Tradicionālā latīņu Mise Aglonā

Aglonas bazilikas Sakrālais laukums 15. augusta agrā rītā bija slapjš un tukšs, bet bazilikas apakšējā stāvā bija manāma rosība. Priekštelpā aizsmakušās rīta balsīs bija dzirdami iedziedāšanās vingrinājumi un gregorisko dziedājumu fragmenti, bet Latvijas dievnamiem neparasti spilgti izkrāsotajā kriptā tika dievkalpojumam kārtots altāris veidā, kādu tas kopš savas uzstādīšanas nebija pieredzējis. Atmodušies svētceļnieki laipoja starp tiem, kuri vēl snauda uz kriptas grīdas. Kamēr visa Bazilika un svētceļnieku telšu pilsētiņa aiz žoga modās Dievmātes lielo svētku dienai, baznīcas apakšstāvā gatavojās kas “ekstraordinārs”, šoreiz pamatoti tā saukts.

Latvijas simtgades svinību noskaņā asociācija Una Voce Latvija vēlējās piedalīties Dievmātes debesīs uzņemšanas svētku svinībās Aglonā kā neliela svētceļnieku grupa, uzskatot, ka valsts jubileja būtu ļoti piemērots laiks atcerēties kristīgās ticības pirmsākumus mūsu zemē, noturot bazilikā Sv. Misi Romas rita tradicionālajā formā, ko pāvests Benedikts XVI nosauca par ekstraordināro formu, bet ko pie mums nereti dēvē par Tridentes Misi. Tieši šo dievkalpojuma formu Sv. Meinards un viņa darba biedri atnesa viduslaiku Līvzemē, tajā droši vien piedalījās lībiešu pirmmocekļi Kirjāns un Lajāns, to celebrēja mūsu jaunlaiku moceklis pr. Litaunieks, kā arī Gulagā – god. b. B. Sloskāns. Šai dievkalpojuma formai celta arī pati Aglonas bazilika.

Un tā Svētā Mise Romas rita tradicionālajā formā šogad atgriezās Dievmātes svētvietā, no kurienes reforma to reiz netaisni bija izraidījusi. Atgriezās kautri un pieticīgi – vienkāršākajā kalpošanas formā – ar vienu ministrantu, un pie kriptas altāra, aiz kura gan guldīts bīskaps Sloskāns. Šis dievkalpojums varēja notikt, Dieva apredzībai sakārtojot vairākus labvēlīgus apstākļus. Priesteris Vitolds Višņevskis, OFMCap, pēc savas iniciatīvas bija sācis apgūt kalpošanu tradicionālajā formā un tādā nolūkā divas reizes apmeklējis mācības “Ars celebrandi” Liheņas svētvietā Polijā. Šogad tur piekalpošanas mākslu apguva arī šīs Mises ministrants. Par to jau bija vēstīts portālā katolis.lv, un sīkāks ziņojums gaidāms arī šajā vietnē.

Pāvesta Benedikta XVI izdotā apustuliskā vēstule Summorum Pontificum īpaši norāda, ka pēc ticīgo grupu vēlēšanās tradicionālās Sv. Mises var noturēt svētceļojumu vietās un ka atbildīgā amatpersona ir attiecīgās svētvietas prāvests vai rektors (5. p., §3). Tādējādi šā gada 15. augustā arī pirmo reizi tika “izmēģināts” šīs Baznīcas tiesību normas pielietojums Latvijā.

Visus Sv. Misē korim paredzētos gregoriskos dziedājumus nodrošināja Schola Santi Meinardi no Rīgas. Taču dziedātās Mises (Missa cantata) pamatpazīme ir tā, ka tieši celebrējošais priesteris dzied visus sev paredzētos dziedājumus. Pr. V. Višņevskis visu, kas paredzēts, arī nodziedāja, ieskaitot abus lasījumus. Celsmīgi bija arī redzēt priestera godbijību un rūpību visu Misālē paredzēto darbību izpildīšanā. Tas, protams, ir raksturīgs visiem Baznīcas tradicionālajiem ritiem, ka tie neatvēl vietas garīdznieka “jaunradei” vai aktiermeistarībai, bet gan liek viņa personībai atkāpties Baznīcas tekstu un rubriku simfonijas priekšā, darbojoties in persona Christi – pēc Sv. Jāņa Kristītāja teiktā: “Viņam vajaga augt, bet man mazināties” (Jņ. 3:30).

Tādējādi asociācija Una Voce Latvija var būt pateicīga Visaugstajam par Viņa gādību, kuras rezultātā asociācijas ieguldītais organizatoriskais darbs varēja palīdzēt šai jau diezgan senajai iecerei īstenoties. Pateicība pienākas arī Rēzeknes un Aglonas bīskapam V. Eks. Jānim Bulim un Aglonas bazilikas prāvestam Daumantam Abrickim par atsaucību un doto atļauju Sv. Misei notikt tieši svētku dienā. Paldies arī Ogres Sv. Meinarda draudzes prāvestam Konstantīnam Bojāram, kurš aizdeva lietošanai vairākus dievkalpojumam nepieciešamos piederumus. Piedevām – daži fotoattēli no dievkalpojuma (autore Sandra Kuzņecova).

Paradisi porta per Evam cunctis clausa est et per Mariam Virginem iterum patefacta est. Alleluja.

Paradīzes vārti Ievas dēļ tika visiem slēgti un Jaunavas Marijas dēļ atkal atdarīti. Allelūja. (No 15. augusta Sv. Mises dziedājumiem).

Advertisements
Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Una voce | Komentēt

“Ak, laimīgā vaina!” Pārdomas par “Exsultet” dziedājumu (3)

Lieldienu laikam ritot uz beigām, tagad pabeidzam publicēt pr. M. Vildfeiera raksta fragmentus ar pārdomām par Lieldienu Vigilijas dziedājumu Exsultet un Dieva žēlastības pārpilnību, ko Viņš dāvā grēkā kritušajai cilvēcei. Iepriekš šajā vietnē jau bija publicēts Lieldienu Vigilijas dziedājuma Exsultet pilnā teksta latviskojums, kā arī pirmā daļa pr. M. Vildfeiera pārdomām par šo tekstu. Uz šā gada Lieldienu vigiliju iznāca tulkojuma otrā daļa. Un nu – nobeigums.


B. E. Peress Muriļo (1618 – 1682) “Pazudušā dēla atgriešanās” (reprodart.com)

Šī ir mācība par žēlastības pārpilnību (superabundantia); abundare nozīmē “plūst pāri”, superabundare – “plūst pāri bez mēra, aumaļām” . Izpirkšanas mērs tālu pārsniedz grēka mēru. Grēka izraktā nelaimes bedre ne tikai tiek piepildīta līdz sākotnējam līmenim, bet ar kaudzi, kas slejas augšup kā laimīgais pestīšanas kalns. Un tas tāpēc, ka vainas izpircējs ir nevis cilvēks, bet gan Dievcilvēks. Un Dievs var tikai rīkoties dievišķi; viņu dāsnumā neviens nevar pārspēt. […]

Žēlastības pārpilnība garantēta

Kāpēc gan mums tik grūti būt dziļi pārliecinātiem par nodrošināto žēlastības pārpilnību un tādēļ iekšēji aplaimotiem? Domāju, ka problēma ir lūk kur: sākotnējā stāvokļa žēlastības zudumu gan ar uzviju kompensē gandarīšanas žēlastība, taču ārdabisko dāvanu zudums saglabājas. Citiem vārdiem, kristīts bērns gan ir Dieva mīlēts, tomēr uz viņa kā nobrāzumi paliek pirmgrēka sekas. Tēlaini sakot, kristītais gan sirdī dzīvo debesīs (sal. Fil. 3:20), debesu Tēva klēpī, bet ar kājām stāv zemes dubļos. Tas ir kā līdz izturības robežai nospriegots loks, polarizācija, kur diemžēl daudziem kristiešiem spēcīgāks ir uz leju velkošais pols. Tikai ar neatlaidīgu vingrināšanos parastajos tikumos un arvien stiprāku ticību debesu pols pamazām kļūst noteicošais un tiek sasniegta “laimīgās vainas” svētlaime.

