“Allelūja” apglabāts, Priekšgavēnis iesācies.

Allelūja "bēres" (New Liturgical Movement)

Allelūja “bēres” (New Liturgical Movement)

(Papildināts 16.02.17.)

Tradicionālā Romas rita liturģiskajā kalendārā šogad pie 12. februāra parādās grieķu izcelsmes vārds Septuagesima, kas nozīmē “septiņdesmitā”. Nosaukumam būtu jāapzīmē dienu skaits līdz Lieldienām, taču tas nav precīzi, jo īstenībā to ir sešdesmit trīs. Romas ritā sākot ar šo dienu vairs nedzied “Alleluja” (arī svētku dienās nē), bet svētdienās pazūd arī “Gloria“. Šī pāreja šur tur tiek atzīmēta ar dažādām paraliturģiskām izdarībām, kam kopīgs apzīmējums “Allelūja bēres”. Piemēram, attēlā redzams, kā kādā Francijas draudzē, kur piekopj Romas rita tradicionālo formu, pēc Septuagezimas svētdienas pirmajām Vesperēm baznīcas dārzā tiek aprakts plakāts ar uzrakstu “Allelūja”.

Mazliet vairāk kā divas nedēļas, kas tradicionāli domātas, lai sagatavotos Gavēnim, ir ļoti sens paradums un ļoti ekumēnisks, jo dažādās izpausmēs atrodams visos Austrumu ritos un vismaz vārda pēc saglabāts arī luterāņu un anglikāņu kalendāros. Par šī laika garīgo nozīmi un dievkalpojumos izmantotajiem Sv. Rakstu un liturģiskajiem tekstiem šajā vietnē jau sīkāk rakstījām pērn: lūdzam skatīt rakstu “Septuagezima –iesildīšanās Gavēnim” (vērtīga papildinformācija – tā raksta komentāru sadaļā). Savukārt vietne “New Liturgical Movement” sākusi publicēt garāku rakstu turpinājumos par Priekšgavēņa laiku dažādos Austrumu ritos: 1. daļa – Ninīviešu jeb pravieša Jonas gavēnis; 2. daļa – Heraklija gavēnis; 3. daļa – Priekšgavēņa laiks dažādos ritos; 4. daļa – Priekšgavēņa pārdomu tēmas: radīšana, pirmgrēks, nāve pasaulē).

Tagad pienāktos brīnīties, kāpēc šis svētīgais laiks, kad varam noskaņoties Gavēņa garīgajām cīņām, ir pazudis no Romas rita jaunās jeb ordinārās formas un “parastais” liturģiskais laiks piepeši atduras Pelnu trešdienā. Visdrīzāk iemesls bija tas, ka reformētāji faktiski bija likvidējuši arī pašu 40 dienu Gavēni: ja jau jāgavē tikai divas dienas – Pelnu diena un Lielā Piektdiena, – tad tam nekāda gatavošanās nav nepieciešama.

Publicēts iekš Liturģiskais_gads, Priekšgavēnis | Komentēt

Ceturtā svētdiena pēc Epifānijas: „Kungs, glāb mūs!“

backhuysen_ludolf__christ_in_the_storm_on_the_sea_of_galilee

Atceros, ka  V.E. bīskapam J. Cakulam, kurš savā dzīvē ir piedzīvojis grūtus laikus, patīk salīdzināt Baznīcu ar Kunga laivu vētrā. Viņam ir taisnība: jo grūtāki ir laiki Baznīcai un Baznīcā, jo biežāk jāatceras šis fragments.


Tikai pēc tam, kad vētra ir satricinājusi koku līdz pat tā saknēm, mēs varam zināt, vai šis koks vēl ir vesels un vai tas spēj pretoties laika likstām. Tāpat Jēzus skaidri parāda Sevi cīņā ar Saviem ienaidniekiem.

