Lieldienu laikam ritot uz beigām, tagad pabeidzam publicēt pr. M. Vildfeiera raksta fragmentus ar pārdomām par Lieldienu Vigilijas dziedājumu Exsultet un Dieva žēlastības pārpilnību, ko Viņš dāvā grēkā kritušajai cilvēcei. Iepriekš šajā vietnē jau bija publicēts Lieldienu Vigilijas dziedājuma Exsultet pilnā teksta latviskojums, kā arī pirmā daļa pr. M. Vildfeiera pārdomām par šo tekstu. Uz šā gada Lieldienu vigiliju iznāca tulkojuma otrā daļa. Un nu – nobeigums.

B. E. Peress Muriļo (1618 – 1682) “Pazudušā dēla atgriešanās” (reprodart.com)

Šī ir mācība par žēlastības pārpilnību (superabundantia); abundare nozīmē “plūst pāri”, superabundare – “plūst pāri bez mēra, aumaļām”. Izpirkšanas mērs tālu pārsniedz grēka mēru. Grēka izraktā nelaimes bedre ne tikai tiek piepildīta līdz sākotnējam līmenim, bet ar kaudzi, kas slejas augšup kā laimīgais pestīšanas kalns. Un tas tāpēc, ka vainas izpircējs ir nevis cilvēks, bet gan Dievcilvēks. Un Dievs var tikai rīkoties dievišķi; viņu dāsnumā neviens nevar pārspēt. […]

Žēlastības pārpilnība garantēta

Kāpēc gan mums tik grūti būt dziļi pārliecinātiem par nodrošināto žēlastības pārpilnību un tādēļ iekšēji aplaimotiem? Domāju, ka problēma ir lūk kur: sākotnējā stāvokļa žēlastības zudumu gan ar uzviju kompensē gandarīšanas žēlastība, taču ārdabisko dāvanu zudums saglabājas. Citiem vārdiem, kristīts bērns gan ir Dieva mīlēts, tomēr uz viņa kā nobrāzumi paliek pirmgrēka sekas. Tēlaini sakot, kristītais gan sirdī dzīvo debesīs (sal. Fil. 3:20), debesu Tēva klēpī, bet ar kājām stāv zemes dubļos. Tas ir kā līdz izturības robežai nospriegots loks, polarizācija, kur diemžēl daudziem kristiešiem spēcīgāks ir uz leju velkošais pols. Tikai ar neatlaidīgu vingrināšanos parastajos tikumos un arvien stiprāku ticību debesu pols pamazām kļūst noteicošais un tiek sasniegta “laimīgās vainas” svētlaime.

Apstiprinot teikto, es vēlētos parādīt četrējādu pielietojumu mācībai par žēlastības pārpilnību.

