Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2019. g. 24. martā

Ogres Sv. Meinarda baznīca

Gavēņa laika 3. svētdienā, 24. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā jau ceturto reizi notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Advertisements
Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Gavēnis | Komentēt

“Brīvā” svētdiena

“Kristus apskaidrošanās” (breviary.net)

Jebkura no četrām svētdienām, kas seko gadalaika gandarīšanas sestdienai, Romas ritā kopš senseniem laikiem bija kā “brīvā jeb tukšā svētdiena”, par kuru senos dokumentos teikts Dominica vacat. Proti, pēc ļoti garā ordināciju dievkalpojuma sestdienā pāvests svētdienā vairs neturēja svinīgo Pontifikālmisi kopā ar savu kūriju. Iespējams, ka šīs dienas ir atskaņas ļoti primitīvai Romas rita vai vispār pirmo kristiešu dievkalpojuma kārtībai, kad Sv. Misi upurēja ne katru dienu, bet tikai svētdienās vai arī mocekļu piemiņas dienās uz viņu atdusas vietām (piem., katakombās). Dievkalpojums tad sākās sestdienas vakarā, ietverdams daudzus lasījumus un psalmus (no kā vēlāk radās gan stundu dievkalpojumi Matutīns un Laudes, gan Sv. Mises lasījumu daļa), tā ka Sv. Mises upuris jau notika rīta pusē; un tikai pēc tam varēja pārtraukt gavēni (par to, piem., Šusters Liber sacramentorum, 3. sēj., 80. lpp.). Par to, iespējams, vēl liecina arī Lieldienu vigilijas Sv. Mises 12 Vecās Derības lasījumi (līdz 1955. g., taču dažās vietās, kur izmanto Romas rita tradicionālo formu – arī tagad). Taču sestdienu un svētku vigiliju dievkalpojumiem pārvietojoties uz arvien agrāku sestdienas stundu, vacat attiecās vairs tikai uz pāvesta galmu, bet citur Eiropā un vēlāk arī dažādos dievnamos Romā tika turēta Sv. Mise arī svētdienas rītā.

Tā varētu izskaidrot faktu, ka Gavēņa 2. svētdienas Sv. Misē evaņģēlija lasījums ir tas pats, kas iepriekšējā dienā (par Kristus apskaidrošanos Tabora kalnā), bet dziedājumi – tie paši, kas iepriekšējā trešdienā. Tādējādi šī svētdiena bija arī Kristus apskaidrošanās svētki Romas ritā, līdz Austrumu kristietības ietekmē arī latīņu baznīcā ieviesās atsevišķi svētki 10. augustā, kas visai Romas rita baznīcai kopīgi kļuva tikai 15. gs.

Dienas lūgšanā Baznīca pie Visaugstā vēršas šādiem vārdiem: “Dievs, kas redzi, ka mums pašiem nav spēka, sargi mūs iekšēji un ārēji, lai miesa būtu brīva no nelaimēm un prāts tīrs no nekrietnām domām, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi dzīvo un valda Svētā Gara vienībā, Dievs no mūžības mūžībā. Āmen.”

Pirmais lasījums, kas ņemts no Sv. Pāvila 1. vēstules Tesaloniķiešiem (4:1–7), ir konkrēts pamudinājums kristiešiem dzīvot svēti – arī pagāniskas sabiedrības vidū – īpaši uzsverot šķīstību, kā arī godīgumu darījumos.

Videoierakstā var noskatīties pērnā gada Gavēņa 2. svētdienas Sv. Misi tradicionālajā Romas ritā Parīzes Sv. Cecīlijas un Sv. Eižena baznīcā.

Darbdienās šajā nedēļā Misāle paredz šādus lasījumus:
Pirmdien: Dan. 9:15–19 (pravieša Daniēla lūgšana par tautu), Jņ. 8:21–29 (ticība Jēzus dievišķībai kā glābšanas nosacījums).

