Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 27. septembrī

Sv. Jānis Zeltamute (347.–407.). Mozaīka bij. dievnamā Hagia Sophia Stambulā (Wikipedia)

Septiņpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 27. septembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem, piedaloties Schola Sancti Meinardi.

Šīs Sv. Mises evaņģēliju (Mt. 22:34–46) Sv. Jānis Zeltamute komentē šādi, kā to lasām dienas Breviāra lasījumos: “(Kad Jēzus bija) apklusinājis saducejus (turpat, 23–32), viņam atkal uzbruka farizeji. Kad tiem būtu bijis jāklusē, tie vēlējās strīdēties un izbīdīja priekšā likuma zinātāju, gribēdami nevis mācīties, bet kārdināt, un tā jautāja: “Kas tad ir pirmais bauslis likumā?” Tā kā pirmais ir “Tev būs mīlēt Kungu savu Dievu”, tā jautādami viņi sagaidīja, ka viņš sevis dēļ šo bausli kaut kā sagrozīs vai tam ko pieliks, jo viņš sevi “darīja par Dievu” (Jņ. 10:33). Lai parādītu, ka viņi tā darīja, jo viņos nebija tuvākmīlestības, bet viņi sirga ar nenovīdības kaiti, viņš sacīja: “Mīli Dievu savu Kungu – šis ir lielākais un pirmais bauslis! Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Kāpēc tas ir līdzīgs? Jo pirmais rada otro un to arī nostiprina. “Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas” (Jņ. 3:20). Un atkal: “Neprātīgais saka savā sirdī: „Dieva nav!”” Un turpat tālāk: “Tie ir samaitāti, izdarīja šausmīgus darbus” (Ps. 13:1). Un vēlreiz: “Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārībā. Daži, pēc tās dzīdamies, ir nomaldījušies no ticības” (1. Tim. 6:10). Un – kas mani mīl, pildīs manus baušļus (sal. Jņ. 14:15), kas iesākas un sakņojas bauslī: “Mīli Dievu savu Kungu un mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Ja tātad mīlēt Dievu nozīmē mīlēt tuvāko (piem., teikdams “Ja tu mani mīli, Pēteri, gani manas avis” (sal. Jņ. 21:17)) un ja tuvākmīlestība nozīmē baušļu izpildīšanu (sal. Rom. 13:10), tad pamatoti saka, ka tajā “ir ietverti visi likumi un pravieši”. Un kā arī iepriekš, jautāts par augšāmcelšanos, viņš pamācībā izteica vairāk nekā viņa kardinātāji jautāja, tā arī šeit, jautāts par pirmo bausli, viņš pats pieminēja otro, kas nav daudz zemāks par pirmo: “Otrs ir pirmajam līdzīgs”. Tā viņš diskrēti lika manīt, ka tos jautāt mudina skaudība. Tuvākmīlestība, kā (apustulis) saka, neskauž (1. Kor. 13:4).”

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Modernisma herēzes filozofiskais aspekts pāvesta Pija X enciklikā „Pascendi dominici gregis”

Marija Podniece


Visu herēžu sintēzi, kā modernismu nodēvēja pāvests Pijs X, varētu uzskatīt par ideju vēstures epizodi, tomēr tā, ārēji mainoties, bet būtībā paliekot tāda pati, arvien vēl rada kaitējumu. Tāpēc šā svētā pāvesta liturģiskajā piemiņas dienā lasītājiem piedāvājam garāku apcerējumu, kurā mēģināts šo parādību raksturot. Raksta pamatā ir studiju darbs, kas 2020. g. aizstāvēts Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (darba vadītāja prof. M. Kiope, Dr. phil.), un referāts, kas 2018. g. 12. maijā nolasīts šā institūta studentu konferencē (Redakcijas piezīme).


Pāvests Sv. Pijs X (1835.–1914., amatā no 1903. g.) (Wikimedia Commons)

IEVADS

Savā darbā pievērsos modernisma herēzes apskatam, un tā kā pirmais, kurš to definē un apraksta, ir pāvests Pijs X, analizēju viņa encikliku „Pascendi Dominici Gregis”, kas veltīta šai tematikai.