1. Attiecībā uz ikvienu dvēseli. Mācība par “laimīgo vainu” protams attiecas ne tikai visas radības kopīgo gandarīšanu caur Dievcilvēku Jēzu Kristu, kuras dēļ Dievs Tēvs atkal at patiku uzlūko “attaisnoto Visumu”, bet arī uz ikvienu grēksūdzi, pat uz katru grēcinieka nožēlas aktu. Mūsu Kungs pats saka: “Debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag” (Lk. 15:7). Sv. Pijs no Pjetrelčīnas (Padre Pio) tik aizkustinoši to pasaka: “Katrs nožēlots grēks ir kā pērle mūsu debesu kronī.” Kādam manam ģimnāzijas klasesbiedram bija tante, kura pēc katras savas grēksūdzes izejot uz ielas pirmajam pretimnācējam uzdāvināja desmit vācu markas tikai aiz laimes, ka varējusi izsūdzēt grēkus. Vai var būt Sv. Augustīna domai vēl skaistāks apstiprinājums?
2. Attiecībā uz laulību. Paradīzē – tā varētu pieņemt (bet nevaru to šeit sīkāk iztirzāt) – vīrieša un sievietes eksistence un viņu savstarpējā mīlestība bija atspulgs dievišķajai mīlestībai starp Tēvu un Dēlu. Tā bija dabiskās laulības cieņa. Caur grēkā krišanu laulāto statuss pārvērtās par nosodīto statusu. (Vācu vārdu spēle “Ehestand zum Wehestand“. –Tulk. piez.) Sākotnējā laime un pirmgrēka nelaime ir visciešākajā veidā saistīti. Kā arābu sakāmvārdā: “Laulība līdzinās aplenktam cietoksnim. Tie, kas atrodas ārpusē, grib tikt iekšā, un tie, kas atrodas iekšā, grib tikt ārā.” Kādas gan nejēdzības notiek dzimumdzīvē un laulībā cilvēku kritušajā stāvoklī! Caur pestīšanu Paradīzes stāvoklis netiek atjaunots; pirmgrēka ievainojumi paliek, ka arī noved pie visiem zināmajām laulības krīzēm. Taču žēlastība tiek atjaunota pārpilnībā: laulība tiek pacelta sakramenta augstumos, un sakramentālā “ekstra” izpaužas tajā, ka kristiešu savienība uz mūžu kļūst par atspulgu Kristus un Baznīcas mīlestībai (sal. Ef. 5:31f) – Ģertrūdes fon Lefortas vārdiem sakot, “gandrīz biedējoša analoģija” – katrā ziņā kaut kas augstāks nekā laulība Paradīzē.
3. Attiecībā uz priesterību. Ādams paradīzē izpildīja arī priestera amatu un izpildīja slavas, pielūgsmes un pateicības kulta kalpojumu Dievam. Kritusī priesterība – es runāju par pagānisko, ne par Vecās Derības priesterību, kas jau bija Jaunās Derības priesterības pirmtēls – bija ļoti izkropļota. Lai atceramies tikai perversos priekšstatus par dievišķo – pagānu elkus, kas ir Visaugstā un Visusvētā apvainojumi, un briesmīgos cilvēku upurēšanu vai tempļa prostitūciju un tamlīdzīgas lietas. Caur pestīšanu tiek iedibināta priesterība, kas tālu pārsniedz to, kāda bija Paradīzē: katoļu priesteris ir “otrs Kristus”, “Dievs starp cilvēkiem”, greznots ar dievišķām pilnvarām – konsekrācijas un absolūcijas varu. Viņa priesterība ir tā pati, kas Dievcilvēka priesterība. Ja blakus atrastos divi biktskrēsli un vienā no tiem grēksūdzes uzklausītu pats Pestītājs, otrā – katoļu priesteris, tad attiecībā uz grēku atlaišanas varu […] būtu pilnīgi vienalga, kurā no abiem biktskrēsliem grēcinieks būtu nonācis. Turklāt – atšķirībā no Paradīzes priesterības – Jaunās Derības priesteris ir jaunavīgs, jo viņš bezgalīgi intīmi pieder Dievam un ir kā salaulāts ar Viņu.
   Kāds cēlums! Kāda cieņa! Un taču arī priesteri, un tieši viņi, nes savas priesterības dārgumus “māla traukos” (2 Kor. 4:7). Varbūt tieši mūsu laikos tas īpaši skaidri parādās. Kauns pat pieminēt medijos nonākušos dieva kalpu skandālus.
4. Attiecībā uz Mariju. Vissvētās Jaunavas kā otrās Ievas personā žēlastības pārbagātība parādās īpašā spožumā, ja tikai mēs kaut nedaudz salīdzinām viņu ar pirmo Ievu, proti – pirms grēkā krišanas. Ieva bija vīra sieva; Marija ir Sv. Gara līgava. […] Ieva bija zemes valdniece; Marija ir debesu un zemes karaliene. Ieva bija žēlastības pilna, bet zemāka par eņģeļiem; Marija ir žēlastības pilna, bet augstāka par eņģeļiem, tuvāk Dievam pat nekā eņģeļi. Ieva bija bezvainīga ņemta no vīra ribas, t. i. bezvainīga no bezvainīgā, kā tuple tulpju dobē; Marija turpretī ir bezvainīgi ieņemta no diviem grēcīgiem vecākiem, zināmā mērā kā roze uz kompostkaudzes. Ieva bija skaista; Marija skaistāka, jo “skaistākā no visām”. Ieva bija (potenciāli) visu cilvēku māte, viņas pēcnācējiem bija jānāk no asinīm, no miesas iegribas, no vīra gribas; Marija ir Dieva māte, viņas pēcnācējs ir cēlies “no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas” (Jņ. 1:13). Katrā ziņā mēs saskatām otrajā Ievā nesalīdzināmu paaugstinājumu pār pirmo. Bet Marijas taču nebūtu, ja nebūtu bijis grēka.

Tēvs, es esmu grēkojis

Darīsim kā pazudušais dēls. Viņš, kurš pieprasīja savu mantojuma daļu, devās svešumā un ar netiklēm izšķieda savu mantu, nāk atpakaļ pie tēva. Un tēvs jau stāv un gaida, atpleš rokas un spiež pie savas sirds to, kurš nāk no mēslu bedres burtiskā un morāliskā ziņā. Tam, kurš neuzdrīkstējās tēvam acīs paskatīties un teica: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu (Lk. 15:21),” tēvs neveltī ne mazāko pārmetumu; viņš nesaka: “Ej uz cūkkūti un to iztīri!” Nē, gluži otrādi – viņš dabū skaistāko apģērbu un gredzenu, labākais no barotajiem teļiem tiek nokauts, un tad – dejas un mūzika. Jā, arī mums tā Lieldienās jāsūdz grēki – ar dejām un mūziku (tikai lūdzu, ne es to saku, to saka svētais Evaņģēlijs), – tad mēs būsim sapratuši izteicienu par “laimīgo vainu.”