Otrdien: 3. Ķēn. 17:8–16 (pravietis Elijs pie atraitnes Sareptā – ēdiena pavairošanas brīnums), Mt. 23:1–12 (kurš ir lielākais, lai ir kā kalps citiem)

Trešdien: Est. 13:8–11,15–17 (Mordehaja lūgšana par tautu), Mt. 20:17–28 (Zebedeja dēlu māte).

Ceturtdien: Jer. 17:5–10 (svētīgs paļāvīgais uz Dievu), Lk. 16:19–31 (bagātnieks un nabaga Lācars).

Piektdien: Rad. 37:6–22 (Jāzepa sapnis), Mt. 21:33–46 (namatēvs un nekrietnie strādnieki).

Sestdien: Rad. 27:6–39 (Jāzeps un Ēzavs), Lk. 15:11–32 (līdzība par pazudušo dēlu).

Publicēts iekš Gavēnis, Liturģiskais_gads | Komentēt

Gavēnis gavēnī?

Trīs jaunekļi krāsnī

Nedēļā pēc Gavēņa 1. svētdienas Romas rita kalendārā parādās ieraksti Feria IV temporum, un proti, attiecībā uz trešdienu, piektdienu un sestdienu. Šāds pats apzīmējums (latgaliski gods daļu dīnos) dots gadalaika gavēņiem Adventa 3. nedēļā, Vasarsvētku oktāvas laikā un septembra 3. nedēļā. Varētu likties, ka šīm trim dienām Gavēņa laikā nav nekādas jēgas, jo arī pārējās dienas no Pelnu trešdienas līdz Lielajai sestdienai (izņemot svētdienas) ir ar gandarīšanas raksturu. Un patiešām, kā jau šeit rakstīts iepriekš, šis ceturtais sezonas gavēnis nav praktizēts Romā no paša sākuma, bet 6. gs. vai drusku agrāk ieviests, iespējams, lai būtu atbilstība līdzīgai Vecās Derības praksei. Arī šo triju dienu Sv. Mises īpašie dziedājumi daļēji ņemti no citu dienu formulāriem.

Kā pārējās trīs gadalaiku gandarīšanas sestdienas Romas baznīcā kopš neatminamiem laikiem bija garīdznieku ordinācijas dienas, tā arī sestdienai pirms Gavēņa 2. svētdienas tika dots šāds uzdevums, bet trešdiena un piektdiena pirms tās kalpoja kā rekolekcijas garīgo kārtu kandidātu sagatavošanai, lai cienīgi saņemtu sakramentu, kas dod varu kalpot Kunga namā vai pie viņa altāra priestera, diakona, subdiakona, akolīta, lektora, eksorcista vai ostiārija kārtā.

Trešdienas abi lasījumi ilustrē 40 dienu gavēņa Vecās Derības tipus – Mozus 40 dienas Sinaja kalnā saņemot bauslību (1. lasījums – Izieš. 24:12–18), un Elijas 40 dienu ceļu uz Horeba kalnu pēc stiprināšanās ar vienu maizes klaipiņu un trauku ūdens.

Evaņģēlija lasījumā (Mt. 12:38–50) Kungs Jēzus atbild tiem, kas prasa no viņa kādu zīmi savai dievišķībai, ka cita zīme viņiem netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme. Jona trīs dienas vaļa vēderā tiek Baznīcas tēvu skaidrots kā tipoloģiskais Kristus, Viņa miesai kapā gaidot augšāmcelšanās brīdi, bet šajā pašā lasījumā minētais Zālamans – kā Kristus, kura gudrību uzklausa Baznīca, tēlota kā Sabas ķēniņiene, ciemojoties Jeruzālemē (Matutīna lasījumi).

Tā kā pāvesta galma stacija šai dienā ir bazilika Santa Maria Maggiore, lasījums ietver arī norādījumu uz Dievmāti (“lūk, tava māte un tavi brāļi”). “Jēzus izmanto gadījumu, lai pamācītu, ka iekšējie tikumi un absolūta padevība dievišķajai gribai daudz lielākā mērā vieno ar Dievu nekā miesīgā radniecība. […] Neticīgās paaudzes, kas – līdzīgi Herodam Jēzus ciešanu dienās – meklē jutekļiem netveramo, emocionālo, – šodien tās pievēršas spiritismam, teozofijai utml., – brīnumu kā apmierinājumu savai slimīgajai reliģiskajai ziņkārībai, rūgti maldās. Dievs zem pazemības, Krusta apkaunojuma, kapavietas aizsega paslēpj savu godību no ziņkārīgajiem un no zinātnieku lepnajiem meklējumiem, kas sakās vēlamies izzināt Dieva pēdas radītajā pasaulē. Lūk, pravieša Jonas iepriekš izdzīvotā zīme, kas vienīgā, kā liecina evaņģēlijs tiks dota paaudzei, kura smīkņā savā skepticismā un neticībā” (kard. Šusters Liber sacramentorum, 3. sēj., 67. lpp.)

Trim īpašajām dienām pa vidu vēl ir ceturtdiena, kurai – tāpat kā pārējām Gavēņa ceturtdienām – nebija sava Mises formulāra līdz pat pāvesta Gregora II laikam (8. gs.). Visi dziedājumi ir aizgūti no citām gada dienām. Stacijas vieta ir Sv. Laurencija baznīca Viminālā, tāpēc introita dziedājums ir tāds pats kā Romas lielmocekļa svētkos 10. augustā. Pirmais lasījums: Ez. 18:1–9 (skābās vīnogas jeb katram gan nopelns, gan vaina ir savas paša rīcības sekas, nevis mantoti no senčiem).

Evaņģēlijs: Mt. 15:21–28 (kanaāniešu sievas lielā ticība). “Nabaga kanaāniete ir pagānu tautu simbols, kura, būdama bez Izraēla apgraizījuma privilēģijas, ar ticības nopelnu izlūdz glābšanu. Šīs ticības žēlastības dēļ kristīgā Roma ieņem Dieva nokāvējas Jeruzālemes vietu; Dievs neskata vis miesīgo izcelsmi, bet sirdsšķīstību. Pestītāja sākotnējā liegšanās darīt brīnumu pagānietei […] bija ar mērķi likt saprast, ka Kungs ir kārtības Dievs un tāpēc nevēlas apsteigt paša apredzības noteikto laiku pagānu aicināšanai pie ticības, pirms Izraēls pats sevi dara žēlastības necienīgu, brīvprātīgi aizverot acis evaņģēlija gaismas priekšā. […] Mozus savā dziesmā Atkārtotā likuma grāmatā saka, ka Dievs kā ērglis mudina lidot savus mazuļus. To lai šodien apbrīnojam Jēzus saskarē ar kanaānieti. No sākuma Viņš pret to izturas visai skarbi, bet zem bargajiem vārdiem slēpjas tik pievilcīga žēlsirdība un žēlastība, ka nabadzīte nevis atkāpjas nost, bet gan sajūt ticības pieaugumu, tā beigās izpelnoties no Pestītāja mutes šo skaisto teikumu: “Ak, sieva, liela ir tava ticība”” (Šusters, turpat 70.–71. lpp.)

Piektdienā stacijas baznīca ir Divpadsmit apustuļu bazilika – fakts, kam īpaši bija jāiedvesmo iesvētību kandidāti apustuliskā kalpojuma dedzībai. Pirmais lasījums: Ez. 18: 20–28 (Taisnais, kurš sagrēkos ies bojā; grēcinieks, kurš atgriezīsies, izglābsies). Evaņģēlijs: Jāņa 5:1–5 (Jēzus izdziedina slimnieku, kurš gaidīja uz ūdens kustēšanos).