„Tad“, saka šīsdienas Evaņģēlijs, „Viņš iekāpa laivā, un mācekļi sekoja Viņam. Un, lūk, jūrā sacēlās liela vētra, tā ka viļņi pārplūdināja laivu, bet Viņš gulēja.“ Vai tā nav tāda pati situācija, kā Pestītājam atnākot uz šīs zemes? Visa Romas impērija toreiz kustējās un mutuļoja. Vēl vienu reizi – pēdējo reizi – pagānisms vēlējās parādīt savu varenību, saskaitot savus pavalstniekus un savus karavīrus. Taču, kad Jēzus nāca svētajā Ziemassvētku naktī, tad iestājās liels klusums un miers. Un tad Viņš ņēma Savu ķēniņvalsti Savā valdījumā un izaicināja Savu pretinieku – šīs pasaules valdnieku.

Šis miers nebija ilgstošs. Hērods vēlējās atņemt Bērnam dzīvību. Atnāca naida vētra un atnesa nāvi mazajiem, nevainīgajiem Betlēmes bērniņiem. Taču Jēzus nakts mierā bija jau aizbēdzis; nu viņam nācās slēpti dzīvot Ēģiptē un pēc tam – trīsdesmit gadus Nācaretē.
Tātad Jēzus „iekāpa laivā“, mācīja cilvēkus un pieteica karu Savam ienaidniekam – sātanam.

„Nedomājiet, ka Es atnācu nest mieru virs zemes! Es neatnācu nest mieru, bet šķēpu.“  Sātans pieņēma izaicinājumu un cīnījās tā, kā tikai viņš prot cīnīties: tieši ar to cilvēku palīdzību, kuru pienākums bija sargāt svētas lietas virs zemes un kuriem, vēl vairāk nekā pārējiem, būtu jāuzņem Visusvētākais. Rakstu mācītāji un augstie priesteri notiesāja Jēzu uz nāvi. Golgātā, pie krusta, Viņam uzbruka vētra; tā plosījās un it kā gandrīz jau pieveica Viņu. Jēzus nolieca galvu un nomira, un iestājās klusums – kapa klusums. Taču no kapa miera Jēzus augšāmcēlās Lieldienu godības spožumā – tā bija galīga uzvara pār visām vētrām.

Kopš šī brīža sātana varenība ir salauzta. Viņš gan var izraisīt vētru, taču tā sašķīdīs pret klinti un pret cietokšņa pamatiem. Dievam no augšas ir redzamas ļaunā gara neprātīgās spēles. Un tajā brīdī, kad sātans jau redz sevi aizsargmūra virsotnē, Visuvarenais nogāž viņu bezdibenī. Jo tuvāk uzbrucējs tiek pie mūra apmales, jo dziļāks ir viņa kritiens. Elles vārti nepievarēs mūžīgo Cietoksni, kas ir Dieva Svētā Baznīca. Jau divu tūkstošu gadu garumā sātans katru gadsimtu sarīda cilvēku pūļus pret Baznīcu. Tās stāvoklis bieži ir licies biedējošs, šausmīgs. Bet vienmēr, kad Jēzus mācekļi, līdzīgi sv. Pēterim, sauca: „Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!“, Viņš cēlās un apvaldīja vētru. Un tad katru reizi iestājās liels miers un klusums, ienaidnieks paslēpās, un uzvarētāji gāja pa Svētās pilsētas ielām, dziedādami prieka un slavas dziesmas.

Arī šodien Konsekrācijas brīdī vērsīsimies pie Jēzus un sauksim: „Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!“. Jo lielas ir bailes šodien, lielas ir briesmas, kas draud aprīt kristīgo pasauli. Bet Baznīca neies bojā.

Ak, Jēzu! Mēs ticam uz Tevi! Mēs ticam Tavai varenībai! Kungs, glāb mūs! Mēs ejam bojā!

(J.Rudevska tulkojums. Missel vespéral très complet, éditions D.F.T., 2003, pp. 1508-1510)

Publicēts iekš Liturģiskais_gads | 1 komentārs

Trešā svētdiena pēc Epifānijas (Adorate): “Spēcīga ir Kunga labā roka”

Atkal piedāvājam dziļu komentāru.

