Gadalaika gavēnis septembrī

augliNedēļā pēc Sv. Krusta paaugstināšanas svētkiem (14. septembrī) ir trīs dienas ar īpatnējiem nosaukumiem “Feria IV/Feria VI/Sabbatum quator temporum“, tātad – Četru laiku trešdiena/piektdiena/sestdiena”. Latgaliski pazīstams nosaukums “gads daļu dīnas”. Šādas dienas ir pavisam četrās gada nedēļās: bez nupat minētajām vēl arī Adventa 3. nedēļā, nedēļā pēc Gavēņa 1. svētdienas, kā arī Vasarsvētku oktāvas laikā. Šogad septembra gavēņa dienas iekrīt 21., 23. un 24. septembrī, tātad trešdiena sakrita ar sv. apustuļa Mateja svētkiem (Matīss – vārdadienu kalendārā). Tomēr Sv. Misē un Kanoniskajās stundās rubrikas paredz arī gavēņa dienas līdzpieminēšanu.

Līdz 20. gs. 60. gadiem šajās dienās bija jāievēro gavēnis. Šīs gandarīšanas dienas ir viena no senākajām Romas liturģiskā kalendāra sastāvdaļām, kā arī ekskluzīvi “romiska” – proti, tā nav pazīstama Austrumu ritos un pat Milānas (Ambrozija) ritā tā ieviesās tikai 16. gs (I. card. Schuster, Liber sacramentorum, vol. 5, p. 169).

Šo īpašo dienu izcelsme meklējama Senās Romas paražās, kuri trīs reizes gadā svinēja noteikta lauku darba perioda beigas un pateicās savām dievībām par labvēlību dāvājot ražu. Jūnijā, t. i. gada ceturtajā mēnesī pēc romiešu kalendāra, bija feriae sementivae (latviski mēs teiktu – apsējības), septembrī jeb septītajā mēnesī – feriae messis (pļaujas svētki, appļāvības), decembrī jeb desmitajā mēnesī – feriae vindimiales (vīnogu sezonas beigas). Baznīca, atzīstot Dievu par visu labumu devēju, uzskatīja par vēlamu arī kristiešiem savos dievkalpojumos pateikties par šiem labumiem, savā kalendārā ņemot vērā arī Dieva iekārtotos dabas ritmus. Šīm svinībām Baznīcas Romas rita kalendārā atbilst gadalaiku gavēņi attiecīgi Vasarsvētku oktāvas laikā, nedēļā pēc 14. septembra un Adventa trešajā nedēļā. Pāvestu hronika Liber pontificalis šo dienu iestādīšanu piedēvē pāvestam Kallistam (217.–222. g.), bet Leons Lielais to uzskatīja pat par apustulisku tradīciju. Lai neviens no gadalaikiem nepaliktu novārtā un būtu atbilstība Vecās Derības sezonu gavēņiem (sk. zemāk), kalendāram tika vēlāk tika pievienotas tādas pašas dienas nedēļā pēc Gavēņa pirmās svētdienas (tās bija jau pazīstamas pāvesta Gelazija laikā (492.–496. g.) (Catholic Encyclopedia).

Tā kā Vecās Derības tauta gavēja ik nedēļu otrdienās un ceturtdienās, tad kristieši jau no vissenākajiem laikiem arī pieņēma šādu paradumu, pārceļot to uz trešdienām (pieminot Jēzus nodošanu tiesai) un piektdienām (pieminot krustā sišanu), kā tas minēts jau vissenākajos kristiešu dokumentos (piem. Didache). Romas baznīca jau agri tām pievienoja arī sestdienu (Jēzus gulēšana kapā). Vēlāk, iknedēļas disciplīnai kļūstot vieglākai, vismaz trīs reizes gadā tika ievērots senākais gandarīšanas paradums. Ceturtajai reizei bija mazāka praktiska nozīme, jo gandarīšanas stingrības ziņā šīs trīs dienas neatšķīrās no pārējām Gavēņa darbdienām.

Ražas svētku savienošanu ar gandarīšanu pāvests Leons Lielais pamato šādi: “Pabeiguši zemes augļu novākšanu, cienīgi sniegsim to devējam Dievam atturības upuri” (Sermo II de ieiun. X mens.) Kristietim, saņemot no Dieva līdzekļus savas laicīgās dzīves nodrošināšanai, jāpaceļ sirdi uz Dievu visa devēju. Citādi viņš būtu kā cilvēks, kurš saka (Lk. 12:19,20): “Dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro!” un kuram Dievs atbild: “Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji?” (P. Gueranger, L’Anneau liturgique).

Gadalaiku gavēņa trešdienu Sv. Misē vienmēr pirms Evaņģēlija ir divi Vecās Derības lasījumi, bet sestdienā Vecās Derības lasījumi ir pat pieci, un vēl klāt nāk arī apustuļa Pāvila vēstules lasījums. Šīs četras sestdienas izsenis Baznīcā bija arī priesteru, diakonu un zemāko klēriķu (subdiakonu, akolītu, eksorcistu, lektoru, ostiāriju) ordināciju dienas. Romas Pontifikālē ordinācijas dievkalpojums ir īpaši pielāgots šai dienai, tā ka pēc katra no lasījumiem tiek ordinēti vienas kārtas kandidāti augšupejošā secībā; kā pēdējie tiek ordinēti – priesteri – pirms evaņģēlija. Diemžēl mūsdienās arī semināri, kur piekopj tradicionālo Romas ritu, praktisku apsvērumu dēļ bieži vien ordinācijas notur citās dienās, jo principā tas ir atļauts.

