Baznīcas kalendārs – tautas kalendārs: Miķeļi

quisutdeusMiķeļdiena jeb – oficiāli – Sv. Erceņģeļa Miķeļa bazilikas iesvētīšanas gadadiena, ko atzīmē 29. septembrī ir Romas rita kalendāra lielie svētki, kas iekrīt vistuvāk rudens saulgriežiem. Daži autori uzskata, ka senajiem latviešiem Miķeļi tieši arī bijuši rudens saulgrieži.

Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi atzīmēti ar svinībām.  Tomēr Miķeļu svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības, jo pirms Miķeļiem parasti nobeidzas visi ražas novākšanas darbi.  […]  Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos, t.i., rudens saulgriežos.  (Marğers Grīns un Māra Grīna, LATVIEŠU GADS GADSKĀRTA UN GODI, ALA, USA  1983; 1987.  Everest, Rīga, 1992, 123. lpp.)

Arī Baznīcas liturģiskie teksti septembrī saistās ar prieku par saņemtajiem zemes augļiem, bet jo īpaši – ar goddevības un pateicības jūtām Dieva priekšā, kurš tos dāvājis. Gadalaika gandarīšanas dienās septembrī galvenais uzsvars ir uz Dieva dāvanu kā Viņa žēlsirdības zīmju apzināšanos uz cilvēku grēcīguma fona. Drīz sekojošie Sv. Erceņģeļa Miķeļa svētki raisa pārdomas par Dieva radītās pasaules iekārtas noslēpumaino pilnību, kurā materiālajai pasaulei līdzās ir garīgā ar neskaitāmiem Dievam kalpojošiem gariem.

Eņģeļi. Baznīca māca, ka eņģeļi ir garīgas būtnes, ko Dievs iesākumā radījis no nekā tāpat kā materiālo pasauli . Laterāna IV un Vatikāna I koncils to definējuši kā ticības patiesību (sk. arī Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 328–330). Vairāk par šo tēmu Baznīcas maģistērijs tikpat kā nemaz nav izteicies. Toties garīgās būtnes jeb eņģeļi daudzkārt pieminēti Svētajos Rakstos un oficiālajos dievkalpojumu tekstos. Tāpat šai tēmai jau kopš kristietības sākumiem daudz ir pievērsušies teologi.

Eņģelis (gr. Aγγελος) nozīmē “sūtnis”. Tātad, Baznīctēvu (Augustīns, Gregors Lielais) vārdiem runājot, tas ir amats jeb darba uzdevums. Būtība ir – gars. Tāpēc šādas būtnes mēdz saukt par debesu gariem, bet viņu kopumu – par debesu pulkiem (ebr. Sabaoth, Is. 6:3; sal. “debesspulku draudze”, Lk. 2:13). Baznīctēvi no Sv. Rakstiem izsecinājuši, ka šādi debesspulki (jeb eņģeļu kori) ir vairāki, katrs ar noteiktiem uzdevumiem. Parasti min deviņus: serafimi (Is. 6:6), cherubi (Gen. 3:24, Ez. ), troņi, principāļi, varas, spēki, augstības (Ef. 1:21; Kol. 1:16; 2:15), virseņģeļi (t. i., erceņģeļi, 1 Tes. 4:16; Jūdas, 1), enģeļi (P. Cirsis, SJ, Dogmu Dievs, 1. grām., 125. lpp.; Catholic Encyclopedia, Vol. 1, p. 476.). Tādā secībā tie minēti sākot no tiem, kas stāv vistuvāk Dieva tronim, taču vidējo koru secībā dažādos tekstos pastāv atšķirības, tapat arī to nosaukumu atbilstībā starp latīņu un latviešu valodu. Kā redzams, par eņģeļiem mēdz saukt gan visu debesu garu kopumu, gan arī to zemāko kori. Var noprast, ka no šiem koriem nāk arī kritušie eņģeļi jeb ļaunie, kas ir sacēlušies un cīnās pret Dievu.

Sv. Miķelis. Tikai trim šādiem gariem Sv. Rakstos minēts vārds. Miķelis (Mihaēls), Gabriēls, Rafaēls – visus trīs Baznīcas liturģija pieskaita erceņģeļiem. Mihaēls, kas ebrejiski nozīmē “Kurš ir kā Dievs?” (lat. “Quis ut Deus?“), Sv. Rakstos vārdā minēts četrreiz: divreiz Daniēla grāmatā (10:13; 12:1), tad vēl Apustuļa Jūdas vēstulē un Sv. Jāņa atklāsmes grāmatā (12:7). Pēdējā lasām: “Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi.” Tieši šī citāta dēļ Mihaēls īpaši tiek godāts kā debess karapulku pavēlnieks (gr. Αρχηστρατηγα; bsl. Архистратига) un tāpēc arī – Baznīcas aizstāvis pret tās ienaidniekiem. Liturģijā viņam tiek piedēvēts arī pienākums aizvest mirušo dvēseles Dieva priekšā (sk. piem. Sv. Mises formulāru šiem svētkiem un Misēm par mirušajiem) (Catholic Encyclopedia, Vol. 10, p. 275.). Herma (1.–2. gs.) piemin, ka eņģelis Miķelis ir nodevis ticīgajiem Dieva likumu, un uzrauga, kā viņi to pilda (Gans, 3:8).

Sv. Miķeļa bazilika, kuras iesvētīšanas svētkus svin 29. septembrī, atradās ārpus Romas, Sāls ceļa (Via salaria) septītajā jūdzē. Dievnams līdz mūsdienām nav saglabājies, bet mūžīgajā pilsētā tagad ir vairāki citi Sv. Miķelim veltīti dievnami, tajā skaitā – bijušajā Adriāna mauzolejā jeb Eņģeļa pilī, kur 590. gadā esot parādījies šis eņģelis vēstot pilsoņiem par viņu lūgšanu uzklausīšanu un mēra epidēmijas beigām.

Liturģiskajos tekstos Romas ritā Sv. Miķelis minēts ne tikai viņam veltīto svētku formulāros, bet arī katrā Sv. Misē tās tradicionālajā formā. Lūgšanā Confiteor: “Es apsūdzos visspēcīgajam Dievam, svētīgajai, vienmēr Jaunavai Marijai, svētīgajam ercenģelim Miķelim, svētīgajam Jānim Kristītajam, svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam, visiem svētajiem un jums, brāļi, …” Pēc klusās Sv. Mises priesteris ar tautu lūdzas tā sauktās Pāvesta Leona XIII lūgšanas, kas sastāv no trīskārša “Esi sveicināta, Marija”, tad “Esi sveicināta Karaliene”. Seko lūgšana “Dievs, mūsu patvērums” un tad – lūgšana Sv. Miķelim: “Svētais erceņģeli Miķeli, aizstāvi mūs cīņā; esi mūsu aizsargs pret velna ļaunumu un viltībām. Dievs lai pavēl viņam, tā mēs pazemīgi lūdzam, bet Tu, debesu karapulku vadoni, iedzen sātanu un citus ļaunos garus, kas klejo pa pasauli dvēseļu samaitāšanai, ar dievišķo spēku ellē. Amen.” Pēdējā laikā daži priesteri uzsākuši skaitīt šo lūgšanu arī pēc reformētās Sv. Mises svinēšanas.

“Svarīgums, ko Sv. Miķeļa kultam piešķir liturģija, ir viegli saprotams, līdzko iedomājamies galveno lomu, kas šim erceņģelim piešķirta cīņā pret Sātanu. Cīņa debesīs iesākās tūlīt pēc Lucifera pirmās sacelšanās. […] Dieva Vārds nokāpa uz zemes kā stiprākais karavīrs, lai atgūtu sava Tēva noniecināto godu un noliktu Viņa ienaidniekus sev par kāju pameslu. Šajā cīņā starp labo un ļauno, kurā neviena radība nevar palikt neitrāla, Viņam par sabiedrotajiem ir Miķelis un viņa eņģeļi, Baznīca un svētie, kuri cīnās zem Viņa karogiem ar kaujas saucienu “Kurš ir kā Dievs?” Pretējā pusē stāv Lucifers un viņa eņģeļi kopā ar visiem, kas viņiem palīdz, pirmkārt mūsdienu slepenās biedrības, kuras cenšas izpildīt to, ko apustulis sauc par negantības noslēpumu, kas jau pieņemas spēkā (sk. 2 Tes. 2:7. – Tulk. piez.) un kas sasniegs maksimumu, tuvojoties pasaules galam, pirms Kristus pēdējās atnākšanas. Tomēr šī velnišķīgā negantības plāna izpilde tagad vēl tiek, Sv. Pāvila vārdiem sakot, kaut cik aizkavēta, lai Dievs varētu izpildīt savu pestīšanas un mīlestības plānu. Kā saka apustulis, tas, kas pašlaik aizkavē un novilcina Sātana pārejošās uzvaras, ir personisks spēks, ko teologi identificē ar Sv. Miķeli vai ar Katolisko Baznīcu. Dēmons, lai gan gatavojas lielākajai un izšķirošajai cīņai, ko laiku beigās uzsāks pret Kristu, pagaidām tomēr nevar darīt visu, ko vēlas, – Baznīcu sargā Miķeļa un viņa eņģeļu neredzamā klātbūtne. Var jautāt, kāpēc šajā cīņā pret dēmonu Dievs mūs ir nodevis eņģeļu aizsardzībā. Iemesls ir viegli saprotams. Dēmons ir gars, kurš neko nav zaudējis no savas dabas izcilības. Tāpēc, lai cīņa nebūtu ar nesamērīgiem spēkiem, Dievs ir nolicis mums līdzās sargus, kuriem ir tāda pati – proti, tīri garīga – daba kā Luciferam, bet kuri ir stiprāki un varenāki par to.”  (Svētīgais Ildefonss kardināls Šusters, OSB, Liber sacramentorum, vol. 8, p. 287–288.)

 

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Liturģiskais_gads, Svētie, Tautas kalendārs. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s