Vēlreiz par septiņiem gulētājiem jeb – vai mīkla atminēta?

Šodien, 27. jūlijā Romas martiroloģijā pieminēti septiņi svētie “gulētāji” no Efezas, bet kā jau agrāk šeit bija rakstīts, viduslaiku Rīgas kalendārā to liturģiskā piemiņa svinēta tieši mēnesi agrāk – 27. jūnijā. Savukārt, ieviešot Gregora kalendāru, kas Latvijā notika vismaz divreiz – 16. gadsimta beigās un tad atkal pēc Pirmā pasaules kara – 27. jūnijs kļuva par 10. jūliju, kas – kāda sagadīšanās – Romas Baznīcas kalendārā veltīta septiņiem brāļiem mocekļiem (skat. rakstu). Protams, radās jautājums, kā radusies šī tieši viena mēneša atšķirība starp Romas un Rīgas kalendāriem un vai tā ir tikai Rīgas īpatnība.

Ceļa rādītāds uz Septiņu gulētāju alu pie kādreizējās Efezas Turcijā (www.tripadvisor.com)

Izrādās, nav vis. L. Etveša Universitātes (Ungārijā) vēlo viduslaiku liturģisko grāmatu datubāzē Usuarium 39 misāles no 186 kā dienas svētos 27. jūnijā min Septiņus gulētājus. Visi šie senie rokraksti nāk no vācu valodas vai vācu kultūras ietekmes zemēm, kur droši vien vismaz kaut kādā mērā var pieskaitīt arī daļu tagadējās Polijas (Plocka) un Somiju (Viborga). Toties 27. jūlijā Septiņi gulētāji kā dienas svētie minēti 42 misālēs no 202. Šīs grāmatas savukārt pārstāv visu pārējo Eiropu, praktiski apejot vācu kultūras zemes. Polijā un Skandināvijā sastopami abi datumi. Pārsvarā vāciskā Livonijas pilsēta Rīga ar 27. jūniju itin labi šajā ainā iekļaujas.

Ne visos rokrakstos ir norādīts, kādi dievkalpojuma teksti izmantojami Misēs septiņu Efezas svēto godam, bet tajos, kur šādas norādes ir, tās liek izmantot mocekļu piemiņai domātos formulārus. Teksti nav visos rokrakstos tie paši, taču vairākos no tiem dienas lūgšanā (collecta) šie svētie dēvēti par “mūžīgās augšāmcelšanās priekšvēstnešiem” (“resurrectionis aeternae praecones”), atceroties viņu īslaicīgo atmošanos pēc divsimt gadu ilga nāves miega.

Nav iespējams atbildēt, kāpēc starp vācu zemēm un pārējo Eiropu šo svēto godināšanā izveidojusies viena mēneša nobīde. Jāņem vērā, ka viņu nāves datums nav zināms kaut vai tādēļ, ka viņi nomira aizmūrētā alā, bez lieciniekiem. Austrumu kristieši Septiņus gulētājus piemin dažādos datumos: grieķu pareizticīgie – 4. augustā un 22. oktobrī, kopti – 19. un 24. aprīlī un 13. augustā, etiopieši – 8.janvārī, 4. martā, arī 13. vai 14. augustā, sīrieši 21. aprīlī, 16. jūnijā, 2. augustā, atkal – 13. augustā, kā arī 23. vai 24. oktobrī. Nav norādīts, vai dažādie datumi attiecas uz dažādiem reģioniem, vai arī izmaiņas notikušas laika gaitā. Katrā ziņā – pēc Usuarium datiem – arī dažās Vācijas vietās – Pasavā, Minhenē un Rēgensburgā – septiņus gulētājus piemin 13. septembrī (vēlāk Rēgensburgā – 12.septembrī), kas droši vien norāda uz senā Akvilejas patriarhāta ietekmi. Eiropā pat ir divi dievnami (pa vienam Vācijā un Francijā), kuri veltīti Septiņu gulētāju godam.

Bet kā tad ar septiņām lietainajām nedēļām? Laika paredzēšana pēc Septiņu gulētāju (27. jūnijs – pēc Vecā stila) jeb Septiņu brāļu (10. jūlijs – pēc Jaunā stila) dienas ir labi zināma arī Vācijā. Meteoroloģijā ir pazīstamas šādas likumsakarības, kad pastāv korelācija starp laika apstākļiem kādā noteiktā kalendāra punktā un tipiskiem laika apstākļiem kādā ilgstošā laika posmā (singularitāte), un tām nereti ir arī atrasts fizikāls pamatojums. Lietus vai sausuma perioda iesākšanās apmēram 10. jūlijā (faktiski ap jūnija beigām un jūlija sākumu) ir viena no Viduseiropā novērojamajām sakarībām (pēdējo 100 gadu laikā izpildās ar 64% varbūtību, skat. sīkāk šeit un šeit). Katrā ziņā šogad 10. jūlijā Latvijā lija, un turpmākajā laikā līdz šim arī gandrīz visas dienas ir lietainas. Vācijā Septiņi gulētāji arī tikuši uzskatīti par aizbildņiem pret bezmiegu un drudzi.

[Labots 28.07.2022.]

