Kristus Karaļa svētki 2021

Huberts un Jans van Eiki. Kristus Karalis. Ģentes altāra fragments (ap 1430. g.)

Sanitārās situācijas un pulcēšanās ierobežojumu dēļ svētki būs šogad jāsvin atturīgākā veidā. Kā vēstī Baznīcas oficiālais portāls: “Šajā laikā ticīgie ir aicināti piedalīties dievkalpojumos attālināti, izmantojot interneta un televīzijas tiešraides, kā arī Radio Marija Latvija. […] Baznīcas varēs būt atvērtas individuāliem apmeklējumiem no pl. 6 līdz 19.Visi dievkalpojumi šajā laika periodā jāplāno bez apmeklētāju klātbūtnes. Dievkalpojumus notur garīgais un kalpojošais personāls savu pienākumu ietvaros, pēc iespējas izvairoties no tiešā kontakta.”

Tradicionālās Sv. Mises svinības Ogrē arī iekļaujas šajā regulējumā, tāpēc Sv. Mise Kristus Karaļa godam priesteris upurēs Ogres Sv. Meinarda baznīcā svētdien, 31. oktobrī plkst. 12.00. Dievnams arī šajā laikā būs atvērts un ticīgie, kas vēlēsies, varēs to individuāli apmeklēt. Informācija par citām Sv. Misēm, kas tiek upurētas Latvijā tradicionālajā Romas ritā, atrodama šajā vietnē.

Par šiem svētkiem jau agrāk šeit publicēta informācija: svētku evaņģēlija lasījuma komentārs, apcerējums par svētku iedibināšanu un dievkalpojuma tekstiem, kā arī svētku ieviešanas vēsturiskajiem un teoloģiskajiem aspektiem.

Ieteikumu dievkalpojumā piedalīties attālināti var īstenot pārraidēs no vairākiem dievnamiem visā pasaulē. Piemēram, kanāls livemass.net piedāvā dievkalpojumus tiešraidē vai ierakstos no 3 vietām ASV un pa vienai – Meksikā un Šveicē, Sv. Mises un Vesperes var vērot no Svv. Eižena un Cecīlijas baznīcas Parīzē, kā arī baznīcas St. Nicolas du Chardonnet, arī Parīzē, bet tikai ierakstos – no baznīcas S. Trinita dei Pellegrini Romā, bet tikai ierakstos – no baznīcas Ss. Trinità dei Pellegrini Romā.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Starptautiskās Federācijas Una Voce XXV Ģenerālā asambleja (2). Misionāra stāsts

Pr. Federiko Haitons ar vietējiem amatbrāļiem Malavi (Twitter)

Neapšaubāmi programmas nagla Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) 25. Ģenerālās asamblejas virtuālajā atklātajā sesijā, kura notika 9. oktobrī, bija argentīniešu priestera-misionāra Federiko Haitona (Highton) stāsts par savu darbību Āfrikas valstī Malavi. Viņa aizrautīgais stāsts atgādināja apustuļu piedzīvojumus no Apustuļu Darbu grāmatas un ienesa lielu optimisma lādiņu Ģenerālās asamblejas nedaudz rezignētajā gaisotnē. Pr. Frederiks Haitons pieder Sv. Elijas kongregācijai, kas nodibināta Tulonas-Frežisas diecēzē Francijā. Priesteris tagad Malavi darbojas kopā ar pāris argentīniešu lajiem, kā arī neklātienes atbalstītājiem Eiropā un Latīņamerikā. Ir plānots, ka viņa stāsts, kura laikā tika rādīti arī fotouzņēmumi un videokadri, tiks literāri apstrādāts un publicēts žurnālā Gregorius Magnus, taču pagaidām šeit varam piedāvāt to tādu, kādu sesijas laikā varēja dzirdēt un paspēt vienlaikus pierakstīt. (Uz šeit pievienotajiem attēliem var noklikšķināt, lai tos palielinātu.)

Priesteris vispirms atsaucās uz pāvestu Benedikta XV un Pija XI izteikumiem par misijas nozīmi: “Neviens nav tik nabags, kā tas kam trūkst Dieva žēlastības. Patiesi nabagi ir tie, kam trūkst patiesās ticības. Sv. Francis Ksavers, kurš, norūpējies par daudzajiem pagāniem, devās uz Indiju, Ķīnu un Japānu, esot teicis, ka tik daudzi nekļūst par katoļiem, jo nav kas viņiem pasludina ticību.” Un tālāk seko mūsu priestera piedzīvojumi Malavi ziemeļos, Čisengas apgabalā:

“Biju vienīgais priesteris ļoti lielā apgabalā, kur ir 112 ciemi, un bija redzams, ka daudzi tur ir atvērti katolicismam. Evaņģelizācijas darbu iesākot nebija nevienas vietas, kur notiktu Svētā Mise, bet tagad tādu vietu ir 12. Un visur svin tradicionālo latīņu Misi (tālāk – TLM, red. piez.), kas ir mūsu slepenais instruments, kurš dāvā panākumus. Daudzi domā, ka tālā, nabadzīgā nostūrī Mise jānotur pēc iespējas vienkāršā veidā. Tas nav tiesa, – arī tur tas jādara, cik vien svinīgi iepējams.”

Tridentes Mise misijas apstākļos (Twitter)

“Jāatgādina, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas un kas ticēs un tiks kristīts, tiks izglābts, kas nē – pazudināts. Tagad ir maz, kas evaņģelizētu nekristiešus. Lielā daļā pasaules, kas ir tikusi evaņģelizēta, tas noticis ar tradicionālo Misi. Un arī tagad tas būtu jādara. Tagad daudziem tradicionālajiem priesteriem nav apustulāta. Āfrikā viņiem tas būtu. Bīskaps un nuncijs ir apmierināti ar rezultātiem. Gribat celebrēt TLM? Brauciet uz misiju Āfrikā.”

“Kad plantatio Ecclesiae  (Baznīcas iedēstīšana) paveikta vienā vietā, tad dodies uz nākamo un tur dari tāpat. Bet kurš paliks un turpinās iesākto? Bīskaps ir tik apmierināts, ka viņš pie mums sūta semināristus, lai arī tie mācās evaņģelizēt – uzcelt telti un publiski sludināt, un arī iepazīties ar TLM. Garīdzniecība Malavi ir diezgan konservatīva, bet Mises gan tur ir ar dejām un bungām. Varētu domāt, ka tāpēc vajag lēnu un pakāpenisku pāreju, bet mēs uzreiz sākām TLM pēc pilnas programmas. Un semināristi to var darīt tūlīt pēc ordinēšanas. Bet kāpēc cilvēkiem tur jāiet, ja viņi nesaprot latīņu valodu? Toties cilvēki saprot noslēpumu, un viņiem par to prieks. Izaicinājums tagad ir svinīga Mise, jo esmu viens. Jāiesaista citi vietējie priesteri.”

Tridentes Mise misijas apstākļos (Twitter)

“Šajā apgabalā nekad nav bijusi Mise. Mēs gājām no mājas uz māju un pie virsaišiem. Un viens no tiem kļuva kristīgs un sauca savu cilti uz baznīcu, un nu jau ir daudz katehumēnu. Un viņi nepazīst NO, viņi pazīst tikai TLM. Un ir jau pirmie vietējie, kuri vēlas būt priesteri. Viņi zina latīņu lūgšanas no galvas. Mēs pievēršam lielu nozīmi korim. Mums ir tagad diriģents no Teatro Colon (Buenosairesas operteātris, – red. piez.)! Viņi tagad mācās Mises ordināriju un Salve Regina. Un viņi tās drusku dzied arī ikdienā, – gan dziesmas savā valodā, gan latīņu. Lūk, inkulturācija! Evaņģēlijs iesakņojas vietējā kultūrā.”

“Un ko tagad – pēc Traditionis custodes? Ir svarīgi būt paklausīgiem. Tas ir liels izaicinājums. Bet, paldies Dievam, tas pašlaik izdodas. Vispirms ordenis mūs sūtīja uz Beninu. Bet vietējais bīskaps prasīja papīru no Romas. Es tad devos uz Romu, un man bija saruna ar pāvestu Francisku. Teicu: “Mēs dodamies, kā jūs vēlējāties, uz pašām perfērijām, bet bīskapi neļauj.” Pāvests teica: “Es atļauju, ejiet visur.” Zambijai un Malavi ir abām viens nuncijs, un viņš mūs apmeklēja Čisengā. Es pats esmu inkardinēts Tulonā, un Tulonas bīskaps Žans-Noels Rē mūsu misiju arī atbalsta. Mūsu uzdevums ir iegūt jaunas zemes un ciltis Baznīcai, bet liekot TLM centrā un mācot pēc Sv. Toma Akvīnieša metodes.”

