Ļaunuma teorētiskā problēma

Ilze Podniece


Ļaunuma esamība pasaulē visos laikos nodarbinājusi domātaju prātus. Kristīgajā tradīcijā radusies pat zinātnes nozare teodiceja jeb “Dieva attaisnošana”. Savu ieguldījumu ļaunuma problēmas risināšanā nu ir devusi arī piedāvātā raksta autore. Tā pamatā ir bakalaura darbs, kas 2020. g. aizstāvēts Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (darba vadītāja prof. M. Kiope, Dr. phil.). Interesenti var iepazīties arī ar pilnu bakalaura darba tekstu. (Redakcijas piezīme).


Si Deus est unde malum? Et si non est, unde bonum?” /Boēcijs “De consolatione philosophiae“, 1:4/  Att. “Boēcijs (477–524) ar monohordu” 12. gs. manuskripta ilustrācija

Si Deus est, unde malum? (lat. val. “Ja ir Dievs, kādēļ eksistē ļaunums?”) ir mūžsens jautājums, kuru, jūtot sevī rezonējam, gan var mēģināt aiz pārprastas dievbijības uz kādu laiku un zināmos apstākļos samērā veiksmīgi apslāpēt. Tomēr kopumā šādas “strausa taktikas” dēļ var tikt panākts pretējs efekts, jo, prātam pastāvīgi akumulējot apmulsumu un šķietamas pretrunas, beigu beigās tas gluži loģiski, nespējot citādi “salīmēt” realitātes ainu, izveido tik izkropļotu Dieva tēlu, ka paļauties uz tādu patiešām kļūst iracionāli. Tādējādi ļaunuma problēma iezīmējas kā nozīmīgs ateisma arguments, savukārt, tās risināšana ir būtiska ticības briedumam.

Saskaņā ar Baznīcas mācību Dievs nav ne ļaunuma autors, ne bezpalīdzīgs upuris, bet savā visvarenībā, visgudrībā un vislabumā pamatotu iemeslu un lielāka labuma dēļ ļaunumu pieļauj jeb nenovērš, vienlaikus Viņš bez determinisma un neierobežojot cilvēku brīvo gribu ar savu apredzību nodrošina pasaules eshatoloģisko virzību.

Netaisnības noslēpums (mysterium iniquitatis) izpaužas kā racionāla cilvēka iracionalitāte, ko Baznīca skaidro ar pirmgrēka sekām, kas prāta un gribas ievainojumu dēļ[1] rada iekšēju sašķeltību, liek cilvēkam vieglāk padoties kārdinājumiem un grēkot, radot morālo ļaunumu. Morālais ļaunums ir arī fiziskā ļaunuma pamatā, jo pirmgrēks ir arī visa veida fizisko ciešanu un grūtību sekas.

Tomēr arī pēc grēkā krišanas, Dievs nebeidz mīlēt savu radību un nekavējoties apsola cilvēcei Pestītāju. Plašākas pestīšanas perspektīvas ignorēšana un izpratne par pestīšanu kā tikai izdevušos šīs zemes dzīvi, kā arī mēģinājumi “pārbaudīt” Dievu kā tirgus preci, rada cilvēka vilšanos Dievā, darot sevi par Viņa tiesātāju. Savukārt, lai no tāda kļūtu par pestīšanas līdzdalībnieku, jāatmet viszinīgs racionālisms un jācenšas sekot Dieva mīlestības loģikai, kas manifestējas uz Kristus Krusta.

Kaut arī netaisnības noslēpuma pilnīgāka “saprašana” iespējama vien pārsniedzot intelektuālus prātuļojumus, tas tomēr tas nenozīmē, ka būtu jāizvairās no intelektuāla līmeņa atbilžu meklēšanas, kas saistītas ar ļaunuma eksistenci un Dieva gribu. Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tas ne tikai var Viņu iepazīt ar prātu, bet arī ir aicināts “būt gatavam aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par viņa cerības iemesliem” (sal. 1 Pēt 3, 15), jo filozofija nevar nonākt pretrunā ar ticības patiesībām, ja tā vien godprātīgi veic savu uzdevumu.