Publicēts iekš Svētie, Tautas kalendārs | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2022. g. 24. jūlijā

Visas tautas, plaukšķiniet rokām, gavilējiet Kungam priecīgām balsīm. (no Sv. Mises introita, Ps. 46)

Lapu nav daudz, bet augļi …

7. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 24. jūlijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Zīmīgi, ka šajā dievkalpojumā tas pats introita teksts no 46. psalma atkārtojas arī pantā pie Alleluja, kuru dzied pirms evaņģēlija lasījuma. Tas šoreiz ir Kalna sprediķa daļa (Mt. 7:15–21), kur cita starpā Kungs saka: “Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.” Par šo abu tekstu sakaru svētīgais kardināls Šusters raksta: “Plaukšķināt Kungam ar rokām varētu zīmēties uz nepieciešamību mūsu slavas dziesmas, ko Dievam veltī mūsu mēle, pavadīt ar darbiem. Kā zināms, arī Sv. Filips (Neri) mūs ir brīdinājis, lai pieraugām, ka mūsu dievbijība sastāvētu vairāk no darbiem nekā vārdiem. Ar šiem pēdējiem mums vajadzētu būt pēc iespējas taupīgiem, gan lai apspiestu tukšu godkāri, gan tāpēc, ka vārdi ir kā kupla lapotne, kas apsedz žuburotu koku. Ja visas dzīvības sulas aiziet zaros un lapās, augļiem nekas nepaliks” (Liber sacramentorum, 5. sēj., 126. lpp.).

Upurdāvanu sagatavošanu pavada dziedājums no pravieša Daniēla grāmatas (3:40): “Kā aunu un vēršu dedzināmie upuri, un tūkstošiem treknu jēru, – tāds lai ir mūsu upuris šodien Tavā priekšā, lai tas Tev patiktu.” Šie vārdi ir no dievbijīgā jaunekļa Azarijas lūgšanas, viņam ar tautas brāļiem atrodoties Bābeles gūstā, kad nebija ne svētnīcas, ne priesteru kalpojuma, ne upuru. Viņš var savam Dievam piedāvāt tikai savu upurgatavīgo sirdi. “Uzņem mūs, Kungs, pazemīgus garā un satriektu sirdi, un tā lai notiek šodien Tavā priekšā mūsu upuris, ka tas tev labpatiktu, Kungs un Dievs.” Šos Azarijas vārdus no tās pašas lūgšanas (Dan. 3:39) priesteris klusībā lūdzas katrā Svētajā Misē. Šādā situācijā – bez priesteriem un Sv. Mises sakramentiem – vairāk nekā 200 gadus dzīvoja katoļticīgie Japānā un Korejā. Ilgus gadus tepat Rīgā tā 16. gadsimtā dzīvoja saviem solījumiem uzticīgās Sv. Marijas Magdalēnas klostera māsas. Tā arvien spiesti dzīvot katoļticīgie viesstrādnieki zemēs, kur katoļu dievnamu nav vai tie ir nesasniedzamā attālumā. Viela pārdomām arī mūsdienu kontekstā …

Kardināls Šusters šajā sirds upurī, kas stājas Bābeles gūsta apstākļos zudušo “lauksaimniecisko upuru” vietā saskata arī kristīgā kulta tipu: “Tā vietā, lai kā senie ebreji Kunga kultam rezervētu daļu no savas ražas vai ienākumu, Dievam jāvalda kristīga cilvēka garā, lai “Dievs ir viss visā”” (turpat, 127. lpp.). Sekojošā lūgšana pār upurdāvanām (Secreta) atkārto šo pašu paralēli: “Dievs, kas pēc likuma pienesto upurdāvanu dažādību esi darījis pilnīgu vienā upurī …” Vecās Derības upuri, turpina kardināls, “ar savu dažādību un atkārtošanos liecināja par savu nepietiekamību. Turpretī Kristus ar savu vienīgo upuri bija izpildījis savu priesterisko uzdevumu un ticīgajiem visos pagājušajos un nākošajos gadsimtos piešķīris žēlastību un svētumu. Apustuļa (Pāvila) argumentācija par Kristus upura […] vienreizīgumu nezaudē spēku euharistiskā kulta nebeidzamās atjaunošanas dēļ. Caur to tikai notiek atgādinājums un piešķirts pastāvīgums Golgātas upurim, kas pārsniedz laikus un vietas un ir patiesi universāls, t.i. īsti katolisks. Kristus pie sava krusta nevēlas būt viens un liek mums visiem solidarizēties ar šo grēku izpirkšanas aktu, savienojot savu upuri ar ar to, ko pienes ticīgā cilvēce. Tāpēc viss, ko ciešam Viņa vārdā, piedalās šā holokausta svētumā, tā ka apustulis varēja sava kalpojuma pūliņus pieskaitīt Kristus ciešanām Baznīcas labā” (turpat).

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2022. g. 26. jūnijā

D. Feti (1589–1623) “Līdzība par pazaudēto drahmu” (Wikimedia Commons)

3. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 26. jūnijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Svētdienā, kura bieži vien kalendārā ir tuvu apustuļu vadoņa Sv. Pētera svētkiem, ticīgajiem pirmais Sv. Rakstu lasījums tiek piedāvāts no šā apustuļa pirmās vēstules (1. Pēt. 5:6–11), kur viņš mudina ticīgos būt stipriem ciešanās, jo viņu “pretinieks velns staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko aprīt.” “Ciešanas un pārbaudījumi jāpanes pazemības un ticības garā. Pazemības garā, jo tos ir pieļāvusi Dieva varenā roka, kuram neviena radība nav tiesīga jautāt: Kam Tu tā dari? Ticības garā, jo satriektu dvēseli Dievs nekad nepamet. Gluži otrādi – ciešanas sūta uz debesīm labu smaržu, kas velk pie sevis dievišķo Līgavaini. Vajāšanas, par kurām runā Sv. Pēteris, uzsāka Nerons pēc Romas ugunsgrēka. Tie ir sārti Vatikānā, uz kuriem apustulis norāda arī iepriekš šajā vēstulē (“uguns pārbaudījums”, 4:12), lielos pārbaudījumus pielīdzinot ugunij, kur šie vārdi nepārprotami attiecas uz mocībām, kurām bija pakļauti kristieši, kuri tika aizdedzināti kā šausmīgas lāpas, kas apgaismoja ķeizara svētkus Vatikāna cirkā” (kardināls Šusters, Liber sacramentorum, 5. sēj., 108. lpp.). Apustulis, mudinādams ticīgos šādos apstākļos paļauties uz Dievu (“…visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas.”), aptuveni citē psalma vārdus (Ps. 54:23), kuri tūlīt pēc lasījuma dzirdami graduāla dziedājumā: “Liec savas domas uz Kungu, un Viņš tevi paēdinās”.

