“Ak, laimīgā vaina!” Pārdomas par “Exsultet” dziedājumu (1)

Kristus atver elles vārtus un atbrīvo Vecās Derības taisnos (www.breviary.net)

Lieldienu Vigilijas Sv. Mise Lielajā Sestdienā iesākas ar uguns svētīšanu, no kuras tiek iedegta un pasvētīta Lieldienu svece. Šīs ceremonijas laikā diakons dzied īpašu dziedājumu, ko pazīst pēc tā pirmā vārda “Exsultet” (“Lai līksmo”), bet tas ir ticis saukts arī Laus cerei (Sveces slavinājums) vai Praeconium paschale (Lieldienu daudzinājums). Šajā tekstā “liturģijas valoda paceļas tādos augstumos, kam grūti atrast paralēli kristīgajā literatūrā” (Katoļu enciklopēdija). Šogad piedāvājam lasītājiem vācu priestera Mihaēla Vildfeiera (Wildfeuer) pārdomas izejot no virsrakstā liktās paradoksālās frāzes, kas ņemta no dziedājuma teksta. Autors tālāk aplūko cilvēka kritušo un atpestīto stāvokli un Dieva žēlastības darbību tajā. Raksts vācu valodā publicēts žurnālā Una Voce Korrespondenz, 2007. g. 2. numurā, 67.–80. lpp., un tulkojums šeit ar dažiem īsinājumiem publicēts ar izdevēja Una Voce Deutschland laipnu atļauju. Kopā ar raksta pirmo daļu publicējam pašu “Exsultet” tekstu latīniski un (liekas, pirmoreiz visā garumā) latviski.


Šķietami paradoksālais izsauciens “Ak, laimīgā vaina!” (“O felix culpa!”) izskan liturģiskā gada kulminācijā, visu svētku svētkos, vissvētajā Lieldienu naktī vienā no skaistākajām liturģiskajām slavas dziesmām “Exsultet“. Šis teksts nāk no gara milža Augustīna. Tam, kuram piemīt dziļa izpratne, tie ir kā burvju vārdi, kas melnu dara baltu, netīrumus – par zeltu. Tie spēj nožēlojamo pirmgrēka skartā cilvēka tēlu pārvērst varonī, īstā Lieldienu cilvēkā. Ja visi, kuri uzdrošinās valkāt Kristus vārdu, liktu šo domu pie sirds, tiktu atspēkoti ateista un kristiešu izsmējēja Frīdriha Nīcšes “anti-vārdi”: “Ak, ja vien šie atpestītie izskatītos atpestītāki!” Lieldienu vigilijas centrālais izteikums spēj mūs veidot par patiesi atpestītajiem, kuri dzīvo “Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū” (Rom. 6:11). Būt atpestītam ir visbūtiskākā žēlastība zemes bērnu dzīvē (vārds Ādams ebrejiski nozīmē “sarkanbrūnā zeme”), tā viņus padara par “Dieva saimes locekļiem” (Ef. 2:19). Vārdi “Ak, laimīgā vaina!” apraksta visīstāko laimi, kas par spīti visam grēkam, ļaunumam un vainai nāk pie mums.

Protams, nav runa par kādu mazumiņu skropstu tušas un lūpu zīmuli mūsu dvēseles vieglai kosmētiskai apstrādei. Tai katra ziņā jābūt operācijai, kas likvidē pašu ļaunuma sakni. Par to – neliels stāstiņš. Kāds Dienvidāfrikas zemnieks bija noķēris ērgli. Tā kā viņam nebija šim gaisa karalim piemērota būra, to ielaida vistu kūtī. Ērglis nu tupēja pie mājputniem un knābāja graudus kā tie. Pie zemnieka atnāca ciemos draugs. Saimnieks nu lielījās: “Es esmu no ērgļa izaudzinājis vistu.” Ciemiņš tam atbildēja: “Tam gan es nekad neticēšu.” “Es tev to parādīšu,” tā saimnieks un veda viesi kūtī. Bija vakars, un nudien izskatījās, ka saimniekam taisnība. Bet ciemiņš nepadevās: “Deram, ka ērglis vienmēr paliks ērglis.” Saderēja. Agri nākamajā rītā abi devās kūtī, ciemiņš uztupināja sagūstīto putnu uz rokas, izgāja laukā un izstiepa roku. Ērglis sajuta svaigo rīta gaisu un paraudzījās pār kalniem austošās gaismas staros. Viņā uzbangoja dzīvība, viņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā saulei pretī.

