Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 28. martā

christlimbo

Kristus atver elles vārtus un atbrīvo Vecās Derības taisnos (www.breviary.net)

Pūpolsvētdienā, 28. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Ņemot vērā apstākļus, kādos tradicionālās formas Sv. Mises Ogrē notiek, pirms Sv. Mises nebūs procesijas, bet no Kunga Jēzus ciešanu stāsta pēc Sv. Mateja evaņģēlija būs dzirdama īsāka perikope (Mt. 27:45–52)

Šo evaņģēlija lasījumu, kurā vēstīts par pārdabiskajiem notikumiem, kas pavadīja Jēzus nāvi pie krusta, dominikāņu tēvs Marko Saless komentē šādi:

No sestās līdz devītai stundai iestājās tumsa pār visu zemi … No dienas vidus līdz trijiem pēcpusdienā iestājās tumsa, ko nevarēja izraisīt dabisks saules aptumsums, jo bija pilnmēness, bet tā bija Dieva pārdabiska iejaukšanās. [..]

Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis? Šie vārdi ir iesākums 21. psalmam. Pirmie divi vārdi šeit ir senebreju valodā, bet atlikušais – aramiešu; Marka evaņģēlijā viss sauciens ir aramiski. Jēzus ciešanas bija briesmīgas. Velns, kurš pēc kārdināšanas uz laiku atkāpās (Lk. 4:13), bija vēl niknāk atsācis savus uzbrukumus (Lk. 22:53; Jņ. 12:31), un Jēzus cilvēciskajai dabai, lai arī vienmēr personiski vienotai ar dievišķo un līdzdalīgai svētlaimīgajā skatīšana, bija brīnumainā kārtā liegti līdzekļi, lai remdētu miesas sāpes un dvēseles mokas. Tāpēc Viņš sāpju pārpilnībā vēršas pie Tēva ar psalmista vārdiem. Tas nav izsmisuma sauciens, bet gan tas pilnīgi dabiski izlaužas no lūpām upurim, kurš ir par spīti savām sāpēm pilnīgi atdevies Dieva gribai. Kā psalmists šajā psalmā, vispirms uzskaitījis savu sāpju skaudrumu, vēršas dedzīgās lūgšanās pie Dieva un nododams sevi Viņam noslēdz psalmu kā atbrīvošanas un uzvaras dziesmu, tā arī Jēzus, raidīdams šo saucienu parādot savu sāpju lielumu, vēršas pilnīgā uzticībā un atdevībā pie Tēva, atdodot Viņa rokās Savu garu (Lk. 23:46).

Daži no tur stāvošiem – tie varbūt nesaprata vai izlikās nesaprotam Jēzus teikto, bet zināja, ka pravietim Elijam ir īpaša saistība ar Mesiju, un domāja ka Jēzus sauc Eliju palīgā. Jēzus teicās slāpstam (Jņ. 19:28) un viens no tur esošajiem aiz līdzjūtības sniedza viņam sūklī etiķi, pareizāk sakot, ūdens un etiķa maisījumu, kādu kareivju mēdza dzert. [..] Bet citi teica viņam to nedod, gaidot kamēr Elija nāks Viņu atbrīvot.

Un redzi, tempļa priekškars pārplīsa … Templī bija divi priekškari, viens – priekšā svētajai vietai, otrs – vissvētākajai. Šis otrais pārplīsa Jēzus nāves brīdī. Šajā notikumā visi tēvi un teologi saskatīja Pestītāja nāves rezultātu, – debesis, patiesā “vissvētākā vieta”, kas pirms tam bija slēgtas cilvēkiem, tika viņiem atvērtas, tā ka tie varēja brīvi tuvoties Dievam. Tēlus nomainīja īstenība: vecais likums ar savu dievkalpojumu, kurš notika tempļa vissvētākajā vietā, bija no tā brīža uz visiem laikiem atcelts, templis zaudējis savu godību, un bija iesākusies jauna lietu kārtība.

klintis šķēlās, … Visa daba, tā sakot, tika satricināta tās Radītāja nāves brīdī. [..] Lai labāk parādītu Jēzus nāves iedarbīgumu, lūk, atvērās kapi un svētie augšāmcēlās. Sv. Matejs, vēstīdams par brīnumiem, kuri notika Pestītāja nāves brīdī, apsteidzoši runā par svēto augšāmcelšanos, kas patiesībā notika tikai pēc Jēzus Kristus – mirušo pirmdzimtā – augšāmcelšanās (Kol. 1:18), un evaņģēlists pats arī raksta, ka tikai pēc (Jēzus) augšāmcelšanās tie iegāja svētajā pilsētā, lai nav jādomā, ka tie, līdzko Jēzus atdeva garu, uzreiz tika uzmodināti no nāves, bet vēl trīs dienas pavadīja kapos. Vārdi, kādos tur runāts par augšāmceltiem svētajiem, kuri parādījās daudziem, liecina, ka runa ir par patiesu augšāmcelšanos, pēc kuras miesas vairs nebija pakļautas matērijas likumiem, bet bija godības pilnas un ar jaunām īpašībām. Lai gan daži domā [..], ka augšāmceltie svētie atkal atgriezās savos kapos, vispārpieņemts spriedums ir, ka tie piedalījās Kristus uzvarā, uzkāpdami ar viņu debesīs.” (Il nuovo testamento commentato dal P. Marco M. Sales, OP, Libreria di Sacro Cuore: Torino, imprimatur 1911, Vol. I, p. 129-130)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Gavēnis | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 28. februārī

Fra’ Andželiko (1395–1455) “Kristus apskaidrošanās“.
Freska Sv. Marka konventā Venēcijā (ap 1440. g.)  (breviary.net)

Gavēņa laika 2. svētdienā (Reminiscere), 28. februārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Plašāka informācija par šīs svētdienas vietu visa Gavēņa dievkalpojumu kontekstā ir jau bijusi publicēta mūsu vietnē.

