Labvēlīgs laiks

Duccio di Buoninsegna (1255?–1319?) “Kristus kārdināšana” (Wiki Commons)

Mistiskie četrdesmit

Nule aizvadītā Gavēņa laika pirmā svētdiena sākotnēji iezīmēja šīs sezonas sākumu līdz pat pāvesta Gregora Lielā laikam, tā ka visai tautai obligātā gavēšana ilga tikai 36 dienas (jo svētdienas neskaita par gavēņa dienām). Pati sezona tomēr tikai saukta Quadragesima (no latīņu vārda “četrdesmit”) pēc tā, ka Kungs Jēzus gavēja tuksnesī 40 dienas, kā to vēstī šīs dienas Evaņģēlija lasījums. Taču šī skaitļa mistisko nozīmi pasvītro arī Vecā Derība, īpaši saistībā ar gandarīšanu vai Dieva sodu, piem., Grēku plūdu 40 dienas un 40 naktis (Rad. 7:12), kad Dievs iznīcināja visu cilvēci, izņemot vienu ģimeni. Tā arī ebreju tauta tika sodīta par nepateicību ar 40 gadiem klejojumu tuksnesī, pirms varēja ieiet apsolītajā zemē (Skaitļu 14:26–34). Mozus 40 dienas uzturējās Sinaja kalnā, kur Dievs viņam atklāja savus likumus. Praviets Elijs bez ēšanas 40 dienas bija ceļā uz Horeba kalnu, kur Dievs viņam atklājās (3. Ķēn. 19:8).

Taču sākotnēji liturģiskajā kalendārā šis skaitlis bija nosacīts, tāpat ka nosacīts skaitlis atspoguļojās Priekšgavēņa laika nosaukumā Septuagesima, jo arī tur kopā ar Gavēni nesanāk 70 dienas, pat ieskaitot svētdienas. Taču kopš pāvesta Gregora laikiem mums gavēnis ir pagarināts līdz Pelnu trešdienai un atbilst savam nosaukumam. Tiesa gan, pašreizējais Baznīcas likums uzliek gavēšanas pienākumu tikai Pelnu trešdienā un Lielajā piektdienā, tā ka no 40 dienām palikušas tikai divas. Pēc šo rindu autora domām šī situācija ir īpaši nezidevīga mūsdienu Latvijā, kur ir daudz konfesionāli jauktu vai reliģiskās prakses ziņā sašķeltu ģimeņu, bet sabiedrība ir oficiāli vienaldzīga pret reliģiju. Šādos apstākļos praktizējošs katolis vismaz varētu atsaukties uz Baznīcas likumu, taču tagad, izņemot divas dienas, viņš ir pamests viens. Par gavēņa noteikumiem vēl nesenā pagātnē šajā vietnē jau rakstīts.

Sv. Mises teksti

Jau rakstā par Pelnu trešdienu bija apskatītas Gavēņa laika dievkalpojumu īpatnības. Gavēņa 1. svētdienas dziedājumu tekstos valda 90. psalms. No tā ņemti visi pieci šai dienai īpašie dziedājumi (introits, graduāls, trakts, ofertorijs, komūnija), turklāt trakts (dziedājums pirms evaņģēlija) ietver psalmu gandrīz visā garumā. Šis teksts mudina gandarītāju palauties uz Dievu un uzticēties Viņam, pat ja tūkstoši visapkārt atkristu. Interesanti, ka velns, kārdinādams Jēzu mesties lejā no svētnīcas jumta, citē tieši šo psalmu (sk. tālāk).

Kas uzticas Visaugstākā palīdzībai, tas dzīvos Debesu Dieva aizsardzībā.
Viņš teiks Kungam: Tu esi mans aizstāvisu un mans patvērums, mans Dievs, uz ko es paļaujos.
Jo Viņš mani atbrīvoja no mednieka cilpas un no ļaunu nesoša vārda.
Viņš apsegs tevi ar saviem spārniem, un tu paglābsies viņa paspārnē.
Viņa uzticība būs tev apkārt kā vairogs, tev nebūs baiļu no nakts briesmām,
no bultas, kas lido dienā, darbiem, kas klaiņo pa tumsu, no uzbrukuma un dienvidus ļaunā gara.
Tūkstotis kritīs pie taviem sāniem un desmit tūkstoši – pie tavas labās rokas; bet tevi tas neskars.
Patiesi, tu tomēr skatīsi savām acīm un redzēsi atmaksu grēciniekiem.
Jo Tu, Kungs, esi mana cerība! Visaugsto tu esi ņēmis par aizstāvi.
Nelaime nenāks pie tevis, un sods netuvosies tavai teltij.
Jo Saviem eņģeļiem Viņš ir pavēlējis par tevi, lai viņi sargātu tevi visos tavos ceļos.
Uz rokām viņi nesīs tevi, lai nejauši tu neievainotu savu kāju uz akmens.
Pār čūskām un rāpuļiem tu staigāsi, un samīsi lauvu un nezvēru.
Tāpēc, ka viņš ir paļāvies uz mani, Es viņu izglābšu. Es sargāšu viņu, jo viņš atzina Manu vārdu.
Viņš sauks uz mani, un Es viņu uzklausīšu, ciešanās būšu ar viņu kopā. Es izglābšu viņu un viņu celšu godā.
Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu.