Rakstīt par šo tēmu izlēmu, jo daudzas mūsdienu problēmas Baznīcas iekšienē ir tieši modernisma herēzes izraisītas[1], tādēļ šķita svarīgi izprast tās pamatus un būtību.

Darbs sastāv no divām nodaļām.

Vispirms tiek apskatīti patiesības antropoloģiskie aspekti pāvesta Pija X enciklikā “Pascendi Dominici Gregis”, kuras ievadā iezīmējas patiesības un tās nosargāšanas problemātika, tādēļ pirmās nodaļas ietvaros, par pamatu ņemot Vatikāna I koncila dokumentus – galvenokārt dogmātisko konstitūciju “Dei Filius”, Katoļu Baznīcas katehismu un Svētos Rakstus, apskatīju cilvēka līdzību ar Dievu kā pamatu dogmai par Dieva izziņas iespējamību un par Dieva Atklāsmi kā absolūto patiesību, Baznīcas Tradīciju kā patiesības avotu, kā arī pašu modernisma herēzes jēdzienu. Jāatzīmē, ka pāvests Pijs X savā enciklikā pats bieži atsaucas Vatikāna I koncilu.

Savukārt, otrā nodaļa veltīta modernisma herēzes filozofisko pamatu izklāstam pāvesta Pija X enciklikā „Pascendi Dominici Gregis”. Aplūkoju enciklikas pirmos 18 punktus, jo tie veltīti tieši modernisma herēzes filozofiskajiem aspektiem. Turpināt lasīt

Publicēts iekš Filozofija | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 23. augustā

 

Pelegrí Clavé i Roqué (1811–1880) “Žēlsirdīgais samarietis” (Best Catholic Gifts)

Divpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 23. augustā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā Sv. Mise Aglonas bazilikā

Arī šogad, sanitāro ierobežojumu apstākļos Aglonas bazilikas kriptā 15. augustā notiks Sv. Mise Romas rita tradicionālajā formā. Šoreiz tikai par stundu agrāk – plkst. 7.00 no rīta. Piedalīsies Schola Sancti Meinardi. Svētku norises plānu var apskatīt vietnē katedrale.lv vai arī Tieslietu ministrijas vietnē.

[Papildinājums 18.08.2020.] Tāpat kā citi svētku dievkalpojumi, arī šī Sv. Mise bija redzama arī interneta tiešraidē bazilikas Facebook profilā. Videoierakstu arī tagad var noskatīties. Pats dievkalpojums gan sākas ar apm. 10. minūti. Pirms tam dzirdamas skaņas no dziedājumu mēģinājuma.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 26. jūlijā

Tāds bija sākums Ogres draudzē: tradicionālā Sv. Mise Ogres baznīcā 2008. g. 23. februārī

Astotajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 26. jūlijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

“Ja netaisnās bagātības pārvaldniekam tiek kunga uzslava, ka tas no netaisnām lietām sev sagatavojis taisnību un kungs, kam nodarīts zaudējums, slavē pārvaldnieka prātīgumu, kurš pret kungu krāpnieciski, pret sevi – prātīgi rīkojies, cik gan daudz vairāk Kristus, kurš nekādu zaudējumu nevar piedzīvot un ir gatavs apžēloties, slavēs savus mācekļus, ja tie būs žēlsirdīgi pret tiem, kuri Viņam ieticējuši?” (Sv. Hieronīms par dienas evaņģēlija lasījumu (Lk. 16:1–9); no Romas Breviāra)

Šajā datumā Baznīca piemin arī Sv. Annu, Vissvētākās Jaunavas Marijas māti.

