Gavēņa laiku iesākot jeb senas normas un Benedikta XVI gudrība

 

CROP_Daniele Crespe. fasting-of-st-charles-borromeo.1625

Daniele Crespi (1597-1630) Sv. Kārļa Boromeja gavēšana (fragments)

 

Uz Gavēņa sliekšņa gribētu pieskarties gavēšanas tēmai tās šaurākā nozīmē. Pēdējā laikā bieži lasām labas pārdomas par Gavēņa garīgo nozīmi, bet ļoti reti – par miesas savaldīšanu.

Pirms diviem gadiem Internetā es uzgāju rakstu par to, kādi bija Gavēņa noteikumi kādā ASV diecēzē 1873. gadā. Autora (tēva Džona Zūlsdorfa) doma bija vienkārša: kaut gan katoļiem ir saistošas tikai mūsdienu normas, vienmēr var mēģināt kaut ko stingrāku, netaurējot par to kā farizeji, un, piebildīšu, ņemot vērā savu veselības stāvokli.

Lūk, šādi bija noteikumi Ņuarkas (Newark) diecēzē.

  1. Katra Gavēņa diena, izņemot svētdienas, ir gavējama diena ar vienu maltīti ne agrāk par divpadsmitiem dienā, atļaujot mērenu uzkodu vakarā.
  2. Gavēņa priekšraksti nozīmē atturību arī no gaļas, bet, ar dispensāciju, gaļas  lietošana šajā Diecēzē ir atļauta katrā maltītē svētdienās, kā arī galvenajā maltītē pirmdienās, otrdienās un ceturtdienas, izņemot Lielo Ceturtdienu.
  3. Nav aizliegts lietot olas, sviestu vai sieru, ievērojot daudzuma noteikumus. Nedrīkst lietot zivi maltītēs, kurās ir atļauti gaļas produkti (droši vien tad, ja gaļu patiešām lieto. – tulk. piez.). Sviests, vai, ja nepieciešams, cūku tauki ir atļauti zivju vai dārzeņu garnējumā.
  4. Visiem, kas ir vecāki par septiņiem gadiem, ir saistoša atturība no gaļas, bet visiem, kas sasnieguši divdesmit vienu gadu, ir saistoši visi augstāk minētie noteikumi, atskaitot pamatotu izņēmumu gadījumus. Baznīca atbrīvo no gavēšanas saistībām, bet ne no atturības no gaļas, izņemot īpašus slimību un tām līdzīgus gadījumus, šādas ticīgo kategorijas: pirmkārt, vārgus; otrkārt, tos, kas strādā smagu darbu; treškārt, grūtnieces un barojošās sievietes; ceturtkārt, vecuma novājinātus. Šaubu gadījumā par izņēmuma piemērojamību, jāgriežas pie garīgā vadītāja vai ārsta.

Līdzīgā veidā, jāienāk arī šī svētā laika garā, kas ir, īpašā veidā, laiks lūgšanai, grēku nožēlai, žēlsirdības dāvanu došanai un sevis mērdēšanai.

Ja kādam šīs normas liekas pārāk stingras, tad der atcerēties, ka pirmajos gadsimtos ievēroja t.s. Melno Gavēni (Black Fast), kad bija atļauta tikai viena maltīte, bez gaļas, piena produktiem, eļļas un vīna, bet Lielajā nedēļā – tikai maize, sāls, zāles un ūdens  (fakti tiek ņemti no Vikipēdijas, der kādreiz uzrakstīt lielāku rakstu ar nopietnākiem avotiem). X gadsimtā bija atļauta tikai viena maltīte trijos dienā (Kristus nāves stundā?), bet XIV gadsimtā tā galvenā maltīte bija atļauta jau divpadsmitos dienā kopā ar vieglu uzkodu vakarā. XIX gadsimta sākumā parādījās vieglas uzkodas prakse (bet ne minētajā ASV diecēzē). XX gadsimta sākumā gavēja visu Gavēņa laiku, saglabājot atturību no gaļas tikai piektdienās un svētdienās.

Bez Lielā Gavēņa laika, pastāvēja arī citi gandarīšanas laiki, kad gavēja vai atturējās no gaļas: Adventa laikā, četru gadalaiku gandarīšanas dienās (feriae quattuor temporum, latgaliski gods daļu dīnas), Rogāciju dienās (dies rogationum, latgaliski krysta dīnas), visās piektdienās un svētku vigilijās. Piemēram, līdz XX gadsimta sākumam Adventa piektdienās un sestdienās ievēroja atturību no gaļas, bet piektdienās arī gavēja. Lūk, līdzīgā veidā gavēja arī mūsu senči. Var pamanīt, ka vēstures gaitā Rietumu baznīca pakāpeniski samazināja gavēšanas normas līdz tās praktiskai atcelšanai.

Stingra gavēšana palika saistoša tikai divās dienas gadā: Pelnu Trešdienā un Lielajā Piektdienā. Pat Ziemassvētku vigilijas gavēnis Latvijā vairs nav obligāts (liturģiskajā kalendārā par 24. decembri lasām: „Šodien gavēnis un atturība no gaļas ēdieniem nav saistoši”).

