2022. gada 26. maijā nāca klajā otrā epizode dokumentālo filmu triloģijā par Tradicionālo Latīņu Svēto Misi.
Mass of the Ages (Gadsimtu Svētā Mise) ir dokumentāla triloģija, kas pēta tradicionālās Latīņu Svētās Mises bagātību, izmantojot lielisku kinematogrāfiju un iedvesmojošus stāstus. Šī projekta autori norāda, ka viņu galvenais uzdevums ir parādīt Svētās Mises, kur Debesis pieskaras zemei, – skaistumu.
Viesuļvētra “Greisa” virs Atlantijas okeāna 1991. g. 28. oktobrī, kura izvērtās par “absolūto vētru“. (Vikipēdija)
Pirmā epizode Discover the Traditional Latin Mass (Atklāj tradicionālo Latīņu Misi!), kas iznākusi 2021. g. vidū, iesākas ar kādas katoļu sievietes liecību, kura pēc vīra zaudēšanas kopā ar saviem bērniem atradusi mierinājumu tradicionālajā Svētajā Misē. Filmā ietvertas dažādu katoļticīgo, arī priesteru un bīskapu liecības, kuri stāsta, kā viņi pēdējos gados atklājuši (pirmoreiz vai no jauna) šo dievkalpojuma formu un kā tā palīdzējusi viņu garīgajā dzīvē. Filmas gaitā tiek atklātas arī daudzas tradicionālā un reformētā rita atšķirības.
Otrā epizode A Perfect Storm (Absolūtā vētra) veltīta atmiņām par to, kas notika laika posmā starp Vatikāna II koncilu un Jaunās Svētās Mises (Novus Ordo) izveidi. Tā dod iespēju „pavērt priekškaru” un ieklausīties bīskapu, kardinālu un pāvesta Pāvila VI savstarpējās debatēs laikā, kad viņi īsteno bezprecedenta liturģisko reformu Baznīcas vēsturē. Meteoroloģijā angļu teiciens „perfect storm” apzīmē vētru jūrā, kura dažādu dabas parādību retas un neparastas sakritības dēļ nodara īpaši lielu postu. Filmas autori parāda, ka virsrakstā minētā dabas katastrofa labi raksturo reformas iedarbību uz Baznīcas dzīvi.
Filma ir angļu valodā, bet subtitri pieejami arī krievu, poļu, vācu, franču un citās valodās. No sirds iesakām to noskatīties ikvienam katoļticīgajam, bet ne tikai!
Dučo di Buoninseņja. Kristus atvadās no apustuļiem, gleznojums Sjēnas doma altārim, ap 1311–1318. g. (breviary.net)
Piektajā svētdienā pēc Lieldienām, 22. maijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.
Lieldienu laika svētdienu evaņģēlija lasījumi, sākot no trešās svētdienas pēc Lieldienām, kā arī Vasarsvētku vigilijas un pašu svētku evaņģēlija lasījumi ņemti no Kristus uzrunas saviem mācekļiem un priesteriskās lūgšanas savu ciešanu priekšvakarā, kā tas aprakstīts Sv. Jāņa evaņģēlija 14.–17. nodaļās, proti, tūlīt pēc paredzējuma, ka Jūda Iskariots Viņu nodos, bet Pēteris liegsies Viņu pazīstam. Tā arī šajā, piektajā svētdienā pēc Lieldienām tiek lasīts šā teksta fragments (Jņ. 16:23–30), kas detalizētāk izsaka jau Kalna sprediķī sacīto: “Lūdziet, tad jums taps dots” (Mt. 7:7).
Svētais Augustīns tā to komentē: “Pārdomāsim Kunga vārdus “Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs no Tēva ko lūgsiet manā vārdā, viņš to jums dos.” Jau augstāk Kungs šajā uzrunā bija teicis to dēļ, kuri gan kaut ko lūdz no Tēva, bet nedabū, ka tie nelūdz Pestītāja vārdā, ja lūdz kaut jebko, kas nenāk par labu pestīšanai. Nav taču būtiskas skaņas un zilbes, bet tas ko šīs skaņas izsaka to godīgā un patiesā izpratnē, – tas jāsaprot, kad saka “manā vārdā”. Kad kāds domā par Kristu ko tādu, kas nepiederas vienpiedzimušajam Dieva Dēlam, tāds nelūdz Viņa vārdā, pat ja Kristus vārdu piesauc pa burtiem un zilbēm, jo faktiski lūdz tā vārdā, ko ir lūdzot iedomājies. Tas kurš domā par Kristu to, ko pienākas domāt, tas lūdz Viņa vārdā un arī saņem, ko lūdz, ja nelūdz ko tādu, kas ir pret mūžīgo pestīšanu. Bet saņem tad, kad pienākas. Daudziem lūgumi netiek noraidīti, bet gan aizkavēti, lai tiktu izpildīti pienācīgajā laikā. Tā pareizi jāsaprot, kad saka “jums dos”, ka ar šiem vārdiem domāti tie labumi, kas derīgi pašiem lūdzējiem. Visi svētie tiek uzklausīti viņu pašu labā, bet ne jebkuru citu – draugu vai ienaidnieku – labā, jo nav sacīts “dos”, bet gan “jums dos”.
“Līdz šim”, Viņš saka, “jūs neko neesat lūguši manā vārdā. Lūdziet, tad jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs.” Prieks, par kuru Viņš saka “pilnīgs”, protams, ir nevis miesīgs, bet garīgs. Ja tas ir tāds, ka nav vairāk ko pielikt, tad bez šaubām tas ir pilnīgs. Tātad ja ko lūdzam, kas virzīts uz šāda prieka iegūšanu, to pienākas lūgt Kristus vārdā, – ja ar to saprotam žēlastību, ja lūdzam patiesi svētīgu dzīvi. Salīdzinot ar to, viss cits ir it kā nekas. Tāpēc ja lūdzam ko citu, it kā neko nelūdzam.” (No Romas breviāra lasījumiem)
“Teiciet, pagāni, Kungu, mūsu Dievu, un ieklausieties Viņa slavas balsī, kurš licis manai dvēselei dzīvot un nav ļāvis ļodzīties manām kājām. Lai slavēts Kungs, kurš nav noraidījis manu lūgšanu, nedz novērsis savu žēlsirdību no manis, allelūja.” (Sv. Mises ofertorija dziedājums, Ps. 65:8,9,20)
Svētais apustulis Toms pārbauda Kunga sānu (misāles ilustrācija)
Kā jaunpiedzimuši bērni, allelūja, alkstiet pēc garīgā piena bez viltības, allelūja, allelūja, allelūja. (1. Pēt. 2:2, no Sv. Mises introita)
Pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, 24. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.
Šī diena jau kopš agrīnās kristietības laikiem pazīstama arī nosaukumu Baltā svētdiena (Dominica in albis deponendis), par kura izcelsmi varam izlasīt šajā vietnē. Kopš 2000. gada šo dienu sauc arī par Dieva Žēlsirdības svētdienu, sekojot Sv. Faustīnas Kovaļskas saņemtajām atklāsmēm.