Bet fotoattēlā redzam momentu no Sv. Mises Romas rita tradicionālajā formā gregorisko dziedājumu kursu ietvaros, kuri notika 2008. g. februārī Ogres Sv. Meinarda draudzē. Tā bija pirmā reize, kad šajā dievnamā tika noturēta tradicionālā latīņu Sv. Mise. Paldies draugiem no Lietuvas, kuri vadīja kursus, bet īpaši celebrantam – pr. A. Budrjum no Šauļu diecēzes. Un viens no toreizējiem ministrantiem tagad pats jau priesteris.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 28. jūnijā

Jacopo Bassano (1510–1592) “Brīnumainais loms” (wikiart.org)

Ceturtajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 28. jūnijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Pandēmijas dēļ uzliktajiem ierobežojumiem ejot mazumā, dievkalpojums atkal notiks dziedātā formā ar Schola Sancti Meinardi piedalīšanos. Jāatzīmē, ka arī visu pandēmijas laiku ikmēneša tradicionālā Sv. Mise Ogrē tika noturēta, tikai, protams, pielāgojoties epidemioloģiskajai situācijai, tomēr ne reizi neizlaižot. Zīmīgi, ka šogad svētdiena, kuras evaņģēlija lasījums mums rāda Jēzu iekāpjam Sīmaņa Pētera laivā un no tās mācām ļaudis, un tad sūtām Sīmani un viņa biedrus vilkt lielo lomu (Lk. 5:1–11), iekrīt tieši Pēterdienas priekšvakarā. Kā šo Rakstu vietu skaidroja Sv. Ambrozijs: “Tā ir laiva, kas pēc Mateja teiktā tiek svaidīta viļņos (sk. Mt. 8:23–26), pēc Lūkas – piepildīta zivīm, lai tajā tu redzi, ka Baznīca, iesākumā satricināta, pēcāk tiek ielīksmota. Jo zivis ir tie, kuri peld pa dzīves ūdeņiem. Tur Kristus guļ, šeit izrīko. Guļ remdenajos, pilnīgajos ir nomodā. Šī laiva, kuru pati Gudrība vada, nešūpojas; te nav neticības, bet ticība ir kā ceļavējš. Kā lai tā tiktu sašūpota, kuru vada Tas, kurā ir Baznīcas pamats? Tur ir šūpošanās, kur maz ticības; šeit ir drošība, kur pilnīga mīlestība. Un ja arī citiem Viņš liek izmest tīklus, tomēr tikai Pēterim saka: “Dodies dziļāk”, tas ir – izzināšanas dzīlēs. Jo kas gan ir dziļāks, kur lielākas bagātību dzīles kā – pazīt Dieva Dēlu un apliecināt viņa dievišķo izcelsmi (sk. Mt. 16:16)?” (no Matutīna lasījumiem)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 24. maijā

Sv. Mise Ogres Sv. Meinarda baznīcā, 2015. g.

Tagad, kad ierobežojumi pandēmijas ierobežošanai ir kļuvuši mazāk stingri, varam ziņot, ka Ogres Sv. Meinarda draudzes baznīcā notiks kārtējā ikmēneša Sv. Mise Romas rita tradicionālajā formā latīņu valodā, un proti – svētdien, 24. maijā, plkst. 12.00, kas ir svētdiena pēc Kunga Debesskāpšanas svētkiem jeb sestā pēc Lieldienām. Protams, ievērojot visas nepieciešamās higiēnas normas.