Šī līdzība ir par ikvienu no mums. Katrs kristietis savās kristībās saņem ērgļa sirdi, lai caur Dieva žēlastību varētu pacelties debesu augstumos. Taču ikdienā un mūsu sīkajā un haotiskajā uz izdevīgumu un pašlabumu virzītajā domāšanā un egocentrismā mēs kā vistas knābājam no zemes un dažus salasītos graudus turam par radības zeltu un dimantiem. Mūsu garīgajā laiskumā, atkarībā no baudām un zemes labumiem mēs mazinām vai pat zaudējam mūsu neizdzēšamā kristības zīmoga – mūsu neiznīcināmās mūžīgās identitātes – spožumu un dižciltību.

Caur īstu mīlestību uz ticības patiesībām, caur neatlaidīgu cenšanos pēc tikumiem mēs paceļamies no zemes putekļiem, atdarām mūsu sirdi debešķīgās gaismas un mūžīgās gaismas saulstariem, kā sacīts: “Reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas augļi ir labums un taisnība, un patiesība.” (Ef. 5:8,9). Un tā mēs varam no jauna atklāt cildenumu un skaistumu – kristības žēlastības dāvanu, ko nesam savās dvēselēs, no jauna apjēgt “laimīgās vainas” cēlo saturu un patiesi dzīvot kā cilvēki, kas kopā ar Kungu ir augšāmcēlušies.

Baznīca dzirkstī no prieka par Pestītāju un gribētu aizraut visus līdzi savai gaviļu dziesmai: “Šī ir tā nakts, kurā, sarāvis nāves valgus, Kristus kā uzvarētājs cēlās augšā no kapa. […] Ak, apbrīnojamā tava, Kungs, labvēlība pret grēcīgo cilvēku, ak, neaptveramais tavas mīlestības lielums: lai atpirktu kalpu, tu atdevi Dēlu! Ak, patiesi nepieciešamais Ādama pārkāpums, kas ar Kristus nāvi tiki izdeldēts! Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies pasaulei tādu Pestītāju!” Kurš gan domātājs, kurš filozofs, kurš pasaules lāpītājs uzdrošinātos izrunāt šādus vārdus? Kura reliģija var “atļauties” šādu slavas dziesmu? Tikai kāda, kas ir dievišķa, nē – dievišķā, vienīgā patiesā!