Apstiprinot teikto, es vēlētos parādīt četrējādu pielietojumu mācībai par žēlastības pārpilnību.

  1. Attiecībā uz ikvienu dvēseli. Mācība par “laimīgo vainu” protams attiecas ne tikai visas radības kopīgo gandarīšanu caur Dievcilvēku Jēzu Kristu, kuras dēļ Dievs Tēvs atkal at patiku uzlūko “attaisnoto Visumu”, bet arī uz ikvienu grēksūdzi, pat uz katru grēcinieka nožēlas aktu. Mūsu Kungs pats saka: “Debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag” (Lk. 15:7). Sv. Pijs no Pjetrelčīnas (Padre Pio) tik aizkustinoši to pasaka: “Katrs nožēlots grēks ir kā pērle mūsu debesu kronī.” Kādam manam ģimnāzijas klasesbiedram bija tante, kura pēc katras savas grēksūdzes izejot uz ielas pirmajam pretimnācējam uzdāvināja desmit vācu markas tikai aiz laimes, ka varējusi izsūdzēt grēkus. Vai var būt Sv. Augustīna domai vēl skaistāks apstiprinājums?
  2. Attiecībā uz laulību. Paradīzē – tā varētu pieņemt (bet nevaru to šeit sīkāk iztirzāt) – vīrieša un sievietes eksistence un viņu savstarpējā mīlestība bija atspulgs dievišķajai mīlestībai starp Tēvu un Dēlu. Tā bija dabiskās laulības cieņa. Caur grēkā krišanu laulāto statuss pārvērtās par nosodīto statusu. (Vācu vārdu spēle “Ehestand zum Wehestand“. –Tulk. piez.) Sākotnējā laime un pirmgrēka nelaime ir visciešākajā veidā saistīti. Kā arābu sakāmvārdā: “Laulība līdzinās aplenktam cietoksnim. Tie, kas atrodas ārpusē, grib tikt iekšā, un tie, kas atrodas iekšā, grib tikt ārā.” Kādas gan nejēdzības notiek dzimumdzīvē un laulībā cilvēku kritušajā stāvoklī! Caur pestīšanu Paradīzes stāvoklis netiek atjaunots; pirmgrēka ievainojumi paliek, ka arī noved pie visiem zināmajām laulības krīzēm. Taču žēlastība tiek atjaunota pārpilnībā: laulība tiek pacelta sakramenta augstumos, un sakramentālā “ekstra” izpaužas tajā, ka kristiešu savienība uz mūžu kļūst par atspulgu Kristus un Baznīcas mīlestībai (sal. Ef. 5:31f) – Ģertrūdes fon Lefortas vārdiem sakot, “gandrīz biedējoša analoģija” – katrā ziņā kaut kas augstāks nekā laulība Paradīzē.
  3. Attiecībā uz priesterību. Ādams paradīzē izpildīja arī priestera amatu un izpildīja slavas, pielūgsmes un pateicības kulta kalpojumu Dievam. Kritusī priesterība – es runāju par pagānisko, ne par Vecās Derības priesterību, kas jau bija Jaunās Derības priesterības pirmtēls – bija ļoti izkropļota. Lai atceramies tikai perversos priekšstatus par dievišķo – pagānu elkus, kas ir Visaugstā un Visusvētā apvainojumi, un briesmīgos cilvēku upurēšanu vai tempļa prostitūciju un tamlīdzīgas lietas. Caur pestīšanu tiek iedibināta priesterība, kas tālu pārsniedz to, kāda bija Paradīzē: katoļu priesteris ir “otrs Kristus”, “Dievs starp cilvēkiem”, greznots ar dievišķām pilnvarām – konsekrācijas un absolūcijas varu. Viņa priesterība ir tā pati, kas Dievcilvēka priesterība. Ja blakus atrastos divi biktskrēsli un vienā no tiem grēksūdzes uzklausītu pats Pestītājs, otrā – katoļu priesteris, tad attiecībā uz grēku atlaišanas varu […] būtu pilnīgi vienalga, kurā no abiem biktskrēsliem grēcinieks būtu nonācis. Turklāt – atšķirībā no Paradīzes priesterības – Jaunās Derības priesteris ir jaunavīgs, jo viņš bezgalīgi intīmi pieder Dievam un ir kā salaulāts ar Viņu.
    Kāds cēlums! Kāda cieņa! Un taču arī priesteri, un tieši viņi, nes savas priesterības dārgumus “māla traukos” (2 Kor. 4:7). Varbūt tieši mūsu laikos tas īpaši skaidri parādās. Kauns pat pieminēt medijos nonākušos dieva kalpu skandālus.
  4. Attiecībā uz Mariju. Vissvētās Jaunavas kā otrās Ievas personā žēlastības pārbagātība parādās īpašā spožumā, ja tikai mēs kaut nedaudz salīdzinām viņu ar pirmo Ievu, proti – pirms grēkā krišanas. Ieva bija vīra sieva; Marija ir Sv. Gara līgava. […] Ieva bija zemes valdniece; Marija ir debesu un zemes karaliene. Ieva bija žēlastības pilna, bet zemāka par eņģeļiem; Marija ir žēlastības pilna, bet augstāka par eņģeļiem, tuvāk Dievam pat nekā eņģeļi. Ieva bija bezvainīga ņemta no vīra ribas, t. i. bezvainīga no bezvainīgā, kā tuple tulpju dobē; Marija turpretī ir bezvainīgi ieņemta no diviem grēcīgiem vecākiem, zināmā mērā kā roze uz kompostkaudzes. Ieva bija skaista; Marija skaistāka, jo “skaistākā no visām”. Ieva bija (potenciāli) visu cilvēku māte, viņas pēcnācējiem bija jānāk no asinīm, no miesas iegribas, no vīra gribas; Marija ir Dieva māte, viņas pēcnācējs ir cēlies “no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas” (Jņ. 1:13). Katrā ziņā mēs saskatām otrajā Ievā nesalīdzināmu paaugstinājumu pār pirmo. Bet Marijas taču nebūtu, ja nebūtu bijis grēka.

Tēvs, es esmu grēkojis

Darīsim kā pazudušais dēls. Viņš, kurš pieprasīja savu mantojuma daļu, devās svešumā un ar netiklēm izšķieda savu mantu, nāk atpakaļ pie tēva. Un tēvs jau stāv un gaida, atpleš rokas un spiež pie savas sirds to, kurš nāk no mēslu bedres burtiskā un morāliskā ziņā. Tam, kurš neuzdrīkstējās tēvam acīs paskatīties un teica: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu (Lk. 15:21),” tēvs neveltī ne mazāko pārmetumu; viņš nesaka: “Ej uz cūkkūti un to iztīri!” Nē, gluži otrādi – viņš dabū skaistāko apģērbu un gredzenu, labākais no barotajiem teļiem tiek nokauts, un tad – dejas un mūzika. Jā, arī mums tā Lieldienās jāsūdz grēki – ar dejām un mūziku (tikai lūdzu, ne es to saku, to saka svētais Evaņģēlijs), – tad mēs būsim sapratuši izteicienu par “laimīgo vainu.”

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

“Ak, laimīgā vaina!” Pārdomas par “Exsultet” dziedājumu (2)

Pirms gada šajā vietnē tika publicēts Lieldienu Vigilijas dziedājuma Exsultet pilnā teksta latviskojums, kā arī pirmā daļa pr. M. Vildfeiera pārdomām par šo tekstu. Tagad turpinām publicēt šā raksta daļas.


