“Otaviāni intervences” iedvesmotāju pieminot

Šā gada 10. janvārī aprit 40 gadu, kopš Dievs no šīszemes dzīves aizsauca itāļu dzejnieci, rakstnieci, tulkotāju, kā arī asociācijas Una Voce Italia  līdzdibinātāju, kas pazīstama ar pseidonīmu Kristīna Kampo (Cristina Campo). Vitorija Gverrīni  (Guerrini) – tāds viņas īstais vārds – piedzima komponista un muzikologa Gvido Gverrīni ģimenē. Būdama ar vārīgu veselību kopš dzimšanas un kautrīgas dabas, viņa publicējās galvenokārt ar pseidonīmiem, no kuriem Kristīna Kampo ir vispazīstamākais un ar ko parakstīti visi viņas darbi, kas iznākuši pēc viņas nāves. Viņai bija plašas intereses reliģiju pētniecības laukā, t. sk.  par jūdaismu un Austrumu reliģijām. Viņa bija pazīstama ar vairākiem ievērojamiem 20. gs. domātājiem, piem., Simonu Veilu (Weil), no kuriem gan distancējās mūža beigu posmā, pievēršotie dziļākai katoliskās ticības praksei.

Dziļāka pievēršanās garīgajai dzīvei notika 60. gadu vidū. “Viņa atkal atrada savu ticību tieši tad, kad redzēja to apdraudētu no revolūcijas neprāta, kas sabangojās ap koncila notikumu (domāts Vatikāna 2. koncils – tulk. piez.). No tā brīža viņa iesaistījās spraigā darbā tradicionālās liturģijas glābšanai: bija viena no aktīvākajām Una Voce Italia dibinātājām, veicināja liturģisko grāmatu glābšanu no iznīcināšanas, kas draudēja no dažu reformatoru ikonoklastiskās dedzības, sarakstījās un tikās ar priesteriem, bīskapiem un abatiem, kas bija palikuši uzticīgi Baznīcas liturģiskajai un garīgajai tradīcijai, darbojās publicistikā, aizstāvot seno Romas ritu […]. Dziļu iespaidu atstāja arī viņas pašas sarakstītās lappuses, veltītas liturģijai, kas bija viņas pastāvīga garīgā barība, ik dienas lūdzoties Romas Breviāru un lasot baznīctēvu, kā arī viduslaiku komentētāju, īpaši Duranda, darbus”  (no F. Rigīni raksta). K. Kampo bija labi pazīstama arī ar Austrumu kristietību un Bizantijas ritu, uzturot sakarus ar Pontifikālo Krievu koledžu (Russicum).

Ārpus Itālijas viņa visvairāk pazīstama ar to, ka bija iedvesmotāja un organizatore vairāku priesteru-teologu un laju darbam, kas vainagojās ar slaveno Otaviāni intervenci  jeb Jaunās Mises kārtības īsu kritisku analīzi (Breve esame critico), ko pāvestam Pāvilam VI iesniedza kardināli Otaviāni (Ottaviani) un Bači (Bacci) 1969. gada 25. septembrī. Šis dokuments, kas būtu pelnījis sīkāku apskatu arī šajā vietnē, uzrādīja vairākas ticību apdraudošas nepilnības tajā gadā publicētajā reformētajā Sv. Mises kārtībā un to pavadošajā Vispārējā instrukcijā (IGRM). Lai gan netika panākta liturģiskās reformas atcelšana, tomēr IGRM tika izlabots visbargāk kritizētais paragrāfs, kā arī pievienoti papildinājumi ar citātiem no Tridentes koncila.

Kā tika rakstīts Kristīnas Kampo nekrologā: “Kad 1966. gadā gāzās virsū ienaidnieka pūļi, ko pret mūžīgo Baznīcu sūtīja Lerkaro neprāts (domāts kardināls Lerkaro (Lercaro), kas tolaik vadīja liturģiskās reformas komisiju – Tulk. piez.), pret tiem sliet aizsprostu cēlās vārga un slimīga sieviete […], ar labāku teoloģisko sagatavotību nekā dažam bīskapam.”

Asociācija Una Voce delle Venezie ir sakopojusi interneta resursus par Kristīnas Kampo dzīvi un daiļradi.

Lai dus mierā! Oremus…