Fra’ Andželiko (1395–1455) “Kristus apskaidrošanās“.
Freska Sv. Marka konventā Venēcijā (ap 1440. g.)  (breviary.net)

Gavēņa laika 2. svētdienā (Reminiscere), 28. februārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Plašāka informācija par šīs svētdienas vietu visa Gavēņa dievkalpojumu kontekstā ir jau bijusi publicēta mūsu vietnē.

Par dienas evaņģēlija lasījumu (Lk. 17:1–9), kas vēstī par Kristus apskaidrošanos Tabora kalnā, abats P. Geranžē, OSB, piedāvā sekojošu meditāciju:

“Jēzus gatavojās doties no Galilejas uz Jūdeju, lai uz Pashas svētkiem ierastos Jeruzālemē. Tā bija pēdējā Pasha, kurai bija jāiesākas ar simboliskā jēra upurēšanu un jānoslēdzas ar Dieva Jēra upuri, kurš izdzēš pasaules grēkus. Jēzus vairs nevarēja būt nepazīstams saviem mācekļiem. Viņa darbi bija par viņu liecinājuši, pat svešinieku acu priekšā, Viņa vārdi bija skanējuši tik autoritatīvi, Viņa labestība bija tik pievelkoša, Viņš lēnprātīgi pacieta to cilvēku nesaprātību, kurus bija sev izraudzījis, – tam visam vajadzēja darīt viņus uzticīgus līdz nāvei. Viņi bija dzirdējuši, kā Pēteris – viens no viņiem – dievišķā iedvesmā nosauca Viņu par Kristu, dzīvā Dieva Dēlu. Tomēr pārbaudījums, kas tuvojas, būs tik liels iepretim viņu vājumam, ka Jēzus vēlējās, pirms viņus tam pakļaut, dot viņiem vēl šo pēdējo palīdzību, stiprinot viņus pret kārdinājumu.

Ak vai, tā nebija tikai sinagoga, kurai Kunga krusts kļuva par ieļaunojumu. Jēzus pēdējo vakariņu laikā sacīja saviem apustuļiem, kuri bija ap viņu: “Jūs visi šajā naktī ņemsiet apgrēcību no manis” (Mk. 14:27). Kāds tas bija pārbaudījums miesīgiem cilvēkiem, kādi viņi bija, redzēt Viņu ieslēgtu važās un kareivju vadātu no vienas tiesas uz otru, Viņam pat necenšoties aizstāvēties, redzēt izdodamies augsto priesteru un farizeju sazvērestību, kurus Jēzus gudrība un brīnumi bieži bija atstājuši kaunā, redzēt, ka ļaudis, kuri pirmīt bija saukuši “Hozanna!”, prasa sist Viņu krustā, visbeidzot redzēt Viņu izlaižam garu starp diviem ļaundariem, kļūstot par mērķi visu Viņa pretinieku naidam!

Vai viņi, kuri bijuši līdzās trīs gadu garumā, nezaudēs drosmi, skatot tādus pazemojumus un ciešanas? Vai bailes un vājums nestindzinās viņu dvēseles brīdī, kad sāks piepildīties tas, ko Viņš tiem par sevi pravietojis? Un Jēzus pēdējo reizi veltī savas pūles vismaz trim no viņiem, kuri Viņam īpaši mīļi: Pēterim, kuru Viņš ielicis kā nākamās Baznīcas pamatu un kam apsolījis debesu valstības atslēgas, Jēkabu “pērkona dēlu”, kurš kļūs pirmais moceklis starp apustuļiem, un viņa brāli Jāni, sauktu par mīļoto mācekli.  

