Gavēnis pandēmijas noskaņā

Simone Baschenis de Averara “Nāves deja” (1539. g.) (Messa in latino)

Io sont la morte che porto corona
Sonte signora de ognia persona
Et cossi son fiera forte et dura
Che trapaso le porte et ultra le mura

“Es esmu nāve un kroni nesu, pār cilvēku katru es valdniece esmu, un esmu tik varena, stipra un barga, ka vārti, nedz mūri no manis nesarga.” Ar šādiem vārdiem sākas kāds dzejolis, kas atrodams vienā no viduslaikos izplatītajiem “Nāves dejas” gleznojumiem, šajā gadījumā – 16.gs. freskā uz Sv. Vigīlija baznīcas sienas Pincolo Ziemeļitālijā (att.). Šodien tas skan kā pravietiska vārdu spēle, atsaucoties uz koronavīrusa izskatu elektronmikroskopa attēlā. Viduslaikos šādus mākslas darbus iedvesmoja Melnā nāve – mēra pandēmija 14. gs. vidū, kā arī dažādas citas pandēmijas. Cilvēce tādas ir pārdzīvojusi daudzas: mēris 6. gs. sākumā, tad 14. gs., 17. gs. Gripas pandēmijas zināmas jau no 9. gs. Pēdējās no tām – 1889. g., 1918. g. (t. s. spāņu gripa;  tai piedēvēti 50 milj. mirušo visā pasaulē), 1957. g. (t. s. Āzijas gripa; 2 milj.), 1968. g. Un kur tad vēl holera, tīfs, bakas, ….

Tradicionālajā Romas Misālē atrodams Sv. Mises formulārs “Tempore mortalitatis” (1962. g. izdevumā), jeb “Pro vitanda mortalitate” (agrākos izdevumos), t. i., “lai izvairītos no izmiršanas”, citiem vārdiem – nāvīgas epidēmijas laikam (att.). Tādējādi priesteris varēja upurēt Votīvmisi šajā īpašajā nodomā, lai sērga izbeigtos. Sv. Rakstos ne reizi vien ir parādīts, ka Dievs sūta sērgas kā kolektīvu sodu par grēkiem, ko sabiedrība kopumā vai tās vadītāji ir pastrādājuši pret Dievu. Tā mācīja arī Baznīcas tēvi un svētie. Piem., Sv. Bernardīns no Sjēnas rakstīja par trim rīkstēm ar ko Dievs soda – karu, sērgu un badu.

Tā, piemēram, minētās Sv. Mises introitā citēts Bībeles stāsts par nāvīgu sērgu, ar kādu Dievs savās dusmās piemeklēja savu tautu; šis teksts arī pirmajā lasījumā (2 Ķēn. (2. Sam.) 24:15–19,25):

“Tanīs dienās Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira – no Danas līdz Bēršebai – pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Bet, kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudīm: “Tagad pietiek! Atrauj savu roku!” Un Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona. Tad Dāvids sacīja Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: “Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!” Tad tanī dienā pravietis Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: “Dodies kalnup un uzcel altāri Kungam uz jebusieša Araunas klona!” Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Kunga pavēles. Un Dāvids tur uzcēla altāri Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla. “

Tāpēc arī tauta gandarīšanā un lūgšanās vēršas pie Dieva un priesteri pienes upurus, lai remdētu dievišķās dusmas. Arī mūsu dievnamos dziedātās suplikācijas satur lūgumu: “No mēra, bada, kara, ugunsgrēka pasargi mūs, Kungs un Dievs!”

Sv. Mises lūgšanā teikts: “Dievs, kas vēlies nevis grēcinieka nāvi, bet atgriešanos, labestīgi uzlūko tautu, kura pie Tevis atgriežas, lai tad, kad tā parādās godbijīga Tavā priekšā, Tu žēlīgi novērstu no tās savas dusmības rīksti.” Priesteru īpašā loma šajā situācijā uzsvērta ofertorija dziedājumā, kas iedvesmots no cita Bībeles stāsta par sērgu kā Dieva sodu (Skaitļu 16–17): “Nostājās augstais priesteris starp dzīvajiem un mirušajiem ar zelta kvēpekli savā rokā un pienesdams kvēpināmo upuri remdēja Dieva dusmas, un Kungs lika miršanai mitēties” Savukārt Sv. Mises evaņģēlija lasījums (Lk. 4:38–44) vēstī par īsto dziedināšanas avotu – Jēzu Kristu, kurš virspirms dziedināja smagi slimo Pētera sievasmāti un pēc tam – daudzus citus sirdzējus.