Kamēr Adventa, Gavēņa laika un Vasarsvētku gandarīšanas dienas pēc saviem dievkalpojumu tekstiem ir iekļautas attiecīgajā liturģiskajā laikā, septembra gavēņa dienas dievkalpojumi ir saglabājuši savu “lauksaimniecisko” raksturu, kā arī atsauci uz Vecās Derības pirmtēliem. Tā sestdienas Mises ceturtais lasījums (Zah. 8:4–19) piemin Kunga iestādītos četrus gavēņus – ceturtajā, piektajā, septītajā un desmitajā mēnesī. Šīs pašas Mises lasījumi norāda uz diviem septītajā mēnesī jūdu tautai atzīmējamiem notikumiem – Salīdzināšanas jeb gandarīšanas dienu (jom kippur) (1. lasījums, Lev. 23:26–32) un Lieveņu svētkus (sukkõt), savā ziņā ražas svētkus, svinamus septiņas dienas (2. lasījums, Lev. 23:39–43). Septembra gandarīšanas dienas apvieno sevī abus aspektus. Citi lasījumi savukārt uzsver Dieva žēlsirdību un piedošanu tās dažādās izpausmēs (Hoz. 14:2–10, Zah. 8:4–19, Lk. 7:36–50).

Romas rita 1969. gada liturģiskā reforma svītroja gadalaiku gavēņa dienām no Romas vispārējā kalendāra, tādējādi pārraujot vienu no saitēm, kas mūs saistīja ar agrīnās kristietības un pat Vecās Derības praksi (bīskapu konferencēm gan vēl arvien ir iespēja tādas dienas noteikt, dievkalpojumiem izvēloties kādu no Votīvmisēm) . Tradicionālajā rita formā tām ir sava pastāvīga vieta liturģiskajā gadā, un ņemot vērā pāvesta Franciska centienus  atgādināt ticīgajiem par Dieva žēlsirdību, kā arī par pienākumu taisnīgi un saprātīgi izmantot dabas resursus, tās iegūst jaunu aktualitāti. Šo dienu, īpaši septembra mēnesī, dievkalpojumu teksti piedāvā bagātīgu katehētisko materiālu tieši par šī tēmām. Ar šādu domu pirms diviem gadiem amerikāņu priesteris Kristofers Smits sagatavoja un publicēja izglītojošu ilustrētu bukletu par visu četru gadalaiku gandarīšanas dienām un pavasara Rogāciju dienām (angļu valodā), kas pieejams internetā un varētu būt ļoti piemērots bērnu katehēzei.

Posted in Uncategorized | Komentēt

Latīņu valoda ap mums (5): Turības darbi

Uzsākot latīņu valodas vietai mūsdienu Rietumu civilizācijā veltīto rakstiņu sēriju, tika atzīmēta seno romiešu valodai arvien vēl būtiskā loma medicīnā un bioloģijā (īpaši taksonomijā). Taču arī citu zinātņu pārstāvji labprāt izmanto latīņu valodu savos akadēmiskajos izdevumos kaut vai kā noformējuma elementu.  Izplatītākais no tiem ir izdevumu nosaukumi. Ja veic meklēšanu Amerikas Ķīmijas biedrības veidotā bibliogrāfiskā resursa Chemical Abstracts literatūras avotu indeksā, tad ievadot vārdu “acta” iegūst vairākus simtus periodisko izdevumu nosaukumu ķīmijā un saistītajās dabaszinātnēs, kuru nosaukumi veidoti latīņu valodā un ietver šādu vārdu (noklikšķiniet uz ekrānattēla, lai palielinātu). Valstis, kurās šie žurnāli iznāk, ne visas izsenis pieder Rietumu civilizācijai, – tādus izdod arī Ķīnā (Acta Metallurgica Sinica, Acta Physica Sinica u. t. t.) vai, piemēram Irānā.

acta

Latīņu vārds “ācta” šajā gadījumā ir nekatrās dzimtes daudzskaitļa forma, kas saistīta ar darbības vārdu “agere” (darīt, darbināt, veikt, un daudzas līdzīgas nozīmes). “Acta” tātad nozīmē “darbi; padarītais”, bet jau Senās Romas laikos tas nozīmēja arī protokolu, dienasgrāmatu, tā pārnesot nozīmi no pašiem izdarītajiem darbiem uz dokumentiem, kur tie aprakstīti. Arī latviešu lietvedības termins “akts” (vienskaitļa formā) apzīmē dokumentu, ko sastādījusi, piemēram, kāda komisija un kas fiksē šīs komisijas konstatēto faktu vai lietu stāvokli, bet būtībā – šīs komisijas veikumu. Tāpat kā tiesību akts – likumdevēja veikumu. Zinātniskie žurnāli, kuru nosaukumā ir “acta”, sākotnēji parasti bija kādas zinātniskās biedrības sēžu protokoli, kur tās biedri ziņoja par saviem pētījumiem. Mūsdienās tie, protams, satur atsevišķu zinātnieku vai to grupu ziņojumus par savu veikumu.