Par šīs dienas evaņģēlija lasījumu (Jņ. 15:26–27, 16:1–4) Matutīna lasījumos atrodams Sv. Augustīna komentārs: “Kungs Jēzus uzrunā, ko teica saviem mācekļiem pēc vakariņām, kad Viņa ciešanu brīdis jau tuvojās, tā kā dodamies projām un atstādams viņus miesīgi, tomēr pie visiem savējiem līdz laiku beigām palikdams garīgi, pamācīja viņus būt pacietīgiem vajāšanās, ko viņiem būs jācieš no bezdievīgajiem, kurus Viņš apzīmēja ar vārdu “pasaule”.  Tomēr Viņš teicās mācekļus esam izredzējis no šīs pašas pasaules, lai viņi apzinātos, ka caur Dieva žēlastību viņi kļuvuši, kādi ir, bet savu grēku dēļ bijuši tādi, kādi bija. Tad kā uz saviem un viņu vajātājiem viņš acīmredzot norādīja uz jūdiem, lai skaidri parādītos, ka nosodītajai “pasaulei” pieder arī tie, kuri vajā svētos. Jo par tiem Viņš teica (15:21–24), ka tie nepazina to, kurš Viņu sūtījis, un tomēr ienīda gan Dēlu, gan Tēvu, tas ir, to kurš sūtīts un to, kura sūtīts. Un tad nonāca līdz vietai, kur teikts: “Bet vārdiem jāizpildās, kas rakstīti viņu bauslībā: Viņi mani veltīgi ienīda” (15:25, sal. Ps. 119). Tad itin kā turpinot Viņš piebilda: “Bet kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani.
Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis” (26,27). Kā gan tas saistīts ar iepriekš teikto: “Bet tagad viņi tos redzēja un ienīda mani un manu Tēvu. Bet vārdiem jāizpildās, kas rakstīti viņu bauslībā: Viņi mani veltīgi ienīda”? Vai tā, ka Iepriecinātājs patiesības Gars kad atnāks, tos, kuri redzēja un ienīda, pārliecinās ar vēl skaidrāku liecību? Jā, tik tiešām, – pat dažus no tiem, kuri redzēja un tomēr ienīda, Viņš (Sv. Gars) ar savu atnākšanu pievērsīs ticībai, kura darbojas mīlestībā.”

Publicēts iekš Lieldienas | Komentēt

Divas Jeruzālemes

Jēzus pavairo maizi un zivis (Breviary.net)

Gavēņa ceturtās svētdienas nosaukums ir arī Laetare svētdiena – pēc Sv. Mises introita pirmā vārda, kas nozīmē “Priecājies!” Baznīca tā iezīmē Gavēņa laika viduspunktu parādot gavēšanas optimistisko pusi, arī savā ceremoniālā – gandarīšanas violetais liturģiskajos tērpos uz vienu dienu tiek nomainīts ar mazliet vieglprātīgu rozā, krāsa it kā līdzīga, tomēr ne gluži tā pati. Bet aicinājumu priecāties pravietis Isajs šajā tekstā (Is. 66:10,11) adresē Jeruzālemei. Arī pāvesta galma tradicionālā stacija, kas atzīmēta misālē, ir Romas baznīca Sv. Krusts Jeruzālemē, kurā atrodas 4. gs. no Jeruzālemes atvestās Jēzus ciešanu relikvijas, tajā skaitā – uzraksta plāksne, kas bija piestiprināta krustam Golgātā.

Pirmajā lasījumā no Vēstules galatiešiem (4:22–31) Sv. Pāvils runā par divām Jeruzalemēm – to, kas uz zemes, un to, kas debesīs, kam paralēle ar diviem Ābrahāma dēliem un viņu mātēm. “Abas mātes, Agare un Sāra, ir vecās un jaunās derības simboli. Ābrahama kalpone Agare, kuras dēls nolemts verdzībai, simbolizē veco derību, kas tika noslēgta Sinaja kalnā. Šīs derības dēli nav brīvi, viņi ir padoti likumam verdzībai. Sāra simbolizē augšējo Jeruzālemi, tas ir, Kristus Baznīcu. Baznīca ir brīva no likuma verdzības, un viņa ir mūsu māte. Tātad kristieši līdzīgi Īzākam ir apsolījuma bērni. Savā laikā Agares dēls Izmaēls vajāja Īzaku, Sāras dēlu. Kristīgajā ērā nav bijis tāda laikmeta, kad verdzības un neticības bērni nebūtu vērsuši savu naidu pret Kristus baznīcu un tās brīvību” (p. V. Strelēvica komentārs, Jaunā derība, Rīga, 1995, 358. lpp.)