Pirmais lasījums šajā svētdienā kopš neatminamiem laikiem Romas ritā bijis no Svētā apustuļa Pāvila 2. vēstules korintiešiem (6:1–10), kur arī teikts: ” Redzi, tagad ir žēlastības laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” Citā tulkojumā tas atveidots kā “vislabvēlīgākais laiks”. Pāvests Leons Lielais savā 4. Gavēņa laika sprediķī šo lasījumu komentē sekojoši (Matutīna 3.–6. lasījums):

Vismīļie! Sludinot jums šo vissvētāko un vislielāko Gavēni, ar ko gan labākt sākt nekā ar Apustuļa vārdiem, kuros runā Kristus un kurus lasījām: “Redzi, tagad ir žēlastības laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena”? Lai gan nav tāda laika, kas nebūtu pilns Dieva dāvanām, un pieeja Dieva žēlsirdībai mums caur Viņa žēlastību tiek dota vienmēr, tomēr mudināt visu prātus uz lielāku uzcītību garīgā izaugsmē un uz lielāku paļāvību (uz Dievu) ir iemesls tieši tagad, kad uz visiem dievbijības darbiem – kā ik gadus – mūs tuvojoties aicina mūsu Pestīšanas diena, lai šo Kunga Ciešanu noslēpumu, kas augstāks pār visu, mēs varētu svinēt ar attīrītām miesām un dvēselēm.

Tik lieliem noslēpumiem gan atbilstu nemitīga dievbijība un pastāvīga godbijība, lai mēs arvien Dieva priekšā būtu tādi, kādiem mums klājas būt, pienākot Lieldienu svētkiem. Bet tā kā rets kurš ir tik stiprs un miesas vājuma dēļ stingrākais dzīves veids mēdz kļūt vaļīgāks, kad dažādas dzīves norises atslābina mūsu rūpību, tā ka pat dievbijīgas sirdis neizbēgami nosmērējas pasaules putekļos,– diženais dievišķais iestādījums svētīgi gādā, lai dvēseļu tīrības atjaunošanai kalpotu četrdesmit dienu vingrinājumi, ar kuriem pārējā laikā nodarītais tiek izpirkts ar labiem darbiem un izdeldēts ar šķīstu gavēni.

Un tāpēc, vismīļie, uzsākdami šīs mistiskās un dvēseļu un miesu šķīstīšanai svētīgi nozīmētās dienas, paklausīsim apustuļu likumam, attīrīdamies no jebkāda miesas un gara aptraipījuma, lai izturot cīņu, kas notiek starp abām substancēm, dvēsele iegūtu savu valdnieces cieņu, jo tai, paklausot Dievam, pienākas turēt pakļautībā miesu. Neieļaunosim nevienu, lai nedodam iemeslu ļaunām runām par mums. Neticīgie taču mūs nopels taisnīgi un mūsu netikumi apbruņos ļaunas mēles mūsu reliģijas zākāšanai, ja gavētāju tikumi neatbildīs patiesas atturības tīrībai. Ne jau atturēšanās no pārtikas vien ir mūsu gavēņa dziļākā būtība, nedz ēdiena liegšana miesai nes augļus, ja prāts netiek novērsts no nekrietnības.

Evaņģēlija lasījums stāsta par 40 dienām, ko Jēzus pavadīja tuksnesī un tika velna kārdināts (Mt. 4:1–11). Pāvests Gregors Lielais savā 16. sprediķī par evaņģēlijiem šo rakstu vietu komentē šādi (Matutīna 3.–6. lasījums):

Daži mēdz jautāt, kas tas par garu, kas aizveda Jēzu tuksnesī. Jo tālāk teikts: “velns viņu veda sev līdzi uz svēto pilsētu”, un tālāk “veda sev līdzi ļoti augstā kalnā”. Bet patiesi un bez jautāšanas mēs varam droši ticībā pieņemt, ka Svētais Gars viņu aizveda tuksnesī, tā ka Viņa Gars viņu aizveda tur, kur ļaunais gars viņu uzgāja, lai kārdinātu. Bet, lūk, kad saka ka Dievcilvēks bija uzvests augstā kalnā, vai arī svētajā pilsētā, prāts atsakās ticēt, cilvēka ausis baidās to dzirdēt. Taču tas vairs neliksies neticams, ja apdomāsim citus faktus.

