Atceries, cilvēk, ka tu esi pīšļi un par pīšļiem atkal kļūsi

Bīskaps izved gandarītājus arā no dievnama (Romas Pontifikāles 1561. g. izd. gravīra; att. no Schola Sainte Cecile vietnes)

Pelnu trešdiena jau kopš pāvesta Gregora Lielā laikiem ir četrdesmit dienu Gavēņa laika sākums. Pirms tam Gavēnis sākās ar Gavēņa 1. svētdienu, un patiešām, dievkalpojumi nedēļā pēc Aizgavēņa svētdienas vēl daļēji saglabā tādu kārtību, kā visā iepriekšējā Priekšgavēņa laikā. Tomēr sākot ar Pelnu trešdienu – un turpmāk līdz Lielajai nedēļai – Sv. Misē pirmdienās, trešdienās un piektdienās pirms Evaņģēlija lasījuma novietots papildu dziedājums – Trakts, kas sastāv no vairākiem Psalmu pantiem. Savukārt kanoniskajās stundās – Laudēs un Vesperēs – tiek skaitīti īpaši aizlūgumi (Preces feriales) – par pāvestu, diecēzes bīskapu, labdariem, mirušajiem, dažādās ciešanās esošajiem.

Tā kā laikā no Gavēņa 1. svētdienas līdz Lieldienām ir tikai 36 gavējamās dienas (svētdienas nepieskaita), tad Sv. Gregors nolēma šo gandarīšanas laiku sākt iepriekšējā trešdienā, lai gavējamo dienu skaits būtu četrdesmit, atceroties Jēzus gavēšanu tuksnesī 40 dienas. Pati Pelnu trešdiena tomēr bija īpaša jau kopš 4. gs., jo šajā dienā tie ticīgie, kam par kādu publisku grēku tika uzlikta arī publiska gandarīšana, uzsāka izpildīt uzliktos gandarīšanas darbus. Lai gan publiskās gandarīšanas prakse kopš 11. gs. sāka iet mazumā, tomēr ceremonija saglabājās tradicionālajā Romas Pontifikālē (lūgšanu krājums bīskapa vadītiem dievkalpojumiem) līdz pat mūsdienām.

Gandarītājiem bija jāsapulcējas slikti ģērbtiem, basām kājām un nolaistām galvām katedrāles priekšā. Tad viņus ieaicināja katedrālē, kora nodalījuma vidū, kur tika svētīti pelni. Bīskaps tad kaisīja gandarītājiem pelnus uz galvas. Bīskaps pasvētīja arī maisauduma gandarīšanas kreklus, ko tad uzlika gandarītājiem uz galvas. Pēc tam gandarītāji nokrituši ceļos gaidīja, kamēr bīskaps aizlūgs par viņiem. Tad koris dziedāja septiņus gandarīšanas Psalmus: 6. (Domine, ne in ira tua… / Kungs, nesodi mani savā dusmībā…), 31. (Beati, quorum remissae… / Svētīgi, kam piedoti pārkāpumi… ) , 37. (Domine, ne in ira tua… / Kungs, nesodi mani savā dusmībā…), 50. (Miserere… / Apžēlojies par mani, Dievs…), 101. (Domine, exaudi… / Kungs, uzklausi manu lūgšanu…), 129. (De profundis… / No dziļumiemes saucu…), un 142. (Domine, exaudi… / Kungs, klausi manu lūgšanu…) ar antifonu Ne reminiscaris, Domine, delicta nostra, vel parentum nostrorum; neque vindictam sumas de peccatis nostris, Domine Deus noster (Nepiemini, Kungs, mūsu vai mūsu vecāku pārkāpumus un nesodi mūs par mūsu grēkiem). Pēc tam vēl lūdzās Visu svēto litāniju.

Pēc tam bīskaps piecālās un ņēma vienu no gandarītājiem aiz rokas, lai vestu ārā no katedrāles, bet visi pārējie gandarītāji virtenē rokās sadevušies sekoja. Pontifikālē norādīts, ka viņi tiek izraidīti no dievnama kā reiz Ādams un Ieva no paradīzes. Ārā pie durvīm bīskaps viņus pamācīja, lai nekrīt izmisumā, bet pavada nolikto laiku lūgšanā un labos darbos. Pēc tam bīskaps iegāja atpakaļ katedrālē, aizvērdams aiz sevis durvis, un devās salikt Sv. Mises upuri. Publiskie gandarītāji tad vairs nedrīkstēja ieiet dievnamā līdz pat Lielajai Ceturtdienai (tajā pašā gadā vai pat kādā no nākamajiem).

Kad publiskā gandarīšana vairs gandrīz netika piemērota, gluži kā kompensējot šo izmaiņu ieviesās paradums pelnus saņemt visiem ticīgajiem, arī garīdzniecībai. Romā Pelnu trešdienas rītā ticīgie un garīdzniecība pulcējās Sv. Anastasijas baznīcā, kur pāvests ieradās, lai pasvētītu pelnus un izdalītu tos klātesošajiem. Tradicionālajā Romas Misālē šī rita struktūra ir saglabājusies tāda, kāda tā bija Romā 7. gs.

Vispirms dzied antifonu Exaudi nos (Ps. 68:17) ar pantu no tā paša Psalma sākuma un Gloria Patri …. Tad seko četras lūgšanas, kurās celebrants lūdz Dieva svētību pār pelniem. Tradicionāli šos pelnus ieguva sadedzinot iepriekšējā gada Pūpolsvētdienā pasvētītos zarus. Lūgšanu teksti uzsver Dieva žēlsirdību un cilvēka grēcīgo stāvokli iepretim tai, kā arī miesas nāvi kā grēka sekas.