“Sākām ar konservu bundžām svečtura vietā. Misionārus apdraud malārija u. c. slimības. (Par misionāru un vietējo iedzīvotāju veselību rūpējas argentīniešu ārsts. – Red. piez.) Čilambo ir vieta, kur es laikam biju pirmais baltais, kas tur nokļuva. Tur bija viena katoliete. Tad mēs devāmies pie virsaiša. Viņš sasauca ļaudis. Un mēs sludinājām saskaņā ar Mt 16:18, ka īstā Baznīca ir Katoliskā. Un tajā dienā notika 109 atgriešanās, bet virsaitis uzdāvināja mums zemes gabalu, lai būvētu baznīcu. Mulembē bija 1–10 katoļu. Mēs atkal sprediķojām virsaitim un ļaudīm. Un atkal – vairāk kā 100 katehumenu. Un vēl vienā vietā tāpat. Tur atnāca mazāk cilvēku, bet arī radās katehumeni, un atkal mums uzdāvināja zemi. Katumbe ir ļoti nabadzīga vieta ar antisanitāriem apstākļiem. Bet mēs nevarējām publiski sludināt, jo tur dominē Septītās dienas adventistu sekta. Mums tur bija maz atgriešanos.”

“Kāpēc Malavi? Pēc misijas Himalajos, es devos uz Romu studēt. Bet Covid dēļ nevarēja tur tikt atpakaļ. Bet mūsu misija tur atstāja skolu. Tur arī bērni drusku mācās dziedāt gregoriku. Misijai Āfrikā vajag arī finansiālo un personāla atbalstu; kārtējie pamatizdevumi ir apm. 5000$/mēn. Pārtika Malavi ir lētāka, nekā Eiropā, bet daudz kas cits nē. Minimāli iekārtot kapelu Čisengā – atkal ap ~5000$. Vajadzīgi kaut vai lietoti liturģiskie piederumi. 4×4 pikaps ap 63000$. Liekas daudz, bet vajadzīgs tāds, kas lietus periodā var braukt pa dubļiem; un šoferis, kurš prastu droši vadīt pa šādiem ceļiem. Līdz šim mums auto aizdeva bīskaps. Tagad vajag uzcelt kapelu arī Jamalā un Elefantā (25000$).”

“Bīskaps mums uzticējis vēl vienu misijas apgabalu pie Tanzānijas un Mozambikas robežas, kur vairums ir musulmaņi. Mūsu misijai var palīdzēt arī piedaloties kādas vienas cilts garīgajā adopcijā, kur tad katrs var gandarīt un lūgties par šīs cilts atgriešanos.”

Par šo misiju un citām Sv. Elijas kongregācijas priesteru aktivitātēm var lasīt projekta Omnes Gentes interneta vietnē, kur ir arī saites uz viņu sociālo tīklu profiliem (InfoCatolica, Instagram, YouTube, Facebook, Twitter, vēl viens Twitter) ar attēliem, video un intervijām, kā arī informācija par iespējām palīdzēt.

Lasītājiem spāņu valodā var būt interesantas pr. F. Haitona un viņa tautieša un ordeņbrāļa pr. H. P. Oliveras Ravasi grāmatas par misijām, garīgo dzīvi un aktuāliem jautājumiem Baznīcā un sabiedrībā.

Publicēts iekš Liecība, Una voce | Komentēt

Starptautiskās Federācijas Una Voce XXV Ģenerālā asambleja (1)

Pavisam neparastos apstākļos 2. un 9. oktobrī noritēja Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) 25. Ģenerālā asambleja. Divās dienās nedēļas atstatumā nacionālo asociāciju pārstāvji tikās tiešsaistē izmantojot Zoom platformu. Bija skaidrs, ka epidemioloģisko ierobežojumi dēļ daudziem nebūs iespēja doties uz tikšanos klātienē, taču ceļošanas grūtības, kas citos gadījumos saistījās ar izdevumiem un laika patēriņu, šoreiz aizstāja neizpildāms uzdevums atrast neklātienes apspriedei visām laika joslām pieņemamu diennakts laiku. Darba sēdē, kas notika 2. oktobrī bija pārstāvētas 18 nacionālās asociācijas (Anglijas un Velsas, Dienvidāfrikas Republikas, Francijas, Itālijas, Japānas, Jaunzēlandes, Kanādas, Krievijas, Latvijas, Malaizijas, Meksikas, Nigērijas, Polijas, Portugāles, Puertoriko, Skotijas, Spānijas un Vācijas). Ņemot vērā, ka pašlaik federācijā ir 47 nacionālās asociācijas no 41 valsts, aktivitāti varētu vēlēties lielāku. Un tā kā tomēr bija pārstāvētas dažādas pasaules daļas (Eiropa, Amerika, Tālie Austrumi, Āfrika), jādomā, ka ne tikai laika joslu atšķirība, bet arī subjektīvi faktori bija pie vainas.

FIUV prezidents 2015.–2021. g. Felipe Alaniss Suaress (Alanís Suárez)

Kā tas FIUV Ģenerālajās asamblejās pieņemts, darbu uzsākot tika piesaukta Svētā Gara palīdzība dziedot himnu Veni Creator Spiritus un aizlūgts par pēdējos divos gados mirušajiem biedriem ar 129. psalmu (De profundis). Tā kā Zoom nav piemērots vienlaicīgai dziedāšanai, Francijas pārstāvis dziedāja par visiem.

Dalībniekiem bija iespēja ziņot par savu pārstāvēto asociāciju darbību. Protams, šajā reizē galvenais temats bija pāvesta Franciska dekrēta Traditionis custodes, kā arī Covid-19 pandēmijas ietekme uz tradicionālā latīņu rita dievkalpojumiem dažādās valstīs. Tika atzīmēts, ka Eiropā, Ziemeļamerikā un Āfrikā vairums bīskapu ir atļāvuši turpināt tradicionālos dievkalpojumus, kā tie bijuši līdz šim. Turpretī Latīņamerikā vairāki bīskapi ir aizlieguši tradicionālā rita Sv. Mises vispār; Eiropā tā esot rīkojušies pa vienam bīskapam Anglijā un Skotijā. Vairākās diecēzēs Sv. Mises uz laiku apturētas un tad atkal atsāktas, reizēm pārceļot tās uz citiem dievnamiem. Visur, kur radušies sarežģījumi, ticīgi dialogā ar bīskapiem cenšas meklēt risinājumus. Spānijas pārstāvis atzīmēja, ka arī izaugsme nav apstājusies, piem., uzsāktas regulāras tradicionālās Mises Santjago de Kompostelā, noticis arī plaši apmeklēts un plašsaziņas līdzekļos ievērots svētceļojums uz Kovadongas Dievmātes svētvietu, kurš, cerams, kļūs par ikgadēju tradīciju. Grūtāka situācija ir ticīgajiem Āzijā, kas saistīta gan ar bīskapu nelabvēlību, gan vietējo priesteru trūkumu. Covid-19 no vienas puses ir apgrūtinājis situāciju vietās, kur priesteriem jāceļo pāri robežām, taču citur, galvenokārt Eiropā un Ziemeļamerikā, pat veicinājis ticīgo skaita pieaugumu tradicionālā rita dievkalpojumos, īpaši tāpēc, ka pulcēšanās ierobežojumu laikā priesteri centās nevis atcelt Mises, bet gan tās noturēt, radoši piemērojoties ierobežojumiem, arī neieviešot komūnijas pieņemšanu rokā. Savukārt Traditionis custodes dažās zemēs (piem., ASV, Vācijā) pat iedarbojies kā reklāma tradicionālajam ritam un tajā ieinteresējis ticīgos, un pat priesterus.

Jaunievēlētais FIUV prezidents Džozefs Šovs (Joseph Shaw, attēls no Flickr.com)

FIUV prezidents Felipe Alaniss Suaress savā ziņojumā starp galvenajiem izdarītajiem darbiem nosauca vispasaules aptauju par stāvokli tradicionālo latīņu ritu jomā, kuras rezultāti un to analīze tika prezentēti Sv. Krēslam. Ticis izveidots arī izglītojošs videokanāls. Pandēmijā bija iegansts, lai FIUV Padome sāktu noturēt virtuālās tikšanās. Bijusi sarīkota arī spāniski runājošo zemju un ASV nacionālo asociāciju virtuālā konference, kurā bija pārstāvētas arī dažas valstis, kurās nav FIUV dalībnieku (Venecuēla, Hondurasa, Salvadora, Ekvadora), bet kur ir tradīcijā ieinteresēti ticīgie; arī videokonference ar Una Voce Nigeria. Liels klātienes sarīkojums bijis Summorum Pontificum konference Gvadalahārā (Meksikā).

Finanšu atskaitei sekoja prezidenta un Padomes vēlēšanas. Par jauno prezidentu ievēlēja Džozefu Šovu (Shaw) no Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrības. Kā vienu no svarīgākajiem tuvākā laika darbiem jaunais prezidents nosauca dialoga uzsākšanu ar jaunajām amatpersonām Pāvesta Kūrijā, īpaši Dievkalpojuma kongregācijas vadītāju arhibīskapu A. Roču.