Žurnāls ar latīnisku nosaukumu iznāk arī Latvijā. Tas ir pavisam jauns – iznāk kopš 2010. gada. Jauns ir arī izdevējs – Biznesa augstskola “Turība”, kas dibināta 20. gs. 90. gados. Augstskola izdod savu zinātnisko žurnālu “Acta Prosperitatis“, kas iznāk reizi gadā. Tā tēmas ir visnotaļ mūsdienīgas; raksti veltīti aktuālām sabiedrisko zinātņu tēmām (komunikācijai, vadībzinātnēm, jurisprudencei, tūrismam, u. c.) ar uzsvaru uz praksi. Interesanti, ka žurnāla sastādītāji, tā pirmā numura ievadrakstā iepazīstinot lasītājus ar jauno izdevumu, nemaz nepaskaidro žurnāla nosaukumu, nedz arī tā izvēles motīvus. Laikam taču uzskata, ka tas ir acīmredzams katram.

acta_prosperitatis_m

Un patiešām, nosaukumā ietverts augstskolas nosaukums, tulkots latīniski. Tātad turībnieki lasītājiem rāda savu pasniedzēju (un ne tikai) zinātnisko veikumu. “Turības darbi”. Vārds “prõsperitās” var nozīmēt gan “turība”, gan “labklājība”, gan “uzplaukums”, gan arī “laime” vai “veiksme”. Žurnāla nosaukums nav gluži viennozīmīgs. Tas varētu arī nozīmēt nevis augstskolas “Turība” veikto, bet gan visu to, ko cilvēki dara, ja viņi ir turīgi jeb ja viņiem veicas.

Abi žurnāla nosaukumā ietvertie vārdi, protams, dažādās gramatiskajās formās sastopami arī tradicionālā Romas rita lūgšanās. Piemēram, pirmās kanoniskās stundas – Prīmas – himnā lūdzamies “ut in diurnis actibus nos servet a nocentibus“, – proti, lai dienas darbos, t. i .,visā, ko mēs dienas garumā darīsim, Dievs mūs sargā no tā, kas mums ir kaitīgs. Savukārt lūgšanās pirms došanās ceļā ir pantiņš: “V. Benedictus Dominus die quotidie. R. Prosperum iter facit nobis Deus salutarium nostrorum.” (“Lai ir slavēts Kungs ik dienas. Lai mūsu pestīšanas Dievs dara laimīgu (veiksmīgu) mūsu ceļu.“). Arī lūgšana pār upurdāvanām  (secreta) Dievmātes vārda dienas (12. septembrī) Svētajā Misē izsaka līdzīgu nodomu: “Tua, Domine, propitiatione, et beatae Mariae semper Virginis intercessione, ad perpetuam atque praesentem haec oblatio nobis proficiat prosperitatem et pacem” (“Ar Tavu, Kungs iežēlošanos un Svētās Marijas mūžam Jaunavas aizlūgumu, lai šī upurdāvana mums palīdz gūt laimi un mieru mūžībā un tagad“).

Iepriekšējie šīs sērijas raksti: (1), (2), (3), (4).

 

Posted in Uncategorized | Komentēt

Noslēgusies trešā liturģiskā konference “Ars celebrandi”

Vloclavekas bīskaps V. Merings kopā ar priesteriem un ministrantiem pēc Sv. Mises (ars celebrandi)

Pirms diviem mēnešiem ziņojām par gatavošanos tradicionālajam Romas ritam veltītajai konferencei “Ars celebrandi” Dievmātes svētvietā Liheņā (Polijā). Asociācijas “Una Voce Polonia” rīkotā pasākuma, kas notika no 4. līdz 11. augustam, kulminācija bija svinīga Sv. Mise coram episcopo, kas notika 9. augustā svētvietas bazilikā, tronī asistējot vietējam bīskapam V. Meringam. Par to ziņo portāls Rorate-caeli, atsaucoties uz pasākuma organizatoriem.

Bīskaps V. Merings pēc šī dievkalpojuma sacīja: “Mans lielākais pārsteigums – priecīgs pārsteigums – ir fakts, ka tik daudz jaunu cilvēku izsaka interesi par šo dievkalpošanas formu, kas nebūt nav viegla. [..] Mēs dzirdam no daudziem pareģojumus, ka kristietība mirstot. Tikmēr jauno cilvēku interese par šo grūto, bet skaisto liturģijas formu modina lielas cerības.” Bīskaps uzsvēra, ka pastāv centieni atņemt jaunajiem viņu mantojumu, izraut daļu viņu identitātes no viņu sirdīm, kas noved pie nespējas atrast savu vietu dzīvē; uz to norāda depresijas un dzīves jēgas zudums jauniešos. Prelāts arī sacīja, ka viņš kā bīskaps nekad nav piedalījies Sv. Mises dievkalpojumā, kurš ticis tik rūpīgi sagatavots un tik pilns ar jēgpilnām zīmēm, un uzslavēja rīkotājus un dalībniekus par viņu godbijību pret Vissvētāko Sakramentu un precīzu liturģisko kalpošanu.

Dievkalpojumos un mācību kursos piedalījās ap 170 dalībnieku no Polijas un citām zemēm – gan garīdznieki, gan laji, kuri apguva savai kārtai un talantiem atbilstošu kalpošanu Romas rita tradicionālajā formā un dominikāņu ritā (piekalpošanu pie altāra un liturģisko dziedāšana, priesteri – arī Sv. Mises un kanonisko stundu celebrēšanu).

Lai arī tie, kam nebija iespēja piedalīties, redzētu, kā tradicionālais rits iedvesmo cilvēka gara pūliņus lūgšanās, ceremonijās, dziedājumos un baznīcas mākslā, lai visu labāko, kas no Dieva saņemts, Viņa lielākam godam upurētu publiskā dievkalpojumā, rīkotāji ir publicējuši plašu fotoattēlu klāstu par 9. augusta svinīgo Misi (galerija). Paredzams, ka šajā vietnē drīz parādīsies attēli arī no citiem dievkalpojumiem.

