Nedēļā pēc Sv. Krusta paaugstināšanas svētkiem (14. septembrī) ir trīs dienas ar īpatnējiem nosaukumiem “Feria IV/Feria VI/Sabbatum quator temporum“, tātad – Četru laiku trešdiena/piektdiena/sestdiena”. Latgaliski pazīstams nosaukums “gads daļu dīnas”. Šādas dienas ir pavisam četrās gada nedēļās: bez nupat minētajām vēl arī Adventa 3. nedēļā, nedēļā pēc Gavēņa 1. svētdienas, kā arī Vasarsvētku oktāvas laikā. Šogad septembra gavēņa dienas iekrīt 21., 23. un 24. septembrī, tātad trešdiena sakrita ar sv. apustuļa Mateja svētkiem (Matīss – vārdadienu kalendārā). Tomēr Sv. Misē un Kanoniskajās stundās rubrikas paredz arī gavēņa dienas līdzpieminēšanu.

Līdz 20. gs. 60. gadiem šajās dienās bija jāievēro gavēnis. Šīs gandarīšanas dienas ir viena no senākajām Romas liturģiskā kalendāra sastāvdaļām, kā arī ekskluzīvi “romiska” – proti, tā nav pazīstama Austrumu ritos un pat Milānas (Ambrozija) ritā tā ieviesās tikai 16. gs (I. card. Schuster, Liber sacramentorum, vol. 5, p. 169).

Šo īpašo dienu izcelsme meklējama Senās Romas paražās, kuri trīs reizes gadā svinēja noteikta lauku darba perioda beigas un pateicās savām dievībām par labvēlību dāvājot ražu. Jūnijā, t. i. gada ceturtajā mēnesī pēc romiešu kalendāra, bija feriae sementivae (latviski mēs teiktu – apsējības), septembrī jeb septītajā mēnesī – feriae messis (pļaujas svētki, appļāvības), decembrī jeb desmitajā mēnesī – feriae vindimiales (vīnogu sezonas beigas). Baznīca, atzīstot Dievu par visu labumu devēju, uzskatīja par vēlamu arī kristiešiem savos dievkalpojumos pateikties par šiem labumiem, savā kalendārā ņemot vērā arī Dieva iekārtotos dabas ritmus. Šīm svinībām Baznīcas Romas rita kalendārā atbilst gadalaiku gavēņi attiecīgi Vasarsvētku oktāvas laikā, nedēļā pēc 14. septembra un Adventa trešajā nedēļā. Pāvestu hronika Liber pontificalis šo dienu iestādīšanu piedēvē pāvestam Kallistam (217.–222. g.), bet Leons Lielais to uzskatīja pat par apustulisku tradīciju. Lai neviens no gadalaikiem nepaliktu novārtā un būtu atbilstība Vecās Derības sezonu gavēņiem (sk. zemāk), kalendāram tika vēlāk tika pievienotas tādas pašas dienas nedēļā pēc Gavēņa pirmās svētdienas (tās bija jau pazīstamas pāvesta Gelazija laikā (492.–496. g.) (Catholic Encyclopedia).

Tā kā Vecās Derības tauta gavēja ik nedēļu otrdienās un ceturtdienās, tad kristieši jau no vissenākajiem laikiem arī pieņēma šādu paradumu, pārceļot to uz trešdienām (pieminot Jēzus nodošanu tiesai) un piektdienām (pieminot krustā sišanu), kā tas minēts jau vissenākajos kristiešu dokumentos (piem. Didache). Romas baznīca jau agri tām pievienoja arī sestdienu (Jēzus gulēšana kapā). Vēlāk, iknedēļas disciplīnai kļūstot vieglākai, vismaz trīs reizes gadā tika ievērots senākais gandarīšanas paradums. Ceturtajai reizei bija mazāka praktiska nozīme, jo gandarīšanas stingrības ziņā šīs trīs dienas neatšķīrās no pārējām Gavēņa darbdienām.