Augšāmcelšanās: Sievietes un eņģelis pie tukšā kapa (www.breviary.net)

Lai saprastu Kristus veikto pestīšanas darbu, mums jāzina “izejas situācija” – cilvēks ar iedzimto grēku, tā sekām un – personiskajiem grēkiem. Kā izskatās šī situācija?1

Paradīzē cilvēks bija apveltīts ar svētdarīgo žēlastību. Tā bija nepelnīta Dieva dāvana. Žēlastība – latīniski gratia – saistīta ar vārdu gratis – “par velti” – tā ir tikai un vienīgi dāvana. Dievs varēja zemes iemītnieku radīt arī bez žēlastības stāvokļa. Tad viņš būtu Dieva kalps, bet ne Dieva bērns, Visaugstā radīts, apveltīts ar garu un tātad –radīts, Bībeles vārdiem runājot, “pēc Dieva attēla“, bet ne “pēc Dieva līdzības” (Rad. 1:27). Dievs mums, cilvēkiem būtu liels un absolūts kungs, bet ne tēvs. Arī tas būtu bijis ļoti daudz: jo lielāks kungs, jo lielāks gods būt tā kalpam. Viņam nebūtu nekad ļauts skatīt Dievu vaigu vaigā. Bez žēlastības nav domājama dievbērnība, nedz draudzība ar Dievu. Aristotelis saka, ka starp dieviem un cilvēku draudzība nav iespējama. Un viņš to arī pamato, sacīdams, ka draugi allaž ir vienlīdzīgi, bet tas šajā gadījumā tā nevar būt. Viņam kā pagānam ir pilnīga taisnība.

Taču Dievs mūs Paradīzē bija iecēlis savu bērnu kārtā no tīras mīlestības, tā sacīt, dāvājis mums kaut ko no sevis – iedēstījis mūsu dvēselē kripatiņu dievišķības, proti žēlastību, un mūs tā bezgalīgi paaugstinājis, tā lai mēs varētu ar Viņu veidot attiecības kā ar tēvu vai kā draugu. Viņš mūs bija darījis par savas dabas dalībniekiem (2. Pēt. 1:4). Viņa miesiski garīgais radījums nebija tikai Dieva attēls, bet viņam piemita arī Dieva līdzība.

Šajā brīnišķajā kosmosā kā bumbas sprādziens ienāk grēks. Cilvēks ir sagrēkojis, neizturējis pārbaudījumu, nepaklausījis Dieva pavēlei. Pēc jau teiktā tas nozīmē, ka viņš ir apvainojis ne tikai savu kungu jeb “priekšnieku”, bet arī tēvu. Tas būtu, it kā dēlam iespļautu savam tēvam sejā. Kādas bija sekas? Tās varēja būt tikai tādas, ka tēvs saka: “Pazūdi! Prom no manām acīm!” Tas nozīmē – cilvēks ir zaudējis žēlastību. Viņa vaina ir jo lielāka, jo lielāks bija žēlastības daudzums. Ja cilvēks būtu tikai kā vergs sagrēkojis, arī viņa vaina nebūtu ne tuvu tik liela.

Ievainotā daba

Bet ne tikai tas. “Spoliatus in gratuitis, vulneratus in naturalibus“, saka Tridentas koncils: “žēlastība atņemta, daba ievainota”. Galvenais zaudējums bez šaubām ir žēlastība, mīlestības attiecības ar Visulabo. Taču klāt nāk ievainojums dabiskajā jomā, ko sauc arī par “ārdabisko (praeternaturalium) dotumu” zaudējumu. Tie ir divi miesīgi dotumi: nepakļautība ciešanām un nemirstība. Tagad cilvēks ir padots ciešanām un nāvei. Un vēl četri dvēseles ievainojumi:

  1. Neziņas vaina (vulnus ignorantiae) – tas ir saprāta ievainojums. Tas nozīmē, ka cilvēks atrodas lielā neziņas tumsā par mūžīgajām patiesībām, par savu izcelsmi un savu galamērķi. Pietiek tik uzlūkot dažādās reliģijas, to elkus Baālu, Marduku, Kamošu, Zevu, Hēru, Votānu un kā vēl tos visus sauc ar visām viņu perversijām. Un drausmīgā neziņa par ticības lietām mūsdienās …. Nav runa par dabaszinātnisko un tehnisko sapratni, milzīgajiem sasniegumiem fizikā, ķīmijā vai bioloģijā (sociologs F. Ferraroti runā par “lieliski informētiem idiotiem” (Franco Ferrarotti, Homo sentiens, Napoli 1995, 108. lpp.), bet gan par Dieva atziņu un mūsu mūžīgās sūtības un tikumiskā labuma apzināšanos. “Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla – tautas” (Is. 60:2), lūk kas ir domāts.
  2. Netaisnības vaina (vulnus iniquitatis) – tas ir gribas ievainojums. Tā ir ļaunprātība, kā Rakstos teikts: “Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām” (Rad. 8:21). Griba ir samaitāta un vairs nav vērsta uz godīgumu, svētumu, bet gan uz savu ego, tā ir egoistiska, egocentriska. Mēs uzskatām sevi par vissvarīgākajām personām no visiem.
  3. Vājuma vaina (vulnus infirmitatis) – tas ir, ja tā to var saukt, cīņtieksmes (lat. appetitus irascibilis, v. zornmütiges Strebevermögen)2 ievainojums: kad mums jātiecas pēc augstākiem mērķiem, jāiztur pretdarbība, jāiztur lielas ciešanas, mēs ātri kļūstam vāji.
  4. Negausības vaina (vulnus concupiscentiae) – jutekliskās tieksmes ievainojums. Tas attiecas uz tieksmju savaldīšanu attiecībā uz baudu ēšanā, dzeršanā, dzimumdzīvē. Kādas tik atkarības, mānijas, slikti ieradumi un perversijas nav sastopamas šajā jomā! Kam ir bijusi saskarsme ar alkoholiķi vai narkomānu, zina, ko tas nozīmē. […]

Starp citu, lai labāk saprastu, šiem četriem ievainojumiem ir arī ārstniecības līdzekļi – četri cilvēciskie tikumi: neziņas vaina jādziedina ar apdomības tikumu, netaisnības – ar taisnīguma, vājuma – ar drosmes un negausības vaina – ar mērenības tikumu.

Lūk, tādā situācijā atrodas cilvēks bez žēlastības un ārdabiskajiem dotumiem. Vai te nebūtu pa visu pasauli jākliedz: Ak, nelaimīgā vaina?

Pestīšanas žēlastība – godpilnāka nekā dzīve Paradīzē

Un tad – pilnīgi nepelnīti, vēl nepelnītāk, kā pirmajā reizē – otro reizi pasaulē ienāk žēlastība, šoreiz ne vairs sākotnējā stāvokļa žēlastība,bet pestīšanas žēlastība: iežēlošanās un mīlestība, vēl lielāka un godpilnāka nekā tā bija Paradīzē. […] Dieva apžēlošanās dēļ vaina kļūst par iemeslu laimei. Tas, kurš kļūst par dalībnieku atjaunotajā Dieva Mīlestībā, ir saņēmis lielāku žēlastību nekā pirmie cilvēki Paradīzē. Kapēc? Jo Dievs savu žēlastību dod vairs ne nevainīgai personai, kā tas bija Paradīzē, bet gan grēciniekam, netaisnajam, atmestajam, spitālīgajam. Un tā ir daudz leilāka žēlastība. Ja es noliecos pie smirdīga ubaga un to ieaicinu ķēniņa pilī, tā ir protams daudz lielāka žēlastība, nekā ielūgt kādu nevainojamā izskatā. Un tas ir kristietības brīnumainais, īpašais diženums, kas nav nekur citur uz pasaules. Kura tauta, kura reliģija gan apdziedātu vainu kā laimīgu? Nekur citur kā kristietībā tas nav iespējams,  jo tikai tur ir notikusi īsta atpestīšana. Tas ir tas, ko katrā Sv. Misē lūdzas otrajā upurēšanas lūgšanā: “Dievs, kas esi cilvēka dabas vērtību brīnišķīgi radījis un vēl brīnišķīgāk atjaunojis (mirabilius reformasti) “.  Un Sv. Pāvils raksta: “Bet kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība” (Rom. 5:20). Katram nāktos to likt aiz auss un rakstīt sev uz pieres un visur citur: tā ir īstenība, no kuras kristieti – Lieldienu cilvēkam – jādzīvo. Ja mēs saskrāpējam kāda priekšmeta lakoto virsmu, tad varbūt ar lielām pūlēm mums izdotos skrāpējumu atkal noslīpēt un atjaunot virsmai sākotnējo izskatu. Bet Dievs nav nekāds krāsotājs. Viņš ne tikai piepilda ieleju, bet dara vēl ko lielāku, skaistāku, godpilnāku, – Viņš no ielejas izveido kalna virsotni.