Patiesi visu ļaundaru galva ir velns, un šīs galvas locekļi ir visi ļaunie. Vai tad velna loceklis nebija Pilāts? Vai velna locekļi nebija jūdi, kuri vajāja Kristu, vai kareivji, kuri Viņu sita krustā? Kāds gan brīnums, ja Viņš ļāvā tam sevi aizvest kalna galā, kura locekļiem ļāva sevi sist krustā? Nav tātad necienīgi mūsu Pestītājam tikt kārdinātam, kurš bija nācis, lai tiktu nokauts. Un bija taisnīgi, ka Viņš uzvar mūsu kārdinājumus, tāpat kā viņš bija nācis ar savu nāvi uzveikt mūsu nāvi.

Bet mums jāzina, ka kārdinājums darbojas trejādi: iedvešanā, patikšanā un piekrišanā. Un kārdināti mēs bieži iekrītam patikšanā vai pat piekrišanā, jo mūsos pašos, tā kā esam dzimuši grēcīgā miesā, arī atrodas mērķis uzbrukumiem, kuri mūs piemeklē. Bet Dievs, kurš iemiesojās Jaunavas klēpī, atnāca bez grēka un necieta ne no kādas pretišķības sevī. Viņu tātad varēja kārdināt ar iedvešanu, bet Viņa prātā nebija, kura ieķerties patikšanai, un jebkāds velna kārdinājums viņam bija tikai ārējs, ne iekšējs.

Tā kā šis Romas ritā tradicionāli bija arī katehumenu mācību laiks, sagatavojot viņus kristībai, tad atšķirībā no pārējā gada Gavēņa laikā katrai dienai ir savi lasījumi. Darbdienās primais lasījums ņemts no Vecās Derības. Tā kā šajā vietnē gaidāms arī vispārējs tradicionālā Romas lekcionārija apskats, tad šeit pieminēsim arī sekojošo tuvāko dienu lasījumus, kā jau to darījām par dienām, kas seko Pelnu trešdienai.

Pirmdien: Ez. 34:11–16 (Kungs rupējas par savu tautu kā par avju ganāmpulku), Mt. 25:31–46 (Pastarā tiesa: ko jūs ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši.)

Otrdien: Is. 55:6–11 (Meklējiet Kungu, kamēr vēl Viņš ir atrodams), Mt. 21:10–17 (Jēzus izdzen tirgotājus no svētnīcas)

Turpmākās dienas ir īpašas, tāpēc par tām – atsevišķā rakstā.

Advertisements
Publicēts iekš Gavēnis, Liturģiskais_gads | 1 komentārs

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2019. g. 24. februārī

V. van Gogs “Sējējs” (breviary.net)

Priekšaizgavēņa jeb Seksagezimas svētdienā, kas pēc tās Sv. Mises introita iesākuma pazīstama arī kā Exsurge, 24. februārī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā jau trešo reizi notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Gleznas reprodukcija lai atgādina, ka Sv. Mises evaņģēlijs šajā svētdienā ir līdzība par sējēju (Lk. 8, 4–15). Par Priekšaizgavēņa svētdienu šajā vietnē jau iepriekšējos gados ir bijuši informatīvi raksti:

Seksagezima: Lielie Plūdi un Sējējs – pārskats par visiem šīs svētdienas dievkalpojumiem, bet īpaši – par Sv. Mises lasījumiem un dziedājumiem.

Pirmsaizgavēņa svētdiena: cilvēks un pārējā radība – Sv. Ambrozija komentārs par Grēku plūdiem, par ko vēstī Vecās Derības lasījumi šīs dienas Matutīnā.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Priekšgavēnis | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2019. g. 27. janvārī

Kristus dziedina spitālīgo (http://www.thesacredpage.com)

Trešajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas (Adorate), 27. janvārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā jau otro reizi notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Priestera komentārs šīs Mises tekstiem jau ir bijis publicēts mūsu vietnē. Pēc Sv. Mises paredzēta  sadraudzība un – tās ietvaros  – lekcija “Sv. Rakstu lasījumi divās Romas rita formās – salīdzinājums”. Aicināti visi interesenti, jo īpaši – visi UVL biedri. Ir cerība, un varam lūgties par to, ka tas turpmāk varētu notikt reizi mēnesī.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Atskats uz 2018. gadu: “Una Voce Latvija” gada laikā

Betlēmīte Ogres baznīcā

Svētdienā pēc Ziemassvētkiem notika, kā jau bija izsludināts, Una Voce Latvija  (UVL) pilnsapulce.  Tā iesākās ar Sv. Misi, kuru dziedāja Ogres Sv. Meinarda draudzes prāvests pr. Konstantīns Bojārs, piedaloties arī gregorisko dziedājumu ansamblim Schola Sancti Meinardi , kam šī bija viena no retajām iespējām izpildīt liturģiskos dziedājumus sava debesu aizbildņa vārdā nosauktajā draudzē.

