Astoņpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 26. septembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Svētās Mises dziedājumiem šajā svētdienā ir raksturīga koncentrēšanās uz Dieva svētnīcu, altāri un Dievas tautas piekopto upurēšanas kultu. Introitā un graduālē dzirdam 121. psalma vārdus “Es priecājos, kad man teica: “Iesim uz Kunga namu.”” Savukārt ofertorija dziedājums mūs aizved Sinaja kalna pakājē, kur Mozus bija uzcēlis altāri un sniedzis Dievam kaujamos un dedzināmos upurus (Iz. 24:4,5). Un arī komūnijas dziedājums par to pašu: “Nesiet upurus un ejiet Viņa pagalmos, pielūdziet Kungu Viņa svētajā vietā” (Ps. 95:8,9). Tas pētniekiem licis izteikt minējumu, ka šie dziedājumi ir sena dievnama iesvētīšanas svētku formulāra sastāvdaļa, piemēram, Sv. erceņģeļa Miķeļa bazilikas iesvētīšanas gadadienas, kas tika izmantots arī sekojošajā svētdienā. Šogad gan Miķeļdiena sekos šai svētdienai.

Otra hipotēze saista šo formulāru ar “tukšo” svētdienu, kura seko gadalaika gandarīšanas dienām septembrī (šogad 22., 24. un 25. septembrī), kad Romas pāvesta kūrijā pēc ļoti garā sestdienas dievkalpojuma ar garīdznieku iesvētībām Sv. Mise svētdien vairs netika turēta, tāpēc arī savu dievkalpojuma tekstu šai svētdienai Romas Misālē sākotnēji nebija. Draudžu dievkalpojumu vajadzībām tad vēlāk tika ”pielasīti” teksti, iespējams – arī izmantojot minēto dievnama iesvētīšanas svētku dziedājumus.

Dienas evaņģēlija lasījumu (Mt. 9:1–8) kardināls Šusters komentē: ”Svētā Mateja evaņģēlija lasījums apraksta paralītiķa izdziedināšanu. Grēku, kas ir kā uzkrāts parāds pret dievišķo taisnīgumu, nevar piedot neviens cits kā vienīgi Dievs pats, tāpēc Jēzus piešķirtā vara Baznīcai piedot grēkus ir Viņa dievišķības pierādījums. Šāsdienas lasījuma pēdējais teikums, kurā ļaudis slavē Dievu, ka tas devis cilvēkiem tādu varu, var tikt izprasts kā tautas subjektīvs spriedums, kura vēl nav sapratusi, ka Jēzus ir Dievs. Tomēr šī frāze var arī norādīt uz noslēpumu: Jēzus dievišķība dara brīnumus caur viņa cilvēcisko dabu, tāpēc svētais teksts grib mums parādīt patiesību par Pestītāja cilvēciskās dabas hipostatisko savienotību ar Dieva Vārdu, kuras rezultāts ir pestīšanas iedarbīgums un bezgalīgā vērtība. Vēl vairāk, evaņģēlija stāstam ir ne vien vēsturisks, bet arī pravietisks saturs. Vara piedot grēkus tiks dota cilvēkiem, proti, apustuļiem un viņu pēctečiem priesterībā. Tā Svētais Gars paplašina evaņģēliskā stāsta ainas apvārsni, un tāpēc ļaudis līksmo par to, ka cilvēkiem ir no debesīm piešķirta tāda patiesi dievišķa autoritāte.” (Liber sacramentorum 5. sēj. 189. lpp.)

Paralītiķa izdziedināšana domājams ir pirmais zināmais Kristus brīnumdarba attēlojums kristīgajā mākslā. Šā raksta sākumā redzamais attēls ir sienas gleznojums ar 3. gadsimta pirmo pusi datētajā kristiešu dievnamā, ko arheologi bija uzgājuši Sīrijas senpilsētā Dura-Europos. Seno kristiešu mākslas darbā redzams Kristus, paralizētais slimnieks gultā, un – tas pats slimnieks, kurš jau staigā, nesdams savu gultu uz muguras.