„Nešķīsts!“ – vai tas nav mūsu laikmeta kliedziens? Tik daudzi cilvēki, tik daudzi nabaga cietēji ir grēka spitālības skarti; visas cilvēces ķermenis guļ slimības drudzī. Pārāk ilgi tas tika izmantots ļaunumam, pārāk ilgi tika darītas ļaunprātības pret Dievu.

christ_healing_the_leper_icon


Svētdienas, kas seko Kunga parādīšanās svētkiem, stāsta mums par Jēzus Kristus Valstību virs zemes, par Dieva Valstību mūsos un Baznīcā. Otrā svētdiena mums to parādīja ar svētku mielasta tēlu: Jēzus ir Līgavainis, Kurš aicina Savējos uz debesu kāzām. Kristietībā ir jādominē prieka notij: Jēzus mācība saucas Evaņģēlijs, tas ir, Dieva prieka vēsts.

Taču, lai šī prieka doktrīna varētu iesakņoties mūsos, lai mēs varētu saprast dievišķo aicinājumu, ir jāizpilda daži nosacījumi; piemēram, Kungs prasa Saviem viesiem, lai tie būtu tērpušies svētku drānās. Tomēr Viņa žēlastība mūs brīdina jau iepriekš un ieliek mūsos visu to, kas nepieciešams, lai atbildētu Viņa aicinājumam.

Pirmais nosacījums, lai ieietu Dieva valstībā virs zemes, lai iedibinātu šo valstību mūsos, ir tīrība.

Tā nav nejaušība, ka par šīsdienas Evaņģēlija lasījumu Baznīca ir izvēlējusies spitālīgā dziedināšanu. Šajā situācijā Jēzus parādās visā Savā pilnībā, atklājot mums Savas esamības dziļāko jēgu: Viņš ir Glābējs, Pestītājs. Jūdiem nebija nekādas saskarsmes ar spitālīgajiem. Šie cilvēki bija izstumti no sabiedrības; viņiem bija jādzīvo nošķirtībā attālos nostūros, un, tuvojoties slimības neskartiem cilvēkiem, viņiem vajadzēja kliegt: „Uzmanību, nešķīsts!“ Cik skumjš liktenis! Tā patiešām bija dzīva cilvēka notiesāšana uz lēnu nāvi. „Nešķīsts!“ – tas nozīmēja trūdēšanu dzīvā ķermenī. Neviens nevar viņam palīdzēt – nedz ārsts, nedz priesteris; tikai Jēzus, Pestītājs, var viņu glābt.

„Nešķīsts!“ – vai tas nav mūsu laikmeta kliedziens? Tik daudzi cilvēki, tik daudzi nabaga cietēji ir grēka spitālības skarti; visas cilvēces ķermenis guļ slimības drudzī. Pārāk ilgi tas tika izmantots ļaunumam, pārāk ilgi tika darītas ļaunprātības pret Dievu. Un tagad cilvēks guļ ar savu saindēto ievainojumu. Viņš labprāt atgrūstu indi; viņš pieliek bezcerīgas pūles, lai to panāktu, taču nespēj sasniegt šo mērķi. Viņš skaidri jūt, ka ir nešķīsts un ka viņš mirst no trūdēšanas. Viņš negrib mirt. Ar visiem dabas dotajiem spēkiem viņš cīnās; viņš grib dzīvot.
Taču neviens nespēj viņam palīdzēt – neviens, izņemot Jēzu, pasaules Pestītāju. „Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, tā Kunga labā roka dara varenus darbus! Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu tā Kunga darbus“, – saka Baznīca Svētās Mises Ofertorijā. Un viņas lūgšana tiek uzklausīta. Šodien Baznīca zina, ka Pestītājs ir tuvumā, un visas slimās cilvēces vārdā sauc: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!“ Izlīguma Upurī viņa dāvā Tēvam Dēla visdārgākās Asinis.

„Kungs, mēs ceļam Tev priekšā šo pestīšanas biķeri un lūdzam Tevi, lai Tu Savā žēlastībā cel to kā saldu smaržu Sev priekšā, mūsu un visas pasaules pestīšanai.“

(J.Rudevska tulkojums no franču valodas. Missel vespéral très complet, éditions D.F.T., 2003, pp. 1506-1508)


 

No Introīta

Adoráte Deum, omnes Angeli eius: audívit, et lætáta est Sion: et exsultavérunt fíliæ Iudae.

