Gadalaika gavēnis Adventā

Tradicionālā Rorātmise Itālijā (New Liturgical Movement)

Tradicionālā Rorātmise Itālijā (New Liturgical Movement)

Daudzslāņainais Advents. Lai gan pēc ielu un veikalu noformējuma varētu likties, ka tūlīt pēc 18. novembra valsts svētkiem jau sākas Ziemassvētki, tomēr Baznīcas kalendārā līdz pat 24. decembrim vēl nav nekādi svētki, bet ir laiks ar gatavošanās, gaidīšanas, un arī gandarīšanas raksturu. Arī liturģiskie teksti rosina ticīgos lūkoties Dieva iemiesošanās noslēpumā no dažādiem skatu punktiem. Piemēram, Adventa svētdienu evaņģēliju lasījumi. Pirmās svētdienas perikope – Lk. 21:25–33 – atgādina par šīs pasaules pārejošo raksturu un pasaules galu, kas reiz pienāks, bet var pienākt jebkurā brīdī. Otrajā svētdienā  – Mt. 11:2–10 – apcietinātais Sv. Jānis Kristītājs sūta savus mācekļus pie Jēzus, lai viņi paši pārliecinās, ka Jēzus ir Kristus – Mesija.  Trešajā svētdienā – Jņ. 1:19–28 – Jānis, apliecinādams, ka nav Kristus, norāda uz Jēzu. Ceturtajā svētdienā – Lk. 3:1–6 – Jāņa kā Jēzus priekšteča darbība tiek parādīta Romas impērijas un, līdz ar to, pasaules vēstures kontekstā.

Sv. Mises mainīgo daļu dziedājumi tajā pašā laikā ir optimisma pilni – lūk, Dieva tautai nāk pestīšana. Vecās Derības tautai ir atnācis viņiem apsolītais Mesija, bet Viņš, savukārt, saviem mācekļiem norādīdams uz pasaules gala pazīmēm saka: Kad to visu redzēsit, ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu. Tātad Adventa laiks Baznīcai reizē atgādina par Kristus pirmo un arī otro atnākšanu.

Arī Kanonisko stundu himnas Adventa laikā atgādina gan to, ka Jēzus piedzima laikā, kad pasaule jau virzījās “uz vakara pusi” (Vesperes), gan arī ka Jēzus nāks otrreiz kā tiesnesis, kas pasaulei liks nodrebēt bailēs (Laudes), un piespriedīs cilvēkiem vai nu svētlaimi vai mūžīgu pazudināšanu (Matutīns).

Dažādos Adventa laika dievkalpojumu dziedājumos uzkrītoši dominē 79. un 84. psalms. Nepacietīga lūguma motīvs no 79. psalma – “Excita, Domine, potentiam tuam, et veni” (“Kungs, atmodini savu vareno spēku un nāc”) – caurvij gan melismatiskos dziedājumus, gan priestera lūgšanas. Savukārt 84. psalms apraksta žēlastības, ko Dieva tauta saņem no Pestītāja atnākšanas –  Tu, Kungs, esi svētījis savu tautu un novērsis Jēkaba gūstu, atlaidis tās grēkus, mazinājis savas dusmas … – “Benedixisti, Domine, terram tuam …”

Ceturkšņa gavēnis. Adventa laika kalendārs līdzās četrām svētdienām īpaši izceļ vēl trīs dienas – trešdienu, piektdienu un sestdienu pēc Adventa 3. svētdienas (un Sv. Lūcijas svētkiem jeb 13. decembra). Tās ir kārtējās sezonas jeb gada ceturkšņa gavēņa dienas. Šajā vietnē jau varējām lasīt par šādām gavēņa dienām septembrī un nedēļā pēc Vasarsvētkiem.  Lai gan viss Adventa laiks ir ar zināmu gandarīšanas raksturu, disciplīnai laika gaitā kļūstot mazāk stingrai, šajās dienās gavēnis saglabājās līdz pat reformām, kas sekoja Vatikāna 2. koncilam 20. gs. 60. gados. Tā kā tad viss tradicionālais Romas rits de facto tika aizstāts ar pilnīgi citu, tad var teikt, ka šie ceturkšņu gavēņi ir stabila tradicionālā rita sastāvdaļa un liturģiskā ziņā tādi arī paliek, lai gan Baznīcas likums to ievērošanu vairs neuzliek par pienākumu.