Augstāk nekā Ādams Paradīzē

No žēlastības viedokļa tātad esam pacelti pāri Ādamam, kāds viņš bija Paradīzē, jo esam saņēmuši lielāku mīlestību nekā pirmais cilvēks Ēdenes dārzā. Tas ir sauciena “Ak laimīgā vaina!” saturs. Arī kāzu mielastā Kānā vispirms dzēra mazvērtīgu vīnu, tad tika pasniegts augstvērtīgais. Vēl citas Rakstu vietas apstiprina šo laimi: “Bet ar žēlastības dāvanu nav tā kā ar pārkāpumu; jo, ja viena noziedzības dēļ daudzi miruši, tad jo vairāk Dieva žēlastība un viena cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastības dāvana pārpilnībā nākusi pār daudziem….  Jo ja viena vainas dēļ nāve kļuva valdniece caur vienu, tad jo vairāk tie, kas pārpilnībā saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas, būs valdnieki dzīvībā caur Vienu, Jēzu Kristu. ” (Rom. 5:15,17). Kungs pats saka: ” Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā” (Jņ. 10:10).  Un vēlreiz Sv. Pāvils: ” Viņā mums pestīšana caur Viņa asinīm, grēku piedošana saskaņā ar Viņa žēlastības bagātību, kas pārpilnībā piešķirta mums visā gudrībā un saprašanā” (Ef. 1:7,8).

Nepārspējami argumentē Sv. Kirils Jeruzālemietis: “Nav nekāda mazā vērtība tam, kurš par mums nomira. Tas nebija nekāds jērs, nedz arī tikai cilvēks vien, nedz eņģelis, bet gan iemiesotais Dievs.Grēcinieka netaisnība nebija tik liela kā tā taisnīgums, kurš par mums nomira. Mēs neesam tik daudz grēkojuši, cik pāri pacēlās savā taisnīgumā tas, kurš par mums ziedoja savu dzīvību” (Kat. 13,33). Brīnišķīgi un ļoti uzskatāmi Sv. Jānis Zeltamute: “It kā vīrs ar 10 obolu parādu tiktu iemests cietumā, un ne tikai viņš, bet viņa dēļ arī viņa sieva, bērni un kalpi, un kāds cits atnāktu un samaksātu ne tikai tos 10 obolus, bet pat 10000 talentu zelta, un turklāt šos apcietinātos ievestu ķēniņa pilī un nosēdinātu augstā tronī un ļauti viņam piedalīties lielākajos godos – kreditoram nu būtu savi 10 oboli jāaizmirst, – tā arī noticis ir ar mums. Jo daudz vairāk Kristus ir samaksājis, nekā mēs bijām parādā, un vēl lielākā mērā nekā bezgalīgā jūra pārsniedz lielumā ūdens  pilienu” (In ep. ad Rom. Hom. 10,2). Un tad vēl Romas Katehisms: “Cena, ko Viņš par mums samaksāja, ne tikai atbilst mūsu parādam, bet to tālu pārsniedz” (I:5:15).


Turpinājums (cerams) sekos.



1. Par šo tēmu sīkāk sk. P. Cirsis, Dogmu Dievs, I, 104–123. lpp., sal. KBK 355–421. (Tulk. piez.)
2. Sholastiskās psiholoģijas terminoloģija latviešu valodā, liekas, vēl ir tapšanas stadijā. Neseni mēģinājumi šajā jomā atrodami pr. O. Jablonska, OP, tomisma vietnē. (Tulk. piez.)

Publicēts iekš Lieldienas, Teoloģija | 1 komentārs

“Tenebrae” dievkalpojumi

Džoto (ap 1306. g.) Jūdas skūpsts (Wikipedia)

Kad Gavēņa laika ritējums aizvien vairāk pietuvojas Lieldienām, Baznīca savos dievkalpojumos pastiprināti pievēršas Kristus ciešanu apcerei. Tas izpaužas gan izvēlētajos tekstos, gan arī ceremonijās. Trīs pēdējās Gavēņa dienās tiek svinēti tā sauktie “Tumsību” (latīniski tenebrae) dievkalpojumi, kas ir Kanonisko stundu nakts un rīta lūgšanas (Matutīns un Laudes), bet kas tradicionāli tiek dziedāti attiecīgās iepriekšējās dienas vakarā.

Nosaukums ir cēlies no tā, ka Jēzu piesitot krustā, saule uz trim stundām aptumšojās (Mt. 27:45), kas atspoguļots arī vienā no dziedājumiem. Tāpat arī Viņš pats savas apcietināšanas brīdī teica, ka ir pienākusi stunda “tumsības varai” (Lk. 22:53).

Šogad, Lielās Ceturtdienas priekšvakarā – trešdien, 28. martā plkst. 20.00, Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā notiks pirmais no šiem dievkalpojumiem – kā ievads Trīs Svētajām Dienām (Triduum), kurās Baznīca ik gadu izdzīvo Kristus ciešanu noslēpumu. Domājams, ka visā garumā šis dievkalpojums Latvijā notiks pirmo reizi kopš 60. gadu reformām. Gregorisko dziedājumu ansamblis Schola Sancti Meinardi, dažus iepriekšējos gadus Ogrē un Rīgā ir dziedājis atsevišķas daļas. Šoreiz līdzdarbosies arī kamerkora Versija dziedātāju grupa, lai līdzās gregoriskajiem dziedājumiem varētu iekļaut arī dažus daudzbalsības paraugus.

Kā tas ir arī visās citās gada dienās, Matutīns sastāv no psalmiem un lasījumiem. Pirmajā no Tenebrae dievkalpojumiem tiek apcerēta Jūdas Iskariota nodevība, Pēdējās Vakariņas un Jēzus apcietināšana Ģetzemanes dārzā. Baznīca tam izvēlējusies attiecīgus responsoriju tekstus. Psalmi šajā dienā tiek ņemti secīgi no Psalmu grāmatas sākot ar Ps. 68, tā kā tie tradicionāli ir dziedāti ceturtdienās. Tā kā šoreiz dievkalpojuma kārtība prasa 9 psalmus, tad tiek dziedāti Ps. 68–76.

Pirmie trīs lasījumi šajās trijās dienās ņemti no pravieša Jeremija Raudu dziesmām, kur tas apraud postu, kas Jeruzālemi piemeklējis, kad tā novērsās no sava Dieva. Bet to pašu var attiecināt uz jebkuru valsti un sabiedrību, kas negodina Dievu, vai arī atsevišķa grēcinieka dvēseli. Katrs no šiem lasījumiem beidzas ar saucienu “Jeruzāleme, Jeruzāleme, atgriezies pie Kunga sava Dieva!”