Kristīgā filozofija jautājumu “Kas ir ļaunums?” saista ar jautājumu “Kas ir esamība (eksistence)?” Ļaunums, kaut arī ir reāls, pats par sevi nav substance, t. i., nepastāv, jo ir aktoram dabiski piemītošā labā trūkums (lat.val. privatio boni).

Svētais Augustīns pirmais skaidro ļaunuma funkcionālo dabu, proti, ļaunuma avots nav jāmeklē kādās mūžīgās, ārpus cilvēka esošās substancēs, bet viņa paša brīvajā izvēlē – no lielāka labuma pievēršoties mazākam. Savukārt Akvīnas Toms, turpinot ļaunuma cēloņa meklējumus, nonāk pie atziņas, ka nekas esošs nevar būt pats par sevi ļauns, jo tā kā Augstākais Labums ir visas esamības cēlonis, tātad pati esamība kā tāda ir laba. Lai gan ļaunums mazina labo, tomēr tas nekad to pilnībā neiznīcina, jo ļaunums var eksistēt tikai labajā kā tā subjektā. Līdz ar to secināms, ka nav Dievam līdzvērtīga, bet pretēja – pirmā ļaunuma principa.

Ar ļaunuma teorētisko problēmu tiek saprasts mūsdienu analītiskās filozofijas virziens, kas aptver noteiktu XX gs. filozofu loku, kuri risina ar ļaunumu saistītos teorētiski loģiskos jautājumus. XX gadsimta filozofi, protestantisma teoloģijas “iedvesmoti”, formulēja ļaunuma loģisko un evidenciālo problēmu, jautājot attiecīgi, vai neveidojas loģiska pretruna starp visspēcīga, vislaba un viszinoša Dieva un ļaunuma līdzāspastāvēšanu, kā arī, vai pastāv labumi, kas var “attaisnot” šausminoša ļaunuma eksistenci.

Atbildot uz ļaunuma loģisko problēmu, teisti norāda, ka izvirzītās premisas nav pretrunīgas, jo var “attaisnot” kāda izturēšanos, kaut tā izraisa ciešanas, ja vien tam ir morāli pietiekami pamatoti iemesli. Savukārt, ļaunuma evidenciālā problēma pamatā tika atrisināta, vēršot uzmanību uz cilvēka kognitīvajiem ierobežojumiem, kuru dēļ ir ticami, ka labumi, kuru dēļ tiek pieļautas zināmas ciešanas, ļoti bieži varētu būt ārpus mūsu zināšanu robežām.

Kopumā galvenā argumentācija teorētiskās ļaunuma problēmas risināšanā saistīta ar brīvo gribu. Attiecībā uz morālo ļaunumu – dot cilvēkiem iespēju izvēlēties “kaut ko citu nekā Dievs” bija nepieciešami, jo bez šīs “rotācijas brīvības”, t.i., iespējas “pagriezt muguru”, pateikt Dievam “nē”, cilvēki arī nevarētu Viņu patiesi mīlēt, kas būtu būtiski lielāka labuma zaudējums, tātad – ļaunums. Savukārt, fiziskais ļaunums rodas no visas radības ievainojuma cilvēka grēkā krišanas dēļ (sk. Rad 3, 17, Rom 8, 19–23), savā ziņā tas ir relatīvs un, var teikt, rodas fizikas likumsakarību rezultātā. Patiešām, ja Dievs pastāvīgi iejauktos ar pārdabiskiem izņēmumiem un vienai rīcībai varētu būt dažādas, tātad, neprognozējamas sekas, nebūtu iespējamas eksaktās zinātnes, kas ietver cēloņsakarību novērošanu un eksperimentu atkārtošanu, lai noskaidrotu likumsakarības. Kopumā varam būt pārliecināti, ka atbilstoši cilvēciskās loģikas spriedumam Dievs pēc grēkā krišanas iekārtojis vislabāko no iespējamām pasaulēm,[2] kaut arī tā ir ceļā uz pilnību.[3]

