“Tenebrae” dievkalpojumi (2)

Jēzus agonija dārzā (breviary.net)

Responsoriji – līdzās psalmiem, antifonām un lasījumiem – ir vēl viena būtiska Tenebrae dievkalpojumu sastāvdaļa. Par psalmiem un lasījumiem jau šeit rakstīts iepriekš. Tagad par responsorijiem, kuri ir muzikāli bagātīgāka šī dievkalpojuma daļa. Tā pat kā nakts dievkalpojumā (Matutīnā) citās gada dienās katram lasījumam seko responsorijs. Šis dziedājums parasti sastāv no “ķermeņa” jeb galvenā teksta, kam seko pants, pēc kura atkārto galvenā teksta otro pusi. Galvenais teksts tad ir sadalīts tā, ka tā otrā puse loģiski turpina arī panta tekstu, kā to varēs redzēt konkrētajos piemēros.

Lielās Ceturtdienas Matutīna responsoriji nav tieši saistīti ar konkrētajiem lasījumiem, kuriem tie seko, bet visi kopā apcer Kristus apcietināšanu un notikumus, kas pie tās noved – priesteru un jūdu tautas vecāko lēmumu nonāvēt Viņu, mācekļa Jūdas Iskariota darījumu ar tiem un nodevību. Teksti ņemti gan tieši no Evaņģēliju ciešanu stāsta, gan Vecās Derības pravietojumiem, ko Baznīca attiecina uz Kristus ciešanām, bet arī tādi, kas veidojušies pašas Baznīcas teoloģiskajā apcerē. Cieš Kristus mistiskā miesa – Baznīca, par ko stāsta lasījumi, cieta arī Kristus fiziskā miesa, par ko atgādina responsoriji.

Tā pirmais responsorijs mūs aizved Jēzus agonijā Ģetzemanes dārzā (pēc Mt. 26:39,41).

In monte Oliveti orávit ad Patrem : Pater, si fíeri potest, tránseat a me calix iste : * Spíritus quidem promptus est, caro autem infírma. V.  Vigiláte, et orate, ut non intrétis in tentatiónem.* Spíritus quidem promptus est, caro autem infírma. Olīvdārza kalnā Viņš lūdzās uz Tēvu: Tēvs, ja iespējams, lai man iet secen šis biķeris: * Gars gan ir labprātīgs, bet miesa – vāja. V. Esiet nomodā un lūdzieties, lai nekrītat kārdināšanā. * Gars gan ir modrs, bet miesa – vāja.

Arī otrā responsorija “darbības vieta” ir turpat. Evaņģēlija teksts (Mt. 26:38,45) šeit papildināts ar notikuma aprakstu (piem., Mk. 14:43,50), kas ielikts paša Jēzus mutē pirmajā personā un nākotnes formā, viņam jau iepriekš paredzot, kas ar viņu notiks.

Tristis est ánima mea usque ad mortem : sustinéte hic, et vigiláte mecum : nunc vidébitis turbam, quæ circúmdabit me : * Vos fugam capiétis, et ego vadam immolári pro vobis.
V.  Ecce appropínquat hora, et Fílius hóminis tradétur in manus peccatórum. * Vos fugam capiétis, et ego vadam immolári pro vobis.
Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet nomodā ar mani: nu redzēsit pūli, kas mani ielenks: * Jūs bēgsit, un es iešu upurēties par jums. V. Lūk, tuvojas stunda, un Cilvēka Dēlu nodos grēcinieku rokā. * Jūs bēgsit, un es iešu upurēties par jums.

Astotais responsorijs turpina apcerēt notikumus Ģetzemanes dārzā. Jēzus, pamanījis, ka mācekļi iemiguši, kamēr viņš lūdzas lielās mokās, norāda uz viņu vājumu (Mt. 26:40,41; Lk. 22:46). Baznīca ir Pestītāja mutē ielikusi vairāk vārdus, nekā lasām Evaņģēlijā, taču tie pilnībā izriet no konteksta.

Una hora non potuístis vigiláre mecum, qui exhortabámini mori pro me? * Vel Judam non vidétis, quómodo non dormit, sed festínat trádere me Judǽis. V.  Quid dormítis? súrgite, et oráte, ne intrétis in tentatiónem. * Vel Judam non vidétis, quómodo non dormit, sed festínat trádere me Judǽis. Vienu stundu nespējat būt nomodā ar mani, kas apņēmāties mirt par mani? * Vai Jūdu neredzat, kurš neguļ, bet steidzas mani nodot jūdiem? V. Ko guļat? Celieties un lūdzieties, lai nekrītat kārdināšanā. * Vai Jūdu neredzat, kā viņš neguļ, bet steidzas mani nodot jūdiem?

Arī Jēzus apcietināšanas ainu (Mt. 26: 48–50; Mk. 14:44,45) ceturtajā responsorijā pats Pestītājs it kā atstāsta pirmajā personā, arī atsaucot atmiņā Pēdējo vakariņu (Mt. 26:24) norisi un nodevēja bēdīgo galu (Mt. 27:3–8, sal. Ap. D. 1:16–20).).

Amícus meus osculi me trádidit signo : Quem osculátus fúero, ipse est, tenete eum : hoc malum fecit signum, qui per ósculum adimplévit homicídium. * Infélix prætermísit prétium sánguinis, et in fine láqueo se suspéndit. V. Bonum erat ei, si natus non fuísset homo ille.* Infelix et in fine láqueo se suspéndit. Mans draugs mani nodeva ar skūpstu: Kuru noskūpstīšu, tas ir viņš, tveriet viņu. Šo ļauno zīmi deva tas, kurš ar skūpstu izdarīja slepkavību. * Nelaimīgais pameta asins naudu un beigās pakārās cilpā. V. Labāk šim cilvēkam būtu, ja viņš nebūtu dzimis. * Nelaimīgais pameta asins naudu un beigās pakārās cilpā.

Sestais responsorijs ir kompilācija galvenokārt no paša Pestītāja vārdiem Evaņģēlijā (Mt. 26: 21,23,24).

Unus ex discípulis meis tradet me hódie : Væ illi per quem tradar ego : * Mélius illi erat, si natus non fuísset. V.  Qui intíngit mecum manum in parópside, hic me traditúrus est in manus peccatórum.*  Mélius illi erat, si natus non fuísset. Viens no maniem mācekļiem mani šodien nodos: bēdas tam, caur kuru tikšu es nodots. * Labāk viņam būtu, ja viņš nebūtu dzimis. V. Kas ar mani mērc roku bļodā, tas mani nodos grēcinieku rokās. * Labāk viņam būtu, ja viņš nebūtu dzimis.

Piektais responsorijs turpina apcerēt nodevēja likteni un viņa noslēgto “neizdevīgo darījumu” (Mt. 26:14–16), jau izmantojot anonīma Baznīcas dziesminieka tekstu.

Judas mercátor péssimus ósculo pétiit Dóminum : ille ut agnus ínnocens non negávit Judæ ósculum : * Denariórum número Christum Judæis trádidit. V.  Mélius illi erat, si natus non fuísset. * Denariórum número Christum Judæis trádidit. Jūda, vissliktākais tirgotājs, lūdza no Kunga skūpstu: Viņš kā nevainīgs jērs neliedz Jūdam skūpstu: * Par naudu viņš Kristu jūdiem nodeva. V. Labāk viņam būtu, ja viņš nebūtu dzimis. * Par naudu viņš Kristu jūdiem nodeva.

Pats pēdējais – devītais responsorijs ataino gan pašu Jēzus apcietināšanu (Mk. 14:48,49; Lk. 22:52), gan atsauc atmiņā iepriekšējo dienu notikumus – jūdu tautas vadītāju lēmumu panākt Jēzus nāvi (Mt. 26:3,4; Mk. 14:1; Lk. 22:2; Jņ. 11:47–53). Šoreiz Evaņģēlija citētie Jēzus vārdi atstāstīti trešajā personā.

Seniores pópuli consílium fecérunt, * Ut Jesum dolo tenérent, et occíderent : cum gládiis et fústibus exiérunt tamquam ad latrónem. V.  Collegérunt pontifices et pharisæi concílium, * Ut Jesum dolo tenérent, et occíderent : cum gládiis et fústibus exiérunt tamquam ad latrónem. Tautas vecajie apspriedās, * lai Jēzu ar viltu notvertu un nokautu: Ar zobeniem un nūjām izgāja kā pret slepkavu. V. Sapulcējās augstie priesteri un farizeji, * lai Jēzu ar viltu notvertu un nokautu: Ar zobeniem un nūjām izgāja kā pret slepkavu.

Baznīca vienmēr ir mācījusi, ka Vecās Derības pravietojumi ir attiecināmi uz Kristu, saskaņā ar Viņa paša vārdiem. Tā arī trešā responsorija sastādītājs iedvesmu smēlies pravieša Isaja grāmatas 53. nodaļā (2,4,5), kura Baznīcā vienmēr uzskatīta par Pestītāja ciešanu pravietojumu par excellence.

Ecce vídimus eum non habéntem spéciem, neque decórem : aspéctus ejus in eo non est : hic peccáta nostra portávit, et pro nobis dolet : ipse autem vulnerátus est propter iniquitátes nostras : * Cujus livóre sanáti sumus. V. Vere languores nostros ipse tulit, et dolóres nostros ipse portávit. * Cujus livóre sanáti sumus. Lūk, redzējām Viņu, kam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, tur nebija arī nekā ārēji redzama: Viņš nesa mūsu grēkus un par mums cieš sāpes: bet Viņš ir ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, * ar kura brūcēm esam dziedināti.  V.  Patiesi Viņš aiznesa mūsu sērgas, un pats nesa mūsu sāpes, * ar kura brūcēm esam dziedināti.

Septītais responsorijs veidots, izmantojot pravieša Jeremija grāmatas vārdus (11:19). Šī grāmata Matutīna stundā tiek lasīta visu Ciešanu laiku (t.i. no Gavēņa 5. svētdienas līdz trešdienai Lielajā nedēļā). Šo teksta vietu Baznīcas tēvi attiecina uz Kristu: maize – tā ir Viņa miesa, jo to Viņš ticīgajiem dod zem maizes zīmēm Vissvētākajā Sakramentā, bet tā redzamā veidā tika piestiprināta krusta kokam.

Eram quasi agnus ínnocens : ductus sum ad immolándum, et nesciébam : consílium fecérunt inimíci mei advérsum me, dicéntes : * Veníte, mittámus lignum in panem ejus, et eradámus eum de terra vivéntium. V.  Omnes inimíci mei advérsum me cogitábant mala mihi : verbum iníquum mandavérunt advérsum me, dicéntes. * Veníte, mittámus lignum in panem ejus, et eradámus eum de terra vivéntium. Es biju kā nevainīgs jērs, ko ved upurēt, un nezināju, ka mani ienaidnieki apspriedās pret mani, teikdami: * Nāciet, liksim koku viņa maizē un izdzēsīsim viņu no dzīvo zemes. V. Visi mani ienaidnieki pret mani domāja ļaunu, raidīja ļaunu vārdu uz mani teikdami: * Nāciet, liksim koku viņa maizē un izdzēsīsim viņu no dzīvo zemes.

Rīta kanoniskā stunda – Laudes – Romas “pasaulīgajā” ritā, t. i., atšķirībā no klosteru prakses – parasti tika dziedāta tūlīt pēc Matutīna, tātad šajās trijās dienās fakstiski iepriekšājā vakarā. Psalmi (50., 89., 35., 146.) un Mozus dziesma (Iz. 15), kā arī Benedictus, ir tie paši, kas šajā stundā tiktu dziedāti jebkurā Priekšgavēņa, Gavēņa vai Adventa laika ceturtdienā, kā arī pārējā gada laikā, ja ceturtdienā iekrīt kādu svētku vigīlija, taču antifonas ir īpašas šai dienai.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Baznīcas mūzika, Gavēnis, Kanoniskās stundas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s