Raudu dziesmās senebreju valodā katrs pants sākas ar citu burtu alfabēta secībā. Latīņu valodā iegājies, ka šie ebreju burtu nosaukumi tiek izdziedāti īpašā melodijā tāpat kā pārējais teksts. Ja Romas antifonālē visiem deviņiem (pa trim katrā dienā) lasījumiem ir viena un tā pati melodija, tad dažādās Eiropas zemēs viduslaikos izveidojās paradums katru lasījumu dziedāt citā melodijā. Ja internetā klausāmies mūsdienās noturētu šādu dievkalpojumu videoierakstus, tad līdzās vienīgajai Romas melodijai populāri ir tā sauktie spāņu jeb mozarābiskie toņi. Nav zināms, kādus lasījumu toņus izmantoja viduslaiku Livonijā, taču 20. gs. 20. gados drukātajās baznīcas dziedājumu izlasēs Cantionale ecclesiasticum, kuras bija domātas Polijas diecēzēm, bet kuras tika izmantotas arī Latvijā, ir arī atrodami deviņi dažādi lasījumu toņi, kuri pilnīgi atšķiras no “spāņu” toņiem. Noskaidrots, ka šīs melodijas jau sastopamas 16. gs. Krakovā drukātajos izdevumos, bet pirms tam – Dienvidpolijā izgatavotajos rokrakstos, piem., 14. gs. Ķelces antifonālē.

Lūk, salīdzinājumam melodija no Romas antifonāles, kas domāta visiem Raudu dziesmu lasījumiem:

Bet tagad – “poļu” melodiju paraugi:

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

Kā var viegli redzēt, melodijas (izņemot 3.) ir savstarpēji radniecīgas un uzskatāmas par Romas melodijas variantiem, īpaši 1. un 5., kamēr 2., 4., 6.–8. atšķiras ar recitācijas nots augstumu. Tā nu varam teikt, ka izmantosim Baznīcas mūzikas lokālo tradīciju, kura pat nebūdama vienīgi Latvijai raksturīga, tomēr ir īpaša šai Eiropas daļai un lietota Latvijā sākot no pēcreformācijas laika.

Nākamie trīs lasījumi ņemti no Sv. Augustīna Psalmu komentāriem. Lūk, daļa no šī teksta (neoficiāls tulkojums):

Nedomājiet, ka bez kādas jēgas ir ļaunie šajā pasaulē un ka Dievs neko labu caur viņiem nedara. Katrs ļaunais vai nu tāpēc dzīvo, lai labotos, vai lai caur viņu labais tiktu pārbaudīts. Tātad – kaut tie, kas mūs tagad pārbauda, atgriezos un tiktu pārbaudīti kopā ar mums! Tomēr kamēr viņi mūs tā pārbauda, neienīdīsim viņus, jo mēs nezinām, vai kāds no viņiem savā ļaunumā paliks līdz galam. Un lielākoties, kad tu šķieties ienīstam savu ienaidnieku, tu nezinādams ienīsti savu brāli. Par Velnu un viņa eņģeļiem Svētajos Rakstos ir teikts, ka tie nolemti mūžīgajai ugunij. Tikai viņu labošana ir bezcerīga, pret kuriem mēs izcīnām apslēptu cīņu, kurai mūs apbruņo Apustulis, teikdams: “Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās,” tas ir, ne pret cilvēkiem, ko redzam, “bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem.” Lai tu nedomātu, kad viņš saka “pasaules”, ka dēmoni ir debesu un zemes valdnieki, kad viņš saka “pasaules”, saka “šīs tumsības pasaules”, saka – šīs pasaules mīlētāju “pasaules”, saka – bezdievju un netaisno “pasaules”, saka – tās “pasaules”, par kuru Evaņģēlijs saka: “un pasaule Viņu neatzina.”

Pēdējie trīs lasījumi šai dienai ņemti no Sv. Pāvila 1. Vēstules korintiešiem (11:17–34), kurā viņš stāsta par Vissvētākā Altāra sakramenta iedibināšanu un brīdina no tā necienīgas pieņemšanas.

Tenebrae dievkalpojumos iztrūkst vairākas ceremoniāla sastāvdaļas, kas parasti Matutīnā un Laudēs ir citās gada dienās. Dievkalpojuma sākumā nav parastais Deus in adjutorium…, psalmu beigās un responsorijos netiek dziedāts Gloria Patri…, lektors pirms lasījumiem nesaņem svētību, netiek dziedātas himnas. Tomēr ir īpatnības, kas savukārt nav citās dienās. Altārtelpa tiek apgaismota arī īpašu svečturi, kurā ir 15 sveces. Tās visas ir aizdegtas dievkalpojuma sākumā, bet pēc katra psalma viena tiek nodzēsta. Beigās tiek nodzēstas arī sveces uz altāra un citi gaismekļi baznīcā; paliek degam tikai viena svece svečtura virsotnē. Skanot dziedājumam Christus factus est, tā tiek nolikta uz altāra, tad paslēpta aiz tā, bet beigās, dievkalpojuma dalībniekiem sataisot troksni (strepitus), atnesta atpakaļ. Abats P. Geranžē to komentējot raksta: “Dieva Dēla godība tiek aptumšota un tā sakot aizsegta ar pārestībām, ko viņš pārcieta.” Viņš, kam pirms dažām dienām uzgavilēja kā Izraēļa ķēniņam, ir kļuvis par pravieša Isaja aprakstīto “sāpju vīru” (Is. 53:2–4), kurš caur Dāvida muti saka: “Esmu tārps, ne cilvēks” (Ps. 21:7). Viņa mācekļi ir ieļaunojušies un aizbēguši (Mk. 14:27), pat Pēteris liedzas viņu pazīstam. Svece uz altāra simbolizē upuri Golgātā, tā pēc tam tiek apslēpta kā Pestītājs, kad tika guldīts kapā. Bet zemei nodrebot kaps atvērās un Dzīvības valdnieks atkal bija savu mācekļu vidū.

Vietne Rorate Caeli piedāvā ieskatu, kā šiek dievkalpojumiem gatavojas Vaiomingas Katoļu koledžas docētāji un studenti, kuri tagad koledžas kapelā tos jau notur visas trīs dienas. Arī daudzās citās draudzēs, kur piekopj Romas rita tradicionālo formu, šie dievkalpojumi ir kļuvuši par iemīļotu Lielās nedēļas sastāvdaļu.

 

Publicēts iekš Baznīcas mūzika, Gavēnis, Gregoriskie dziedājumi, Kanoniskās stundas | Komentēt

Gregoriskie dziedājumi mobilajā tālrunī. Trīs lietotnes mūsdienīgam kantoram

Tā kā tagad gandrīz katrai dzīves situācijai un cilvēka darbības jomai ir atbilstoša mobilā telefona lietotne (aplikācija), arī Baznīcas dziedājumu joma nevar palikt malā, un dažādi gregoriskās dziedāšanas un programmēšanas entuziasti vai to grupas piedāvā saviem kolēģiem iespēju respektablās Baznīcas dziedājumu grāmatas aizstāt ar krietni vieglākajām un lietojumā daudzpusīgākajām elektroniskajām ierīcēm.

Dievkalpojumu kongregācijas prefekts V. Em. Roberts kardināls Sara gan uzskata mobilo telefonu izmantošanu lūgšanā par nepiemērotu, jo šī ierīce nav veltīta dievkalpojumam vien, bet tiek izmantota arī profāniem nolūkiem. Varbūt tiešām dziedāšanai dievkalpojumā grāmatām būtu dodama priekšroka, taču mācību un mēģinājumu procesā elektroniskie palīglīdzekļi var noderēt. Tāpēc šeit aplūkosim trīs lietotnes Square Note, Chant Tools un Schola Cantorum. (Aicinām noklikšķināt uz attēliem, lai tos apskatītu tuvāk).