“Evaņģēlija lasījums (Lk. 15:1–10) mums apraksta pierasto Jēzus klausītāju loku – muitnieki un nabaga grēcinieki. Pestītājs tos it kā ieslēdza savā sirdī un ielēja šajos pazudušajos ļaudīs pazemīgu paļāvību un prieku, kas piepildīja viņu dvēseles. Brīdī, kad Viņš viņiem stāstīja līdzību par kalnos noklīdušo avi vai par sievu, kura apgriež otrādi māju, meklējot pazudušo monētu, Viņš pats vienlaikus arī piepildīja vārdus, kurus izteica, jo tieši tobrīd un tādā veidā, – uzrunājot viņus uz lauka un krustcelēs, viņš devās pēc katra noklīdušā grēcinieka dvēseles. Dievs arī debesu eņģeļiem liek pievienoties priekam par grēcinieku, kurš sāk gandarīt, jo arī svētie izjūt to pašu dievišķo žēlsirdību pret pakritušo cilvēci, īpaši tāpēc, ka tā ir aicināta aizpildīt vietas paradīzē, kuras pametuši kritušie eņģeļi” (Šusters, turpat 109. lpp.).

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads | Komentēt

Iznākusi jauna filma par Tradicionālo Latīņu Svēto Misi

2022. gada 26. maijā nāca klajā otrā epizode dokumentālo filmu triloģijā par Tradicionālo Latīņu Svēto Misi.

Mass of the Ages (Gadsimtu Svētā Mise) ir dokumentāla triloģija, kas pēta tradicionālās Latīņu Svētās Mises bagātību, izmantojot lielisku kinematogrāfiju un iedvesmojošus stāstus.  Šī projekta autori norāda, ka viņu galvenais uzdevums ir parādīt Svētās Mises, kur Debesis pieskaras zemei, – skaistumu.

Viesuļvētra “Greisa” virs Atlantijas okeāna 1991. g. 28. oktobrī, kura izvērtās par “absolūto vētru“. (Vikipēdija)

Pirmā epizode Discover the Traditional Latin Mass (Atklāj tradicionālo Latīņu Misi!), kas iznākusi 2021. g. vidū, iesākas ar kādas katoļu sievietes liecību, kura pēc vīra zaudēšanas kopā ar saviem bērniem atradusi mierinājumu tradicionālajā Svētajā Misē. Filmā ietvertas dažādu katoļticīgo, arī priesteru un bīskapu liecības, kuri stāsta, kā viņi pēdējos gados atklājuši (pirmoreiz vai no jauna) šo dievkalpojuma formu un kā tā palīdzējusi viņu garīgajā dzīvē. Filmas gaitā tiek atklātas arī daudzas tradicionālā un reformētā rita atšķirības.          

Otrā epizode A Perfect Storm (Absolūtā vētra) veltīta atmiņām par to, kas notika laika posmā starp Vatikāna II koncilu un Jaunās Svētās Mises (Novus Ordo) izveidi. Tā dod iespēju „pavērt priekškaru” un ieklausīties bīskapu, kardinālu un pāvesta Pāvila VI savstarpējās debatēs laikā, kad viņi īsteno bezprecedenta liturģisko reformu Baznīcas vēsturē. Meteoroloģijā angļu teiciens „perfect storm” apzīmē vētru jūrā, kura dažādu dabas parādību retas un neparastas sakritības dēļ nodara īpaši lielu postu. Filmas autori parāda, ka virsrakstā minētā dabas katastrofa labi raksturo reformas iedarbību uz Baznīcas dzīvi.

Gan triloģijas pirmā daļa, gan nupat iznākusī otrā daļa bez maksas skatāma īpaši izveidotā interneta vietnē https://latinmass.com/watch. Pirmo daļu var redzēt arī https://www.youtube.com/watch?v=xdbwNMYKhw0 [labots 28.07.2022.]

Filma ir angļu valodā, bet subtitri pieejami arī krievu, poļu, vācu, franču  un citās valodās. No sirds iesakām to noskatīties ikvienam katoļticīgajam, bet ne tikai!

Publicēts iekš Baznīca | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2022. g. 22. maijā

Dučo di Buoninseņja. Kristus atvadās no apustuļiem, gleznojums Sjēnas doma altārim, ap 1311–1318. g. (breviary.net)

Piektajā svētdienā pēc Lieldienām, 22. maijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

Lieldienu laika svētdienu evaņģēlija lasījumi, sākot no trešās svētdienas pēc Lieldienām, kā arī Vasarsvētku vigilijas un pašu svētku evaņģēlija lasījumi ņemti no Kristus uzrunas saviem mācekļiem un priesteriskās lūgšanas savu ciešanu priekšvakarā, kā tas aprakstīts Sv. Jāņa evaņģēlija 14.–17. nodaļās, proti, tūlīt pēc paredzējuma, ka Jūda Iskariots Viņu nodos, bet Pēteris liegsies Viņu pazīstam. Tā arī šajā, piektajā svētdienā pēc Lieldienām tiek lasīts šā teksta fragments (Jņ. 16:23–30), kas detalizētāk izsaka jau Kalna sprediķī sacīto: “Lūdziet, tad jums taps dots” (Mt. 7:7).

