Divas Jeruzālemes

Jēzus pavairo maizi un zivis (Breviary.net)

Gavēņa ceturtās svētdienas nosaukums ir arī Laetare svētdiena – pēc Sv. Mises introita pirmā vārda, kas nozīmē “Priecājies!” Baznīca tā iezīmē Gavēņa laika viduspunktu parādot gavēšanas optimistisko pusi, arī savā ceremoniālā – gandarīšanas violetais liturģiskajos tērpos uz vienu dienu tiek nomainīts ar mazliet vieglprātīgu rozā, krāsa it kā līdzīga, tomēr ne gluži tā pati. Bet aicinājumu priecāties pravietis Isajs šajā tekstā (Is. 66:10,11) adresē Jeruzālemei. Arī pāvesta galma tradicionālā stacija, kas atzīmēta misālē, ir Romas baznīca Sv. Krusts Jeruzālemē, kurā atrodas 4. gs. no Jeruzālemes atvestās Jēzus ciešanu relikvijas, tajā skaitā – uzraksta plāksne, kas bija piestiprināta krustam Golgātā.

Pirmajā lasījumā no Vēstules galatiešiem (4:22–31) Sv. Pāvils runā par divām Jeruzalemēm – to, kas uz zemes, un to, kas debesīs, kam paralēle ar diviem Ābrahāma dēliem un viņu mātēm. “Abas mātes, Agare un Sāra, ir vecās un jaunās derības simboli. Ābrahama kalpone Agare, kuras dēls nolemts verdzībai, simbolizē veco derību, kas tika noslēgta Sinaja kalnā. Šīs derības dēli nav brīvi, viņi ir padoti likumam verdzībai. Sāra simbolizē augšējo Jeruzālemi, tas ir, Kristus Baznīcu. Baznīca ir brīva no likuma verdzības, un viņa ir mūsu māte. Tātad kristieši līdzīgi Īzākam ir apsolījuma bērni. Savā laikā Agares dēls Izmaēls vajāja Īzaku, Sāras dēlu. Kristīgajā ērā nav bijis tāda laikmeta, kad verdzības un neticības bērni nebūtu vērsuši savu naidu pret Kristus baznīcu un tās brīvību” (p. V. Strelēvica komentārs, Jaunā derība, Rīga, 1995, 358. lpp.)

Evaņģēlija lasījums (Jņ. 6:1–15) veltīts maizes pavairošanas un piecu tūkstošu cilvēku paēdināšanas brīnumam. To nereti tulko kā pirmtēlu Euharistijai. Svētīgais kardināls Šusters saredz šajā evaņģēlija stāstā vēl ko citu: “Šī barība apzīmē Dieva vārdu, kas ir barība dvēselei, taču no otras puses tā simbolizē materiālos labumus, kurus dievišķā Apredzība nekavējas dāvāt mūsu dabas atbalstam. Patiesi, neklājas pārspīlēt ar garīgumu un sadalīt to, ko Dievs ir savienojis. Daba ir pamats un balsts žēlastībai un pārdabiskajām lietām, tāpēc vienmēr ir nepieciešams, kaut arī mērdējot nekārtīgās iekāres, apmierināt mūsu vājās dabas likumīgās prasības. Garīgie tēvi kā svarīgu visiem, atskaitot žēlastību apveltītas priviliģētas dvēseles kā acīmredzamus izņēmumus, māca izšķiršanas tikumu, kas ir pareizais vidusceļš starp diviem pretējiem pārspīlējumiem. Daži, kas to nav ņēmuši vērā un garīgo dzīvi uzsākuši pārdroši, ir beiguši tā, kā teikts tautas sakāmvārdā: “Kas izliekas par eņģeli, kļūst par lopu”” (Liber sacramentorum, Marietti: Torino, vol. 6, p. 118.)

Sekojošajā nedēļā darbdienās Misāle paredz šādus lasījumus:

Pirmdien: 3. Ķēn. 3:16–28 (divas sievietes, viens bērns un Zālamana spriedums), Jņ. 2:13–25 (Jēzus svētnīcā: Nojauciet šo namu, un es trijās dienās to uzcelšu).

