Konstances koncilam – 600. Bīskapa A. Šnaidera sprediķis

Konstances Doms (Wikimedia Commons)

Konstances Doms (Wikimedia Commons)

Lieldienu laika noslēgumā atskatīsimies uz kādu šīs liturģiskās sezonas notikumu Vācijā. Šā gada 16. aprīlī Vācijas dienvidu pilsētā Konstancē norisinājās laju apvienības “Pro Missa Tridentina” (PMT) gada sapulce. Šī apvienība ir viena no divām Vāciju pārstāvošajām nacionālajām asociācijām Starptautiskajā Federācijā “Una Voce”. Sapulces ietvaros Konstances Domā tika noturēta svinīga Pontifikālmise Romas rita tradicionālajā formā, ko upurēja PMT viesis no Kazahijas, Astanas palīgbīskaps Atanasijs Šnaiders (par viņa darbību jau šeit bijis rakstīts). Sv. Misi tiešraidē rādīja katoļu televīzijas kanāls k-tv (videoieraksts).

Konstances Doms no 6. gs. līdz pat diecēzes sadalīšanai 1821. gadā kalpoja kā bīskapa katedrāle. Pirms 600 gadiem – daudzās sesijās ar pārtraukumiem no 1415. līdz 1418. gadam – tajā norisinājās Konstances ekumēniskais koncils. Tas bija Baznīcai ļoti sarežģīts laiks. Ticības vienību apdraudēja husītu maldu mācība, bet par pāvestu sevi vienlaikus dēvēja divi, pēc tam pat trīs šajā amatā šķietami likumīgi ievēlēti prelāti (Lielā shizma). Veids, kā Koncila tēvi izbeidza shizmu un atjaunoja Baznīcas komūniju ar vienu vienīgo pāvestu, izraisīja teologu un kanonistu diskusijas, kas nav gluži beigušās vēl joprojām (skat. piem., nesenu pētījumu: C. Misera, Das Superioritätsdekret der fünften Sitzung des Konzils von Konstanz – Haec Sancta, Una Voce Korrespondenz, 2014, 44(2), S. 260–283.), par šīs procedūras pamatojumu un kā tā ietekmējusi vispārējā koncila un pāvesta pilnvaras un to samēru.

Konstances Koncils un tā pieredzes aktualitāte Baznīcas situācijā šodien bija arī bīskapa A. Šnaidera sprediķa galvenā tēma. Piedāvājam mūsu lasītajiem tā tulkojumu:

Surrexit Dominus vere. Alleluia! (Kungs patiesi ir augšāmcēlies, allelūja!) Mīļie brāļi un māsas Kristū! Kungs mums ir dāvājis žēlastību šajā svētajā vietā – Viņa un Viņa Mātes namā – Konstances Dievmātes Domā Viņu godināt ar visaugstāko, ko Baznīca spēj sniegt, proti, Viņa vienpiedzimušā Dēla, mūsu Kunga un Dieva Jēzus Kristus Krusta upura sakramentālo pienešanu. Mēs svinam šo augstāko Dieva pielūgsmes aktu ar to pašu ticību un pat tajā pašā ārējā formā, kā to mūsu priekšteči vairāk kā tūksoš gadu ir darījuši un kā to darīja arī Konstances koncila dalībnieki, kas pirms sešsimt gadiem norisinājās tieši šajā dievnamā.

Koncilu sasauca, lai sasniegtu trīs mērķus.
1. Baznīcas vienotība. Bija jādara gals lielajai shizmai, kura bija izraisījusi Baznīcas iekšienē īstu autoritātes anarhiju. Autoritātes un paklausības vienība bija izjaukta, jo līdzās likumīgam pāvestam bija divi antipāvesti. Pat dievbijīgi un svēti cilvēki, piem. sv. Vincents Ferrers, ne vienmēr saprata, kuram galu galā pienāktos paklausīt.

2. Ķecerību iznīdēšana. Pamazām ieviesušies to ticības maldu elementi, kurus vēlāk izplatīja Mārtiņš Luters, jau tobrīd parādījās kā subjektīvistiskās nominālistiskās filozofijas kļūdas, īpaši priesteru Džona Viklifa un Jana Husa sludinātās.

3. Dzīves tikumiskā reforma, īpaši garīdzniecības vidū. Grēks valdīja pilnā spēkā klēra un pat augstākā klēra rindās. Tomēr tajā laikā vismaz vēl zināja, kas ir grēks, un sauca lietas īstajos vārdos. Tāpēc no visām pusēm skanēja prasība pēc reformas Baznīcas locekļos un galvā. Viens no koncila dekrētiem paredzēja Romas Kūrijas reformu, jo Baznīcas disciplīnas pagrimums pat tās redzamajā centrā tobrīd bija acīmredzams. Tomēr Romas Kūrijā tolaik netika veikti nekādi iedarbīgi pasākumi pret disciplīnas sabrukumu.