Svētais Augustīns tā to komentē: “Pārdomāsim Kunga vārdus “Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs no Tēva ko lūgsiet manā vārdā, viņš to jums dos.” Jau augstāk Kungs šajā uzrunā bija teicis to dēļ, kuri gan kaut ko lūdz no Tēva, bet nedabū, ka tie nelūdz Pestītāja vārdā, ja lūdz kaut jebko, kas nenāk par labu pestīšanai. Nav taču būtiskas skaņas un zilbes, bet tas ko šīs skaņas izsaka to godīgā un patiesā izpratnē, – tas jāsaprot, kad saka “manā vārdā”. Kad kāds domā par Kristu ko tādu, kas nepiederas vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, tāds nelūdz Viņa vārdā, pat ja Kristus vārdu piesauc pa burtiem un zilbēm, jo faktiski lūdz tā vārdā, ko ir lūdzot iedomājies. Tas kurš domā par Kristu to, ko pienākas domāt, tas lūdz Viņa vārdā un arī saņem, ko lūdz, ja nelūdz ko tādu, kas ir pret mūžīgo pestīšanu. Bet saņem tad, kad pienākas. Daudziem lūgumi netiek noraidīti, bet gan aizkavēti, lai tiktu izpildīti pienācīgajā laikā. Tā pareizi jāsaprot, kad saka “jums dos”, ka ar šiem vārdiem domāti tie labumi, kas derīgi pašiem lūdzējiem. Visi svētie tiek uzklausīti viņu pašu labā, bet ne jebkuru citu – draugu vai ienaidnieku – labā, jo nav sacīts “dos”, bet gan “jums dos”.

“Līdz šim”, Viņš saka, “jūs neko neesat lūguši manā vārdā. Lūdziet, tad jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs.” Prieks, par kuru Viņš saka “pilnīgs”, protams, ir nevis miesīgs, bet garīgs. Ja tas ir tāds, ka nav vairāk ko pielikt, tad bez šaubām tas ir pilnīgs. Tātad ja ko lūdzam, kas virzīts uz šāda prieka iegūšanu, to pienākas lūgt Kristus vārdā, – ja ar to saprotam žēlastību, ja lūdzam patiesi svētīgu dzīvi. Salīdzinot ar to, viss cits ir it kā nekas. Tāpēc ja lūdzam ko citu, it kā neko nelūdzam.” (No Romas breviāra lasījumiem)

“Teiciet, pagāni, Kungu, mūsu Dievu, un ieklausieties Viņa slavas balsī, kurš licis manai dvēselei dzīvot un nav ļāvis ļodzīties manām kājām. Lai slavēts Kungs, kurš nav noraidījis manu lūgšanu, nedz novērsis savu žēlsirdību no manis, allelūja.” (Sv. Mises ofertorija dziedājums, Ps. 65:8,9,20)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Lieldienas | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2022. g. 24. aprīlī

Svētais apustulis Toms pārbauda Kunga sānu (misāles ilustrācija)

Kā jaunpiedzimuši bērni, allelūja, alkstiet pēc garīgā piena bez viltības, allelūja, allelūja, allelūja. (1. Pēt. 2:2, no Sv. Mises introita)

Pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, 24. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

Šī diena jau kopš agrīnās kristietības laikiem pazīstama arī nosaukumu Baltā svētdiena (Dominica in albis deponendis), par kura izcelsmi varam izlasīt šajā vietnē. Kopš 2000. gada šo dienu sauc arī par Dieva Žēlsirdības svētdienu, sekojot Sv. Faustīnas Kovaļskas saņemtajām atklāsmēm.

Šo dienu mēdza saukt arī par Kvazimodo svētdienu pēc šīs dienas Sv. Mises introita dziedājuma latīņu teksta iesākuma: “Quasi modo geniti infantes …” (“Kā jaunpiedzimuši bērni …”) no apustuļa Sv. Pētera vēstules. Viktora Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” varonis, katedrāles zvaniķis Kvazimodo šādu vārdu ieguva, jo bija atradenis, – viņu kā pamestu mazuli atrada tieši pirmajā svētdienā pēc Lieldienām pie katedrāles vietā, ko mūslaikos sauktu par glābējsilīti, un viņu adoptēja katedrāles domkapitula priesteris, kuram atrašanas dienas nosaukums Baznīcas kalendārā bija pirmais, kas ienāca prātā, bet varbūt arī domājot par Dieva apredzību, kas bārabērnu šajā dienā viņam atsūtījusi.