Posted in Uncategorized | Komentēt

Starptautiskā federācija Una Voce. Ieskats tās vēsturē un darbībā

Godātie lasītāji! Iepriekšējā publikācija šajā vietnē, veltīta svētajiem, kuri tautā pazīstami kā Septiņi gulētāji, izrādījusies liktenīga pašas vietnes darbībai, jo tā pēc tam iekrita snaudā uz apmēram septiņām nedēļām. Tagad, mostoties no vasaras diendusas un cenšoties atgūt spraigāku publicēšanās ritmu, piedāvājam īsu ieskatu mūsu “jumta organizācijas” Starptautiskās federācijas Una Voce darbības virzienos un vēsturē. Lasīt tālāk ….

Posted in Uncategorized | Komentēt

Baznīcas kalendārs – tautas kalendārs: septiņi gulētāji

Ceļa rādītāds uz septiņu gulētāju alu pie kādreizējās Efesas Turcijā (www.tripadvisor.com)

Šodien, 27. jūnijā, pieminam svētos kuri nav nedz Romas rita Baznīcas svētku kalendārā, nedz arī Romas Martiroloģijā, vismaz ne šajā datumā. Taču viduslaiku Rīgas liturģiskajā kalendārā, kāds tas saglabājies kādas 15. gs. Rīgas Doma Misāles (tā sauktā “Rīgas Misāle”) pielikumā, 27. jūnijā redzam šādu ierakstu: “Septem dormiencium” (septiņu gulētāju).1 Interneta meklētājā ievadīts, šīs dienas nosaukums uzrāda dažādas ar tautisko vai praktisko dzīvesziņu saistītas vietnes saistībā ar laika apstākļu paredzēšanu. Un tiešām, arī latviešu folkloras vācēji no dažādiem teicējiem pierakstījuši vairākus  visai sakritīgus ticējumus par “Septiņu gulētāju dienu”, piemēram:

Lietus septiņgulētāju dienā nes lietu septiņas dienas no vietas, bet septiņu brāļu dienā septiņas nedēļas no vietas. /Brīvā Tēvija, 1927, 207./

vai arī:

Ja gulētāju dienā guļ ilgi no rīta, tad visu gadu
no rītiem jākaujas ar miegu. /R. Svekre, Valka./

Tajos gadījumos, kad ticējumu datēti, tie attiecas uz starpkaru periodu. Rodas jautājums, cik ilgā laikā šādi novērojumi radušies. Ja pirms pārejas uz Jauno stilu, tad vai vispār ir pamats gaidīt, ka minētā klimatiskā likumsakarība vēl būs spēkā; un vai arī meteorologu novērojumi uzrāda kādas likumsakarības?

Katoļu enciklopēdija stāsta par Septiņiem Gulētājiem no Efezas, taču norāda, ka Rietumu Baznīca viņus piemin 27. jūlijā (tātad mēnesi vēlāk nekā viduslaiku Rīgā), savukārt Austrumu Baznīcas – pat divreiz – 4. augustā un 22. oktobrī. Patiešām, Romas Martiroloģijs2 27. jūlijā satur šādu ierakstu:

Ephesi natális sanctórum septem Dormiéntium, scílicet Maximiáni, Malchi, Martiniáni, Dionýsii, Ioánnis, Serapiónis et Constantíni. Efesā septiņu svēto Gulētāju Maksimiāna, Malha, Martiniāna, Dionīsija, Jāņa, Serapiona un Konstantīna dzimšanas (diena).

Plašākas ziņas sniedz svētīgā Dženovas bīskapa Jēkaba populārais svēto dzīves stāstu krājums “Legenda aurea” (13. gs.) (latīniski, 435. lpp./angliski). Romas imperators Dēcijs 250. g. bija pavēlējis visiem impērijas iedzīvotājiem (izņemot jūdu ticības) upurēt dieviem par imperatoru un viņa valsts labklājību. Tas tika uztverts kā lojalitātes akts, par ko upurētājs saņēma rakstisku apliecību. Atteikšanās upurēt draudēja ar nāves sodu. Tā gan nebija īpaši pret kristiešiem vērsta vajāšana, taču kristiešiem tā nozīmēja dilemmu pārkāpt pirmo bausli vai tikt nonāvētiem. Šis Dēcija sarīkotais pasākums bija par iemeslu pilsoņu savstarpējām denunciācijām, daudzu kristiešu atkrišanai (t.i., dalībai elku upurī), kā arī daudzu citu mēģinājumiem slēpties, un vēl citu – mocekļu nāvei.

Septiņi kristīgi jaunekļi no Efezas arī bija atteikušies upurēt. Imperators viņiem bija devis laiku apdomāties un tomēr piedalīties šādā “patriotiskā” aktā, vai arī mirt. Viņi pa to laiku izdalīja savu mantību nabagiem un noslēpās tuvējos kalnos kādā alā, kur lūgšanās pavadīja laiku gaidot neizbēgamo nāves sodu, bet viens no viņiem ubaga drānās apmeklēja pilsētu, lai nopirktu maizi. Atgriezies viņš pārējiem pavēstīja, ka imperators viņus meklē. Viņi bija gatavi pieņemt mocības un nāvi, bet Dievs sūtīja viņiem ciešu miegu. Kad imperators lika tos uzmeklēt, viņam paziņoja, ka tie slēpjas alā. Imperators tad pavēlēja alu aizmūrēt, lai viņi vairs netiktu ārā un nomirtu badā. Bet citi kristieši starp mūrējuma akmeņiem paslēpa uzrakstu, kas vēstīja par viņu iemūrētajiem ticības brāļiem.