Ateologu (t. i., cilvēku, kas mēģina pierādīt to, ka Dievs neeksistē) vilšanās par samērā vienkāršajām, tomēr formāli korektajām teistu atbildēm uz izvirzītajām problēmām radās no pašas problēmas formulēšanas, ateologiem neņemot vērā, ka teisti savā argumentācijā (atšķirībā no viņiem) neuztvers kā nepārvaramu pretrunu to, ka Dievs pārsniedz cilvēciskos izpratnes spēkus, kaut arī kopumā esam radījuši “tādu priekšstatu par īstenību, kas izslēdz tās atvērtību Dievam, par īstu uzskatot tikai to, kas eksperimentāli pierādāms”.[4]

Kad filozofi sāk darboties kā teologi, turklāt, maigi izsakoties, aizmirstot par ieteikumu, ka “teoloģija jāpraktizē uz ceļiem”[5] un Dieva noslēpums jāapdomā “ar pazemīgu garu, kā arī ar godbijību Radītāja un Viņa darba priekšā”[6], rezultāti ir visai “interesanti”. Visādā ziņā teoloģiskais “radošums” un “oriģinalitāte” Dieva īpašību pielāgošanā atbilstoši nepieciešamībai arī tīri intelektuālā ziņā nesniedz gandarījumu un gaidītos rezultātus, jo “uzbrukts” tiek vienam Dievam (tam, kurš pats Sevi atklāj un ko sludina ortodoksālais teisms), bet aizstāvēts – pavisam cits (tas, kurš nav jāatklāj, bet jāizgudro pašam). Līdz ar to šādos gadījumos diskusijai nav “saskares punkta”, katrs izsaka savas domas, bet nav dialektiskas virzīšanās pretī patiesībai.

Savukārt, teorētiskā ļaunuma problēma Dieva esamības morālā argumenta kontekstā, iezīmē, ka diskutabla ir pati problēmas izvirzīšana, ja to dara ateologs, jo pats objektīva ļaunuma koncepts ietver sevī pasauluzskatu, ka pastāv objektīva morāle. Līdz ar to, ļaunuma teorētiskās problēmas virzītāji it kā cenšas pierādīt Dieva neesamību, izmantojot paradigmu, kas kā priekšnosacījumu pati loģiski pieprasa Dieva esamību.


Piezīmes

[1] Sk. Vildfeiers, M. “Ak, laimīgā vaina!” Pārdomas par “Exsultet” dziedājumu (2). https://unavoce.lv/2018/04/01/ak-laimiga-vaina-pardomas-par-exsultet-dziedajumu-2/ (Red. piez.)

[2] Tomēr jāņem vērā, ka “Dievs, saskaņā ar savu bezgalīgo varenību, vienmēr varētu radīt kaut ko labāku” (KBK, 310). Pretēju viedokli 1347. g. nosodījis pāvests Klements VI (sk. D. 569). (Red. piez.)

[3] Katehismā vārdi “ir ceļā” likti pēdiņās (KBK, 310); droši vien jāsaprot pārnestā nozīmē. Pievienotā norāde ved uz KBK, 1042–1050, kur ir runa tikai par jaunām debesīm un jaunu zemi pēc Kristus otrās atnākšanas. (Red. piez.)

[4] Benedikts XVI. Jēzus no Nāceretes I daļa, 164.lpp.

[5] Baltazars fon H.U. Teoloģija un svētums (1948). Citēts pēc Benedikts XVI uzruna 09.09.2007. apustuliskajā ceļojumā Austrijā. Iegūts 2020. gada 15. maijā no https://w2.vatican.va/content/benedict-xvi/en/speeches/2007/september/documents/hf_ben-xvi_spe_20070909_heiligenkreuz.pdf

[6] KBK, 299.

Šis ieraksts tika publicēts Filozofija. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s