Bet šīs dienas evaņģēlija lasījums ir stāsts par neticīgo Tomu (Jņ. 20:19–31), kurš nedēļu pēc Kunga augšāmcelšanās varēja viņu kopā ar citiem mācekļiem satikt miesā un aptaustīt Viņa brūces. Pāvests Gregors Lielais to komentē sekojoši:

“Pirmais jautājums, kas pēc šā lasījumā nāk prātā: Kā gan pēc augšāmcelšanās Kunga miesa varēja būt īsta, ja tā caur slēgtām durvīm iegāja pie mācekļiem? Bet mums jāzina, ka Dieva darbi, ja tie ar prātu saprotami, nav uzskatāmi par brīnumu, tāpat kā tādai ticībai nav nopelna, kuras pamatā ir cilvēciska pieredze. Bet tie paši mūsu Pestītāja darbi, kuri paši no sevis nav saprotami, jāapdomā kopskatā ar citiem Viņa darbiem, lai ticībai brīnumdarbiem iemeslu dotu citi, vēl brīnumaināki darbi. Jo Kunga miesa, kura ienāca pie mācekļiem caur slēgtām durvīm, cilvēku acīm atklājās, dzimšanas brīdī izejot no slēgta Jaunavas klēpja. Kāds brīnums, kad Kungs pēc augšāmcelšanās jau nāvi uzvarējis izgāja caur slēgtām durvīm, ja vēl mirstīgs izgāja no Jaunavas klēpja, to neatvēris?”

“Bet tā kā šī miesa, kura bija redzama, skatītājiem radīja ticības šaubas, Viņš ļāva viņiem aptaustīt rokas un sānus, ar kuriem bija ienācis caur slēgtām durvīm. Tā Viņš parādīja divas neparastas, cilvēka prātam pretrunīgas lietas [..], jo tas, ko var aptaustīt, mēdz būt mirstībai pakļauts, bet nemirstīgais nemēdz būt sataustāms. Bet brīnišķā un neaptveramā veidā mūsu Pestītājs pēc augšāmcelšanās parādīja reizē nemirstīgu un taustāmu miesu, – nemirstīgu, lai aicinātu saņemt mūžīgo algu, taustāmu, lai stiprinātu ticību. Un ja Viņš sevi parādīja ka reizē nemirstīgu un taustāmu, tad tāpēc, lai parādītu, ka pēc augšāmcelšanās Viņa miesa ir tāda pati pēc dabas, bet citāda pēc godības.”

“Un Viņš tiem teica: “Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.” Proti, kā Dievs Tēvs mani Dievu sūtīja, tā Es cilvēks jūs cilvēkus sūtu. Tēvs sūtīja Dēlu, lai tas iemiesotos cilvēku dzimšanas glābšanas labad. Lai gan Viņš to sūtīja pasaulē ciest, tomēr mīlēja Dēlu, kuru sūtīja. Kungs sūta savus izredzētos apustuļus ne uz pasaules priekiem, bet gan uz ciešanām pasaulē, kā pats bija sūtīts. Jo kā Tēvs mīl Dēlu, tomēr sūtīja ciest, tā arī Kungs mīl mācekļus, kurus sūta ciest šajā pasaulē. Tā sacīdams taisnību: “Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.” Proti, Es jūs mīlu, kad sūtu pretī vajātāju uzbrukumiem, tāpat kā Tēvs mani mīlēja, kuru sūtīja ciest nāvi.” (No Romas breviāra lasījumiem)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Lieldienas | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2022. g. 27. martā

Jēzus pavairo maizi un zivis (Breviary.net)

Priecājies, Jeruzāleme, un līksmojiet par to visi, kas to mīlat! (Is. 66:10, no Sv. Mises introita)

Gavēņa ceturtajā svētdienā, 27. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Raksts par šā dievkalpojuma liturģiskajām īpatnībām un komentāri lasījumu tekstiem arī atrodams šajā vietnē (šeit), publicēts jau pirms diviem gadiem.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Visi ceļi ved uz Romu

Ņemot vērā sarežģījumus, kas radušies tradicionālo latīņu ritu izmantošanā pēc pāvesta Franciska 2021. gada 16. jūlija apustuliskās vēstules Traditionis custodes, starptautiskā federācija Una Voce (FIUV) iesaka vairākus veidus, kā piedalīties tradicionālo ritu saglabāšanā. Pirmais ceļš, protams, ir lūgšana un gandarīšana, bet vienlaikus arī – piedalīšanās šādos dievkalpojumos, kur tie ir pieejami. Tāpat arī izglītojošais darbs un publicistika var dod lielu ieguldījumu. Bet ir iespējams ar saviem lūgumiem un rūpēm vērsties tieši pie Baznīcas vadības, kā to iesaka arī Baznīcas likumi (212. kan.). Turklāt to var darīt gan klātienē gan neklātienē.

Ceļš uz Romu

Tā nosaukta ierosme, kurā apvienojušās daudzu tradicionālo liturģiju praktizējošu priesteru mātes, īpaši Francijā. Redzot, ka viņu dēlu kalpojums, kuram Baznīca vēl nesen devusi savu svētību ir apdraudēts. Viņas nolēmušas doties uz Romu kājām no Parīzes, veicot šo ceļu laikā no 6. marta līdz 1. maijam, lai savu lūgumu saglabāt Baznīcā tradicionālos latīņu ritus aiznestu, tā teikt, Sv. Pētera troņa pakājē.