Omnipotens sempiterne Deus, parce paenitentibus, propitiare supplicantibus: et mittere digneris sanctum Angelum tuum de caelis, qui benedicat (krusta zīme) et sanctificet (krusta zīme) hos cineres, ut sint remedium salubre omnibus nomen sanctum tuum humiliter implorantibus, ac semetipsos pro conscientia delictorum suorum accusantibus, ante conspectum divinae clementise tuae facinora sua deplorantibus, vel serenissimam pietatem tuam suppliciter obnixeque flagitantibus: et praesta per invocationem sanctissimi nominis tui; ut, quicumque per eos aspersi fuerint, pro redemptione peccatorum suorum, corporis sanitatem, et animae tutelam percipiant. Per Christum Dominum nostrum. Visvarenais, mūžīgais Dievs, saudzē nožēlniekus, iežēlojies par lūdzējiem, un visžēlīgi sūti savu eņģeli no debesīm, kurš lai svētī un svētdara šos pelnus, lai tie būtu dziedinošs līdzeklis visiem, kas pazemīgi piesauc Tavu vārdu un par saviem noziegumiem sevi apsūdz, apraud Tavas dievišķās labestības priekšā savus nodarījumus vai Tavu vislaipnāko apžēlošanos zemojoties un dedzīgi lūdz, un caur sava vissvētākā vārda piesaukšanu dāvā, ka visi , kas ar tiem tiks apzīmēti, tos saņemtu savu grēku izpirkšanai, miesas veselībai un dvēseles aizsardzībai caur Kristu mūsu Kungu.
Deus, qui non mortem, sed paenitentiam desideras peccatorum: fragilitatem condicionis humanae benignissime respice; et hos cineres, quos causa proferendae humilitatis, atque promerendae veniae, capitibus nostris imponi decernimus, benedicere (krusta zīme) pro tua pietate dignare: ut, qui nos cinerem esse, et ob pravitatis nostrae demeritum in pulverem reversiiros cognoscimus; peccatorum omnium veniam, et praemia paenitentibus repromissa, misericorditer consequi mereamur. Per Christum Dominum nostrum. Dievs, kas vēlies nevis grēcinieka nāvi, bet atgriešanos, labestīgi uzlūko cilvēka stāvokļa trauslumu un žēlsirdīgi svētī šos pelnus, ar kuriem esam nolēmuši sevi apzīmēt, lai pazemotos un izpelnītos piedošanu, lai mēs, kuri atzīstam, ka sava grēcīguma dēļ atkal kļūsim par pīšļiem, žēlsirdīgi saņemtu piedošanu un gandarītājiem apsolīto atalgojumu caur Kristu mūsu Kungu.
Deus, qui humiliatione flecteris, et satisfactione placaris: aurem tuae pietatis inclina precibus nostris; et capitibus servorum tuorum, horum cinerum aspersione contactis, effunde propitius gratiam tuae benedictionis: ut eos et spiritu compunctionis repleas, et quae iuste postulaverint, efficaciter tribuas; et concessa perpetuo stabilita et intacta manere decernas. Per Christum Dominum nostrum. Dievs, kuru iežēlina pazemošanās un kuram tīkama ir gandarīšana, uzklausi mūs savā žēlsirdībā un pār savu kalpu galvām, kuras skāruši šeit kaisītie pelni,izlej savas svētības žēlastību, lai viņus piepildītu ar satriektības garu un iedarbīgi piešķirtu to, ko viņi taisnīgi lūdz, un piešķirtajam liktu nostiprināties un saglabāties caur Kristu mūsu Kungu.
Omnipotens sempiterne Deus, qui Ninivitis in cinere et cilicio paenitentibus indulgentiae tuae remedia praestitisti: concede propitius; ut sic eos imitemur habitu, quatenus veniae prosequamur obtentu. Per Christum Dominum nostrum. Visvarenais, mūžīgais Dievs, kas dāvāji savas piedošanas līdzekļus Ninīves iedzīvotājiem, kas maisos un pelnos gandarīja, visžēlīgi dod, lai mēs tā viņus tā atdarinātu ārēji, ka arī saņemtu piedošanu caur Kristu mūsu Kungu.

Pēc tam klātesošie garīdznieki un ticīgie saņem no celebranta pelnus uz savām galvām, kamēr koris dzied antifonas Immutemur habitu (Joēla 2:13), Inter vestibulum et altare (Joēla 2:17, Est. 13:17) un responsoriju Emendemus in melius (pēc Est. 13, Joēla 2). Bet celebrants, izdalot pelnus, katram saņēmējam saka Radīšanas grāmatas vārdus, ko Dievs sacīja Ādamam (3:19): Memento, homo, quia pulvis es, et in pulverem reverteris (Atceries, cilvēk, ka tu esi pīšļi un par pīšļiem atkal kļūsi). Pelni Sv. Rakstos ir pazemības un satriektības simbols. Tā arī 101. psalmā teikts: “Es pelnus ēdu kā maizi, un mans dzēriens sajaukts asarām”, bet lūgšanā pieminētie Ninīves iedzīvotāji – no valdnieka līdz mājlopam, pravietim Jonam sludinot (3:5–8), tērpās maisos un sēdēja pelnos, un nedz ēda, ne dzēra. Ceremoniju noslēdz vēl viena lūgšana:

Concede nobis, Domine, praesidia militiae Christianae sanctis inchoare ieiuniis: ut, contra spiritales nequitias pugnatiiri, continentiae muniamur auxiliis. Per Christum Dominum nostrum. Atvēli mums, Kungs, savu aizsardzību, uzsākot Kristus kareivju svēto gavēni, lai cīniņā pret garīgajiem uzbrukumiem mēs būtu apbruņoti ar atturības ieročiem caur Kristu mūsu Kungu.

