Noklikšķināt, lai palielinātu afišu.

Lielās Nedēļas vidū, trešdienas, 17. aprīļa vakarā, plkst. 20.00, Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā nu jau otro gadu pēc kārtas Schola Sancti Meinardi un kamerkora Versija dziedātāji piedalās dievkalpojumā, sauktā Tenebrae (latg. Tumseibas, poļu Ciemna Jutrznia,vācu Karmette), ar kuru iesākas Trīs Svētās dienas (Triduum sacrum) pirms Lieldienām. Par šī dievkalpojuma īpatnībām, īpaši izceļot lasījumus no pravieša Jeremijas Raudu dziesmām, rakstījām jau pērn. Tenebrae dievkalpojumu īpašā vieta Baznīcas kalendārā un tekstu teoloģiskā bagātība iedvesmojusi arī komponistus – no renesanses meistariem līdz pat mūsdienu skaņražiem. Arī mūsu M. Celminskis komponējis Tenebrae responsorijus. Šīs viņa droši vien nepublicētās kompozīcijas apzināt, izpētīt un varbūt arī iestudēt varētu būt godpilns uzdevums Baznīcas mūziķiem Latvijā. Šajā reizē daži no responsorijiem būs dzirdami renesanses komponistu Markantonio Indžeņeri (1535.–1592.), Orlando di Laso (1530.–1594.), Lodoviko Grosi da Viadanas (1560.–1627.), kā arī baroka pārstāvja Antonio Marijas Pakjoni (1654.–1738.) veidotajā muzikālajā ietērpā. Bet vairums tekstu izskanēs gregorisko dziedājumu veidā.

Baznīcā būs pieejamas grāmatiņas ar tekstu tulkojumiem. Lai varētu labāk sagatavoties dalībai Tenebrae dievkalpojumā, īsi apskatīsim šeit dziedamos psalmus un responsorijus.

Ne tikai šajā dienā, bet visu gadu Kanonisko stundu dievkalpojumi sastāv galvenokārt no psalmiem. Arī šajos – iepriekšējā vakarā anticipētajos – Lielās Ceturtdienas Matutīnā un Laudēs. Taču visa Vecā Derība, praviešu grāmatas un psalmi jo īpaši, pirmtēlos pasludina Mesijas – Kristus atnākšanu un visu Viņa veicamo cilvēces pestīšanas darbu, kā Viņš pats to apliecina: “Jāpiepildās, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā un praviešos, un psalmos.” (Lk. 24:44); tāpēc šie teksti likumsakarīgi veido kristieša lūgšanu augu gadu. Tenebrae dievkalpojumos Baznīca īpaši apcer Kristus ciešanas un konkrēti šajā dienā – Kristus apcietināšanu un notikumus tieši pirms tās (Jūdas nodevību, Pēdējās Vakariņas, lūgšanu Olīvdārza kalnā).  Lai psalmu teksti dievlūdzējus uzrunātu tieši šādā aspektā, par antifonām izvēlēti attiecīgo psalmu īpaši zīmīgi panti.

Šajā Matutīnā psalmi ņemti Sv. Rakstos esošajā secībā. Kā pirmais tiek dziedāts 68. psalms, kurš ir pats garākais šajā vakarā.

Par to Sv. Roberts Bellarmīns (1542.–1641.) raksta: “Mūsu Kunga Jēzus Kristus Ciešanu stāsts Evaņģēlijos ļoti maz pieskaras Viņa ciešanu skaudrumam, jo evaņģēlisti vēlējās parādīt, ka Viņš tās uzņēmās labprātīgi un izturēja ar vislielāko pacietību. Bet tā kā pasaulei pienākas zināt, ka Kristus ciešanas bija neizmērojami lielas, un no tā mācīties, cik daudz tā nepelnīti ir saņēmusi no Pestītāja, Svētajam Garam labpatika jau ilgi pirms pašiem notikumiem atklāt praviešiem, cik lielas būs Kristus ciešanas, lai viņi kā uzticami un ārpus jebkādām aizdomām stāvoši liecinieki vēstītu to mums. Isajs daudz par to rakstīja, tāpat Jeremijs, bet neviens tik daudz kā Dāvids.” “Psalmu uzrakstīja Dāvids, kad viņa paša dēls Absaloms vajāja viņu. Tas attiecas uz Kristu un apraksta dažādus Viņa ciešanu notikumus, ” raksta abats Geranžē (1805.–1975.). Kad Jēzus izdzina tirgotājus no svētnīcas, ” Tad Viņa mācekļi atminējās, ka ir rakstīts: Centība par Tavu namu mani iznīcina” (Jņ. 2:17). Šis citāts no 68. psalma ir arī 1. antifonas tekstā šajā dievkalpojumā. Citā pantā Dāvids pravieto Krustā sišanas notikumus: “Tie ielika manā ēdienā žulti, un manās slāpēs tie dzirdināja mani ar etiķi.” Šis teksts atrodams Pūpolsvētdienas Sv. Mises ofertorija dziedājumā.

