“Tenebrae” dievkalpojumi

Džoto (ap 1306. g.) Jūdas skūpsts (Wikipedia)

Kad Gavēņa laika ritējums aizvien vairāk pietuvojas Lieldienām, Baznīca savos dievkalpojumos pastiprināti pievēršas Kristus ciešanu apcerei. Tas izpaužas gan izvēlētajos tekstos, gan arī ceremonijās. Trīs pēdējās Gavēņa dienās tiek svinēti tā sauktie “Tumsību” (latīniski tenebrae) dievkalpojumi, kas ir Kanonisko stundu nakts un rīta lūgšanas (Matutīns un Laudes), bet kas tradicionāli tiek dziedāti attiecīgās iepriekšējās dienas vakarā.

Nosaukums ir cēlies no tā, ka Jēzu piesitot krustā, saule uz trim stundām aptumšojās (Mt. 27:45), kas atspoguļots arī vienā no dziedājumiem. Tāpat arī Viņš pats savas apcietināšanas brīdī teica, ka ir pienākusi stunda “tumsības varai” (Lk. 22:53).

Šogad, Lielās Ceturtdienas priekšvakarā – trešdien, 28. martā plkst. 20.00, Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā notiks pirmais no šiem dievkalpojumiem – kā ievads Trīs Svētajām Dienām (Triduum), kurās Baznīca ik gadu izdzīvo Kristus ciešanu noslēpumu. Domājams, ka visā garumā šis dievkalpojums Latvijā notiks pirmo reizi kopš 60. gadu reformām. Gregorisko dziedājumu ansamblis Schola Sancti Meinardi, dažus iepriekšējos gadus Ogrē un Rīgā ir dziedājis atsevišķas daļas. Šoreiz līdzdarbosies arī kamerkora Versija dziedātāju grupa, lai līdzās gregoriskajiem dziedājumiem varētu iekļaut arī dažus daudzbalsības paraugus.

Kā tas ir arī visās citās gada dienās, Matutīns sastāv no psalmiem un lasījumiem. Pirmajā no Tenebrae dievkalpojumiem tiek apcerēta Jūdas Iskariota nodevība, Pēdējās Vakariņas un Jēzus apcietināšana Ģetzemanes dārzā. Baznīca tam izvēlējusies attiecīgus responsoriju tekstus. Psalmi šajā dienā tiek ņemti secīgi no Psalmu grāmatas sākot ar Ps. 68, tā kā tie tradicionāli ir dziedāti ceturtdienās. Tā kā šoreiz dievkalpojuma kārtība prasa 9 psalmus, tad tiek dziedāti Ps. 68–76.

Pirmie trīs lasījumi šajās trijās dienās ņemti no pravieša Jeremija Raudu dziesmām, kur tas apraud postu, kas Jeruzālemi piemeklējis, kad tā novērsās no sava Dieva. Bet to pašu var attiecināt uz jebkuru valsti un sabiedrību, kas negodina Dievu, vai arī atsevišķa grēcinieka dvēseli. Katrs no šiem lasījumiem beidzas ar saucienu “Jeruzāleme, Jeruzāleme, atgriezies pie Kunga sava Dieva!”

Raudu dziesmās senebreju valodā katrs pants sākas ar citu burtu alfabēta secībā. Latīņu valodā iegājies, ka šie ebreju burtu nosaukumi tiek izdziedāti īpašā melodijā tāpat kā pārējais teksts. Ja Romas antifonālē visiem deviņiem (pa trim katrā dienā) lasījumiem ir viena un tā pati melodija, tad dažādās Eiropas zemēs viduslaikos izveidojās paradums katru lasījumu dziedāt citā melodijā. Ja internetā klausāmies mūsdienās noturētu šādu dievkalpojumu videoierakstus, tad līdzās vienīgajai Romas melodijai populāri ir tā sauktie spāņu jeb mozarābiskie toņi. Nav zināms, kādus lasījumu toņus izmantoja viduslaiku Livonijā, taču 20. gs. 20. gados drukātajās baznīcas dziedājumu izlasēs Cantionale ecclesiasticum, kuras bija domātas Polijas diecēzēm, bet kuras tika izmantotas arī Latvijā, ir arī atrodami deviņi dažādi lasījumu toņi, kuri pilnīgi atšķiras no “spāņu” toņiem. Noskaidrots, ka šīs melodijas jau sastopamas 16. gs. Krakovā drukātajos izdevumos, bet pirms tam – Dienvidpolijā izgatavotajos rokrakstos, piem., 14. gs. Ķelces antifonālē.