Ģenerālās asamblejas otrā daļa jeb tā sauktais atklātais forums norisinājās 9. oktobrī. Parasti uz to tiek uzaicinātas tradicionālajam katolicismam interesantas personības. Honkongas emeritētais arhibīskaps kardināls Zens stāstīja par savu ticības ceļu. Viņam bijis ļoti dievbijīgs tēvs, un visa ģimene Sv. Misi apmeklējusi ik svētdienas. Dievnams, kur viņi gājuši bijis tuvu universitātei, tāpēc bijis daudz ticīgo un svētdienā notika piecas Sv. Mises. Dziedāts daudz gregorisko dziedājumu un klasiskās polifonijas. Nākamais kardināls saņēmis formāciju saleziāņu ordenī. Liturģiskās reformas laikā ordenis pieņēma jauno ritu, un kardināls atzina, ka tajā ir elementi, kas atvieglo dalību mūsdienu cilvēkam, taču kā liela bagātība jāsaglabā arī senā forma, tāpēc pāvests Benedikts XVI darīja pareizi, ka saglabāja abas formas. Par tradicionālā rita kopienu Honkongā kardināls sacīja, ka tā nav liela, bet daudzveidīga ar daudz jauniem cilvēkiem.

Kardināls Zens (Joseph Zen Ze-kiun, attēls no Wikipedia)

Par daudzu izpratnē lielo problēmu, ka baznīcā ejot vairs galvenokārt tikai veci ļaudis, kardināls Zens ieteica pārāk neuztraukties, jo visi taču noveco un ne visi spēj pilnībā izdzīvot ticības dzīvi mūža garumā, tāpēc galvenais, ka saglabā ticību un kaut vecumā atkal atrod ceļu uz dievnamu. Deviņdesmitgadīgais prelāts ir labi pazīstams kā pagrīdes Katoliskās Baznīcas un vajāto kristiešu aizstāvis komunistiskajā Ķīnā, tāpēc sesijas dalībnieki viņam arī vaicāja par Svētā Krēsla attiecībām ar Ķīnu. Viņš neslēpa savu skepsi par pašreizējo slepeno abu pušu līgumu, pēc kura noslēgšanas vajāšanas pat pastiprinājušās, un izteica pieļāvumu, ka ne viss, kas tiek darīts Sv. Krēsla vārdā, patiesi atbilst pāvesta gribai, bet ar viņu varbūt manipulē galminieki, kas nebūtu Baznīcas vēsturē nekas jauns, tāpēc nevajadzētu ieļaunoties. Jautāts, vai vispār vērts saglabāt tradicionālo ritu vai pat atjaunot tur, kur tas praktiski izzudis, ja jau pāvests Francisks izteicis nodomu to pavisam izbeigt, kardināls atbildēja, ka labi būtu uzturēt kaut to mazumiņu, kas saglabājies, jo tie kuri cenšas tradicionālo ritu iznīcināt, nesaprot tā vērtību.

Pēc lūgšanas un kardināla dotās svētības sesijas dalībniekiem kārta prezentācijai bija priesterim-misionāram Federiko Haitonam (Highton). Viņa aizrautīgais stāsts atgādināja apustuļu piedzīvojumus no Apustuļu Darbu grāmatas un pelnījis atsevišķu publikāciju.

Publicēts iekš Una voce | Komentēt

Rožukroņa karalienes uzvarai – 450

Pāvests Benedikts XV savā Sv. Dominika piemiņai veltītajā vēstulē Fausto appetente die rakstīja: “Ir teikts, ka šis pāvests no dievišķas atklāsmes uzzināja, ka uzvara pie Lepanto ir tikusi izcīnīta tajā pašā laikā, kad visā katoliskajā pasaulē dievbijīgas biedrības izlūdza Marijas palīdzību ar lūgsnu, kuru izmantot iesāka Sprediķotāju ordeņa dibinātājs un ko viņi sekotāji izplatīja visās vietās.”

Šajā 1921. gada dokumentā pieminētais pāvests ir no Dominikāņu jeb – oficiāli – Sprediķotāju ordeņa nākušais Svētais Pijs V, bet uzvarētā kauja pie Lepanto ir viena no pirmsmodernajā vēsturē lielākajām jūras kaujām, kas notika 1571. gada 7. oktobrī. Šai uzvarai par godu Pijs V ieviesa Uzvaras Dievmātes svētkus, kuri vēlāk ieguva nosaukumu Sv. Marijas Rožukroņa Karalienes svētki un Baznīcas kalendārā atrodas 7. oktobrī, bet pirms tam ilgāku laiku tika atzīmēti oktobra 1. svētdienā (sk. tālāk).

Paolo Veronēze Alegorija par kauju pie Lepanto (ap.1572. g., glabājas Gallerie dell’Accademia Venēcijā)

Kaujā no vienas puses piedalījās katolisko valstu Svētā Līga, kurā vadošās dalībnieces bija Venēcijas Republika un Spānija, pirmā – ar lielāko skaitu kuģu, otrā – ar labi sagatavotiem karavīriem un lauvas tiesu naudas līdzekļu. Viņu sabiedrotās bija Pāvesta valsts, Dženovas Republika, Savojas, Toskānas un Urbino hercogistes, Maltas ordenis, Sv. Lācara un Sv. Stefana ordeņi. Pretinieks bija Osmaņu impērija, kas tajā laikā jau bija ieguvusi lielas teritorijas Balkānos un Grieķiju, daudzas Vidusjūras salas un apdraudēja kuģniecību, kā arī kristīgo Eiropu kopumā. Šo draudu priekšā pāvests jau kopš 1566. gada centās izveidot koalīciju cīņai pret turkiem, kas, ņemot vērā valstu atšķirīgās intereses un ekonomisko stāvokli, bija grūts diplomātijas uzdevums. Turku panākumi Kipras ieņemšanā 1570. gadā, līdz aplenkumā turējās vairs tikai pēdējais venēciešu cietoksnis Famagusta, ļāva pārliecināt sabiedrotos kopīgai rīcībai.

Taču Pijs V paļāvās ne tikai uz ieročiem vien, bet arī aicināja Rožukroņa biedrības visā Eiropā, kur tās jau sākot no 13. gadsimta daudzkur bija nodibinātas, īpaši dominikāņu ietekmē, lūgties par kristiešu spēku uzvaru. Tā 1569. gadā bullā Consueverunt romani pāvests rakstīja: “Romas pāvesti un citi svētie tēvi, kas bija pirms mums, kad viņi nonāca laicīgo un garīgo karu spaidos vai citos pārbaudījumos, lai varētu vieglāk no tiem atbrīvoties un, sasnieguši mieru, rāmi un dedzīgi nodoties kalpošanai Dievam, mēdza lūgt dievišķo palīdzību, caur lūgsnām un litānijām saucot talkā svētos, un kopā ar Dāvidu paceļot acis uz kalniem, paļaudamies ar stipru cerību no turienes saņemt glābiņu (sal. Ps. 120).”

“Viņu piemēra mudināts un, saskaņā ar dievbijīgu ticējumu, Svētā Gara iedvesmots, svētīgais Sprediķotāju ordeņa dibinātājs [..] nonācis līdzīgos apstākļos tiem, kādos mēs atrodamies, kad daļa Francijas un Itālijas bija nelaimīgā kārtā albigiešu herēzes satricinātas, kura aptumšoja tik daudzus pasaulīgus cilvēkus, ka tie mežonīgi trakoja pret Kunga priesteriem un garīdzniecību, viņš pacēla acis uz debesīm, uz kalnu, kas ir godpilnā Jaunava Marija, mīlošā Dieva Māte. Jo viņa caur savu pēcnācēju satrieca viltīgās čūskas galvu un viena pati iznīcināja visas herēzes, un caur savas miesas svētīgo augli izglāba pasauli, ko bija pazudinājis pirmvecāku kritiens. No viņas, bez cilvēku roku dalības, bija izcirsts akmens, no kura, pa to triecot koku, aumaļām izplūda žēlastību ūdeņi (sal. Iz. 17:5,6). Un tā Dominiks izraudzīja vienkāršu Dieva lūgšanas metodi, kas pieejama visiem un visnotaļ dievbijīga, saukta par Rožukroni jeb Svētīgās Jaunavas Marijas psalmu grāmatu, kur šī pati Svētā Jaunava tiek godināta simtpiecdesmit reizes – pēc Dāvida psalmu skaita – un ar Kunga lūgšanu pie katra desmita.”