Prāvests savu uzrunu uzsāka ar ļoti personisku liecību par savu turēšanos pie iknedēļas tradicionālās Sv. Mises, kas piektdienu vakaros Ogrē notiek jau 10 gadus. Tā kā dienas evaņgēlija lasījumā bija minēti dievbijīgie sirmgalvji Simeons un Anna, kas Templī ieraugot bērnu Jēzu tika svētā gara pildīti (Lk. 2:33–40), tad prāvests atgādināja ar savu pastorālo pieredzi darbā ar slimniekiem un mirstošajiem un cik dažādi ticīgie un neticīgie sagaida nāvi.

Visbeidzot priesteris pievērsās arī pašam Sv. Mises ritam, jautājot, vai ir atšķirība kalpot tradicionālajā un reformētajā ritā, un pats arī atbildēja: Ir! Liela! Ne tikai “dievgalda” esamība un stāvēšana pie altāra ar skatu uz krucifiksu (t.i., tajā pašā virzienā, kur ticīgie), kas principā ir iespējams arī jaunajā formā, bet arī visas sīkās rubrikas sargā priesteri no domu izklīšanas, lai viņš var koncentrēties tikai uz Dieva pielūgsmi un pienesamo upuri. Kā piemēru prāvests minēja norādi Misālē pagriezties pret tautu ar uzrunu Dominus vobiscum (Kungs lai ir ar Jums) “dimissis ad terram oculis” (“lejup nolaistām acīm“). Tātad arī šajā brīdī priesterim nav jāsastopas ar klātesošo ticīgo, vai kādu konkrētu, pazīstamu cilvēku skatieniem, jāskaita, cik ieradušies utt.

Pēc Sv. Mises asociācijas biedri atjaunoja 2015. g. tās veltīšanu Bezvainīgi Ieņemtajai Vissv. Jaunavai Marijai. Pēc tam jau saviesīgā atmosfērā UVL biedri un citi interesenti, gk. no Rīgas Sv. Alberta draudzes klausījās nelielu priekšlasījumu par tēmu “Romas rita tradicionālās formas tiesiskais statuss Baznīcā” un par UVL darbību aizvadītajā gadā. Lekcija bija saīsināta un papildināta versija Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta un Katoļu teoloģijas augstskolas (Garīgā semināra) kopīgā zinātniskajā konferencē 2017. g. 13. maijā tika nolasītajam referātam par tēmu “Pāvesta Benedikta XVI apustuliskā vēstule Summorum Pontificum un to pavadošā instrukcija Universae Ecclesiae – īss kanonisks apskats”. Lekcijā un diskusijā tika secināts, ka tradicionālā Roma rita forma ir domāta jebkuram draudzes dievnamam un ka vismaz Sv. Mise tradicionālajā formā ir vienmēr bijusi atļauta, – ne tikai balstoties uz Summorum Pontificum, bet arī uz mūžsenu paražu, savukārt Latvijā reformētās Mises ieviešana, iespējams, atbilstoši Baznīcas likumiem nemaz nav notikusi.

No pārējā UVL veikuma 2018. gadā jāatzīmē Lielās Ceturtdienas Tenebrae dievkalpojums Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā ar kora Versija  mākslinieku un Schola Sancti Meinardi piedalīšanos, tradicionālā Sv. Mise Aglonas svētvietā 15. augustā, izglītojoši raksti izdevumā Katoļu Baznīcas Vēstnesis (2018. g. 10. aug. 16.–18. lpp.) un portālā katolis.lv.

Pēc sanāksmes kopā ar prāvestu (foto S. Kuzņecova)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Una voce, Ziemassvētki | Komentēt

Paziņojums par asociācijas Una Voce Latvija gada sapulci

Peter Fendi (1796.–1842.). “Fridolins piekalpo Svētajā Misē”

Svētdienā pēc Ziemassvētkiem, 30. decembrī, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētku pasākums sakarā ar asociācijas Una Voce Latvija (UVL) gada sapulci.
Plkst. 12.00 – Sv. Mise Romas rita tradicionālajā formā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.
Pēc Sv. Mises – UVL konsekrācijas Bezvainīgi ieņemtajai Dievmātei atjaunošana. Pēc tam – sadraudzība. Tās ietvaros  – lekcija “Tradicionālā Romas rita tiesiskais stāvoklis Baznīcā”, pēc tam UVL atklātā sapulce. Aicināti visi interesenti, jo īpaši – visi UVL biedri.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

“O” antifonas

“O” Antifonas (dappledthings.org)

7, 6, 5, … – sākas laika atskaite Ziemassvētkiem. Septiņas pēdējās dienas pirms Kristus Dzimšanas svētkiem Romas rita Kanonisko stundu dievkalpojumi piedāvā īpaši bagātu dziedājumu klāstu, no kurām pazīstamākie ir “O” antifonas. Minētas jau 5. gs. avotos (Boēcijs), tās ir antifonas pie evaņģēliskā dziedājuma Magnificat pēdējo septiņu Adventa dienu Vesperēs. Gaidāmais Pestītājs tiek uzrunāts dažādos no Vecās Derības Svētajiem Rakstiem ņemtos epitetos. Katrā antifonā ir arī lūgums „Nāc!” Latviski uz šo antifonu pamata veidota Adventa dziesma „Ak nāc, Emanuēl.” Jaunajā Sv. Mises Lekcionārijā, šie teksti (saīsināti!) ir ievietoti kā attiecīgās dienas Alleluja panti, tāpēc atrodami izdevuma „Mieram Tuvu” decembra numurā. Šeit pacentīsimies iepazīstināt ar pilniem tekstiem un norādīt uz Sv. Rakstu vietām, kur smelta dziedājuma ideja.

