, kurš ne manu nopelnu dēļ visžēlīgi pievienojis mani savu levītu pulkam, ieliedams savas gaismas spožumu ļauj izdziedāt šīs sveces slavu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu savu Dēlu, kurš ar viņu dzīvo un valda Svētā Gara vienībā Dievs visos mūžu mūžos.
R. Amen.
V. Dóminus vobíscum.
R. Et cum spíritu tuo.
V. Sursum corda.
R. Habémus ad Dóminum.
V. Grátias agámus Dómino Deo nostro.
R. Dignum et iustum est.
Kungs lai ir ar jums.
Un ar tavu garu.
Paceliet augšup sirdis.
Mēs esam tās pacēluši uz Kungu.
Pateiksimies Kungam, mūsu Dievam.
Tas ir cienīgi un pareizi.
Vere dignum et iustum est, invisíbilem Deum Patrem omnipoténtem Filiúmque eius unigénitum, Dóminum nostrum Iesum Christum, toto cordis ac mentis afféctu et vocis ministério personáre.
Qui pro nobis ætérno Patri Adæ débitum solvit, et véteris piáculi cautiónem pio cruóre detérsit.
Hæc sunt enim festa paschália, in quibus verus ille Agnus occíditur, cuius sánguine postes fidélium consecrántur.
Hæc nox est, in qua primum patres nostros, fílios Israel edúctos de Ægypto, Mare Rubrum sicco vestígio transíre fecísti.
Hæc ígitur nox est, quæ peccatórum ténebras colúmnæ illuminatióne purgávit.
Hæc nox est, quæ hódie per univérsum mundum in Christo credéntes, a vítiis sæculi et calígine peccatórum segregátos, reddit grátiæ, sóciat sanctitáti.
Hæc nox est, in qua, destrúctis vínculis mortis, Christus ab ínferis victor ascéndit.
Nihil enim nobis nasci prófuit, nisi rédimi profuísset.
O mira circa nos tuæ pietátis dignátio! O inæstimábilis diléctio caritátis: ut servum redímeres, Fílium tradidísti!
O certe necessárium Adæ peccátum, quod Christi morte delétum est!
O felix culpa, quæ talem ac tantum méruit habére Redemptórem!
O vere beáta nox, quæ sola méruit scire tempus et horam, in qua Christus ab ínferis resurréxit!
Hæc nox est, de qua scriptum est: Et nox sicut dies illuminábitur: et nox illuminátio mea in delíciis meis.
Huius ígitur sanctificátio noctis fugat scélera, culpas lavat: et reddit innocéntiam lapsis et mæstis lætítiam. Fugat ódia, concórdiam parat et curvat impéria.
Patiesi cienīgi un pareizi ir, ka mēs no visas sirds un gaviļpilnām balsīm slavējam neredzamo Dievu, visvareno Tēvu un viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Viņš par mums atdeva mūžīgajam Tēvam Adama parādu un seno grēka parādzīmi dzēsa ar savām asinīm.
Lūk, tagad ir Lieldienu svētki, kuros viņš — patiesais Jērs tika nonāvēts un ar viņa asinīm tika svētītas ticīgo mājas.
Šī ir tā nakts, kurā mūsu tēvi, lzraēļa dēli, ceļā no Ēģiptes zemes sausām kājām pārgāja pār Sarkano jūru.
Šī, lūk, ir tā nakts, kas ar gaismas mākoni izklīdināja grēka tumsu.
Šī ir tā nakts, kas šodien Kristum ticīgos visā pasaulē, atbrīvotus no netikumiem un grēka varas, ietērpj žēlastībā, pievieno svētajiem.
Šī ir tā nakts, kurā, sarāvis nāves valgus, Kristus kā uzvarētājs cēlās augšā no kapa.
Mums nebūtu jēgas piedzimt, ja mēs netiktu atpestīti.
Ak, apbrīnojamā Tava, Kungs, labvēlība pret grēcīgo cilvēku, ak, neaptveramais tavas mīlestības lielums: lai atpirktu kalpu, Tu atdevi Dēlu!
Ak, patiesi nepieciešamais Ādama pārkāpums, kas ar Kristus nāvi tiki izdeldēts!
Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies pasaulei tādu Pestītāju!
Ak, patiesi svētīgā nakts, kam vienīgai bija lemts zināt Kristus augšāmcelšanās laiku un stundu.