Square Note starp trim “sāncensēm” noteikti sevi piesaka ar vislielāko pašapziņu. Tai ir lietotājam draudzīgs iekārtojums apvienojumā ar glītu un liturģiskajai sezonai piemērotu vizuālo noformējumu, kā arī tā ir par maksu (3.39 eiro). Programmas autori ir konsekrētas personas – pr. Metjū Spensers un br. Stīvens Spensers no Sv. Jāzepa oblātiem. Lietotnē dziedājumi atrodami caur vairāklīmeņu izvēlnēm atbilstoši dziedājuma veidam (Mises formulāra mainīgās daļas vai arī nemainīgo daļu “komplekts” I–XVIII pēc Graduale romanum). Mainīgās daļas gan Romas rita tradicionālajai, gan jaunajai formai sakārtotas pēc liturģiskās sezonas vai datuma. Ar grāmatzīmju palīdzību iespējams izveidot dziedājumu izlasi, lai, piemēram, viena dievkalpojuma laikā nav dziedājumi jāmeklē pa dažādām lietotnes daļām. Dziedājumu notis ir acij labi uztveramas arī neliela telefona ekrānā. Mācību nolūkā iespējams melodiju atskaņot dažādā skaņas augstumā, sākot no jebkuras teksta vietas. Iespējams iestatīt ierīci, lai ekrāns patvaļīgi nenodziest.


Autori apgalvo, ka lietotne ietver ap 600 dziedājumu, kuru skaits palielinās ar katru atjaunināto versiju. Pašreizējā versijā 1.5.1 (13.10.2017.) ietilpst visi 18 Sv. Mises nemainīgo daļu “standartkomplekti”, Credo (6 versijas), Asperges (3 versijas) un Vidi aquam dziedājumi. Sv. Mises mainīgo daļu dziedājumi ir atrodami visām svētdienām un Lieldienu cikla svētkiem (abās rita formās), svētajiem veltīto piemiņas dienu kopīgajiem formulāriem, kā arī dažiem citiem lielajiem svētkiem. Piedāvājumu papildina “populāru” dziedājumu izlase – Dievmātes antifonas, Tantum ergo, Te Deum (3 versijas) u. c.

Pašreizējā versija aizņem 37 MB mobilās ierīces atmiņas. Tā ietver visas lietošanai nepieciešamās komponentes, tāpēc nav nepieciešama pieeja mobilajam tīklam vai WiFi. Programma regulāri un bez papildu maksas tiek atjaunināta. Par Square Note var lasīt arī kāda priestera recenziju, kā arī diskusiju Baznīcas mūzikas forumā.

Atšķirībā no Square Note cita gregorisko dziedājumu lietotne Chant Tools ir par velti, un tā nav mākslinieciski nekādi izdaiļota, toties ir ļoti lietišķi orientēta. Tā ir mobilā versija tiešsaistes redaktoram (uz Illuminare Score Editor bāzes), kas domāts lietošanai uz datora. Programma sastāv no četriem moduļiem, kas kopā aizņem 7 MB. Autors Bendžamins Blūmfields.

Droši vien visvairāk izmantotais no 4 moduļiem būs Sv. Mises dziedājumu redaktors Propers Tool. Nosaukums norāda uz Sv. Mises mainīgajām daļām (angl. propers, no lat. proprium), kas var būt atšķirīgas katrai Baznīcas kalendāra dienai (introits, graduāls, allelūja, trakts, ofertorijs, komūnija). Patiesībā šis rīks ietver arī korim/tautai domātās nemainīgās daļas (Kyrie, Gloria, Credo, Sanctus, Agnus Dei), kā arī speciālus Sv. Mises kārtības dziedājumus (Asperges svētdienas galvenās Mises sākumam, Ite Missa est Mises nobeigumam). Ar “izritināmu” izvēļņu palīdzību iespējams vizualizēt visus dziedājumus tādā kārtībā, kādā tie tiek izpildīti Sv. Misē, kā arī noslēpt tos, ko konkrētajā reizē nevēlas dziedāt, piem., ja tā vietā plānots dziedāt daudzbalsīgu versiju. Sasaistē ar mobilā telefona kalendāra funkciju, atverot lietotni, lietotājam tiek piedāvāts attiecīgās dienas datuma dievkalpojums, taču ir iespējams ritināt izvēlni, līdz atrod citu vajadzīgo datumu. Piedāvāti tiek dievkalpojumi gan no Lieldienām un Ziemassvētkiem piesaistītā svētdienu kalendāra (Proprium temporum), gan datumiem piesaistītā svēto piemiņas dienu kalendāra (Proprium sanctorum). Ir vēl iespējas izvēlēties dažādas īpašas Mises (piem., par mirušajiem), kā arī izmantot “sastādi pats” funkciju, kur var izvēlēties mainīgās daļas pēc to tekstu iesākuma vārdiem. Gala rezultātā lietotājs iegūst visus izvēlētos dziedājumus vienā garā nošu lapā, ko tad var ar pirkstu bīdīt uz priekšu un dziedāt. Iespējama izvēle arī starp tradicionālo “Tridentes” vai arī reformēto (“Novus ordo”) Romas rita formu. Tāpat kā Square Note, arī šeit iespējams melodijas atskaņojums ar transpozīciju.

Psalm Tone Tool līdzīgā veidā ļauj izveidot nošu lapu jebkuram no 150 psalmiem gandrīz jebkurā psalmtonī (skaņkārtā) ar visām biežāk lietotajām kadencēm. Papildus psalmiem doti arī populārākie Sv. Rakstu dziedājumi (cantica), kas ir ārpus psalmu grāmatas (Magnificat, Benedictus, Benedicite, u. c.). Ir iespejams izvēlēties psaltoņa svinīgo formu (ar vairāk melodijas locījumiem), kā arī Sv. Mises introita pantos lietojamos toņus. Ir iespējams izvēlēties gan Vulgātas, gan Jaunās Vulgātas latīņu teksta versiju.

GABC Transcription Tool ir redaktors dažādu dziedājumu rediģēšanai GABC kodējumā. Ekrāns sastāv no trim logiem, no kuriem vienā var ievadīt tekstu ar akcentiem, otrā – nošu augstuma un ritmisko figūru vērtības GABC kodējumā. Vienu rediģējot, izmaiņas atspoguļojas otrā. Iespējams pārslēgties uz kopīgu logu, kas satur pilnu GABC programmas tekstu (Show integrated GABC). Šī pēdējā rediģēšanas iespēja pieejama arī moduļos Propers Tool un Psalm Tone Tool. Visos gadījumos, rediģēšanas rezultāti atspoguļojas trešajā logā, kur redzams iekodētais dziedājums nošu formā.

Neapšaubāmi, ka mobilajā telefonā šī rediģēšana nevarētu būt sevišķi ērta. Tās priekšrocības labāk izmantot ar datoru interneta tiešsaistē (te arī videopamācība). Izveidoto nošu lapu var saglabāt vienā failā PDF formātā un izmantot bez tiešsaistes vai izdrukātā veidā. Tā kā programma pati veido pārejas no vienas nošu līniju sistēmas nākamajā, reizēm izskats var izrādīties ne visai labs. Tas prasa no lietotāja eksperimentēt ar dažādiem papildu iestatījumiem. Programmas defektu dēļ dažas nošu formas (neumas) noteiktos kontekstos tiek izvietotas ar nepareizām atstarpēm, ko var izlabot var tikai eksperimentējot redaktora režīmā. Strādājot ar datoru, reizēm var būt ērtāk rediģēšanu veikt kādā teksta redaktorā (piem. MS Word) un pēc tam gatavo programmas tekstu iekopēt jebkura moduļa GABC redaktora logā. Protams, tad ir jāzina GABC kodi. Dažādus šo kodu sarakstus var atrast internetā (cits variants).

Nopietnam publicēšanas darbam (nošu grāmata, žurnāla raksts) tomēr nepieciešama pilna programmu komplekta Gregorio instalēšana datorā. Tā apraksts pārsniegtu šī mobilo lietotņu apskata ietvarus.

Schola Cantorum (agrākais nosaukums Chant Master) atšķirībā no abām iepriekšējām vēl ir agrīnā attīstības stadijā un nepretendē uz Graduale romanum aizstājēja lomu. Tā domāta kā mācību līdzeklis gregorisko dziedājumu apgūšanai. Tā ietver nelielu dziedājumu krātuvi (pagaidām tikai 6 dziedājumi), kurus var vizualizēt un atskaņot dažādās transpozīcijās. Lietotne arī darbojas kā redaktors, kurā lietotājs pats var ievadīt dziedājumus. Anonīmais programmas autors gan norāda, ka visas neumas pagaidām vēl nav iespējams lietot. Lietotne ir bezmaksas un aizņem 6 MB. Notis glabājas txt formātā un izmanto nestandarta kodējumu.