17.decembris:

O Sapientia, quae ex ore Altissimi prodiisti, attingens a fine usque ad finem, fortiter suaviterque disponens omnia: veni ad docendum nos viam prudentiae. O, Gudrība, kas nāc no Visaugstā mutes, sniegdamās no gala līdz galam, kas izkārto visu ar spēku un maigumu, – nāc mācīt mums apdomības ceļu.

Kristus – Dievišķā Gudrība. Vārds, ko mūžībā izsaka Tēvs (“Iesākumā bija vārds” Jņ. 1:1). Ne velti Dievmātes litānijā viens no viņas tituliem ir Gudrības Sēdeklis. Skat. Sir. 24:1,3; Gudr. 9:9,10; arī Is. 11:2,3; 28:29.

  1. decembris:
O Adonai, et Dux domus Israel, qui Moysi in igne flammae rubi apparuisti, et ei in Sina legem dedisti: veni ad redimendum nos in brachio extento. O, mūsu Kungs un Izraēla nama vadoni, kas Mozum degošā krūma ugunī parādījies un viņam Sinaja kalnā devi likumu, – nāc, lai atpirktu mūs, ar izstieptu roku.

Ebreju vārds „Adonai” Vecajā Derībā tiek lietots Dieva īpašvārda Jahve (burt. „Kas esmu”) vietā, kuru nedrīkstēja izrunāt, tik svēts tas bija. Šo savu vārdu Dievs atklāja Mozum degošajā ērkšķu krūmā, bet Sinaja kalnā atklāja viņam 10 baušļus. Antifona šajā vārdā uzrunā Kristu, tā uzsverot viņa dievišķību. Skat. Izc. 3; Is. 11:4,5; 33:22.

  1. decembris:
O Radix Jesse, qui stas in signum populorum, super quem continebunt reges os suum, quem Gentes deprecabuntur: veni ad liberandum nos, jam noli tardare. O, Jeses sakne, kas esi kā karogs tautām, kura priekšā karaļi aizver muti, kuru pielūdz tautas, – nāc mūs atbrīvot, vairs nekavējies.

 

Jēzus tiek saukts par Dāvida dēlu, no Dāvida cēlušies ir gan Sv. Marija, gan Sv. Jāzeps, bet Jese jeb Isajs ir karaļa Dāvida tēvs. „Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus.” (Is. 10:1). „Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” (Is. 10:10). Sk. arī Jer. 23:5,6; Mik. 5:1; Rom. 15:8–13; Atkl. 5:1–5; 22:16.

  1. decembris:
O Clavis David, et sceptrum domus Israel; qui aperis, et nemo claudit; claudis, et nemo aperit: veni, et educ vinctum de domo carceris, sedentem in tenebris, et umbra mortis. O, Dāvida atslēga, un Israēļa nama scepteri, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver, – nāc un izved no cietuma to, kurš sasaistīts sēž tumsā un nāves ēnā.

„Un Es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem, un viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs” (Is. 22:22). Sk. arī Is. 9:6.

  1. decembris:
O Oriens, splendor lucis aeternae, et sol justitiae: veni, et illumina sedentes in tenebris, et umbra mortis. O, Uzaustošais, mūžīgās gaismas spožums un taisnības saule, – nāc un apgaismo sēdošos tumsībā un nāves ēnā.

Burtiski „oriens” attiecas uz spīdekli, kurš uzlec vai aust, piem., Saule. Taču vairākās valodās izplatīts tulkojums Auseklis jeb Rīta zvaigzne. Sal. rindu no evaņģēliskā dziedājuma Laudēs „Benedictus”: „visitabit nos oriens ex alto,  illuminare his, qui in tenebris et in umbra mortis sedent” („Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd” (Lk. 1:78–79)).” Sk. arī Is. 9:2; Lk. 1:9; Zah. 6:12–13; Ebr. 1:3; Mal. 4:2.

  1. decembris:
O Rex Gentium, et desideratus earum, lapisque angularis, qui facis utraque unum: veni, et salva hominem, quem de limo formasti. O, Tautu Karali un viņu ilgotais, stūra akmens, kas dari abus par vienu, – nāc un atpestī cilvēku, ko esi veidojies no pīšļiem.

„Jo mūsu miers ir Viņš, kas abus savienoja vienā, un ar savu miesu iznīcināja ienaidnieku, kas kā starpsiena mūs šķīra.” (Ef. 2:14). Apustulis Pāvils runā par kristiešiem no jūdu un pagānu vidus, ko Kristus apvieno, tātad abus dara par vienu, vai (citā vietā) – ka pagāni kristījoties tiek adoptēti Izraēlī. Sk. arī: Is. 9:7; 2:4; 28:16; Hag. 2:8; Rad. 2:7.