Šī ir tā nakts, par kuru ir rakstīts: Un nakts kļūs gaiša kā diena, un šī nakts būs mana gaisma un līksmība.
Šīs nakts svētdarītāja vara izdzēš noziegumus, nomazgā vainas, atjauno nevainību kritušiem grēkos un dāvā noskumušiem prieku. Tā aizdzen naidu, ienes saticību un pazemina varenos.
In huius ígitur noctis grátia, súscipe, sancte Pater, laudis huius sacrifícium vespertínum, quod tibi in hac cérei oblatióne solémni, per ministrórum manus de opéribus apum, sacrosáncta reddit Ecclésia.
Sed iam colúmnæ huius præcónia nóvimus, quam in honórem Dei rútilans ignis accéndit.
Qui, lícet sit divísus in partes, mutuáti tamen lúminis detrimenta non novit. Alitur enim liquántibus ceris, quas in substántiam pretiósæ huius lámpadis apis mater edúxit.
Tāpēc šajā žēlastību pilnajā naktī pieņem, Kungs Dievs, šo vakara slavas upuri, ko Tev svinīgi upurējot šo sveci, ar savu kalpu rokām no bišu vākuma sniedz svētā Baznīca.
Bet mēs nu saprotam šīs vaska sveces attēloto līdzību, kuru Dieva godam iededz spīdošā uguns.
Tā dāvā visiem savu gaismu un tomēr neko nezaudē no sava mirdzuma. Jo to baro kūstošais vasks, ko bišu māte sagatavojusi šī dārgā gaismekļa būvei.
O vere beáta nox, in qua terrénis cæléstia, humánis divína iungúntur!
Orámus ergo te, Dómine, ut céreus iste in honórem tui nóminis consecrátus, ad noctis huius calíginem destruéndam, indefíciens persevéret. Et in odórem suavitátis accéptus, supérnis lumináribus misceátur.
Flammas eius lúcifer matutínus invéniat: ille, inquam, lúcifer, qui nescit occásum. Christus Fílius tuus, qui, regréssus ab ínferis, humáno géneri serénus illúxit.
Ak, patiesi svētīgā nakts, kurā zemei tiek dāvātas debesis, cilvēkiem – dievišķība.
Tāpēc, Kungs, mēs tevi lūdzam, lai šī tava vārda godam svētītā svece, izklīdinot šīs nakts tumsu, nepārtrauktu degt un mirdzēt, un, tevis pieņemta kā patīkama smarža, sajauktos ar spīdekļiem debesīs.
Lai uzlecošais rīta auseklis redz vēl tās liesmu, auseklis, kas rieta nepazīst; tas, atgriezies no nāves valstības, Kristus Tavs Dēls, kas, atgriezies no nāves vaistības, gaiši mirdz pār cilvēku cilti.
Precámur ergo te, Dómine: ut nos fámulos tuos, omnémque clerum, et devotíssimum pópulum: una cum beatíssimo Papa nostro N. et Antístite nostro N. quiéte témporum assídua protectióne régere, gubernáre, et conserváre dignéris.
Réspice étiam ad eos, qui nos in potestáte regunt, et, ineffábili pietátis et misericórdiae tuae múnere, dírige cogitatiónes eórum ad iustítiam et pacem, ut de terréna operositáte ad caeléstem pátriam pervéniant cum omni pópulo tuo.
Per eundem Dóminum nostrum Iesum Christum Fílium tuum, qui tecum vivit et regnat in unitate Spíritus Sancti, Deus, per ómnia sǽcula sæculórum.
R. Amen.
Tāpēc mēs Tevi lūdzam, Kungs, lai Tu mūs – Tavus kalpus, visu garīdzniecību, kā arī Tev padevīgo tautu, līdz ar mūsu Svēto Tēvu Pāvestu N. un mūsu bīskapu N. – dāvājot mierīgus laikus visžēlīgi vadi, sargi un pasargi.
Uzlūko arī tos, kas pār mums savā pilnvarā valda, un Tavas neizsakāmās labvēlības un žēlsirdības spēkā vadi viņu domas uz taisnīgumu un mieru, lai pēc darbošanās zemes virsū viņi nonāktu debesu tēvijā kopā ar visu Tavu tautu.
Caur to pašu mūsu Kungu Jēzu Kristu Tavu Dēlu, kurš ar Tevi dzīvo un valda Svētā Gara vienībā Dievs visos mūžu mūžos.
R. Amen.
Publicēts iekš Lieldienas | Komentēt