Divus gadsimtus vēlāk – 448. gadā, kad jau visa impērija bija kristīga, kāds efezietis lika būvēt lopu novietni tajā kalnā, kur bija iemūrēti septiņi jaunekļi. Strādnieki atvēra aizmūrēto alu un atrada jaunekļus, kas tad pamodās, domādami, ka gulējuši tikai vienu nakti. Kāds bija Efeziešu pārsteigums, redzot jauniešu rokās sen no apgrozības izzudušas Dēcija laika monētas, tāds jauniešu izbrīns, redzot visus efeziešus atklāti apliecinām kristīgo ticību. Tālāk seko garš stāsts ar pārpratumu noskaidrošanu, kur izšķirīga nozīme bija paslēptajam vēstījumam. Turklāt Dieva apredzība izkārtoja, ka šie septiņi atmodās laikā, kad bija izplatījusies ķecerība, kas noliedza miesas augšāmcelšanos. Septiņu gulētāju liecība kalpoja kā maldu mācības atspēkojums. Uzrunājuši imperatoru, Efezas bīskapu un klātesošos pilsoņus visi septiņi tūlīt pēc tam, visiem redzot izlaida garu. Viņus turpat arī apbedīja, un vieta kļuva par svētceļojumu mērķi ar baznīcu un citu infrastruktūru. Tagad tur ir tikai drupas, ko var apskatīt tūristi.

Šis stāsts strauji izplatījās visā kristīgajā pasaulē, un jau 6. gs. bija zināms arī Rietumeiropā. Dažādās versijās gan ir atšķirīgi gulētāju vārdi. Romas pāvesta kūrija, kā parasts, ir bijusi ļoti rezervēta, un nav iekļāvusi to savā liturģiskajā kalendārā. Iespējams, ka dažādas diecēzes šo dienu svinējušas dažādos datumos, varbūt tāpēc arī atšķirīgais datums Rīgas kalendārā. Stāsts par septiņiem “alas biedriem” iekļuvis arī Korānā (18. sūra, 19-26), tikai neminot, ka viņi bija kristieši, kā arī alu lokalizējot Jordānijā (vēl viens tūrisma objekts). Stāsts iedvesmojis arī vairākus rakstniekus, to vidū arī Marģeri Zariņu, kura humoristiskais stāsts “Septiņi gulētāji” publicēts žurnāla “Zvaigzne” 1983. g. 9.–11. numuros.

Jau 16. gs. vēsturnieki (piem. kard. Baronijs) sāka atklāti apšaubīt septiņu gulētāju stāsta ticamību, norādot gan uz pretrunām tajā, gan paralēlēm dažādu tautu folklorā (arī A. Pumpurs savā dzejolī “Imanta” izmantojis teiksmu par kalna dzīlēs dusošu varoni, kas reiz modīsies). Taču jau ļoti agri visā kristīgajā pasaulē izplatītā septiņu svēto godināšana un fakts, ka Baznīca arvien saglabājusi attiecīgo ierakstu Romas Martiroloģijā, neļauj noniecināt šo stāstu, kā tīru izdomājumu.3 Būtībā tas ir kas līdzīgs brīnumam, ko Jēzus paveica ar Lācaru (Jņ. 11), un Viņam nav nepieciešama miesīga klātbūne, lai to paveiktu atkal – tad, kad tas Dieva valstības celtniecībai nepieciešams.


1. Skat. H. v. Bruiningk. Messe und kanonisches Stundengebet nach dem Brauche der Rigaschen Kirche im späten Mittelalter. Riga, Kymmel, 1903 (1904), S. 206.
2. Martyrologium romanum – Romas rita liturģiskā grāmata, kur uzskaitīti svētie, kas dotajā datumā ar mocekļa nāvi vai vispār ar svētuma slavu pabeiguši šīs zemes dzīvi. Kanonisko stundu dievkalpojumā Martiroloģija lasījums (par nākamo dienu) ir Pirmās stundas (Prima) sastāvdaļa.
3. Neliels ziņu apkopojums par 20. gs. pētījumiem par septiņu gulētāju stāstu kopā ar attēliem atrodams Dž. Sanidopula vietnē (http://www.johnsanidopoulos.com/2009/10/historicity-of-seven-sleepers-of.html)

Posted in Uncategorized | 1 komentārs

Baznīcas kalendārs – tautas kalendārs: Jāņi

Sv. Jānis Kristītājs

Sv. Jānis Kristītājs

Grūti iedomāties svētkus, kas vairāk tiktu saistīti ar latviešu tautas dvēseli, ar latvisko identitāti, nekā Jāņi. Latvieši tos cenšas svinēt, lai kur viņi būtu – Latvijā vai ārzemēs. Paši dziedot un apdziedoties, klausoties brīvdabas koncertus, apmeklējot zaļumballes, pušķojot sevi, lopiņus un mājas ar jāņuzālēm, ēdot, dzerot, kurinot ugunskurus, dedzinot riepas un tamlīdzīgi. Protams, arī sveicot vārdadienā daudzos Latvijas Jāņus un Līgas. Svētkiem arī vairāki citi nosaukumi – Zāļu vakars, Līgo vakars, Vasaras saulgrieži. Ik gadus dzirdam arī aizrādījumu, ka saulgrieži īstenībā notiek divas dienas agrāk.