  1. decembris:
O Emmanuel, Rex et legifer noster, exspectatio Gentium, et Salvator earum: veni ad salvandum nos, Domine, Deus noster. O, Emmanuēl, mūsu Karali un likumdevēj, tautu gaidas un viņu Pestītāj, – nāc mūs atpestīt, Kungs, mūsu Dievs.

Sasaucas ar IV Adventa svētdienas Sv. Mises Komūnijas antifonu: „Lūk, jaunava ieņems savās miesās un dzemdēs Dēlu, un nosauks Viņu vārdā Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums” (Mt. 1:23, Is. 7:14).

Līdzīgajai tekstu uzbūvei atbilst arī visām septiņām antifonām vienādā, bet tekstam ik reiz pielāgotā melodija (daži skaņu ieraksti).

Par šīm antifonām un dažādiem senām ieražām pēdējās septiņās Adventa dienās angliski var izlasīt kāda sieviešu klostera vietnē. Pirms dažiem gadiem pr. Mihails Volohovs publicēja sīkāku apskatu par visām “O” antifonām un katru atsevišķi (sk. saišu sarakstu).

Publicēts iekš Advents | Komentēt

Baznīcas mūzika pašas Baznīcas skatījumā. Gregorisko dziedājumu universalitāte

Romas Graduāls. Vatikāna izdevums (gregorianbooks.com)

Abats K. M. Dž. Zeļinskis (Zielinski), OSBOliv

Māksla un mūzika, kas ir skaistuma manifestācijas, nav liturģijas fakultatīvi elementi, nedz arī tiem ir tīri dekoratīva loma, bet gan tie ir dievkalpojuma integrāla sastāvdaļa, kā to uzsvēris pāvests Benedikts XVI pēcsinodes pamudinājumā Sacramentum caritatis (22.02.2007): “Sakars starp noslēpumu, ko pieņemam ticībā un kuru svinam, īpašā veidā parādās skaistuma teoloģiskajā un liturģiskajā spēkā. Liturģijai, tāpat kā kristīgajai atklāsmei vispār, ir cieša saistība ar skaistumu: tā ir “patiesības spožums” (veritatis splendor). Liturģijā atspoguļojas Lieldienu noslēpums, caur kuru pats Kristus mūs velk pie sevis un aicina komūnijā. Jēzū, kā mēdz teikt Sv. Bonaventūra, mēs apceram skaistumu un pirmsākuma dzirksti. Šī īpašība, ko pieminam, nav estētisms vien, bet veids, kā patiesība par Dieva mīlestību Kristū mūs pievelk, fascinē un aizrauj, vienlaikus liekot iziet no sevis un norādot uz mūsu patieso aicinājumu – mīlestību” (n. 35).

Mūzikas garīgo vērtību pavisam konkrēti bija izpratis Sv. Filips Neri. Par “oratorijām” dēvētajos garīgajos vingrinājumos, ko viņš rīkoja, tika pielietots gan vārds, gan mūzika – Baznīcas tēvu tekstu vai garīgās dzīves klasiķu lasīšana un komentēšana veicināja klausītāju izaugsmi un koncentrēšanos, kamēr mūzikai bija jāmierina un jāstiprina iepriekš sprediķu satriektās dvēseles. Kā rakstīja Marija Terēze Bonadonna Ruso, “Sv. Filips apliecināja, ka no praktiskās pieredzes guvis ideju “nopietniem ļaudīm domātus nopietnus vingrinājumus” papildināt ar “garīgās mūzikas iepirecinājumu””. Ideja iekļaut mūziku savās garīgajās sapulcēs, ko viņš uzskatīja par “tīkliem dvēseļu zvejai”, liekas, radusies no viņa jaunības pieredzes Florencē, kur laudi1 dziedāšana bija tautā ļoti iecienīta. Šajos dziedājumos Sv. Filipam patika ne tikai formas vienkāršība, bet arī spēja iedvesmot emocionāli.

Tā sauktajās “lielajās oratorijās”, kā arī dievkalpojumos mūzikas loma un mākslinieciskais līmenis arvien pieauga, tai tomēr nekļūstot par pašmērķi. Tās uzdevums bija svinīgs kulta kalpojums Dievam un dvēseļu celsme. Chiesa Nuova2 bija Romas mūzikas dzīves centrs, un starp Sv. Filipa draugiem un garīgajiem bērniem bija ievērojami 16. gs. mūziķi – Anerio, Animuča, Palestrīna, Viktorija. Visos Itālijas novados oratoriāņu kongregācijas nami bija vietas kur uzplauka garīgā mūzika.