Otrdien: Iz. 32:7–14 (tauta pielūdz zelta teļu, Mozus remdē Dieva dusmas), Jņ. 7:14–31 (Jēzus kā jaunais Mozus)

Trešdien: Ez. 36:23–28 (Kungs dos tautai jaunu sirdi un garu), Is. 1:16–19 (Aicinājums uz labiem darbiem, kā piedošanas priekšnoteikumam), Jņ. 9:1–38 (Jēzus dāvā redzi kopš dzimšanas aklajam). Bet šogad te iekrīt Dievmātes pasludināšanas svētki.

Ceturtdien: 4. Ķēn. 4:25–38 (Elisejs atdzīvina zēnu), Lk. 7:11–16 (Jēzus atdzīvina zēnu).

Piektdien: 3. Ķēn. 17:17–24 (Elija atdzīvina zēnu), Jņ. 11:1–45 (Jēzus atdzīvina Lācaru).

Sestdien: Is. 49:8–15 (Kungs apžēlosies par savu tautu), Jņ. 8:12–20 (“Es esmu pasaules gaisma”).

Bet Ogres Sv. Meinarda baznīcā svētdien, 22. martā, plkst. 12.00 tiks upurēta Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā, īpaši par visiem Latvijas ļaudīm sērgas laikā.

Publicēts iekš Gavēnis | Komentēt

Gavēnis pandēmijas noskaņā

Simone Baschenis de Averara “Nāves deja” (1539. g.) (Messa in latino)

Io sont la morte che porto corona
Sonte signora de ognia persona
Et cossi son fiera forte et dura
Che trapaso le porte et ultra le mura

“Es esmu nāve un kroni nesu, pār cilvēku katru es valdniece esmu, un esmu tik varena, stipra un barga, ka vārti, nedz mūri no manis nesarga.” Ar šādiem vārdiem sākas kāds dzejolis, kas atrodams vienā no viduslaikos izplatītajiem “Nāves dejas” gleznojumiem, šajā gadījumā – 16.gs. freskā uz Sv. Vigīlija baznīcas sienas Pincolo Ziemeļitālijā (att.). Šodien tas skan kā pravietiska vārdu spēle, atsaucoties uz koronavīrusa izskatu elektronmikroskopa attēlā. Viduslaikos šādus mākslas darbus iedvesmoja Melnā nāve – mēra pandēmija 14. gs. vidū, kā arī dažādas citas pandēmijas. Cilvēce tādas ir pārdzīvojusi daudzas: mēris 6. gs. sākumā, tad 14. gs., 17. gs. Gripas pandēmijas zināmas jau no 9. gs. Pēdējās no tām – 1889. g., 1918. g. (t. s. spāņu gripa;  tai piedēvēti 50 milj. mirušo visā pasaulē), 1957. g. (t. s. Āzijas gripa; 2 milj.), 1968. g. Un kur tad vēl holera, tīfs, bakas, ….

Tradicionālajā Romas Misālē atrodams Sv. Mises formulārs “Tempore mortalitatis” (1962. g. izdevumā), jeb “Pro vitanda mortalitate” (agrākos izdevumos), t. i., “lai izvairītos no izmiršanas”, citiem vārdiem – nāvīgas epidēmijas laikam (att.). Tādējādi priesteris varēja upurēt Votīvmisi šajā īpašajā nodomā, lai sērga izbeigtos. Sv. Rakstos ne reizi vien ir parādīts, ka Dievs sūta sērgas kā kolektīvu sodu par grēkiem, ko sabiedrība kopumā vai tās vadītāji ir pastrādājuši pret Dievu. Tā mācīja arī Baznīcas tēvi un svētie. Piem., Sv. Bernardīns no Sjēnas rakstīja par trim rīkstēm ar ko Dievs soda – karu, sērgu un badu.