Ceturkšņa gavēņi ir tieši Romas baznīcas “zīmols”. Savā sprediķī, kas lasām Adventa 3. svētdienas Matutīna dievkalpojumā, pāvests Sv. Leons Lielais mūs tā pamāca (4.–6. lasījums):

Mīļie, mēs jums ar gana gādību sludinām to, ko mums liek pie sirds gadalaiks un mūsu dievbijības paradums, ka desmitajā mēnesī  (decembrī  pēc romiešu kalendāra – tulk. piez.) jāsvin gavēnis, kas par visu saņemto augļu baudīšanu tiek viscienīgi pienests to devējam Dievam kā atturības upuris. Kas var varbūt iedarbīgāks par gavēni, kuru ievērodami mēs tuvojamies Dievam un, pretodamies velnam, pārvaram netikumus? Vienmēr tikuma barība ir bijusi gavēšana. No atturības taču rodas šķīstas domas, saprātīga griba, svētīgs padoms; un brīvprātīgās ciešanās miesa nomirst iekārēm, gars atjaunojas tikumos. Bet tā kā ar gavēni vien netiek gūta mūsu dvēseļu pestīšana, mūsu gavēšanu lai papildinām ar žēlsirdību pret nabagiem. Lai piešķiram tikumam to, ko atņemam kārībai. Lai par nabaga maltīti kļūst gavētāja atturība. Centīsimies aizstāvēt atraitnes, palīdzēt bāreņiem, mierināt raudošos, samierināt ķildniekus. Lai tiek uzņemts svešinieks, apspiestais saņem palīdzību, kailais top apģērbts, slimais apkopts, tā ka ikkatrs, kurš ar taisniem darbiem visu labumu devējam Dievam pienes šādas žēlsirdības upuri, no Viņa nopelna saņemt debesu valstības algu. Tātad gavēsim trešdien un piektdien, bet arī sestdien būsim nomodā pie Svētā Pētera (Vatikāna bazilikā – tulk. piez.), lai, viņa nopelniem aizlūdzot, mēs varēt iegūt to, ko lūdzam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurš ar Tēvu un Svēto Garu dzīvo un valda mūžu mūžos.

Tradicionālās ordinācijas, 2010. g. (New Liturgical Movement)

Tradicionālās ordinācijas, 2010. g. (New Liturgical Movement)

Ordinācijas. Gavēnim šajās dienās bija vēl kāds īpašs nodoms. Pēc senas Romas tradīcijas ceturkšņa Gavēņu sestdienās, īpaši decembrī, pāvests ordinēja garīdzniekus, sākot no zemākajām garīgajām kārtām līdz pat diakoniem un priesteriem. Tāpēc sekojot pašu apustuļu piemēram (Ap. d. 13:2–3) visa kristīgā tauta ar gavēni un lūgšanām pievienojās bīskapam, lai izraudzītie garīgo kārtu kandidāti pārpilnam saņemtu savam kalpojuma nepieciešamās žēlastības. Patiešām, garīdznieku svētums ir katra ticīgā interesēs. Sv. Raksti liecina, ka Dievs pārmāca tautu par tās grēkiem, sūtot tai ganus un valdniekus, kādus tā pelnījusi  – proti, tādus pašus, kādi ir viņu ganāmpulka avis (Šusters, Liber sacramentorum, 1933, 2. sēj.,  120. lpp.).

Trešdiena. Tieši Adventa gandarīšanas dienu, nevis svētdienu Sv. Mises lasījumi, vērš mūsu skatu uz Dieva iemiesošanos no Vissv. Jaunavas Marijas un uz Vecās Derības pravietojumiem, kas uz to norāda. Trešdienas Sv. Mises pirmais lasījums ņemts no pravieša Isaja grāmatas (2:2–5), kas salīdzina Kristus Baznīcu ar augstu kalnu, kurā kāpj visas pasaules tautas. Pravietis tēlo mesiānisko laiku ar visai pasaulei piedāvāto pestīšanu un ar mieru starp tautām (“zobenus pārkals lemešos”), kas var nodibināties, kad tās visas saistīs vienādas ticības saites (Šusters, turpat,  122. lpp.). Arī otrs lasījums ir no Isaja grāmatas (7:10–15); tas satur mesiānisko pravietojumu: jaunava dzemdēs dēlu, kura vārds būs Emanuels – Dievs ir ar mums. Evaņģēlijs (Lk. 1:26–38) vēstī par eņģeļa nesto pasludinājumu Marijai. Tā šīs dienas Sv. Mise daļēji atkārto Pasludināšanas svētku formulāru (25. martā). Šajā dienā un sekojošajā svētdienā, kā arī Rorātmisēs, dzied slaveno introitu Rorate caeli.

Piektdienas lūgšanas teksts ir viens no trim, kas “modina” Kungu: Atmodini savu spēku un nāc, lai tie, kas Tavai žēlsirdībai uzticas, drīzāk tiktu atbrīvoti no visa, kas tiem naidīgs. “Jau daudzus gadsimtus cilvēce gaida šo atpestīšanu, un cilvēce jau ir nokāpusi ļaunuma un izvirtības pašos dziļumos. Tai jau ir bēdīgā pieredze tajā, uz ko spējīga cilvēka daba bez Dieva žēlastības. Ir laiks, lai piepildītos cerības, ko Ādama cilts izredzētākā daļa lolojusi jau gadsimtiem” (Šusters, turpat, 125. lpp.)

Lasījums (Is. 11:1–5) runā par atvasi no Jeses (ķēniņa Dāvida vectēva) celma, no kuras uzplauks zieds pār kuru atdusēsies visas septiņas Svētā Gara dāvanas – tās ir nosauktas šajā Sv. Rakstu vietā. Tālākais lasījuma teksts lasāms kā Dieva valstības darbības programma un kā pretstats kalpībai, kurai cilvēci gadsimtiem bija pakļāvis Sātans. Viņš paļāvās uz lepnības un viltus ieročiem, bet Dievs viņu notvers tajā valgā, ko tas izlicis cilvēkam. Drīz nāks kāds Ādama dēls, kas ir stiprāks par dēmonu un to uzvarēs ar pazemības un pacietības ieročiem, gluži kā jaunais gans Dāvids reiz pārspēja milzi Goliātu, un atdos brīvību gūstekņiem (Šusters, turpat, 126. lpp.).

“… viņš netiesās pēc tā, ko viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird, bet viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu. Taisnība būs viņa gurnu josta un uzticība viņa lielu aptinamā aukla.”

Evaņģēlija lasījums (Lk. 1:39–47) turpina Pasludināšanas stāstu. Dievmāte, saņēmusi eņģeļa vēsti, dodas pie Elizabetes, lai uzreiz uzsāktu savu žēlastību vidutājas darbu. Jānis Kristītājs, Marijai ienākot namā, tiek svētīts Elizabetes miesās un viņa mātei tiek dots pravieša gars. Zaharijas un Elizabetes nams kļūst par pasaules pirmo Dievmātes svētvietu, kur viņa dala Dieva žēlastības, kā pirmo ar tām piepildot Kunga Priekšteci, kurš visā savā svētumā ir Marijas parādnieks. Šajā brīdī arī pirmoreiz ieskanas Magnificat dziedājums, ko turpmākajā laikā Baznīca arvien atkārtos savās lūgšanās (Vesperēs), turklāt – ik dienu, neizlaižot pat tās dienas, kuru gandarīšanas raksturs liedz dziedāt Gloria, Te Deum vai Alleluja  (Šusters).

Sestdiena visās ceturkšņa gavēņa nedēļās izsenis bijusi ordināciju diena. Sv. Mise formāli notiek pēc Nonas jab devītās stundas, tātad pēcpusdienā un, domājams, agrīnās kristietības laikos turpinājusies līdz vēlai naktij, kad iesākas jau svētdiena, kurai tad arī nav sava atsevišķa Mises formulāra. Par to vēl liecina veseli pieci Vecās Derības lasījumi (esot bijuši pat divpadsmit, kā Lieldienu Vigilijā), kā arī evanģēlija lasījuma atkārtošanās sekojošās svētdienas Sv. Misē. Kard. Šusters uzskata, ka laika gaitā Vigīlija sestdienas vakarā Romā kļuva raksturīga tikai pāvesta vadītajai ordinācijas Misei, un pāvests vairs atsevišķu svētdienas Misi nesvinēja, kamēr citās Romas draudžu baznīcās gan sestdienā, gan svētdienā notika Sv. Mise ar ierasto struktūru. Sv. Gregora lielā laikā abi ceturkšņa gavēņa sestdienas formulāri jau bija saplūduši vienā, bet sekojošās – Adventa 4. Svētdienas – Mise daļēji ir sastādīta no iepriekšējo dienu tekstiem (Šusters, turpat, 143. lpp.).