Atceries, cilvēk, ka tu esi pīšļi un par pīšļiem atkal kļūsi

Bīskaps izved gandarītājus arā no dievnama (Romas Pontifikāles 1561. g. izd. gravīra; att. no Schola Sainte Cecile vietnes)

Pelnu trešdiena jau kopš pāvesta Gregora Lielā laikiem ir četrdesmit dienu Gavēņa laika sākums. Pirms tam Gavēnis sākās ar Gavēņa 1. svētdienu, un patiešām, dievkalpojumi nedēļā pēc Aizgavēņa svētdienas vēl daļēji saglabā tādu kārtību, kā visā iepriekšējā Priekšgavēņa laikā. Tomēr sākot ar Pelnu trešdienu – un turpmāk līdz Lielajai nedēļai – Sv. Misē pirmdienās, trešdienās un piektdienās pirms Evaņģēlija lasījuma novietots papildu dziedājums – Trakts, kas sastāv no vairākiem Psalmu pantiem. Savukārt kanoniskajās stundās – Laudēs un Vesperēs – tiek skaitīti īpaši aizlūgumi (Preces feriales) – par pāvestu, diecēzes bīskapu, labdariem, mirušajiem, dažādās ciešanās esošajiem.

Tā kā laikā no Gavēņa 1. svētdienas līdz Lieldienām ir tikai 36 gavējamās dienas (svētdienas nepieskaita), tad Sv. Gregors nolēma šo gandarīšanas laiku sākt iepriekšējā trešdienā, lai gavējamo dienu skaits būtu četrdesmit, atceroties Jēzus gavēšanu tuksnesī 40 dienas. Pati Pelnu trešdiena tomēr bija īpaša jau kopš 4. gs., jo šajā dienā tie ticīgie, kam par kādu publisku grēku tika uzlikta arī publiska gandarīšana, uzsāka izpildīt uzliktos gandarīšanas darbus. Lai gan publiskās gandarīšanas prakse kopš 11. gs. sāka iet mazumā, tomēr ceremonija saglabājās tradicionālajā Romas Pontifikālē (lūgšanu krājums bīskapa vadītiem dievkalpojumiem) līdz pat mūsdienām.

Gandarītājiem bija jāsapulcējas slikti ģērbtiem, basām kājām un nolaistām galvām katedrāles priekšā. Tad viņus ieaicināja katedrālē, kora nodalījuma vidū, kur tika svētīti pelni. Bīskaps tad kaisīja gandarītājiem pelnus uz galvas. Bīskaps pasvētīja arī maisauduma gandarīšanas kreklus, ko tad uzlika gandarītājiem uz galvas. Pēc tam gandarītāji nokrituši ceļos gaidīja, kamēr bīskaps aizlūgs par viņiem. Tad koris dziedāja septiņus gandarīšanas Psalmus: 6. (Domine, ne in ira tua… / Kungs, nesodi mani savā dusmībā…), 31. (Beati, quorum remissae… / Svētīgi, kam piedoti pārkāpumi… ) , 37. (Domine, ne in ira tua… / Kungs, nesodi mani savā dusmībā…), 50. (Miserere… / Apžēlojies par mani, Dievs…), 101. (Domine, exaudi… / Kungs, uzklausi manu lūgšanu…), 129. (De profundis… / No dziļumiemes saucu…), un 142. (Domine, exaudi… / Kungs, klausi manu lūgšanu…) ar antifonu Ne reminiscaris, Domine, delicta nostra, vel parentum nostrorum; neque vindictam sumas de peccatis nostris, Domine Deus noster (Nepiemini, Kungs, mūsu vai mūsu vecāku pārkāpumus un nesodi mūs par mūsu grēkiem). Pēc tam vēl lūdzās Visu svēto litāniju.

Pēc tam bīskaps piecālās un ņēma vienu no gandarītājiem aiz rokas, lai vestu ārā no katedrāles, bet visi pārējie gandarītāji virtenē rokās sadevušies sekoja. Pontifikālē norādīts, ka viņi tiek izraidīti no dievnama kā reiz Ādams un Ieva no paradīzes. Ārā pie durvīm bīskaps viņus pamācīja, lai nekrīt izmisumā, bet pavada nolikto laiku lūgšanā un labos darbos. Pēc tam bīskaps iegāja atpakaļ katedrālē, aizvērdams aiz sevis durvis, un devās salikt Sv. Mises upuri. Publiskie gandarītāji tad vairs nedrīkstēja ieiet dievnamā līdz pat Lielajai Ceturtdienai (tajā pašā gadā vai pat kādā no nākamajiem).

Kad publiskā gandarīšana vairs gandrīz netika piemērota, gluži kā kompensējot šo izmaiņu ieviesās paradums pelnus saņemt visiem ticīgajiem, arī garīdzniecībai. Romā Pelnu trešdienas rītā ticīgie un garīdzniecība pulcējās Sv. Anastasijas baznīcā, kur pāvests ieradās, lai pasvētītu pelnus un izdalītu tos klātesošajiem. Tradicionālajā Romas Misālē šī rita struktūra ir saglabājusies tāda, kāda tā bija Romā 7. gs.

Vispirms dzied antifonu Exaudi nos (Ps. 68:17) ar pantu no tā paša Psalma sākuma un Gloria Patri …. Tad seko četras lūgšanas, kurās celebrants lūdz Dieva svētību pār pelniem. Tradicionāli šos pelnus ieguva sadedzinot iepriekšējā gada Pūpolsvētdienā pasvētītos zarus. Lūgšanu teksti uzsver Dieva žēlsirdību un cilvēka grēcīgo stāvokli iepretim tai, kā arī miesas nāvi kā grēka sekas.