Adore God, all you His angels: Sion hears and is glad, and the cities of Juda rejoice.

Publicēts iekš Gregoriskie dziedājumi, Liturģiskais_gads | 2 komentāri

Kristiešu vienotības nedēļas sākotnējie lūgšanu nodomi

Vatikāna Sv. Pētera bazilikas galvenais altāris un Sv. Pētera katedras altāris – kristiešu vienotības simbols (www.breviary.net)

Vatikāna Sv. Pētera bazilikas galvenais altāris un Sv. Pētera katedras altāris – kristiešu vienotības simbols (www.breviary.net)

“Maigās jūtas, kas pildīja Jēzus Vissvētāko Sirdi, kad Viņš redzēja ļaužu pulku “un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana (Mk. 6:34)”, nevar nepiepildīt arī Viņa Vikāra dvēseli, kad Mēs apdomājam to lielo skaitu, kam nav vēl pasludināta labā vēsts, bet īpaši tos, kuri nelaimīgā kārtā ir atdalīti no komūnijas ar Svēto Krēslu un Pētera katedru, ticības un mīlestības vienotības centru.” Tā rakstīja pāvests Jānis XXIII savā vēstulē Grēku izpirkšanas franciskāņu brāļu priekšniekam 1959. gada 28. oktobrī. Minēto brālību Ņujorkā (ASV) bija dibinājis kristiešu vienotības nedēļas tradīcijas aizsācējs T. L. Vatsons. Kad 1916. gada 25. februārī pāvests Benedikts XV apstiprināja šo lūgšanas iniciatīvu un piesaistīja tai atlaidas, tā varēja sākt izplatīties visā Katoliskajā Baznīcā, sākumā visvairāk, protams, ASV. Tātad šogad Kristiešu vienotības lūgšanu nedēļa kā visas Baznīcas pasākums noritēs jau 100 reizi. Jānis XXIII piekrizdams T. L. Vatsona domai, ka lūgšana ir galvenais līdzeklis ilgotās vienotības panākšanai un ka “dedzīgas lūgšanas jāraida uz Visvareno par to, lai visi atgriežas pie vienīgās patiesās ticības,” raksta: “Mēs labprāt pievienojamies mūsu priekšteča laimīgā piemiņā pāvesta Pija XII vārdiem, kas izteica dievbijīgu vēlmi, ka šī prakse “tiktu izplatīta pasaulē, cik plaši vien iespējams””. Turpināt lasīt

Publicēts iekš Ekumēnisms, Liturģiskais_gads | Komentēt

Otrā svētdiena pēc Epifānijas (Omnis terra): “Kāzu svinības”

Piedāvājam komentāru šīs dienas Evaņģēlijam par mūsu Kunga Jēzus Kristus pirmo paveikto brīnumu.

kanu_kazas

Jāņa 2, 1 – 21

1. Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur.
2. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās.
3. Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: Viņiem nav vīna.
4. Bet Jēzus viņai sacīja: Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi!
5. Viņa māte sacīja apkalpotājiem: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.
6. Bet saskaņā ar jūdu šķīstīšanos tur bija novietoti seši akmens trauki ūdenim, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri.
7. Jēzus sacīja viņiem: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz malām.
8. Tad Jēzus sacīja viņiem: Tagad smeliet un nesiet galdzinim! Un viņi aiznesa.
9. Bet, kad galdzinis nogaršoja ūdeni, tas bija pārvērsts vīnā. Nezinādams, no kurienes tas (kamēr apkalpotāji, kas smēla ūdeni, to zināja), galdzinis aicināja līgavaini.
10. Un sacīja viņam: Ikviens cilvēks vispirms pasniedz labo vīnu, bet, kad tie jau ieskurbuši, tad sliktāko; bet tu taupīji labo vīnu līdz šim.
11. Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.