Ražas svētku savienošanu ar gandarīšanu pāvests Leons Lielais pamato šādi: “Pabeiguši zemes augļu novākšanu, cienīgi sniegsim to devējam Dievam atturības upuri” (Sermo II de ieiun. X mens.). Kristietim, saņemot no Dieva līdzekļus savas laicīgās dzīves nodrošināšanai, jāpaceļ sirds uz Dievu visa devēju. Citādi viņš būtu kā cilvēks, kurš saka (Lk. 12:19,20): “Dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro!” un kuram Dievs atbild: “Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji?” (P. Gueranger, L’Anneau liturgique).

Gadalaiku gavēņa trešdienu Sv. Misē vienmēr pirms Evaņģēlija ir divi Vecās Derības lasījumi, bet sestdienā Vecās Derības lasījumi ir pat pieci, un vēl klāt nāk arī apustuļa Pāvila vēstules lasījums. Šīs četras sestdienas izsenis Baznīcā bija arī priesteru, diakonu un zemāko klēriķu (subdiakonu, akolītu, eksorcistu, lektoru, ostiāriju) ordināciju dienas. Romas Pontifikālē ordinācijas dievkalpojums ir īpaši pielāgots šai dienai, tā ka pēc katra no lasījumiem tiek ordinēti vienas kārtas kandidāti augšupejošā secībā; kā pēdējie tiek ordinēti – priesteri – pirms evaņģēlija. Diemžēl mūsdienās arī semināri, kur piekopj tradicionālo Romas ritu, praktisku apsvērumu dēļ bieži vien ordinācijas notur citās dienās, jo principā tas ir atļauts.

Kamēr Adventa, Gavēņa laika un Vasarsvētku gandarīšanas dienas pēc saviem dievkalpojumu tekstiem ir iekļautas attiecīgajā liturģiskajā laikā, septembra gavēņa dienas dievkalpojumi ir saglabājuši savu “lauksaimniecisko” raksturu, kā arī atsauci uz Vecās Derības pirmtēliem. Tā sestdienas Mises ceturtais lasījums (Zah. 8:4–19) piemin Kunga iestādītos četrus gavēņus – ceturtajā, piektajā, septītajā un desmitajā mēnesī. Šīs pašas Mises lasījumi norāda uz diviem septītajā mēnesī jūdu tautai atzīmējamiem notikumiem – Salīdzināšanas jeb gandarīšanas dienu (jom kippur) (1. lasījums, Lev. 23:26–32) un Lieveņu svētkus (sukkõt), savā ziņā ražas svētkus, svinamus septiņas dienas (2. lasījums, Lev. 23:39–43). Septembra gandarīšanas dienas apvieno sevī abus aspektus. Citi lasījumi savukārt uzsver Dieva žēlsirdību un piedošanu tās dažādās izpausmēs (Hoz. 14:2–10, Zah. 8:4–19, Lk. 7:36–50).

Romas rita 1969. gada liturģiskā reforma svītroja gadalaiku gavēņa dienām no Romas vispārējā kalendāra, tādējādi pārraujot vienu no saitēm, kas mūs saistīja ar agrīnās kristietības un pat Vecās Derības praksi (bīskapu konferencēm gan vēl arvien ir iespēja tādas dienas noteikt, dievkalpojumiem izvēloties kādu no Votīvmisēm). Tradicionālajā rita formā tām ir sava pastāvīga vieta liturģiskajā gadā, un ņemot vērā pāvesta Franciska centienus atgādināt ticīgajiem par Dieva žēlsirdību, kā arī par pienākumu taisnīgi un saprātīgi izmantot dabas resursus tās iegūst jaunu aktualitāti. Šo dienu, īpaši septembra mēnesī, dievkalpojumu teksti piedāvā bagātīgu katehētisko materiālu tieši par šī tēmām. Ar šādu domu pirms diviem gadiem amerikāņu priesteris Kristofers Smits sagatavoja un publicēja izglītojošu ilustrētu bukletu par visu četru gadalaiku gandarīšanas dienām un pavasara Rogāciju dienām (angļu valodā), kas pieejams internetā un varētu būt ļoti piemērots bērnu katehēzei.