Sestdienā stacijas baznīca ir Sv. Pētera bazilika Vatikānā, kas tradicionāli Romā bijusi vieta garīdznieku ordinēšanai. 1. lasījums: Atk. 26:12–19 (desmitā tiesa, kas dodama garīdznieku, svešinieku, bāreņu un atraitņu labā). 2. lasījums: Atk. 11:22–25 (uzvaru apsolījums Izraēlam par baušļu pildīšanu). 3. lasījums: 2. Mak. 1:23–27 (priestera Jonatāna upuris svētnīcas atjaunošanas dienā). 4. lasījums: Sir. 36:1–10 (lūgšana, lai  Dievam, kurš ar pagānu rokām pārmācīja Izraēlu, tos pašus tagad pārmāca, lai tie arī bīstas patieso Dievu). 5. lasījums kā visās gadalaiku gandarīšanas sestdienās: Dan. 3:47–51 (trīs jaunekļi kvēlojošā krāsnī), kurš bez pauzes pāriet himnā Benedictus es (Dan. 3:52–56), ko viņi liesmu neskarti krāsnī dziedāja babiloniešu sargiem par brīnumu. Kā Lieldienu vigilijā šo Bībeles lasījumu varēja attiecināt uz katehumeniem, kam jāsaņem kristība, tā šajā sestdienā – uz kandidātiem, kam jāsaņem Svētā Gara dāvana, bīskapam uzliekot tiem rokas.

6. lasījums: 1. Tes. 5:14–23 (neslāpējiet garu!), kur apustulis sniedz kristīgās, bet īpaši garīgās kārtas, dzīves principu sarakstu. Seko – tāpat kā Lieldienu Vigilijā – trakts ar paša īsākā psalma (116.) vārdiem. Evaņģēlijs: Mt. 17:1–9 (Kristus apskaidrošanās Tabora kalnā). “Augstais un vientuļais kalns, kurā Jēzus ietērpās spožumā, simbolizē priesterības kārtu, kurai jāizpaužas efektīvā distancētībā no zemes lietām, intensīvā iekšējā dzīvē un augstas apceres garā. Kā Dieva majestāte debesīs sēž virs Ķerubiem, tā uz zemes to “uztur” cienīgs priesteru kalpojums” (Šusters, turpat, 79. lpp.)

Publicēts iekš Gavēnis, Liturģiskais_gads, Priesterība | Komentēt

Labvēlīgs laiks

Duccio di Buoninsegna (1255?–1319?) “Kristus kārdināšana” (Wiki Commons)

Mistiskie četrdesmit

Nule aizvadītā Gavēņa laika pirmā svētdiena sākotnēji iezīmēja šīs sezonas sākumu līdz pat pāvesta Gregora Lielā laikam, tā ka visai tautai obligātā gavēšana ilga tikai 36 dienas (jo svētdienas neskaita par gavēņa dienām). Pati sezona tomēr tikai saukta Quadragesima (no latīņu vārda “četrdesmit”) pēc tā, ka Kungs Jēzus gavēja tuksnesī 40 dienas, kā to vēstī šīs dienas Evaņģēlija lasījums. Taču šī skaitļa mistisko nozīmi pasvītro arī Vecā Derība, īpaši saistībā ar gandarīšanu vai Dieva sodu, piem., Grēku plūdu 40 dienas un 40 naktis (Rad. 7:12), kad Dievs iznīcināja visu cilvēci, izņemot vienu ģimeni. Tā arī ebreju tauta tika sodīta par nepateicību ar 40 gadiem klejojumu tuksnesī, pirms varēja ieiet apsolītajā zemē (Skaitļu 14:26–34). Mozus 40 dienas uzturējās Sinaja kalnā, kur Dievs viņam atklāja savus likumus. Praviets Elijs bez ēšanas 40 dienas bija ceļā uz Horeba kalnu, kur Dievs viņam atklājās (3. Ķēn. 19:8).