Sinodālais ceļš

Bet tradicionālās liturģijas labā var kaut mazliet darboties arī neklātienē. FIUV iesaka izmantot arī pašas Baznīcas piedāvātos instrumentus. Piemēram, atsaukties pāvesta aicinājumam piedalīties Sinodālā ceļa procesā draudzes, diecēzes un un visas Baznīcas mērogā. Svētais Krēsls ir aicinājis piedalīties ar savu pienesumu Sinodei par sinodalitāti, kas plānota 2023. gadā. Lai gan iepriekšējās konsultācijas, piemēram, gatavojoties 2015. gada Sinodei par Ģimeni, liek domāt, ka priekšlikumus, kurus iekļauj gala dokumentos, iespējams atlasīt pēc to atbilstības sinodes organizētāju iecerētajai dienas kārtībai, tomēr, ja mēs vispār nedarīsim zināmus savus uzskatus, tad jebkurā gadījumā ar mums nerēķināsies. Bet ja mēs savus uzskatus paudīsim, tos vismaz iesākumā pamanīs, vismaz vietējā līmenī, un varbūt lasītāju vidū gadīsies kāds ar atvērtu prātu un sirdi tradicionālajām lietām. Tāpēc nelolojot pārāk lielas cerības, būtu derīgi darīt visu iespējamo, lai mūsu skatījums būtu vismaz zināms. Sīkākus par piedalīšanos var atrast vietnē katolis.lv. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš globālajā mērogā ir Pelnu trešdiena, 2022. gada 2. marts. Latvijā priekšlikumus var iesniegt elektroniskajā pastā pēc adreses: sinodelv@gmail.com. Var sūtīt arī tieši uz Vatikānu (labāk itāļu, angļu, spāņu vai franču valodās) uz adresi: sinodelv@gmail.com

Atklātā vēstule

Vēl kāda iniciatīva, kurā FIUV iesaka piedalīties ir atklātās vēstules sūtīšana pāvestam. Interneta vietnē Preserve the Latin Mass iniciatīvas grupa ir publicējusi tekstu un izveidojusi iespēju pievienot savu parakstu. Tā kā lapa izveidota vairākās valodās, bet latviešu valodas to vidū nav, ievietojam tulkojumus šeit.

Iniciatīvas grupa vispirms paskaidro savu ieceri: “Tradicionālā Latīņu Sv. Mise, kura ir bijusi dienišķais uzturs neskaitāmām dvēselēm un bagātinājusi kā Katolisko Baznīcu, tā pasauli gadsimtiem ilgi, katrā ziņā ir jāsaglabā. Mēs esam daļa no augošas starptautiskas katoļu un nekatoļu kustības, kas sevi veltī šim mērķim. Mums vajadzīga Tava palīdzība.

Tradicionālā liturģija ir gadsimtu laikā audzinājusi daudzus svētos un turpina arī šodien audzināt aizvien lielāku skaitu dvēseļu Katoliskajā Baznīcā. Katoļi ar visdažādāko sabiedrisko stāvokli un dzīves gājumu uzskata šo Misi par nenovērtējamu dārgumu, un arī daudzus nekatoļus iedvesmo tās skaistums un majestāte. Šī Mise ir visas cilvēces mantojuma neatņemama sastāvdaļa un tā ir saglabājama.

Mēs saskatām Tradicionālā Latīņu Sv. Mises un sakramentu ritu iespējamā aizliegšanā vai būtiskā ierobežošanā lielu zaudējumu ne tikai tiem daudzajiem katoļiem, kuri paceļ savas sirdis uz Dievu šajā pielūgsmes formā, bet visiem katoļiem un cilvēcei kopumā. Tāpēc mēs lūdzam vispirms izlasīt atklāto vēstuli Viņa Svētībai pāvestam Franciskam un pievienot savu vārdu parakstītāju skaitam.”

Tradicionālā Romas rita latīņu Sv. Mise Sv. Pētera bazilikā Romā pie Sv. Pētera katedras altāra, 2017. g.

Tālāk – pašas atklātās vēstules teksts: “Dārgo pāvest Francisk!

Mēs apakšā parakstījušies dedzīgi vēršamies pie Jūsu Svētības Tradicionālās Latīņu Sv. Mises un sakramentu ritu saglabāšanas nolūkā.

Tradicionālā Latīņu Sv. Mise ir palīdzējusi daudziem atrast mājas Katoliskajā Baznīcā. Tā ir atdevusi daudziem dzīves jēgu un apgaismojusi daudzas dvēseles ar Dieva mīlestības gaismu. Lūdzu, Svēto Tēv, palīdziet šīm dvēselēm arī turpmāk justies pieņemtām Katoliskajā Baznīcā.

Senā liturģija aizrauj elpu ar savu skaistumu un palīdz neskaitāmām dvēselēm pacelties pie Dieva. Tā pievelk dažādus un nereti marginalizētus katoļticīgos, tajā skaitā daudzus jauniešus un  ģimenes. Pielūgsmes pilna piedalīšanās Tradicionālajā Latīņu Sv. Misē ir vadījusi daudzus pie dziļām un patiesām attiecībām ar Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu.

Mēs vēršamies pie Jums neskaitāmu dvēseļu – dažādas kultūras pārstāvošu priesteru, konsekrēto personu un laju – vārdā, kuri dziļi cieš un jūtas atstumti un savu ganu pamesti tādēļ, ka tradicionālie dievkalpojumu riti tiek ierobežoti vai aizliegti. Mēs lūdzam, lai šo ritu pastāvēšanai atrastos vieta Katoliskajā Baznīcā, kuru raksturo brīnišķīga liturģiju dažādība, kura kalpo ticīgo vienotībai pāri kultūru robežām un cauri laikmetiem.