Tā, piemēram, minētās Sv. Mises introitā citēts Bībeles stāsts par nāvīgu sērgu, ar kādu Dievs savās dusmās piemeklēja savu tautu; šis teksts arī pirmajā lasījumā (2 Ķēn. (2. Sam.) 24:15–19,25):

“Tanīs dienās Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira – no Danas līdz Bēršebai – pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Bet, kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudīm: “Tagad pietiek! Atrauj savu roku!” Un Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona. Tad Dāvids sacīja Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: “Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!” Tad tanī dienā pravietis Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: “Dodies kalnup un uzcel altāri Kungam uz jebusieša Araunas klona!” Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Kunga pavēles. Un Dāvids tur uzcēla altāri Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla. “

Tāpēc arī tauta gandarīšanā un lūgšanās vēršas pie Dieva un priesteri pienes upurus, lai remdētu dievišķās dusmas. Arī mūsu dievnamos dziedātās suplikācijas satur lūgumu: “No mēra, bada, kara, ugunsgrēka pasargi mūs, Kungs un Dievs!”

Sv. Mises lūgšanā teikts: “Dievs, kas vēlies nevis grēcinieka nāvi, bet atgriešanos, labestīgi uzlūko tautu, kura pie Tevis atgriežas, lai tad, kad tā parādās godbijīga Tavā priekšā, Tu žēlīgi novērstu no tās savas dusmības rīksti.” Priesteru īpašā loma šajā situācijā uzsvērta ofertorija dziedājumā, kas iedvesmots no cita Bībeles stāsta par sērgu kā Dieva sodu (Skaitļu 16–17): “Nostājās augstais priesteris starp dzīvajiem un mirušajiem ar zelta kvēpekli savā rokā un pienesdams kvēpināmo upuri remdēja Dieva dusmas, un Kungs lika miršanai mitēties” Savukārt Sv. Mises evaņģēlija lasījums (Lk. 4:38–44) vēstī par īsto dziedināšanas avotu – Jēzu Kristu, kurš virspirms dziedināja smagi slimo Pētera sievasmāti un pēc tam – daudzus citus sirdzējus.

Diemžēl jaunajā ritā šāda Mises formulāra nav. Atšķirībā no tradicionālās Misāles nav iespēju arī pievienot kārtējai Misei papildu lūgšanas (kommemorācijas) šādā vai citās publiskās vajadzībās.

Tātad Baznīca visos laikos epidēmijas situācijā vērsās pie Dieva ar lūgšanām, upuriem un gandarīšanu, pirmkārt jau ar Sv. Mises upuri, bet arī ar procesijām un svētceļojumiem. Tā, piemēram, tradicionālajā Romas Misālē nostiprinātais paradums 25. aprīlī iet procesijā ar gandarīšanas psalmiem un Visu svēto litāniju radās no pāvesta Gregora Lielā iniciatīvas, kad 590. g. Romā plosījās mēris.

Arī šajās dienās vairāki Itālijas bīskapi vai atsevišķu draudžu priesteri rīko šādus dievbijīgus pasākumus. Pats pāvests Francisks, lai izlūgtos želsirdību un epidēmijas mazināšanos itāļu un īpaši Romas iedzīvotāju vidū, nesen kājām devās pie Dievmātes svētbildes Salus populi romani, ko jau Gregors Lielais lika nest procesijā mēra laikā un epidēmiju laikā godinājuši arī vēlākie pāvesti, kā arī pie brīnumainā Krucifiksa, kas palīdzējis Romiešiem sērgas laikā 16. gs. Arī stingras karantīnas apstākļos Itālijas bīskapi ir solījuši, ka priesteri kaut aiz slēgtām dievnamu durvīm ik dienas saliks Sv. Mises upuri par dzīviem un mirušiem. Arī dažas laicīgās amatpersonas ir ķērušās pie pārdabiskiem līdzekļiem. Tā Venēcijas mērs savu pilsētu konsekrēja Dievmātes bezvainīgajai sirdij.