M. Vildfeiera raksta turpinājums tuvākajā laikā sekos. Tagad pats Exsultet dziedājuma teksts.

Exsúltet iam angélica turba cælórum: exsúltent divína mystéria: et pro tanti Regis victória tuba ínsonet salutáris.
Gáudeat et tellus, tantis irradiáta fulgóribus: et ætérni Regis splendóre illustráta, tótius orbis se séntiat amisísse calíginem.
Lætétur et mater Ecclésia, tanti lúminis adornáta fulgóribus: et magnis populórum vócibus hæc aula resúltet.
Quaprópter astántes vos, fratres caríssimi, ad tam miram huius sancti lúminis claritátem, una mecum, quæso, Dei omnipoténtis misericórdiam invocáte. Ut, qui me non meis méritis intra Levitárum númerum dignátus est aggregáre, lúminis sui claritátem infúndens, cérei huius laudem implére perfíciat. Per Dóminum nostrum Iesum Christum Fílium suum, qui cum eo vivit et regnat in unitate Spíritus Sancti, Deus, per ómnia sǽcula sæculórum.
Lai līksmo nu debesu eņģeļu pulks, lai līksmo dievišķie noslēpumi, un par lielā karaļa spīdošo uzvaru lai gaiši atskan bazūnes balss. Arī zeme lai priecājas, atmirdzot debesu spožumā; lai zina visa pasaule – starojot mūžīgā karaļa gaismā – ka zudusi tumsa, kas apsedza to. Lai priecājas arī māte Baznīca, savā mirdzošā gaismas rotā, un lai šī svētnīca līksmi pildās ļaužu pulka skaļajām gavilēm.
Tāpēc, vismīļie brāļi, kas stāvat šīs svētās gaismas brīnumainajā spožumā, es lūdzu jūs kopā ar mani piesaukt visvarenā Dieva žēlsirdību, lai viņš, kurš ne manu nopelnu dēļ visžēlīgi pievienojis mani savu levītu pulkam, ieliedams savas gaismas spožumu ļauj izdziedāt šīs sveces slavu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu savu Dēlu, kurš ar viņu dzīvo un valda Svētā Gara vienībā Dievs visos mūžu mūžos.
R. Amen.
V. Dóminus vobíscum.
R. Et cum spíritu tuo.
V. Sursum corda.
R. Habémus ad Dóminum.
V. Grátias agámus Dómino Deo nostro.
R. Dignum et iustum est.
Kungs lai ir ar jums.
Un ar tavu garu.
Paceliet augšup sirdis.
Mēs esam tās pacēluši uz Kungu.
Pateiksimies Kungam, mūsu Dievam.
Tas ir cienīgi un pareizi.
Vere dignum et iustum est, invisíbilem Deum Patrem omnipoténtem Filiúmque eius unigénitum, Dóminum nostrum Iesum Christum, toto cordis ac mentis afféctu et vocis ministério personáre.
Qui pro nobis ætérno Patri Adæ débitum solvit, et véteris piáculi cautiónem pio cruóre detérsit.
Hæc sunt enim festa paschália, in quibus verus ille Agnus occíditur, cuius sánguine postes fidélium consecrántur.
Hæc nox est, in qua primum patres nostros, fílios Israel edúctos de Ægypto, Mare Rubrum sicco vestígio transíre fecísti.
Hæc ígitur nox est, quæ peccatórum ténebras colúmnæ illuminatióne purgávit.
Hæc nox est, quæ hódie per univérsum mundum in Christo credéntes, a vítiis sæculi et calígine peccatórum segregátos, reddit grátiæ, sóciat sanctitáti.
Hæc nox est, in qua, destrúctis vínculis mortis, Christus ab ínferis victor ascéndit.
Nihil enim nobis nasci prófuit, nisi rédimi profuísset.
O mira circa nos tuæ pietátis dignátio! O inæstimábilis diléctio caritátis: ut servum redímeres, Fílium tradidísti!
O certe necessárium Adæ peccátum, quod Christi morte delétum est!
O felix culpa, quæ talem ac tantum méruit habére Redemptórem!
O vere beáta nox, quæ sola méruit scire tempus et horam, in qua Christus ab ínferis resurréxit!
Hæc nox est, de qua scriptum est: Et nox sicut dies illuminábitur: et nox illuminátio mea in delíciis meis.
Huius ígitur sanctificátio noctis fugat scélera, culpas lavat: et reddit innocéntiam lapsis et mæstis lætítiam. Fugat ódia, concórdiam parat et curvat impéria.
Patiesi cienīgi un pareizi ir, ka mēs no visas sirds un gaviļpilnām balsīm slavējam neredzamo Dievu, visvareno Tēvu un viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Viņš par mums atdeva mūžīgajam Tēvam Adama parādu un seno grēka parādzīmi dzēsa ar savām asinīm.
Lūk, tagad ir Lieldienu svētki, kuros viņš — patiesais Jērs tika nonāvēts un ar viņa asinīm tika svētītas ticīgo mājas.
Šī ir tā nakts, kurā mūsu tēvi, lzraēļa dēli, ceļā no Ēģiptes zemes sausām kājām pārgāja pār Sarkano jūru.
Šī, lūk, ir tā nakts, kas ar gaismas mākoni izklīdināja grēka tumsu.
Šī ir tā nakts, kas šodien Kristum ticīgos visā pasaulē, atbrīvotus no netikumiem un grēka varas, ietērpj žēlastībā, pievieno svētajiem.
Šī ir tā nakts, kurā, sarāvis nāves valgus, Kristus kā uzvarētājs cēlās augšā no kapa.
Mums nebūtu jēgas piedzimt, ja mēs netiktu atpestīti.
Ak, apbrīnojamā Tava, Kungs, labvēlība pret grēcīgo cilvēku, ak, neaptveramais tavas mīlestības lielums: lai atpirktu kalpu, Tu atdevi Dēlu!
Ak, patiesi nepieciešamais Ādama pārkāpums, kas ar Kristus nāvi tiki izdeldēts!
Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies pasaulei tādu Pestītāju!
Ak, patiesi svētīgā nakts, kam vienīgai bija lemts zināt Kristus augšāmcelšanās laiku un stundu.
Šī ir tā nakts, par kuru ir rakstīts: Un nakts kļūs gaiša kā diena, un šī nakts būs mana gaisma un līksmība.
Šīs nakts svētdarītāja vara izdzēš noziegumus, nomazgā vainas, atjauno nevainību kritušiem grēkos un dāvā noskumušiem prieku. Tā aizdzen naidu, ienes saticību un pazemina varenos.
In huius ígitur noctis grátia, súscipe, sancte Pater, laudis huius sacrifícium vespertínum, quod tibi in hac cérei oblatióne solémni, per ministrórum manus de opéribus apum, sacrosáncta reddit Ecclésia.
Sed iam colúmnæ huius præcónia nóvimus, quam in honórem Dei rútilans ignis accéndit.
Qui, lícet sit divísus in partes, mutuáti tamen lúminis detrimenta non novit. Alitur enim liquántibus ceris, quas in substántiam pretiósæ huius lámpadis apis mater edúxit.
Tāpēc šajā žēlastību pilnajā naktī pieņem, Kungs Dievs, šo vakara slavas upuri, ko Tev svinīgi upurējot šo sveci, ar savu kalpu rokām no bišu vākuma sniedz svētā Baznīca.
Bet mēs nu saprotam šīs vaska sveces attēloto līdzību, kuru Dieva godam iededz spīdošā uguns.
Tā dāvā visiem savu gaismu un tomēr neko nezaudē no sava mirdzuma. Jo to baro kūstošais vasks, ko bišu māte sagatavojusi šī dārgā gaismekļa būvei.
O vere beáta nox, in qua terrénis cæléstia, humánis divína iungúntur!
Orámus ergo te, Dómine, ut céreus iste in honórem tui nóminis consecrátus, ad noctis huius calíginem destruéndam, indefíciens persevéret. Et in odórem suavitátis accéptus, supérnis lumináribus misceátur.
Flammas eius lúcifer matutínus invéniat: ille, inquam, lúcifer, qui nescit occásum. Christus Fílius tuus, qui, regréssus ab ínferis, humáno géneri serénus illúxit.
Ak, patiesi svētīgā nakts, kurā zemei tiek dāvātas debesis, cilvēkiem – dievišķība.
Tāpēc, Kungs, mēs tevi lūdzam, lai šī tava vārda godam svētītā svece, izklīdinot šīs nakts tumsu, nepārtrauktu degt un mirdzēt, un, tevis pieņemta kā patīkama smarža, sajauktos ar spīdekļiem debesīs.
Lai uzlecošais rīta auseklis redz vēl tās liesmu, auseklis, kas rieta nepazīst; tas, atgriezies no nāves valstības, Kristus Tavs Dēls, kas, atgriezies no nāves vaistības, gaiši mirdz pār cilvēku cilti.
Precámur ergo te, Dómine: ut nos fámulos tuos, omnémque clerum, et devotíssimum pópulum: una cum beatíssimo Papa nostro N. et Antístite nostro N. quiéte témporum assídua protectióne régere, gubernáre, et conserváre dignéris.
Réspice étiam ad eos, qui nos in potestáte regunt, et, ineffábili pietátis et misericórdiae tuae múnere, dírige cogitatiónes eórum ad iustítiam et pacem, ut de terréna operositáte ad caeléstem pátriam pervéniant cum omni pópulo tuo.
Per eundem Dóminum nostrum Iesum Christum Fílium tuum, qui tecum vivit et regnat in unitate Spíritus Sancti, Deus, per ómnia sǽcula sæculórum.
R. Amen.
Tāpēc mēs Tevi lūdzam, Kungs, lai Tu mūs – Tavus kalpus, visu garīdzniecību, kā arī Tev padevīgo tautu, līdz ar mūsu Svēto Tēvu Pāvestu N. un mūsu bīskapu N. – dāvājot mierīgus laikus visžēlīgi vadi, sargi un pasargi.
Uzlūko arī tos, kas pār mums savā pilnvarā valda, un Tavas neizsakāmās labvēlības un žēlsirdības spēkā vadi viņu domas uz taisnīgumu un mieru, lai pēc darbošanās zemes virsū viņi nonāktu debesu tēvijā kopā ar visu Tavu tautu.
Caur to pašu mūsu Kungu Jēzu Kristu Tavu Dēlu, kurš ar Tevi dzīvo un valda Svētā Gara vienībā Dievs visos mūžu mūžos.
R. Amen.
Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Lieldienas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s