Lai novērstu Baznīcas dzīvē dažādas nejēdzības – autoritātes jukas, ticības maldus, discplīnas un tikumu pagrimumu, – jāsāk ar Baznīcas vissvarīgāko darbību, proti, Dieva godināšanu, proti, ar patiesu Dieva pagodināšanu liturģijā. Ja Dievam publiskajā dievkalpojumā nedod Viņam pienācīgo visaugstāko godu, tad visi citi pat ļoti vajadzīgie reformēšanas pasākumi būs bez paliekoša efekta, – kā teikts Psalmā “Ja Kungs namu neuzceļ, velti pūlas tā cēlāji” (Ps. 126:1). Nepieciešams atkal ņemt nopietni Dievu Viņa cilvēktapšanā un Viņa svētdarošajā un miesīgajā klātbūtnē Sv. Misē, jo svētais Mises upuris ir viscēlākā un Dievam tīkamākā goddevības forma šeit uz zemes.

Konstances koncils uzreiz savā pirmajā sēdē 1414. gada 18. novembrī noteica: “Tik sarežģītā un smagā pasākumā kā Baznīcas reforma nekādā ziņā nevar paļauties uz saviem spēkiem, bet jāuzticas Dieva palīdzībai. Tāpēc jāsāk ar dievišķo kultu (a culto Divino inchoantes), un proti ar dievbijīgu Sv. Mises svinēšanu (cum devotione Missam celebrent).“ Koncils tālāk noteica, ka līdzās rūpēm par cienīgu un ticīgu Mises dievkalpojumu iedarbīgai Baznīcas reformai vēl nepieciešamas lūgšanas, gavēņi, žēlsirdības dāvanas un dievbijīgi darbi, jo pazemības un grēku nožēlas attieksme tautā izlūgs no Dieva bagātīgas žēlastības un atjaunotni Viņa Baznīcai.

Taču pareizas Dieva pielūgsmes priekšnoteikums liturģijā ir pareiza ticība. Patiesā un pilnā katoliskā ticība nāk no Dieva un tāpēc ir īstenais pamats jeb klints, uz kā balstās katra ticīgā un visas Baznīcas dzīve. Konstances koncils mums atstāja paliekošu un patiesu mācību šādā izteikumā: “No svēto tēvu rakstiem un darbiem mēs zinām, ka katolisko ticību, bez kuras, kā apustulis saka, nevar Dievam patikt (Ebr. 11:6), bieži ir apkarojuši – un tieši tie, kam šo ticību būtu vajadzējis kopt, bet arī nekaunīgi meļi, kuri augstprātīgā ziņkārībā gribēja zināt vairāk, nekā pienākas (Rom. 12:3), un dzinās pēc goda pasaulē. Pret šiem ticības maitātājiem katolisko ticību kā garīgi kareivji ar ticības vairogu (Ef. 6:16) sargāja Baznīcas ticīgie. Šāda veida garīgās cīņas priekštēls atrodams pie karotājiem, kas Israēļa tautu vadīja pret elkdievīgajiem pagāniem. Svēto Katolisko Baznīcu ticības patiesībā apspīd debesu gaismas stari. Tā viņa šajās garīgajās cīņās palika ar Dieva palīgu un svēto aizbildnību neaptraipīta un uzvaroša pār savu ienaidnieku – maldu tumsu” (8. sesija, 1415. g. 4. maijā).

Katoliskās ticības saglabāšana tās tīrībā un tās uzticama un nepārprotama tālāknodošana ir pirmais un svarīgākais pāvesta uzdevums, un tas – ja nepieciešams – pat par savas dzīvības cenu. Kā nekur citur par to tika atgādināts Konstances koncilā, kurš turpmāk jaunievēlētajam pāvestam, pirms tas pārņem amatu, lika dot šādu solījumu: “Cik vien ilgi es dzīvošu, es noteikti turēšos pie katoliskās ticības un to apliecināšu pēc apustuļu tradīcijas, vispārējo koncilu un citu svēto tēvu mācības. Es šo ticību saglabāšu, nemainot tajā ne vissīkāko burtiņu un līdz pat savas dvēseles un asins ziedošanai to apstiprināšu, aizstāvēšu un sludināšu. Tāpat es pilnībā izpildīšu un paturēšu Baznīcas sakramentu tradicionālo ritu” (39. sesija, 1417. g. 9. oktobrī).

