Šā gada 8. decembrī Katoliskajā Baznīcā ir sācies Žēlsirdības gads. Šajā sakarā Latvijā palicis gandrīz nepamanīts Pāvesta Franciska žests attiecībā uz Svētā Pija X Brālības priesteriem un ticīgo tautu, kuru viņi apkalpo (viens teikums šajā ziņojumā).

Šī gada 1. septembrī tika publicēta pāvesta Franciska vēstule Pontifikālās Jaunās evaņģelizācijas padomes vadītājam arhibīskapam Rino Fizikellam (Fisichella), kuras nobeigumā ir šādi vārdi:

 Pēdējais apsvērums attiecas uz tiem ticīgajiem, kas dažādu iemeslu dēļ izvēlas apmeklēt baznīcas, kuras apkalpo Svētā Pija X Brālības priesteri. Šis Žēlsirdības Jubilejas gads neizslēdz nevienu. Vairāki brāļi bīskapi no dažādām vietām man ir stāstījuši par Brālības priesteru labo ticību un sakramentālo praksi, kas ir savienota ar dzīvi no pastorālā viedokļa grūtā situācijā. Es ceru, ka tuvā nākotnē var tikt atrasti risinājumi pilnīgas vienotības atjaunošanai ar Brālības priesteriem un priekšniekiem. Tikmēr, vajadzības motivēts gādāt par šo ticīgo labumu, es ar savu paša rīkojumu es noteicu, ka tie, kas Svētajā Žēlsirdības gadā, griežas pie šiem Svētā Pija X Brālības priesteriem, lai celebrētu Izlīgšanas sakramentu, derīgi un atļauti saņems grēku piedošanu.

(Mans tulkojums no angļu valodas, pilns vēstules teksts vairākās valodās atrodams Svētā Krēsla vietnē.)

ASV katoļu žurnālists Džimijs Akins (Jimmy Akin) atgādina, ka ordinārā jeb normālā situācijā (piemēram, kad nav penitenta nāves briesmu) viņi nedrīkst derīgi atlaist grēkus. Pati Brālība apgalvo, ka var derīgi piedod grēkus paļaujoties uz t.s. supletīvo jurisdikciju, kad penitents piedošanu no priestera bez pilnvarām var saņemt gan nāves briesmu gadījumā, gan arī citās likumā paredzētās, bet konkrēti neuzskaitītās (un kanonistu plaši interpretētās) situācijās. Normālā situācijā katram priesterim pilnvaru piedot grēkus piešķir viņa vietējais bīskaps, bet šobrīd to izdarīja pats Pāvests ar savu varu.

No arhibīskapa Rino Fizikelli teiktā var secināt, ka galvenais Pāvesta rūpes objekts ir ticīgie, kas pienāk pie grēksūdzes: lai viņiem nebūtu šaubu, vai tiešām ir saņēmuši sakramentālu piedošanu. Tai pašā laikā tas ir labs mājiens attiecībā uz Brālības priesteriem (kas sirsnīgi pateicās par šo tēvišķu žestu un apņēmās ar jaunu dedzību kalpot konfensionālos, sekojot Sv. Jāņa Vianeja piemēram). Arī daudzi katoļi ar entuziasmu ir sagaidījuši šo ziņu, cerot ka Baznīcā ir vieta uzskatu dažādībai un gaidot problēmas kanonisku risināšanu. No otras puses, bīskaps Atanāzijs Šnaiders (Athanasius Schneider) , viens no Tradīcijai visdraudzīgākajiem bīskapiem (un savulaik latviešu priestera Jāņa Pavlovska, t. Andreja OFMCap draudzes loceklis Igaunijā), kas Svētā Krēsla uzdevumā nesen apmeklēja Brālības seminārus Francijā un ASV (tāpat kā kardināls Brandmillers semināru Vācijā) un tikās ar Brālības vadību, konstatēja viņu izteikto piederības izjūtu Baznīcai (sentire cum Ecclesia) un pauda pārliecību,  ka nav svarīgu (“weighty”) iemeslu, lai Brālība nesaņemtu kanonisku atzīšanu. Citviet bīskaps Šnaiders atzīmēja, ka Brālības pārstāvju izteiktajai kritikai bieži vien pietrūkst cienīgas formas, jo ir būtiski pieturēties pie principa “veritatem facientes in caritate” (aizstāvēt patiesību ar mīlestību), tomēr šī kritika var dot konstruktīvu ieguldījumu noteiktu tēmu (koleģialitāte, reliģijas brīvība, liturģijas reforma) pamatīgākai teoloģiskai izpratnei. Katrā gadījumā mums jālūdzas par Svēta Pija X brālības ātrāku regularizāciju, lai tradicionālie katoļu dievkalpojumi būtu arvien plašāk pieejami ticīgajiem, pie tam kanoniski nevainojamā statusā.

 Ieteicams izlasīt visu Bīskapa A. Šnaidera interviju spāņu saitam Adelante la Fe, kur viņš stāsta arī par savu dzīvi bijušajā PSRS, SSPX semināra apmeklējumu un citām aktualām lietām angliski vai krieviski.