Taču sākotnēji liturģiskajā kalendārā šis skaitlis bija nosacīts, tāpat ka nosacīts skaitlis atspoguļojās Priekšgavēņa laika nosaukumā Septuagesima, jo arī tur kopā ar Gavēni nesanāk 70 dienas, pat ieskaitot svētdienas. Taču kopš pāvesta Gregora laikiem mums gavēnis ir pagarināts līdz Pelnu trešdienai un atbilst savam nosaukumam. Tiesa gan, pašreizējais Baznīcas likums uzliek gavēšanas pienākumu tikai Pelnu trešdienā un Lielajā piektdienā, tā ka no 40 dienām palikušas tikai divas. Pēc šo rindu autora domām šī situācija ir īpaši nezidevīga mūsdienu Latvijā, kur ir daudz konfesionāli jauktu vai reliģiskās prakses ziņā sašķeltu ģimeņu, bet sabiedrība ir oficiāli vienaldzīga pret reliģiju. Šādos apstākļos praktizējošs katolis vismaz varētu atsaukties uz Baznīcas likumu, taču tagad, izņemot divas dienas, viņš ir pamests viens. Par gavēņa noteikumiem vēl nesenā pagātnē šajā vietnē jau rakstīts.

Sv. Mises teksti

Jau rakstā par Pelnu trešdienu bija apskatītas Gavēņa laika dievkalpojumu īpatnības. Gavēņa 1. svētdienas dziedājumu tekstos valda 90. psalms. No tā ņemti visi pieci šai dienai īpašie dziedājumi (introits, graduāls, trakts, ofertorijs, komūnija), turklāt trakts (dziedājums pirms evaņģēlija) ietver psalmu gandrīz visā garumā. Šis teksts mudina gandarītāju palauties uz Dievu un uzticēties Viņam, pat ja tūkstoši visapkārt atkristu. Interesanti, ka velns, kārdinādams Jēzu mesties lejā no svētnīcas jumta, citē tieši šo psalmu (sk. tālāk).

Kas uzticas Visaugstākā palīdzībai, tas dzīvos Debesu Dieva aizsardzībā.
Viņš teiks Kungam: Tu esi mans aizstāvisu un mans patvērums, mans Dievs, uz ko es paļaujos.
Jo Viņš mani atbrīvoja no mednieka cilpas un no ļaunu nesoša vārda.
Viņš apsegs tevi ar saviem spārniem, un tu paglābsies viņa paspārnē.
Viņa uzticība būs tev apkārt kā vairogs, tev nebūs baiļu no nakts briesmām,
no bultas, kas lido dienā, darbiem, kas klaiņo pa tumsu, no uzbrukuma un dienvidus ļaunā gara.
Tūkstotis kritīs pie taviem sāniem un desmit tūkstoši – pie tavas labās rokas; bet tevi tas neskars.
Patiesi, tu tomēr skatīsi savām acīm un redzēsi atmaksu grēciniekiem.
Jo Tu, Kungs, esi mana cerība! Visaugsto tu esi ņēmis par aizstāvi.
Nelaime nenāks pie tevis, un sods netuvosies tavai teltij.
Jo Saviem eņģeļiem Viņš ir pavēlējis par tevi, lai viņi sargātu tevi visos tavos ceļos.
Uz rokām viņi nesīs tevi, lai nejauši tu neievainotu savu kāju uz akmens.
Pār čūskām un rāpuļiem tu staigāsi, un samīsi lauvu un nezvēru.
Tāpēc, ka viņš ir paļāvies uz mani, Es viņu izglābšu. Es sargāšu viņu, jo viņš atzina Manu vārdu.
Viņš sauks uz mani, un Es viņu uzklausīšu, ciešanās būšu ar viņu kopā. Es izglābšu viņu un viņu celšu godā.
Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu.

Pirmais lasījums šajā svētdienā kopš neatminamiem laikiem Romas ritā bijis no Svētā apustuļa Pāvila 2. vēstules korintiešiem (6:1–10), kur arī teikts: ” Redzi, tagad ir žēlastības laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” Citā tulkojumā tas atveidots kā “vislabvēlīgākais laiks”. Pāvests Leons Lielais savā 4. Gavēņa laika sprediķī šo lasījumu komentē sekojoši (Matutīna 3.–6. lasījums):