Evaņģēlija lasījums (Jņ. 6:1–15) veltīts maizes pavairošanas un piecu tūkstošu cilvēku paēdināšanas brīnumam. To nereti tulko kā pirmtēlu Euharistijai. Svētīgais kardināls Šusters saredz šajā evaņģēlija stāstā vēl ko citu: “Šī barība apzīmē Dieva vārdu, kas ir barība dvēselei, taču no otras puses tā simbolizē materiālos labumus, kurus dievišķā Apredzība nekavējas dāvāt mūsu dabas atbalstam. Patiesi, neklājas pārspīlēt ar garīgumu, un sadalīt to, ko Dievs ir savienojis. Daba ir pamats un balsts žēlastībai un pārdabiskajām lietām, tāpēc vienmēr ir nepieciešams, kaut arī mērdējot nekārtīgās iekāres, apmierināt mūsu vājās dabas likumīgās prasības. Garīgie tēvi kā svarīgu visiem, atskaitot žēlastību apveltītas priviliģētas dvēseles kā acīmredzamus izņēmumus, māca izšķiršanas tikumu, kas ir pareizais vidusceļš starp diviem pretējiem pārspīlējumiem. Daži, kas to nav ņēmuši vērā un garīgo dzīvi uzsākuši pārdroši, ir beiguši tā, kā teikts tautas sakāmvārdā: “Kas izliekas par eņģeli, kļūst par lopu”” (Liber sacramentorum, Marietti: Torino, vol. 6, p. 118.)

Sekojošajā nedēļā darbdienās Misāle paredz šādus lasījumus:

Pirmdien: 3. Ķēn. 3:16–28 (divas sievietes, viens bērns un Zālamana spriedums), Jņ. 2:13–25 (Jēzus svētnīcā: Nojauciet šo namu, un es trijās dienās to uzcelšu).

Otrdien: Iz. 32:7–14 (tauta pielūdz zelta teļu, Mozus remdē Dieva dusmas), Jņ. 7:14–31 (Jēzus kā jaunais Mozus)

Trešdien: Ez. 36:23–28 (Kungs dos tautai jaunu sirdi un garu), Is. 1:16–19 (Aicinājums uz labiem darbiem, kā piedošanas priekšnoteikumam), Jņ. 9:1–38 (Jēzus dāvā redzi kopš dzimšanas aklajam). Bet šogad te iekrīt Dievmātes pasludināšanas svētki.

Ceturtdien: 4. Ķēn. 4:25–38 (Elisejs atdzīvina zēnu), Lk. 7:11–16 (Jēzus atdzīvina zēnu).

Piektdien: 3. Ķēn. 17:17–24 (Elija atdzīvina zēnu), Jņ. 11:1–45 (Jēzus atdzīvina Lācaru).

Sestdien: Is. 49:8–15 (Kungs apžēlosies par savu tautu), Jņ. 8:12–20 (“Es esmu pasaules gaisma”).

Bet Ogres Sv. Meinarda baznīcā svētdien, 22. martā, plkst. 12.00 tiks upurēta Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā, īpaši par visiem Latvijas ļaudīm sērgas laikā.

Publicēts iekš Gavēnis | Komentēt

Gavēnis pandēmijas noskaņā

Simone Baschenis de Averara “Nāves deja” (1539. g.) (Messa in latino)

Io sont la morte che porto corona
Sonte signora de ognia persona
Et cossi son fiera forte et dura
Che trapaso le porte et ultra le mura

“Es esmu nāve un kroni nesu, pār cilvēku katru es valdniece esmu, un esmu tik varena, stipra un barga, ka vārti, nedz mūri no manis nesarga.” Ar šādiem vārdiem sākas kāds dzejolis, kas atrodams vienā no viduslaikos izplatītajiem “Nāves dejas” gleznojumiem, šajā gadījumā – 16.gs. freskā uz Sv. Vigīlija baznīcas sienas Pincolo Ziemeļitālijā (att.). Šodien tas skan kā pravietiska vārdu spēle, atsaucoties uz koronavīrusa izskatu elektronmikroskopa attēlā. Viduslaikos šādus mākslas darbus iedvesmoja Melnā nāve – mēra pandēmija 14. gs. vidū, kā arī dažādas citas pandēmijas. Cilvēce tādas ir pārdzīvojusi daudzas: mēris 6. gs. sākumā, tad 14. gs., 17. gs. Gripas pandēmijas zināmas jau no 9. gs. Pēdējās no tām – 1889. g., 1918. g. (t. s. spāņu gripa;  tai piedēvēti 50 milj. mirušo visā pasaulē), 1957. g. (t. s. Āzijas gripa; 2 milj.), 1968. g. Un kur tad vēl holera, tīfs, bakas, ….