Saprātīgi un ar skatu uz lietu pārdabisko aspektu ir arī Latvijas bīskapu paziņojumi (4. martā un 13. martā ). Līdzīgā garā ieturēta arī Liepājas bīskapa intervija, pret kuras dažiem izteikumiem tomēr varētu celt kanoniskas dabas iebildumus (par Sv. Mises apmeklēšanas pienākumu epidēmijas laikā skat. kanonista komentāru).

Tā kā mūsu bīskapi iesaka tiem, kuri nevar ierasties uz Sv. Misi, klausīties to tiešraidē vai ierakstā, tad arī ikdienas tradicionālo Sv. Misi ir iespējams klausīties un skatīties no vairākiem dievnamiem visā pasaulē. Piemēram, kanāls livemass.net piedāvā dievkalpojumus tiešraidē vai ierakstos no 3 vietām ASV un pa vienai – Meksikā un Šveicē, Sv. Mises un Vesperes var vērot no Svv. Eižena un Cecīlijas baznīcas Parīzē, arī no baznīcas S. Trinita dei Pellegrini Romā, bet tikai tiešraides – no kādas Sv. Pija X brālības kapelas Arizonā (ASV).

Interesanti, ka sērgas ietekmē Baznīcā atkal parādās tradicionālas lietas, ko no 60. gadiem revolucionāri noniecinājuši un pat skauduši – Sv. Mise bez tautas piedalīšanās, Sv. Komūnijas pieņemšana ārpus Mises, atturēšanās no miera sveiciena. Žēl, ka citi savukārt izmanto šo situāciju, lai ieviestu – medicīniski nepamatotu – Sakramenta saņemšanu rokā (tādas vēlmes sociālajos tīklos izsaka pat daži Latvijas katoļi). Var vēl pieminēt, ka mājāspalicējiem Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš piedāvā literāru darbu lasījumus internetā, to trāpīgi iesākot ar Bokačo Dekameronu – stāstu no mājas karantīnas viduslaikos mēra plosīšanās laikā.

Sv. Marija, Slimnieku veselība, lūdz par mums!

Publicēts iekš Gavēnis, Kristietis pasaulē | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 23. februārī

Priesteris Vladislavs Litaunieks (1909–1941) (oremus.lv)

Priestera-mocekļa Vladislava Litaunieka zīmē un viņa beatifikācijas nodomā šajā Aizgavēņa (Quinquagesima) svētdienā 23. februārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Ogres baznīcā ir arī  apskatāma ceļojošā izstāde par pr. V. Litaunieka dzīvi un moceklību. Viņa beatifikācijas lietai veltīta īpaša interneta vietne – oremus.lv.

Zīmīgi, ka šī Sv. Mise notiks tajā pašā Romas rita formā, kurā celebrēja pats pr. V. Litaunieks un citi komunistu režīma nomocītie viņa amata brāļi.

Infomācija par Aizgavēņa svētdienas dievkalpojumu vēsturi un tekstiem atrodama agrākā rakstā, ir publicēts arī priestera sprediķis par apustuļa Pāvila vēstules lasījumu šajā Sv. Misē.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Sveču dienas Vesperes ar gregoriskajiem dziedājumiem

Jēzus prezentācija Jeruzālemes svētnīcā (breviary.net)

Sestdien, 1. februārī, plkst. 17.30, Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā tiks dziedātas Vesperes tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem un polifoniju. Piedalīsies ansambļa Schola Sancti Meinardi un kora Versija dziedātāji. Tā kā Dievmātes Šķīstītšanās svētki (2. februāris) šogad iekrīt svētdienā, ir viena no retajām reizēm, kad šo svētku priekšvakarā tiek dziedātas to Pirmās Vesperes.

Tāpat kā 1. janvāris, arī 2. februāris ir reizē Kunga un Dievmātes svētki, un tāpat ar trim nosaukumiem: Dievmātes šķīstīšana, Kunga upurēšana jeb prezentācija, Sveču diena. Par šo svētku izcelsmi šajā vietnē varam izlasīt vairāk.