Rezumējot jāsecina, ka Square Note  ir iesācējam lietotājam visvieglāk apgūstamā lietotne, kura turklāt vēl ietver gandrīz visus dziedājumus, kas draudzes Misē svētdienās un lielajos svēkos varētu būt vajadzīgi. Pieredzējušam dziedātājam interesantāka varētu būt lietotne Chant Tools. Tās galvenā priekšrocība ir “viss dievkalpojums vienā lapā”. Turklāt Romas rita tradicionālajā formā tā piedāvā svēto piemiņas dienu formulārus visām gada dienām. Protams, vislabāk ir izmēģināt un gūt iespaidu katram pašam.

Publicēts iekš Baznīcas mūzika, Gregoriskie dziedājumi | Komentēt

Starptautiskās Federācijas Una Voce Ģenerālā asambleja un Svētceļojums “Populus “SummorumPontificum” – 2017″

Skats uz Vatikānu no FIUV Ģenerālās asamblejas norises vietas.

No 2017. gada 15. līdz 17. septembrim Romā norisinājās Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) kārtējā Ģenerālā asambleja. Kā jau pirms diviem gadiem, arī šoreiz tā tika rīkota vienlaicīgi ar ikgadējo svētceļojumu Populus Summorum Pontificum. Abu sarīkojumu datumi bija izvēlēti, lai tie sakristu ar desmitgadi, kopš spēkā stājās pāvesta Benedikta XVI apustuliskās vēstules Summorum Pontificum normas.

Ģenerālajā asamblejā klātienē piedalījās delegāti no Anglijas un Velsas, Austrālijas,  Čehijas, Francijas, Itālijas, Īrijas, Japānas, Krievijas, Latvijas, Meksikas, Nīderlandes, Polijas, Portugāles, Skotijas un Vācijas, bet vēl vairāk valstu nacionālo asociāciju bija pārstāvētas pilnvarojuma ceļā. Slēgtā sēde tika sākta ar himnu Veni Creator Spiritus, lai piesauktu Sv. Gara palīdzību veicamajā darbā, kā arī 129. psalmu (De profundis) par mirušo FIUV biedru dvēseļu atdusu. Asambleja ievēlēja jaunu Federācijas Padomi. Par Federācijas prezidentu atkārtoti ievēlēja Meksikas pārstāvi Felipi Alanisu Suaresu. Tika pieņemtas arī nelielas izmaiņas Federācijas statūtos. Asamblejas gaitā notika arī delegātu tikšanās ar arhibīskapu Gvido Poco (Pozzo), Pontifikālās komisijas Ecclesia Dei priekšsēdi, kuras pārziņā ir visi jautājumi, kas saistīti ar tradicionālā latīņu rita lietošanu.

Ģenerālās Asamblejas ietvaros notika Atklātais forums, kurā klātesošos uzrunāja un uz viņu jautājumiem atbildēja V. Em. Raimonds kardināls Bērks (Burke). Bijušais FIUV prezidents Leo Derroks (Darroch) prezentēja savu grāmatu “The History of the Foederatio Internationalis Una Voce“, kur apskatīta FIUV vēsture pirmo divu prezidentu darbības laikā (1964.–2003. g.). Savukārt franču organizācijas La Paix Liturgique pārstāvis prezentēja četrās valodās izdotu grāmatu, kurā sakopoti 11 socioloģisko aptauju rezultāti, kas veiktas 9 valstīs, par katoļticīgo attieksmi pret “Tridentes” Misi.

Gan FIUV Ģenerālās asamblejas, gan svētceļojuma kulminācija bija Svinīga Pontifikālmise Vatikāna Sv. Pētera bazilikā, ko pie Sv. Pētera katedras altāra upurēja arhibīskaps G. Poco. To ievadīja garīdznieku, ordeņbrāļu un -māsu un ticīgās tautas procesija pa Romas ielām no baznīcas S. Maria in Vallicella jeb Chiesa Nuova uz Vatikānu. Sv. Misē kopā ar lielu skaitu priesteru un prelātu asistēja kardināli Bērks un Brandmillers. Tika nolasīta pāvesta Franciska uzdevumā Sv. Krēsla valsts sekretāra sūtītā apsveikuma un svētības vēstule svētceļojuma dalībniekiem. Koris, attiecīgajās vietās piedaloties arī tautai, dziedāja īpaši šim gadījumam A. Porfiri komponētas (un diriģētas) visas (mainīgās un nemainīgās) Sv. Mises daļas.

Sv. Mise Vatikānā (Messa in latino)

Interneta vietne Messa in latino ir parūpējusies, lai ar fotoattēlu starpniecību būtu iespējams ielūkoties katras pasākuma dienas notikumos arī neklātienē.

14. Septembris – Sv. Krusta paaugstināšanas svētku Pontifikālvesperes Sv. Marka bazilikā (S. Marco al Campidoglio), ko vadīja Pāvesta nama prefekts arhibīskaps G. Gansveins. Šim dievkalpojumam pieejams arī fragmentārs videoieraksts.

15. Septembris – Sāpju Dievmātes svētku svinīga Sv. Mise baznīcā S. Maria sopra Minerva, asistējot kard. Bērkam.

16. SeptembrisEuharistiskā adorācija (S. Maria in Vallicella); procesija uz Vatikānu, kā arī Pontifikālmise Vatikānā (1., 2., 3., un 4. d.) Svv. Kornēlija un Cipriāna godam; La Paix Liturgique rīkotā pieņemšana garīdzniekiem un FIUV delegātiem. Šīs dienas dievkalpojumu videoreportāža arī pieejama internetā.

17. Septembris – svētdienas Sv. Mise baznīcā S. Trinità dei Pellegrini (1., 2., 3., 4. un 5. d.). Šī baznīca ir mājvieta draudzei, kur visi dievkalpojumi notiek “Tridentes” ritā. Toties šajā dienā draudzes locekļiem un svētceļniekiem bija iespēja piedalīties Sv. Misē dominikāņu ritā.

Svētdienas Sv. Mise dominikāņu ritā (Messa in latino)

Foto no FIUV Ģenerālās asamblejas un procesijas var apskatīt arī FIUV sekretāra Dž. Šova fotoalbumā. ASV katoļu avīzes National Catholic Register korespondents arī sniedz izsmeļošu ilustrētu ziņojumu par svētceļojumu. (Atjaunināts 24.12. 2017.)

Publicēts iekš Una voce | Komentēt

Priesteris Jozefs fon Cīglauers (tradicionālā ceļotāja piezīmes).

Pr. Jozefs fon Cīglauers (www.katholisches.info)

Vēl atrodoties aizvadītās Dvēseļu dienas noskaņā, radās vēlēšanās pakavēties atmiņās pie kāda ceļojuma pa Dienvidtiroli 2008. gadā, tā pieminot priesteri, kuru šajā rudenī Dievs pēc ilgas kalpošanas pie Viņa altāra aizsauca no šīs pasaules. Dzimis, uzaudzis un kalpojis Dienvidtirolē, kur pārsvarā runā vāciski, bet kas tagad atrodas Itālijas sastāvā (it. Alto Adige), Jozefs fon Cīglauers (Zieglauer, 1925.05.11.–2017.10.22.) ir savā ziņā pravietiska personība, jo līdz pat mūža beigām turējies pie Romas rita tradicionālās formas, tādējādi izdzīvojot savu pārliecību, kuras atbilstību patiesībai, par spīti valdošajam pretējam viedoklim, 2007. gadā apstiprināja pāvests Benedikts XVI, proti – ka šī dievkalpojuma forma nekad nav bijusi aizliegta.