Sv. Filips un viņa garīgie bērni lika lietā to, ko Baznīca vienmēr ir mācījusi: garīgie dziedājumiun sakrālā mūzika, dodot godu Dievam svinīgā dievkalpojumā, uztur lūgšanas garu un klātesošo dalību svētajos noslēpumos. Svētdarot ticīgos un audzinot viņu gaumi, garīgie dziedājumi atklāj arī mistiskās miesas noslēpumaino vienotību. Sv. Augustīns savā darbā Atzīšanās apraksta saviļņojumu, ko piedzīvoja Milānā, piedaloties dievkalpojumā, kur ticīgie dziedāja psalmus un Sv. Ambrozija himnas (IX, 7, 15–16). Kādā savā sprediķī Sv. Augustīns saka: “Jaunais cilvēks zina, kāda ir jaunā dziesma. Dziedāt nozīmē izteikt prieku un, ja padomā dziļāk, izteikt mīlestību” (Sermo, 34, 1). Tādā garā arī Benedikts XVI izteicās, kad 2007. g. 13. oktobrī viesojās Pontifikālajā Baznīcas mūzikas institūtā: “Cik bagāta ir Sv. Rakstu un Baznīcas tēvu tradīcija, kur tā uzsver garīgo dziedājumu un mūzikas iedarbīgumu aizkustinot sirdis un tās paceļot, lai tās varētu, tā sakot, ieiet dievišķās dzīves intimitātē!”

Tik daudzi aizgājušā gadsimta pāvestu un koncila dokumenti aicina dievkalpojumus noturēt svinīgi un dziedātā veidā. Šīs muzikālās atjaunotnes auglis bija tas, ka ticīgie apguva pazīstamākās gregorisko dziedājumu melodijas, un tas tā notika dažādās pasaules valstīs. Turpretī pēdējās desmitgadēs mums tiek celta priekšā liela dziesmu dažādība, it kā lai iesaistītu ticīgo tautu. Tomēr bieži vien šīs dziesmas neapmierina ne formas, ne satura ziņā. Problēma ir arī tā, ka daudzas šādas kompozīcijas ir tik viendienīgas un piesaistītas savam laikam, ka jau pēc dažiem gadiem jau tās jānomaina.

Jāpasvītro, ka Maģistērijs nepieprasa liturģiskajā dziedāšanā bez izšķirības piedalīties visai tautai, bet iesaka visiem darboties labā saskaņā, katram atbilstoši saviem pienākumiem un kalpojumam, kā rezultātā “rodas tas garīgais klimats, kurš padara dievkalpojuma brīdi patiešām intensīvu, līdzdalības pilnu un auglīgu” (Jānis Pāvils II, 2003. g. 23. novembra vēstule par Baznīcas mūziku Mosso dal vivo desiderio). Baznīcas dokumenti runā visupirms par gregoriskajiem dziedājumiem, jo tie ir nesaraujami saistīti Sv. Rakstu, Baznīctēvu un liturģiskajiem tekstiem un ir Baznīcas lūgšanas likuma (lex orandi) sastāvdaļa. Šī doma izsekojama no Sv. Pija X 1903. g. apustuliskās vēstules Tra le sollecitudini caur Pija XII 1955. g. encikliku Musicae sacrae disciplina un Vatikāna 2. koncila konstitūciju par liturģiju, Ritu kongregācijas 1967. g. instrukciju3 un jau minēto, Tra le sollecitudini simtgadei veltīta Jāņa Pāvila II 2003. g. vēstuli – līdz pat mūsu dienām.

Dokumentā Sacramentum caritatis Benedikts XVI māca: “Baznīca savas divtūkstoš gadu pastāvēšanas laikā ir radījusi un turpina radīt mūziku un dziedājumus, kuri veido ticības un mīlestības mantojumu, ko nekādi nedrīkst zaudēt. Dievkalpojumā visi dziedājumi nav vienlīdzīgi. Jāizvairās no vispārīgām un nejaušām kompozīcijām, kā arī liturģijas būtībai neatbilstošu žanru ieviešanas. Dziedājumam kā dievkalpojuma elementam jāiekļaujas svinību formā. Tāpēc, lai gan pastāv dažādi virzieni un tradīcijas, kas ir visai slavējamas, vēlamies, kā to lūdza Sinodes tēvi, lai pienācīgs svars tiek piešķirts gregoriskajiem dziedājumiem, kā Romas liturģijas īpašajam dziedāšanas veidam” (n. 42.)

Ir ne tikai iespējams, bet arī vēlams, ka Svētajā Misē visa ticīgā tauta piedalās tai paredzētajos gregoriskajos dziedājumos. Tā būtu atgriešanās pie dievkalpojuma nopietnības, pie svētuma, formu labuma un universalitātes, kam jāraksturo jebkura liturģiskā mūzika, kas ir šā vārda cienīga, kā to māca Sv. Pijs X un atgādina gan Jānis Pāvils II, gan Benedikts XVI. Varētu sākt ar tēvreizi4 un Sv. Mises nemainīgajām daļām. Nevajadzētu novērtēt par zemu ticīgo spēju apgūt kaut minimālu repertuāru. Daudz varam mācīties no Āfrikas valstu pieredzes, kur kristīgā tauta dzied labi iegājušās gregoriskās melodijas.