Tradicionālajā Romas Misālē atrodams Sv. Mises formulārs “Tempore mortalitatis” (1962. g. izdevumā), jeb “Pro vitanda mortalitate” (agrākos izdevumos), t. i., “lai izvairītos no izmiršanas”, citiem vārdiem – nāvīgas epidēmijas laikam (att.). Tādējādi priesteris varēja upurēt Votīvmisi šajā īpašajā nodomā, lai sērga izbeigtos. Sv. Rakstos ne reizi vien ir parādīts, ka Dievs sūta sērgas kā kolektīvu sodu par grēkiem, ko sabiedrība kopumā vai tās vadītāji ir pastrādājuši pret Dievu. Tā mācīja arī Baznīcas tēvi un svētie. Piem., Sv. Bernardīns no Sjēnas rakstīja par trim rīkstēm ar ko Dievs soda – karu, sērgu un badu.

Tā, piemēram, minētās Sv. Mises introitā citēts Bībeles stāsts par nāvīgu sērgu, ar kādu Dievs savās dusmās piemeklēja savu tautu; šis teksts arī pirmajā lasījumā (2 Ķēn. (2. Sam.) 24:15–19,25):

“Tanīs dienās Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira – no Danas līdz Bēršebai – pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Bet, kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudīm: “Tagad pietiek! Atrauj savu roku!” Un Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona. Tad Dāvids sacīja Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: “Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!” Tad tanī dienā pravietis Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: “Dodies kalnup un uzcel altāri Kungam uz jebusieša Araunas klona!” Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Kunga pavēles. Un Dāvids tur uzcēla altāri Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla. “

Tāpēc arī tauta ar gandarīšanā un lūgšanās arī vēršas pie Dieva un priesteri pienes upurus, lai remdētu dievišķās dusmas. Arī mūsu dievnamos dziedātās suplikācijas satur lūgumu: “No mēra, bada, kara, ugunsgrēka pasargi mūs, Kungs un Dievs!”

Sv. Mises lūgšanā teikts: “Dievs, kas vēlies nevis grēcinieka nāvi, bet atgriešanos, labestīgi uzlūko tautu, kura pie Tevis atgriežas, lai tad, kad tā parādās godbijīga Tavā priekšā, Tu žēlīgi novērstu no tās savas dusmības rīksti.” Priesteru īpašā loma šajā situācijā uzsvērta ofertorija dziedājumā, kas iedvesmots no cita Bībeles stāsta par sērgu kā Dieva sodu (Skaitļu 16–17): “Nostājās augstais priesteris starp dzīvajiem un mirušajiem ar zelta kvēpekli savā rokā un pienesdams kvēpināmo upuri remdēja Dieva dusmas, un Kungs lika miršanai mitēties” Savukārt Sv. Mises evaņģēlija lasījums (Lk. 4:38–44) vēstī par īsto dziedināšanas avotu – Jēzu Kristu, kurš virspirms dziedināja smagi slimo Pētera sievasmāti un pēc tam – daudzus citus sirdzējus.

Diemžēl jaunajā ritā šāda Mises formulāra nav. Atšķirībā no tradicionālās Misāles nav iespēju arī pievienot kārtējai Misei papildu lūgšanas (kommemorācijas) šādā vai citās publiskās vajadzībās.

Tātad Baznīca visos laikos epidēmijas situācijā vērsās pie Dieva ar lūgšanām, upuriem un gandarīšanu, pirmkārt jau ar Sv. Mises upuri, bet arī ar procesijām un svētceļojumiem. Tā, piemēram, tradicionālajā Romas Misālē nostiprinātais paradums 25. aprīlī iet procesijā ar gandarīšanas psalmiem un Visu svēto litāniju radās no pāvesta Gregora Lielā iniciatīvas, kad 590. g. Romā plosījās mēris.