Tā nu Viņš atstāj pārējos mācekļus līdzenumā pie Nācaretes un ar trim izredzētajiem dodas uz augsto Tabora kalnu, kas pieder Libāna grēdai un kas, kā psalmists dzied, līksmos par Kunga vārdu (Ps. 88:13). Vēl tikko Jēzus ir nonācis kalna galā, kā pārsteigto apustuļu acu priekšā Viņa mirstīgais tēls izzūd, vaigs atspīd saules spožumā, vienkāršais apģērbs atmirdz sniega baltumā. Negaidīti apustuļu priekšā ir divi vīri, kuri runā ar viņu Mācītāju par ciešanām, kādas Viņu sagaida Jeruzālemē: Mozus – likumdevējs – staru vainagā un Elijs – pravietis, kurš tika pacelts ugunīgos ratos, nepiedzīvojis nāvi, un […] (viņu personās) Jēzus Nācarieša priekšā pazemīgi klanās Bauslība un Pravieši. Un ne vien triju apustuļu acis apžilbina spožums, kas apņem Mācītāju un iziet no Viņa, bet viņu sirdis pārņem svētlaime, kas viņus gluži vai paceļ no zemes. Pēteris vairs negrib nokāpt no kalna, bet gan mājot kopā ar Jēzu, Mozu un Eliju. Lai nekā nepietrūktu šajā cildenajā ainā, kurā apustuļiem ir parādīts Jēzus cilvēcības diženums, no spožā mākoņa, kas apklāj Taboru, vēl atskan dievišķā liecība, un viņi dzird Jahvi sakām, ka Jēzus ir Viņa mūžīgais Dēls. Šis Cilvēka Dēla godības brīdis bija īss. Viņa ciešanu un pazemojuma misija Viņu sauca uz Jeruzālemi. […]

Lūk, kādā veidā Pestītājs nāca palīgā saviem apustuļiem, tuvojoties pārbaudījuma stundai, un centās dziļi iespiest viņu apziņā savas godības attēlu, kamēr miesas acs neredzētu neko citu kā vien vājumu un apkaunojumu. Ak, dievišķās žēlastības aprūpe, kura nekad netiek liegta cilvēkam un kura vienmēr atbilst Dieva labumam un taisnīgumam! Kā apustuļi, tā arī mēs esam grēkojuši. Kā viņi, arī mēs esam noniecinājuši palīdzību, kas mums sūtīta no augšienes, esam labprātīgi aizvēruši acis uz gaismu, esam aizmirsuši tās spožumu, kurš pirms tam mūs bija sajūsminājis, un – esam pakrituši. Mēs taču neesam tikuši kārdināti pāri saviem spēkiem, bet mums likās, ka mūsu grēki “pieder pie lietas”.

Dienā, kad Mācītājs likās zaudējis visu savu majestāti, (tie paši) trīs apustuļi bija pakļauti spēcīgam kārdinājumam, bet viņiem bija iespēja stiprināties no atmiņas par īsi pirms tam piedzīvoto godības klātbūtni. Bet nē, – viņi ļāvās sakāvei, viņi nemēģināja lūgšanā atjaunot savu drosmi, un tā laimīgie Tabora kalna liecinieki Olīvdārzā izrādījās vāji un neuzticami. Viņiem neatlika nekas cits, kā atdoties Mācītāja žēlsirdībai, kad Viņš bija uzvarējis savus ļaunos ienaidniekus, un viņi ieguva piedošanu no Viņa dāsnās sirds.

Lai tad arī mēs bez vilcināšanās dodamies izlūgties žēlsirdību. Mēs esam zaimojuši dievišķo žēlastību, esam to darījuši neauglīgu savas neuzticības dēļ. Šīs žēlastības avots, Pestītāja nāves un asiņu auglis, nav vēl izsīcis mūsos, kamēr mēs vēl dzīvojam šajā pasaulē. Sagatavosimies atkal no tā smelt! Tā (žēlastība) jau tagad mūs mudina labot savu dzīvi. Tā bagātīgi nolaižas mūsu dvēselēs mūsu dzīves laikā; tā īpaši tiek nostiprināta svētajos Gavēņa laika vingrinājumos. Kāpsim kalnā līdz ar Jēzu, tajos augstumos vairs nav dzirdami zemes trokšņi. Ierīkosim savu telti uz četrdesmit dienām Mozus un Elija sabiedrībā, kuri kā mēs un citi pirms mums bija tikpat daudz dienas svētdarījuši ar gavēni. Un kad Cilvēka Dēls būs uzcēlies no miroņiem, apliecināsim dāvanas, ar kurām Viņš mūs aplaimojis Tabora kalnā” (L’Année Liturgique, 5. sēj.)