Pazemīgi lūdzam, lai diecēžu priesteri var arī turpmāk kalpot tradicionālajos ritos to ticīgo labā, kuri tos vēlas. Lūdzam arī dot brīvību bīskapiem izvēlēties, kā ordinēt jaunos priesterus un iestiprināt savus ticīgos, bet Ecclesia Dei institūtiem – iespēju arī turpmāk kalpot Dieva tautas labā, kā tie ir to darījuši iepriekšējos trīsdesmit piecus gadus uzticībā saviem statūtiem un dibināšanas dokumentiem. Viņi ir veltījuši savas dzīves, uzticoties Baznīcai un tās ganiem, sekošanai savam aicinājumam, ko ir atzinuši un apstiprinājuši pāvesti Sv. Jānis Pāvils II un Benedikts XVI. Lūdzam, neļaujiet, ka viņiem nāktos vilties savā paļāvībā un ka viņu uzticēšanās izrādītos atgrūsta, bet viņiem uzticējušies ticīgie – pamesti.  Mēs apakšā parakstījušies, gan katoļi, gan citi, esam vienoti savā atbalstā liturģiskajai daudzveidībai Baznīcā. Šo lūgumu mēs uzticam Baznīcas Mātes Vissvētākās Jaunavas Marijas un Svētās Baznīcai aizstāvja Sv. Jāzepa aizbildniecībai.”

Parakstīties var šeit.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Atskats uz 2021. gadu: “Una Voce Latvija” gada laikā

Raidījumu cikla Iota unum pirmās pārraides veidotāji Radio Marija studijā 2021. gada 25. septembrī (no labās: raidījuma vadītāja Marija Podniece, raidījuma viesis Andris Amoliņš, skaņu operatore Ilze Podniece)

Aizvadītais gads, tāpat kā gandrīz viss iepriekšējais, pagājis sanitāro ierobežojumu spīlēs. Taču gada vidū katoļticīgos – kā priesterus, tā lajus, – kuri praktizē tradicionālo ritu, sagaidīja nepatīkams pārsteigums no apustuliskā virsgana puses. Pāvests Francisks, kurš pats vēl 2020. gadā bija izdevis divus dekrētus par tradicionālā Romas rita lietojumu, paredzot iespēju lietot Svētajā Misē dažas papildu prefācijas, kā arī godināt pēc reformas kanonizētos svētos, bija tādējādi parādījis, ka Romas rita tradicionālā, jeb kā to kopš 2007. gada dēvēja – “ekstraordinārā” forma tiek no Svētā Krēsla puses kopta un uzturēta. Taču 2021. gada 16. jūlijā pāvests itin kā mainīja kursu par 180 grādiem, motu proprio formā izdodot apustulisko vēstuli Traditionis custodes, ar kuru šīs formas Sv. Mises lietojumu stipri ierobežoja, par ieganstu minot Baznīcas vienotības apdraudējumu.

Lai gan šajā dokumentā tika deklaratīvi uzsvērta bīskapu-ordināriju kompetence savu diecēžu liturģiskās dzīves vadīšanā, pret ko eklezioloģiski nebūtu ko iebilst, tomēr konkrētās normas – gluži otrādi – ierobežo bīskapu tiesības. Paradoksāli, ka mūslaikiem neparasti skarbā valodā uz aizliegumiem orientēts dokuments tapis laikā, kad visur, arī Baznīcā godā tiek sludināti žēlsirdība, dialogs un dažādība. Tādējādi daudzi ticīgie visā pasaulē – jauni un veci, jaunieši un viņu vecāki – tika nostādīti Mātes Baznīcas pabērnu lomā, lai gan viņi tikai vēlējās pielūgt Dievu tā, kā to bija darījušas neskaitāmas paaudzes sākot vismaz no Gregora Lielā laikiem, daudzi jo daudzi svētie – Bernards, Francisks Asīzietis, Arsas prāvests Jānis Marija Viannejs, “lielā” un “mazā” Terēze … – un, protams, arī ticēt visam tam, kam ticēja viņi. Un šādu vēlmi Baznīca bija atzinusi par leģitīmu un tradicionālo ritu piedāvājusi visiem ticīgajiem kā lielu bagātību, atgādinot, ka “tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.” Bet jo īpaši priesteri, semināristi un ordeņbrāļi un -māsas, kuri taču bija sekojuši savam paaicinājumam pāvestu Benedikta XVI un Franciska dotā tiesiskā paļāvībā uz Romas un citu latīņu ritu tradicionālo formu netraucētu pastāvēšanu, pēkšņi nokļuva nenoteiktības situācijā attiecībā uz sava kalpojuma nākotni. Tiesa, intervijās un Francijas bīskapu ad limina vizītēs pāvests esot bijis samiernieciskāks. Lieki atgādināt, ka arī latviešu senčiem ticības mācību sv. Meinards atnesa kopā ar tradicionālo Romas latīņu ritu, kurš vēsturiski pastāvēja daudzos savstarpēji saderīgos “dialektos”, kā to liecina arī slavenā “Rīgas misāle“. Šis rits pavadīja mūsu zemes iedzīvotājus cauri dažādu katoļticībai nelabvēlīgu varu kundzības laikiem; tas stiprināja godājamo bīskapu Boļeslavu Sloskānu gulagā un sagatavoja pr. Vladislavu Litaunieku viņa moceklības ceļam.