Senajā Romā pāvests ar garīdzniekiem un tautu tad mēdz doties procesijā un Sv. Sabīnes baznīcu. Procesijas laikā tika dziedāti gandarīšanas psalmi un litānija. Visi ieskaitot pāvestu gāja basām kājām. Arī vēlākos laikos, kad pāvesti paši vairs nenoturēja svinīgo Pontifikālmisi katru dienu un nedevās procesijās, Pelnu trešdienā tomēr viņi pieturējās pie senās tradīcijas un devās uz Sv. Sabīnes baznīcu. Šis paradums atkal tika atjaunots pēdējos gados, un gan Benedikts XVI, gan Francisks ir turējuši Sv. Misi šajā senajā “stacijas” baznīcā.

Draudzes baznīcās Sv. Mise seko tūlīt pēc pelnu izdalīšanas. Atšķirībā no pārējā gada Gavēņa laikā Sv. Misē katrai dienai ir savi lasījumi. Tas saistīts arī ar to, ka senāk Gavēņa laiks bija arī katehumenu sagatavošanas laiks kristībai un viņiem tad bija ik dienas jābūt Sv. Mises pirmajā daļā (pirms ofertorija), kas tāpēc ieguva nosaukumu Katehumenu Mise; otrajā daļā (Ticīgo Misē, ar upurēšanu un Sv. Komūniju) viņi vēl nedrīkstēja piedalīties. Tā Pelnu trešdienā lasījums ir no Pravieša Joēla grāmatas (2:12–19), kur pravietis aicina tautu uz grēku nožēlu un gavēni gan katram savā sirdī, gan arī kā visas tautas publisku pasākumu. Evaņģēlija lasījums ir daļa no Kalna sprediķa (Mt. 6: 16–21), kur Kungs brīdina no ārišķīga gavēņa un aicina krāt mantu debesīs.

Atlikušajās dienās šajā nedēļā Misāle paredz šādus lasījumus:
Ceturtdien: Is. 38:1–6 (par slimo valdnieku Ezekiju), Mt. 8:5–13 (virsnieka kalpa dziedināšana Kaparnaumā)
Piektdien: Is. 58:1–9 (par to, kāds ir patiess un Dievam tīkams gavēnis), Mt. 5:43–48, 6:1–4 (citas daļas no Kalna sprediķa)
Sestdien: Is. 58:9–14 (iepriekšējās dienas lasījuma turpinājums), Mk. 47–56 (Jēzus dodas pie mācekļiem pa ūdens virsu).

Starp citu – Gandarīšanas psalmi un Visu svēto litānija arī tagad ir saistīta ar daļējām atlaidām.

Novēlot mūsu lasītājiem svētīgu Gavēņa laiku, piedāvajam arī videoierakstu, kur var noskatīties Pelnu trešdienas Sv. Misi un pirms tās – pelnu pasvētīšanu un izdalīšanu. Ieraksts veikts 2015. g. kādā draudzē Ziemeļitālijā, kur pēc prāvesta ierosinājuma un draudzes piekrišanas jau desmit gadus dievkalpojumus notur tikai tradicionālajā Romas ritā.

Citu gadu Pelnu trešdienas dievkalpojumu ierakstus var atrast draudzes mājaslapā.

Publicēts iekš Gavēnis, Liturģiskais_gads, Sakramentālijas | Komentēt

Aizgavēņa svētdiena un lielākais no tikumiem

Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība (1. Kor. 13:13)

Sv. Pāvils sludina Atēnās (breviary.net)

Sv. Pāvils sludina Atēnās (breviary.net)

Aizgavēņa svētdienas Sv. Mises lasījums noslēdzas ar šiem vārdiem, ar kuriem Sv. Pāvils pabeidz savu slavas dziesmu mīlestības tikumam. To klasiski definē kā “Dieva “ielietu” tikumu, kas virza cilvēka gribu mīlēt Dievu par visu vairāk un mīlēt cilvēku Dieva dēļ.” (The Catholic Encyclopedia, Robert Appleton Co., 1910, Vol. IX, p. 397.)

Jezuītu tēvs Pēteris Cirsis, apkopojot Baznīcas maģistērija izteikumus par šo tēmu, raksta: “”Svētdarīgā žēlastība nes visdaiļāko tikumu rotu; Dievs ielej tikumus dvēselē reize ar žēlastību” (Romas katechisms, II, 2, 50). Katechisms domā abu veidu tikumus – teoloģiskos un morālos. Kad cilvēks tiek attaisnots, viņam tiek piedoti grēki, un viņš pie tās pat reizes saņem arī visus trīs tikumus – ticību, cerību, mīlestību” (Tridentas koncils, “De fide”, Denz. 800). Ar tikumiem nav jāsaprot faktiska ticēšana, cerēšana, dievišķīga mīlēšana, bet gan tikai dispozicijas uz visu to. […] Pat tie, kas atzīst, ka mīlestība nav tas pats, kas svētdarīgā žēlastība, piekrīt, ka abas sāk un beidz eksistēt reizē. Citādāk ir ar ticības un cerības tikumiem. Smagi grēkodams, cilvēks zaudē kā žēlastību, tā mīlestību, bet ticība un cerība vēl paliek; šos tikumus iznīcina tikai pret tiem tieši vērsti grēki – neticība un izmisums (Denz. 808, 838).” (Dogmu Dievs. II gr., Stokholmā, 1972, 49.–50. lpp.; sal. KBK 1822–1829)

Plašāks pārskats par Aizgavēņa svētdienas dievkalpojumiem šeit bija publicēts pērn. Šogad reizē piedāvājam sprediķi, ko par minēto lasījumu teicis priesteris K. Guajo (Gouyaud) 2015. gada Aizgavēņa svētdienā Strasbūrā (Francijā), kur viņš ir prāvests Godības Krusta tradicionālā Romas rita personālajā draudzē. Tulkojumā īsināti domas atkārtojami, kā arī tikai vietējiem klausītājiem nozīmīgas atkāpes.


Mani dārgie brāļi! Retorikas eksperti apbrīno šīs Sv. Pāvila mīlestības himnas lirismu […]. Bet ar to mēs vēl paliekam Sv. Pāvila izteikumu būtības ārpusē. Bet lai tai pietuvotos, mums lirikas un retorikas vietā jālūkojas uz to, kādas prasības mums izvirza Sv. Pāvila sacītais. Sv. Pāvila pieeja ir divējāda. Vispirms viņš mums parāda mīlestības nepieciešamību, izejot no šā teoloģiskā tikuma pārākuma. No otras puses, Sv. Pāvils ņemas mums, ciktāl tas iespējams, aprakstīt to, kāda ir mīlestība.

Kas attiecas uz mīlestības (grieķiski “agape“) pārākumu, Sv. Pauls saka, ka mīlestība, pirmkārt, ir pārāka par to, ko saucam par harizmām. Harizmas, kā zināt, ir ārkārtējas dāvanas, kas noteiktiem cilvēkiem tiek piešķirtas vispārējā labuma dēļ, Baznīcas kopējām vajadzībām. Tieši tā arī Sv. Pāvils uzskaita vairākas no šīm harizmām savā 1. vēstulē korintiešiem. Šeit viņš atkal nosauc dažas dāvanas no šī saraksta: runāšanu mēlēs, vēl arī pravieša dāvanas, tas ir, iespējamo nākotnes lietu (futurs contingents) paredzēšanu, proti tādu, kas var arī neiestāties, un vēl arī ticību, ne kā teoloģisko tikumu, bet brīnumdarītāju ticību, kas burtiski pārvieto kalnus.

Lūk, kādas ir harizmas, šīs īpašās dāvanas Baznīcas vispārējam labumam. Sv. Toms Akvīnietis mums saka, ka šīs harizmām atbilst “gratia gratis data“, t.i., par velti dota žēlastība, bet ne “gratia gratum faciens” jeb žēlastība, kas mūs dara tīkamus Dievam. Tā, ziniet, nav joka lieta: mēs varam būt apveltīti ar visneparastākajām dāvanām, bet ar to nebūt patīkami Kungam. Tā ir svētdarīgā žēlastība, precīzāk mīlestība (caritas), kas mūs dara tīkamus Dievam. Tātad Sv. Pāvils var sacīt, ka faktiski pat ja mums ir visas īpašās harizmas – un tām mēs varam pieskaitīt arī savus talantus un spējas, – ja mums tas viss ir ārpus mīlestības, mēs esam, kā viņš saka, ” kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.” […] Tāpēc ikvienam no mums jāuzdod sev jautājums, vai par spīti visām savām ārkārtējām prasmēm, neesam galu galā vien tukša skaņa un vējš tukšumā. Sv. Pāvils iet vēl tālāk. Ja mums tas viss ir, viņš saka, bet ne mīlestība, tad neesam nekas. Jā, mani brāļi, šodien esam aicināti pārāk nepaļauties uz mūsu dāvanām, talantiem vai prasmēm. Vai to pielietošana balstās mīlestībā? Jā nē, tad esam troksnis, vējš, esam – nekas. Ar šo nomācošo hipotēzi esam tālu prom no retorikas ekspertu lirisma.

Sv. Pāvils rāda, ka mīlestība, kas ir augstāka par harizmām, ir aŗī augstāka par darbiem, pat par pašu īstāko mīlestības darbu – žēlsirdības dāvanu došanu: “Ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, […] tad tas man nekā nelīdzētu. ” Pāvesti Benedikts XVI un Francisks uzsver, ka Baznīca nav kāda nevalstiskā organizācija. […] Domāju, ka visām organizācijām ir mērķis ir “cilvēku sadzīvošana”. Ja Baznīcai arī nav cita mērķa, tad tā ir tikai kārtēja nevalstiskā organizācija bez kādas virsvērtības.

Sv. Pāvils savos argumentos nu ved mūs pretī kulminācijai. Mīlestība ir lielāka par harizmām, lielāka par filantropiju, bet tā ir lielāka arī par moceklību. Vai tas maz iespējams? Vai moceklība nav pati mīlestības esence? Tā arī ir, taču uzdrīkstos teikt, ka tas, kas Dievam ir tīkams moceklībā, nav vis kāda cilvēka nāves, mokpilnas vai nē, materiālā puse. Tas, kas moceklībā ir tīkams Dievam, ir mīlestība uz Kristu pāri visam, pāri mīlestībai uz sevi. Lūk, ar ko moceklība ir tīkama Dievam.