Vismīļie! Sludinot jums šo vissvētāko un vislielāko Gavēni, ar ko gan labākt sākt nekā ar Apustuļa vārdiem, kuros runā Kristus un kurus lasījām: “Redzi, tagad ir žēlastības laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena”? Lai gan nav tāda laika, kas nebūtu pilns Dieva dāvanām, un pieeja Dieva žēlsirdībai mums caur Viņa žēlastību tiek dota vienmēr, tomēr mudināt visu prātus uz lielāku uzcītību garīgā izaugsmē un uz lielāku paļāvību (uz Dievu) ir iemesls tieši tagad, kad uz visiem dievbijības darbiem – kā ik gadus – mūs tuvojoties aicina mūsu Pestīšanas diena, lai šo Kunga Ciešanu noslēpumu, kas augstāks pār visu, mēs varētu svinēt ar attīrītām miesām un dvēselēm.

Tik lieliem noslēpumiem gan atbilstu nemitīga dievbijība un pastāvīga godbijība, lai mēs arvien Dieva priekšā būtu tādi, kādiem mums klājas būt, pienākot Lieldienu svētkiem. Bet tā kā rets kurš ir tik stiprs un miesas vājuma dēļ stingrākais dzīves veids mēdz kļūt vaļīgāks, kad dažādas dzīves norises atslābina mūsu rūpību, tā ka pat dievbijīgas sirdis neizbēgami nosmērējas pasaules putekļos,– diženais dievišķais iestādījums svētīgi gādā, lai dvēseļu tīrības atjaunošanai kalpotu četrdesmit dienu vingrinājumi, ar kuriem pārējā laikā nodarītais tiek izpirkts ar labiem darbiem un izdeldēts ar šķīstu gavēni.

Un tāpēc, vismīļie, uzsākdami šīs mistiskās un dvēseļu un miesu šķīstīšanai svētīgi nozīmētās dienas, paklausīsim apustuļu likumam, attīrīdamies no jebkāda miesas un gara aptraipījuma, lai izturot cīņu, kas notiek starp abām substancēm, dvēsele iegūtu savu valdnieces cieņu, jo tai, paklausot Dievam, pienākas turēt pakļautībā miesu. Neieļaunosim nevienu, lai nedodam iemeslu ļaunām runām par mums. Neticīgie taču mūs nopels taisnīgi un mūsu netikumi apbruņos ļaunas mēles mūsu reliģijas zākāšanai, ja gavētāju tikumi neatbildīs patiesas atturības tīrībai. Ne jau atturēšanās no pārtikas vien ir mūsu gavēņa dziļākā būtība, nedz ēdiena liegšana miesai nes augļus, ja prāts netiek novērsts no nekrietnības.

Evaņģēlija lasījums stāsta par 40 dienām, ko Jēzus pavadīja tuksnesī un tika velna kārdināts (Mt. 4:1–11). Pāvests Gregors Lielais savā 16. sprediķī par evaņģēlijiem šo rakstu vietu komentē šādi (Matutīna 3.–6. lasījums):

Daži mēdz jautāt, kas tas par garu, kas aizveda Jēzu tuksnesī. Jo tālāk teikts: “velns viņu veda sev līdzi uz svēto pilsētu”, un tālāk “veda sev līdzi ļoti augstā kalnā”. Bet patiesi un bez jautāšanas mēs varam droši ticībā pieņemt, ka Svētais Gars viņu aizveda tuksnesī, tā ka Viņa Gars viņu aizveda tur, kur ļaunais gars viņu uzgāja, lai kārdinātu. Bet, lūk, kad saka ka Dievcilvēks bija uzvests augstā kalnā, vai arī svētajā pilsētā, prāts atsakās ticēt, cilvēka ausis baidās to dzirdēt. Taču tas vairs neliksies neticams, ja apdomāsim citus faktus.

Patiesi visu ļaundaru galva ir velns, un šīs galvas locekļi ir visi ļaunie. Vai tad velna loceklis nebija Pilāts? Vai velna locekļi nebija jūdi, kuri vajāja Kristu, vai kareivji, kuri Viņu sita krustā? Kāds gan brīnums, ja Viņš ļāvā tam sevi aizvest kalna galā, kura locekļiem ļāva sevi sist krustā? Nav tātad necienīgi mūsu Pestītājam tikt kārdinātam, kurš bija nācis, lai tiktu nokauts. Un bija taisnīgi, ka Viņš uzvar mūsu kārdinājumus, tāpat kā viņš bija nācis ar savu nāvi uzveikt mūsu nāvi.

