Labvēlīgs laiks

Duccio di Buoninsegna (1255?–1319?) “Kristus kārdināšana” (Wiki Commons)

Mistiskie četrdesmit

Nule aizvadītā Gavēņa laika pirmā svētdiena sākotnēji iezīmēja šīs sezonas sākumu līdz pat pāvesta Gregora Lielā laikam, tā ka visai tautai obligātā gavēšana ilga tikai 36 dienas (jo svētdienas neskaita par gavēņa dienām). Pati sezona tomēr tikai saukta Quadragesima (no latīņu vārda “četrdesmit”) pēc tā, ka Kungs Jēzus gavēja tuksnesī 40 dienas, kā to vēstī šīs dienas Evaņģēlija lasījums. Taču šī skaitļa mistisko nozīmi pasvītro arī Vecā Derība, īpaši saistībā ar gandarīšanu vai Dieva sodu, piem., Grēku plūdu 40 dienas un 40 naktis (Rad. 7:12), kad Dievs iznīcināja visu cilvēci, izņemot vienu ģimeni. Tā arī ebreju tauta tika sodīta par nepateicību ar 40 gadiem klejojumu tuksnesī, pirms varēja ieiet apsolītajā zemē (Skaitļu 14:26–34). Mozus 40 dienas uzturējās Sinaja kalnā, kur Dievs viņam atklāja savus likumus. Praviets Elijs bez ēšanas 40 dienas bija ceļā uz Horeba kalnu, kur Dievs viņam atklājās (3. Ķēn. 19:8).

Taču sākotnēji liturģiskajā kalendārā šis skaitlis bija nosacīts, tāpat ka nosacīts skaitlis atspoguļojās Priekšgavēņa laika nosaukumā Septuagesima, jo arī tur kopā ar Gavēni nesanāk 70 dienas, pat ieskaitot svētdienas. Taču kopš pāvesta Gregora laikiem mums gavēnis ir pagarināts līdz Pelnu trešdienai un atbilst savam nosaukumam. Tiesa gan, pašreizējais Baznīcas likums uzliek gavēšanas pienākumu tikai Pelnu trešdienā un Lielajā piektdienā, tā ka no 40 dienām palikušas tikai divas. Pēc šo rindu autora domām šī situācija ir īpaši neizdevīga mūsdienu Latvijā, kur ir daudz konfesionāli jauktu vai reliģiskās prakses ziņā sašķeltu ģimeņu, bet sabiedrība ir oficiāli vienaldzīga pret reliģiju. Šādos apstākļos praktizējošs katolis vismaz varētu atsaukties uz Baznīcas likumu, taču tagad, izņemot divas dienas, viņš ir pamests viens. Par gavēņa noteikumiem vēl nesenā pagātnē šajā vietnē jau rakstīts.

Sv. Mises teksti

Jau rakstā par Pelnu trešdienu bija apskatītas Gavēņa laika dievkalpojumu īpatnības. Gavēņa 1. svētdienas dziedājumu tekstos valda 90. psalms. No tā ņemti visi pieci šai dienai īpašie dziedājumi (introits, graduāls, trakts, ofertorijs, komūnija), turklāt trakts (dziedājums pirms evaņģēlija) ietver psalmu gandrīz visā garumā. Šis teksts mudina gandarītāju palauties uz Dievu un uzticēties Viņam, pat ja tūkstoši visapkārt atkristu. Interesanti, ka velns, kārdinādams Jēzu mesties lejā no svētnīcas jumta, citē tieši šo psalmu (sk. tālāk).