Mīlestības pārākums redzams, to salīdzinot arī ar citiem teoloģiskajiem tikumiem: ticību un cerību. “Ticība ir,” kā teikts Vēstulē ebrejiem (11:1), “paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.”  Šī ticība, ja Dievs tā gribēs, tomēr atkāpsies skatīšanas priekšā, kur vaigu vaigā redzēsim pašu Dieva būtību. Un cerēt vairs nevajadzēs, kad būsim ieguvuši labumu, uz ko cerējām, ja Dievam labpatiks mums dāvāt šo augstāko labumu. Tā lūk visādā ziņā mīlestība ir pārāka. Ievērojiet labi, – tā ir absolūti nepieciešama.

Pēc tam, savas mīlestības himnas otrajā daļā Sv. Pāvils ķeras pie tās apraksta. Un bez šaubām tas, ko viņš saka, jāsaprot Sv. Jāņa Pirmās vēstules gaismā: “Dievs ir mīlestība”. Kad Sv. Pāvils mums saka, ka mīlestība ir pacietīga, laipna, nav skaudīga, piedod visu, pacieš visu, – tas ir Dieva portretējums, Jēzus intīma biogrāfija. Un starp visām mīlestības tikumu raksturojošām īpašībām es šodien gribētu pakavēties tikai pie vienas. Sv. Pāvils mums saka, ka mīlestība “nedzenas pēc sava”; tā nemeklē savu labumu. Un ne velti liturģija ilustrē šo būtisko mīlestības iezīmi, pasludinot Jēzus gaidāmās ciešanas (šīs dienas) Evaņģēlija lasījumā. […] Patiesi, Jēzus Kristus dodoties Ciešanās nemeklē savu labumu. […]

Tiešām, kas gan ir Jēzus Ciešanas, ja ne atteikšanās no sevis galējā pakāpē? Vai gribam zināt, vai mūs virza mīlestība? Vai jautājam sev, kas mani motivē, kā dēļ es kaut ko daru? Savam labumam? Sev? […]

Mēs redzējām, ka ticība un cerība ir pārejošas, bet mīlestība – nē, jo tā ir mīlestība, kas mums ļauj pāriet no šīs dzīves nākamajā, kā teicis Sv. Jānis no Krusta: “Šīs dzīves vakarā mūs tiesās pēc mīlestības”. Āmen.

Publicēts iekš Garīgā_dzīve, Liturģiskais_gads, Priekšgavēnis, Teoloģija | Komentēt

Pirmsaizgavēņa svētdiena: cilvēks un pārējā radība

Sv. Ambrozijs (5. gs. mozaīka Milānas Sv. Ambrozija bazilikā) (breviary. net)

Sv. Ambrozijs (5. gs. mozaīka) (breviary. net)

Seksagezimas jeb Pirmsaizgavēņa svētdienu raksturo dienas evaņģēlija lasījums – līdzība par sējēju (Lk. 8, 4–15). Savukārt Kanoniskās stundas mums liek priekšā arī Vecās Derības stāstu par Noasu un Lielajiem Plūdiem (Rad. 5:31, 6:1–15), ko turpina lasīt arī sekojošajās darbdienās. Ar pārskatu par šīs svētdienas dievkalpojumiem un īpaši Sv. Mises tekstiem var iepazīties pērn šeit publicētajā rakstā. Šoreiz, Sv. Ambrozija (340.–397.) komentārs par Dieva derību ar Noasu un gandrīz visas cilvēces iznīcināšanu plūdos (Matutīna 4.–6. lasījums, no Grāmatas par Noasu un šķirstu, 4. nod. ap vidu). Baznīcas doktors no Milānas pieskaras arī jautājumam par cilvēka un pārējās radības attiecībām Dieva plānā. Tā kā pāvests Francisks arī aicina mūs apdomāt savas attiecības ar radīto pasauli, kā to taisnīgi izmantot un apsaimniekot, tad arī šis Sv. Rakstu komentārs var palīdzēt iedziļināties aktualizētajā problēmā.


“Mēs lasām, ka Kungs bija sadusmots, jo lai gan Viņš domāja, respektīvi zināja, ka cilvēks, nolikts zemes virsū un nesdams miesu, nevar būt bez grēka (zeme taču ir kārdinājumu vieta, un miesa pievilina samaitāšanu), tomēr ar visu to, ka viņam (cilvēkam) ir saprātīga dvēsele un miesu caurauž dvēseles spēki, viņš bez kāda apdoma dodas pretī kritienam, no kura nevēlas piecelties. Taču Dievs nedomā kā cilvēki, it kā Viņam rastos kāda jauna doma, nedz Viņš sadusmojas it kā mainoties noskaņai, bet gan tas tā rakstīts, lai izteiktu mūsu grēku skaudrumu, kuri apvaino Dievu, proti, ka vaina ir pieaugusi tādā mērā, ka arī Dievs, kuru dabiski nesatricina ne dusmas, ne naids, ne kāda kaislība, mums rādās aizkaitināts.

Turklāt Viņš draud iznīcināt cilvēci. “Kā cilvēkus tā lopus”, Viņš saka, “un kā rāpuļus tā lidoņus lidoņus es izdeldēšu.” Kāpēc darīt pāri nesaprātīgiem kustoņiem? Tāpēc, ka cilvēka vajadzībai tie bija radīti, un ja tas, kā dēļ tie radīti, ir iznīcināts, ir tikai loģiski iet bojā arī tiem, jo viņi vairs nekam nekalpo. Dziļākā nozīme tam ir šāda: cilvēks ir saprātīga dvēsele. Cilvēku taču sauc par dzīvu dvēseli, mirstīgu, saprātīgu. Saprātam izdziestot, arī visi jutekļi izdziest, jo nav vairs nekas glābjams, ja glābšanas pamats – tikums ir zudis.

Bet kā nosodījums citiem un kā Dieva žēlsirdības liecība par Nou ir sacīts, ka viņš atrada žēlastību pie Dieva. Reizē arī redzams, ka uz taisnīgu cilvēku nemet ēnu citu pārkāpumi, jo viņš ir saglabāts kā sēkla visai sugai. Viņam slava ir nevis viņa izcelsmes, bet taisnīguma un pilnīguma dēļ. Krietna vīra dzimums kļūst redzams tikumos, jo kā cilvēkiem dzimst cilvēki, dvēselēm dzimst tikumi. Kā cilvēku dzimtas sauc par dižciltīgām to izcelsmes dēļ, tā dvēseles dara cildenas to tikumu spožums.”


Piezīme. Attēlā redzamā mozaīka apskatāma Milānas Sv. Ambrozija bazilikas kriptā, kur šis svētais arī ir apglabāts. Saskaņā ar tur atrodamo aprakstu, šī mozaīka ir tik sena, ka tās veidotājs varētu būt Ambroziju vel dzīvu redzējis. Tad mūsu rīcībā varētu būs vismaz viena baznīctēva ticams portrets.

Publicēts iekš Liturģiskais_gads, Priekšgavēnis | Komentēt

“Allelūja” apglabāts, Priekšgavēnis iesācies.

Allelūja "bēres" (New Liturgical Movement)

Allelūja “bēres” (New Liturgical Movement)

(Papildināts 16.02.17.)

Tradicionālā Romas rita liturģiskajā kalendārā šogad pie 12. februāra parādās grieķu izcelsmes vārds Septuagesima, kas nozīmē “septiņdesmitā”. Nosaukumam būtu jāapzīmē dienu skaits līdz Lieldienām, taču tas nav precīzi, jo īstenībā to ir sešdesmit trīs. Romas ritā sākot ar šo dienu vairs nedzied “Alleluja” (arī svētku dienās nē), bet svētdienās pazūd arī “Gloria“. Šī pāreja šur tur tiek atzīmēta ar dažādām paraliturģiskām izdarībām, kam kopīgs apzīmējums “Allelūja bēres”. Piemēram, attēlā redzams, kā kādā Francijas draudzē, kur piekopj Romas rita tradicionālo formu, pēc Septuagezimas svētdienas pirmajām Vesperēm baznīcas dārzā tiek aprakts plakāts ar uzrakstu “Allelūja”.

Mazliet vairāk kā divas nedēļas, kas tradicionāli domātas, lai sagatavotos Gavēnim, ir ļoti sens paradums un ļoti ekumēnisks, jo dažādās izpausmēs atrodams visos Austrumu ritos un vismaz vārda pēc saglabāts arī luterāņu un anglikāņu kalendāros. Par šī laika garīgo nozīmi un dievkalpojumos izmantotajiem Sv. Rakstu un liturģiskajiem tekstiem šajā vietnē jau sīkāk rakstījām pērn: lūdzam skatīt rakstu “Septuagezima –iesildīšanās Gavēnim” (vērtīga papildinformācija – tā raksta komentāru sadaļā). Savukārt vietne “New Liturgical Movement” sākusi publicēt garāku rakstu turpinājumos par Priekšgavēņa laiku dažādos Austrumu ritos: 1. daļa – Ninīviešu jeb pravieša Jonas gavēnis; 2. daļa – Heraklija gavēnis; 3. daļa – Priekšgavēņa laiks dažādos ritos; 4. daļa – Priekšgavēņa pārdomu tēmas: radīšana, pirmgrēks, nāve pasaulē).

Tagad pienāktos brīnīties, kāpēc šis svētīgais laiks, kad varam noskaņoties Gavēņa garīgajām cīņām, ir pazudis no Romas rita jaunās jeb ordinārās formas un “parastais” liturģiskais laiks piepeši atduras Pelnu trešdienā. Visdrīzāk iemesls bija tas, ka reformētāji faktiski bija likvidējuši arī pašu 40 dienu Gavēni: ja jau jāgavē tikai divas dienas – Pelnu diena un Lielā Piektdiena, – tad tam nekāda gatavošanās nav nepieciešama.

Publicēts iekš Liturģiskais_gads, Priekšgavēnis | Komentēt

Ceturtā svētdiena pēc Epifānijas: „Kungs, glāb mūs!“

backhuysen_ludolf__christ_in_the_storm_on_the_sea_of_galilee

Atceros, ka  V.E. bīskapam J. Cakulam, kurš savā dzīvē ir piedzīvojis grūtus laikus, patīk salīdzināt Baznīcu ar Kunga laivu vētrā. Viņam ir taisnība: jo grūtāki ir laiki Baznīcai un Baznīcā, jo biežāk jāatceras šis fragments.


Tikai pēc tam, kad vētra ir satricinājusi koku līdz pat tā saknēm, mēs varam zināt, vai šis koks vēl ir vesels un vai tas spēj pretoties laika likstām. Tāpat Jēzus skaidri parāda Sevi cīņā ar Saviem ienaidniekiem.