Vesperu dievkalpojumā psalmi ir tādi kā Dievmātes un citu svēto sieviešu svētkos (109., 112., 121., 126., 147.), savukārt tiem piekārtotās antifonas ir tādas pašas kā Ziemassvētku Oktāvas dienā (1. janvārī). To teksti nav ņemti no Sv. Rakstiem, bet gan ir rezultāts  Baznīcas teoloģiskajai apcerei par Dieva iemiesošanos, skaidrojot Vecās Derības stāstus Jaunās Derības un cilvēces atpestīšanas “ekonomijas” gaismā. Tādā veidā Baznīcas tēvu tradīcija skaidro gan Mozus ieraudzīto liesmojošo, bet nesadegošo ērkšķu krūmu tuksnesī (Izc. 1:3–5) kā Marijas nezūdošo jaunavību, gan karavadoņa Gideona piedzīvoto brīnumu ar zemē noklāto aunādu, kuras vilna bija pilna rasas, kamēr zeme apkārt sausa (Soģu 6:36–38), – kā Dievišķības nokāpšanu Marijas klēpī (vairāki viduslaiku Baznīcas dziedājumi starp Dievmātei veltītajiem epitetiem min “veldzes pilno Gideona aunādu” (“madens vellus Gedeonis“)). Pazīstami tēli ir arī Isaja celma atvase (Is. 11:1) un Jēkaba zvaigzne (Skaitļu 24:17), kuri tiek attiecināti uz Pestītāju pašu. Pašu svētku notikumu, kad bērns Jēzus tiek ienests svētnīcā, Baznīca saskata pravieša Malahija vārdos “Un tūlīt nāks savā svētnīcā Valdnieks, kuru jūs meklējat, un derības eņģelis, pēc kura jūs ilgojaties” (Mal. 3:1).   Dievkalpojuma kulminācija  – kā vienmēr Vesperēs – Dievmātes dziesma Magnificat (Lk. 1:46–55).

Publicēts iekš Gregoriskie dziedājumi, Kanoniskās stundas, Svētie, Ziemassvētki | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 26. janvārī

Kristus dziedina spitālīgo (http://www.thesacredpage.com)

Pielūdziet Dievu, visi Viņa eņģeļi. Dzird un priecājas Siona, un līksmo Jūdas meitas.
(No Sv. Mises ievada dziesmas)

Trešajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas (Adorate), 26. janvārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Tādējādi paradums ik mēnesi noturēt tradicionālās latīņu Mises Ogrē ieiet jau otrajā gadā. Priestera komentārs šīs Mises tekstiem jau ir bijis publicēts mūsu vietnē.

Par šīs dienas evaņģēlija lasījumu (Mt. 8:1–13) Matutīna lasījumos atrodams Sv. Hieronīma komentārs: “Kungs nokāpjot no kalna satika ļaužu pulku, jo tie nespēja pakāpties augstāk. Un pirmo Viņš sastapa spitālīgo; viņš savas slimības dēļ nevarēja uzklausīt tik daudzus Pestītāja vārdus. Un jāatzīmē, ka šo viņš dziedināja kā pirmo, kā otro – virsnieka dēlu, kā trešo  – Pētera sievasmāti. Ceturtajā reizē pie viņa atveda ļaunā gara apsēstos, kuru garus Viņš izdzina ar vārdu, kad arī izdziedināja visus, kas tur bija slimi. Un, lūk, spitālīgais atnācis pielūdza Viņu un uzrunāja. Ir pareizi, ka pēc sprediķošanas vai pamācīšanas ir izdevība parādīt zīmi, lai caur brīnuma spēku klausītājos nostiprinātu sprediķī dzirdēto. “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Kurš apelē pie gribas, par spējām nešaubās. “Un Jēzus, izstiepis savu roku, pieskārās viņam un sacīja: Es gribu, topi tīrs!” Kungam izstiepjot roku, spitālība uzreiz atkāpās. Tūlīt arī apdomā, cik pazemīga, bez viltus seko atbilde. Viņš teica: “Ja gribi.” Kungs atbild: “Gribu.” Viņš pirms tam jau bilst: “Tu vari mani šķīstīt.” Kungs uzreiz atsaka: “Topi šķīsts!” Ne tā kā daudzi no latīņiem domā, ka jāsavieno kopā un jālasa: “Gribu šķīstīt.” Bet jālasa atsevišķi, jo vispirms saka: “Gribu”, un tad pavēl: “Topi šķīsts!” “Un Jēzus sacīja viņam: Pielūko, ka tu par to nesaki nevienam”. Un patiesi – kāpēc vajadzēja ar vārdu noklusēt, kas taču miesā bija saskatāms? Tomēr: “Ej, parādies priesterim.” Vispirms tas ir pazemības dēļ, lai redzams, ka viņš parāda godu priesteru kārtai. Pēc tam, lai tie, redzot spitālīgo šķīstītu, vai nu ieticētu Pestītājam, vai arī nē. Ja ieticētu, tiktu pestīti, ja neticētu, būtu bez attaisnojuma. Un vienlaikus – lai neizskatītos, ko Viņam bieži pārmeta, ka Viņš pārkāpj likumu.”