Arī šajās dienās vairāki Itālijas bīskapi vai atsevišķu draudžu priesteri rīko šādus dievbijīgus pasākumus. Pats pāvests Francisks, lai izlūgtos želsirdību un epidēmijas mazināšanos itāļu un īpaši Romas iedzīvotāju vidū, nesen kājām devās pie Dievmātes svētbildes Salus populi romani, ko jau Gregors Lielais lika nest procesijā mēra laikā un epidēmiju laikā godinājuši arī vēlākie pāvesti, kā arī pie brīnumainā Krucifiksa, kas palīdzējis Romiešiem sērgas laikā 16. gs. Arī stingras karantīnas apstākļos Itālijas bīskapi ir solījuši, ka priesteri kaut aiz slēgtām dievnamu durvīm ik dienas saliks Sv. Mises upuri par dzīviem un mirušiem. Arī dažas laicīgās amatpersonas ir ķērušās pie pārdabiskiem līdzekļiem. Tā Venēcijas mērs savu pilsētu konsekrēja Dievmātes bezvainīgajai sirdij.

Saprātīgi un ar skatu uz lietu pārdabisko aspektu ir arī Latvijas bīskapu paziņojumi (4. martā un 13. martā ). Līdzīgā garā ieturēta arī Liepājas bīskapa intervija, pret kuras dažiem izteikumiem tomēr varētu celt kanoniskas dabas iebildumus (par Sv. Mises apmeklēšanas pienākumu epidēmijas laikā skat. kanonista komentāru).

Tā kā mūsu bīskapi iesaka tiem, kuri nevar ierasties uz Sv. Misi, klausīties to tiešraidē vai ierakstā, tad arī ikdienas tradicionālo Sv. Misi ir iespējams klausīties un skatīties no vairākiem dievnamiem visā pasaulē. Piemēram, kanāls livemass.net piedāvā dievkalpojumus tiešraidē vai ierakstos no 3 vietām ASV un pa vienai – Meksikā un Šveicē, Sv. Mises un Vesperes var vērot no Svv. Eižena un Cecīlijas baznīcas Parīzē, arī no baznīcas S. Trinita dei Pellegrini Romā, bet tikai tiešraides – no kādas Sv. Pija X brālības kapelas Arizonā (ASV).

Interesanti, ka sērgas ietekmē Baznīcā atkal parādās tradicionālas lietas, ko no 60. gadiem revolucionāri noniecinājuši un pat skauduši – Sv. Mise bez tautas piedalīšanās, Sv. Komūnijas pieņemšana ārpus Mises, atturēšanās no miera sveiciena. Žēl, ka citi savukārt izmanto šo situāciju, lai ieviestu – medicīniski nepamatotu – Sakramenta saņemšanu rokā (tādas vēlmes sociālajos tīklos izsaka pat daži Latvijas katoļi). Var vēl pieminēt, ka mājāspalicējiem Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš piedāvā literāru darbu lasījumus internetā, to trāpīgi iesākot ar Bokačo Dekameronu – stāstu no mājas karantīnas viduslaikos mēra plosīšanās laikā.

Sv. Marija, Slimnieku veselība, lūdz par mums!

Publicēts iekš Gavēnis, Kristietis pasaulē | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 23. februārī

Priesteris Vladislavs Litaunieks (1909–1941) (oremus.lv)

Priestera-mocekļa Vladislava Litaunieka zīmē un viņa beatifikācijas nodomā šajā Aizgavēņa (Quinquagesima) svētdienā 23. februārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Ogres baznīcā ir arī  apskatāma ceļojošā izstāde par pr. V. Litaunieka dzīvi un moceklību. Viņa beatifikācijas lietai veltīta īpaša interneta vietne – oremus.lv.

Zīmīgi, ka šī Sv. Mise notiks tajā pašā Romas rita formā, kurā celebrēja pats pr. V. Litaunieks un citi komunistu režīma nomocītie viņa amata brāļi.

Infomācija par Aizgavēņa svētdienas dievkalpojumu vēsturi un tekstiem atrodama agrākā rakstā, ir publicēts arī priestera sprediķis par apustuļa Pāvila vēstules lasījumu šajā Sv. Misē.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt