Trīs jaunekļi krāsnī

Nedēļā pēc Gavēņa 1. svētdienas Romas rita kalendārā parādās ieraksti Feria IV temporum, un proti, attiecībā uz trešdienu, piektdienu un sestdienu. Šāds pats apzīmējums (latgaliski gods daļu dīnos) dots gadalaika gavēņiem Adventa 3. nedēļā, Vasarsvētku oktāvas laikā un septembra 3. nedēļā. Varētu likties, ka šīm trim dienām Gavēņa laikā nav nekādas jēgas, jo arī pārējās dienas no Pelnu trešdienas līdz Lielajai sestdienai (izņemot svētdienas) ir ar gandarīšanas raksturu. Un patiešām, kā jau šeit rakstīts iepriekš, šis ceturtais sezonas gavēnis nav praktizēts Romā no paša sākuma, bet 6. gs. vai drusku agrāk ieviests, iespējams, lai būtu atbilstība līdzīgai Vecās Derības praksei. Arī šo triju dienu Sv. Mises īpašie dziedājumi daļēji ņemti no citu dienu formulāriem.

Kā pārējās trīs gadalaiku gandarīšanas sestdienas Romas baznīcā kopš neatminamiem laikiem bija garīdznieku ordinācijas dienas, tā arī sestdienai pirms Gavēņa 2. svētdienas tika dots šāds uzdevums, bet trešdiena un piektdiena pirms tās kalpoja kā rekolekcijas garīgo kārtu kandidātu sagatavošanai, lai cienīgi saņemtu sakramentu, kas dod varu kalpot Kunga namā vai pie viņa altāra priestera, diakona, subdiakona, akolīta, lektora, eksorcista vai ostiārija kārtā.

Trešdienas abi lasījumi ilustrē 40 dienu gavēņa Vecās Derības tipus – Mozus 40 dienas Sinaja kalnā saņemot bauslību (1. lasījums – Izieš. 24:12–18), un Elijas 40 dienu ceļu uz Horeba kalnu pēc stiprināšanās ar vienu maizes klaipiņu un trauku ūdens.

Evaņģēlija lasījumā (Mt. 12:38–50) Kungs Jēzus atbild tiem, kas prasa no viņa kādu zīmi savai dievišķībai, ka cita zīme viņiem netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme. Jona trīs dienas vaļa vēderā tiek Baznīcas tēvu skaidrots kā tipoloģiskais Kristus, Viņa miesai kapā gaidot augšāmcelšanās brīdi, bet šajā pašā lasījumā minētais Zālamans – kā Kristus, kura gudrību uzklausa Baznīca, tēlota kā Sabas ķēniņiene, ciemojoties Jeruzālemē (Matutīna lasījumi).

Tā kā pāvesta galma stacija šai dienā ir bazilika Santa Maria Maggiore, lasījums ietver arī norādījumu uz Dievmāti (“lūk, tava māte un tavi brāļi”). “Jēzus izmanto gadījumu, lai pamācītu, ka iekšējie tikumi un absolūta padevība dievišķajai gribai daudz lielākā mērā vieno ar Dievu nekā miesīgā radniecība. […] Neticīgās paaudzes, kas – līdzīgi Herodam Jēzus ciešanu dienās – meklē jutekļiem netveramo, emocionālo, – šodien tās pievēršas spiritismam, teozofijai utml., – brīnumu kā apmierinājumu savai slimīgajai reliģiskajai ziņkārībai, rūgti maldās. Dievs zem pazemības, Krusta apkaunojuma, kapavietas aizsega paslēpj savu godību no ziņkārīgajiem un no zinātnieku lepnajiem meklējumiem, kas sakās vēlamies izzināt Dieva pēdas radītajā pasaulē. Lūk, pravieša Jonas iepriekš izdzīvotā zīme, kas vienīgā, kā liecina evaņģēlijs tiks dota paaudzei, kura smīkņā savā skepticismā un neticībā” (kard. Šusters Liber sacramentorum, 3. sēj., 67. lpp.)

Trim īpašajām dienām pa vidu vēl ir ceturtdiena, kurai – tāpat kā pārējām Gavēņa ceturtdienām – nebija sava Mises formulāra līdz pat pāvesta Gregora II laikam (8. gs.). Visi dziedājumi ir aizgūti no citām gada dienām. Stacijas vieta ir Sv. Laurencija baznīca Viminālā, tāpēc introita dziedājums ir tāds pats kā Romas lielmocekļa svētkos 10. augustā. Pirmais lasījums: Ez. 18:1–9 (skābās vīnogas jeb katram gan nopelns, gan vaina ir savas paša rīcības sekas, nevis mantoti no senčiem).

Evaņģēlijs: Mt. 15:21–28 (kanaāniešu sievas lielā ticība). “Nabaga kanaāniete ir pagānu tautu simbols, kura, būdama bez Izraēla apgraizījuma privilēģijas, ar ticības nopelnu izlūdz glābšanu. Šīs ticības žēlastības dēļ kristīgā Roma ieņem Dieva nokāvējas Jeruzālemes vietu; Dievs neskata vis miesīgo izcelsmi, bet sirdsšķīstību. Pestītāja sākotnējā liegšanās darīt brīnumu pagānietei […] bija ar mērķi likt saprast, ka Kungs ir kārtības Dievs un tāpēc nevēlas apsteigt paša apredzības noteikto laiku pagānu aicināšanai pie ticības, pirms Izraēls pats sevi dara žēlastības necienīgu, brīvprātīgi aizverot acis evaņģēlija gaismas priekšā. […] Mozus savā dziesmā Atkārtotā likuma grāmatā saka, ka Dievs kā ērglis mudina lidot savus mazuļus. To lai šodien apbrīnojam Jēzus saskarē ar kanaānieti. No sākuma Viņš pret to izturas visai skarbi, bet zem bargajiem vārdiem slēpjas tik pievilcīga žēlsirdība un žēlastība, ka nabadzīte nevis atkāpjas nost, bet gan sajūt ticības pieaugumu, tā beigās izpelnoties no Pestītāja mutes šo skaisto teikumu: “Ak, sieva, liela ir tava ticība”” (Šusters, turpat 70.–71. lpp.)

Piektdienā stacijas baznīca ir Divpadsmit apustuļu bazilika – fakts, kam īpaši bija jāiedvesmo iesvētību kandidāti apustuliskā kalpojuma dedzībai. Pirmais lasījums: Ez. 18: 20–28 (Taisnais, kurš sagrēkos ies bojā; grēcinieks, kurš atgriezīsies, izglābsies). Evaņģēlijs: Jāņa 5:1–5 (Jēzus izdziedina slimnieku, kurš gaidīja uz ūdens kustēšanos).

Sestdienā stacijas baznīca ir Sv. Pētera bazilika Vatikānā, kas tradicionāli Romā bijusi vieta garīdznieku ordinēšanai. 1. lasījums: Atk. 26:12–19 (desmitā tiesa, kas dodama garīdznieku, svešinieku, bāreņu un atraitņu labā). 2. lasījums: Atk. 11:22–25 (uzvaru apsolījums Izraēlam par baušļu pildīšanu). 3. lasījums: 2. Mak. 1:23–27 (priestera Jonatāna upuris svētnīcas atjaunošanas dienā). 4. lasījums: Sir. 36:1–10 (lūgšana, lai  Dievam, kurš ar pagānu rokām pārmācīja Izraēlu, tos pašus tagad pārmāca, lai tie arī bīstas patieso Dievu). 5. lasījums kā visās gadalaiku gandarīšanas sestdienās: Dan. 3:47–51 (trīs jaunekļi kvēlojošā krāsnī), kurš bez pauzes pāriet himnā Benedictus es (Dan. 3:52–56), ko viņi liesmu neskarti krāsnī dziedāja babiloniešu sargiem par brīnumu. Kā Lieldienu vigilijā šo Bībeles lasījumu varēja attiecināt uz katehumeniem, kam jāsaņem kristība, tā šajā sestdienā – uz kandidātiem, kam jāsaņem Svētā Gara dāvana, bīskapam uzliekot tiem rokas.

6. lasījums: 1. Tes. 5:14–23 (neslāpējiet garu!), kur apustulis sniedz kristīgās, bet īpaši garīgās kārtas, dzīves principu sarakstu. Seko – tāpat kā Lieldienu Vigilijā – trakts ar paša īsākā psalma (116.) vārdiem. Evaņģēlijs: Mt. 17:1–9 (Kristus apskaidrošanās Tabora kalnā). “Augstais un vientuļais kalns, kurā Jēzus ietērpās spožumā, simbolizē priesterības kārtu, kurai jāizpaužas efektīvā distancētībā no zemes lietām, intensīvā iekšējā dzīvē un augstas apceres garā. Kā Dieva majestāte debesīs sēž virs Ķerubiem, tā uz zemes to “uztur” cienīgs priesteru kalpojums” (Šusters, turpat, 79. lpp.)