Un tā – kamēr Patras līcī pie Grieķijas krastiem 212 Svētās Līgas valstu kuģi ar 40000 jūrniekiem, 28500 karavīriem un 1815 lielgabaliem stājās pretī turku floti no 278 kuģiem, 50000 jūrniekiem, 31490 karavīriem un 750 lielgabaliem, pāvests lūdzās Rožukroni un neskaitāmi ticīgie līdz ar viņu. Tā bija pēdējā lielā jūras kauja, kur tika izmantotas galeras ar airētājiem. Uz Venēcijas kuģiem galvenokārt bija algoti airētāji, kas bija labāki, bet dārgāki, tāpēc citas katoļu valstis izmantoja karagūstekņus vai notiesātos. Uzsākot kauju, viņiem tika noņemtas važas. Uz Osmaņu impērijas kuģiem starp airētājiem bija ļoti daudz kristīgo gūstekņu. Līgas kareivjiem sagrābjot šos kuģus, kristīgie airētāji tika atbrīvoti un apbruņoti, un tie iesaistījās kaujā Līgas pusē. Rezultātā Osmaņu impērijas flote cieta smagu sakāvi, zaudējot 230 kuģus un ap 40000 kritušos. Krita arī turku flotes komandieris Ali Pašā. Arī Līgai bija vērā ņemami zaudējumi – ap 10000 kritušo un 13 kuģi. Lai gan Svētās Līgas valstis savu nesaskaņu dēļ nespēja izmantot visus šīs svarīgās – var pat teikt bibliskās – uzvaras augļus, tomēr tā lielā mērā atturēja Osmaņu impēriju no tālākas ekspansijas Vidusjūrā Rietumu virzienā un iedvesmoja katoļu valstis tālākai cīņai, lai gan katru atsevišķi, jo 1573. gadā Līga izjuka.

Gan pāvests, gan paši karotāji šo uzvaru nekavējās piedēvēt Jaunavai Marijai un Rožukroņa lūgšanai. Pāvests Leons XIII, kuru varētu dēvēt par Rožukroņa pāvestu, jo viņš tam veltījis 11 enciklikas, vienā no tām – 1897. g. izdotajā Augustissimae Virginis – raksta: “Baznīcas vēsture liecina par šīs lūgšanas formas spēku un iedarbīgumu, pieminot turku spēku sakāvi jūras kaujā pie Lepanto un uzvaras pār tiem pēdējā gadu simtenī pie Temešvāras Ungārijā un pie Korfu salas. Mūsu priekštecis Gregors XIII, lai uzturētu piemiņā šo pirmo uzvaru, iedibināja Uzvaras Dievmātes svētkus, kurus vēlāk Klements XI nosauca par Rožukroņa svētdienu un lika to svinēt Baznīcā visā pasaulē.”

[Papildināts 8.09.2021.] Plašāku rakstu par Lepanto kauju un tās nozīmi Dr. J. Rudevskis publicējis žurnālā Telos.

Publicēts iekš Svētie | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 26. septembrī

Kristus un paralizētais pirms un pēc izdziedināšanas (3. gs.) (Jeila universitātes kolekcija)

Astoņpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 26. septembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Svētās Mises dziedājumiem šajā svētdienā ir raksturīga koncentrēšanās uz Dieva svētnīcu, altāri un Dievas tautas piekopto upurēšanas kultu. Introitā un graduālē dzirdam 121. psalma vārdus “Es priecājos, kad man teica: “Iesim uz Kunga namu.”” Savukārt ofertorija dziedājums mūs aizved Sinaja kalna pakājē, kur Mozus bija uzcēlis altāri un sniedzis Dievam kaujamos un dedzināmos upurus (Iz. 24:4,5). Un arī komūnijas dziedājums par to pašu: “Nesiet upurus un ejiet Viņa pagalmos, pielūdziet Kungu Viņa svētajā vietā” (Ps. 95:8,9). Tas pētniekiem licis izteikt minējumu, ka šie dziedājumi ir sena dievnama iesvētīšanas svētku formulāra sastāvdaļa, piemēram, Sv. erceņģeļa Miķeļa bazilikas iesvētīšanas gadadienas, kas tika izmantots arī sekojošajā svētdienā. Šogad gan Miķeļdiena sekos šai svētdienai.

Otra hipotēze saista šo formulāru ar “tukšo” svētdienu, kura seko gadalaika gandarīšanas dienām septembrī (šogad 22., 24. un 25. septembrī), kad Romas pāvesta kūrijā pēc ļoti garā sestdienas dievkalpojuma ar garīdznieku iesvētībām Sv. Mise svētdien vairs netika turēta, tāpēc arī savu dievkalpojuma tekstu šai svētdienai Romas Misālē sākotnēji nebija. Draudžu dievkalpojumu vajadzībām tad vēlāk tika ”pielasīti” teksti, iespējams – arī izmantojot minēto dievnama iesvētīšanas svētku dziedājumus.

Dienas evaņģēlija lasījumu (Mt. 9:1–8) kardināls Šusters komentē: ”Svētā Mateja evaņģēlija lasījums apraksta paralītiķa izdziedināšanu. Grēku, kas ir kā uzkrāts parāds pret dievišķo taisnīgumu, nevar piedot neviens cits kā vienīgi Dievs pats, tāpēc Jēzus piešķirtā vara Baznīcai piedot grēkus ir Viņa dievišķības pierādījums. Šāsdienas lasījuma pēdējais teikums, kurā ļaudis slavē Dievu, ka tas devis cilvēkiem tādu varu, var tikt izprasts kā tautas subjektīvs spriedums, kura vēl nav sapratusi, ka Jēzus ir Dievs. Tomēr šī frāze var arī norādīt uz noslēpumu: Jēzus dievišķība dara brīnumus caur viņa cilvēcisko dabu, tāpēc svētais teksts grib mums parādīt patiesību par Pestītāja cilvēciskās dabas hipostatisko savienotību ar Dieva Vārdu, kuras rezultāts ir pestīšanas iedarbīgums un bezgalīgā vērtība. Vēl vairāk, evaņģēlija stāstam ir ne vien vēsturisks, bet arī pravietisks saturs. Vara piedot grēkus tiks dota cilvēkiem, proti, apustuļiem un viņu pēctečiem priesterībā. Tā Svētais Gars paplašina evaņģēliskā stāsta ainas apvārsni, un tāpēc ļaudis līksmo par to, ka cilvēkiem ir no debesīm piešķirta tāda patiesi dievišķa autoritāte.” (Liber sacramentorum 5. sēj. 189. lpp.)

Paralītiķa izdziedināšana domājams ir pirmais zināmais Kristus brīnumdarba attēlojums kristīgajā mākslā. Šā raksta sākumā redzamais attēls ir sienas gleznojums ar 3. gadsimta pirmo pusi datētajā kristiešu dievnamā, ko arheologi bija uzgājuši Sīrijas senpilsētā Dura-Europos. Seno kristiešu mākslas darbā redzams Kristus, paralizētais slimnieks gultā, un – tas pats slimnieks, kurš jau staigā, nesdams savu gultu uz muguras.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 22. augustā

Kristus dziedina spitālīgo (breviary.net)

Trīspadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 22. augustā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem, pieminot arī Dievmātes Bezvainīgās Sirds svētkus, kā tas paredzēts astotajā (oktāvas) dienā pēc Viņas Debesīs uzņemšanas svētkiem. Svētās Mises pirmo lasījumu (Gal. 3:16–22) šajā svētdienas formulārā pāvests Francisks nesenā ģenerālaudiencē komentēja šādi:

“Vēstulē galatiešiem Pāvils pievēršas attiecībām starp Mozus likumu un kristīgās dzīves novitāti Svētajā Garā. Bauslība atrodas ciešā sasaistē ar derību, kura pastāv starp Dievu un Viņa tautu. Bauslības jeb Toras pildīšana garantēja tautai pieeju derības labumiem un īpašas attiecības ar Dievu. Bauslības nepildīšana bija neuzticība derībai. Pāvils tagad parāda, ka derība un bauslība nav saistītas nesaraujami. Dieva derība ar Ābrahāmu balstās ticībā uz apsolījuma piepildīšanos, bet likums tika pievienots vēlāk pārkāpumu dēļ. Taču kaut arī bauslība neietilpa apsolījumā, tā tomēr ir no Dieva, un tai ir skaidra loma pestīšanas vēsturē. Tā nedāvā dzīvību un apsolījuma piepildīšanos. Tas īstenojās Kristū. Šajā apstāklī sakņojas kristīgās dzīves radikālā novitāte: kurš tic Kristum, ir saņēmis Svētā Gara paaicinājumu uz dzīvi, kura atbrīvo no bauslības un tanī pašā laikā piepilda mīlestības bausli.”

Līdzīgi arī kardināls Šusters: “Vēstulē galatiešiem apustulis norāda, ka likums, kas dots Mozum 430 gadu pēc dievišķā apsolījuma Ābrahāmam un viņam pēcnākamiem, nevar padarīt neefektīvu šo apsolījumu, kurš ir agrāks, beznosacījumu un absolūts, kamēr otrs (derība ar Mozu) pēc sava rakstura ir divpusējs līgums, ko var uzteikt viena vai otra puse. Izraēls kā pirmais ir uzteicis derību, noraidīdams Mesiju, tāpēc ir tikai taisnīgi, ka arī Dievs nomaina bauslību ar evaņģēliju. Tādējādi izbeidzas jebkāds ebreju tautas reliģiskais monopols un visi ticīgie tiek aicināti iestāties ticības mantojumā, kas apsolīts Ābrahāmam.” (Liber sacramentorum 5. sēj. 150.–151. lpp.)