Diemžēl jaunajā ritā šāda Mises formulāra nav. Atšķirībā no tradicionālās Misāles nav iespēju arī pievienot kārtējai Misei papildu lūgšanas (kommemorācijas) šādā vai citās publiskās vajadzībās.

Tātad Baznīca visos laikos epidēmijas situācijā vērsās pie Dieva ar lūgšanām, upuriem un gandarīšanu, pirmkārt jau ar Sv. Mises upuri, bet arī ar procesijām un svētceļojumiem. Tā, piemēram, tradicionālajā Romas Misālē nostiprinātais paradums 25. aprīlī iet procesijā ar gandarīšanas psalmiem un Visu svēto litāniju radās no pāvesta Gregora Lielā iniciatīvas, kad 590. g. Romā plosījās mēris.

Arī šajās dienās vairāki Itālijas bīskapi vai atsevišķu draudžu priesteri rīko šādus dievbijīgus pasākumus. Pats pāvests Francisks, lai izlūgtos želsirdību un epidēmijas mazināšanos itāļu un īpaši Romas iedzīvotāju vidū, nesen kājām devās pie Dievmātes svētbildes Salus populi romani, ko jau Gregors Lielais lika nest procesijā mēra laikā un epidēmiju laikā godinājuši arī vēlākie pāvesti, kā arī pie brīnumainā Krucifiksa, kas palīdzējis Romiešiem sērgas laikā 16. gs. Arī stingras karantīnas apstākļos Itālijas bīskapi ir solījuši, ka priesteri kaut aiz slēgtām dievnamu durvīm ik dienas saliks Sv. Mises upuri par dzīviem un mirušiem. Arī dažas laicīgās amatpersonas ir ķērušās pie pārdabiskiem līdzekļiem. Tā Venēcijas mērs savu pilsētu konsekrēja Dievmātes bezvainīgajai sirdij.

Saprātīgi un ar skatu uz lietu pārdabisko aspektu ir arī Latvijas bīskapu paziņojumi (4. martā un 13. martā ). Līdzīgā garā ieturēta arī Liepājas bīskapa intervija, pret kuras dažiem izteikumiem tomēr varētu celt kanoniskas dabas iebildumus (par Sv. Mises apmeklēšanas pienākumu epidēmijas laikā skat. kanonista komentāru).

Tā kā mūsu bīskapi iesaka tiem, kuri nevar ierasties uz Sv. Misi, klausīties to tiešraidē vai ierakstā, tad arī ikdienas tradicionālo Sv. Misi ir iespējams klausīties un skatīties no vairākiem dievnamiem visā pasaulē. Piemēram, kanāls livemass.net piedāvā dievkalpojumus tiešraidē vai ierakstos no 3 vietām ASV un pa vienai – Meksikā un Šveicē, Sv. Mises un Vesperes var vērot no Svv. Eižena un Cecīlijas baznīcas Parīzē, arī no baznīcas S. Trinita dei Pellegrini Romā, bet tikai tiešraides – no kādas Sv. Pija X brālības kapelas Arizonā (ASV).

Interesanti, ka sērgas ietekmē Baznīcā atkal parādās tradicionālas lietas, ko no 60. gadiem revolucionāri noniecinājuši un pat skauduši – Sv. Mise bez tautas piedalīšanās, Sv. Komūnijas pieņemšana ārpus Mises, atturēšanās no miera sveiciena. Žēl, ka citi savukārt izmanto šo situāciju, lai ieviestu – medicīniski nepamatotu – Sakramenta saņemšanu rokā (tādas vēlmes sociālajos tīklos izsaka pat daži Latvijas katoļi). Var vēl pieminēt, ka mājāspalicējiem Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš piedāvā literāru darbu lasījumus internetā, to trāpīgi iesākot ar Bokačo Dekameronu – stāstu no mājas karantīnas viduslaikos mēra plosīšanās laikā.

Sv. Marija, Slimnieku veselība, lūdz par mums!

Šis ieraksts tika publicēts Gavēnis, Kristietis pasaulē. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s