Trīs jaunekļi krāsnī

Trīs jaunekļi krāsnī

Četri lasījumi atkal ir no Isaja grāmatas (19:20–22; 35:1–7; 40:9–11; 45:1–8) – mesiāniskie pravietojumi, ko Baznīca attiecina uz Kristu. Pēdējais no tiem ir apsolījums persiešu valdniekam Kīram, pagānam, kam Dievs savas tautas Izraēļa labad apsola uzvaras karā: tā Dieva apredzība var savu izredzēto labā izmantot arī tos, kas ir atmesti vai Dievu nepazīst. Piektais lasījums no pravieša Daniēla grāmatas (3:47–51) par trim jaunekļiem, ko Babilonijas valdnieks lika iemest ugunīgajā krāsnī turpinās ar slavas dziesmu (52–56), ko viņi, uguns neskarti, dziedāja Dievam: “Benedictus es, Domine Deus Patrum nostrorum …

Sekojošais lasījums no apustuļa Pāvila vēstules (2. Tes. 2:1–8) atkal norāda uz laiku beigu pazīmēm:

“… vispirms jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, kas pretojas un sevi ceļ pārāku pār visu to, kas saucas Dievs un kas tiek pielūgts. Viņš pat ieņem vietu Dieva templī, dēvēdams sevi, it kā viņš būtu Dievs. Vai jūs neatminaties, ka es jums to sacīju, būdams vēl pie jums?  Jūs zināt arī to, kas viņu tagad kavē, lai parādītos savā laikā. Negantības noslēpumi gan jau strādā, bet tas, kas to tagad kavē, kavēs tik ilgi, kamēr tas tiks nobīdīts malā. Un tad negantnieks parādīsies atklāti, bet Kungs Jēzus to nonāvēs ar savas mutes dvesmu un iznīcinās savas atnākšanas spožumā.”

zibens_vatApustuļa vārdi par pazušanas dēlu (jeb Antikristu), kā arī par “to, kas viņu tagad kavē” (grieķiski κατέχον) likušies noslēpumaini Sv. Rakstu skaidrotājiem visā Baznīcas vēstures gaitā. Par to ir radušās arī dažādas politiskās teorijas . Interesanti, ka par šo jēdzienu pēdējā laikā radusies pastiprināta interese, īpaši pēc pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās no amata. Šai tēmai jau agrāk pievērsies arī pazīstamais itāļu žurnālists Vitorio Mesori, kura plaši izvērstā intervija ar pāvestu Jāni Pāvilu II publicēta grāmatā “Pārkāpjot cerības slieksni” un publicēta arī latviski. Angļu tulkojumā varam izlasīt viņa grāmatas “Pensare la storia” (1992. g.) fragmentu, kas veltīts Antikrista tēmai, īpaši Sv. Efrēma Sīrieša rakstu gaismā.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Advents, Liturģiskais_gads, Priesterība. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Gadalaika gavēnis Adventā

  1. Antons Mežeckis saka:

    “Tā kā tad viss tradicionālais Romas rits de facto tika aizstāts ar pilnīgi citu, tad var teikt, ka šie ceturkšņu gavēņi ir stabila tradicionālā rita sastāvdaļa un liturģiskā ziņā tādi arī paliek, lai gan Baznīcas likums to ievērošanu vairs neuzliek par pienākumu.”

    De jure (paldies Benediktam XVI) pastā Romas rita divas formas: ordinārā (Pāvila VI Mise) un ekstraordinārā (Sv. Pija V Mise). Idejiski jaunu Misi var upurēt ļoti dievbijīgi un diezgan tradicionāli (tā darīja vecie priesteri, piemēram, V.E. Jānis Cakuls). De facto -jā, biežāk starpība ir dramatiskā, tradicionālā pieeja paliek iespēju līmenī.

    Doma ir vienkārša – tiem, kas mīl Tradīciju, jāpieturas pie vecām normām, kaut gan tas vairs netiek prasīts. Tās būtu organiski ievērojamas, apmmeklējot tikai tradicionālo Misi.

    http://www.traditionalcatholicpriest.com/2015/01/29/priests-view-latin-mass-vs-new-mass/

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s