Par Evaņģēlija lasījumu (Lk. 17:11–19) svētīgais kardināls raksta sekojošo: “Sv. Lūkas eveņģēlija lasījums, kas stāsta par desmit spitālīgo izdziedināšanu, no kuriem viens vienīgais, turklāt – samarietis izrāda atzinību Jēzum, norāda uz apustuļu darbošanos vēlāk, kad viņi, padzīti no neuzticīgās Jūdejas, dodas ar lieliem panākumiem sludināt samariešiem un pagāniem. Tā caur Dieva apslēpto, bet taisnīgo spriedumu izraelītu reliģijas atstumtie, kādi bija shizmatiķi samarieši, un pagāni kļūst par jaunās mesiāniskās valstības pirmajiem augļiem, kamēr Ābrahāma un Dāvida mantinieki nicinot atsakās no sava ticības mantojuma.” Jāpiebilst, ka šis lasījums sasaucas arī ar iepriekšējās svētdienas perikopi, kur lasām, ka arī tieši samarietis bija tas, kurš izrādīja žēlsirdību nelaimē nonākušajam ceļiniekam.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Rīgas metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Gvadalupes Dievmātes semināra kapela ASV (iesvētīta 2010. g.) (New Liturgical Movement) Uzklikšķiniet, lai palielinātu.

Svētā apustuļa Jēkaba svētkiem tuvākā svētdiena, kuri šogad iekrīt 9. svētdienā pēc Vasarsvētkiem un reizē arī pašos apustuļa svētkos, Latvijā tiek svinēti, kā mūsu zemes dievnamu iesvētīšanas gadadiena, kas pēc likuma ir 1. klases svētki. Tāpēc Sv. Misē Romas rita tradicionālajā formā, kura paredzēta Ogrē svētdien, 25. jūlijā, plkst. 12.00, tiks izmantots Dievnama iesvētīšanas svētku formulārs.

Pirmais Sv. Rakstu lasījums (Atkl. 21:2–5) mūsu gara acīm tēlo Jauno Jeruzālemi kā pirmtēlu, paraugu un piepildījumu kultam, kas tiek veikts jebkurā dievnamā zemes virsū. Evaņģēlija lasījums – visai negaidīti – mums stāsta par muitnieka Zaheja atgriešanos (Lk. 19:1–10). Introita dziedājums savukārt atsauc atmiņā patriarha Jēkaba pārdzīvojumu nakts vīzijā (Rad. 28:11–22), bet ofertorija dziedājums – Jeruzālemes tempļa celtniecību un iesvētīšanu ķēniņu Dāvida un Zālamana laikā (Dāvida lūgšana 1. Hron. 29:10).

Lasījuma un evaņģēlija komentāram piedāvājam fragmentu no sprediķa, ko 2010. gada 3. martā sacīja kardināls Levada, toreizējais Ticības mācības kongregācijas prefekts, dievnama iesvētīšanas dievkalpojumā Gvadalupes Dievmātes seminārā, kurā gatavo priesterus Sv. Pētera priesteru brālībai (Linkolnas diecēzē, Nebraskas pavalstī ASV).

“Svētie Raksti, ko lasa tādā dievkalpojumā, kāds tas mums ir šodien, vienmēr kalpo kā dievišķi garantēta dziļākās būtības atklāsme tam, ko mēs svinam. Un tā ir gadsimtiem ilga prakse – lasīt no Atklāsmes grāmatas un Lūkas evaņģēlija tekstus, kurus dzirdējām šodien. Fragments no Atklāsmes grāmatas zīmē mums šīs dienas noslēpumu dzīvā un tēlainā valodā. Svētā liturģija paredz, ka klausāmies šos vārdus un attiecinām tos uz šo skaisto kapelas ēku, kuru iesvētām šodien. Un tas, ko redzam mums apkārt, kas tik skaisti izteikts kapelas iekārtojumā – altāris, tabernākuls, apgaismojums, mākslas darbi, logi, – mums savienojas kopā ar vīziju, ko skatīja Atklāsmes grāmatas rakstītājs. Visā, ko šeit redzam sev apkārt, mēs saskatām Jauno Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva, skaistu kā līgavu sapostu uz tikšanos ar savu Radītāju. Sākot no šīs dienas, kad vien šeit tiks svinēta svētā liturģija, mums jāapzinās, ka šeit sapulcētā draudze ir ne vairāk, ne mazāk kā Jaunā Jeruzāleme, nevainojamā Kristus Līgava.

Baznīcas dievkalpojums ir nekas cits kā ielūgums uz Debesu Jeruzālemes svinībām, liturģiju, kuras vidū atrodas Dieva un Jēra tronis. Nokautais Jērs, kurš stāv vienmēr Dieva troņa priekšā, ir Debesu Jeruzālemes centrs un šī dievnama centrs, uz kura altāra Viņa upuris ikreiz tiek atjaunots.

Šāds cēls un jūsmīgs simbolisms ir skaudrā kontrastā ar zemes pīšļu un ikdienas apņemtajām evaņģēlija stāsta detaļām, ko nupat dzirdējām. Vispirms var pamatoti brīnīties, kāpēc stāsts par Zaheju, augumā sīko un visnotaļ nemīlēto nodokļu ievācēju ir izvēlēts jauna, krāšņa dievnama iesvētīšanas dienai. Bez šaubā iemesls ir Jēzus vārdi, ar kuriem Viņš vēršas pie grēcinieka, kuru redz dedzīgi cenšamies Viņu ieraudzīt no vīģes koka, kurā bija pakāpies. Viņš saka: “Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā!” Šie vārdi mums piedāvā brīnišķu pāreju no ainiņas ar Zaheju un šāsdienas liturģiju, jo Jēzus teiktie stingrie, noteiktie un lieliskie vārdi ir tie paši, ar kuriem viņš vēršas pie mums katra, kuri tāpat esam grēcinieki kā Zahejs, attiecinot tos uz šo Dieva namu. Dieva svētībām, kuras pār mums izlejas šajā lieliskajā iesvētīšanas liturģijā ir ļoti konkrēta forma, – attiecībā uz šo jauno ēku Jēzus saka: “Šodien man jāpaliek tavā namā!”

Jēzus vienkāršie vārdi un nodoms palīdz mums palikt realitātē saskaroties ar cēliem un mistiskiem Atklāsmes grāmatas tēliem. Mums nepieciešama gan viena, gan otra lieta. Jo Atklāsmes grāmata palīdz mums atcerēties, ka Jēzus personā mums ir darīšana ar Dieva mūžīgo Dēlu, kurš ir debesīs no mūžības. Tanī pašā laikā stāsts par Zaheju atgādina, ka tas pats mūžīgais Dieva Dēls ir “Dievs ar mums” mūsu putekļainajās ielās, kurš sauc grēcinieku vārdā, vienu pēc otra, lai tie uzņemtu Viņu kā viesi savā namā.

Zaheja reakcija uz šo aicinājumu ir tāda, kādai jābūt mūsu attieksmei pašlaik, šā dievkalpojuma norises brīdī. Mēs lasām: “Un tas steigšus nokāpa un uzņēma Viņu ar prieku.” Lai arī mūsu izjūtas šodien un mūsu liturģiskās darbības no sirds izteiktu priecīgu atvērtību Kristum šajā mūsu namā, kuru Jēzus klātbūtne dara par Dieva namu.

Citi kurnēs, redzot ka Jēzus aumaļām dāvā savu svētīgo klātbūtni tādiem cilvēkiem kā mēs. Viņi teiks: “Viņš apmeties pie grēcīga cilvēka.” Bet Jēzus mūs aizstāv šai dienā tāpat kā toreiz Zaheju. Caur šā dievkalpojuma un iesvētīšanas rituāla žēlastībām Jēzus svinīgi pasludina: “Šodien šim namam notikusi pestīšana.””

Semināra jaunā kapela ir viens no klasiskās katoļu arhitektūras atdzimšanas piemēriem ASV. Tai ir galvenais altāris, kuru apēno baldahīns, septiņi sānu altāri un kora soli, kuros vietas 92 semināristiem un priesteriem.

Kapelas iekārtojuma apraksts ar fotoattēliem, kā arī reportāža no iesvētīšanas dievkalpojuma, kuru tradicionālajā ritā vadīja Linkolnas diecēzes bīskaps F. Bruskevics (1., 2., 3. un 4. daļa) atrodami internetā tāpat kā dievkalpojuma videoieraksts (sadalīts 18 failos, ar marķējumu “pirms 10 gadiem”.)

Jāatzīmē, ka pāvests Francisks 25. jūliju pasludinājis par Vecvecāku un veco ļaužu dienu ar iespējām gūt pilnas atlaidas.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Dievnama iesvētīšana | Komentēt

Izdzīvot ticību, izdzīvot nākotni: Romas rita ekstraordinārā forma

Starptautiskās Federācijas Una Voce deklarācija

Publicēta 2021. gada 4. jūlijā Itālijas laikrakstā La Repubblica un pieejama Federācijas vietnē vairākās valodās. Saites tekstā pievienotas (Tulk. piez.)