Omnipotens sempiterne Deus, parce paenitentibus, propitiare supplicantibus: et mittere digneris sanctum Angelum tuum de caelis, qui benedicat (krusta zīme) et sanctificet (krusta zīme) hos cineres, ut sint remedium salubre omnibus nomen sanctum tuum humiliter implorantibus, ac semetipsos pro conscientia delictorum suorum accusantibus, ante conspectum divinae clementise tuae facinora sua deplorantibus, vel serenissimam pietatem tuam suppliciter obnixeque flagitantibus: et praesta per invocationem sanctissimi nominis tui; ut, quicumque per eos aspersi fuerint, pro redemptione peccatorum suorum, corporis sanitatem, et animae tutelam percipiant. Per Christum Dominum nostrum. Visvarenais, mūžīgais Dievs, saudzē nožēlniekus, iežēlojies par lūdzējiem, un visžēlīgi sūti savu eņģeli no debesīm, kurš lai svētī un svētdara šos pelnus, lai tie būtu dziedinošs līdzeklis visiem, kas pazemīgi piesauc Tavu vārdu un par saviem noziegumiem sevi apsūdz, apraud Tavas dievišķās labestības priekšā savus nodarījumus vai Tavu vislaipnāko apžēlošanos zemojoties un dedzīgi lūdz, un caur sava vissvētākā vārda piesaukšanu dāvā, ka visi , kas ar tiem tiks apzīmēti, tos saņemtu savu grēku izpirkšanai, miesas veselībai un dvēseles aizsardzībai caur Kristu mūsu Kungu.
Deus, qui non mortem, sed paenitentiam desideras peccatorum: fragilitatem condicionis humanae benignissime respice; et hos cineres, quos causa proferendae humilitatis, atque promerendae veniae, capitibus nostris imponi decernimus, benedicere (krusta zīme) pro tua pietate dignare: ut, qui nos cinerem esse, et ob pravitatis nostrae demeritum in pulverem reversiiros cognoscimus; peccatorum omnium veniam, et praemia paenitentibus repromissa, misericorditer consequi mereamur. Per Christum Dominum nostrum. Dievs, kas vēlies nevis grēcinieka nāvi, bet atgriešanos, labestīgi uzlūko cilvēka stāvokļa trauslumu un žēlsirdīgi svētī šos pelnus, ar kuriem esam nolēmuši sevi apzīmēt, lai pazemotos un izpelnītos piedošanu, lai mēs, kuri atzīstam, ka sava grēcīguma dēļ atkal kļūsim par pīšļiem, žēlsirdīgi saņemtu piedošanu un gandarītājiem apsolīto atalgojumu caur Kristu mūsu Kungu.
Deus, qui humiliatione flecteris, et satisfactione placaris: aurem tuae pietatis inclina precibus nostris; et capitibus servorum tuorum, horum cinerum aspersione contactis, effunde propitius gratiam tuae benedictionis: ut eos et spiritu compunctionis repleas, et quae iuste postulaverint, efficaciter tribuas; et concessa perpetuo stabilita et intacta manere decernas. Per Christum Dominum nostrum. Dievs, kuru iežēlina pazemošanās un kuram tīkama ir gandarīšana, uzklausi mūs savā žēlsirdībā un pār savu kalpu galvām, kuras skāruši šeit kaisītie pelni,izlej savas svētības žēlastību, lai viņus piepildītu ar satriektības garu un iedarbīgi piešķirtu to, ko viņi taisnīgi lūdz, un piešķirtajam liktu nostiprināties un saglabāties caur Kristu mūsu Kungu.
Omnipotens sempiterne Deus, qui Ninivitis in cinere et cilicio paenitentibus indulgentiae tuae remedia praestitisti: concede propitius; ut sic eos imitemur habitu, quatenus veniae prosequamur obtentu. Per Christum Dominum nostrum. Visvarenais, mūžīgais Dievs, kas dāvāji savas piedošanas līdzekļus Ninīves iedzīvotājiem, kas maisos un pelnos gandarīja, visžēlīgi dod, lai mēs tā viņus tā atdarinātu ārēji, ka arī saņemtu piedošanu caur Kristu mūsu Kungu.

Pēc tam klātesošie garīdznieki un ticīgie saņem no celebranta pelnus uz savām galvām, kamēr koris dzied antifonas Immutemur habitu (Joēla 2:13), Inter vestibulum et altare (Joēla 2:17, Est. 13:17) un responsoriju Emendemus in melius (pēc Est. 13, Joēla 2). Bet celebrants, izdalot pelnus, katram saņēmējam saka Radīšanas grāmatas vārdus, ko Dievs sacīja Ādamam (3:19): Memento, homo, quia pulvis es, et in pulverem reverteris (Atceries, cilvēk, ka tu esi pīšļi un par pīšļiem atkal kļūsi). Pelni Sv. Rakstos ir pazemības un satriektības simbols. Tā arī 101. psalmā teikts: “Es pelnus ēdu kā maizi, un mans dzēriens sajaukts asarām”, bet lūgšanā pieminētie Ninīves iedzīvotāji – no valdnieka līdz mājlopam, pravietim Jonam sludinot (3:5–8), tērpās maisos un sēdēja pelnos, un nedz ēda, ne dzēra. Ceremoniju noslēdz vēl viena lūgšana:

Concede nobis, Domine, praesidia militiae Christianae sanctis inchoare ieiuniis: ut, contra spiritales nequitias pugnatiiri, continentiae muniamur auxiliis. Per Christum Dominum nostrum. Atvēli mums, Kungs, savu aizsardzību, uzsākot Kristus kareivju svēto gavēni, lai cīniņā pret garīgajiem uzbrukumiem mēs būtu apbruņoti ar atturības ieročiem caur Kristu mūsu Kungu.