Kāpēc tad tomēr svinam 23. un 24. jūnijā? Īpaši, ja zinām, ka Gregora kalendāru jeb Jauno stilu Latvijā ieviesa tikai 1919. gadā, bet jau 16. beigās Jūlija kalendārs bija atpalicis par 13 dienām; tātad 20. gs. sākumā astronomiskie saulgrieži bija ap 8. jūniju. Tā arī folklorists Austris Grasis raksta:

“Arī uz jautājumu «ko tad īsti svinam Jāņos?» nebūs grūti atbildēt: protams, vasaras saulgriežus. Tātad Jāņu dienas rītā sagaidām un sveicam Sauli! It kā viss būtu skaidrs — tātad Saule, bet kas tad ir Jānis? Te nu arī vienprātība beidzas.”

Patiešām, Baznīcas kalendārā 24. jūnijā svinam Sv. Jāņa Kristītāja svētkus, bet iepriekšējā dienā – kā pirms visiem lielākajiem svētkiem – noturam vigiliju, gandarīšanas dienu, lai cienīgi sagatavotos svētkiem. Citi savukārt uzskata, ka Jāņi ir primskristīgas, t.i., pagāniskas svinības un folkloras Jāni mēģina etimoloģizēt kā senlatviešu dievības vārdu, kas varbūt rada seno romiešu Jānusam. Pēdējā versija atrodama arī J. Pokornija indoeiropiešu etimoloģiskajā vārdnīcā (Indogermanisches etymologisches Wörterbuch). A. Grasis savā minētajā rakstā mums piedāvā viegli uztveramu pārskatu par strīdiem un pārpratumiem ap Jāņa dienas paražu un nosaukumu izcelsmi.

Savukārt nedēļraksta “Sestdiena” šā gada 17. jūnija laidiens saviem lasītājiem stāsta par dažādu Eiropas tautu vasaras saulgriežu paradumiem, un arī nosaukumiem. Redzams, ka tie gandrīz visi saistīti ar Sv. Jāņa Kristītāja vārdu, lai gan dažām tautām ir arī paralēlie nosaukumi. Arī krievu nosaukuma Иван Купала otrais vārds burtiski nozīmē “kristītājs” jeb “iegremdētājs” (kr. «купатель, погружатель», gr. βαπτιστής). Līdzības ir arī dažādu tautu paradumos. Gandrīz visi ietver uguns kurināšanu un dažāda veida izdarības pa uguni.

Interesanti, ka arī tradicionālais Romas rits arī nepaliek nomaļus no šādām aktivitātēm un Romas Rituālē (Rituale romanum, Ed. juxta typ. Vat., 1925, Appendix, 10) atrodam “Ugunskura pasvētīšanu, ko garīdznieki veic ārpus baznīcas Sv. Jāņa Kristītāja Vigilijā”. Ceremonija sākas ar daudzās pasvētīšanās parasto Adjutorium nostrum … Dominus vobiscum … (Mūsu palīdzība ir Kunga vārdā … Kungs lai ir ar jums …), un seko lūgšana:

Dievs Kungs, visvarenais Tēvs, nedziestošā gaisma, kas esi ikvienas gaismas Radītājs, svētī šo jauno uguni un dāvā, ka pie Tevis, nedziestošās gaismas, mēs pēc šā laika tumsības varētu nonākt caur Kristu mūsu Kungu.

Lai gan Eiropas tautām arī pirms kristietības pieņemšanas varēja būt paradums atzīmēt vasaras saulgriežus un ugunskurs pats par sevi ir fascinējošs, ir arī versija, kas saista arī Jāņu ugunskuru ar Kunga Priekšteci. V. Durands savā slavenajā liturģijas komentārā Rationale divinorum officiorum raksta, ka ugunskurus kurina pieminot Sv. Jāņa Kristītāja relikviju sadedzināšanu Sebastes pilsētā. Tas noticis ikonoklasma laikā (8. gs.), kad svēto relikvijām draudēja apgānīšana. Lai Sv. Jāņa Kristītāja mirstīgās atliekas būtu vieglāk evakuēt, tās pārvērta pelnos. Šāda pelnu relikvija vēl arvien glabājoties, piemēram, Dženovas katedrālē.

Sv. Jāņa Kristītāja svētki ir vieni no vecākajiem Romas Baznīcas kalendārā. Tos piemin jau Sv. Augustīns un kāds 5. gs. martiroloģijs. Šis svētais, kas pestīšanas vēsturē iezīmē robežu starp Jauno un Veco Derību ir viens no tikai diviem svētajiem (otra ir Dievmāte), kuriem tāpat kā pašam Pestītājam atzīmē miesīgās piedzimšanas dienu (“Daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu”, tā eņģelis saka Jāņa tēvam priesterim Zaharijam, Lk. 1:14).