Sekojošā – un daudz īsākā – 69. psalma sākuma vārdi “Lai Tev labpatīk, Dievs, mani izglābt, Kungs, steidzies man palīgā!” atskan visu Kanonisko stundu dievkalpojumu sākumā, – izņemot šīs trīs dienas.

70. psalms slavina paļāvību Dieva gribai, iesākoties ar šādiem vārdiem: “Pie Tevis, Kungs es patveros, lai nekļūtu es kaunā mūžam.” Ar šiem vārdiem noslēdzas svētku himna Te Deum laudamus. Antifonai izvēlētais teksts varētu būt Kristus lūgšanas vārdi Tēvam Ģetzemanes dārzā: “Mans Dievs, jel izrauj mani no netaisnīgā rokas!” Bet arī cerība uz augšāmcelšanos: “Tu liki man redzēt daudz bēdu un ļauna, Tu darīsi mani atkal dzīvu, un atkal izcelsi mani no zemes dziļumiem.”

71. psalms ietilpst psalmu izlasē, ko dzied Ziemassvētkos un Zvaigznes dienā. Tas sludina Kristu kā vispasaules Karali un viņa valstību, kas nebeigsies. Kā gan tas iederas dienā, kad pieminam tikai Kristus pazemojumus? Atbildi dod antifonai izvēlētais pants: “Kungs atbrīvos nabagu no varenā un vājo, kam nav palīga.” “Visa cilvēce ir šis nabags. Sātans ir varenais. Jēzus drīz atbrīvos no viņa varas – caur ciešanām, ko ar saviem grēkiem bijām pelnījuši mēs” (Geranžē).

72. psalms, kura garu fragmentu, Baznīca izvēlējusies par Pūpolsvētdienas Mises graduāla dziedājumu (pēc pirmā lasījuma), pauž psalmista apjukumu un ieļaunojumu redzot, ka grēciniekiem šajā dzīvē klājas labi, bet taisnais piedzīvo ciešanas. Šo kārdinājumu zaudēt ticību piedzīvoja arī apustuļi, redzot, ka viņu Skolotājs tiek apcietināts.

73. psalms sasaucas ar 68. psalmā minēto dedzību “Tava nama dēļ” un senajā Izraēlā caur to izteica sašutumu par pagāniem, kas izpostījuši Svētnīcu. Bet posts piemeklēja Jeruzālemi arī pēc Kunga krustā sišanas. Kasiodors, 6. gs. valstsvīrs un mūks raksta: “Šajā psalmā ir žēlabas par pilsētas izpostīšanu, tā lai jūdu galēji cietā sirds vismaz izjustu bailes pilsētas posta dēļ. Labais Dziednieks ir darījis visu, ko varējis, lai slimais atlabtu. Tomēr atcerēsimies: Baznīcas autoritātes vēstī, ka Jeruzāleme tika izpostīta arī dienās, kad visnežēlīgākie ļaudis no jūdu tautas bija situši Kungu Kristu krustā, tā ka nav šaubu, cik lielu laicīgu nelaimi šāds stūrgalvīgs pārkāpums izsauca.” Augustīniešu tēvs Pijs Paršs (1884.–1954.) komentē: “Svētnīcas sagraušana bija viena no skumjākajām lappusēm ebreju vēsturē un bija priekšvēstnese gan Kristus nāvei pie krusta, gan – šajos pēdējos laikos – postam, ko Baznīcai nodara ienaidnieki tās iekšienē. Baznīcas redzamās sagrāves laikā, tās pazemojumos, ko tai sagādā ienaidnieki, kuri izliekas esam mūsu gani, mēs saucam savā nepacietībā uz Dievu, lai viņš darītu galu šim ārprātam. Bet mēs nezaudējam paļāvību uz Dievu. Šie (psalma) vārdi mums atgādina nekad nezaudēt ticību, – Dievs ir mūsu varenais glabējs.”

74. psalms vērš mūsu skatu uz Pastaro tiesu.

75. psalmā Dāvids apdzied savas uzvaras un mieru, ko viņa valstij tās atnesušas, kā arī Dieva pārdabisko iejaukšanos vēsturē izredzētās tautas labā (Geranžē). Kristus nāves un augšāmcelšanās apcerē tas mums atgādina gan par zemestrīci, ko Evaņģēliji min Viņa nāves, gan augšāmcelšanās brīdī, gan arī miega pārņemtos kapa sargus, kuri šo brīdi nogulēja. Ne velti Baznīca no šī psalma ir izvēlējusies vārdus Lieldienu Mises ofertorija dziedājumam.

76. psalms atgriež mūs pie Jēzus naktī un pamestībā Ģetzemanes dārzā.

(turpinājums sekos)

Piezīme. Šeit izmantotie psalmu tulkojumi ņemti no dažādiem katoļu izdevumiem vai, ja tur nebija atrodami, no Bībeles biedrības Sv. Rakstu izdevuma, atsevišķas vietas pietuvinot dziedamajam latīņu tekstam. Nesen internetā ir kļuvuši pieejami visi psalmi pr. S. Mozgas tulkojumā. Daži teologu darbu citāti ņemti no cita Tenebrae dievkalpojumiem veltīta raksta.