Kristus atver elles vārtus un atbrīvo Vecās Derības taisnos (www.breviary.net)

Pūpolsvētdienā, 28. martā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā. Ņemot vērā apstākļus, kādos tradicionālās formas Sv. Mises Ogrē notiek, pirms Sv. Mises nebūs procesijas, bet no Kunga Jēzus ciešanu stāsta pēc Sv. Mateja evaņģēlija būs dzirdama īsāka perikope (Mt. 27:45–52)

Šo evaņģēlija lasījumu, kurā vēstīts par pārdabiskajiem notikumiem, kas pavadīja Jēzus nāvi pie krusta, dominikāņu tēvs Marko Saless komentē šādi:

“No sestās līdz devītai stundai iestājās tumsa pār visu zemi … No dienas vidus līdz trijiem pēcpusdienā iestājās tumsa, ko nevarēja izraisīt dabisks saules aptumsums, jo bija pilnmēness, bet tā bija Dieva pārdabiska iejaukšanās. [..]

Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis? Šie vārdi ir iesākums 21. psalmam. Pirmie divi vārdi šeit ir senebreju valodā, bet atlikušais – aramiešu; Marka evaņģēlijā viss sauciens ir aramiski. Jēzus ciešanas bija briesmīgas. Velns, kurš pēc kārdināšanas uz laiku atkāpās (Lk. 4:13), bija vēl niknāk atsācis savus uzbrukumus (Lk. 22:53; Jņ. 12:31), un Jēzus cilvēciskajai dabai, lai arī vienmēr personiski vienotai ar dievišķo un līdzdalīgai svētlaimīgajā skatīšana, bija brīnumainā kārtā liegti līdzekļi, lai remdētu miesas sāpes un dvēseles mokas. Tāpēc Viņš sāpju pārpilnībā vēršas pie Tēva ar psalmista vārdiem. Tas nav izsmisuma sauciens, bet gan tas pilnīgi dabiski izlaužas no lūpām upurim, kurš ir par spīti savām sāpēm pilnīgi atdevies Dieva gribai. Kā psalmists šajā psalmā, vispirms uzskaitījis savu sāpju skaudrumu, vēršas dedzīgās lūgšanās pie Dieva un nododams sevi Viņam noslēdz psalmu kā atbrīvošanas un uzvaras dziesmu, tā arī Jēzus, raidīdams šo saucienu parādot savu sāpju lielumu, vēršas pilnīgā uzticībā un atdevībā pie Tēva, atdodot Viņa rokās Savu garu (Lk. 23:46).

Daži no tur stāvošiem – tie varbūt nesaprata vai izlikās nesaprotam Jēzus teikto, bet zināja, ka pravietim Elijam ir īpaša saistība ar Mesiju, un domāja ka Jēzus sauc Eliju palīgā. Jēzus teicās slāpstam (Jņ. 19:28) un viens no tur esošajiem aiz līdzjūtības sniedza viņam sūklī etiķi, pareizāk sakot, ūdens un etiķa maisījumu, kādu kareivju mēdza dzert. [..] Bet citi teica viņam to nedod, gaidot kamēr Elija nāks Viņu atbrīvot.

Un redzi, tempļa priekškars pārplīsa … Templī bija divi priekškari, viens – priekšā svētajai vietai, otrs – vissvētākajai. Šis otrais pārplīsa Jēzus nāves brīdī. Šajā notikumā visi tēvi un teologi saskatīja Pestītāja nāves rezultātu, – debesis, patiesā “vissvētākā vieta”, kas pirms tam bija slēgtas cilvēkiem, tika viņiem atvērtas, tā ka tie varēja brīvi tuvoties Dievam. Tēlus nomainīja īstenība: vecais likums ar savu dievkalpojumu, kurš notika tempļa vissvētākajā vietā, bija no tā brīža uz visiem laikiem atcelts, templis zaudējis savu godību, un bija iesākusies jauna lietu kārtība.

… klintis šķēlās, … Visa daba, tā sakot, tika satricināta tās Radītāja nāves brīdī. [..] Lai labāk parādītu Jēzus nāves iedarbīgumu, lūk, atvērās kapi un svētie augšāmcēlās. Sv. Matejs, vēstīdams par brīnumiem, kuri notika Pestītāja nāves brīdī, apsteidzoši runā par svēto augšāmcelšanos, kas patiesībā notika tikai pēc Jēzus Kristus – mirušo pirmdzimtā – augšāmcelšanās (Kol. 1:18), un evaņģēlists pats arī raksta, ka tikai pēc (Jēzus) augšāmcelšanās tie iegāja svētajā pilsētā, lai nav jādomā, ka tie, līdzko Jēzus atdeva garu, uzreiz tika uzmodināti no nāves, bet vēl trīs dienas pavadīja kapos. Vārdi, kādos tur runāts par augšāmceltiem svētajiem, kuri parādījās daudziem, liecina, ka runa ir par patiesu augšāmcelšanos, pēc kuras miesas vairs nebija pakļautas matērijas likumiem, bet bija godības pilnas un ar jaunām īpašībām. Lai gan daži domā [..], ka augšāmceltie svētie atkal atgriezās savos kapos, vispārpieņemts spriedums ir, ka tie piedalījās Kristus uzvarā, uzkāpdami ar viņu debesīs.” (Il nuovo testamento commentato dal P. Marco M. Sales, OP, Libreria di Sacro Cuore: Torino, imprimatur 1911, Vol. I, p. 129-130)