Kas uzticas Visaugstākā palīdzībai, tas dzīvos Debesu Dieva aizsardzībā.
Viņš teiks Kungam: Tu esi mans aizstāvisu un mans patvērums, mans Dievs, uz ko es paļaujos.
Jo Viņš mani atbrīvoja no mednieka cilpas un no ļaunu nesoša vārda.
Viņš apsegs tevi ar saviem spārniem, un tu paglābsies viņa paspārnē.
Viņa uzticība būs tev apkārt kā vairogs, tev nebūs baiļu no nakts briesmām,
no bultas, kas lido dienā, darbiem, kas klaiņo pa tumsu, no uzbrukuma un dienvidus ļaunā gara.
Tūkstotis kritīs pie taviem sāniem un desmit tūkstoši – pie tavas labās rokas; bet tevi tas neskars.
Patiesi, tu tomēr skatīsi savām acīm un redzēsi atmaksu grēciniekiem.
Jo Tu, Kungs, esi mana cerība! Visaugsto tu esi ņēmis par aizstāvi.
Nelaime nenāks pie tevis, un sods netuvosies tavai teltij.
Jo Saviem eņģeļiem Viņš ir pavēlējis par tevi, lai viņi sargātu tevi visos tavos ceļos.
Uz rokām viņi nesīs tevi, lai nejauši tu neievainotu savu kāju uz akmens.
Pār čūskām un rāpuļiem tu staigāsi, un samīsi lauvu un nezvēru.
Tāpēc, ka viņš ir paļāvies uz mani, Es viņu izglābšu. Es sargāšu viņu, jo viņš atzina Manu vārdu.
Viņš sauks uz mani, un Es viņu uzklausīšu, ciešanās būšu ar viņu kopā. Es izglābšu viņu un viņu celšu godā.
Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu.

Pirmais lasījums šajā svētdienā kopš neatminamiem laikiem Romas ritā bijis no Svētā apustuļa Pāvila 2. vēstules korintiešiem (6:1–10), kur arī teikts: ” Redzi, tagad ir žēlastības laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” Citā tulkojumā tas atveidots kā “vislabvēlīgākais laiks”. Pāvests Leons Lielais savā 4. Gavēņa laika sprediķī šo lasījumu komentē sekojoši (Matutīna 3.–6. lasījums):

Vismīļie! Sludinot jums šo vissvētāko un vislielāko Gavēni, ar ko gan labākt sākt nekā ar Apustuļa vārdiem, kuros runā Kristus un kurus lasījām: “Redzi, tagad ir žēlastības laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena”? Lai gan nav tāda laika, kas nebūtu pilns Dieva dāvanām, un pieeja Dieva žēlsirdībai mums caur Viņa žēlastību tiek dota vienmēr, tomēr mudināt visu prātus uz lielāku uzcītību garīgā izaugsmē un uz lielāku paļāvību (uz Dievu) ir iemesls tieši tagad, kad uz visiem dievbijības darbiem – kā ik gadus – mūs tuvojoties aicina mūsu Pestīšanas diena, lai šo Kunga Ciešanu noslēpumu, kas augstāks pār visu, mēs varētu svinēt ar attīrītām miesām un dvēselēm.

Tik lieliem noslēpumiem gan atbilstu nemitīga dievbijība un pastāvīga godbijība, lai mēs arvien Dieva priekšā būtu tādi, kādiem mums klājas būt, pienākot Lieldienu svētkiem. Bet tā kā rets kurš ir tik stiprs un miesas vājuma dēļ stingrākais dzīves veids mēdz kļūt vaļīgāks, kad dažādas dzīves norises atslābina mūsu rūpību, tā ka pat dievbijīgas sirdis neizbēgami nosmērējas pasaules putekļos,– diženais dievišķais iestādījums svētīgi gādā, lai dvēseļu tīrības atjaunošanai kalpotu četrdesmit dienu vingrinājumi, ar kuriem pārējā laikā nodarītais tiek izpirkts ar labiem darbiem un izdeldēts ar šķīstu gavēni.

Un tāpēc, vismīļie, uzsākdami šīs mistiskās un dvēseļu un miesu šķīstīšanai svētīgi nozīmētās dienas, paklausīsim apustuļu likumam, attīrīdamies no jebkāda miesas un gara aptraipījuma, lai izturot cīņu, kas notiek starp abām substancēm, dvēsele iegūtu savu valdnieces cieņu, jo tai, paklausot Dievam, pienākas turēt pakļautībā miesu. Neieļaunosim nevienu, lai nedodam iemeslu ļaunām runām par mums. Neticīgie taču mūs nopels taisnīgi un mūsu netikumi apbruņos ļaunas mēles mūsu reliģijas zākāšanai, ja gavētāju tikumi neatbildīs patiesas atturības tīrībai. Ne jau atturēšanās no pārtikas vien ir mūsu gavēņa dziļākā būtība, nedz ēdiena liegšana miesai nes augļus, ja prāts netiek novērsts no nekrietnības.

Evaņģēlija lasījums stāsta par 40 dienām, ko Jēzus pavadīja tuksnesī un tika velna kārdināts (Mt. 4:1–11). Pāvests Gregors Lielais savā 16. sprediķī par evaņģēlijiem šo rakstu vietu komentē šādi (Matutīna 3.–6. lasījums):

Daži mēdz jautāt, kas tas par garu, kas aizveda Jēzu tuksnesī. Jo tālāk teikts: “velns viņu veda sev līdzi uz svēto pilsētu”, un tālāk “veda sev līdzi ļoti augstā kalnā”. Bet patiesi un bez jautāšanas mēs varam droši ticībā pieņemt, ka Svētais Gars viņu aizveda tuksnesī, tā ka Viņa Gars viņu aizveda tur, kur ļaunais gars viņu uzgāja, lai kārdinātu. Bet, lūk, kad saka ka Dievcilvēks bija uzvests augstā kalnā, vai arī svētajā pilsētā, prāts atsakās ticēt, cilvēka ausis baidās to dzirdēt. Taču tas vairs neliksies neticams, ja apdomāsim citus faktus.

Patiesi visu ļaundaru galva ir velns, un šīs galvas locekļi ir visi ļaunie. Vai tad velna loceklis nebija Pilāts? Vai velna locekļi nebija jūdi, kuri vajāja Kristu, vai kareivji, kuri Viņu sita krustā? Kāds gan brīnums, ja Viņš ļāvā tam sevi aizvest kalna galā, kura locekļiem ļāva sevi sist krustā? Nav tātad necienīgi mūsu Pestītājam tikt kārdinātam, kurš bija nācis, lai tiktu nokauts. Un bija taisnīgi, ka Viņš uzvar mūsu kārdinājumus, tāpat kā viņš bija nācis ar savu nāvi uzveikt mūsu nāvi.

Bet mums jāzina, ka kārdinājums darbojas trejādi: iedvešanā, patikšanā un piekrišanā. Un kārdināti mēs bieži iekrītam patikšanā vai pat piekrišanā, jo mūsos pašos, tā kā esam dzimuši grēcīgā miesā, arī atrodas mērķis uzbrukumiem, kuri mūs piemeklē. Bet Dievs, kurš iemiesojās Jaunavas klēpī, atnāca bez grēka un necieta ne no kādas pretišķības sevī. Viņu tātad varēja kārdināt ar iedvešanu, bet Viņa prātā nebija, kura ieķerties patikšanai, un jebkāds velna kārdinājums viņam bija tikai ārējs, ne iekšējs.

Tā kā šis Romas ritā tradicionāli bija arī katehumenu mācību laiks, sagatavojot viņus kristībai, tad atšķirībā no pārējā gada Gavēņa laikā katrai dienai ir savi lasījumi. Darbdienās pirmais lasījums ņemts no Vecās Derības. Tā kā šajā vietnē gaidāms arī vispārējs tradicionālā Romas lekcionārija apskats, tad šeit pieminēsim arī sekojošo tuvāko dienu lasījumus, kā jau to darījām par dienām, kas seko Pelnu trešdienai.

Pirmdien: Ez. 34:11–16 (Kungs rupējas par savu tautu kā par avju ganāmpulku), Mt. 25:31–46 (Pastarā tiesa: ko jūs ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši.)

Otrdien: Is. 55:6–11 (Meklējiet Kungu, kamēr vēl Viņš ir atrodams), Mt. 21:10–17 (Jēzus izdzen tirgotājus no svētnīcas)

Turpmākās dienas ir īpašas, tāpēc par tām – atsevišķā rakstā.