Pirms gada šajā vietnē tika publicēts Lieldienu Vigilijas dziedājuma Exsultet pilnā teksta latviskojums, kā arī pirmā daļa pr. M. Vildfeiera pārdomām par šo tekstu. Tagad turpinām publicēt šā raksta daļas.

Augšāmcelšanās: Sievietes un eņģelis pie tukšā kapa (www.breviary.net)

Lai saprastu Kristus veikto pestīšanas darbu, mums jāzina “izejas situācija” – cilvēks ar iedzimto grēku, tā sekām un – personiskajiem grēkiem. Kā izskatās šī situācija?¹

Paradīzē cilvēks bija apveltīts ar svētdarīgo žēlastību. Tā bija nepelnīta Dieva dāvana. Žēlastība – latīniski gratia – saistīta ar vārdu gratis – “par velti” – tā ir tikai un vienīgi dāvana. Dievs varēja zemes iemītnieku radīt arī bez žēlastības stāvokļa. Tad viņš būtu Dieva kalps, bet ne Dieva bērns, Visaugstā radīts, apveltīts ar garu un tātad –radīts, Bībeles vārdiem runājot, “pēc Dieva attēla“, bet ne “pēc Dieva līdzības” (Rad. 1:27). Dievs mums, cilvēkiem būtu liels un absolūts kungs, bet ne tēvs. Arī tas būtu bijis ļoti daudz: jo lielāks kungs, jo lielāks gods būt tā kalpam. Viņam nebūtu nekad ļauts skatīt Dievu vaigu vaigā. Bez žēlastības nav domājama dievbērnība, nedz draudzība ar Dievu. Aristotelis saka, ka starp dieviem un cilvēku draudzība nav iespējama. Un viņš to arī pamato, sacīdams, ka draugi allaž ir vienlīdzīgi, bet tas šajā gadījumā tā nevar būt. Viņam kā pagānam ir pilnīga taisnība.

Taču Dievs mūs Paradīzē bija iecēlis savu bērnu kārtā no tīras mīlestības, tā sacīt, dāvājis mums kaut ko no sevis – iedēstījis mūsu dvēselē kripatiņu dievišķības, proti žēlastību, un mūs tā bezgalīgi paaugstinājis, tā lai mēs varētu ar Viņu veidot attiecības kā ar tēvu vai kā draugu. Viņš mūs bija darījis par savas dabas dalībniekiem (2. Pēt. 1:4). Viņa miesiski garīgais radījums nebija tikai Dieva attēls, bet viņam piemita arī Dieva līdzība.

Šajā brīnišķajā kosmosā kā bumbas sprādziens ienāk grēks. Cilvēks ir sagrēkojis, neizturējis pārbaudījumu, nepaklausījis Dieva pavēlei. Pēc jau teiktā tas nozīmē, ka viņš ir apvainojis ne tikai savu kungu jeb “priekšnieku”, bet arī tēvu. Tas būtu, it kā dēls iespļautu savam tēvam sejā. Kādas bija sekas? Tās varēja būt tikai tādas, ka tēvs saka: “Pazūdi! Prom no manām acīm!” Tas nozīmē – cilvēks ir zaudējis žēlastību. Viņa vaina ir jo lielāka, jo lielāks bija žēlastības daudzums. Ja cilvēks būtu tikai kā vergs sagrēkojis, arī viņa vaina nebūtu ne tuvu tik liela.

Ievainotā daba

Bet ne tikai tas. “Spoliatus in gratuitis, vulneratus in naturalibus“, saka Tridentas koncils: “žēlastība atņemta, daba ievainota”. Galvenais zaudējums bez šaubām ir žēlastība, mīlestības attiecības ar Visulabo. Taču klāt nāk ievainojums dabiskajā jomā, ko sauc arī par “ārdabisko (praeternaturalium) dotumu” zaudējumu. Tie ir divi miesīgi dotumi: nepakļautība ciešanām un nemirstība. Tagad cilvēks ir padots ciešanām un nāvei. Un vēl četri dvēseles ievainojumi:

1. Neziņas vaina (vulnus ignorantiae) – tas ir saprāta ievainojums. Tas nozīmē, ka cilvēks atrodas lielā neziņas tumsā par mūžīgajām patiesībām, par savu izcelsmi un savu galamērķi. Pietiek tik uzlūkot dažādās reliģijas, to elkus Baālu, Marduku, Kamošu, Zevu, Hēru, Votānu un kā vēl tos visus sauc ar visām viņu perversijām. Un drausmīgā neziņa par ticības lietām mūsdienās …. Nav runa par dabaszinātnisko un tehnisko sapratni, milzīgajiem sasniegumiem fizikā, ķīmijā vai bioloģijā (sociologs F. Ferraroti runā par “lieliski informētiem idiotiem” (Franco Ferrarotti, Homo sentiens, Napoli 1995, 108. lpp.), bet gan par Dieva atziņu un mūsu mūžīgās sūtības un tikumiskā labuma apzināšanos. “Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla – tautas” (Is. 60:2), lūk kas ir domāts.
2. Netaisnības vaina (vulnus iniquitatis) – tas ir gribas ievainojums. Tā ir ļaunprātība, kā Rakstos teikts: “Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām” (Rad. 8:21). Griba ir samaitāta un vairs nav vērsta uz godīgumu, svētumu, bet gan uz savu ego, tā ir egoistiska, egocentriska. Mēs uzskatām sevi par vissvarīgākajām personām no visiem.
3. Vājuma vaina (vulnus infirmitatis) – tas ir, ja tā to var saukt, cīņtieksmes (lat. appetitus irascibilis, v. zornmütiges Strebevermögen)² ievainojums: kad mums jātiecas pēc augstākiem mērķiem, jāiztur pretdarbība, jāiztur lielas ciešanas, mēs ātri kļūstam vāji.
4. Negausības vaina (vulnus concupiscentiae) – jutekliskās tieksmes ievainojums. Tas attiecas uz tieksmju savaldīšanu attiecībā uz baudu ēšanā, dzeršanā, dzimumdzīvē. Kādas tik atkarības, mānijas, slikti ieradumi un perversijas nav sastopamas šajā jomā! Kam ir bijusi saskarsme ar alkoholiķi vai narkomānu, zina, ko tas nozīmē. […]

Starp citu, lai labāk saprastu, šiem četriem ievainojumiem ir arī ārstniecības līdzekļi – četri cilvēciskie tikumi: neziņas vaina jādziedina ar apdomības tikumu, netaisnības – ar taisnīguma, vājuma – ar drosmes un negausības vaina – ar mērenības tikumu.

Lūk, tādā situācijā atrodas cilvēks bez žēlastības un ārdabiskajiem dotumiem. Vai te nebūtu pa visu pasauli jākliedz: Ak, nelaimīgā vaina?

Pestīšanas žēlastība – godpilnāka nekā dzīve Paradīzē

Un tad – pilnīgi nepelnīti, vēl nepelnītāk, kā pirmajā reizē – otro reizi pasaulē ienāk žēlastība, šoreiz ne vairs sākotnējā stāvokļa žēlastība,bet pestīšanas žēlastība: iežēlošanās un mīlestība, vēl lielāka un godpilnāka nekā tā bija Paradīzē. […] Dieva apžēlošanās dēļ vaina kļūst par iemeslu laimei. Tas, kurš kļūst par dalībnieku atjaunotajā Dieva Mīlestībā, ir saņēmis lielāku žēlastību nekā pirmie cilvēki Paradīzē. Kapēc? Jo Dievs savu žēlastību dod vairs ne nevainīgai personai, kā tas bija Paradīzē, bet gan grēciniekam, netaisnajam, atmestajam, spitālīgajam. Un tā ir daudz leilāka žēlastība. Ja es noliecos pie smirdīga ubaga un to ieaicinu ķēniņa pilī, tā ir protams daudz lielāka žēlastība, nekā ielūgt kādu nevainojamā izskatā. Un tas ir kristietības brīnumainais, īpašais diženums, kas nav nekur citur uz pasaules. Kura tauta, kura reliģija gan apdziedātu vainu kā laimīgu? Nekur citur kā kristietībā tas nav iespējams,  jo tikai tur ir notikusi īsta atpestīšana. Tas ir tas, ko katrā Sv. Misē lūdzas otrajā upurēšanas lūgšanā: “Dievs, kas esi cilvēka dabas vērtību brīnišķīgi radījis un vēl brīnišķīgāk atjaunojis (mirabilius reformasti) “.  Un Sv. Pāvils raksta: “Bet kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība” (Rom. 5:20). Katram nāktos to likt aiz auss un rakstīt sev uz pieres un visur citur: tā ir īstenība, no kuras kristieti – Lieldienu cilvēkam – jādzīvo. Ja mēs saskrāpējam kāda priekšmeta lakoto virsmu, tad varbūt ar lielām pūlēm mums izdotos skrāpējumu atkal noslīpēt un atjaunot virsmai sākotnējo izskatu. Bet Dievs nav nekāds krāsotājs. Viņš ne tikai piepilda ieleju, bet dara vēl ko lielāku, skaistāku, godpilnāku, – Viņš no ielejas izveido kalna virsotni.