Par dienas evaņģēlija lasījumu (Lk. 17:1–9), kas vēstī par Kristus apskaidrošanos Tabora kalnā, abats P. Geranžē, OSB, piedāvā sekojošu meditāciju:

“Jēzus gatavojās doties no Galilejas uz Jūdeju, lai uz Pashas svētkiem ierastos Jeruzālemē. Tā bija pēdējā Pasha, kurai bija jāiesākas ar simboliskā jēra upurēšanu un jānoslēdzas ar Dieva Jēra upuri, kurš izdzēš pasaules grēkus. Jēzus vairs nevarēja būt nepazīstams saviem mācekļiem. Viņa darbi bija par viņu liecinājuši, pat svešinieku acu priekšā, Viņa vārdi bija skanējuši tik autoritatīvi, Viņa labestība bija tik pievelkoša, Viņš lēnprātīgi pacieta to cilvēku nesaprātību, kurus bija sev izraudzījis, – tam visam vajadzēja darīt viņus uzticīgus līdz nāvei. Viņi bija dzirdējuši, kā Pēteris – viens no viņiem – dievišķā iedvesmā nosauca Viņu par Kristu, dzīvā Dieva Dēlu. Tomēr pārbaudījums, kas tuvojas, būs tik liels iepretim viņu vājumam, ka Jēzus vēlējās, pirms viņus tam pakļaut, dot viņiem vēl šo pēdējo palīdzību, stiprinot viņus pret kārdinājumu.

Ak vai, tā nebija tikai sinagoga, kurai Kunga krusts kļuva par ieļaunojumu. Jēzus pēdējo vakariņu laikā sacīja saviem apustuļiem, kuri bija ap viņu: “Jūs visi šajā naktī ņemsiet apgrēcību no manis” (Mk. 14:27). Kāds tas bija pārbaudījums miesīgiem cilvēkiem, kādi viņi bija, redzēt Viņu ieslēgtu važās un kareivju vadātu no vienas tiesas uz otru, Viņam pat necenšoties aizstāvēties, redzēt izdodamies augsto priesteru un farizeju sazvērestību, kurus Jēzus gudrība un brīnumi bieži bija atstājuši kaunā, redzēt, ka ļaudis, kuri pirmīt bija saukuši “Hozanna!”, prasa sist Viņu krustā, visbeidzot redzēt Viņu izlaižam garu starp diviem ļaundariem, kļūstot par mērķi visu Viņa pretinieku naidam!

Vai viņi, kuri bijuši līdzās trīs gadu garumā, nezaudēs drosmi, skatot tādus pazemojumus un ciešanas? Vai bailes un vājums nestindzinās viņu dvēseles brīdī, kad sāks piepildīties tas, ko Viņš tiem par sevi pravietojis? Un Jēzus pēdējo reizi veltī savas pūles vismaz trim no viņiem, kuri Viņam īpaši mīļi: Pēterim, kuru Viņš ielicis kā nākamās Baznīcas pamatu un kam apsolījis debesu valstības atslēgas, Jēkabu “pērkona dēlu”, kurš kļūs pirmais moceklis starp apustuļiem, un viņa brāli Jāni, sauktu par mīļoto mācekli.  

Tā nu Viņš atstāj pārējos mācekļus līdzenumā pie Nācaretes un ar trim izredzētajiem dodas uz augsto Tabora kalnu, kas pieder Libāna grēdai un kas, kā psalmists dzied, līksmos par Kunga vārdu (Ps. 88:13). Vēl tikko Jēzus ir nonācis kalna galā, kā pārsteigto apustuļu acu priekšā Viņa mirstīgais tēls izzūd, vaigs atspīd saules spožumā, vienkāršais apģērbs atmirdz sniega baltumā. Negaidīti apustuļu priekšā ir divi vīri, kuri runā ar viņu Mācītāju par ciešanām, kādas Viņu sagaida Jeruzālemē: Mozus – likumdevējs – staru vainagā un Elijs – pravietis, kurš tika pacelts ugunīgos ratos, nepiedzīvojis nāvi, un […] (viņu personās) Jēzus Nācarieša priekšā pazemīgi klanās Bauslība un Pravieši. Un ne vien triju apustuļu acis apžilbina spožums, kas apņem Mācītāju un iziet no Viņa, bet viņu sirdis pārņem svētlaime, kas viņus gluži vai paceļ no zemes. Pēteris vairs negrib nokāpt no kalna, bet gan mājot kopā ar Jēzu, Mozu un Eliju. Lai nekā nepietrūktu šajā cildenajā ainā, kurā apustuļiem ir parādīts Jēzus cilvēcības diženums, no spožā mākoņa, kas apklāj Taboru, vēl atskan dievišķā liecība, un viņi dzird Jahvi sakām, ka Jēzus ir Viņa mūžīgais Dēls. Šis Cilvēka Dēla godības brīdis bija īss. Viņa ciešanu un pazemojuma misija Viņu sauca uz Jeruzālemi. […]

Lūk, kādā veidā Pestītājs nāca palīgā saviem apustuļiem, tuvojoties pārbaudījuma stundai, un centās dziļi iespiest viņu apziņā savas godības attēlu, kamēr miesas acs neredzētu neko citu kā vien vājumu un apkaunojumu. Ak, dievišķās žēlastības aprūpe, kura nekad netiek liegta cilvēkam un kura vienmēr atbilst Dieva labumam un taisnīgumam! Kā apustuļi, tā arī mēs esam grēkojuši. Kā viņi, arī mēs esam noniecinājuši palīdzību, kas mums sūtīta no augšienes, esam labprātīgi aizvēruši acis uz gaismu, esam aizmirsuši tās spožumu, kurš pirms tam mūs bija sajūsminājis, un – esam pakrituši. Mēs taču neesam tikuši kārdināti pāri saviem spēkiem, bet mums likās, ka mūsu grēki “pieder pie lietas”.

Dienā, kad Mācītājs likās zaudējis visu savu majestāti, (tie paši) trīs apustuļi bija pakļauti spēcīgam kārdinājumam, bet viņiem bija iespēja stiprināties no atmiņas par īsi pirms tam piedzīvoto godības klātbūtni. Bet nē, – viņi ļāvās sakāvei, viņi nemēģināja lūgšanā atjaunot savu drosmi, un tā laimīgie Tabora kalna liecinieki Olīvdārzā izrādījās vāji un neuzticami. Viņiem neatlika nekas cits, kā atdoties Mācītāja žēlsirdībai, kad Viņš bija uzvarējis savus ļaunos ienaidniekus, un viņi ieguva piedošanu no Viņa dāsnās sirds.

Lai tad arī mēs bez vilcināšanās dodamies izlūgties žēlsirdību. Mēs esam zaimojuši dievišķo žēlastību, esam to darījuši neauglīgu savas neuzticības dēļ. Šīs žēlastības avots, Pestītāja nāves un asiņu auglis, nav vēl izsīcis mūsos, kamēr mēs vēl dzīvojam šajā pasaulē. Sagatavosimies atkal no tā smelt! Tā (žēlastība) jau tagad mūs mudina labot savu dzīvi. Tā bagātīgi nolaižas mūsu dvēselēs mūsu dzīves laikā; tā īpaši tiek nostiprināta svētajos Gavēņa laika vingrinājumos. Kāpsim kalnā līdz ar Jēzu, tajos augstumos vairs nav dzirdami zemes trokšņi. Ierīkosim savu telti uz četrdesmit dienām Mozus un Elija sabiedrībā, kuri kā mēs un citi pirms mums bija tikpat daudz dienas svētdarījuši ar gavēni. Un kad Cilvēka Dēls būs uzcēlies no miroņiem, apliecināsim dāvanas, ar kurām Viņš mūs aplaimojis Tabora kalnā” (L’Année Liturgique, 5. sēj.)

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Gavēnis | Komentēt

Ļaunuma teorētiskā problēma

Ilze Podniece


Ļaunuma esamība pasaulē visos laikos nodarbinājusi domātaju prātus. Kristīgajā tradīcijā radusies pat zinātnes nozare teodiceja jeb “Dieva attaisnošana”. Savu ieguldījumu ļaunuma problēmas risināšanā nu ir devusi arī piedāvātā raksta autore. Tā pamatā ir bakalaura darbs, kas 2020. g. aizstāvēts Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (darba vadītāja prof. M. Kiope, Dr. phil.). Interesenti var iepazīties arī ar pilnu bakalaura darba tekstu. (Redakcijas piezīme).


Si Deus est unde malum? Et si non est, unde bonum?” /Boēcijs “De consolatione philosophiae“, 1:4/  Att. “Boēcijs (477–524) ar monohordu” 12. gs. manuskripta ilustrācija

Si Deus est, unde malum? (lat. val. “Ja ir Dievs, kādēļ eksistē ļaunums?”) ir mūžsens jautājums, kuru, jūtot sevī rezonējam, gan var mēģināt aiz pārprastas dievbijības uz kādu laiku un zināmos apstākļos samērā veiksmīgi apslāpēt. Tomēr kopumā šādas “strausa taktikas” dēļ var tikt panākts pretējs efekts, jo, prātam pastāvīgi akumulējot apmulsumu un šķietamas pretrunas, beigu beigās tas gluži loģiski, nespējot citādi “salīmēt” realitātes ainu, izveido tik izkropļotu Dieva tēlu, ka paļauties uz tādu patiešām kļūst iracionāli. Tādējādi ļaunuma problēma iezīmējas kā nozīmīgs ateisma arguments, savukārt, tās risināšana ir būtiska ticības briedumam.

Saskaņā ar Baznīcas mācību Dievs nav ne ļaunuma autors, ne bezpalīdzīgs upuris, bet savā visvarenībā, visgudrībā un vislabumā pamatotu iemeslu un lielāka labuma dēļ ļaunumu pieļauj jeb nenovērš, vienlaikus Viņš bez determinisma un neierobežojot cilvēku brīvo gribu ar savu apredzību nodrošina pasaules eshatoloģisko virzību.

Netaisnības noslēpums (mysterium iniquitatis) izpaužas kā racionāla cilvēka iracionalitāte, ko Baznīca skaidro ar pirmgrēka sekām, kas prāta un gribas ievainojumu dēļ[1] rada iekšēju sašķeltību, liek cilvēkam vieglāk padoties kārdinājumiem un grēkot, radot morālo ļaunumu. Morālais ļaunums ir arī fiziskā ļaunuma pamatā, jo pirmgrēks ir arī visa veida fizisko ciešanu un grūtību sekas.

Tomēr arī pēc grēkā krišanas, Dievs nebeidz mīlēt savu radību un nekavējoties apsola cilvēcei Pestītāju. Plašākas pestīšanas perspektīvas ignorēšana un izpratne par pestīšanu kā tikai izdevušos šīs zemes dzīvi, kā arī mēģinājumi “pārbaudīt” Dievu kā tirgus preci, rada cilvēka vilšanos Dievā, darot sevi par Viņa tiesātāju. Savukārt, lai no tāda kļūtu par pestīšanas līdzdalībnieku, jāatmet viszinīgs racionālisms un jācenšas sekot Dieva mīlestības loģikai, kas manifestējas uz Kristus Krusta.

Kaut arī netaisnības noslēpuma pilnīgāka “saprašana” iespējama vien pārsniedzot intelektuālus prātuļojumus, tas tomēr tas nenozīmē, ka būtu jāizvairās no intelektuāla līmeņa atbilžu meklēšanas, kas saistītas ar ļaunuma eksistenci un Dieva gribu. Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tas ne tikai var Viņu iepazīt ar prātu, bet arī ir aicināts “būt gatavam aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par viņa cerības iemesliem” (sal. 1 Pēt 3, 15), jo filozofija nevar nonākt pretrunā ar ticības patiesībām, ja tā vien godprātīgi veic savu uzdevumu.

Kristīgā filozofija jautājumu “Kas ir ļaunums?” saista ar jautājumu “Kas ir esamība (eksistence)?” Ļaunums, kaut arī ir reāls, pats par sevi nav substance, t. i., nepastāv, jo ir aktoram dabiski piemītošā labā trūkums (lat.val. privatio boni).

Svētais Augustīns pirmais skaidro ļaunuma funkcionālo dabu, proti, ļaunuma avots nav jāmeklē kādās mūžīgās, ārpus cilvēka esošās substancēs, bet viņa paša brīvajā izvēlē – no lielāka labuma pievēršoties mazākam. Savukārt Akvīnas Toms, turpinot ļaunuma cēloņa meklējumus, nonāk pie atziņas, ka nekas esošs nevar būt pats par sevi ļauns, jo tā kā Augstākais Labums ir visas esamības cēlonis, tātad pati esamība kā tāda ir laba. Lai gan ļaunums mazina labo, tomēr tas nekad to pilnībā neiznīcina, jo ļaunums var eksistēt tikai labajā kā tā subjektā. Līdz ar to secināms, ka nav Dievam līdzvērtīga, bet pretēja – pirmā ļaunuma principa.

Ar ļaunuma teorētisko problēmu tiek saprasts mūsdienu analītiskās filozofijas virziens, kas aptver noteiktu XX gs. filozofu loku, kuri risina ar ļaunumu saistītos teorētiski loģiskos jautājumus. XX gadsimta filozofi, protestantisma teoloģijas “iedvesmoti”, formulēja ļaunuma loģisko un evidenciālo problēmu, jautājot attiecīgi, vai neveidojas loģiska pretruna starp visspēcīga, vislaba un viszinoša Dieva un ļaunuma līdzāspastāvēšanu, kā arī, vai pastāv labumi, kas var “attaisnot” šausminoša ļaunuma eksistenci.

Atbildot uz ļaunuma loģisko problēmu, teisti norāda, ka izvirzītās premisas nav pretrunīgas, jo var “attaisnot” kāda izturēšanos, kaut tā izraisa ciešanas, ja vien tam ir morāli pietiekami pamatoti iemesli. Savukārt, ļaunuma evidenciālā problēma pamatā tika atrisināta, vēršot uzmanību uz cilvēka kognitīvajiem ierobežojumiem, kuru dēļ ir ticami, ka labumi, kuru dēļ tiek pieļautas zināmas ciešanas, ļoti bieži varētu būt ārpus mūsu zināšanu robežām.

Kopumā galvenā argumentācija teorētiskās ļaunuma problēmas risināšanā saistīta ar brīvo gribu. Attiecībā uz morālo ļaunumu – dot cilvēkiem iespēju izvēlēties “kaut ko citu nekā Dievs” bija nepieciešami, jo bez šīs “rotācijas brīvības”, t.i., iespējas “pagriezt muguru”, pateikt Dievam “nē”, cilvēki arī nevarētu Viņu patiesi mīlēt, kas būtu būtiski lielāka labuma zaudējums, tātad – ļaunums. Savukārt, fiziskais ļaunums rodas no visas radības ievainojuma cilvēka grēkā krišanas dēļ (sk. Rad 3, 17, Rom 8, 19–23), savā ziņā tas ir relatīvs un, var teikt, rodas fizikas likumsakarību rezultātā. Patiešām, ja Dievs pastāvīgi iejauktos ar pārdabiskiem izņēmumiem un vienai rīcībai varētu būt dažādas, tātad, neprognozējamas sekas, nebūtu iespējamas eksaktās zinātnes, kas ietver cēloņsakarību novērošanu un eksperimentu atkārtošanu, lai noskaidrotu likumsakarības. Kopumā varam būt pārliecināti, ka atbilstoši cilvēciskās loģikas spriedumam Dievs pēc grēkā krišanas iekārtojis vislabāko no iespējamām pasaulēm,[2] kaut arī tā ir ceļā uz pilnību.[3]

Ateologu (t. i., cilvēku, kas mēģina pierādīt to, ka Dievs neeksistē) vilšanās par samērā vienkāršajām, tomēr formāli korektajām teistu atbildēm uz izvirzītajām problēmām radās no pašas problēmas formulēšanas, ateologiem neņemot vērā, ka teisti savā argumentācijā (atšķirībā no viņiem) neuztvers kā nepārvaramu pretrunu to, ka Dievs pārsniedz cilvēciskos izpratnes spēkus, kaut arī kopumā esam radījuši “tādu priekšstatu par īstenību, kas izslēdz tās atvērtību Dievam, par īstu uzskatot tikai to, kas eksperimentāli pierādāms”.[4]

Kad filozofi sāk darboties kā teologi, turklāt, maigi izsakoties, aizmirstot par ieteikumu, ka “teoloģija jāpraktizē uz ceļiem”[5] un Dieva noslēpums jāapdomā “ar pazemīgu garu, kā arī ar godbijību Radītāja un Viņa darba priekšā”[6], rezultāti ir visai “interesanti”. Visādā ziņā teoloģiskais “radošums” un “oriģinalitāte” Dieva īpašību pielāgošanā atbilstoši nepieciešamībai arī tīri intelektuālā ziņā nesniedz gandarījumu un gaidītos rezultātus, jo “uzbrukts” tiek vienam Dievam (tam, kurš pats Sevi atklāj un ko sludina ortodoksālais teisms), bet aizstāvēts – pavisam cits (tas, kurš nav jāatklāj, bet jāizgudro pašam). Līdz ar to šādos gadījumos diskusijai nav “saskares punkta”, katrs izsaka savas domas, bet nav dialektiskas virzīšanās pretī patiesībai.

Savukārt, teorētiskā ļaunuma problēma Dieva esamības morālā argumenta kontekstā, iezīmē, ka diskutabla ir pati problēmas izvirzīšana, ja to dara ateologs, jo pats objektīva ļaunuma koncepts ietver sevī pasauluzskatu, ka pastāv objektīva morāle. Līdz ar to, ļaunuma teorētiskās problēmas virzītāji it kā cenšas pierādīt Dieva neesamību, izmantojot paradigmu, kas kā priekšnosacījumu pati loģiski pieprasa Dieva esamību.


Piezīmes

[1] Sk. Vildfeiers, M. “Ak, laimīgā vaina!” Pārdomas par “Exsultet” dziedājumu (2). https://unavoce.lv/2018/04/01/ak-laimiga-vaina-pardomas-par-exsultet-dziedajumu-2/ (Red. piez.)

[2] Tomēr jāņem vērā, ka “Dievs, saskaņā ar savu bezgalīgo varenību, vienmēr varētu radīt kaut ko labāku” (KBK, 310). Pretēju viedokli 1347. g. nosodījis pāvests Klements VI (sk. D. 569). (Red. piez.)

[3] Katehismā vārdi “ir ceļā” likti pēdiņās (KBK, 310); droši vien jāsaprot pārnestā nozīmē. Pievienotā norāde ved uz KBK, 1042–1050, kur ir runa tikai par jaunām debesīm un jaunu zemi pēc Kristus otrās atnākšanas. (Red. piez.)

[4] Benedikts XVI. Jēzus no Nāceretes I daļa, 164.lpp.

[5] Baltazars fon H.U. Teoloģija un svētums (1948). Citēts pēc Benedikts XVI uzruna 09.09.2007. apustuliskajā ceļojumā Austrijā. Iegūts 2020. gada 15. maijā no https://w2.vatican.va/content/benedict-xvi/en/speeches/2007/september/documents/hf_ben-xvi_spe_20070909_heiligenkreuz.pdf

[6] KBK, 299.

Publicēts iekš Filozofija | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2021. g. 24. janvārī

Kristus dziedina spitālīgo (http://www.thesacredpage.com)

Pielūdziet Dievu, visi Viņa eņģeļi. Dzird un priecājas Siona, un līksmo Jūdas meitas.
(No Sv. Mises ievada dziesmas)

Trešajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas (Adorate), 24. janvārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Baznīctēvu un priestera komentāri par šī dievkalpojuma tekstiem ir jau bijuši publicēti mūsu vietnē.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads | Komentēt

Atskats uz 2020. gadu: “Una Voce Latvija” gada laikā

Tradicionālā Sv. Mise Aglonas bazilikas kriptā.

Aizvadītais gads lielā mērā noritēja pandēmijas zīmē un nesa lielus pārbaudījumus visiem ticīgajiem, īpaši tiem, kuri ierobežojumu dēļ palika bez ienākumu avotiem vai kurus pašus vai tuviniekus skāra slimība, taču atgādināja arī dažas garīgas patiesības, kuras citādi varbūt tiek piemirstas. Sanitārie ierobežojumi atstāja iespaidu arī uz Una Voce Latvija darbību. Taču Dievam ierobežojumu nav. Tāpēc mums ir Viņam par ko pateikties aizvadītajā gadā.

Pirmkārt, vairāki Latvijas priesteri ir izrādījuši interesi par katolisko tradīciju un sākuši apgūt kalpošanu Romas rita tradicionālajā formā. Pēc visa spriežot, viņi šai lietai pieiet ar pienācīgo nopietnību, saprotot, ka Sv. Mise ir ne tikai ceremoniālu darbību virkne, bet arī Baznīcas ticības un garīguma “iemiesojums” vārdos, dziedājumos un žestos, un tāpēc tajā rūpīgi iedziļinās un nesasteidz “mācību procesu”. Lai Dievs viņiem palīdz!

Otrkārt, arī pandēmijas apstākļos turpinājās ikmēneša Sv. Mise Ogres Sv. Meinarda draudzes dievnamā. Lai Dievs aizmaksā un dāvā veselību tās celebrantam pr. K. Bojāram un viņa piemērs iedvesmo citus priesterus! Arī ikgadējā 15. augusta Sv. Mise Aglonas svētvietā varēja notikt un drošības pasākumu dēļ pat guva papildu publicitāti.

Savukārt Una Voce Latvija apzinīgi piedalījās Starptautiskās federācijas Una Voce (FIUV) rīkotajā vispasaules aptaujā par tradicionālās liturģijas stāvokli dažādās zemēs. Svētais Krēsls 2020. g. pavasarī sarīkoja aptauju pasaules bīskapiem par šo tēmu: bija pagājuši 10 gadi kopš iepriekšējās bīskapu aptaujas par Benedikta XVI apustuliskajā vēstulē Summorum Pontificum izsludināto normu ieviešanas rezultātiem. Kā pirms 10 gadiem, tā arī šoreiz, FIUV sarīkoja pati savu paralēlu aptauju, lai Sv. Krēslam piedāvātu arī skatu no ieinteresēto laju puses. Aptaujātas tikai ne tikai FIUV nacionālās asociācijas, bet tika iespēju robežās ievākta informācija arī par valstīm, kurās FIUV nav pārstāvēta. Federācijas vadība apkopotos datus apjomīga sējuma veidā rudenī nodeva Ticības mācības kongregācijai. Kopsavilkuma veidā tie publicēti žurnāla Gregorius Magnus 10. numurā.

Redakcija vēl visiem šīs vietnes lasītājiem žēlastību pilnu jauno mūsu pestīšanas 2020. gadu. Māras Zemes Karaliene, lūdz par mums!

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Una voce | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 27. decembrī

Ogres Sv. Meinarda baznīca. Šādus eņģeļus pilsētas dome izvietoja pie visām Ogres baznīcām. Cerams, ka tas nav iznīcības eņģelis …

Svētdienā pēc Ziemassvētkiem, 27. decembrī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā  notiks Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Dienas evanģēlija lasījums (Lk. 2:33–40) piedāvā mums daļu no stāsta par bērna Jēzus prezentāciju templī, un tas ir kā turpinājums Sveču dienas (2. februāra) evaņģēlijam.

Varam novērot, ka Adventa un Ziemassvētku laikā dažādās dienās tiek pieminēti pestīšanas vēstures notikumi, kas saistīti ar Dieva iemiesošanos. Šajā sezonā tie ir savienoti pēc būtības vienā kopīgā vēstījumā, kamēr gada ritumā tie tiek svinēti kā atsevišķi svētki atbilstoši notikumu hronoloģijai. Tā Pasludināšanas (svētki 25. martā) evaņģēliju (Lk. 1:26–38) dzirdam arī trešās Adventa nedēļas trešdienā, bet Apmeklēšanas (svētki 2. jūlijā) evaņģēliju (Lk. 1:39–47) – trešās Adventa nedēļas piektdienā. Svētdienā pēc Ziemassvētkiem notikumi Jeruzālemes templī ar Svēto Ģimeni un Simeonu un Annu ir kā iepriekš iesāktā vēstījuma loģisks turpinājums.

Sv. Ambrozijs šīs svētdienas Sv. Mises evaņģēlija lasījumu komentē šādi: “Raugi visiem domāto pārbagātīgo žēlastību, kas izplūst no Kunga dzimšanas notikuma, un pravietības dāvanu, kas liegta neticīgajiem, nevis taisnajiem. Lūk, arī Simeons pravieto, ka Kungs Jēzus Kristus nāks “par krišanu un augšāmcelšanos daudziem”, lai tiktu nošķirti taisno un netaisno nopelni un atbilstoši katra darbiem taisnais un patiesais tiesnesis piešķirtu vai nu sodu, vai atalgojumu. “Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens.” Ne Raksti, ne tradīcija nesaka, ka Marija būtu tikusi miesīgi nogalināta. Ne jau dvēseli, bet miesu caurdur materiāls zobens. Bet tas parāda Marijas saprātīgumu, kurai bija zināmi debesu noslēpumi. “Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes,” (Ebr. 4:12) jo Dieva Dēlam, kuram siržu dziļumi nav noslēpjami, viss ir atsegts un atklāts. Tātad pravietoja Simeons, pravietoja Jaunava (Dievmāte), pravietoja laulībā dzīvojošā (Elizabete); tātad vajadzēja pravietot arī atraitnei, lai tiktu aptverti gan abi dzimumi, gan dažādi paaicinājumi. Un tāpēc gan Annas atraitnības, gan viņas dzīves liecība padara viņu par ticamu pasaules Pestītāja atnākšanas vēstnesi” (no Romas breviāra).

Pandēmijas laikā šī Sv. Mise ir arī papildus iespēja apmeklēt svētdienas dievkalpojumu pandēmijas apstākļos un izvairīties no pieļaujamā cilvēku skaita pārsniegšanas.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 22. novembrī

“Kad jūs redzēsiet izpostīšanas negantību esam svētajā vietā …” (Mt. 24:15). (“Inside the Vatican” 30.10.2019.)

Liturģiskā gada pēdējā svētdienā, 22. novembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Šīs svētdienas evaņģēlija (Mt. 14:15–35) komentārs šajā vietnē bija publicēts pērn.

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 25. oktobrī

Huberts un Jans van Eiki. Kristus Karalis. Ģentes altāra fragments (ap 1430. g.)

Kristus Karaļa svētkos, t. i. oktobra pēdējā svētdienā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Par šo svētku iedibināšanu un dievkalpojuma tekstiem šajā vietnē varēja lasīt jau 2015. gadā. Šo svētku ieviešanas vēsturiskie un teoloģiskie aspekti apskatīti 2017. gada publikācijā.

Svētku evaņģēlija lasījums (Jņ. 18:33–37) vēstī par Pilāta veikto Jēzus nopratināšanu. Sv. Augustīna komentāru par to atrodam Matutīna lasījumos Romas breviārā:

Kas tur liels mūžības valdniekam kļūt par karali cilvēkiem? Kristus taču nav Israēla valdnieks, lai ievāktu meslus vai apbruņotu ar dzelzs ieročiem karaspēku, kurš karotu pret redzamiem ienaidniekiem, bet gan Viņš ir Israēla valdnieks, lai valdītu sirdīs, būtu padoma devējs uz mūžiem un vestu uz debesu valstību tos, kuri tic, cer un mīl. Tātad – Dieva Dēls, ar Tēvu vienlīdz godājams, Vārds, caur kuru viss ir radīts, ir vēlējies būt Israēla ķēniņš, lai parādītu mums savu žēlsirdību, nevis lai palielinātu savu varenību. Jo tas, kurš uz zemes tiek saukts par Israēla ķēniņu, debesīs tiek saukts par eņģeļu Kungu. Bet vai tikai jūdu ķēniņš, vai tomēr arī pagānu? Jā, arī pagānu, kā Viņš ir teicis caur pravietojumu: “Bet mani Viņš iecēla par ķēniņu pār Sionu, Savu svēto kalnu, lai es sludinātu Viņa likumu” (Ps. 2:6,7), un, lai Sionas kalna dēļ kāds neteiktu, ka Viņš ir iecelts tikai par jūdu ķēniņu, tūlīt piebildis: “Kungs teica man: „Tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju. Prasi no manis, un es došu tev tautas mantojumā un pasaules robežas tavā īpašumā”” (Ps. 2:7,8).

“”Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes.”” Lūk, ko labais Mācītājs gribēja, lai zinām. Bet vispirms mums bija jāuzzina to – gan pagānu, gan jūdu – domas par Viņa valstību, no kuriem Pilāts to bija dzirdējis: it kā Viņš būtu nododams nāvei, jo iekārojis valdnieka godu, kāds Viņam nepienācās, vai ka padotie būtu nenovīdīgi pret valdītājiem un tātad būtu jābaidās, ka viņa valdīšana būtu vērsta pret romiešiem vai pret jūdiem.”

“Bet Kungs varēja atbildēt “Mana valstība nav no šīs pasaules” jau kad viņam pirmoreiz pārvaldnieks jautāja “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” Bet Viņš ar pretjautājumu “Vai tu pats no sevis to saki, vai citi tev par mani stāstījuši?” gribēja parādīt, ka to Viņam jūdi pārmeta kā noziegumu, tādējādi mums atklājot cilvēku domas, kuras viņš zināja, “jo tās ir tukšas” (Ps. 93:11), un viņiem – kā jūdiem, tā pagāniem – pēc Pilāta atbildes jau piemērotāk un pienācīgāk varēja sacīt: “Mana valstība nav no šīs pasaules.””

Publicēts iekš Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads | Komentēt

Jaukuma metafizika

Ilze Podniece


Vai būt jaukam un būt labam ir viens un tas pats? Turpinot nesen iedibināto filozofijas sadaļu šajā vietnē, publicējam rakstu, kura pamatā ir referāts, kas 2018. g. 12. maijā nolasīts Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta studentu konferencē (Redakcijas piezīme).


Tēmas aktualitāte: Personīgi novērojumi par, manuprāt, nevēlamas tendences – jaukuma kulta – uzplaukumu atsevišķu ticīgo vidū.

Jaukuma metafizika vieglajā valodā: Būt jaukam ir pats svarīgākais mārketingā, nevis evaņģelizācijā. Jāsaka, kā ir, nevis, kā klausītāji grib dzirdēt.

Secinājumi: Jaukums nav tas pats, kas labums. Dievs ir labs, nevis jauks.

Uzsaukums: Tiecieties būt labi, nevis jauki!

Metafizika ir filozofijas nozare, kuras izpētes objekts ir esamība.

Dievs kā Augstākā Esamība, bezgalīgi pilnīgs Gars un Tīrs Akts ietver sevī visas labās īpašības vispārākajā pakāpē. Līdz ar to varam apgalvot, ka Dievam ir radīto lietu īpašības, bet no tām jāizslēdz viss nepilnīgais. Ņemot vērā iepriekš minēto, atbildēsim uz jautājumu, vai Dievs ir jauks. Lai to izdarītu jānoskaidro, vai jaukumam kā esamībai piemīt nepilnības, kā arī, ievērojot, ka Dievs ir nemainīgs, vai Dievs vienmēr rīkojas jauki.

Vispirms, lai definētu jaukumu kā esamību, tiks izmantotas Aristoteļa kategorijas, t.i., sniegtas atbildes uz jaukumu kā esamību aprakstošiem jautājumiem.

Kas ir jaukums?  Īpašība, kas atklājas starppersonu attiecībās.

Kāds ir jaukums? (kā tas izpaužas?)  Jaukums ir ērts, patīkams, apmierinošs un pieņemams attiecībā pret otru cilvēku (subjektu-uztvērēju).

Kāpēc jaukumu vajag, kāda ir tā funkcija?

a) jaukums veicina pozitīvāku, efektīvāku starppersonu saskarsmi;

b) lai iegūtu subjekta-uztvērēja labvēlību;

c) lai pats jaukais justos subjekta-uztvērēja saprasts, akceptēts un pieņemts.

Jaukuma attiecības pret apkārtējo, relācija citu īpašību starpā: Jaukums atrodas starp patieso labuma vēlēšanu un vēlmi pilnīgi izdabāt otram. Ne vienmēr vēlme izdabāt nonāk konfliktā ar patieso labuma vēlēšanu, bet šāda iespējamība tomēr pastāv.

Stāvoklis – jaukuma atbilstība mērķim. Ja mērķis ir padarīt dzīvi ērtāku un patīkamāku, tad jaukums savu mērķi sasniedz. Bet par to arī turpmāk, apskatot jaukuma esamības īpašības (transcendentālijas).

Ko ar jaukumu dara? Iegūst subjekta-uztvērēja labvēlību. Pats jaukais iegūst akcepta un pieņemšanas patīkamo sajūtu.

Aktivitātes jautājums: Ko jaukums dara? Jaukums rada labvēlīgu, pieņemošu atmosfēru, veicina atvērtību un atslābināšanos.

Kad jaukums var atklāties? Starppersonu saskarsmes laikā.

Jaukumam kā jebkurai esamībai jāpiemīt arī esamības īpašībām (transcendentālijām), kas ir labais, skaistais un patiesais. Tomēr, ja pieņemam, ka jaukums ir nepilnīga esamība, tai jāpiemīt arī novirzēm no Augstākās Esamības, t.i., nepilnībām labā, skaistā un patiesā atklāšanā.

Pirmā Esamības īpašība – labais. Jaukumā labais atklājas kā ekstrēms iejūtīgums, arī kā gatavība upurēt savas intereses otra interešu labā. Savukārt, novirze no labā ir tas, ka vēlme izpatikt, izdabāt ir lielāka par vēlmi rīkoties saskaņā ar patieso labumu. Jaukums ir labums bezmugurkaulnieka stadijā tajā nozīmē, ka jaukumā labums tiek pakārtots, pirmkārt, ērtuma formai, kas var nonākt pretstatā patiesā labuma vēlēšanai.

Attiecībā uz skaisto jāatzīst, ka jaukums ir skaists, ja ar skaistumu saprot to, kas ir patīkams visiem (Kants). Savukārt, ja skaisto definē kā mērķtiecības formu objektā (arī Kants), tad jaukums, kaut arī patīkams, tomēr pats par sevi ir maz derīgs (un līdz ar to arī skaists). Tas ir tik pat derīgs kā televīzijas šovi vai lubu literatūra.

Patiesais jaukumā atklājas kā patiesa vēlme radīt komfortu, labsajūtu, var teikt, ka tā ir izcilas viesmīlības nostāja. Tomēr patiesais jaukumā ir korumpēts ar “mīļā miera labad”, t.i., vēlmi izbēgt no konflikta un paniskām bailēm konfrontēties. Tāpat jaukais ir korumpēts ar vēlmi būt saprastam, atzītam un akceptētam. Lai nezaudētu jauko atmosfēru, jaukais var noklusēt patiesību, ko grūti pieņemt. Nebūs ērti un patīkami – nebūs jauki.

Balstoties uz iepriekš minētajiem argumentiem, atklājas, ka jaukums nav pilnīga esamība un tādēļ to nevar piedēvēt Dievam.

Jāmin arī vēl cits aspekts, kas neļauj šo īpašību attiecināt uz Dievu, un tā ir Dieva nemainība.

Dievs ir Tīrs Akts. Tas nozīmē, ka Dievā nekas (t.sk., spējas, īpašības) nav potenciālā stāvoklī, t.i., nekas nav tāds, kas varētu īstenoties, bet vēl nav īstenojies. Tā kā Dievs ir bezgalīgi pilnīgs, Viņš nevar pilnveidoties. Tātad, ja Dievam piemistu jaukums, brīžos, kad Viņš rīkotos pretēji vispārējai izpratnei par jauku rīcību, jaukums Viņā būtu potenciālā stāvoklī, bet tā kā Dievs ir Tīrs Akts, tas nav iespējams.

Cilvēkam būt jaukam ir labi, kaut arī ne vienmēr. Ir situācijas, kad, ja gribam rīkoties saskaņā ar patiesību, nākas rīkoties nejauki. Par to, vai cilvēks ir jauks varētu spriest gandrīz vai statistiski apkopojot, cik bieži konkrētais subjekts ir rīkojies jauki attiecībā pret subjektu-uztvērēju. Savukārt, ja Dievam piemīt kāda īpašība, Viņš nevar rīkoties pret to. Piemēram, Dievs ir gudrs, mēs sakām, ka Viņš pats ir Gudrība, Dievs ir labs, Viņš pats ir Augstākais Labums un nevar izdarīt kaut ko, kas nav labs. Dievs nevar būt Augstākais Jaukums, jo par Dievu nevar teikt, ka Viņš visiem un vienmēr ir šķiet „ērts”, bet tas ir mūsu patiesā labuma dēļ līdz ar to tas nav pretrunā tam, ka Viņš ir Augstākais Labums.

Piemēram, Jēzus rīcība, kad Viņš izgaiņāja Jeruzalemes svētnīcas tirgotājus, kā to apraksta evaņģēlists Jānis, nez vai vērtējams kā jauks akts. Jēzus, ja būtu gribējis rīkoties jauki, taču būtu varējis pacietīgi apstaigāt katru tirgotāju un tādā veidā mierīgā atmosfērā un diskrēti norādīt tirgotājiem uz nevēlamību, ka tie ar savu rūpalu nodarbojas tieši šeit. Dievs kā Augstākais Jaukums un Jēzus tikko minētās aktivitātes Jeruzalemes templī rada acīmredzamu pretrunu.

Arī svēto dzīves apraksti liecina par situācijām, kad jaukums tika atmests lielāka mērķa vārdā, jo cilvēks ir radīts kam lielākam nekā ērtai un patīkamai dzīvei. Piemēram, ir liecības par tēva Pio dzīvi, ka šis svētais mistiķis, parasti būdams neticami pacietīgs un gādīgs, visiem par pārsteigumu kādu grēcinieku nolamājis par cūku. Bet tas nesa savus augļus un šie skarbie vārdi gluži kā pļauka atgrieza nelaimīgo īstenībā, deva nepieciešamo grūdienu nožēlot, apņemties laboties un izmainīt visu dzīvi.

Nobeigumā gribu teikt, ja Dievs ir palicis pārāk ērts, vajadzētu izvērtēt nepieciešamību verificēt savu Dieva tēlu. Dievam atklājoties esam jaukam, iespējams, ir iemesls bažām, jo ērts visdrīzāk ir sinkrētiskā ceļā sintezēts, personalizēts un savām interesēm pielāgots priekšstats, veidojot sev pieņemamāko Dieva tēlu. Svarīgi ir neļauties kārdinājumam pieņemt vēlamo par patieso, jo Realitāte neizmainās atkarībā no mūsu priekšstatiem par to.

Publicēts iekš Filozofija | Komentēt

Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2020. g. 27. septembrī

Sv. Jānis Zeltamute (347.–407.). Mozaīka bij. dievnamā Hagia Sophia Stambulā (Wikipedia)

Septiņpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 27. septembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem, piedaloties Schola Sancti Meinardi.

Šīs Sv. Mises evaņģēliju (Mt. 22:34–46) Sv. Jānis Zeltamute komentē šādi, kā to lasām dienas Breviāra lasījumos: “(Kad Jēzus bija) apklusinājis saducejus (turpat, 23–32), viņam atkal uzbruka farizeji. Kad tiem būtu bijis jāklusē, tie vēlējās strīdēties un izbīdīja priekšā likuma zinātāju, gribēdami nevis mācīties, bet kārdināt, un tā jautāja: “Kas tad ir pirmais bauslis likumā?” Tā kā pirmais ir “Tev būs mīlēt Kungu savu Dievu”, tā jautādami viņi sagaidīja, ka viņš sevis dēļ šo bausli kaut kā sagrozīs vai tam ko pieliks, jo viņš sevi “darīja par Dievu” (Jņ. 10:33). Lai parādītu, ka viņi tā darīja, jo viņos nebija tuvākmīlestības, bet viņi sirga ar nenovīdības kaiti, viņš sacīja: “Mīli Dievu savu Kungu – šis ir lielākais un pirmais bauslis! Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Kāpēc tas ir līdzīgs? Jo pirmais rada otro un to arī nostiprina. “Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas” (Jņ. 3:20). Un atkal: “Neprātīgais saka savā sirdī: „Dieva nav!”” Un turpat tālāk: “Tie ir samaitāti, izdarīja šausmīgus darbus” (Ps. 13:1). Un vēlreiz: “Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārībā. Daži, pēc tās dzīdamies, ir nomaldījušies no ticības” (1. Tim. 6:10). Un – kas mani mīl, pildīs manus baušļus (sal. Jņ. 14:15), kas iesākas un sakņojas bauslī: “Mīli Dievu savu Kungu un mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Ja tātad mīlēt Dievu nozīmē mīlēt tuvāko (piem., teikdams “Ja tu mani mīli, Pēteri, gani manas avis” (sal. Jņ. 21:17)) un ja tuvākmīlestība nozīmē baušļu izpildīšanu (sal. Rom. 13:10), tad pamatoti saka, ka tajā “ir ietverti visi likumi un pravieši”. Un kā arī iepriekš, jautāts par augšāmcelšanos, viņš pamācībā izteica vairāk nekā viņa kardinātāji jautāja, tā arī šeit, jautāts par pirmo bausli, viņš pats pieminēja otro, kas nav daudz zemāks par pirmo: “Otrs ir pirmajam līdzīgs”. Tā viņš diskrēti lika manīt, ka tos jautāt mudina skaudība. Tuvākmīlestība, kā (apustulis) saka, neskauž (1. Kor. 13:4).”

Publicēts iekš Baznīca Latvijā | Komentēt