Bet mums jāzina, ka kārdinājums darbojas trejādi: iedvešanā, patikšanā un piekrišanā. Un kārdināti mēs bieži iekrītam patikšanā vai pat piekrišanā, jo mūsos pašos, tā kā esam dzimuši grēcīgā miesā, arī atrodas mērķis uzbrukumiem, kuri mūs piemeklē. Bet Dievs, kurš iemiesojās Jaunavas klēpī, atnāca bez grēka un necieta ne no kādas pretišķības sevī. Viņu tātad varēja kārdināt ar iedvešanu, bet Viņa prātā nebija, kura ieķerties patikšanai, un jebkāds velna kārdinājums viņam bija tikai ārējs, ne iekšējs.

Tā kā šis Romas ritā tradicionāli bija arī katehumenu mācību laiks, sagatavojot viņus kristībai, tad atšķirībā no pārējā gada Gavēņa laikā katrai dienai ir savi lasījumi. Darbdienās primais lasījums ņemts no Vecās Derības. Tā kā šajā vietnē gaidāms arī vispārējs tradicionālā Romas lekcionārija apskats, tad šeit pieminēsim arī sekojošo tuvāko dienu lasījumus, kā jau to darījām par dienām, kas seko Pelnu trešdienai.

Pirmdien: Ez. 34:11–16 (Kungs rupējas par savu tautu kā par avju ganāmpulku), Mt. 25:31–46 (Pastarā tiesa: ko jūs ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši.)

Otrdien: Is. 55:6–11 (Meklējiet Kungu, kamēr vēl Viņš ir atrodams), Mt. 21:10–17 (Jēzus izdzen tirgotājus no svētnīcas)

Turpmākās dienas ir īpašas, tāpēc par tām – atsevišķā rakstā.

Publicēts iekš Gavēnis, Liturģiskais_gads | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2019. g. 24. februārī

V. van Gogs “Sējējs” (breviary.net)

Priekšaizgavēņa jeb Seksagezimas svētdienā, kas pēc tās Sv. Mises introita iesākuma pazīstama arī kā Exsurge, 24. februārī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā jau trešo reizi notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Gleznas reprodukcija lai atgādina, ka Sv. Mises evaņģēlijs šajā svētdienā ir līdzība par sējēju (Lk. 8, 4–15). Par Priekšaizgavēņa svētdienu šajā vietnē jau iepriekšējos gados ir bijuši informatīvi raksti:

Seksagezima: Lielie Plūdi un Sējējs – pārskats par visiem šīs svētdienas dievkalpojumiem, bet īpaši – par Sv. Mises lasījumiem un dziedājumiem.

Pirmsaizgavēņa svētdiena: cilvēks un pārējā radība – Sv. Ambrozija komentārs par Grēku plūdiem, par ko vēstī Vecās Derības lasījumi šīs dienas Matutīnā.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Priekšgavēnis | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2019. g. 27. janvārī

Kristus dziedina spitālīgo (http://www.thesacredpage.com)

Trešajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas (Adorate), 27. janvārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā jau otro reizi notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Priestera komentārs šīs Mises tekstiem jau ir bijis publicēts mūsu vietnē. Pēc Sv. Mises paredzēta  sadraudzība un – tās ietvaros  – lekcija “Sv. Rakstu lasījumi divās Romas rita formās – salīdzinājums”. Aicināti visi interesenti, jo īpaši – visi UVL biedri. Ir cerība, un varam lūgties par to, ka tas turpmāk varētu notikt reizi mēnesī.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Atskats uz 2018. gadu: “Una Voce Latvija” gada laikā

Betlēmīte Ogres baznīcā

Svētdienā pēc Ziemassvētkiem notika, kā jau bija izsludināts, Una Voce Latvija  (UVL) pilnsapulce.  Tā iesākās ar Sv. Misi, kuru dziedāja Ogres Sv. Meinarda draudzes prāvests pr. Konstantīns Bojārs, piedaloties arī gregorisko dziedājumu ansamblim Schola Sancti Meinardi , kam šī bija viena no retajām iespējām izpildīt liturģiskos dziedājumus sava debesu aizbildņa vārdā nosauktajā draudzē.