Taču Dievs vienmēr dod mums iemeslu Viņam pateikties arī par lielākiem vai mazākiem iepriecinājumiem. Arī minētā pāvesta Franciska dokumenta sakarā jāatzīmē, ka daudzi pasaules bīskapi ir izmantojuši savu Baznīcas mācībā un likumos pamatoto kompetenci un, konstatēdami, ka viņu diecēzēs tradicionālās formas dievkalpojumu noturēšana nekādus draudus Baznīcas vienībai nerada, ir raduši iespējas ļaut vismaz esošos dievkalpojumus turpināt. Daži no viņiem arī rādījuši personīgu piemēru, paši noturot Pontifikālmises pēc 1962. gada liturģiskajām grāmatām. Par to viņiem pienākas atzinība un pateicība. Kā varam redzēt no šim nolūkam īpaši izveidotās interneta vietnes traditioniscustodes.info, no 243 diecēzēm 26 valstīs, par kurām brīvprātīgie ir iesnieguši ziņas, 182 diecēzēs visas ierastās Sv. Mises ir saglabājušās, 36 – saglabājušās ne visas, bet diemžēl 25 – visas ir pārtrauktas. Protams, šie dati visu laiku mainās. Piemēram, mums tuvajā Polijā pēc pēdējiem datiem tradicionālās Mises ar dažādu regularitāti notiek 170 vietās (neskaitot Sv. Pija X brālības apkalpotās). Ir arī ziņas, ka vietām ticīgo interese par “Tridentes” Misi pat palielinājusies. Par Traditionis custodes tiesiskajiem aspektiem vēl notiek kanonistu diskusijas, tāpēc dziļāka analīze šajā vietnē pašlaik ir pāragra.

Pievēršoties jaunumiem Latvijā, ar prieku jāatzīmē, ka sākot ar 2021. gada Pūpolsvētdienu Ogrē pie tradicionālās Mises turēšanas prāvestam Konstantīnam Bojāram talkā nācis pr. Andris Priede, kurš ir šo ritu pats apguvis. Lai Dievs viņam palīdz turpināt iet šo kalpošanas ceļu!

Jauna iniciatīva tika uzsākta sadarbībā ar Radio Marija. Septembrī tika uzsākts ikmēneša raidījumu cikls Iota unum, kura uzdevums ir iepazīstināt klausītājus ar tradicionālo Romas ritu, apskatot to plašākā kristīgās kultūras kontekstā, kas ap šo ritu izveidojies. Raidījumi dzirdami Radio Marija tiešajā ēterā katra mēneša ceturtajā sestdienā plkst. 20.00. Pirmie četri raidījumi jau izskanējuši, bet tos var noklausīties Radio Marija arhīvā. Nākamais raidījums plānots 22. janvārī un būs veltīts mūzikai Baznīcas dievkalpojumos un īpaši – gregoriskajiem dziedājumiem (raidījuma viesis A. Amoliņš). Citas turpmāk paredzamās tēmas un gaidāmie raidījuma viesi:

Transcendentālijas (labais, skaistais, patiesais), subjektīvisms – Prof. Dr. M. Kiope;
Kristus karalis un kristocentrisks sabiedrības modelis – pr. O. Jablonskis, OP;
Kristus divas dabas, ariānisms, Kristus tēla “modifikācijas”; liturģisko ritu daudzveidība – Pr. Dr. A. Priede;
Sakrālās valodas; Baznīcas tēvu mantojums un tā aktualitāte mūsdienās – Dr. J. Priede;
Iecerēts apskatīt vēl citas tēmas, to vidū: Tridentes koncils, tautas dievbijība, …
Una Voce Latvija sirsnīgi pateicas Radio Marija vadībai par sadarbību.

Pie reizes – atgādinājums, ka vēl ir iespējams internetā parakstīties par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē iespējams: https://latvija.lv/pv Par problēmu var sīkāk lasīt I. Podnieces rakstā “Cilvēka cieņa un Satversmes tiesas 12. novembra spriedums“.

Publicēts iekš Una voce | Komentēt

Kristus Karaļa svētki 2021

Huberts un Jans van Eiki. Kristus Karalis. Ģentes altāra fragments (ap 1430. g.)

Sanitārās situācijas un pulcēšanās ierobežojumu dēļ svētki būs šogad jāsvin atturīgākā veidā. Kā vēstī Baznīcas oficiālais portāls: “Šajā laikā ticīgie ir aicināti piedalīties dievkalpojumos attālināti, izmantojot interneta un televīzijas tiešraides, kā arī Radio Marija Latvija. […] Baznīcas varēs būt atvērtas individuāliem apmeklējumiem no pl. 6 līdz 19.Visi dievkalpojumi šajā laika periodā jāplāno bez apmeklētāju klātbūtnes. Dievkalpojumus notur garīgais un kalpojošais personāls savu pienākumu ietvaros, pēc iespējas izvairoties no tiešā kontakta.”

Tradicionālās Sv. Mises svinības Ogrē arī iekļaujas šajā regulējumā, tāpēc Sv. Mise Kristus Karaļa godam priesteris upurēs Ogres Sv. Meinarda baznīcā svētdien, 31. oktobrī plkst. 12.00. Dievnams arī šajā laikā būs atvērts un ticīgie, kas vēlēsies, varēs to individuāli apmeklēt. Informācija par citām Sv. Misēm, kas tiek upurētas Latvijā tradicionālajā Romas ritā, atrodama šajā vietnē.

Par šiem svētkiem jau agrāk šeit publicēta informācija: svētku evaņģēlija lasījuma komentārs, apcerējums par svētku iedibināšanu un dievkalpojuma tekstiem, kā arī svētku ieviešanas vēsturiskajiem un teoloģiskajiem aspektiem.

Ieteikumu dievkalpojumā piedalīties attālināti var īstenot pārraidēs no vairākiem dievnamiem visā pasaulē. Piemēram, kanāls livemass.net piedāvā dievkalpojumus tiešraidē vai ierakstos no 3 vietām ASV un pa vienai – Meksikā un Šveicē, Sv. Mises un Vesperes var vērot no Svv. Eižena un Cecīlijas baznīcas Parīzē, kā arī baznīcas St. Nicolas du Chardonnet, arī Parīzē, bet tikai ierakstos – no baznīcas S. Trinita dei Pellegrini Romā.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | 3 komentāri