“Kristus apskaidrošanās” (breviary.net)

Jebkura no četrām svētdienām, kas seko gadalaika gandarīšanas sestdienai, Romas ritā kopš senseniem laikiem bija kā “brīvā jeb tukšā svētdiena”, par kuru senos dokumentos teikts Dominica vacat. Proti, pēc ļoti garā ordināciju dievkalpojuma sestdienā pāvests svētdienā vairs neturēja svinīgo Pontifikālmisi kopā ar savu kūriju. Iespējams, ka šīs dienas ir atskaņas ļoti primitīvai Romas rita vai vispār pirmo kristiešu dievkalpojuma kārtībai, kad Sv. Misi upurēja ne katru dienu, bet tikai svētdienās vai arī mocekļu piemiņas dienās uz viņu atdusas vietām (piem., katakombās). Dievkalpojums tad sākās sestdienas vakarā, ietverdams daudzus lasījumus un psalmus (no kā vēlāk radās gan stundu dievkalpojumi Matutīns un Laudes, gan Sv. Mises lasījumu daļa), tā ka Sv. Mises upuris jau notika rīta pusē; un tikai pēc tam varēja pārtraukt gavēni (par to, piem., Šusters Liber sacramentorum, 3. sēj., 80. lpp.). Par to, iespējams, vēl liecina arī Lieldienu vigilijas Sv. Mises 12 Vecās Derības lasījumi (līdz 1955. g., taču dažās vietās, kur izmanto Romas rita tradicionālo formu – arī tagad). Taču sestdienu un svētku vigiliju dievkalpojumiem pārvietojoties uz arvien agrāku sestdienas stundu, vacat attiecās vairs tikai uz pāvesta galmu, bet citur Eiropā un vēlāk arī dažādos dievnamos Romā tika turēta Sv. Mise arī svētdienas rītā.

Tā varētu izskaidrot faktu, ka Gavēņa 2. svētdienas Sv. Misē evaņģēlija lasījums ir tas pats, kas iepriekšējā dienā (par Kristus apskaidrošanos Tabora kalnā), bet dziedājumi – tie paši, kas iepriekšējā trešdienā. Tādējādi šī svētdiena bija arī Kristus apskaidrošanās svētki Romas ritā, līdz Austrumu kristietības ietekmē arī latīņu baznīcā ieviesās atsevišķi svētki 6. augustā, kas visai Romas rita baznīcai kopīgi kļuva tikai 15. gs.

Dienas lūgšanā Baznīca pie Visaugstā vēršas šādiem vārdiem: “Dievs, kas redzi, ka mums pašiem nav spēka, sargi mūs iekšēji un ārēji, lai miesa būtu brīva no nelaimēm un prāts tīrs no nekrietnām domām, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi dzīvo un valda Svētā Gara vienībā, Dievs no mūžības mūžībā. Āmen.”

Pirmais lasījums, kas ņemts no Sv. Pāvila 1. vēstules Tesaloniķiešiem (4:1–7), ir konkrēts pamudinājums kristiešiem dzīvot svēti – arī pagāniskas sabiedrības vidū – īpaši uzsverot šķīstību, kā arī godīgumu darījumos.

Videoierakstā var noskatīties pērnā gada Gavēņa 2. svētdienas Sv. Misi tradicionālajā Romas ritā Parīzes Sv. Cecīlijas un Sv. Eižena baznīcā.

Darbdienās šajā nedēļā Misāle paredz šādus lasījumus:
Pirmdien: Dan. 9:15–19 (pravieša Daniēla lūgšana par tautu), Jņ. 8:21–29 (ticība Jēzus dievišķībai kā glābšanas nosacījums).

Otrdien: 3. Ķēn. 17:8–16 (pravietis Elijs pie atraitnes Sareptā – ēdiena pavairošanas brīnums), Mt. 23:1–12 (kurš ir lielākais, lai ir kā kalps citiem)

Trešdien: Est. 13:8–11,15–17 (Mordehaja lūgšana par tautu), Mt. 20:17–28 (Zebedeja dēlu māte).

Ceturtdien: Jer. 17:5–10 (svētīgs paļāvīgais uz Dievu), Lk. 16:19–31 (bagātnieks un nabaga Lācars).

Piektdien: Rad. 37:6–22 (Jāzepa sapnis), Mt. 21:33–46 (namatēvs un nekrietnie strādnieki).

Sestdien: Rad. 27:6–39 (Jāzeps un Ēzavs), Lk. 15:11–32 (līdzība par pazudušo dēlu).