Prāvests savu uzrunu uzsāka ar ļoti personisku liecību par savu turēšanos pie iknedēļas tradicionālās Sv. Mises, kas piektdienu vakaros Ogrē notiek jau 10 gadus. Tā kā dienas evaņgēlija lasījumā bija minēti dievbijīgie sirmgalvji Simeons un Anna, kas Templī ieraugot bērnu Jēzu tika svētā gara pildīti (Lk. 2:33–40), tad prāvests atgādināja ar savu pastorālo pieredzi darbā ar slimniekiem un mirstošajiem un cik dažādi ticīgie un neticīgie sagaida nāvi.

Visbeidzot priesteris pievērsās arī pašam Sv. Mises ritam, jautājot, vai ir atšķirība kalpot tradicionālajā un reformētajā ritā, un pats arī atbildēja: Ir! Liela! Ne tikai “dievgalda” esamība un stāvēšana pie altāra ar skatu uz krucifiksu (t.i., tajā pašā virzienā, kur ticīgie), kas principā ir iespējams arī jaunajā formā, bet arī visas sīkās rubrikas sargā priesteri no domu izklīšanas, lai viņš var koncentrēties tikai uz Dieva pielūgsmi un pienesamo upuri. Kā piemēru prāvests minēja norādi Misālē pagriezties pret tautu ar uzrunu Dominus vobiscum (Kungs lai ir ar Jums) “dimissis ad terram oculis” (“lejup nolaistām acīm“). Tātad arī šajā brīdī priesterim nav jāsastopas ar klātesošo ticīgo, vai kādu konkrētu, pazīstamu cilvēku skatieniem, jāskaita, cik ieradušies utt.

Pēc Sv. Mises asociācijas biedri atjaunoja 2015. g. tās veltīšanu Bezvainīgi Ieņemtajai Vissv. Jaunavai Marijai. Pēc tam jau saviesīgā atmosfērā UVL biedri un citi interesenti, gk. no Rīgas Sv. Alberta draudzes klausījās nelielu priekšlasījumu par tēmu “Romas rita tradicionālās formas tiesiskais statuss Baznīcā” un par UVL darbību aizvadītajā gadā. Lekcija bija saīsināta un papildināta versija Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta un Katoļu teoloģijas augstskolas (Garīgā semināra) kopīgā zinātniskajā konferencē 2017. g. 13. maijā tika nolasītajam referātam par tēmu “Pāvesta Benedikta XVI apustuliskā vēstule Summorum Pontificum un to pavadošā instrukcija Universae Ecclesiae – īss kanonisks apskats”. Lekcijā un diskusijā tika secināts, ka tradicionālā Roma rita forma ir domāta jebkuram draudzes dievnamam un ka vismaz Sv. Mise tradicionālajā formā ir vienmēr bijusi atļauta, – ne tikai balstoties uz Summorum Pontificum, bet arī uz mūžsenu paražu, savukārt Latvijā reformētās Mises ieviešana, iespējams, atbilstoši Baznīcas likumiem nemaz nav notikusi.

No pārējā UVL veikuma 2018. gadā jāatzīmē Lielās Ceturtdienas Tenebrae dievkalpojums Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā ar kora Versija  mākslinieku un Schola Sancti Meinardi piedalīšanos, tradicionālā Sv. Mise Aglonas svētvietā 15. augustā, izglītojoši raksti izdevumā Katoļu Baznīcas Vēstnesis (2018. g. 10. aug. 16.–18. lpp.) un portālā katolis.lv.

Pēc sanāksmes kopā ar prāvestu (foto S. Kuzņecova)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Una voce, Ziemassvētki | Komentēt