Tradicionālā svētdienas Sv. Mise Ogrē 2022. g. 28. augustā

Pelegrí Clavé i Roqué (1811–1880) “Žēlsirdīgais samarietis”

12. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 28. augustā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Šo svētdienu varētu saukt arī par Žēlsirdīgā samarieša svētdienu pēc tajā lasāmās evaņģēlija perikopes (Lk. 10:23–37), taču tikpat labi arī par Gara un burta svētdienu no apustuļa Pāvila vēstules lasījuma (2 Kor. 3:4–9). Katrā ziņā abi lasījumi savā kopsakarā liek pārdomāt Vecās un Jaunās derības saiknes.

“Burts nonāvē, bet gars dara dzīvu”, – šos daudz dzirdētos apustuļa vārdus dominikāņu tēvs Marko Saless komentē baznīctēvu atziņu gaismā:

“Apustulis un viņa biedri ne tikai visu[, kas viņiem ir,] ir saņēmuši no Dieva, bet Dievs viņus ir darījis „spējīgus kalpot”, t.i., piešķīris viņiem dāvanas, kas nepieciešamas, lai viņi būtu cienīgi Jaunās derības kalpi – derības, ko Dievs Jēzū Kristū noslēdzis ar cilvēci (Jer. 31:31+, Ebr. 9:15), iepretim Vecajai derībai, ko Dievs ar izraelītiem noslēdza ar Mozus starpniecību. Burts un gars – lūk abu derību raksturojumi. Vecā tika dibināta uz „burta” jeb rakstītā likuma, kas norādīja uz labo, kas jādara, un ļauno, no kā jāvairās, tomēr nepiešķirot tam nepieciešamo žēlastību. Turpretī Jaunajā derībā tiek dots Svētais Gars, kas mūsu sirdīs ielej Dieva mīlestību (Rom. 5:5), kurā ir bauslības pilnība, mīlestību, kura dara vieglus pat visgrūtākos uzdevumus un padara iespējamu izpildīt visus Dieva baušļus (sal. Jņ. 1:17, Rom. 2:29, 7:5, Ebr. 10:29, u.t.t.) „Burts nokauj …”, tāpēc apustuļiem jāsludina jaunais likums, ne vairs vecais. Vecais likums pats par sevi bija labs (Rom. 7:12), bet tā mazspējas un cilvēka samaitātības dēļ tas kļūst par nāves iemeslu (Rom. 7:7–13, 1. Kor. 15:56). Jaunajā likumā turpretī tiek dota žēlastība, ar kuru cilvēks var izpildīt baušļus un tā nonākt mūžīgajā dzīvē (Rom. 8:10+).” (La Sacra Bibbia commentata da P. Marco M. Sales, Torino, 1925, Vol. II, p. 199.)

“Ar trim argumentiem apustulis tālāk parāda, cik ļoti apustuļu kalpojums ir pārāks par Mozus kalpojumu. Pirmais arguments attiecas uz godību, kas apvij vienu un otru. [..] „Godība” attiecas uz gadījumu, kad Mozum nokāpjot no Sinaja kalna ar bauslības plāksnēm rokās viņa seja mirdzēja (Iz. 34:29) tā, ka [„Izraeļa bērni nevarēja skatīties”. Šī pēdējā detaļa nav Vecajā Derībā minēta], bet apustulis to pārņēmis no tradīcijas, ko starp citu fiksējis arī Filons (Mozus dzīve, 3). Tas bija pārejošs mirdzums, kas ne tikai izdzisa līdz ar Mozus nāvi, bet vispār neturpinājās ilgi, kā lasām Iziešanas grāmatā, taču tam bija jāparāda Mozus kalpojuma diženums. Tātad, ja jau nāves kalpojums bija tik godpilns, tad kādā godībā gan atspīdēs Gara kalpojums, t.i., apustuliskais kalpojums, caur ko tiek piešķirts Svētais Gars un pārdabiskā žēlastības un godības dzīve? [Tekstā lietotais] nākotnes laiks attiecas uz godību, ko laiku beigās Dievs dos Jaunās derības kalpiem.” (turpat)

Apustuļa vēstules lasījuma kontekstā Baznīca šajā Sv. Misē piedāvā skatīt arī pazīstamo evaņģēlija līdzību par žēlsirdīgo samarieti. “Līdzās literārajai nozīmei Baznīcas tēvi šai līdzībai devuši arī mistisko interpretāciju. Piekautais cilvēks pārstāv kritušo cilvēci, kam nolaupīta sākotnējā taisnība, kurš ievainots dabiskajās spējās un padzīts no Paradīzes zemes virsū. Priesteris un levīts apzīmē Veco derību, kas nespēj piedāvāt līdzekli pret cilvēces postu. Tomēr atnāca Jēzus Kristus, kuru jūdi nicinot sauca par samarieti, kurš nostājās līdzās aplaupītajam un ievainotajam cilvēkam, pārsēja tā brūces, tās apslacījis ar eļļu un vīnu – saviem sakramentiem, – un nogādāja viņu savā Baznīcā, uzticot tur viņa aprūpi saviem kalpotājiem un apsolot tiem atlīdzību par visu, ko tie būs darījuši viņa labā.” (La Sacra Bibbia commentata da P. Marco M. Sales, Torino, 1911, Vol. I, p. 267.)

Ofertorija dziedājums arī turpina augšminēto sakarību izgaismošanu ar tekstu no Iziešanas grāmatas (Iz. 32:11,13,14) par to, kā Mozus aizlūdz par savu tautu, kad tā bija apgrēkojusies, pielūdzot zelta teļa attēlu, kādēļ arī Dievs solīja to iznīcināt. “Lielais vadonis apelē pie patriarhu nopelniem un apsolījumiem, kas tiem bija doti. Šie vārdi iežēlina Dievu, kas mums parāda, ka katoliskā mācība par svēto piesaukšanu ir leģitīma un derīga, un arī pamatota Sv. Rakstos. Dziļākais pamats svēto nopelnu piemērojamībai mūsu labā ir tas, ka visi kopā esam viena miesa ar tās galvu – Kungu Kristu. Šī katoļu dogma par svēto sadraudzību ir maz apcerēta pat no daudzu dievbijīgu personu puses, kuras arī nespēj izvairīties no mūslaikos īpaši izteiktās tieksmes ieslēgties postošā individuālismā. Viņi žēlojas par savu postu un nepilnīgo kalpošanu Dievam. Tomēr cik gan daudz drosmes un mierinājuma viņiem varētu dot doma, ka viņu pūliņi nav tik izolēti, kā viņiem liekas, bet gan tiem ir daļa pie visas Baznīcas svētuma, no kura tie gūst neaptveramu efektivitāti.” (Kard. Šusters, Liber sacramentorum, 5. sēj. 147. lpp.)

Šis ieraksts tika publicēts Baznīca Latvijā, Liturģiskais_gads. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s