Jāņi ir Jaunajā Derībā un Baznīcas kalendārā ir cieši saistīti ar Dieva iemiesošanās noslēpumu un tātad – ar Ziemassvētkiem. Kunga eņģelis, pasludinot Marijai Jēzus piedzimšanu, viņai arī pavēstī, ka viņas radiniece Elizabete arī ir gaidībās un jau sestajā mēnesī (Lk. 1:36), izmantojot to kā ilustrāciju jaunavīgas ieņemšanas iespējamībai. Elizabete, kas uzskatīta par neauglīgu, vecumā ieņēmusi bērnu, un Marija, savukārt, to ieņems bez vīra piedalīšanās. Abos gadījumos tas ir brīnums no Dieva, kuram viss ir iespējams. Jāņi un Ziemassvētki tātad ir sešu mēnešu atstatumā. Atšķirība datumos (attiecīgi 24. un 25.) meklējama Romas kalendāra īpatnībā, ka dienas numurē “atpakaļgaitā” uz nākamā mēneša sākumu. Tā kā jūnijā ir par vienu dienu mazāk nekā decembrī, abi svētki iznāk 8. dienā no attiecīgi jūlija un janvāra kalendām (1. dienas, nulli kā kārtas skaitli nelietoja).

Dabas norises gada ritumā varam uztvert arī kā ilustrāciju Pestīšanas vēsturei. Kā dabiskā saule sākot ar vasaras saulgriežiem līdz pat Ziemassvētkiem redzama ik dienas arvien īsāku laiku, tā arī Sv. Jānis Kristītājs ar savu ieņemšanu un dzimšanu, un visu savu publisko darbību norāda uz Kristus dzimšanu un Viņa valstības nodibināšanos. Pats viņš par to saka: “Viņam vajaga augt, bet man mazināties” (Jņ. 3:30). Jāņa, un arī Vecās Derības simbols ir mūsu dabiskais spīdeklis. Šo sakarību nereti pārprot. Tā minētajā rakstā A. Grasis:

Saules un auglības kulta izpausmes kristīgajai baznīcai nevarēja patikt, un tātad tā rīkojās pēc labi pazīstamās metodes, uzliekot pastāvošiem svētkiem citu vārdu un mēģinot ielikt arī citu saturu. Tā labi zināms, ka vēsturiskais Jēzus Kristus nav dzimis Ziemassvētkos, bet ziemas saulgrieži ar atdzimstošo Sauli bija plaši svinēti svētki, tāpēc tos atvietoja ar «jauno gaismu» Jēzu Kristu un gluži likumsakarīgi vasaras saulgriežos sešus mēnešus pirms Kristus bija jāpasludina Jānis Kristītājs.

Ja arī attiecīgās pirmskristīgās vasaras un ziemas saulgriežu ieražas dažādām tautām pastāvēja, tad tomēr loģiski var pieņemt, ka Dievs radot pasauli savā apredzībā jau no sākuma dabas ritmus iekārtoja kā priekštēlu nākamajiem pestīšanas notikumiem, un otrādi – Dieva iemiesošanās un ar to saistītie notikumi tika izkārtoti zīmīgās atbilstībās radītās pasaules norisēm. Un nav skaidrs, kā gan A. Grasim “labi zināms, ka vēsturiskais Jēzus Kristus nav dzimis Ziemassvētkos.” Sv. Rakstu pētnieki ir parādījuši, ka gan bibliskie, gan citi vēsturisko dokumentu dotumi nepavisam nav pretrunā ar Jēzus dzimšanu ziemas saulgriežos vai ap to laiku (sk. piem. M. Gaudron, Entstehung der Evangelien, Ed. Kirchliche Umschau, 2003, S. 115).

Visbeidzot, Sv. Jānis Kristītājs noteikti ir ļoti mīļš Baznīcas mūziķiem un mūziķiem vispār. Viņam varam pateikties par vienu no nošu apzīmējumu sistēmām Do, re, mi, … 24. jūnija Kanonisko stundu himnu autors ir mūks no Montekasīno (Itālijā) Pāvils ar pievārdu Diakons (Paulus Diaconus, ap 720.–799.) Durands stāsta, ka mūks Pāvils pazaudējis balsi tieši pirms Lieldienu Vigilijas, kad viņam kā jau diakonam bija jādzied Exsultet. Atcerēdamies, kā Sv. Jānis Kristītājs atdeva savam tēvam Zaharijam spēju runāt (Lk. 1:63–64), Pāvils esot sacerējis himnu par godu svētajam, kā rezultātā arī viņš balsi atguvis, bet himna iekļuvusi dievkalpojuma dziedājumos šī svētā godam. Lūk, pirmais pants:

ut-re-mi

Vēlāk pirmo zilbi ut aizstāja ar labskanīgāko do. Septītās nots apzīmējuma sākotnēji laikam nebija, jo tā atradās skaņurindas  “nestabilajā vietā”. Zilbe si iespējams veidota no Sancte Ioannes pirmajiem burtiem, taču attiecīgās nots himnā nav. Himnu noklausīties var, piemēram, šajā ierakstā. Ar šo dziesmu novēlu visiem vietnes lasītājiem priecīgus Jāņus un jauku vasaru.

 

Posted in Uncategorized | 1 komentārs

Divas interesantas ierosmes

"Uzņēmums, kas lūdzas" (La stampa)

“Uzņēmums, kas lūdzas” (La stampa)

“Nepieciešamība liek mums lūgties par sevi, bet brālīga mīlestība mūs mudina lūgties par citiem. Tīkamāka Dieva priekšā par lūgšanu, ko raidām nepieciešamībā, ir lūgšana, kas iemeslu rod brālīgā mīlestībā” (Sv. Jānis Zeltamute)

Jau vairākus gadus Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrības (LMS) ietvaros darbojas Sv. Augustīna sadraudzība (THE LMS SODALITY OF ST AUGUSTINE OF HIPPO), kuras dalībnieki lūdzas viens par otra tuvieniekiem un draugiem, kuri ir atkrituši no ticības vai tās prakses, vai arī kuriem nekad tās nav bijis. Kā Sv. Augustīns tika atgriezts no pasaulīgās dzīves ar savas mātes Sv. Monikas lūgšanām un asarām, tā arī katrs ticīgais var līdzīgā nodomā lūgties par saviem mīļajiem. Bet ne tikai par “savējiem”, bet arī par tiem, par kuriem sirds sāp citiem lūgšanu sadraudzības locekļiem, zinot, ka viņi, savukārt, tāpat lūgsies visu pārējo nodomā.

