Jēzus pavairo maizi un zivis (Breviary.net)

Gavēņa ceturtās svētdienas nosaukums ir arī Laetare svētdiena – pēc Sv. Mises introita pirmā vārda, kas nozīmē “Priecājies!” Baznīca tā iezīmē Gavēņa laika viduspunktu parādot gavēšanas optimistisko pusi, arī savā ceremoniālā – gandarīšanas violetais liturģiskajos tērpos uz vienu dienu tiek nomainīts ar mazliet vieglprātīgu rozā, krāsa it kā līdzīga, tomēr ne gluži tā pati. Bet aicinājumu priecāties pravietis Isajs šajā tekstā (Is. 66:10,11) adresē Jeruzālemei. Arī pāvesta galma tradicionālā stacija, kas atzīmēta misālē, ir Romas baznīca Sv. Krusts Jeruzālemē, kurā atrodas 4. gs. no Jeruzālemes atvestās Jēzus ciešanu relikvijas, tajā skaitā – uzraksta plāksne, kas bija piestiprināta krustam Golgātā.

Pirmajā lasījumā no Vēstules galatiešiem (4:22–31) Sv. Pāvils runā par divām Jeruzalemēm – to, kas uz zemes, un to, kas debesīs, kam paralēle ar diviem Ābrahāma dēliem un viņu mātēm. “Abas mātes, Agare un Sāra, ir vecās un jaunās derības simboli. Ābrahama kalpone Agare, kuras dēls nolemts verdzībai, simbolizē veco derību, kas tika noslēgta Sinaja kalnā. Šīs derības dēli nav brīvi, viņi ir padoti likumam verdzībai. Sāra simbolizē augšējo Jeruzālemi, tas ir, Kristus Baznīcu. Baznīca ir brīva no likuma verdzības, un viņa ir mūsu māte. Tātad kristieši līdzīgi Īzākam ir apsolījuma bērni. Savā laikā Agares dēls Izmaēls vajāja Īzaku, Sāras dēlu. Kristīgajā ērā nav bijis tāda laikmeta, kad verdzības un neticības bērni nebūtu vērsuši savu naidu pret Kristus baznīcu un tās brīvību” (p. V. Strelēvica komentārs, Jaunā derība, Rīga, 1995, 358. lpp.)

Evaņģēlija lasījums (Jņ. 6:1–15) veltīts maizes pavairošanas un piecu tūkstošu cilvēku paēdināšanas brīnumam. To nereti tulko kā pirmtēlu Euharistijai. Svētīgais kardināls Šusters saredz šajā evaņģēlija stāstā vēl ko citu: “Šī barība apzīmē Dieva vārdu, kas ir barība dvēselei, taču no otras puses tā simbolizē materiālos labumus, kurus dievišķā Apredzība nekavējas dāvāt mūsu dabas atbalstam. Patiesi, neklājas pārspīlēt ar garīgumu un sadalīt to, ko Dievs ir savienojis. Daba ir pamats un balsts žēlastībai un pārdabiskajām lietām, tāpēc vienmēr ir nepieciešams, kaut arī mērdējot nekārtīgās iekāres, apmierināt mūsu vājās dabas likumīgās prasības. Garīgie tēvi kā svarīgu visiem, atskaitot žēlastību apveltītas priviliģētas dvēseles kā acīmredzamus izņēmumus, māca izšķiršanas tikumu, kas ir pareizais vidusceļš starp diviem pretējiem pārspīlējumiem. Daži, kas to nav ņēmuši vērā un garīgo dzīvi uzsākuši pārdroši, ir beiguši tā, kā teikts tautas sakāmvārdā: “Kas izliekas par eņģeli, kļūst par lopu”” (Liber sacramentorum, Marietti: Torino, vol. 6, p. 118.)

Sekojošajā nedēļā darbdienās Misāle paredz šādus lasījumus:

Pirmdien: 3. Ķēn. 3:16–28 (divas sievietes, viens bērns un Zālamana spriedums), Jņ. 2:13–25 (Jēzus svētnīcā: Nojauciet šo namu, un es trijās dienās to uzcelšu).

Otrdien: Iz. 32:7–14 (tauta pielūdz zelta teļu, Mozus remdē Dieva dusmas), Jņ. 7:14–31 (Jēzus kā jaunais Mozus)

Trešdien: Ez. 36:23–28 (Kungs dos tautai jaunu sirdi un garu), Is. 1:16–19 (Aicinājums uz labiem darbiem, kā piedošanas priekšnoteikumam), Jņ. 9:1–38 (Jēzus dāvā redzi kopš dzimšanas aklajam). Bet šogad te iekrīt Dievmātes pasludināšanas svētki.

Ceturtdien: 4. Ķēn. 4:25–38 (Elisejs atdzīvina zēnu), Lk. 7:11–16 (Jēzus atdzīvina zēnu).

Piektdien: 3. Ķēn. 17:17–24 (Elija atdzīvina zēnu), Jņ. 11:1–45 (Jēzus atdzīvina Lācaru).

Sestdien: Is. 49:8–15 (Kungs apžēlosies par savu tautu), Jņ. 8:12–20 (“Es esmu pasaules gaisma”).

Bet Ogres Sv. Meinarda baznīcā svētdien, 22. martā, plkst. 12.00 tiks upurēta Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā, īpaši par visiem Latvijas ļaudīm sērgas laikā.