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads | Komentēt

Atskats uz 2019. gadu: “Una Voce Latvija” gada laikā

“Tev būs svēto dienu svētīt”, lasām bauslībā. Pie svētās dienas svētīšanas neatņemami pieder arī Svētās Mises apmeklēšana, tāpēc loģiska ir arī Latvijas ticīgo vēlme, piedalīties tradicionālajā latīņu Sv. Misē īpaši svētdienās un obligātajos svētkos. Nule aizvadītais gadā Dieva žēlastība ir ļāvusi spert pirmo soli šīs vēlmes piepildīšanā kaut vienā draudzes baznīcā. Visa 2019. gada garumā Sv. Mise Romas rita tradicionālajā formā notiek Ogres Sv. Meinarda draudzes baznīcā katra mēneša ceturtajā ceturtdienā. Lai Dievs aizmaksā prāvestam K. Bojāram par viņa uzņēmību par spīti gadu nastai pašam noturēt šos dievkalpojumus! Diemžēl vēl nekur Latvijā tradicionālā Mise Romas ritā nav pieejama katru svētdienu vai visos lielajos svētkos.

Par Una Voce Latvija veikumu informēšanas un izglītības darbā uzskatāma piedalīšanās un finansiāls atbalsts starptautiskās zinātniskās konferences “Starptautiska zinātniska konference Latīņu valoda liturģijā: jā vai nē? Liturģiskās tradīcijas daudzveidība Baltijā” rīkošanā. Tā notika 11. decembrī LU Filozofijas un socioloģijas institūtā un ļāva iepazīties ar vairākiem pētījumiem par sakrālās valodas nozīmi kristietībā. Paldies visiem, kas ieguldīja darbu vai līdzekļus. Konference tika rīkota, atzīmējot “Schola Sancti Meinardi” desmit gadu darbību. Ansamblis konferences dalībniekiem nodziedāja dažus Adventa laika dziedājumus – viena no retajām reizēm, kad tas dziedāja ārpus katoļu dievkalpojuma ietvariem. [Papildinājums 15.04.2020. – Reportāža par šo konferenci publicēta vietnē katolis.lv.]

Otro reizi Aglonas bazilikā varēja notikt tradicionālā Sv. Mise Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētku ietvaros. Lai Viņas aizlūgumi pavada Una Voce Latvija darbību nule iesāktajā civilajā gadā!

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Una voce | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2019. g. 22. decembrī

Ogres Sv. Meinarda baznīca

Adventa ceturtajā svētdienā, 22. decembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Komentārs par šīs Mises tekstiem ir jau ticis publicēts šajā vietnē. Laipni lūdzam Ogrē.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Vesperes tradicionālajā ritā

Sestdien, 14. decembrī, plkst. 17.30, Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā tiks dziedātas Vesperes tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem un polifoniju. Piedalīsies ansambļa Schola Sancti Meinardi un kora Versija dziedātāji.