Turpināt lasīt

Publicēts iekš Gregoriskie dziedājumi, Liturģiskais_gads | Komentēt

Epifānijas “oktāvas” diena – Kunga Kristīšanas svētki

christbaptism1

Kristus kristīšana (www.breviary.net)

Kā vairumam lielo svētku, Epifānijai jeb Zvaigznes dienai gadsimtiem ilgi bija turpinājums nedēļas garumā. Oktāvas diena bija astotā, kā pirmo skaitot pašus svētkus, bet parasti visas starpā esošās dienas bija “infra octavam”. Pašā Epifānijas oktāvas dienā – 13. janvārī – tika lasīts evaņģēlijs par to, kā Sv. Jānis Kristītājs kristīja Jēzu Jordānas upes  ūdenī (Jņ. 1:29–34). Kā svētki sākās ar Austrumu gudro jeb magu ierašanos pie bērna Jēzus, tā noslēdzas ar pieaugušā Jēzus ierašanos Jāņa, kurš sagatavo Viņam ceļu.

Virsrakstā vārds “oktāva” likts pēdiņās, jo kopš 20. gs. 50. gadiem oktāvu skaits Romas rita kalendārā ir stipri samazināts, un arī Zvaigznes dienai tās formāli vairs nav, taču laikā no 7. līdz 12. janvārim ir saglabātas īpašās antifonas uz Benedictus un Magnificat, kā arī tiek vilkti balti liturģiskie tērpi. Sv. Misē gan Epifānijas formulārs tiek lietots tikai līdz tuvākajai svētdienai , kad ir Sv. Ģimenes svētki, bet darbdienās pēc tam – pašas svētdienas teksti. Jāšaubās, vai šīs izmaiņas ir bijušas labi apdomātas, jo bez oktāvas vārda šis 13. datums stāv viens un izolēts un var likties dīvaini, ka šajā dienā pēc pārtraukuma atkal Sv. Misē ir tie paši teksti, kas Zvaigznes dienā, izņemot lūgšanas un evaņģēlija lasījumu.

Sv. Gregors no Nazianzas par Kunga kristību raksta:

… Kristus pieņem kristību. Nokāpsim lejā reizē ar Viņu, lai ar Viņu kopā tāpat kāptu augšup. Jānis kristī, un tuvojas Jēzus, svētdarīdams arī to, kurš kristī, bet īpaši tāpēc, lai veco Ādamu apglabātu ūdeņos, un – visupirms  – lai caur to svētdarītu Jordānas ūdeņus, jo kā Viņš bija gars un miesa, tā arī tiem, kam bija jātiek kristītiem, garā un ūdenī  jāpiedzimst no jauna. [..] Jēzus izkāpj no ūdens, līdzi sev kaut kādā veidā iegremdēdams un augšup paceldams pasauli. Un redzam ne sadalāmies, bet atveramies debesis, kuras sev un mums visiem reiz aizvēra Ādams; tad arī ar ugunīgo zobenu bija slēgta paradīze. Svētais Gars dod liecību – līdzīgs par līdzīgu liecina. Liecība nāk no debesīm, no kurienes nāk arī Tas, par ko tiek liecināts. (No 13. janvāra Matutīna lasījumiem)

Savukārt dienas lūgšanā Baznīca vēršas pie Tēva ar šādiem vārdiem:

Dievs, kura Vienpiedzimušais Dēls ir parādījies mūsu miesas dabā, dāvā, lūdzam, lai caur Viņu, ko ārēji esam pazinuši kā mums līdzīgu, mēs tiktu iekšēji atjaunoti.

Svētku “maratons” beidzies, sākas ikdienas cīņas.