Rubricella_2412

Atturība no gaļas Latvijā par laimi ir joprojām saistoša katru piektdienu, bet daudzviet pasaulē – tikai Gavēņa piektdienās. Interesanti, ka ir iespējama kustība arī pretējā virzienā: Anglijā un Velsā atturību no gaļas atjaunoja kā normu 2011. gadā. Tātad likumi var mainīties, bet katra cilvēka personīga dievbijība var ietekmēt apkārtējos. Piemēram, ne mazums ticīgo joprojām ievēro euharistisko gavēni no pusnakts, ja apmeklē dievnamu no rīta.

Noslēgumā iesaku pārlasīt Svētā Tēva Benedikta XVI vēstījumu 2009. gada Lielajam gavēnim, kurā viņš aicināja mūs „īpaši pārdomāt gavēšanas vērtību un nozīmi”. Ievietoju dažus citātus.

Pirmatnējā kristīgo kopienā gavēšanas prakse bija ļoti plaši izplatīta (sal. Apd 13,3; 14,22; 27,21; 2 Kor 6,5). Arī Baznīcas Tēvi runā par gavēšanas spēku, kas sargā no grēka, savalda “vecā Ādama” iekāres un atver ticīgā cilvēka sirdī ceļu pie Dieva. Turklāt, gavēņus ir praktizējuši un ieteikuši visu laiku svētie.

[..]

Uzticīga gavēšanas praktizēšana turklāt veicina personas – tās miesas un dvēseles – vienotību, palīdzot izvairīties no grēka un nostiprināt draudzību ar Kungu. Svētais Augustīns, kas labi zināja savas negatīvās tieksmes un tās dēvēja par „mokošu un ierobežojošu cilpu” (Confessioni, II, 10.18), savā darbā „Gavēšanas noderīgums” rakstīja: „Uzlieku sev lielas ciešanas, lai Viņš man piedotu; pats sevi sodu, lai Viņš man palīdzētu, lai es būtu Viņam patīkams un lai varētu Viņā priecāties” (Sermo 400, 3, 3: PL 40, 708). Atteikšanās no materiālās barības, kas stiprina miesu, vairo iekšējo gatavību klausīties Kristu un sātināties no viņa pestījošā vārda. Caur gavēšanu un lūgšanu ļaujam Viņam nākt un apmierināt mūsu dziļākās alkas, kuras sevī izjūtam: slāpes un badu pēc Dieva.

[..]

Lai saglabātu šādu pieņemšanas un uzmanības pilnu attieksmi pret brāļiem, aicinu draudzes un ikvienu citu kopienu Lielā Gavēņa laikā intensificēt personiskās un kopienas gavēšanas praksi, nododoties arī Dieva Vārda klausīšanai, lūgšanai un dāvanu došanai trūcīgajiem.

[..]

No teiktā skaidri redzams, ka gavēnim ir liela askētiskā nozīme, tas ir garīgs spēks cīņā pret katru iespējamo nesakārtoto piesaistīšanos sev pašiem. Brīvprātīga atteikšanās no baudas, ko sagādā ēšana, vai citiem materiāliem labumiem palīdz Kristus māceklim kontrolēt iedzimtā grēka, kura negatīvās sekas jaušamas visā cilvēka personībā, novājinātās dabas tieksmes. Gavēņa liturģiskā laika Matutīna himna (piedēvēta Sv. Gregoram Lielajam) šajā sakarā mudina: “Utamur ergo parcius, / verbis, cibis et potibus, / somno, iocis et arctius / perstemus in custodia – Atturīgāk lietosim vārdus, ēdienus, dzērienus, miegu un spēles, un būsim modrāki nomodā .

Izlasiet visu šeit, svētīgu Gavēni visiem!

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Garīgā_dzīve, Gavēnis, Liturģiskais_gads. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Gavēņa laiku iesākot jeb senas normas un Benedikta XVI gudrība

  1. Antons Mežeckis saka:

    Benedikta vēstījuma teksts ir pieejams citās valodās oficiālā tulkojumā Vatikāna vietnē:
    http://w2.vatican.va/content/benedict-xvi/ru/messages/lent/documents/hf_ben-xvi_mes_20081211_lent-2009.html

    Like

  2. “vienmēr var mēģināt kaut ko stingrāku, … ņemot vērā savu veselības stāvokli”
    Ne tikai. Reizēm svarīgi ņemt vērā arī ģimenes attieksmi. Citādi, ja sieva gatavo gavēņa ēdienu, bet vīrs grib steiku; vai otrādi – vīrs Gavēņa dēļ atsakās no ēdiena, bet sieva uzskata, ka patiesībā viņas pavārmāksla tiek noniecināta, tad laulības krīze garantēta. Tādējādi Gavēņa prsību samazināšana Baznīcā līdz 2 dienām gadā faktiski ir radījusi ticīgajiem grūtības, kas grib ievērot 40 dienas, jo vairs nevar to pamatot ar: “Baznīca to prasa.”

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s