Lūk, salīdzinājumam melodija no Romas antifonāles, kas domāta visiem Raudu dziesmu lasījumiem:

Bet tagad – “poļu” melodiju paraugi:

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

Kā var viegli redzēt, melodijas (izņemot 3.) ir savstarpēji radniecīgas un uzskatāmas par Romas melodijas variantiem, īpaši 1. un 5., kamēr 2., 4., 6.–8. atšķiras ar recitācijas nots augstumu. Tā nu varam teikt, ka izmantosim Baznīcas mūzikas lokālo tradīciju, kura pat nebūdama vienīgi Latvijai raksturīga, tomēr ir īpaša šai Eiropas daļai un lietota Latvijā sākot no pēcreformācijas laika.

Nākamie trīs lasījumi ņemti no Sv. Augustīna Psalmu komentāriem. Lūk, daļa no šī teksta (neoficiāls tulkojums):

Nedomājiet, ka bez kādas jēgas ir ļaunie šajā pasaulē un ka Dievs neko labu caur viņiem nedara. Katrs ļaunais vai nu tāpēc dzīvo, lai labotos, vai lai caur viņu labais tiktu pārbaudīts. Tātad – kaut tie, kas mūs tagad pārbauda, atgriezos un tiktu pārbaudīti kopā ar mums! Tomēr kamēr viņi mūs tā pārbauda, neienīdīsim viņus, jo mēs nezinām, vai kāds no viņiem savā ļaunumā paliks līdz galam. Un lielākoties, kad tu šķieties ienīstam savu ienaidnieku, tu nezinādams ienīsti savu brāli. Par Velnu un viņa eņģeļiem Svētajos Rakstos ir teikts, ka tie nolemti mūžīgajai ugunij. Tikai viņu labošana ir bezcerīga, pret kuriem mēs izcīnām apslēptu cīņu, kurai mūs apbruņo Apustulis, teikdams: “Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās,” tas ir, ne pret cilvēkiem, ko redzam, “bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem.” Lai tu nedomātu, kad viņš saka “pasaules”, ka dēmoni ir debesu un zemes valdnieki, kad viņš saka “pasaules”, saka “šīs tumsības pasaules”, saka – šīs pasaules mīlētāju “pasaules”, saka – bezdievju un netaisno “pasaules”, saka – tās “pasaules”, par kuru Evaņģēlijs saka: “un pasaule Viņu neatzina.”

Pēdējie trīs lasījumi šai dienai ņemti no Sv. Pāvila 1. Vēstules korintiešiem (11:17–34), kurā viņš stāsta par Vissvētākā Altāra sakramenta iedibināšanu un brīdina no tā necienīgas pieņemšanas.

Tenebrae dievkalpojumos iztrūkst vairākas ceremoniāla sastāvdaļas, kas parasti Matutīnā un Laudēs ir citās gada dienās. Dievkalpojuma sākumā nav parastais Deus in adjutorium…, psalmu beigās un responsorijos netiek dziedāts Gloria Patri…, lektors pirms lasījumiem nesaņem svētību, netiek dziedātas himnas. Tomēr ir īpatnības, kas savukārt nav citās dienās. Altārtelpa tiek apgaismota arī īpašu svečturi, kurā ir 15 sveces. Tās visas ir aizdegtas dievkalpojuma sākumā, bet pēc katra psalma viena tiek nodzēsta. Beigās tiek nodzēstas arī sveces uz altāra un citi gaismekļi baznīcā; paliek degam tikai viena svece svečtura virsotnē. Skanot dziedājumam Christus factus est, tā tiek nolikta uz altāra, tad paslēpta aiz tā, bet beigās, dievkalpojuma dalībniekiem sataisot troksni (strepitus), atnesta atpakaļ. Abats P. Geranžē to komentējot raksta: “Dieva Dēla godība tiek aptumšota un tā sakot aizsegta ar pārestībām, ko viņš pārcieta.” Viņš, kam pirms dažām dienām uzgavilēja kā Izraēļa ķēniņam, ir kļuvis par pravieša Isaja aprakstīto “sāpju vīru” (Is. 53:2–4), kurš caur Dāvida muti saka: “Esmu tārps, ne cilvēks” (Ps. 21:7). Viņa mācekļi ir ieļaunojušies un aizbēguši (Mk. 14:27), pat Pēteris liedzas viņu pazīstam. Svece uz altāra simbolizē upuri Golgātā, tā pēc tam tiek apslēpta kā Pestītājs, kad tika guldīts kapā. Bet zemei nodrebot kaps atvērās un Dzīvības valdnieks atkal bija savu mācekļu vidū.

Vietne Rorate Caeli piedāvā ieskatu, kā šiek dievkalpojumiem gatavojas Vaiomingas Katoļu koledžas docētāji un studenti, kuri tagad koledžas kapelā tos jau notur visas trīs dienas. Arī daudzās citās draudzēs, kur piekopj Romas rita tradicionālo formu, šie dievkalpojumi ir kļuvuši par iemīļotu Lielās nedēļas sastāvdaļu.

 

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Baznīcas mūzika, Gavēnis, Gregoriskie dziedājumi, Kanoniskās stundas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s