Starptautiskām Federācija Una Voce (FIUV), dibināta 1965. gadā, apvieno ticīgo asociācijas, kuri turas pie Romas rita ekstraordinārās formas (tradicionālās latīņu Mises).

IMG_1838
Atvērums no 2020. g. FIUV ziņojuma Sv. Krēslam par ticīgo aptaujas rezultātiem (Dž. Šova foto)

Motu proprio 2007. gadā publicētā apustuliskā vēstule Summorum Pontificum atzina tradicionālās liturģijas vitalitāti, priesteru tiesības to celebrēt un ticīgo tiesības to pieprasīt. Tā rezultātā arvien pieaug gan tradicionālo dievkalpojumu skaits, gan to nesto garīgo augļu daudzums.

2020. gada laikā FIUV veica vispasaules ticīgo aptauju par Summorum Pontificum īstenošanu. No šīs aptaujas, kurā iekļauti no 364 diecēzēm 52 valstīs, izriet, ka

– seno latīņu Misi augstu vērtē visu vecuma grupu, visu sociālo un kulturālo aprindu ticīgie, īpaši ģimenes ar bēniem, jaunieši, konvertīti visos kontinentos un arvien lielākā skaitā valstu;

– šīs dievkalpojuma formas pieejamība daudzās vietās ir normalizējusi attiecības starp ticīgajiem, kas pie tās turas, un viņu bīskapiem, kuras arvien vairāk raksturo savstarpēja sapratne un respekts.

Tomēr esam novērojuši, ka – pretēji līdzšinējai Svētā Krēsla politikai – Baznīcas iekšienē vēl aizvien ir cilvēki, ieskaitot arī kādus no bīskapiem, kuri vēlētos, ka Romas rita ekstraordinārā forma tiktu atklāti apspiesta vai vismaz ierobežota ar papildus nosacījumiem. Šā iemesla dēļ FIUV uzskata par pienākumu to ticīgo labā, kuri turas pie latīņu Mises, izteikt savu viedokli, uz ko to iedrošina pāvesta Franciska pamudinājumi izteikties brīvi, kaut arī ar vajadzīgo pazemību.

Pieaugošo interesi par tradicionālo liturģiju nerada vis nostaļģija par laikiem, ko pat neatceramies, nedz arī vēlme pēc sastinguma. Drīzāk tā ir atvērtība vērtībām, kas vairumam no mums ir jaunas un iedveš cerību. Pāvests Francisks raksturoja seno liturģiju ar vārdiem “izpratne par adorāciju” (2013. g. 28. jūlija preses konference), varam uz to attiecināt arī šos viņa vārdus: “dzīva vēsture, kura mūs pieņem un mudina doties uz priekšu” (Evangelii gaudium, 13). Šodien vēlamies tikai spēlēt savu partiju “lielajā orķestrī”, ko veido “vienotība dažādībā”, kura, kā pāvests Francisks sacīja, atspoguļo Baznīcas patieso katoliskumu (2013. g. 9. oktobra  ģenerālaudience). Apustuliskā vēstule Summorum Pontificum turpina pagātnes konfliktus pārvērst saskaņā. Kaut tā vēl ilgi pildītu šo uzdevumu!

Publicēts iekš Una voce | Komentēt

Cilvēka cieņa un Satversmes tiesas 12. novembra spriedums

Ilze Podniece

Foto: crello.com

Pērnā gada 12. novembrī Covid-19 un mājsēdes aizsegā Satversmes tiesa sprieda[1], ka tēva atvaļinājums un pabalsts piešķirams sievietei – lesbietei, bērna mātes partnerei. Tā kā Satversmes tiesa savu spriedumu pamatoja galvenokārt ar cilvēka cieņas principu, šīs pārdomas tiks veltītas, mēģinot saprast, vai cilvēka cieņas principam ir nepastarpināts un tiešs sakars ar viendzimuma pāru attiecību juridisku atzīšanu. Ja patiešām cieņas jautājums paģērētu viendzimuma pāru attiecību juridisku nostiprināšanu, tad kristieši, aktīvi iebilstot tam, būtu vainojami paši savu principu pārkāpšanā un dubultmorālē (ko nereti arī nākas dzirdēt).

Cilvēka cieņa

Kristietības izpratnē cilvēciskā cieņa sakņojas no personas rīcības un sociālā stāvokļa neatkarīgā faktā – cilvēku Dievs radījis pēc sava tēla un līdzības[2]. Šī līdzība izpaužas tajā, ka cilvēkam piemīt prāts un griba, tātad cilvēks ir racionāls un brīvs. Līdz ar to kristietim un jebkuram labas gribas cilvēkam būtu jāapzinās un vienmēr jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir vērtība pats par sevi un visi cilvēki savā cieņā, ko tiem Dievs piešķīris radīšanā, ir vienlīdzīgi.

Apgaismības deistisko ideju iespaidā kādu dienu attapāmies pasaulē, kuru Dievs pilnībā pametis un “atstājis” pašu ziņā, pasaulē, kurā vairs neesam Dieva bērni un viens otram brāļi (kā tas bija viduslaiku kristīgās civilizācijas (societas christiana) sabiedrības modelī), bet cilvēks cilvēkam kļuvis vilks un, lai sevi pasargātu, tiesības jānodrošina uz savstarpējās vienošanās pamata. Un tas laikam arī būtu prātīgākais risinājums, situācijā, ja Dievs tiešām mūs būtu pametis (par ko ir visai pārliecināta sekulārā sabiedrība). Tā sākās starptautisku konvenciju, hartu un deklarāciju laiki. Cilvēka cieņa kā pamattiesības minētas cita starpā arī tādos Latvijai saistošos starptautiskos līgumos kā ANO Vispārējā cilvēktiesību harta un ES Pamattiesību harta.

No šī īsā pasaules vēstures diskursa atgriežoties šodienas Latvijā, uz argumentu, ka viendzimuma personu savienības juridiska nostiprināšana prasa sākotnēju vienošanos (politisku izšķiršanos), mums atbild, ka personas pamattiesību un brīvību ievērošana un cieņa nevarot būt atkarīga no politiskas izšķiršanās vai dažādiem sabiedrības locekļu viedokļiem.

Un tā ir taisnība. Pat šajā pasaulē “bez Dieva” intuitīvi ikviens saprot, ka tomēr pastāv Mūžīgais likums, tātad morāles normas nav jāizgudro vai jānosaka tiešā, aizklātā un proporcionālā balsojumā. Cilvēki arī demokrātiskā iekārtā nevar ar balsu vairākumu izlemt par cilvēciskās cieņas atņemšanu kādam cilvēkam vai cilvēku grupai.

Spriedumā teikts, ka „cilvēka cieņas princips neļauj valstij atteikties no pamattiesību nodrošināšanas noteiktai personai vai personu grupai”[3]. Tomēr jēdziens „pamattiesības” viendzimuma savienību juridiskas atzīšanas kontekstā ir neatbilstoši lietots, jo tiesības nav vēlmes. Tādēļ nepietiek vien pasludināt, ka kaut kas ir cilvēktiesības (šajā gadījumā  viendzimuma savienību juridiskās atzīšana), lai oponents nekavējoties kļūtu par šo tiesību pārkāpēju. Viendzimuma savienību juridiskās atzīšanas jautājumam jābūt atvērtam debatēm, tāpat kā jebkuram labklājības tiesību jautājumam, un jāizvairās no tā, ka jēdzieni „cieņa” un „cilvēktiesības” tiktu lietoti emocionālā nozīmē un manipulatīvi[4].

Satversmes tiesa secina, ka „Ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai”[5]. Tomēr šeit sajauktas divas cieņas jēdziena izpratnes – cilvēciskā cieņa kā pamattiesības un cieņa kā sociāla atzinība, ko katrs cilvēks tieši “nopelna” ar savu rīcību. Diez vai Satversmes tiesa var uzlikt par pienākumu “uzskatīt par vienlīdz cienījamu” kādu, kurš brīvprātīgi un publiski pārkāpj ētikas un morāles normas, un tādu, kurš tās ievēro.

Līdz ar to Satversmes tiesas spriedumā nav loģiski izsekojams un saprotams, kā tieši no cilvēka cieņas principa likumdevējam izriet pienākumi attiecībā uz viendzimuma partneru savienību juridisku atzīšanu. Proti, ja cilvēka cieņas princips nepārprotami paredzētu valstij pienākumu noteikt viendzimuma partneru savienību juridisku aizsardzību, tad ES dalībvalstīm nebūtu tādas rīcības brīvības šādu jautājumu izlemšanā, kāda tā šobrīd ir, jo tas nesaraujami saistīts ar sabiedrībā pastāvošajām morāles normām un ētikas vērtībām, tādēļ arī pašu ES dalībvalstu vidū tajā nav vienprātības[6].