Šo dienu mēdza saukt arī par Kvazimodo svētdienu pēc šīs dienas Sv. Mises introita dziedājuma latīņu teksta iesākuma: “Quasi modo geniti infantes …” (“Kā jaunpiedzimuši bērni …”) no apustuļa Sv. Pētera vēstules. Viktora Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” varonis, katedrāles zvaniķis Kvazimodo šādu vārdu ieguva, jo bija atradenis, – viņu kā pamestu mazuli atrada tieši pirmajā svētdienā pēc Lieldienām pie katedrāles vietā, ko mūslaikos sauktu par glābējsilīti, un viņu adoptēja katedrāles domkapitula priesteris, kuram atrašanas dienas nosaukums Baznīcas kalendārā bija pirmais, kas ienāca prātā, bet varbūt arī domājot par Dieva apredzību, kas bārabērnu šajā dienā viņam atsūtījusi.
Bet šīs dienas evaņģēlija lasījums ir stāsts par neticīgo Tomu (Jņ. 20:19–31), kurš nedēļu pēc Kunga augšāmcelšanās varēja viņu kopā ar citiem mācekļiem satikt miesā un aptaustīt Viņa brūces. Pāvests Gregors Lielais to komentē sekojoši:
“Pirmais jautājums, kas pēc šā lasījumā nāk prātā: Kā gan pēc augšāmcelšanās Kunga miesa varēja būt īsta, ja tā caur slēgtām durvīm iegāja pie mācekļiem? Bet mums jāzina, ka Dieva darbi, ja tie ar prātu saprotami, nav uzskatāmi par brīnumu, tāpat kā tādai ticībai nav nopelna, kuras pamatā ir cilvēciska pieredze. Bet tie paši mūsu Pestītāja darbi, kuri paši no sevis nav saprotami, jāapdomā kopskatā ar citiem Viņa darbiem, lai ticībai brīnumdarbiem iemeslu dotu citi, vēl brīnumaināki darbi. Jo Kunga miesa, kura ienāca pie mācekļiem caur slēgtām durvīm, cilvēku acīm atklājās, dzimšanas brīdī izejot no slēgta Jaunavas klēpja. Kāds brīnums, kad Kungs pēc augšāmcelšanās jau nāvi uzvarējis izgāja caur slēgtām durvīm, ja vēl mirstīgs izgāja no Jaunavas klēpja, to neatvēris?”
“Bet tā kā šī miesa, kura bija redzama, skatītājiem radīja ticības šaubas, Viņš ļāva viņiem aptaustīt rokas un sānus, ar kuriem bija ienācis caur slēgtām durvīm. Tā Viņš parādīja divas neparastas, cilvēka prātam pretrunīgas lietas [..], jo tas, ko var aptaustīt, mēdz būt mirstībai pakļauts, bet nemirstīgais nemēdz būt sataustāms. Bet brīnišķā un neaptveramā veidā mūsu Pestītājs pēc augšāmcelšanās parādīja reizē nemirstīgu un taustāmu miesu, – nemirstīgu, lai aicinātu saņemt mūžīgo algu, taustāmu, lai stiprinātu ticību. Un ja Viņš sevi parādīja ka reizē nemirstīgu un taustāmu, tad tāpēc, lai parādītu, ka pēc augšāmcelšanās Viņa miesa ir tāda pati pēc dabas, bet citāda pēc godības.”
“Un Viņš tiem teica: “Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.” Proti, kā Dievs Tēvs mani Dievu sūtīja, tā Es cilvēks jūs cilvēkus sūtu. Tēvs sūtīja Dēlu, lai tas iemiesotos cilvēku dzimšanas glābšanas labad. Lai gan Viņš to sūtīja pasaulē ciest, tomēr mīlēja Dēlu, kuru sūtīja. Kungs sūta savus izredzētos apustuļus ne uz pasaules priekiem, bet gan uz ciešanām pasaulē, kā pats bija sūtīts. Jo kā Tēvs mīl Dēlu, tomēr sūtīja ciest, tā arī Kungs mīl mācekļus, kurus sūta ciest šajā pasaulē. Tā sacīdams taisnību: “Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.” Proti, Es jūs mīlu, kad sūtu pretī vajātāju uzbrukumiem, tāpat kā Tēvs mani mīlēja, kuru sūtīja ciest nāvi.” (No Romas breviāra lasījumiem)
Priecājies, Jeruzāleme, un līksmojiet par to visi, kas to mīlat! (Is. 66:10, no Sv. Mises introita)
Gavēņa ceturtajā svētdienā, 27. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Raksts par šā dievkalpojuma liturģiskajām īpatnībām un komentāri lasījumu tekstiem arī atrodami šajā vietnē (šeit), publicēti jau pirms diviem gadiem.
Ņemot vērā sarežģījumus, kas radušies tradicionālo latīņu ritu izmantošanā pēc pāvesta Franciska 2021. gada 16. jūlija apustuliskās vēstules Traditionis custodes, starptautiskā federācija Una Voce (FIUV) iesaka vairākus veidus, kā piedalīties tradicionālo ritu saglabāšanā. Pirmais ceļš, protams, ir lūgšana un gandarīšana, bet vienlaikus arī – piedalīšanās šādos dievkalpojumos, kur tie ir pieejami. Tāpat arī izglītojošais darbs un publicistika var dod lielu ieguldījumu. Bet ir iespējams ar saviem lūgumiem un rūpēm vērsties tieši pie Baznīcas vadības, kā to iesaka arī Baznīcas likumi (212. kan.). Turklāt to var darīt gan klātienē gan neklātienē.
“Ceļš uz Romu“
Tā nosaukta ierosme, kurā apvienojušās daudzu tradicionālo liturģiju praktizējošu priesteru mātes, īpaši Francijā. Redzot, ka viņu dēlu kalpojums, kuram Baznīca vēl nesen devusi savu svētību ir apdraudēts. Viņas nolēmušas doties uz Romu kājām no Parīzes, veicot šo ceļu laikā no 6. marta līdz 1. maijam, lai savu lūgumu saglabāt Baznīcā tradicionālos latīņu ritus aiznestu, tā teikt, Sv. Pētera troņa pakājē.
Sinodālais ceļš
Bet tradicionālās liturģijas labā var kaut mazliet darboties arī neklātienē. FIUV iesaka izmantot arī pašas Baznīcas piedāvātos instrumentus. Piemēram, atsaukties pāvesta aicinājumam piedalīties Sinodālā ceļa procesā draudzes, diecēzes un un visas Baznīcas mērogā. Svētais Krēsls ir aicinājis piedalīties ar savu pienesumu Sinodei par sinodalitāti, kas plānota 2023. gadā. Lai gan iepriekšējās konsultācijas, piemēram, gatavojoties 2015. gada Sinodei par Ģimeni, liek domāt, ka priekšlikumus, kurus iekļauj gala dokumentos, iespējams atlasīt pēc to atbilstības sinodes organizētāju iecerētajai dienas kārtībai, tomēr, ja mēs vispār nedarīsim zināmus savus uzskatus, tad jebkurā gadījumā ar mums nerēķināsies. Bet ja mēs savus uzskatus paudīsim, tos vismaz iesākumā pamanīs, vismaz vietējā līmenī, un varbūt lasītāju vidū gadīsies kāds ar atvērtu prātu un sirdi tradicionālajām lietām. Tāpēc nelolojot pārāk lielas cerības, būtu derīgi darīt visu iespējamo, lai mūsu skatījums būtu vismaz zināms. Sīkākus par piedalīšanos var atrast vietnē katolis.lv. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš globālajā mērogā ir Pelnu trešdiena, 2022. gada 2. marts. Latvijā priekšlikumus var iesniegt elektroniskajā pastā pēc adreses: sinodelv@gmail.com. Var sūtīt arī tieši uz Vatikānu (labāk itāļu, angļu, spāņu vai franču valodās) uz adresi: sinodelv@gmail.com
Atklātā vēstule
Vēl kāda iniciatīva, kurā FIUV iesaka piedalīties ir atklātās vēstules sūtīšana pāvestam. Interneta vietnē Preserve the Latin Mass iniciatīvas grupa ir publicējusi tekstu un izveidojusi iespēju pievienot savu parakstu. Tā kā lapa izveidota vairākās valodās, bet latviešu valodas to vidū nav, ievietojam tulkojumus šeit.
Iniciatīvas grupa vispirms paskaidro savu ieceri: “Tradicionālā Latīņu Sv. Mise, kura ir bijusi dienišķais uzturs neskaitāmām dvēselēm un bagātinājusi kā Katolisko Baznīcu, tā pasauli gadsimtiem ilgi, katrā ziņā ir jāsaglabā. Mēs esam daļa no augošas starptautiskas katoļu un nekatoļu kustības, kas sevi veltī šim mērķim. Mums vajadzīga Tava palīdzība.
Tradicionālā liturģija ir gadsimtu laikā audzinājusi daudzus svētos un turpina arī šodien audzināt aizvien lielāku skaitu dvēseļu Katoliskajā Baznīcā. Katoļi ar visdažādāko sabiedrisko stāvokli un dzīves gājumu uzskata šo Misi par nenovērtējamu dārgumu, un arī daudzus nekatoļus iedvesmo tās skaistums un majestāte. Šī Mise ir visas cilvēces mantojuma neatņemama sastāvdaļa un tā ir saglabājama.
Mēs saskatām Tradicionālā Latīņu Sv. Mises un sakramentu ritu iespējamā aizliegšanā vai būtiskā ierobežošanā lielu zaudējumu ne tikai tiem daudzajiem katoļiem, kuri paceļ savas sirdis uz Dievu šajā pielūgsmes formā, bet visiem katoļiem un cilvēcei kopumā. Tāpēc mēs lūdzam vispirms izlasīt atklāto vēstuli Viņa Svētībai pāvestam Franciskam un pievienot savu vārdu parakstītāju skaitam.”
Tradicionālā Romas rita latīņu Sv. Mise Sv. Pētera bazilikā Romā pie Sv. Pētera katedras altāra, 2017. g.
Tālāk – pašas atklātās vēstules teksts: “Dārgo pāvest Francisk!
Mēs apakšā parakstījušies dedzīgi vēršamies pie Jūsu Svētības Tradicionālās Latīņu Sv. Mises un sakramentu ritu saglabāšanas nolūkā.
Tradicionālā Latīņu Sv. Mise ir palīdzējusi daudziem atrast mājas Katoliskajā Baznīcā. Tā ir atdevusi daudziem dzīves jēgu un apgaismojusi daudzas dvēseles ar Dieva mīlestības gaismu. Lūdzu, Svēto Tēv, palīdziet šīm dvēselēm arī turpmāk justies pieņemtām Katoliskajā Baznīcā.
Senā liturģija aizrauj elpu ar savu skaistumu un palīdz neskaitāmām dvēselēm pacelties pie Dieva. Tā pievelk dažādus un nereti marginalizētus katoļticīgos, tajā skaitā daudzus jauniešus un ģimenes. Pielūgsmes pilna piedalīšanās Tradicionālajā Latīņu Sv. Misē ir vadījusi daudzus pie dziļām un patiesām attiecībām ar Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu.
Mēs vēršamies pie Jums neskaitāmu dvēseļu – dažādas kultūras pārstāvošu priesteru, konsekrēto personu un laju – vārdā, kuri dziļi cieš un jūtas atstumti un savu ganu pamesti tādēļ, ka tradicionālie dievkalpojumu riti tiek ierobežoti vai aizliegti. Mēs lūdzam, lai šo ritu pastāvēšanai atrastos vieta Katoliskajā Baznīcā, kuru raksturo brīnišķīga liturģiju dažādība, kura kalpo ticīgo vienotībai pāri kultūru robežām un cauri laikmetiem.
Pazemīgi lūdzam, lai diecēžu priesteri var arī turpmāk kalpot tradicionālajos ritos to ticīgo labā, kuri tos vēlas. Lūdzam arī dot brīvību bīskapiem izvēlēties, kā ordinēt jaunos priesterus un iestiprināt savus ticīgos, bet Ecclesia Dei institūtiem – iespēju arī turpmāk kalpot Dieva tautas labā, kā tie ir to darījuši iepriekšējos trīsdesmit piecus gadus uzticībā saviem statūtiem un dibināšanas dokumentiem. Viņi ir veltījuši savas dzīves, uzticoties Baznīcai un tās ganiem, sekošanai savam aicinājumam, ko ir atzinuši un apstiprinājuši pāvesti Sv. Jānis Pāvils II un Benedikts XVI. Lūdzam, neļaujiet, ka viņiem nāktos vilties savā paļāvībā un ka viņu uzticēšanās izrādītos atgrūsta, bet viņiem uzticējušies ticīgie – pamesti. Mēs apakšā parakstījušies, gan katoļi, gan citi, esam vienoti savā atbalstā liturģiskajai daudzveidībai Baznīcā. Šo lūgumu mēs uzticam Baznīcas Mātes Vissvētākās Jaunavas Marijas un Svētās Baznīcai aizstāvja Sv. Jāzepa aizbildniecībai.”
Raidījumu cikla Iota unum pirmās pārraides veidotāji Radio Marija studijā 2021. gada 25. septembrī (no labās: raidījuma vadītāja Marija Podniece, raidījuma viesis Andris Amoliņš, skaņu operatore Ilze Podniece)
Aizvadītais gads, tāpat kā gandrīz viss iepriekšējais, pagājis sanitāro ierobežojumu spīlēs. Taču gada vidū katoļticīgos – kā priesterus, tā lajus, – kuri praktizē tradicionālo ritu, sagaidīja nepatīkams pārsteigums no apustuliskā virsgana puses. Pāvests Francisks, kurš pats vēl 2020. gadā bija izdevis divus dekrētus par tradicionālā Romas rita lietojumu, paredzot iespēju lietot Svētajā Misē dažas papildu prefācijas, kā arī godināt pēc reformas kanonizētos svētos, bija tādējādi parādījis, ka Romas rita tradicionālā, jeb kā to kopš 2007. gada dēvēja – “ekstraordinārā” forma tiek no Svētā Krēsla puses kopta un uzturēta. Taču 2021. gada 16. jūlijā pāvests itin kā mainīja kursu par 180 grādiem, motu proprio formā izdodot apustulisko vēstuli Traditionis custodes, ar kuru šīs formas Sv. Mises lietojumu stipri ierobežoja, par ieganstu minot Baznīcas vienotības apdraudējumu.
Lai gan šajā dokumentā tika deklaratīvi uzsvērta bīskapu-ordināriju kompetence savu diecēžu liturģiskās dzīves vadīšanā, pret ko eklezioloģiski nebūtu ko iebilst, tomēr konkrētās normas – gluži otrādi – ierobežo bīskapu tiesības. Paradoksāli, ka mūslaikiem neparasti skarbā valodā uz aizliegumiem orientēts dokuments tapis laikā, kad visur, arī Baznīcā godā tiek sludināti žēlsirdība, dialogs un dažādība. Tādējādi daudzi ticīgie visā pasaulē – jauni un veci, jaunieši un viņu vecāki – tika nostādīti Mātes Baznīcas pabērnu lomā, lai gan viņi tikai vēlējās pielūgt Dievu tā, kā to bija darījušas neskaitāmas paaudzes sākot vismaz no Gregora Lielā laikiem, daudzi jo daudzi svētie – Bernards, Francisks Asīzietis, Arsas prāvests Jānis Marija Viannejs, “lielā” un “mazā” Terēze … – un, protams, arī ticēt visam tam, kam ticēja viņi. Un šādu vēlmi Baznīca bija atzinusi par leģitīmu un tradicionālo ritu piedāvājusi visiem ticīgajiem kā lielu bagātību, atgādinot, ka “tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt, vai pat uzskatīt par kaitīgu.” Bet jo īpaši priesteri, semināristi un ordeņbrāļi un -māsas, kuri taču bija sekojuši savam paaicinājumam pāvestu Benedikta XVI un Franciska dotā tiesiskā paļāvībā uz Romas un citu latīņu ritu tradicionālo formu netraucētu pastāvēšanu, pēkšņi nokļuva nenoteiktības situācijā attiecībā uz sava kalpojuma nākotni. Tiesa, intervijās un Francijas bīskapu ad limina vizītēs pāvests esot bijis samiernieciskāks. Lieki atgādināt, ka arī latviešu senčiem ticības mācību sv. Meinards atnesa kopā ar tradicionālo Romas latīņu ritu, kurš vēsturiski pastāvēja daudzos savstarpēji saderīgos “dialektos”, kā to liecina arī slavenā “Rīgas misāle“. Šis rits pavadīja mūsu zemes iedzīvotājus cauri dažādu katoļticībai nelabvēlīgu varu kundzības laikiem; tas stiprināja godājamo bīskapu Boļeslavu Sloskānu gulagā un sagatavoja pr. Vladislavu Litaunieku viņa moceklības ceļam.
Taču Dievs vienmēr dod mums iemeslu Viņam pateikties arī par lielākiem vai mazākiem iepriecinājumiem. Arī minētā pāvesta Franciska dokumenta sakarā jāatzīmē, ka daudzi pasaules bīskapi ir izmantojuši savu Baznīcas mācībā un likumos pamatoto kompetenci un, konstatēdami, ka viņu diecēzēs tradicionālās formas dievkalpojumu noturēšana nekādus draudus Baznīcas vienībai nerada, ir raduši iespējas ļaut vismaz esošos dievkalpojumus turpināt. Daži no viņiem arī rādījuši personīgu piemēru, paši noturot Pontifikālmises pēc 1962. gada liturģiskajām grāmatām. Par to viņiem pienākas atzinība un pateicība. Kā varam redzēt no šim nolūkam īpaši izveidotās interneta vietnes traditioniscustodes.info, no 243 diecēzēm 26 valstīs, par kurām brīvprātīgie ir iesnieguši ziņas, 182 diecēzēs visas ierastās Sv. Mises ir saglabājušās, 36 – saglabājušās ne visas, bet diemžēl 25 – visas ir pārtrauktas. Protams, šie dati visu laiku mainās. Piemēram, mums tuvajā Polijā pēc pēdējiem datiem tradicionālās Mises ar dažādu regularitāti notiek 170 vietās (neskaitot Sv. Pija X brālības apkalpotās). Ir arī ziņas, ka vietām ticīgo interese par “Tridentes” Misi pat palielinājusies. Par Traditionis custodes tiesiskajiem aspektiem vēl notiek kanonistu diskusijas, tāpēc dziļāka analīze šajā vietnē pašlaik ir pāragra.
Pievēršoties jaunumiem Latvijā, ar prieku jāatzīmē, ka sākot ar 2021. gada Pūpolsvētdienu Ogrē pie tradicionālās Mises turēšanas prāvestam Konstantīnam Bojāram talkā nācis pr. Andris Priede, kurš ir šo ritu pats apguvis. Lai Dievs viņam palīdz turpināt iet šo kalpošanas ceļu!
Jauna iniciatīva tika uzsākta sadarbībā ar Radio Marija. Septembrī tika uzsākts ikmēneša raidījumu cikls Iota unum, kura uzdevums ir iepazīstināt klausītājus ar tradicionālo Romas ritu, apskatot to plašākā kristīgās kultūras kontekstā, kas ap šo ritu izveidojies. Raidījumi dzirdami Radio Marija tiešajā ēterā katra mēneša ceturtajā sestdienā plkst. 20.00. Pirmie četri raidījumi jau izskanējuši, bet tos var noklausīties Radio Marijaarhīvā. Nākamais raidījums plānots 22. janvārī un būs veltīts mūzikai Baznīcas dievkalpojumos un īpaši – gregoriskajiem dziedājumiem (raidījuma viesis A. Amoliņš). Citas turpmāk paredzamās tēmas un gaidāmie raidījuma viesi:
Transcendentālijas (labais, skaistais, patiesais), subjektīvisms – Prof. Dr. M. Kiope; Kristus karalis un kristocentrisks sabiedrības modelis – pr. O. Jablonskis, OP; Kristus divas dabas, ariānisms, Kristus tēla “modifikācijas”; liturģisko ritu daudzveidība – Pr. Dr. A. Priede; Sakrālās valodas; Baznīcas tēvu mantojums un tā aktualitāte mūsdienās – Dr. J. Priede; Iecerēts apskatīt vēl citas tēmas, to vidū: Tridentes koncils, tautas dievbijība, … Una Voce Latvija sirsnīgi pateicas Radio Marija vadībai par sadarbību.
Huberts un Jans van Eiki. Kristus Karalis. Ģentes altāra fragments (ap 1430. g.)
Sanitārās situācijas un pulcēšanās ierobežojumu dēļ svētki būs šogad jāsvin atturīgākā veidā. Kā vēstī Baznīcas oficiālais portāls: “Šajā laikā ticīgie ir aicināti piedalīties dievkalpojumos attālināti, izmantojot interneta un televīzijas tiešraides, kā arī Radio Marija Latvija. […] Baznīcas varēs būt atvērtas individuāliem apmeklējumiem no pl. 6 līdz 19.Visi dievkalpojumi šajā laika periodā jāplāno bez apmeklētāju klātbūtnes. Dievkalpojumus notur garīgais un kalpojošais personāls savu pienākumu ietvaros, pēc iespējas izvairoties no tiešā kontakta.”
Tradicionālās Sv. Mises svinības Ogrē arī iekļaujas šajā regulējumā, tāpēc Sv. Mise Kristus Karaļa godam priesteris upurēs Ogres Sv. Meinarda baznīcā svētdien, 31. oktobrī plkst. 12.00. Dievnams arī šajā laikā būs atvērts un ticīgie, kas vēlēsies, varēs to individuāli apmeklēt. Informācija par citām Sv. Misēm, kas tiek upurētas Latvijā tradicionālajā Romas ritā, atrodama šajā vietnē.
Pr. Federiko Haitons ar vietējiem amatbrāļiem Malavi (Twitter)
Neapšaubāmi programmas nagla Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) 25. Ģenerālās asamblejas virtuālajā atklātajā sesijā, kura notika 9. oktobrī, bija argentīniešu priestera-misionāra Federiko Haitona (Highton) stāsts par savu darbību Āfrikas valstī Malavi. Viņa aizrautīgais vēstījums atgādināja apustuļu piedzīvojumus no Apustuļu Darbu grāmatas un ienesa lielu optimisma lādiņu Ģenerālās asamblejas nedaudz rezignētajā gaisotnē. Pr. Frederiks Haitons pieder Sv. Elijas kongregācijai, kas nodibināta Tulonas-Frežisas diecēzē Francijā. Priesteris tagad Malavi darbojas kopā ar pāris argentīniešu lajiem, kā arī neklātienes atbalstītājiem Eiropā un Latīņamerikā. Ir plānots, ka viņa stāsts, kura laikā tika rādīti arī fotouzņēmumi un videokadri, tiks literāri apstrādāts un publicēts žurnālā Gregorius Magnus, taču pagaidām šeit varam piedāvāt to tādu, kādu sesijas laikā varēja dzirdēt un paspēt vienlaikus pierakstīt. (Uz šeit pievienotajiem attēliem var noklikšķināt, lai tos palielinātu.) [Papildinājums 17.04.2022.: Stāsts angliski tagad ir publicēts žurnāla Gregorius Magnus 13. numurā 36. lpp. Elektroniski pieejams pēc šādas adreses.]
Priesteris vispirms atsaucās uz pāvestu Benedikta XV un Pija XI izteikumiem par misijas nozīmi: “Neviens nav tik nabags, kā tas kam trūkst Dieva žēlastības. Patiesi nabagi ir tie, kam trūkst patiesās ticības. Sv. Francis Ksavers, kurš, norūpējies par daudzajiem pagāniem, devās uz Indiju, Ķīnu un Japānu, esot teicis, ka tik daudzi nekļūst par katoļiem, jo nav kas viņiem pasludina ticību.” Un tālāk seko mūsu priestera piedzīvojumi Malavi ziemeļos, Čisengas apgabalā:
“Biju vienīgais priesteris ļoti lielā apgabalā, kur ir 112 ciemi, un bija redzams, ka daudzi tur ir atvērti katolicismam. Evaņģelizācijas darbu iesākot nebija nevienas vietas, kur notiktu Svētā Mise, bet tagad tādu vietu ir 12. Un visur svin tradicionālo latīņu Misi (tālāk – TLM, red. piez.), kas ir mūsu slepenais instruments, kurš dāvā panākumus. Daudzi domā, ka tālā, nabadzīgā nostūrī Mise jānotur pēc iespējas vienkāršā veidā. Tas nav tiesa, – arī tur tas jādara, cik vien svinīgi iepējams.”
“Jāatgādina, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas un kas ticēs un tiks kristīts, tiks izglābts, kas nē – pazudināts. Tagad ir maz, kas evaņģelizētu nekristiešus. Lielā daļā pasaules, kas ir tikusi evaņģelizēta, tas noticis ar tradicionālo Misi. Un arī tagad tas būtu jādara. Tagad daudziem tradicionālajiem priesteriem nav apustulāta. Āfrikā viņiem tas būtu. Bīskaps un nuncijs ir apmierināti ar rezultātiem. Gribat celebrēt TLM? Brauciet uz misiju Āfrikā.”
“Kad plantatio Ecclesiae (Baznīcas iedēstīšana) paveikta vienā vietā, tad dodies uz nākamo un tur dari tāpat. Bet kurš paliks un turpinās iesākto? Bīskaps ir tik apmierināts, ka viņš pie mums sūta semināristus, lai arī tie mācās evaņģelizēt – uzcelt telti un publiski sludināt, un arī iepazīties ar TLM. Garīdzniecība Malavi ir diezgan konservatīva, bet Mises gan tur ir ar dejām un bungām. Varētu domāt, ka tāpēc vajag lēnu un pakāpenisku pāreju, bet mēs uzreiz sākām TLM pēc pilnas programmas. Un semināristi to var darīt tūlīt pēc ordinēšanas. Bet kāpēc cilvēkiem tur jāiet, ja viņi nesaprot latīņu valodu? Toties cilvēki saprot noslēpumu, un viņiem par to prieks. Izaicinājums tagad ir svinīga Mise, jo esmu viens. Jāiesaista citi vietējie priesteri.”
“Šajā apgabalā nekad nav bijusi Mise. Mēs gājām no mājas uz māju un pie virsaišiem. Un viens no tiem kļuva kristīgs un sauca savu cilti uz baznīcu, un nu jau ir daudz katehumēnu. Un viņi nepazīst Novus ordo (reformēto Misi), viņi pazīst tikai TLM. Un ir jau pirmie vietējie, kuri vēlas būt priesteri. Viņi zina latīņu lūgšanas no galvas. Mēs pievēršam lielu nozīmi korim. Mums ir tagad diriģents no Teatro Colon (Buenosairesas operteātris, – red. piez.)! Viņi tagad mācās Mises ordināriju un Salve Regina. Un viņi tās drusku dzied arī ikdienā, – gan dziesmas savā valodā, gan latīņu. Lūk, inkulturācija! Evaņģēlijs iesakņojas vietējā kultūrā.”
“Un ko tagad – pēc Traditionis custodes? Ir svarīgi būt paklausīgiem. Tas ir liels izaicinājums. Bet, paldies Dievam, tas pašlaik izdodas. Vispirms ordenis mūs sūtīja uz Beninu. Bet vietējais bīskaps prasīja papīru no Romas. Es tad devos uz Romu, un man bija saruna ar pāvestu Francisku. Teicu: “Mēs dodamies, kā jūs vēlējāties, uz pašām perfērijām, bet bīskapi neļauj.” Pāvests teica: “Es atļauju, ejiet visur.” Zambijai un Malavi ir abām viens nuncijs, un viņš mūs apmeklēja Čisengā. Es pats esmu inkardinēts Tulonā, un Tulonas bīskaps Žans-Noels Rē mūsu misiju arī atbalsta. Mūsu uzdevums ir iegūt jaunas zemes un ciltis Baznīcai, bet liekot TLM centrā un mācot pēc Sv. Toma Akvīnieša metodes.”
“Sākām ar konservu bundžām svečtura vietā. Misionārus apdraud malārija u. c. slimības. (Par misionāru un vietējo iedzīvotāju veselību rūpējas argentīniešu ārsts. – Red. piez.) Čilambo ir vieta, kur es laikam biju pirmais baltais, kas tur nokļuva. Tur bija viena katoliete. Tad mēs devāmies pie virsaiša. Viņš sasauca ļaudis. Un mēs sludinājām saskaņā ar Mt 16:18, ka īstā Baznīca ir Katoliskā. Un tajā dienā notika 109 atgriešanās, bet virsaitis uzdāvināja mums zemes gabalu, lai būvētu baznīcu. Mulembē bija 1–10 katoļu. Mēs atkal sprediķojām virsaitim un ļaudīm. Un atkal – vairāk kā 100 katehumenu. Un vēl vienā vietā tāpat. Tur atnāca mazāk cilvēku, bet arī radās katehumeni, un atkal mums uzdāvināja zemi. Katumbe ir ļoti nabadzīga vieta ar antisanitāriem apstākļiem. Bet mēs nevarējām publiski sludināt, jo tur dominē Septītās dienas adventistu sekta. Mums tur bija maz atgriešanos.”
“Kāpēc Malavi? Pēc misijas Himalajos, es devos uz Romu studēt. Bet Covid dēļ nevarēja tur tikt atpakaļ. Bet mūsu misija tur atstāja skolu. Tur arī bērni drusku mācās dziedāt gregoriku. Misijai Āfrikā vajag arī finansiālo un personāla atbalstu; kārtējie pamatizdevumi ir apm. 5000$/mēn. Pārtika Malavi ir lētāka nekā Eiropā, bet daudz kas cits nē. Minimāli iekārtot kapelu Čisengā – atkal ap ~5000$. Vajadzīgi kaut vai lietoti liturģiskie piederumi. 4×4 pikaps ap 63000$. Liekas daudz, bet vajadzīgs tāds, kas lietus periodā var braukt pa dubļiem; un šoferis, kurš prastu droši vadīt pa šādiem ceļiem. Līdz šim mums auto aizdeva bīskaps. Tagad vajag uzcelt kapelu arī Jamalā un Elefantā (25000$).”
“Bīskaps mums uzticējis vēl vienu misijas apgabalu pie Tanzānijas un Mozambikas robežas, kur vairums ir musulmaņi. Mūsu misijai var palīdzēt arī piedaloties kādas vienas cilts garīgajā adopcijā, kur tad katrs var gandarīt un lūgties par šīs cilts atgriešanos.”
Par šo misiju un citām Sv. Elijas kongregācijas priesteru aktivitātēm var lasīt projekta Omnes Gentes interneta vietnē, kur ir arī saites uz viņu sociālo tīklu profiliem (InfoCatolica, Instagram, YouTube, Facebook, Twitter, vēl viens Twitter) ar attēliem, video un intervijām, kā arī informācija par iespējām palīdzēt.
Lasītājiem spāņu valodā var būt interesantas pr. F. Haitona un viņa tautieša un ordeņbrāļa pr. H. P. Oliveras Ravasi grāmatas par misijām, garīgo dzīvi un aktuāliem jautājumiem Baznīcā un sabiedrībā.
Pavisam neparastos apstākļos 2. un 9. oktobrī noritēja Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) 25. Ģenerālā asambleja. Divās dienās nedēļas atstatumā nacionālo asociāciju pārstāvji tikās tiešsaistē izmantojot Zoom platformu. Bija skaidrs, ka epidemioloģisko ierobežojumi dēļ daudziem nebūs iespēja doties uz tikšanos klātienē, taču ceļošanas grūtības, kas citos gadījumos saistījās ar izdevumiem un laika patēriņu, šoreiz aizstāja neizpildāms uzdevums atrast neklātienes apspriedei visām laika joslām pieņemamu diennakts laiku. Darba sēdē, kas notika 2. oktobrī bija pārstāvētas 18 nacionālās asociācijas (Anglijas un Velsas, Dienvidāfrikas Republikas, Francijas, Itālijas, Japānas, Jaunzēlandes, Kanādas, Krievijas, Latvijas, Malaizijas, Meksikas, Nigērijas, Polijas, Portugāles, Puertoriko, Skotijas, Spānijas un Vācijas). Ņemot vērā, ka pašlaik federācijā ir 47 nacionālās asociācijas no 41 valsts, aktivitāti varētu vēlēties lielāku. Un tā kā tomēr bija pārstāvētas dažādas pasaules daļas (Eiropa, Amerika, Tālie Austrumi, Āfrika), jādomā, ka ne tikai laika joslu atšķirība, bet arī subjektīvi faktori bija pie vainas.
FIUV prezidents 2015.–2021. g. Felipe Alaniss Suaress (Alanís Suárez)
Kā tas FIUV Ģenerālajās asamblejās pieņemts, darbu uzsākot tika piesaukta Svētā Gara palīdzība dziedot himnu Veni Creator Spiritus un aizlūgts par pēdējos divos gados mirušajiem biedriem ar 129. psalmu (De profundis). Tā kā Zoom nav piemērots vienlaicīgai dziedāšanai, Francijas pārstāvis dziedāja par visiem.
Dalībniekiem bija iespēja ziņot par savu pārstāvēto asociāciju darbību. Protams, šajā reizē galvenais temats bija pāvesta Franciska dekrēta Traditionis custodes, kā arī Covid-19 pandēmijas ietekme uz tradicionālā latīņu rita dievkalpojumiem dažādās valstīs. Tika atzīmēts, ka Eiropā, Ziemeļamerikā un Āfrikā vairums bīskapu ir atļāvuši turpināt tradicionālos dievkalpojumus, kā tie bijuši līdz šim. Turpretī Latīņamerikā vairāki bīskapi ir aizlieguši tradicionālā rita Sv. Mises vispār; Eiropā tā esot rīkojušies pa vienam bīskapam Anglijā un Skotijā. Vairākās diecēzēs Sv. Mises uz laiku apturētas un tad atkal atsāktas, reizēm pārceļot tās uz citiem dievnamiem. Visur, kur radušies sarežģījumi, ticīgi dialogā ar bīskapiem cenšas meklēt risinājumus. Spānijas pārstāvis atzīmēja, ka arī izaugsme nav apstājusies, piem., uzsāktas regulāras tradicionālās Mises Santjago de Kompostelā, noticis arī plaši apmeklēts un plašsaziņas līdzekļos ievērots svētceļojums uz Kovadongas Dievmātes svētvietu, kurš, cerams, kļūs par ikgadēju tradīciju. Grūtāka situācija ir ticīgajiem Āzijā, kas saistīta gan ar bīskapu nelabvēlību, gan vietējo priesteru trūkumu. Covid-19 no vienas puses ir apgrūtinājis situāciju vietās, kur priesteriem jāceļo pāri robežām, taču citur, galvenokārt Eiropā un Ziemeļamerikā, pat veicinājis ticīgo skaita pieaugumu tradicionālā rita dievkalpojumos, īpaši tāpēc, ka pulcēšanās ierobežojumu laikā priesteri centās nevis atcelt Mises, bet gan tās noturēt, radoši piemērojoties ierobežojumiem, arī neieviešot komūnijas pieņemšanu rokā. Savukārt Traditionis custodes dažās zemēs (piem., ASV, Vācijā) pat iedarbojies kā reklāma tradicionālajam ritam un tajā ieinteresējis ticīgos, un pat priesterus.
Jaunievēlētais FIUV prezidents Džozefs Šovs (Joseph Shaw, attēls no Flickr.com)
FIUV prezidents Felipe Alaniss Suaress savā ziņojumā starp galvenajiem izdarītajiem darbiem nosauca vispasaules aptauju par stāvokli tradicionālo latīņu ritu jomā, kuras rezultāti un to analīze tika prezentēti Sv. Krēslam. Ticis izveidots arī izglītojošs videokanāls. Pandēmijā bija iegansts, lai FIUV Padome sāktu noturēt virtuālās tikšanās. Bijusi sarīkota arī spāniski runājošo zemju un ASV nacionālo asociāciju virtuālā konference, kurā bija pārstāvētas arī dažas valstis, kurās nav FIUV dalībnieku (Venecuēla, Hondurasa, Salvadora, Ekvadora), bet kur ir tradīcijā ieinteresēti ticīgie; arī videokonference ar Una Voce Nigeria. Liels klātienes sarīkojums bijis Summorum Pontificum konference Gvadalahārā (Meksikā).
Finanšu atskaitei sekoja prezidenta un Padomes vēlēšanas. Par jauno prezidentu ievēlēja Džozefu Šovu (Shaw) no Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrības. Kā vienu no svarīgākajiem tuvākā laika darbiem jaunais prezidents nosauca dialoga uzsākšanu ar jaunajām amatpersonām Pāvesta Kūrijā, īpaši Dievkalpojuma kongregācijas vadītāju arhibīskapu A. Roču.
Ģenerālās asamblejas otrā daļa jeb tā sauktais atklātais forums norisinājās 9. oktobrī. Parasti uz to tiek uzaicinātas tradicionālajam katolicismam interesantas personības. Honkongas emeritētais arhibīskaps kardināls Zens stāstīja par savu ticības ceļu. Viņam bijis ļoti dievbijīgs tēvs, un visa ģimene Sv. Misi apmeklējusi ik svētdienas. Dievnams, kur viņi gājuši bijis tuvu universitātei, tāpēc bijis daudz ticīgo un svētdienā notika piecas Sv. Mises. Dziedāts daudz gregorisko dziedājumu un klasiskās polifonijas. Nākamais kardināls saņēmis formāciju saleziāņu ordenī. Liturģiskās reformas laikā ordenis pieņēma jauno ritu, un kardināls atzina, ka tajā ir elementi, kas atvieglo dalību mūsdienu cilvēkam, taču kā liela bagātība jāsaglabā arī senā forma, tāpēc pāvests Benedikts XVI darīja pareizi, ka saglabāja abas formas. Par tradicionālā rita kopienu Honkongā kardināls sacīja, ka tā nav liela, bet daudzveidīga ar daudz jauniem cilvēkiem.
Kardināls Zens (Joseph Zen Ze-kiun, attēls no Wikipedia)
Par daudzu izpratnē lielo problēmu, ka baznīcā ejot vairs galvenokārt tikai veci ļaudis, kardināls Zens ieteica pārāk neuztraukties, jo visi taču noveco un ne visi spēj pilnībā izdzīvot ticības dzīvi mūža garumā, tāpēc galvenais, ka saglabā ticību un kaut vecumā atkal atrod ceļu uz dievnamu. Deviņdesmitgadīgais prelāts ir labi pazīstams kā pagrīdes Katoliskās Baznīcas un vajāto kristiešu aizstāvis komunistiskajā Ķīnā, tāpēc sesijas dalībnieki viņam arī vaicāja par Svētā Krēsla attiecībām ar Ķīnu. Viņš neslēpa savu skepsi par pašreizējo slepeno abu pušu līgumu, pēc kura noslēgšanas vajāšanas pat pastiprinājušās, un izteica pieļāvumu, ka ne viss, kas tiek darīts Sv. Krēsla vārdā, patiesi atbilst pāvesta gribai, bet ar viņu varbūt manipulē galminieki, kas nebūtu Baznīcas vēsturē nekas jauns, tāpēc nevajadzētu ieļaunoties. Jautāts, vai vispār vērts saglabāt tradicionālo ritu vai pat atjaunot tur, kur tas praktiski izzudis, ja jau pāvests Francisks izteicis nodomu to pavisam izbeigt, kardināls atbildēja, ka labi būtu uzturēt kaut to mazumiņu, kas saglabājies, jo tie kuri cenšas tradicionālo ritu iznīcināt, nesaprot tā vērtību.
Pēc lūgšanas un kardināla dotās svētības sesijas dalībniekiem kārta prezentācijai bija priesterim-misionāram Federiko Haitonam (Highton). Viņa aizrautīgais stāsts atgādināja apustuļu piedzīvojumus no Apustuļu Darbu grāmatas un pelnījis atsevišķu publikāciju.
Pāvests Benedikts XV savā Sv. Dominika piemiņai veltītajā vēstulē Fausto appetente die rakstīja: “Ir teikts, ka šis pāvests no dievišķas atklāsmes uzzināja, ka uzvara pie Lepanto ir tikusi izcīnīta tajā pašā laikā, kad visā katoliskajā pasaulē dievbijīgas biedrības izlūdza Marijas palīdzību ar lūgsnu, kuru izmantot iesāka Sprediķotāju ordeņa dibinātājs un ko viņi sekotāji izplatīja visās vietās.”
Šajā 1921. gada dokumentā pieminētais pāvests ir no Dominikāņu jeb – oficiāli – Sprediķotāju ordeņa nākušais Svētais Pijs V, bet uzvarētā kauja pie Lepanto ir viena no pirmsmodernajā vēsturē lielākajām jūras kaujām, kas notika 1571. gada 7. oktobrī. Šai uzvarai par godu Pijs V ieviesa Uzvaras Dievmātes svētkus, kuri vēlāk ieguva nosaukumu Sv. Marijas Rožukroņa Karalienes svētki un Baznīcas kalendārā atrodas 7. oktobrī, bet pirms tam ilgāku laiku tika atzīmēti oktobra 1. svētdienā (sk. tālāk).
Paolo Veronēze Alegorija par kauju pie Lepanto (ap.1572. g., glabājas Gallerie dell’Accademia Venēcijā)
Kaujā no vienas puses piedalījās katolisko valstu Svētā Līga, kurā vadošās dalībnieces bija Venēcijas Republika un Spānija, pirmā – ar lielāko skaitu kuģu, otrā – ar labi sagatavotiem karavīriem un lauvas tiesu naudas līdzekļu. Viņu sabiedrotās bija Pāvesta valsts, Dženovas Republika, Savojas, Toskānas un Urbino hercogistes, Maltas ordenis, Sv. Lācara un Sv. Stefana ordeņi. Pretinieks bija Osmaņu impērija, kas tajā laikā jau bija ieguvusi lielas teritorijas Balkānos un Grieķiju, daudzas Vidusjūras salas un apdraudēja kuģniecību, kā arī kristīgo Eiropu kopumā. Šo draudu priekšā pāvests jau kopš 1566. gada centās izveidot koalīciju cīņai pret turkiem, kas, ņemot vērā valstu atšķirīgās intereses un ekonomisko stāvokli, bija grūts diplomātijas uzdevums. Turku panākumi Kipras ieņemšanā 1570. gadā, līdz aplenkumā turējās vairs tikai pēdējais venēciešu cietoksnis Famagusta, ļāva pārliecināt sabiedrotos kopīgai rīcībai.
Taču Pijs V paļāvās ne tikai uz ieročiem vien, bet arī aicināja Rožukroņa biedrības visā Eiropā, kur tās jau sākot no 13. gadsimta daudzkur bija nodibinātas, īpaši dominikāņu ietekmē, lūgties par kristiešu spēku uzvaru. Tā 1569. gadā bullā Consueverunt romani pāvests rakstīja: “Romas pāvesti un citi svētie tēvi, kas bija pirms mums, kad viņi nonāca laicīgo un garīgo karu spaidos vai citos pārbaudījumos, lai varētu vieglāk no tiem atbrīvoties un, sasnieguši mieru, rāmi un dedzīgi nodoties kalpošanai Dievam, mēdza lūgt dievišķo palīdzību, caur lūgsnām un litānijām saucot talkā svētos, un kopā ar Dāvidu paceļot acis uz kalniem, paļaudamies ar stipru cerību no turienes saņemt glābiņu (sal. Ps. 120).”
“Viņu piemēra mudināts un, saskaņā ar dievbijīgu ticējumu, Svētā Gara iedvesmots, svētīgais Sprediķotāju ordeņa dibinātājs [..] nonācis līdzīgos apstākļos tiem, kādos mēs atrodamies, kad daļa Francijas un Itālijas bija nelaimīgā kārtā albigiešu herēzes satricinātas, kura aptumšoja tik daudzus pasaulīgus cilvēkus, ka tie mežonīgi trakoja pret Kunga priesteriem un garīdzniecību, viņš pacēla acis uz debesīm, uz kalnu, kas ir godpilnā Jaunava Marija, mīlošā Dieva Māte. Jo viņa caur savu pēcnācēju satrieca viltīgās čūskas galvu un viena pati iznīcināja visas herēzes, un caur savas miesas svētīgo augli izglāba pasauli, ko bija pazudinājis pirmvecāku kritiens. No viņas, bez cilvēku roku dalības, bija izcirsts akmens, no kura, pa to triecot koku, aumaļām izplūda žēlastību ūdeņi (sal. Iz. 17:5,6). Un tā Dominiks izraudzīja vienkāršu Dieva lūgšanas metodi, kas pieejama visiem un visnotaļ dievbijīga, saukta par Rožukroni jeb Svētīgās Jaunavas Marijas psalmu grāmatu, kur šī pati Svētā Jaunava tiek godināta simtpiecdesmit reizes – pēc Dāvida psalmu skaita – un ar Kunga lūgšanu pie katra desmita.”
Un tā – kamēr Patras līcī pie Grieķijas krastiem 212 Svētās Līgas valstu kuģi ar 40000 jūrniekiem, 28500 karavīriem un 1815 lielgabaliem stājās pretī turku floti no 278 kuģiem, 50000 jūrniekiem, 31490 karavīriem un 750 lielgabaliem, pāvests lūdzās Rožukroni un neskaitāmi ticīgie līdz ar viņu. Tā bija pēdējā lielā jūras kauja, kur tika izmantotas galeras ar airētājiem. Uz Venēcijas kuģiem galvenokārt bija algoti airētāji, kas bija labāki, bet dārgāki, tāpēc citas katoļu valstis izmantoja karagūstekņus vai notiesātos. Uzsākot kauju, viņiem tika noņemtas važas. Uz Osmaņu impērijas kuģiem starp airētājiem bija ļoti daudz kristīgo gūstekņu. Līgas kareivjiem sagrābjot šos kuģus, kristīgie airētāji tika atbrīvoti un apbruņoti, un tie iesaistījās kaujā Līgas pusē. Rezultātā Osmaņu impērijas flote cieta smagu sakāvi, zaudējot 230 kuģus un ap 40000 kritušos. Krita arī turku flotes komandieris Ali Pašā. Arī Līgai bija vērā ņemami zaudējumi – ap 10000 kritušo un 13 kuģi. Lai gan Svētās Līgas valstis savu nesaskaņu dēļ nespēja izmantot visus šīs svarīgās – var pat teikt bibliskās – uzvaras augļus, tomēr tā lielā mērā atturēja Osmaņu impēriju no tālākas ekspansijas Vidusjūrā Rietumu virzienā un iedvesmoja katoļu valstis tālākai cīņai, tiesa gan – katru atsevišķi, jo 1573. gadā Līga izjuka.
Gan pāvests, gan paši karotāji šo uzvaru nekavējās piedēvēt Jaunavai Marijai un Rožukroņa lūgšanai. Pāvests Leons XIII, kuru varētu dēvēt par Rožukroņa pāvestu, jo viņš tam veltījis 11 enciklikas, vienā no tām – 1897. g. izdotajā Augustissimae Virginis – raksta: “Baznīcas vēsture liecina par šīs lūgšanas formas spēku un iedarbīgumu, pieminot turku spēku sakāvi jūras kaujā pie Lepanto un uzvaras pār tiem pēdējā gadu simtenī pie Temešvāras Ungārijā un pie Korfu salas. Mūsu priekštecis Gregors XIII, lai uzturētu piemiņā šo pirmo uzvaru, iedibināja Uzvaras Dievmātes svētkus, kurus vēlāk Klements XI nosauca par Rožukroņa svētdienu un lika to svinēt Baznīcā visā pasaulē.”
[Papildināts 8.09.2021.] Plašāku rakstu par Lepanto kauju un tās nozīmi Dr. J. Rudevskis publicējis žurnālā Telos.
Aglonas Dievmāte
Svētais Meinards
Una Voce Latvija 