Neapšaubāmi programmas nagla Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) 25. Ģenerālās asamblejas virtuālajā atklātajā sesijā, kura notika 9. oktobrī, bija argentīniešu priestera-misionāra Federiko Haitona (Highton) stāsts par savu darbību Āfrikas valstī Malavi. Viņa aizrautīgais vēstījums atgādināja apustuļu piedzīvojumus no Apustuļu Darbu grāmatas un ienesa lielu optimisma lādiņu Ģenerālās asamblejas nedaudz rezignētajā gaisotnē. Pr. Frederiks Haitons pieder Sv. Elijas kongregācijai, kas nodibināta Tulonas-Frežisas diecēzē Francijā. Priesteris tagad Malavi darbojas kopā ar pāris argentīniešu lajiem, kā arī neklātienes atbalstītājiem Eiropā un Latīņamerikā. Ir plānots, ka viņa stāsts, kura laikā tika rādīti arī fotouzņēmumi un videokadri, tiks literāri apstrādāts un publicēts žurnālā Gregorius Magnus, taču pagaidām šeit varam piedāvāt to tādu, kādu sesijas laikā varēja dzirdēt un paspēt vienlaikus pierakstīt. (Uz šeit pievienotajiem attēliem var noklikšķināt, lai tos palielinātu.) [Papildinājums 17.04.2022.: Stāsts angliski tagad ir publicēts žurnāla Gregorius Magnus 13. numurā 36. lpp. Elektroniski pieejams pēc šādas adreses.]

Priesteris vispirms atsaucās uz pāvestu Benedikta XV un Pija XI izteikumiem par misijas nozīmi: “Neviens nav tik nabags, kā tas kam trūkst Dieva žēlastības. Patiesi nabagi ir tie, kam trūkst patiesās ticības. Sv. Francis Ksavers, kurš, norūpējies par daudzajiem pagāniem, devās uz Indiju, Ķīnu un Japānu, esot teicis, ka tik daudzi nekļūst par katoļiem, jo nav kas viņiem pasludina ticību.” Un tālāk seko mūsu priestera piedzīvojumi Malavi ziemeļos, Čisengas apgabalā:

“Biju vienīgais priesteris ļoti lielā apgabalā, kur ir 112 ciemi, un bija redzams, ka daudzi tur ir atvērti katolicismam. Evaņģelizācijas darbu iesākot nebija nevienas vietas, kur notiktu Svētā Mise, bet tagad tādu vietu ir 12. Un visur svin tradicionālo latīņu Misi (tālāk – TLM, red. piez.), kas ir mūsu slepenais instruments, kurš dāvā panākumus. Daudzi domā, ka tālā, nabadzīgā nostūrī Mise jānotur pēc iespējas vienkāršā veidā. Tas nav tiesa, – arī tur tas jādara, cik vien svinīgi iepējams.”

“Jāatgādina, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas un kas ticēs un tiks kristīts, tiks izglābts, kas nē – pazudināts. Tagad ir maz, kas evaņģelizētu nekristiešus. Lielā daļā pasaules, kas ir tikusi evaņģelizēta, tas noticis ar tradicionālo Misi. Un arī tagad tas būtu jādara. Tagad daudziem tradicionālajiem priesteriem nav apustulāta. Āfrikā viņiem tas būtu. Bīskaps un nuncijs ir apmierināti ar rezultātiem. Gribat celebrēt TLM? Brauciet uz misiju Āfrikā.”

“Kad plantatio Ecclesiae  (Baznīcas iedēstīšana) paveikta vienā vietā, tad dodies uz nākamo un tur dari tāpat. Bet kurš paliks un turpinās iesākto? Bīskaps ir tik apmierināts, ka viņš pie mums sūta semināristus, lai arī tie mācās evaņģelizēt – uzcelt telti un publiski sludināt, un arī iepazīties ar TLM. Garīdzniecība Malavi ir diezgan konservatīva, bet Mises gan tur ir ar dejām un bungām. Varētu domāt, ka tāpēc vajag lēnu un pakāpenisku pāreju, bet mēs uzreiz sākām TLM pēc pilnas programmas. Un semināristi to var darīt tūlīt pēc ordinēšanas. Bet kāpēc cilvēkiem tur jāiet, ja viņi nesaprot latīņu valodu? Toties cilvēki saprot noslēpumu, un viņiem par to prieks. Izaicinājums tagad ir svinīga Mise, jo esmu viens. Jāiesaista citi vietējie priesteri.”

