Kristus atver elles vārtus un atbrīvo Vecās Derības taisnos (www.breviary.net)

Lieldienu Vigilijas Sv. Mise Lielajā Sestdienā iesākas ar uguns svētīšanu, no kuras tiek iedegta un pasvētīta Lieldienu svece. Šīs ceremonijas laikā diakons dzied īpašu dziedājumu, ko pazīst pēc tā pirmā vārda “Exsultet” (“Lai līksmo”), bet tas ir ticis saukts arī Laus cerei (Sveces slavinājums) vai Praeconium paschale (Lieldienu daudzinājums). Šajā tekstā “liturģijas valoda paceļas tādos augstumos, kam grūti atrast paralēli kristīgajā literatūrā” (Katoļu enciklopēdija). Šogad piedāvājam lasītājiem vācu priestera Mihaēla Vildfeiera (Wildfeuer) pārdomas izejot no virsrakstā liktās paradoksālās frāzes, kas ņemta no dziedājuma teksta. Autors tālāk aplūko cilvēka kritušo un atpestīto stāvokli un Dieva žēlastības darbību tajā. Raksts vācu valodā publicēts žurnālā Una Voce Korrespondenz, 2007. g. 2. numurā, 67.–80. lpp., un tulkojums šeit ar dažiem īsinājumiem publicēts ar izdevēja Una Voce Deutschland laipnu atļauju. Kopā ar raksta pirmo daļu publicējam pašu “Exsultet” tekstu latīniski un (liekas, pirmoreiz visā garumā) latviski.

Šķietami paradoksālais izsauciens “Ak, laimīgā vaina!” (“O felix culpa!”) izskan liturģiskā gada kulminācijā, visu svētku svētkos, vissvētajā Lieldienu naktī vienā no skaistākajām liturģiskajām slavas dziesmām “Exsultet“. Šis teksts nāk no gara milža Augustīna. Tam, kuram piemīt dziļa izpratne, tie ir kā burvju vārdi, kas melnu dara baltu, netīrumus – par zeltu. Tie spēj nožēlojamo pirmgrēka skartā cilvēka tēlu pārvērst varonī, īstā Lieldienu cilvēkā. Ja visi, kuri uzdrošinās valkāt Kristus vārdu, liktu šo domu pie sirds, tiktu atspēkoti ateista un kristiešu izsmējēja Frīdriha Nīcšes “anti-vārdi”: “Ak, ja vien šie atpestītie izskatītos atpestītāki!” Lieldienu vigilijas centrālais izteikums spēj mūs veidot par patiesi atpestītajiem, kuri dzīvo “Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū” (Rom. 6:11). Būt atpestītam ir visbūtiskākā žēlastība zemes bērnu dzīvē (vārds Ādams ebrejiski nozīmē “sarkanbrūnā zeme”), tā viņus padara par “Dieva saimes locekļiem” (Ef. 2:19). Vārdi “Ak, laimīgā vaina!” apraksta visīstāko laimi, kas par spīti visam grēkam, ļaunumam un vainai nāk pie mums.

Protams, nav runa par kādu mazumiņu skropstu tušas un lūpu zīmuli mūsu dvēseles vieglai kosmētiskai apstrādei. Tai katra ziņā jābūt operācijai, kas likvidē pašu ļaunuma sakni. Par to – neliels stāstiņš. Kāds Dienvidāfrikas zemnieks bija noķēris ērgli. Tā kā viņam nebija šim gaisa karalim piemērota būra, to ielaida vistu kūtī. Ērglis nu tupēja pie mājputniem un knābāja graudus kā tie. Pie zemnieka atnāca ciemos draugs. Saimnieks nu lielījās: “Es esmu no ērgļa izaudzinājis vistu.” Ciemiņš tam atbildēja: “Tam gan es nekad neticēšu.” “Es tev to parādīšu,” tā saimnieks un veda viesi kūtī. Bija vakars, un nudien izskatījās, ka saimniekam taisnība. Bet ciemiņš nepadevās: “Deram, ka ērglis vienmēr paliks ērglis.” Saderēja. Agri nākamajā rītā abi devās kūtī, ciemiņš uztupināja sagūstīto putnu uz rokas, izgāja laukā un izstiepa roku. Ērglis sajuta svaigo rīta gaisu un paraudzījās pār kalniem austošās gaismas staros. Viņā uzbangoja dzīvība, viņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā saulei pretī.

Šī līdzība ir par ikvienu no mums. Katrs kristietis savās kristībās saņem ērgļa sirdi, lai caur Dieva žēlastību varētu pacelties debesu augstumos. Taču ikdienā un mūsu sīkajā un haotiskajā uz izdevīgumu un pašlabumu virzītajā domāšanā un egocentrismā mēs kā vistas knābājam no zemes un dažus salasītos graudus turam par radības zeltu un dimantiem. Mūsu garīgajā laiskumā, atkarībā no baudām un zemes labumiem mēs mazinām vai pat zaudējam mūsu neizdzēšamā kristības zīmoga – mūsu neiznīcināmās mūžīgās identitātes – spožumu un dižciltību.

Caur īstu mīlestību uz ticības patiesībām, caur neatlaidīgu cenšanos pēc tikumiem mēs paceļamies no zemes putekļiem, atdarām mūsu sirdi debešķīgās gaismas un mūžīgās gaismas saulstariem, kā sacīts: “Reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas augļi ir labums un taisnība, un patiesība.” (Ef. 5:8,9). Un tā mēs varam no jauna atklāt cildenumu un skaistumu – kristības žēlastības dāvanu, ko nesam savās dvēselēs, no jauna apjēgt “laimīgās vainas” cēlo saturu un patiesi dzīvot kā cilvēki, kas kopā ar Kungu ir augšāmcēlušies.

Baznīca dzirkstī no prieka par Pestītāju un gribētu aizraut visus līdzi savai gaviļu dziesmai: “Šī ir tā nakts, kurā, sarāvis nāves valgus, Kristus kā uzvarētājs cēlās augšā no kapa. […] Ak, apbrīnojamā tava, Kungs, labvēlība pret grēcīgo cilvēku, ak, neaptveramais tavas mīlestības lielums: lai atpirktu kalpu, tu atdevi Dēlu! Ak, patiesi nepieciešamais Ādama pārkāpums, kas ar Kristus nāvi tiki izdeldēts! Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies pasaulei tādu Pestītāju!” Kurš gan domātājs, kurš filozofs, kurš pasaules lāpītājs uzdrošinātos izrunāt šādus vārdus? Kura reliģija var “atļauties” šādu slavas dziesmu? Tikai kāda, kas ir dievišķa, nē – dievišķā, vienīgā patiesā!

M. Vildfeiera raksta turpinājums tuvākajā laikā sekos. Tagad pats Exsultet dziedājuma teksts.