Senajā Romā pāvests ar garīdzniekiem un tautu tad mēdz doties procesijā un Sv. Sabīnes baznīcu. Procesijas laikā tika dziedāti gandarīšanas psalmi un litānija. Visi ieskaitot pāvestu gāja basām kājām. Arī vēlākos laikos, kad pāvesti paši vairs nenoturēja svinīgo Pontifikālmisi katru dienu un nedevās procesijās, Pelnu trešdienā tomēr viņi pieturējās pie senās tradīcijas un devās uz Sv. Sabīnes baznīcu. Šis paradums atkal tika atjaunots pēdējos gados, un gan Benedikts XVI, gan Francisks ir turējuši Sv. Misi šajā senajā “stacijas” baznīcā.

Draudzes baznīcās Sv. Mise seko tūlīt pēc pelnu izdalīšanas. Atšķirībā no pārējā gada Gavēņa laikā Sv. Misē katrai dienai ir savi lasījumi. Tas saistīts arī ar to, ka senāk Gavēņa laiks bija arī katehumenu sagatavošanas laiks kristībai un viņiem tad bija ik dienas jābūt Sv. Mises pirmajā daļā (pirms ofertorija), kas tāpēc ieguva nosaukumu Katehumenu Mise; otrajā daļā (Ticīgo Misē, ar upurēšanu un Sv. Komūniju) viņi vēl nedrīkstēja piedalīties. Tā Pelnu trešdienā lasījums ir no Pravieša Joēla grāmatas (2:12–19), kur pravietis aicina tautu uz grēku nožēlu un gavēni gan katram savā sirdī, gan arī kā visas tautas publisku pasākumu. Evaņģēlija lasījums ir daļa no Kalna sprediķa (Mt. 6: 16–21), kur Kungs brīdina no ārišķīga gavēņa un aicina krāt mantu debesīs.

Atlikušajās dienās šajā nedēļā Misāle paredz šādus lasījumus:
Ceturtdien: Is. 38:1–6 (par slimo valdnieku Ezekiju), Mt. 8:5–13 (virsnieka kalpa dziedināšana Kaparnaumā)
Piektdien: Is. 58:1–9 (par to, kāds ir patiess un Dievam tīkams gavēnis), Mt. 5:43–48, 6:1–4 (citas daļas no Kalna sprediķa)
Sestdien: Is. 58:9–14 (iepriekšējās dienas lasījuma turpinājums), Mk. 47–56 (Jēzus dodas pie mācekļiem pa ūdens virsu).

Starp citu – Gandarīšanas psalmi un Visu svēto litānija arī tagad ir saistīta ar daļējām atlaidām.

Novēlot mūsu lasītājiem svētīgu Gavēņa laiku, piedāvajam arī videoierakstu, kur var noskatīties Pelnu trešdienas Sv. Misi un pirms tās – pelnu pasvētīšanu un izdalīšanu. Ieraksts veikts 2015. g. kādā draudzē Ziemeļitālijā, kur pēc prāvesta ierosinājuma un draudzes piekrišanas jau desmit gadus dievkalpojumus notur tikai tradicionālajā Romas ritā.

Citu gadu Pelnu trešdienas dievkalpojumu ierakstus var atrast draudzes mājaslapā.

Publicēts iekš Gavēnis, Liturģiskais_gads, Sakramentālijas | Komentēt

Aizgavēņa svētdiena un lielākais no tikumiem

Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība (1. Kor. 13:13)

Sv. Pāvils sludina Atēnās (breviary.net)

Sv. Pāvils sludina Atēnās (breviary.net)

Aizgavēņa svētdienas Sv. Mises lasījums noslēdzas ar šiem vārdiem, ar kuriem Sv. Pāvils pabeidz savu slavas dziesmu mīlestības tikumam. To klasiski definē kā “Dieva “ielietu” tikumu, kas virza cilvēka gribu mīlēt Dievu par visu vairāk un mīlēt cilvēku Dieva dēļ.” (The Catholic Encyclopedia, Robert Appleton Co., 1910, Vol. IX, p. 397.)

Jezuītu tēvs Pēteris Cirsis, apkopojot Baznīcas maģistērija izteikumus par šo tēmu, raksta: “”Svētdarīgā žēlastība nes visdaiļāko tikumu rotu; Dievs ielej tikumus dvēselē reize ar žēlastību” (Romas katechisms, II, 2, 50). Katechisms domā abu veidu tikumus – teoloģiskos un morālos. Kad cilvēks tiek attaisnots, viņam tiek piedoti grēki, un viņš pie tās pat reizes saņem arī visus trīs tikumus – ticību, cerību, mīlestību” (Tridentas koncils, “De fide”, Denz. 800). Ar tikumiem nav jāsaprot faktiska ticēšana, cerēšana, dievišķīga mīlēšana, bet gan tikai dispozicijas uz visu to. […] Pat tie, kas atzīst, ka mīlestība nav tas pats, kas svētdarīgā žēlastība, piekrīt, ka abas sāk un beidz eksistēt reizē. Citādāk ir ar ticības un cerības tikumiem. Smagi grēkodams, cilvēks zaudē kā žēlastību, tā mīlestību, bet ticība un cerība vēl paliek; šos tikumus iznīcina tikai pret tiem tieši vērsti grēki – neticība un izmisums (Denz. 808, 838).” (Dogmu Dievs. II gr., Stokholmā, 1972, 49.–50. lpp.; sal. KBK 1822–1829)

Plašāks pārskats par Aizgavēņa svētdienas dievkalpojumiem šeit bija publicēts pērn. Šogad reizē piedāvājam sprediķi, ko par minēto lasījumu teicis priesteris K. Guajo (Gouyaud) 2015. gada Aizgavēņa svētdienā Strasbūrā (Francijā), kur viņš ir prāvests Godības Krusta tradicionālā Romas rita personālajā draudzē. Tulkojumā īsināti domas atkārtojami, kā arī tikai vietējiem klausītājiem nozīmīgas atkāpes.


Mani dārgie brāļi! Retorikas eksperti apbrīno šīs Sv. Pāvila mīlestības himnas lirismu […]. Bet ar to mēs vēl paliekam Sv. Pāvila izteikumu būtības ārpusē. Bet lai tai pietuvotos, mums lirikas un retorikas vietā jālūkojas uz to, kādas prasības mums izvirza Sv. Pāvila sacītais. Sv. Pāvila pieeja ir divējāda. Vispirms viņš mums parāda mīlestības nepieciešamību, izejot no šā teoloģiskā tikuma pārākuma. No otras puses, Sv. Pāvils ņemas mums, ciktāl tas iespējams, aprakstīt to, kāda ir mīlestība.

Kas attiecas uz mīlestības (grieķiski “agape“) pārākumu, Sv. Pauls saka, ka mīlestība, pirmkārt, ir pārāka par to, ko saucam par harizmām. Harizmas, kā zināt, ir ārkārtējas dāvanas, kas noteiktiem cilvēkiem tiek piešķirtas vispārējā labuma dēļ, Baznīcas kopējām vajadzībām. Tieši tā arī Sv. Pāvils uzskaita vairākas no šīm harizmām savā 1. vēstulē korintiešiem. Šeit viņš atkal nosauc dažas dāvanas no šī saraksta: runāšanu mēlēs, vēl arī pravieša dāvanas, tas ir, iespējamo nākotnes lietu (futurs contingents) paredzēšanu, proti tādu, kas var arī neiestāties, un vēl arī ticību, ne kā teoloģisko tikumu, bet brīnumdarītāju ticību, kas burtiski pārvieto kalnus.

Lūk, kādas ir harizmas, šīs īpašās dāvanas Baznīcas vispārējam labumam. Sv. Toms Akvīnietis mums saka, ka šīs harizmām atbilst “gratia gratis data“, t.i., par velti dota žēlastība, bet ne “gratia gratum faciens” jeb žēlastība, kas mūs dara tīkamus Dievam. Tā, ziniet, nav joka lieta: mēs varam būt apveltīti ar visneparastākajām dāvanām, bet ar to nebūt patīkami Kungam. Tā ir svētdarīgā žēlastība, precīzāk mīlestība (caritas), kas mūs dara tīkamus Dievam. Tātad Sv. Pāvils var sacīt, ka faktiski pat ja mums ir visas īpašās harizmas – un tām mēs varam pieskaitīt arī savus talantus un spējas, – ja mums tas viss ir ārpus mīlestības, mēs esam, kā viņš saka, ” kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.” […] Tāpēc ikvienam no mums jāuzdod sev jautājums, vai par spīti visām savām ārkārtējām prasmēm, neesam galu galā vien tukša skaņa un vējš tukšumā. Sv. Pāvils iet vēl tālāk. Ja mums tas viss ir, viņš saka, bet ne mīlestība, tad neesam nekas. Jā, mani brāļi, šodien esam aicināti pārāk nepaļauties uz mūsu dāvanām, talantiem vai prasmēm. Vai to pielietošana balstās mīlestībā? Jā nē, tad esam troksnis, vējš, esam – nekas. Ar šo nomācošo hipotēzi esam tālu prom no retorikas ekspertu lirisma.

Sv. Pāvils rāda, ka mīlestība, kas ir augstāka par harizmām, ir aŗī augstāka par darbiem, pat par pašu īstāko mīlestības darbu – žēlsirdības dāvanu došanu: “Ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, […] tad tas man nekā nelīdzētu. ” Pāvesti Benedikts XVI un Francisks uzsver, ka Baznīca nav kāda nevalstiskā organizācija. […] Domāju, ka visām organizācijām ir mērķis ir “cilvēku sadzīvošana”. Ja Baznīcai arī nav cita mērķa, tad tā ir tikai kārtēja nevalstiskā organizācija bez kādas virsvērtības.

Sv. Pāvils savos argumentos nu ved mūs pretī kulminācijai. Mīlestība ir lielāka par harizmām, lielāka par filantropiju, bet tā ir lielāka arī par moceklību. Vai tas maz iespējams? Vai moceklība nav pati mīlestības esence? Tā arī ir, taču uzdrīkstos teikt, ka tas, kas Dievam ir tīkams moceklībā, nav vis kāda cilvēka nāves, mokpilnas vai nē, materiālā puse. Tas, kas moceklībā ir tīkams Dievam, ir mīlestība uz Kristu pāri visam, pāri mīlestībai uz sevi. Lūk, ar ko moceklība ir tīkama Dievam.