“Šajā apgabalā nekad nav bijusi Mise. Mēs gājām no mājas uz māju un pie virsaišiem. Un viens no tiem kļuva kristīgs un sauca savu cilti uz baznīcu, un nu jau ir daudz katehumēnu. Un viņi nepazīst Novus ordo (reformēto Misi), viņi pazīst tikai TLM. Un ir jau pirmie vietējie, kuri vēlas būt priesteri. Viņi zina latīņu lūgšanas no galvas. Mēs pievēršam lielu nozīmi korim. Mums ir tagad diriģents no Teatro Colon (Buenosairesas operteātris, – red. piez.)! Viņi tagad mācās Mises ordināriju un Salve Regina. Un viņi tās drusku dzied arī ikdienā, – gan dziesmas savā valodā, gan latīņu. Lūk, inkulturācija! Evaņģēlijs iesakņojas vietējā kultūrā.”

“Un ko tagad – pēc Traditionis custodes? Ir svarīgi būt paklausīgiem. Tas ir liels izaicinājums. Bet, paldies Dievam, tas pašlaik izdodas. Vispirms ordenis mūs sūtīja uz Beninu. Bet vietējais bīskaps prasīja papīru no Romas. Es tad devos uz Romu, un man bija saruna ar pāvestu Francisku. Teicu: “Mēs dodamies, kā jūs vēlējāties, uz pašām perfērijām, bet bīskapi neļauj.” Pāvests teica: “Es atļauju, ejiet visur.” Zambijai un Malavi ir abām viens nuncijs, un viņš mūs apmeklēja Čisengā. Es pats esmu inkardinēts Tulonā, un Tulonas bīskaps Žans-Noels Rē mūsu misiju arī atbalsta. Mūsu uzdevums ir iegūt jaunas zemes un ciltis Baznīcai, bet liekot TLM centrā un mācot pēc Sv. Toma Akvīnieša metodes.”

“Sākām ar konservu bundžām svečtura vietā. Misionārus apdraud malārija u. c. slimības. (Par misionāru un vietējo iedzīvotāju veselību rūpējas argentīniešu ārsts. – Red. piez.) Čilambo ir vieta, kur es laikam biju pirmais baltais, kas tur nokļuva. Tur bija viena katoliete. Tad mēs devāmies pie virsaiša. Viņš sasauca ļaudis. Un mēs sludinājām saskaņā ar Mt 16:18, ka īstā Baznīca ir Katoliskā. Un tajā dienā notika 109 atgriešanās, bet virsaitis uzdāvināja mums zemes gabalu, lai būvētu baznīcu. Mulembē bija 1–10 katoļu. Mēs atkal sprediķojām virsaitim un ļaudīm. Un atkal – vairāk kā 100 katehumenu. Un vēl vienā vietā tāpat. Tur atnāca mazāk cilvēku, bet arī radās katehumeni, un atkal mums uzdāvināja zemi. Katumbe ir ļoti nabadzīga vieta ar antisanitāriem apstākļiem. Bet mēs nevarējām publiski sludināt, jo tur dominē Septītās dienas adventistu sekta. Mums tur bija maz atgriešanos.”

“Kāpēc Malavi? Pēc misijas Himalajos, es devos uz Romu studēt. Bet Covid dēļ nevarēja tur tikt atpakaļ. Bet mūsu misija tur atstāja skolu. Tur arī bērni drusku mācās dziedāt gregoriku. Misijai Āfrikā vajag arī finansiālo un personāla atbalstu; kārtējie pamatizdevumi ir apm. 5000$/mēn. Pārtika Malavi ir lētāka nekā Eiropā, bet daudz kas cits nē. Minimāli iekārtot kapelu Čisengā – atkal ap ~5000$. Vajadzīgi kaut vai lietoti liturģiskie piederumi. 4×4 pikaps ap 63000$. Liekas daudz, bet vajadzīgs tāds, kas lietus periodā var braukt pa dubļiem; un šoferis, kurš prastu droši vadīt pa šādiem ceļiem. Līdz šim mums auto aizdeva bīskaps. Tagad vajag uzcelt kapelu arī Jamalā un Elefantā (25000$).”

“Bīskaps mums uzticējis vēl vienu misijas apgabalu pie Tanzānijas un Mozambikas robežas, kur vairums ir musulmaņi. Mūsu misijai var palīdzēt arī piedaloties kādas vienas cilts garīgajā adopcijā, kur tad katrs var gandarīt un lūgties par šīs cilts atgriešanos.”

Par šo misiju un citām Sv. Elijas kongregācijas priesteru aktivitātēm var lasīt projekta Omnes Gentes interneta vietnē, kur ir arī saites uz viņu sociālo tīklu profiliem (InfoCatolica, Instagram, YouTube, Facebook, Twitter, vēl viens Twitter) ar attēliem, video un intervijām, kā arī informācija par iespējām palīdzēt.

Lasītājiem spāņu valodā var būt interesantas pr. F. Haitona un viņa tautieša un ordeņbrāļa pr. H. P. Oliveras Ravasi grāmatas par misijām, garīgo dzīvi un aktuāliem jautājumiem Baznīcā un sabiedrībā.