Tādējādi, atzīstot, ka bērna mātes partnerei ir tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, apstākļos, kad Latvijas tiesiskajā sistēmā nav tāda regulējuma, kas bērna mātes partnerei noteiktu vecāka statusu un radītu juridisku saikni ar bērnu, Satversmes tiesa pati izrādījusi necieņu pret tiesisko sistēmu un patvaļīgi ieņēmusi likumdevēja lomu. Tiesu vara nav demokrātiskā pilsoņu vairākuma vēlēta vara, un tādēļ tā nekādā ziņā nav tiesīga pieņemt politiskus lēmumus[7].  

Nediskriminācija

Satversmes tiesa savu spriedumu cita starpā pamato, ņemot vērā starptautiskajos tiesību aktos un arī Satversmē noteikto diskriminācijas aizliegumu dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ. Šeit gan jāapšauba, vai apstrīdētā tiesību norma saistāma ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, jo neliedz atvaļinājumu un pabalstu saņemt, piemēram, homoseksuālam bērna tēvam, kas nav precēts un nedzīvo vienā mājsaimniecībā ar bērna māti. Vienlaikus šis atvaļinājums paredzēts tikai tēvam, t.i., tēva jēdziens ir nošķirts no mātes partnera jēdziena, piemēram, to nevar saņemt arī mātes partneris vīrietis, kas dzīvo vienā mājsaimniecībā, bet dzimšanas apliecībā nav norādīts kā tēvs. Tādējādi vienīgā iespējamā “diskriminācija” ir iekš “interpretācijas”, ka sieviete nevar būt tēvs. Šeit gan pie diskriminēšanas vairāk nekā likumdevējs vainīga acīmredzamība – bioloģija un sekojoši arī loģika.

Lai atrisinātu šo īpaši sarežģīto problēmu, varētu ņemt talkā šādu siloģismu:

Tēvs ir vīrietis.

Vīrietis nav sieviete.

Sieviete nav tēvs.

Ja vien Satversmes tiesa no dotajām premisām būtu spējusi iegūt šo loģiski izrietošo spriedumu, viegli varētu konstatēt, ka apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir visai objektīva un pamatota.

Turklāt Satversmes tiesas priekšsēdētāja atsevišķajās domās šajā lietā pati atzīst, ka „tiesa pēc būtības vērtēja viendzimuma pāru tiesiskās aizsardzības regulējuma trūkuma” –  nevis apstrīdētās darba likuma normas – “satversmību”[8].

Tomēr, ņemot vērā mūsdienu sabiedrībā izkropļoto vīrieša un līdz ar to arī tēva lomu, kā arī plašo sociālo dzimumu katalogu, ko piedāvā genderisma ideoloģija[9], kāds patiešām varētu samulst. Vienlaikus, ja pieņemam, ka tiesai jāspriež pēc būtības un atbilstoši Satversmei, nevis personīgajiem garīgajiem meklējumiem, varētu līdzēt fakts, ka Stambulas konvenciju[10] Latvija vēl nav ratificējusi, tādēļ dzimumu izvēlē esam visai ierobežoti un arī oficiālos dokumentos vārdi “māte” un “tēvs” nav aizstāti ar “vecāks Nr.1” un “vecāks Nr.2”.

Citu valstu pieredze rāda, ka nākamais (vai drīz pēc tam sekojošs) solis pēc viena dzimuma personu savienību juridiskas atzīšanas, ir jēdziena “naida runa” ieviešana likumvidē[11], kas ierobežo vārda brīvību, izskauž konservatīvus vai ticības pārliecībā pamatotus viedokļus, veicina cenzūru, atsevišķos gadījumos tas noved pat līdz sodiem un arestiem.

Tā kā seksuālo minoritāšu pārstāvji, kas stājušies viendzimuma attiecībās nevar un nekad nevarēs saņemt Baznīcas (vismaz Romas katoļu Baznīcas) svētību, kopumā spriedums kaut kādā ziņā iezīmē virzību uz tādu pasauli, kurā kristieši atkal būtu mocekļi, arī Satversmes tiesas priekšsēdētāja izteikusies, ka šādai notikumu attīstībai neiebilstu[12].

Patiesi žēl, ka, komentējot spriedumu publiskā telpā, tiek radīts priekšstats, ka genderisma pieņemšana un dažādu pretdabisku uzvedības modeļu normalizācija ar tiesību normām ir tikai laika, nevis politiskas izšķiršanās jautājums. Vēstījums ir skaidrs: “Ar laiku nāksies pakļauties ārējam spiedienam, pat, ja to uztveram kā nevēlamu”, kas gan neveicina sabiedrības pilsonisko apziņu un vēlmi iesaistīties politiskajos procesos. Par spīti tam, ka Latvija ES iestājusies jau vairāk kā pirms 15 gadiem, komunikācijā ar medijiem raksturīga izteikti provinciālā, sevi necienošā un pašapziņu graujošā “Eiropa mūs nesapratīs” pieeja, kas paģērē par visām varītēm censties izsekot “pilsētas modēm”, lai neatgrieztos PSRS[13]. Osipovas kundzes tēls medijos, manuprāt, ir kā striktai guvernantei, kas savam neattapīgajam mazgadīgajam audzēknim (lasīt: mediju satura patērētājiem) liek just savu neapmierinātību, kaunina un aiz izmisuma un nevarības pat salīdzina ar „kaujas suņiem”[14]. Lai nu kā, cieņu pret Latvijas sabiedrību, dažādiem viedokļiem un saviem oponentiem grūti samanīt.

Jaunā ģimenes definīcija

Satversmes tiesa spriedumā secina, ka Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ir definēts laulības jēdziens – savienība starp vīrieti un sievieti –, bet šajā pašā normā lietotais ģimenes jēdziens nav konkretizēts un neizvirza dzimumu par kritēriju tādu personu noteikšanai, kuras atzīstamas par ģimeni.

Tātad, vispirms laulība tiek nodalīta no ģimenes un pēc tam tiek paziņots, ka homoseksuāla savienība arī ir ģimene. Šī Satversmes tiesas pieeja ir tendencioza, vārdi tiek izrauti no konteksta, netiek ņemts vērā, ka Satversme raksturo attiecīgās valsts identitāti, aptverot arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un citus faktorus, kas raksturo attiecīgo valsti[15], kā arī tas, ka Satversmes preambulā rodama atsauce uz kristīgām vērtībām un latviešu dzīvesziņu.

Fakts, ka Civillikums, definējot ģimenes jēdzienu, precīzi noteic, ka ģimene ir balstīta uz laulību[16], kā arī tas, ka likumdevējs tajā pašā likumā cita starpā aizliedzis viendzimuma laulības[17], pēc būtības netika ņemts vērā, jo acīmredzot Satversmes tiesas ieskatā neko neliecināja par likumdevēja gribu šajā jautājumā.

Lai nu kā, beigu beigās ģimene tika definēta kā sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa.

Tomēr Satversmes tiesas piedāvātā ģimenes “funkcionālā”[18] definīcija, kas nebalstās uz tādiem jēdzieniem kā laulība un asinsradniecība, ir visai problemātiska, jo neliekas īpaši atbilstoša tiesiskajam  regulējumam,  “kas  ir  balstīts  uz  objektīviem  un pamatotiem kritērijiem”[19]. Cilvēka cieņas principam ir plašs un nenoteikts tvērums, kas var radīt neprognozējamību tā piemērošanā[20]. Tāpat grūti iedomāties, kurš un kā tieši noteiks, vai savstarpējā cieņa un sapratne ir pietiekamā līmenī, lai konkrētā gadījumā būtu konstatējama ģimene.

Vai nav tā, ka atbilstoši šādai ģimenes definīcijai, piemēram, mazs bērns, kurš vēl sevi neapzinās un līdz ar to nespēj arī saprast un cienīt, kā arī pusaudzis, hormonu vētru plosīts neizrāda vecākiem pienākošos cieņu, automātiski tiek izslēgti no ģimenes? Tikmēr kāds pirmklasnieks paklusām ģimenē ir integrējis arī skolas bibliotekāri, ar kuru atšķirībā no vecākiem viņam izveidojušās ļoti cieņpilnas un tuvas attiecības (tas, ka jaunāko klašu skolēni glorificē skolotājus, bet sāk pamazām mazvērtēt savus vecākus, ir samērā pazīstams fenomens).

Saprotams, praksē nav tā, ka tikai bērna tēvs ir tā persona, kas sniedz bērna mātei atbalstu, aprūpē un audzina bērnu, bet, vai visi, kas iesaistās ar palīdzīgu roku, jāklasificē kā tēvi? “Mani uzaudzināja mamma un vecmāmiņa. Toreiz nemaz nezināju, ka vecmāmiņa bija tēvs,” tagad ir samulsis kāds sociālo tīklu lietotājs.