Tāpēc nav brīnums, ka Baznīcas mūzika atrodas krīzē, jo “bez gregoriskajiem dziedājumiem Baznīcas mūzika ir izkropļota (…), bez gregoriskajiem dziedājumiem Baznīcas mūzikas vienkārši nav”, kā ir sacījis Valentīns Miserakss Grau, Pontifikālā Baznīcas mūzikas institūta prezidents. “Lielie polifonijas meistari ir vēl dižāki, kad balstās uz gregoriskajiem dziedājumiem, tajos aizgūstot tēmas, modalitāti un poliritmiju. Caur šo garu, kurš caurauž rafinēto kompozīcijas tehniku, caur šo pakļāvību svētajam tekstam un dievkalpojuma prasībām ir kļuvuši diži Palestrīna, Laso, Viktorija, Gerrero, Moraless un citi.” Ir arī jaunās kompozīcijas, gan latīņu, gan tautas valodā, kas iedvesmotas no gregoriskajiem dziedājumiem. Jānis Pāvils II ir atbalstījis pazīstamo Sv. Pija X izteikto principu: “Jebkura kompozīcija ir tik svēta un liturģiska, cik tā savā melodikā, iedvesmā un garā ir tuva gregoriskajam dziedājumam; un jo tā vairāk no šī izcilākā modeļa atkāpjas, jo mazāk tā ir dievnama cienīga” (Tra le sollecitudini, n. 3; Mosso dal vivo desiderio, n. 12)

Par spīti Vatikāna 2. koncila un pāvestu maģistērija izteikumiem Baznīcas mūzika atrodas krīzē. Tā cieš no pēctecības trūkumā (discontinuità) un atrautībā no savām saknēm (rottura) balstītas “hermeneitikas”, par ko runāja Benedikts XVI savā uzrunā Romas kūrijai 2005. g. 22. decembrī. Lai atkal celtu gaismā lielo dārgumu krājumu, ko esam saņēmuši no Baznīcas tradīcijas, jāsāk ar gregoriskajiem dziedājumiem, jo tiem piemīt spēja nodot Dieva tautai katoliskuma izpratni un tos vadīt pareizi izprastas inkulturācijas ceļā. Vācu rakstnieks Martins Mozebahs atgādina, ka šī mūzika skanēja neierasti gan Kārļa Lielā, gan Sv. Toma Akvīnieša, gan Monteverdi, gan Haidna ausīm, un tā bija tikpat sveša viņu laikam kā mūsējam. Bet šodien taču esam atvērtāki svešu kultūru mūzikai nekā agrāko gadsimtu kristieši. Turklāt, dažādu vietējo tradīciju melodijas, arī no mums atšķirīgās kultūrās, patiesībā ir tuvu rada  gregoriskiem, un tātad arī šajā ziņā gregoriskie dziedājumi ir patiesi internacionāli.

La musica sacra nel pensiero della Chiesa. L’universalità del gregoriano. “L’Osservatore Romano”, 10 gennaio 2008. Tulkots pēc internetā atrodamās versijas.



Tulkotāja piezīmes.
1. Angl. Laudi – viduslaikos radies tautas valodā dziedātas garīgās dziesmas žanrs Itālijā, parasti vienbalsīgs, gregorisko melodiju stilā.
2. Angl. Chiesa Nuova saukta arī Santa Maria in Vallicella – baznīca Romā, kur kalpoja Sv. Filips Neri.
3. Instrukcija Musicam sacram.
4. Acīmredzot autors orientējas uz lasītāju, kam pazīstama 1969. g. reformētā Sv. Mises kārtība.

Par autoru. Tēvs Kristofers Maikls Džons Zeļinskis, OSBOliv, dzimis ASV 1953. g. Iestājies Olīvkalna benediktīniešu kongregācijā, kur 1975. g. salicis mūža svētsolījumus. Pēc studijām Pontifikālajā Sv. Anselma universitātē Romā 1977. g. ordinēts par priesteri, bijis priors un noviču audzinātājs sava ordeņa klosterī Florencē. Krīzes situācijā nonākušais Pekosas klosteris ASV viņu 2003. g. ievēlēja par savu abatu ar uzdevumu “savest kārtībā” šo kopienu. Pāvests Benedikts 2007. g. viņu ieceļ par viceprezidentu Pontifikālajā Baznīcas kultūras mantojuma un Sakrālās arheoloģijas komisijās. Pēc abu komisiju apvienošanas 2010. gadā viņš ir konsultors, vēlāk biroja vadītājs Dievkalpojuma kongregācijā. Kopš 2013. gada atgriezies klostera dzīvē un pašlaik ir abats Lendināro klosterī Venēcijas tuvumā.

Publicēts iekš Baznīcas mūzika | Komentēt