Būtu nepieciešams arī mūsu laikos katram priesterim un bīskapam dot tādu solījumu. Taču patiesai ticībai jābūt darbīgai mīlestībā. Pilnīgu un darbos redzamu katolisko ticību baro cēla un patiesi dievišķa liturģija, kura ir vispirms Dieva un ne cilvēka darbs. Ticība, liturģija un dzīve veido vienu veselumu: lex credendi – lex orandi – lex vivendi.

Konstances koncila laikā, lai krīze Baznīcā mitētos, Dievs izšķirošu lomu piešķīra lajiem kā saviem darba rīkiem. Jāpiemin ķeizars Sigismunds. Pateicoties viņa rīcībai koncils vispār varēja notikt, un viņš nežēlodams pūles pats devās uz Dienvidfranciju pie antipāvesta Benedikta XIII un viņu ceļos nometies lūdza Baznīcas labad atteikties no amata pildīšanas. Bet pēdējo grūdienu krīzes pārvarēšanā deva Baznīcas “mazie”. Kad 1417. gada 11. novembrī kardināli, sanākuši konklāvā, pēc mēnešiem ilgiem strīdiem aizvien nevarēja vienoties par (pāvesta) kandidatūru, zem konklāva ēkas logiem procesijā devās zēnu koris dziedādams (himnu) Veni Creator. Dzirdot bērnu dzidrās un debešķīgās balsis, kardināli bija aizkustināti līdz asarām un tūlīt pat ievēlēja jaunu pāvestu.

Tā lielā krīze Baznīcā un galu galā arī (pāvestu) Aviņonas trimda bija galā. Lūgsim dedzīgi vissvētāko Jaunavu Mariju, Baznīcas Māti, visu ķecerību uzvarētāju, lai pienāktu gals ārkārtīgi dziļajai krīzei Baznīcā, ko mēs visi piedzīvojam. Mēs ticam, ka Marija to paveiks kopā ar daudzo Baznīcas “mazo” (cilvēku) pulku, kuri dienu un nakti ar asarām un paļāvību pacels savas balsis uz Dievu un lūgsies par atjaunotu ticības tīrību, liturģiju un mūsdienu Baznīcas dzīvi. Vienīgā patiesā katoliskā ticība ir tā uzvara, kas uzvar pasauli (sk. 1 Jņ. 5:4). Āmen.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Baznīca, Una voce. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

4 Responses to Konstances koncilam – 600. Bīskapa A. Šnaidera sprediķis

  1. Antons Mežeckis saka:

    Toreiz varēja iejaukties koncils. Ja tagad sasauktu Trešo Vatikāna Koncilu, tad beigtos ar kādu Ļoti Lielu Shizmu.
    Šķiet, ka mūsdienās ir pazudis ortodoksijas instinkts.
    Piemēram, rakstā http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/atgriezusies-teva-majas-un-tagad-ari-dzimtene.html lasām:
    „Garīdznieki aicināja neaizmirst, ka, neskatoties uz sērām, mēs visi reiz tiksimies Debesu valstībā. Viņi arī atzina, ka, lai arī šie karavīri jau ir nonākuši Tēva mājas, tomēr miesas pārapbedīšana dzimtenē arī ir svarīga, jo katram cilvēkam Dievs ir dāvājis mājas.”
    Šajos teikumos ir manāma apokatastāzes (ἀποκατάστασις) herēze par visu pestīšanu. Šis teoloģiskais viedoklis sabojāja Origena reputāciju. tika nosodīts VI un VII Ekumeniskajā koncilā, ka arī IV Laterāna un I Vatikāna koncilā, un pat Lutera Augsburgas ticības apliecinājumā XVII, 1—4.
    Vel ir vērts pieminēt, ka a Dievs katru cilvēku tiesā ne pēc formas tērpa, partijas u.tml., bet individuāli. Garīdznieku pienākums ir aizlūgšana par mirušiem, lai Dievs piedotu viņiem grēkus (pat ja tie ir pāvesti un prezidenti), slavē tikai kanonizētos svētos.
    Ja katoliskajā resursā minētos izteikumus publicē bez teoloģiskā komentāra, tas nozīmē, ka nevienam no atbildīgajiem nebija iebildumu.

    Like

  2. Antons Mežeckis saka:

    Par ticības nodošanu… Ja par kādām ticības patiesībām sistemātiski klusē, nozīmē faktisku Baznīcas macibas maiņu. Sakarā ar to ir interesants profesora de Mattei raksts The Current Crisis in the Context of Church History
    http://voiceofthefamily.com/the-current-crisis-in-the-context-of-church-history-2/

    Like

  3. Sprediķa tulkojumā izlabotas dažas kļūdas (paldies lasītājiem par atrašanu).

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s