Nobeigums

Kopumā jāsecina, ka tiekam atklāti dezinformēti attiecībā uz savām tiesībām, jo par referenduma iespējamību no kompetentām personām esam dzirdējuši, ka tas “nav iespējams” tā kā “arī tautai ir jāievēro Satversme”[21]. Tādēļ šeit svarīgi apzināties, ka referenduma ideja un mērķis nav Satversmes būtiska grozīšana, bet gan precizēšana[22], lai novērstu patvaļīgas un neatbilstošas Satversmes interpretācijas, kā arī likumdevēja leģitīmās varas atgūšana viendzimuma savienību juridiskās atzīšanas jautājumā, ko šajā gadījumā ar savu spriedumu patvaļīgi uzurpējusi tiesu vara. Patiešām, referendumu nevarētu rīkot, ja ar to tiktu mēģināts atcelt cilvēka cieņu vai citas pamattiesības, bet tas nav attiecināms uz šo konkrēto gadījumu.

Atbalstiet dabiskas[23] ģimenes aizstāvības kustību! Kaut arī ES neuzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt viendzimuma partneriem juridisku atzīšanu, katras valsts konkrētās jomas tiesiskajam regulējumam jābūt iekšēji saskaņotam, tādēļ šāds precedents varētu kalpot kā Trojas zirgs Latvijas tieslietu sistēmā, lai zināmas minoritātes varētu vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā un to prasība arī tiktu apmierināta. Kristietība uzliek par pienākumu būt sabiedriski aktīviem un darboties kopēja labuma vārdā arī tad, ja visi to neapsveic ar ovācijām.


[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01. Pieejams tiešsaistē: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.pdf

[2] KBK 1700

[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01.

[4] Atklāti par būtisko. Intervija ar Agnesi Irbi. Pieejams tiešsaistē: https://www.youtube.com/watch?v=GfaVaTcrr8c

[5] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01. Pieejams tiešsaistē: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.

[6] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam” Pieejams tiešsaistē: https://likumi.lv/ta/id/320152-satversmes-tiesas-tiesnesa-alda-lavina-atseviskas-domas-lieta-nr-2019-33-01-par-darba-likuma-155-panta-pirmas-dalas-atbilstibu

[7] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[8] Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam” https://likumi.lv/ta/id/320153-satversmes-tiesas-tiesneses-sanitas-osipovas-atseviskas-domas-lieta-nr-2019-33-01-par-darba-likuma-155-panta-pirmas-dalas

[9] Gender ideoloģija – intelektuāla un politiska kustību, kas dzimumu uzlūko kā sociālo lomu; no angļu valodas vārda gender – (gramatiskā) dzimte, kas tiek lietots dzimuma kā sociālās lomas nozīmē.

[10] Stambulas konvencijas 3.panta c) punktā ir iekļauta “gender”, “sociālā dzimuma”jeb “dzimtes”definīcija: “Ar terminu „sociālais dzimums (dzimte)” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”, bet  4.panta trešajā daļā ir teikts: “neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte)[..]”.

[11] Saeimas deputāts Andrejs Judins (“Jaunā Vienotība”) jau tika piedāvājis labot Krimināllikuma 150. pantu “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” un “Sociālā naida un nesaticības izraisīšana”, lai to tvērumā tajā iekļautu arī “seksuālo orientāciju”, bet šoreiz Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas vairākums noraidīja šos priekšlikumus. Pieejams tiešsaistē: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeimas-apakskomisija-noraida-priekslikumu-precizak-definet-naida-noziegumus.a404115/

[12] Osipova: „Pirmie kristieši bija gatavi mirt par savu ticību, un Romas impērijā tie bija mocekļi. Viduslaikos kristieši bija gatavi nogalināt par savu ticību. Un es labprātāk dzīvotu starp pirmajiem nekā starp otrajiem” https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesnese-osipova-patiesa-vienlidziba-ir-iespejama-vien-tad-ja-ir-iecietiba.a384401/

[13] Kariņš: NA rosinātie grozījumi Satversmē ved uz atgriešanos padomju laikos. Pieejams tiešsaistē:  https://www.apollo.lv/7160520/karins-na-rosinatie-grozijumi-satversme-ved-uz-atgriesanos-padomju-laikos

[14] Veidmane E. Sanitas Osipovas loma varavīkšņainās Eiropas izveidē. Pieejams tiešsaistē:  https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/332461-sanitas-osipovas-loma-varaviksnainas-eiropas-izveide

[15] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[16] Civillikuma 214. pants: Pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā.

[17] Civillikuma 35. pants: Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām.

[18] Jēdzienu „ģimene” esot iespējams definēt formāli, par ģimeni atzīstot tikai juridiski saistītas personas, vai funkcionāli, proti, pamatojoties uz faktiski pastāvošām personu savstarpējām sociālām saitēm.

[19] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2020.gada 12.novembrī lietā Nr.2019-33-01

[20] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01

[21] Komentējot to, vai jautājumu par viendzimuma pāru tiesībām nevarētu risināt referendumā, uz ko aicina daļa politiķu, Osipova atgādina, ka arī tauta ir likumdevējs un arī tautai ir jāievēro Satversme. Pieejams tiešsaistē:  https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesnese-osipova-patiesa-vienlidziba-ir-iespejama-vien-tad-ja-ir-iecietiba.a384401/

[22] Kā Saeima to izdarīja 2005. gadā, precizējot Satversmes 110. pantu ar laulības definīciju kā savienību starp vīrieti un sievieti. Arī šajā gadījumā grozījumus varētu veikt Saeima.

[23] “Dabisku”, nevis “tradicionālu”, jo tradīcijas veidojam mēs paši, bet dabu nevaram izmainīt.

Publicēts iekš Filozofija | 3 komentāri

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 27. jūnijā

uvl2015_01l

Sv. Mise Ogres Sv. Meinarda baznīcā, 2015. g.

Piektajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 27. jūnijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Svētās Mises lasījumi šajā reizē pievēršas cilvēka emociju pasaulei un to izpausmēm. Svētais apustulis Pēteris savā 1. vēstulē (3:8–15) aicina: “Vismīļie, esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pacietīgi, pazemīgi!” No šī uzskaitījuma tieši pacietības tikumam pievēršas evaņģēlijs, kur dzirdēsim īsu perikopi no Kalna sprediķa (Mt. 5:20–24), kur cita starpā teikts: “Tev nebūs nokaut, bet kas nokauj, tiks nodots tiesai. Bet es jums saku, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, tiks nodots tiesai. Bet kas sacīs savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai. Bet kas viņam sacīs: neprātis, tiks sodīts elles ugunī.”

Svētais pāvests Gregors Lielais šo Rakstu vietu komentē šādi: “Farizeju taisnība ir: lai nenokauj. To taisnība, kuri ieiet debesu valstībā ir: bez iemesla nedusmoties. Tas ir pats mazākais – nenokaut, un kas šo bausli atmetīs, sauksies mazākais debesu valstībā. Tomēr tas, kurš izpildīs bausli nenokaut, nebūs uzreiz debesu valstībā liels un tai derīgs, taču būs kādu mazumiņu pakāpies, bet vēl pilnīgāks kļūs, ja bez iemesla nedusmosies, un ja tā darīs, atradīsies daudz tālāk no slepkavības. Tādēļ  tas, kurš māca nedusmoties un nedusmojoties saglabāt nevainību sirdī, nebūt neatmet bausli “Tev nebūs nokaut”.

Tātad šiem grēkiem ir vairākas pakāpes. Pirmā, – kad kāds sadusmojas un šo radušos dziņu patur sirdī. Ja nu šī dziņa liek pacelt balsi, ne vēl izsakot aizvainojumu vārdos, bet tikai balsī apliecinot šādu dvēseles satricinājumu, ar ko tiek aizskarts tas, uz ko dusmojas, – tas katrā ziņā ir lielāks (grēks), nekā ja radušās dusmas tiktu apspiestas klusumā. Bet ja ne tikai balsī dzirdams niknums, bet arī izskan vārdi, kuri – pēc sava satura un nozīmes – nozākā personu, pret kuru vērstas dusmas, kurš gan apšaubīs, ka tas ir kas vairāk, nekā tikai dusmās pacelta balss?

Tad nu lūk trīs vainas pakāpes (attiecīgi izpelnās) tiesu, augsto tiesu un elles uguni. Jo tiesā vēl ir iespējams aizstāvēties. Savukārt augstajā tiesā, lai arī tā savā ziņā ir tiesa, tomēr … tur jau vairs par vainīgo nespriež, vai viņš notiesājams, bet gan tiesneši savā starpā apspriežas, kādu sodu viņam vajadzētu piepriest jau kā notiesātam. Bet attiecībā uz elles uguni vairs nav jautājums par vainu – kā tiesā – vai par soda mēru – kā augstajā tiesā, – bet tur jau gan spriedums, gan sods ir skaidri zināmi.” (no Romas breviāra lasījumiem 5. svētdienā pēc Vasarsvētkiem)

 

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt