Kanonisko Stundu dievkalpojumi. 1. Vispārīgs ievads.

Līdzās dalībai Svētajā Misē kristiešiem jau no pašiem Baznīcas sākumiem bija paradums svētdarīt visu dienu un nakti ar regulārām lūgšanām, tā sekojot Kunga Jēzus pavēlei lūgties vienmēr (Lk. 18:1; 1.Tes. 5:17).  Tā sauktie Kanonisko Stundu dievkalpojumi, no kuriem pazīstamākās ir Vesperes, kas svētdienās notiek arī daudzās Latvijas draudzēs, ir Baznīcas publiskā kulta  integrāla sastāvdaļa. Pilnībā šīs lūgšanas notur daudzos klosteros, daļēji – katedrālēs un daudzās draudžu baznīcās (parasti Vesperes). Tās ir obligātas garīdzniekiem, kā arī daudzu reliģisko ordeņu brāļiem un māsām, bet arī  atsevišķi ticīgie tās nereti iekļauj savā lūgšanu dzīvē. Lai gan vairums draudzēs kalpojošo priesteru  šo lūgšanas pienākumu izpilda privātā kārtā, Stundu dievkalpojumi ir radušies kā Baznīcas slavas dziesma Dievam un tie aptver ievērojamu daļu Baznīcas sakrālo dziedājumu mantojuma, kas Romas ritā ir tieši gregorisko dziedājumu formā. Vesperes, kas parasti svētku dienās tika celebrētas īpaši svinīgi, iedvesmojušas arī kora un vokāli-instrumentālās mūzikas komponistus, kuru spalvai pieder daudzi klausītāju iemīļoti skaņdarbi, kur izmantoti teksti kā, piemēram, “Magnificat”, dažādi psalmi un to daļas.

Svētie Raksti un agrīnās Baznīcas prakse

Baznīcas Tēvi pavēli “lūgties vienmēr” skaidroja kā prasību lūgt Dievu vairākas reizes dienā noteiktās stundās. Jau Vecās Derības tauta lūdzās regulāri. Pēc Ēģiptes trimdas ieejot apsolītajā zemē, Dievs tai pavēlēja lūgties ar vārdiem: “Klausies, Izraēl, Kungs mūsu Dievs ir vienīgais Dievs” divas reizes dienā – “ceļoties un guļoties” (Otr. 6:4-7). Babilonijas trimdā Daniēls ik dienas trīs reizes piesauca Dievu, pavērsies Jeruzālemes virzienā (Dan. 6:10). Arī Kungs Jēzus un apustuļi mēdza ievērot lūgšanas laikus un stundas – rīta agrumā (Mk. 1:35), ap dienas trešo stundu (Ap 2:1, 15; skaitot no saullēkta, apmēram deviņos no rīta), ap dienas vidu jeb sesto stundu (Ap 10:9), ap dienas devīto stundu (Ap. 3:1; 10:2–3). Kungs Jēzus pavadīja lūgšanās nakti pirms savām ciešanām. Arī Sv.Pāvils un Sīla, pavadīdami nakti ieslodzījumā, lūdzās un dziedāja slavas dziesmas Dievam (Ap. 16:25).

Tā sekojot Pestītāja un Viņa apustuļu piemēram, kristieši pirmajos gadsimtos lūdzās piecas reizes dienā, un vēl arī naktī. Vēlāk tie, kas savu dzīvi īpaši veltīja Dievam – mūki un mūķenes, – savai dienas lūgšanu kārtībai pievienoja vēl dienas pirmo stundu un lūgšanu pirms naktsmiera (Kompletoriju), lai izpildītu psalma vārdus: “Septiņreiz dienā dziedu Tavu slavu” (Ps. 118(119):164), un – “Pusnaktī ceļos Tevi slavēt” (Ps. 118 (119):62).

Stundu lūgšanu struktūra un teksti

Tā izvedojās ikdienas Kanonisko Stundu dievkalpojumu cikls: Matutīns jeb Vigilijas (nakts dievkalpojums), Laudes (rīta slavēšana), tā sauktās mazās Stundas (Prīma (pirmā), Terca (trešā), Seksta (sestā) un Nona (devītā)), Vesperes (vakara lūgšana) un Kompletorijs.

Tikko dzimstošās kristīgās civilizācijas lūgšanu dzīves pamatā bija Psalmu grāmata jeb Dāvida dziesmas. Lielākā daļa dievkalpojumos dziedāto tekstu ir ņemti no psalmiem. Romas ritā jau agri izveidojās tradīcija izdziedāt vai nolasīt visus 150 psalmus vienā nedēļā. Psalmus parasti lūdzās tādā secībā, kādā tie atrodami Bībelē. Nakts dievkalpojumam (Matutīnam) tika iedalīti 1.–108. psalmi, bet Vesperēm – 109.–150. Izņēmums bija pats garākais psalms – 118., kurš, sadalīts 11 daļās, tika izdziedāts mazajās Stundās. Šādu kārtību izmantoja gan katedrālēs un draudzēs, gan mūku un mūķeņu kopienās. Tā bija arī Romas Breviāra (Kanonisko Stundu lūgšanu grāmata) pamatā.

Kamēr psalmi jau no paša sākuma bija domāti dziedāšanai, par ko liecina tajos atrodamās “muzikālās” norādes, tie nav vienīgie Kanoniskajās Stundās izmantotie teksti. Tādā pašā veidā kā psalmi tika izdziedāti poētiskie teksti (cantica – dziedājumi) no citām Vecās Derības grāmatām (Iz. 15, Is. 12, Dan. 3, u. c.), kā arī evaņģēlijiem (“Magnificat” (“Augsti slavē Kungu mana dvēsele”, Lk. 1:46-55), “Benedictus” (“Godināts lai ir Kungs”, Lk. 1:68–79)).

Stundu dievkalpojumos ietilpa arī lasījumi no visām Svēto Rakstu grāmatām, kā arī no Baznīcas tēvu komentāriem un svēto piemiņas dienās – no viņu dzīves aprakstiem. Kopš 11. gadsimta (vai pat vēl agrāk) Romas ritā garāki lasījumi (3, 9 vai 12) ir tikai Matutīnā, kamēr pārējās stundās – tikai īsi fragmenti. Kopienas (klostera, domkapitula) dievkalpojumā arī lasījumi tiek izdziedāti speciālās melodijās. Savi melodiju tipi ir arī lūgšanām, litānijām, svētībām un citiem tekstiem, izņemot, ja tie paredzēti klusai lūgšanai. Dziedājumi ar lielāku melodisko individualitāti ir himnas un responsoriji.

Kanoniskās Stundas laika ritumā

Stundu dievkalpojumi, lai arī saglabājuši daudzus elementus pat no kristietības pirmsākumiem, tomēr laika gaitā bija pakļauti vairāk pārmaiņām nekā Sv. Mise, kā arī vienlaikus pastāvēja vairāk variantu. Piemēram, ar laiku radās dažādas modificētas psalmu sakārtojuma shēmas. Tā Sv. Benedikts savā klostera dzīves regulā (6. gs. sāk.) dažus garākos psalmus sadala divās daļās, bet Ps. 1–19. nozīmē pirmdienas līdz sestdienas Prīmā, savukārt 119.–127. Ps. izkārto otrdienas līdz sestdienas Tercā, Sekstā un Nonā, tā ka tie seko 118. Ps., kas nu jau ir sadalīts 22 daļās. Šo shēmu izmantoja un vēl arvien izmanto klosteros, kas dzīvo pēc Sv. Benedikta (benediktīnieši, cistercieši) un Sv. Bruno regulas (kartūzieši). Pēc Tridentes koncila Romas Breviāra (Kanonisko Stundu lūgšanu grāmata) 1568. g. izdevumā no Matutīna tika izslēgti Psalmi, kas atkārtojās citās stundās (Laudes, Kompletorijs).

Pāvesta Pija X autorizētajā 1911. gada izdevumā bija radikālākas izmaiņas. Dažas no tām: daudzi garākie psalmi tikai sadalīti vairākās daļās, daudzi Psalmi no Matutīna pārcelti uz mazajām Stundām. Taču tika saglabāts sākotnējais princips – visi Psalmi vienā nedēļā, kā arī zināmā mērā saglabāts psalmu secīgais izkārtojums.

Svētkos bija īpaši psalmu “komplekti”, kas aizstāja attiecīgās nedēļas dienas psalmus un kas augstāk minētajās reformās netika aizskarti. Paralēli izveidojās dažādi vienkāršoti kanonisko Stundu varianti, no kuriem populārākais – Officium parvum Beatae Mariae Virginis jeb Dievmātes Mazais oficijs. Tajā nebija ikdienas mainīgo daļu, tāpēc tas bija populārs laju un “trešējo ordeņu” (terciāru) dalībnieku vidū. Pēc Stundu dievkalpojuma parauga radās arī lūgšanas, kas vispār nesastāvēja no psalmiem, piem., “Stundu dziesmas Vissvētākajai Jaunavai Marijai”.

Visbeidzot, 1971. gadā pāvests Pāvils VI izsludināja pilnīgu jaunu Stundu lūgšanu sistēmu – Liturgia Horarum (Stundu liturģija). Tajā psalmi sadalīti pa četrām nedēļām, un psalmu bibliskā secība ir vēl mazāk ievērota. Likvidēta viena no Studām – Prīma, kā arī pavisam izlaisti 3 psalmi, un daži panti no citiem psalmiem. Lai gan Liturgia Horarum bija paredzēta Romas Breviāra aizstāšanai, tomēr pēdējam vēl saglabājās ierobežotas lietošanas iespējas noteiktos apstākļos. Kopš 2007. gada jebkurš Romas rita garīdznieks var brīvi lietot Romas Breviāru (1962. gada versijā) savās privātajās lūgšanās, kā arī (ievērojot citas attiecīgās normas) katedrāļu un draudžu dievkalpojumos.

Kanoniskās Stundas un Sv. Mise

Kanoniskās stundas bija paredzētas Dieva slavēšanai un diennakts laika svētdarīšanai. Savukārt Sv. Mises upurī tika darīts klātesošs cilvēces atpestīšanas notikums. Baznīcas kalendārs sākotnēji paredzēja vienu Sv. Misi dienā, izņemot Ziemassvētkos (vēlāk arī Dvēseļu dienā). Līdz vēlajiem viduslaikiem Rietumos arī pieturējās pie principa, ka uz katra altāra var upurēt tikai vienreiz dienā. Tādējādi Sv. Mise veido liturģiskās dienas kulmināciju, bet Kanoniskās stundas – tās (dienas) karkasu jeb stiegrojumu. Var Sv. Misi iztēloties arī kā dārgakmeni, bet Stundu dievkalpojumu kopumu – kā dārgmetāla ietvaru vai ķēdīti, kurā tas ir iestrādāts un kas izceļ tā skaistumu un vērtību. Katrā ziņā līdz pat 20. gs. vidum liturģiskajās grāmatās Sv. Mise tika skatīta Kanonisko Stundu kontekstā. Piemēram, svētdienās un svētkos (galvenā) Sv. Mise bija jānotur pēc Tercas, gavējamās dienās – pēc Nonas, Ziemassvētku Pusnakts Mise – pēc Matutīna.