Publicēts iekš Liturģiskais_gads, Ziemassvētki | Komentēt

In memoriam – Kristīna Kampo, 1923–1977

“Otaviāni intervences” iedvesmotāju pieminot

campoŠā gada 10. janvārī aprit 40 gadu, kopš Dievs no šīszemes dzīves aizsauca itāļu dzejnieci, rakstnieci, tulkotāju, kā arī asociācijas Una Voce Italia  līdzdibinātāju, kas pazīstama ar pseidonīmu Kristīna Kampo (Cristina Campo). Vitorija Gverrīni  (Guerrini) – tāds viņas īstais vārds – piedzima komponista un muzikologa Gvido Gverrīni ģimenē. Būdama ar vārīgu veselību kopš dzimšanas un kautrīgas dabas, viņa publicējās galvenokārt ar pseidonīmiem, no kuriem Kristīna Kampo ir vispazīstamākais un ar ko parakstīti visi viņas darbi, kas iznākuši pēc viņas nāves. Viņai bija plašas intereses reliģiju pētniecības laukā, t. sk.  par jūdaismu un Austrumu reliģijām. Viņa bija pazīstama ar vairākiem ievērojamiem 20. gs. domātājiem, piem., Simonu Veilu (Weil), no kuriem gan distancējās mūža beigu posmā, pievēršotie dziļākai katoliskās ticības praksei.

Dziļāka pievēršanās garīgajai dzīvei notika 60. gadu vidū. “Viņa atkal atrada savu ticību tieši tad, kad redzēja to apdraudētu no revolūcijas neprāta, kas sabangojās ap koncila notikumu (domāts Vatikāna 2. koncils – tulk. piez.). No tā brīža viņa iesaistījās spraigā darbā tradicionālās liturģijas glābšanai: bija viena no aktīvākajām Una Voce Italia dibinātājām, veicināja liturģisko grāmatu glābšanu no iznīcināšanas, kas draudēja no dažu reformatoru ikonoklastiskās dedzības, sarakstījās un tikās ar priesteriem, bīskapiem un abatiem, kas bija palikuši uzticīgi Baznīcas liturģiskajai un garīgajai tradīcijai, darbojās publicistikā, aizstāvot seno Romas ritu […]. Dziļu iespaidu atstāja arī viņas pašas sarakstītās lappuses, veltītas liturģijai, kas bija viņas pastāvīga garīgā barība, ik dienas lūdzoties Romas Breviāru un lasot baznīctēvu, kā arī viduslaiku komentētāju, īpaši Duranda, darbus”  (no F. Rigīni raksta). K. Kampo bija labi pazīstama arī ar Austrumu kristietību un Bizantijas ritu, uzturot sakarus ar Pontifikālo Krievu koledžu (Russicum).

Ārpus Itālijas viņa visvairāk pazīstama ar to, ka bija iedvesmotāja un organizatore vairāku priesteru-teologu un laju darbam, kas vainagojās ar slaveno Otaviāni intervenci  jeb Jaunās Mises kārtības īsu kritisku analīzi (Breve esame critico), ko pāvestam Pāvilam VI iesniedza kardināli Otaviāni (Ottaviani) un Bači (Bacci) 1969. gada 25. septembrī. Šis dokuments, kas būtu pelnījis sīkāku apskatu arī šajā vietnē, uzrādīja vairākas ticību apdraudošas nepilnības tajā gadā publicētajā reformētajā Sv. Mises kārtībā un to pavadošajā Vispārējā instrukcijā (IGRM). Lai gan netika panākta liturģiskās reformas atcelšana, tomēr IGRM tika izlabots visbargāk kritizētais paragrāfs, kā arī pievienoti papildinājumi ar citātiem no Tridentes koncila.

Kā tika rakstīts Kristīnas Kampo nekrologā: “Kad 1966. gadā gāzās virsū ienaidnieka pūļi, ko pret mūžīgo Baznīcu sūtīja Lerkaro neprāts (domāts kardināls Lerkaro (Lercaro), kas tolaik vadīja liturģiskās reformas komisiju – Tulk. piez.), pret tiem sliet aizsprostu cēlās vārga un slimīga sieviete […], ar labāku teoloģisko sagatavotību nekā dažam bīskapam.”

Asociācija Una Voce delle Venezie ir sakopojusi interneta resursus par Kristīnas Kampo dzīvi un daiļradi.

Lai dus mierā! Oremus

Publicēts iekš Una voce | Komentēt