Sadraudzības dalībnieki uzņemas ik dienas lūgties lūgšanu “Pro devotis amicis” no Romas Misāles. Tie dalībnieki, kuri ir priesteri apņemas reizi mēnesī upurēt Sv. Misi, bet LMS – organizēt vismaz reizi gadā dziedātu vai svinīgu Sv. Misi šajā nodomā. Nesen kāds no sadraudzības dalībniekiem uzņēmās organizēt arī kopīgas Rožukroņa lūgšanas piemērotos datumos.

Arī Latvijā daudziem katoļticīgajam ģimenes, radu vai draugu lokā ir kāds, kuram trūkst katoliskās ticības, vai kurš dzīvo ticībai neatbilstoši. Redzot svētdienas Sv. Misēs vīrus bez savām sievām, sievas bez vīriem, vecākus bez saviem bērniem vai jauniešus, kuru vecāki tur gandrīz nav manīti, kļūst skaidrs, ka arī mūsu zemē ir daudzas ģimenes, starp kuru locekļiem neredzamu sienu veido reliģiskā piederība un/vai ticības praktizēšana. Droši vien arī Una Voce Latvija biedriem šādas situācijas ir pazīstamas. Tāpēc šeit aprakstītā mūsu angļu draugu ierosme varētu mūsu apstākļiem piemērotā veidā iesakņoties arī Latvijā.

Otrā ziņa nāk no Itālijas un nav saistīta ar kādas Una Voce asociācijas darbību. Itāļu dienas laikraksts “La Stampa” pērn 8. aprīlī ar virsrakstu “Darbavietā pret krīzi – ar Rožukroni” apraksta kādu nelielu metālapstrādes uzņēmumu pie Turīnas, kura darbinieki un arī tā vadītājs ik otrdienu pusstundu pirms darbalaika sākuma pulcējas lūgšanai par uzņēmumu un par ekonomiskās krīzes skarto valsti un sabiedrību. Tas ir viens no tagad jau vairākiem Itālijas “uzņēmumiem, kas lūdzas” (“impresa orante”) jeb “šūniņām” kustībā, ko uzsākusi uzņēmēja Mariakjāra Martīna ar Sv. Jāzepa kongregācijas (Giuseppini di Murialdo) atbalstu. Viņa pati vēršas pie saviem kolēģiem uzņēmējiem ar lūgumu organizēt reizi nedēļā šādus lūgšanu brīžus ieinteresētajiem darbiniekiem. Rakstā intervētie uzņēmēji un darbinieki no dažādām firmām stāsta par savu pozitīvo pieredzi šādās nodarbībās. Lūgšanu brīžos reizēm piedalās arī tādi strādājošie, kas regulāri uz Baznīcu neiet. Lūgšanas vienmēr notiek ārpus darba laika un piedalīšanās ir, protams, brīvprātīga; piemēram, kādā no aprakstītajiem uzņēmumiem lūgšanās iesaistījušies 6–7 no 18 darbiniekiem. Dalībnieki ir aicināti padziļināt savu garīgo dzīvi arī ar regulāru privātu lūgšanu, piedalīšanos Sv. Misē un kādu gandarīšanas darbu (piem., gavēni). Uzņēmumiem, kam ir interese kustībai pievienoties, izveidota informatīva mājaslapa.

Tā kā Latvijā katoļi pārsvarā dzīvo diasporas situācijā, tad lūgšanu grupā iesaistīt ievērojamu daļu kāda atsevišķa uzņēmuma darbinieku būtu visai grūti, izņemot varbūt Latgalē. Taču arī neliels kādas iestādes vai uzņēmuma strādājošo pulciņš varētu sanākt kopā ārpus darba laika un darbavietas, piem., kādā Baznīcā, varbūt arī piesaistot kāda priestera garīgo vadību.

Pro devotis amicis Par mīļotiem draugiem
Deus, qui caritátis dona per grátiam Sancti Spíritus tuórum fidélium córdibus infudísti : da fámulis et famulábus tuis, pro quibus tuam deprecámur cleméntiam, salútem mentis et córporis ; ut te tota virtúte díligent, et quæ tibi plácita sunt, tota dilectióne perfíciant. Per Dóminum nostrum Iesum Christum Fílium tuum, qui tecum vivit et regnat in unitáte eiúsdem Spíritus Sancti, Deus, per ómnia sǽcula sæculórum. Amen. Dievs, kas tuvākmīlestības dāvanas caur Svētā Gara žēlastību esi ielējis savu ticīgo sirdīs, dāvā saviem kalpiem un kalponēm, par kuriem lūdzam Tavu žēlsirdību, dvēseles un miesas veselību, lai viņi Tevi no visiem spēkiem iemīlētu un to, kas Tev tīkams, pilnīgā mīlestībā darītu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu Tavu Dēlu, kas ar Tevi dzīvo un valda tā paša Svētā Gara vienībā, Dievs visos mūžu mūžos. Āmen.
Posted in Uncategorized | Komentēt