„Tad“, saka šīsdienas Evaņģēlijs, „Viņš iekāpa laivā, un mācekļi sekoja Viņam. Un, lūk, jūrā sacēlās liela vētra, tā ka viļņi pārplūdināja laivu, bet Viņš gulēja.“ Vai tā nav tāda pati situācija, kā Pestītājam atnākot uz šīs zemes? Visa Romas impērija toreiz kustējās un mutuļoja. Vēl vienu reizi – pēdējo reizi – pagānisms vēlējās parādīt savu varenību, saskaitot savus pavalstniekus un savus karavīrus. Taču, kad Jēzus nāca svētajā Ziemassvētku naktī, tad iestājās liels klusums un miers. Un tad Viņš ņēma Savu ķēniņvalsti Savā valdījumā un izaicināja Savu pretinieku – šīs pasaules valdnieku.

Šis miers nebija ilgstošs. Hērods vēlējās atņemt Bērnam dzīvību. Atnāca naida vētra un atnesa nāvi mazajiem, nevainīgajiem Betlēmes bērniņiem. Taču Jēzus nakts mierā bija jau aizbēdzis; nu viņam nācās slēpti dzīvot Ēģiptē un pēc tam – trīsdesmit gadus Nācaretē.
Tātad Jēzus „iekāpa laivā“, mācīja cilvēkus un pieteica karu Savam ienaidniekam – sātanam.

„Nedomājiet, ka Es atnācu nest mieru virs zemes! Es neatnācu nest mieru, bet šķēpu.“  Sātans pieņēma izaicinājumu un cīnījās tā, kā tikai viņš prot cīnīties: tieši ar to cilvēku palīdzību, kuru pienākums bija sargāt svētas lietas virs zemes un kuriem, vēl vairāk nekā pārējiem, būtu jāuzņem Visusvētākais. Rakstu mācītāji un augstie priesteri notiesāja Jēzu uz nāvi. Golgātā, pie krusta, Viņam uzbruka vētra; tā plosījās un it kā gandrīz jau pieveica Viņu. Jēzus nolieca galvu un nomira, un iestājās klusums – kapa klusums. Taču no kapa miera Jēzus augšāmcēlās Lieldienu godības spožumā – tā bija galīga uzvara pār visām vētrām.

Kopš šī brīža sātana varenība ir salauzta. Viņš gan var izraisīt vētru, taču tā sašķīdīs pret klinti un pret cietokšņa pamatiem. Dievam no augšas ir redzamas ļaunā gara neprātīgās spēles. Un tajā brīdī, kad sātans jau redz sevi aizsargmūra virsotnē, Visuvarenais nogāž viņu bezdibenī. Jo tuvāk uzbrucējs tiek pie mūra apmales, jo dziļāks ir viņa kritiens. Elles vārti nepievarēs mūžīgo Cietoksni, kas ir Dieva Svētā Baznīca. Jau divu tūkstošu gadu garumā sātans katru gadsimtu sarīda cilvēku pūļus pret Baznīcu. Tās stāvoklis bieži ir licies biedējošs, šausmīgs. Bet vienmēr, kad Jēzus mācekļi, līdzīgi sv. Pēterim, sauca: „Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!“, Viņš cēlās un apvaldīja vētru. Un tad katru reizi iestājās liels miers un klusums, ienaidnieks paslēpās, un uzvarētāji gāja pa Svētās pilsētas ielām, dziedādami prieka un slavas dziesmas.

Arī šodien Konsekrācijas brīdī vērsīsimies pie Jēzus un sauksim: „Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!“. Jo lielas ir bailes šodien, lielas ir briesmas, kas draud aprīt kristīgo pasauli. Bet Baznīca neies bojā.

Ak, Jēzu! Mēs ticam uz Tevi! Mēs ticam Tavai varenībai! Kungs, glāb mūs! Mēs ejam bojā!

(J.Rudevska tulkojums. Missel vespéral très complet, éditions D.F.T., 2003, pp. 1508-1510)

Publicēts iekš Liturģiskais_gads | 1 komentārs

Trešā svētdiena pēc Epifānijas (Adorate): “Spēcīga ir Kunga labā roka”

Atkal piedāvājam dziļu komentāru.

„Nešķīsts!“ – vai tas nav mūsu laikmeta kliedziens? Tik daudzi cilvēki, tik daudzi nabaga cietēji ir grēka spitālības skarti; visas cilvēces ķermenis guļ slimības drudzī. Pārāk ilgi tas tika izmantots ļaunumam, pārāk ilgi tika darītas ļaunprātības pret Dievu.

christ_healing_the_leper_icon


Svētdienas, kas seko Kunga parādīšanās svētkiem, stāsta mums par Jēzus Kristus Valstību virs zemes, par Dieva Valstību mūsos un Baznīcā. Otrā svētdiena mums to parādīja ar svētku mielasta tēlu: Jēzus ir Līgavainis, Kurš aicina Savējos uz debesu kāzām. Kristietībā ir jādominē prieka notij: Jēzus mācība saucas Evaņģēlijs, tas ir, Dieva prieka vēsts.

Taču, lai šī prieka doktrīna varētu iesakņoties mūsos, lai mēs varētu saprast dievišķo aicinājumu, ir jāizpilda daži nosacījumi; piemēram, Kungs prasa Saviem viesiem, lai tie būtu tērpušies svētku drānās. Tomēr Viņa žēlastība mūs brīdina jau iepriekš un ieliek mūsos visu to, kas nepieciešams, lai atbildētu Viņa aicinājumam.