Augstāk nekā Ādams Paradīzē

No žēlastības viedokļa tātad esam pacelti pāri Ādamam, kāds viņš bija Paradīzē, jo esam saņēmuši lielāku mīlestību nekā pirmais cilvēks Ēdenes dārzā. Tas ir sauciena “Ak laimīgā vaina!” saturs. Arī kāzu mielastā Kānā vispirms dzēra mazvērtīgu vīnu, tad tika pasniegts augstvērtīgais. Vēl citas Rakstu vietas apstiprina šo laimi: “Bet ar žēlastības dāvanu nav tā kā ar pārkāpumu; jo, ja viena noziedzības dēļ daudzi miruši, tad jo vairāk Dieva žēlastība un viena cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastības dāvana pārpilnībā nākusi pār daudziem….  Jo ja viena vainas dēļ nāve kļuva valdniece caur vienu, tad jo vairāk tie, kas pārpilnībā saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas, būs valdnieki dzīvībā caur Vienu, Jēzu Kristu. ” (Rom. 5:15,17). Kungs pats saka: ” Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā” (Jņ. 10:10).  Un vēlreiz Sv. Pāvils: ” Viņā mums pestīšana caur Viņa asinīm, grēku piedošana saskaņā ar Viņa žēlastības bagātību, kas pārpilnībā piešķirta mums visā gudrībā un saprašanā” (Ef. 1:7,8).

Nepārspējami argumentē Sv. Kirils Jeruzālemietis: “Nav nekāda mazā vērtība tam, kurš par mums nomira. Tas nebija nekāds jērs, nedz arī tikai cilvēks vien, nedz eņģelis, bet gan iemiesotais Dievs.Grēcinieka netaisnība nebija tik liela kā tā taisnīgums, kurš par mums nomira. Mēs neesam tik daudz grēkojuši, cik pāri pacēlās savā taisnīgumā tas, kurš par mums ziedoja savu dzīvību” (Kat. 13,33). Brīnišķīgi un ļoti uzskatāmi Sv. Jānis Zeltamute: “It kā vīrs ar 10 obolu parādu tiktu iemests cietumā, un ne tikai viņš, bet viņa dēļ arī viņa sieva, bērni un kalpi, un kāds cits atnāktu un samaksātu ne tikai tos 10 obolus, bet pat 10000 talentu zelta, un turklāt šos apcietinātos ievestu ķēniņa pilī un nosēdinātu augstā tronī un ļauti viņam piedalīties lielākajos godos – kreditoram nu būtu savi 10 oboli jāaizmirst, – tā arī noticis ir ar mums. Jo daudz vairāk Kristus ir samaksājis, nekā mēs bijām parādā, un vēl lielākā mērā nekā bezgalīgā jūra pārsniedz lielumā ūdens  pilienu” (In ep. ad Rom. Hom. 10,2). Un tad vēl Romas Katehisms: “Cena, ko Viņš par mums samaksāja, ne tikai atbilst mūsu parādam, bet to tālu pārsniedz” (I:5:15).

Turpinājums (cerams) sekos.

1. Par šo tēmu sīkāk sk. P. Cirsis, Dogmu Dievs, I, 104–123. lpp., sal. KBK 355–421. (Tulk. piez.)
2. Sholastiskās psiholoģijas terminoloģija latviešu valodā, liekas, vēl ir tapšanas stadijā. Neseni mēģinājumi šajā jomā atrodami pr. O. Jablonska, OP, tomisma vietnē. (Tulk. piez.)