Spingas draudzes baznīca (ar “Lielo Kristapu”)

Kopš 1983. gada pr. J. fon Cīglauers bija prāvests nelielā kalnu ciematiņā Spingā (v. Spinges, it., lad. Spinga). Pirms tam tur līdz savai nāvei bija kalpojis pr. Engelberts Pedevilla, vēl viens priesteris, kurš arī pēc liturģiskās reformas turpināja turēt “Tridentes” Misi. Tā nu Spingas draudzē liturģiskā reforma notika tikai 2006. gadā, kad prāvests Cīglauers tika emeritēts.  Kopš tā laika viņš vairs nedrīkstēja izmantot draudzes baznīcu, kur Mise nu notika tikai svētdienās un lielajos svētkos, kad no ielejas atbrauca jaunais prāvests. Cīglauers savukārt turēja tradicionālo Sv. Misi ik dienas blakus esošajā Svētā Kapa kapelā. Ar viņa pūliņiem tradicionālais rits bija pieejams Dienvidtirolē vēl pirms pāvesta Benedikta XVI apustuliskās vēstules “Summorum Pontificum” publicēšanas.

Pr. J. fon Cīglauers bija arī viens no neredzamās un neformālās pasaulīgo (pie diecēzēm piederīgo) priesteru kopības, kuri visā pasaulē nodrošināja tradicionālā rita kā Romas Baznīcas liturģiskās paražas (consuetudo) nepārtrauktu pastāvēšanu visā pasaulē. Līdzās šeit minētajiem Dienvidtiroles priesteriem tāds bija arī Pr. Siro Čizilīno (Cisilino, 1903–1987) Venēcijā, kura kādreizējā draudzes baznīcā San Simon Piccolo tagad tradicionālajā latīņu ritā turpina kalpot Sv. Pētera priesteru brālības (FSSP) garīdznieki. Tāds “nelabojams tridentīnists” bija arī priesteris un kapelmeistars Jozefs Kronšteiners (1910–1988) Lincā (Austrijā). Arī viņa kādreizējā kalpošanas vietā – Minorītu baznīcā – viņa darbu turpina FSSP. Vēl citu vidū var minēt arī mons. Fransuā Diko-Buržē (Ducaud-Bourget, 1897–1984) Parīzē, kuram pēc reformas līdz ar apm. 2000 ticīgajiem nācās noturēt tradicionālo Sv. Misi dažādās nepiemērotās telpās, līdz beidzot 1977. g. viņi “okupēja” vienu no Parīzes vēsturiskajām baznīcām SaintNicolasduChardonnet. Pēc prelāta nāves ticīgo garīgo aprūpi tur pārņēma Sv. Pija X priesteru brālība. Tādējādi 2007. gadā pāvests Benedikts ar “Summorum Pontificum” neieviesa neko būtiski jaunu, bet gan atzina kopš neatminamiem laikiem pastāvējušu paražu, kas pēc Tridentes koncila bija vēl pastiprināta ar beztermiņa (in perpetuo) privilēģiju.

Sv. Kapa kapela Spingā

Sv. Kapa kapela Spingā

Sv. Kapa kapela Spingā (ieeja “iekšējā ēkā”)

Plānojot savu ceļojumu pa Ziemeļitāliju 2008. gada vasarā, šo rindu autors caur internetu uzzināja, kur var apmeklēt tradicionālo latīņu Sv. Misi. Prāvests, iepriekšējā dienā sazvanīts, gan izstāstīja ceļu, gan pats pieteicās ar auto aizbraukt uz Mīlbahas (Mühlbach, Rio de Pusteria) ciemu ielejā un latviešu ceļotāju aizvest uz Spingu, jo sabiedriskais transports turp neejot. Mazais sagrabējušais priestera auto pasažierim par lielu brīnumu bez aizķeršanās uzbrauca kalnā pa stāvo serpentīnveidīgo ceļu. Bija sestdienas vakars, un gaidot Sv. Misi nākamajā rītā plkst. 7.00 bija iespējams izbaudīt prāvesta viesmīlību, saņemot naktsmājas, vakariņas un brokastis draudzes mājā. Sarunā noskaidrojās, ka pr. J. fon Cīglauers 2. Pasaules kara laikā bija iesaukts Vācijas armijā un ar savu militāro vienību kādu laiku atradies Jelgavā.

Spingas Svētā Kapa kapela atrodas blakus gotiskajai draudzes baznīcai un draudzes kapsētai. Nelielā 17. gadsimta būve ir viens no daudzajiem šāda veida dievnamiem Alpu reģionā, kas vietējiem ticīgajiem deva iespēju neklātienes svētceļojumam uz Svēto Zemi. Tāpat kā Sv. Kapa bazilika Jeruzālemē tā ir celta kā “māja mājā”, zem ārējās ēkas jumta izveidojot tādu kā namiņu (lat. aedicula) – Kristus kapa un Augšāmcelšanās vietas (gr. anastasis) aptuvenu kopiju, kurā var arī ieiet. Spingā nelielā dievnama iekšpuse bija izrotāta ar izteikti asiņainām Kristus ciešanu ainām. Kapelas lielajā šaurībā iekārtojušos ticīgo acīmredzamajai dedzībai un godbijībai nemaz netraucēja tas, ka ministrantam nebija pat komžas virs vācu romantiskajām filmām tipiskā laucinieka vasaras apģērba.

Innihenē (Innichen, San Candido), ciematā uz austrumiem no Mīlbahas, atrodama krietni lielāka Sv. Kapa kapela. Kādreiz to apkalpoja tuvējais kapucīniešu konvents. Tas izrādījās pirms dažiem gadiem slēgts paaicinājumu trūkuma dēļ (lielās “atjaunotnes” augļi Baznīcā). Uz kapelas durvīm bija zīmīte ar kāda vietējā zemnieka tālruņa numuru, kurš uzņēmies pienākumu pēc vajadzības to atslēgt un ielaist tūristus.

Sv. Kapa kapela Innihenē (Dienvidtirole)

Sv. Kapa kapela Innihenē (ieeja “Kristus kapā”)

Priesteris J. fon Cīglauers izmantoja divvalodīgu latīņu-vācu Misāli, kādas eksperimentālā kārtā tika izdotas jau pirms liturģiskās reformas – 50. gados. Visi teksti un ceremonijas precīzi atbilda Tridentes latīņu Misālei. Lūk, lielisks atspēkojums diviem maldīgiem apgalvojumiem: 1) ka 1969. gada reformas mērķis bija padarīt iespējamu Sv. Misi tautas valodā; 2) ka “tradicionālajiem” katoļticīgajiem interesē tikai latīņu valoda. No dziedamajām daļām latīniski bija tikai Credo, ko visi ar lielu aizrautību arī nodziedāja.

Katrīna Lanca (Institut Ladin)

Ir visnotaļ simbolski, ka tieši Spinga bija vieta, kurā kalpoja šādi divi nelokāmi priesteri, jo šis kalnu ciems ir slavens arī ar “Tiroles Žannu D’Arku” jeb Katrīnu Lancu. Kad 1797. gadā ciemā iebruka kāda Napoleona karaspēka daļa, šī kalpu meitene pievienojās tiroliešu zemessardzei, kas aizstāvēja ciemu un – kā stāsta – ar siena dakšām rokās gaiņāja prom iekarotājus. No tā laika siena dakšas rotā Spingas ģerboni. Vairāk nekā pēc gadsimta Katrīnai radās līdziniece arī Rīgā, par ko tagad varam lasīt Latvijas AvīzēValija Veščuna, kura 1919. gadā stājās Rīgas aizstāvju rindās pret Bermontu.

Pēc Sv. Mises un saimnieces pagatavotajām brokastīm pr. J. fon Cīglauers savu nejaušo viesi atkal nogādāja ielejā uz autobusa pieturu. Lai Dievs viņam aizmaksā par viesmīlību, bet vēl vairāk – par uzticību savas ordinācijas Sv. Misei. Lai dus mierā.

Publicēts iekš Liecība | Komentēt