Mīlestības pārākums redzams, to salīdzinot arī ar citiem teoloģiskajiem tikumiem: ticību un cerību. “Ticība ir,” kā teikts Vēstulē ebrejiem (11:1), “paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.”  Šī ticība, ja Dievs tā gribēs, tomēr atkāpsies skatīšanas priekšā, kur vaigu vaigā redzēsim pašu Dieva būtību. Un cerēt vairs nevajadzēs, kad būsim ieguvuši labumu, uz ko cerējām, ja Dievam labpatiks mums dāvāt šo augstāko labumu. Tā lūk visādā ziņā mīlestība ir pārāka. Ievērojiet labi, – tā ir absolūti nepieciešama.

Pēc tam, savas mīlestības himnas otrajā daļā Sv. Pāvils ķeras pie tās apraksta. Un bez šaubām tas, ko viņš saka, jāsaprot Sv. Jāņa Pirmās vēstules gaismā: “Dievs ir mīlestība”. Kad Sv. Pāvils mums saka, ka mīlestība ir pacietīga, laipna, nav skaudīga, piedod visu, pacieš visu, – tas ir Dieva portretējums, Jēzus intīma biogrāfija. Un starp visām mīlestības tikumu raksturojošām īpašībām es šodien gribētu pakavēties tikai pie vienas. Sv. Pāvils mums saka, ka mīlestība “nedzenas pēc sava”; tā nemeklē savu labumu. Un ne velti liturģija ilustrē šo būtisko mīlestības iezīmi, pasludinot Jēzus gaidāmās ciešanas (šīs dienas) Evaņģēlija lasījumā. […] Patiesi, Jēzus Kristus dodoties Ciešanās nemeklē savu labumu. […]

Tiešām, kas gan ir Jēzus Ciešanas, ja ne atteikšanās no sevis galējā pakāpē? Vai gribam zināt, vai mūs virza mīlestība? Vai jautājam sev, kas mani motivē, kā dēļ es kaut ko daru? Savam labumam? Sev? […]

Mēs redzējām, ka ticība un cerība ir pārejošas, bet mīlestība – nē, jo tā ir mīlestība, kas mums ļauj pāriet no šīs dzīves nākamajā, kā teicis Sv. Jānis no Krusta: “Šīs dzīves vakarā mūs tiesās pēc mīlestības”. Āmen.

Publicēts iekš Garīgā_dzīve, Liturģiskais_gads, Priekšgavēnis, Teoloģija | Komentēt

Pirmsaizgavēņa svētdiena: cilvēks un pārējā radība

Sv. Ambrozijs (5. gs. mozaīka Milānas Sv. Ambrozija bazilikā) (breviary. net)

Sv. Ambrozijs (5. gs. mozaīka) (breviary. net)

Seksagezimas jeb Pirmsaizgavēņa svētdienu raksturo dienas evaņģēlija lasījums – līdzība par sējēju (Lk. 8, 4–15). Savukārt Kanoniskās stundas mums liek priekšā arī Vecās Derības stāstu par Noasu un Lielajiem Plūdiem (Rad. 5:31, 6:1–15), ko turpina lasīt arī sekojošajās darbdienās. Ar pārskatu par šīs svētdienas dievkalpojumiem un īpaši Sv. Mises tekstiem var iepazīties pērn šeit publicētajā rakstā. Šoreiz, Sv. Ambrozija (340.–397.) komentārs par Dieva derību ar Noasu un gandrīz visas cilvēces iznīcināšanu plūdos (Matutīna 4.–6. lasījums, no Grāmatas par Noasu un šķirstu, 4. nod. ap vidu). Baznīcas doktors no Milānas pieskaras arī jautājumam par cilvēka un pārējās radības attiecībām Dieva plānā. Tā kā pāvests Francisks arī aicina mūs apdomāt savas attiecības ar radīto pasauli, kā to taisnīgi izmantot un apsaimniekot, tad arī šis Sv. Rakstu komentārs var palīdzēt iedziļināties aktualizētajā problēmā.


“Mēs lasām, ka Kungs bija sadusmots, jo lai gan Viņš domāja, respektīvi zināja, ka cilvēks, nolikts zemes virsū un nesdams miesu, nevar būt bez grēka (zeme taču ir kārdinājumu vieta, un miesa pievilina samaitāšanu), tomēr ar visu to, ka viņam (cilvēkam) ir saprātīga dvēsele un miesu caurauž dvēseles spēki, viņš bez kāda apdoma dodas pretī kritienam, no kura nevēlas piecelties. Taču Dievs nedomā kā cilvēki, it kā Viņam rastos kāda jauna doma, nedz Viņš sadusmojas it kā mainoties noskaņai, bet gan tas tā rakstīts, lai izteiktu mūsu grēku skaudrumu, kuri apvaino Dievu, proti, ka vaina ir pieaugusi tādā mērā, ka arī Dievs, kuru dabiski nesatricina ne dusmas, ne naids, ne kāda kaislība, mums rādās aizkaitināts.