Publicēts iekš Gregoriskie dziedājumi, Kanoniskās stundas | Komentēt

Schola Sancti Meinardi – 10

“Sakrālā mūzika, būdama svinīgās liturģijas integrāla sastāvdaļa, tās ietvaros kalpo vispārējam mērķim, kas ir Dieva gods un ticīgo svētdarīšana un celsme,”  tā 1903. gadā rakstīja pāvests Pijs X. Īpašības, kas ļauj pildīt šādu uzdevumu – kā turpat norādīja pāvests – vislielākajā mērā piemīt gregoriskajiem dziedājumiem, kuri ir neatņemama Romas rita sastāvdaļa, mantota no Baznīcas tēviem, un ir vienīgais mūzikas stils, kurš visos laikos ir atradis vietu Baznīcas liturģiskajās grāmatās.

Trešdien, 11. decembrī ar starptautisku zinātnisko konferenci Latīņu valoda liturģijā: jā vai nē? Liturģiskās tradīcijas daudzveidība Baltijā savas pastāvēšanas desmitgadi atzīmē gregorisko dziedājumu ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem – 2009. gada pavasarī grupa katoļticīgo Baznīcas mūzikas entuziastu nolēma apvienot spēkus, lai strādātu šī Baznīcas uzstādītā mērķa labā. Turpināt lasīt

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Baznīcas mūzika, Gregoriskie dziedājumi | 1 komentārs

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2019. g. 24. novembrī

Liturģiskā gada pēdējā svētdienā, 24. novembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

Šīs dienas Matutīna 7.–9. lasījumos atrodam Sv. Hieronima komentāru dienas evaņģēlijam (Mt. 24:15–35):

“Tanī laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Kad jūs redzēsiet izpostīšanas negantību esam svētajā vietā, kā to pravietis Daniēls sacījis , – kas to lasa, lai saprot!” – un tā tālāk. Ja mūs mudina saprast, tas norāda, ka sacītajā ir noslēpums. Bet Daniēla grāmatā lasām šādi (9:27): “Un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris; to vietā kā pirmās izvirzīsies postīšanas negantības, un proti – tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem.” Par to apustulis saka (2 Tes. 2:3,4), ka “jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, kas pretojas un sevi ceļ pārāku pār visu to, kas saucas Dievs un kas tiek pielūgts. Viņš pat ieņem vietu Dieva templī, dēvēdams sevi, it kā viņš būtu Dievs,” kura atnākšana ir saskaņā ar Sātana darbību un iznīcina un atdala no Dieva tos, kas viņu pieņēmuši.

To var saprast gan, ka runa ir vienkārši par Antikristu, vai par Cēzara tēlu, kuru Pilāts nolika Templī, vai par Adriāna jātnieka statuju, kura vēl šodien atrodas vissvētākajā vietā. Par negantību Vecās Derības rakstos sauc elku. Un piesaka “postīšanas”, jo tas ir novietots pamestā un izpostītā dievnamā. Kā postīšanas negantību var saprast arī jebkādu perversu mācību. Kad tādu ieraugām svētajā vietā, kas ir Baznīca, un tā izliekas esam dievišķa, mums jāmūk no Jūdejas uz kalniem, tas ir, no burta, kas nokauj, un no jūdu māņticības, un jātuvojas mūžīgajiem pakalniem, no kuriem brīnumaini mūs apgaismo Dievs, un mums jābūt mājā zem jumta, lai velna ugunīgās bultas mūs necaururbj, bet lai neņemam līdzi neko no iepriekšējās dzīvesvietas, nedz meklējam, kas palicis aiz mums, bet drīzāk lai sējam garīgo Rakstu laukā, lai no tā gūstam augļus, nedz arī ņemam otru apģērbu, kas apustuļiem bija liegts.

 

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | 1 komentārs