Pirmais nosacījums, lai ieietu Dieva valstībā virs zemes, lai iedibinātu šo valstību mūsos, ir tīrība.

Tā nav nejaušība, ka par šīsdienas Evaņģēlija lasījumu Baznīca ir izvēlējusies spitālīgā dziedināšanu. Šajā situācijā Jēzus parādās visā Savā pilnībā, atklājot mums Savas esamības dziļāko jēgu: Viņš ir Glābējs, Pestītājs. Jūdiem nebija nekādas saskarsmes ar spitālīgajiem. Šie cilvēki bija izstumti no sabiedrības; viņiem bija jādzīvo nošķirtībā attālos nostūros, un, tuvojoties slimības neskartiem cilvēkiem, viņiem vajadzēja kliegt: „Uzmanību, nešķīsts!“ Cik skumjš liktenis! Tā patiešām bija dzīva cilvēka notiesāšana uz lēnu nāvi. „Nešķīsts!“ – tas nozīmēja trūdēšanu dzīvā ķermenī. Neviens nevar viņam palīdzēt – nedz ārsts, nedz priesteris; tikai Jēzus, Pestītājs, var viņu glābt.

„Nešķīsts!“ – vai tas nav mūsu laikmeta kliedziens? Tik daudzi cilvēki, tik daudzi nabaga cietēji ir grēka spitālības skarti; visas cilvēces ķermenis guļ slimības drudzī. Pārāk ilgi tas tika izmantots ļaunumam, pārāk ilgi tika darītas ļaunprātības pret Dievu. Un tagad cilvēks guļ ar savu saindēto ievainojumu. Viņš labprāt atgrūstu indi; viņš pieliek bezcerīgas pūles, lai to panāktu, taču nespēj sasniegt šo mērķi. Viņš skaidri jūt, ka ir nešķīsts un ka viņš mirst no trūdēšanas. Viņš negrib mirt. Ar visiem dabas dotajiem spēkiem viņš cīnās; viņš grib dzīvot.
Taču neviens nespēj viņam palīdzēt – neviens, izņemot Jēzu, pasaules Pestītāju. „Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, tā Kunga labā roka dara varenus darbus! Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu tā Kunga darbus“, – saka Baznīca Svētās Mises Ofertorijā. Un viņas lūgšana tiek uzklausīta. Šodien Baznīca zina, ka Pestītājs ir tuvumā, un visas slimās cilvēces vārdā sauc: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!“ Izlīguma Upurī viņa dāvā Tēvam Dēla visdārgākās Asinis.

„Kungs, mēs ceļam Tev priekšā šo pestīšanas biķeri un lūdzam Tevi, lai Tu Savā žēlastībā cel to kā saldu smaržu Sev priekšā, mūsu un visas pasaules pestīšanai.“

(J.Rudevska tulkojums no franču valodas. Missel vespéral très complet, éditions D.F.T., 2003, pp. 1506-1508)


 

No Introīta

Adoráte Deum, omnes Angeli eius: audívit, et lætáta est Sion: et exsultavérunt fíliæ Iudae.

Adore God, all you His angels: Sion hears and is glad, and the cities of Juda rejoice.

Publicēts iekš Gregoriskie dziedājumi, Liturģiskais_gads | 2 komentāri

Kristiešu vienotības nedēļas sākotnējie lūgšanu nodomi

Vatikāna Sv. Pētera bazilikas galvenais altāris un Sv. Pētera katedras altāris – kristiešu vienotības simbols (www.breviary.net)

Vatikāna Sv. Pētera bazilikas galvenais altāris un Sv. Pētera katedras altāris – kristiešu vienotības simbols (www.breviary.net)

“Maigās jūtas, kas pildīja Jēzus Vissvētāko Sirdi, kad Viņš redzēja ļaužu pulku “un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana (Mk. 6:34)”, nevar nepiepildīt arī Viņa Vikāra dvēseli, kad Mēs apdomājam to lielo skaitu, kam nav vēl pasludināta labā vēsts, bet īpaši tos, kuri nelaimīgā kārtā ir atdalīti no komūnijas ar Svēto Krēslu un Pētera katedru, ticības un mīlestības vienotības centru.” Tā rakstīja pāvests Jānis XXIII savā vēstulē Grēku izpirkšanas franciskāņu brāļu priekšniekam 1959. gada 28. oktobrī. Minēto brālību Ņujorkā (ASV) bija dibinājis kristiešu vienotības nedēļas tradīcijas aizsācējs T. L. Vatsons. Kad 1916. gada 25. februārī pāvests Benedikts XV apstiprināja šo lūgšanas iniciatīvu un piesaistīja tai atlaidas, tā varēja sākt izplatīties visā Katoliskajā Baznīcā, sākumā visvairāk, protams, ASV. Tātad šogad Kristiešu vienotības lūgšanu nedēļa kā visas Baznīcas pasākums noritēs jau 100 reizi. Jānis XXIII piekrizdams T. L. Vatsona domai, ka lūgšana ir galvenais līdzeklis ilgotās vienotības panākšanai un ka “dedzīgas lūgšanas jāraida uz Visvareno par to, lai visi atgriežas pie vienīgās patiesās ticības,” raksta: “Mēs labprāt pievienojamies mūsu priekšteča laimīgā piemiņā pāvesta Pija XII vārdiem, kas izteica dievbijīgu vēlmi, ka šī prakse “tiktu izplatīta pasaulē, cik plaši vien iespējams””. Turpināt lasīt

Publicēts iekš Ekumēnisms, Liturģiskais_gads | Komentēt