Turklāt Viņš draud iznīcināt cilvēci. “Kā cilvēkus tā lopus”, Viņš saka, “un kā rāpuļus tā lidoņus lidoņus es izdeldēšu.” Kāpēc darīt pāri nesaprātīgiem kustoņiem? Tāpēc, ka cilvēka vajadzībai tie bija radīti, un ja tas, kā dēļ tie radīti, ir iznīcināts, ir tikai loģiski iet bojā arī tiem, jo viņi vairs nekam nekalpo. Dziļākā nozīme tam ir šāda: cilvēks ir saprātīga dvēsele. Cilvēku taču sauc par dzīvu dvēseli, mirstīgu, saprātīgu. Saprātam izdziestot, arī visi jutekļi izdziest, jo nav vairs nekas glābjams, ja glābšanas pamats – tikums ir zudis.

Bet kā nosodījums citiem un kā Dieva žēlsirdības liecība par Nou ir sacīts, ka viņš atrada žēlastību pie Dieva. Reizē arī redzams, ka uz taisnīgu cilvēku nemet ēnu citu pārkāpumi, jo viņš ir saglabāts kā sēkla visai sugai. Viņam slava ir nevis viņa izcelsmes, bet taisnīguma un pilnīguma dēļ. Krietna vīra dzimums kļūst redzams tikumos, jo kā cilvēkiem dzimst cilvēki, dvēselēm dzimst tikumi. Kā cilvēku dzimtas sauc par dižciltīgām to izcelsmes dēļ, tā dvēseles dara cildenas to tikumu spožums.”


Piezīme. Attēlā redzamā mozaīka apskatāma Milānas Sv. Ambrozija bazilikas kriptā, kur šis svētais arī ir apglabāts. Saskaņā ar tur atrodamo aprakstu, šī mozaīka ir tik sena, ka tās veidotājs varētu būt Ambroziju vel dzīvu redzējis. Tad mūsu rīcībā varētu būs vismaz viena baznīctēva ticams portrets.

Publicēts iekš Liturģiskais_gads, Priekšgavēnis | Komentēt

“Allelūja” apglabāts, Priekšgavēnis iesācies.

Allelūja "bēres" (New Liturgical Movement)

Allelūja “bēres” (New Liturgical Movement)

(Papildināts 16.02.17.)

Tradicionālā Romas rita liturģiskajā kalendārā šogad pie 12. februāra parādās grieķu izcelsmes vārds Septuagesima, kas nozīmē “septiņdesmitā”. Nosaukumam būtu jāapzīmē dienu skaits līdz Lieldienām, taču tas nav precīzi, jo īstenībā to ir sešdesmit trīs. Romas ritā sākot ar šo dienu vairs nedzied “Alleluja” (arī svētku dienās nē), bet svētdienās pazūd arī “Gloria“. Šī pāreja šur tur tiek atzīmēta ar dažādām paraliturģiskām izdarībām, kam kopīgs apzīmējums “Allelūja bēres”. Piemēram, attēlā redzams, kā kādā Francijas draudzē, kur piekopj Romas rita tradicionālo formu, pēc Septuagezimas svētdienas pirmajām Vesperēm baznīcas dārzā tiek aprakts plakāts ar uzrakstu “Allelūja”.

Mazliet vairāk kā divas nedēļas, kas tradicionāli domātas, lai sagatavotos Gavēnim, ir ļoti sens paradums un ļoti ekumēnisks, jo dažādās izpausmēs atrodams visos Austrumu ritos un vismaz vārda pēc saglabāts arī luterāņu un anglikāņu kalendāros. Par šī laika garīgo nozīmi un dievkalpojumos izmantotajiem Sv. Rakstu un liturģiskajiem tekstiem šajā vietnē jau sīkāk rakstījām pērn: lūdzam skatīt rakstu “Septuagezima –iesildīšanās Gavēnim” (vērtīga papildinformācija – tā raksta komentāru sadaļā). Savukārt vietne “New Liturgical Movement” sākusi publicēt garāku rakstu turpinājumos par Priekšgavēņa laiku dažādos Austrumu ritos: 1. daļa – Ninīviešu jeb pravieša Jonas gavēnis; 2. daļa – Heraklija gavēnis; 3. daļa – Priekšgavēņa laiks dažādos ritos; 4. daļa – Priekšgavēņa pārdomu tēmas: radīšana, pirmgrēks, nāve pasaulē).

Tagad pienāktos brīnīties, kāpēc šis svētīgais laiks, kad varam noskaņoties Gavēņa garīgajām cīņām, ir pazudis no Romas rita jaunās jeb ordinārās formas un “parastais” liturģiskais laiks piepeši atduras Pelnu trešdienā. Visdrīzāk iemesls bija tas, ka reformētāji faktiski bija likvidējuši arī pašu 40 dienu Gavēni: ja jau jāgavē tikai divas dienas – Pelnu diena un Lielā Piektdiena, – tad tam nekāda gatavošanās nav nepieciešama.

Publicēts iekš Liturģiskais_gads, Priekšgavēnis | Komentēt