Dīvainā kārtā mūsu žurnālā palika nepamanīts Adventa sākums (precīzāk, nav nekā dīvaina – darbinieku maz, nāciet talkā). Rietumu Baznīca neuzliek mums daudz obligātu pienākumu šajā periodā, kaut gan enciklopēdijās var izlasīt (šeit un šeit) , ka kādreiz šis liturģiskais posms bija garāks un prasīja arī gavēšanu (austrumu kristieši joprojām ievēro 40 dienu gavēni pirms Kristus piedzimšanas svētkiem). Tāpēc šis laiks ir ļoti personīgs: kā es to pavadu, vai tiešām gaidu Kristu savā dzīvē, vai mani nepārņem garlaicība.

Šai sakarā iesaku iepazīties ar „Mieram tuvu” ievietoto priestera D.Artjomova MIC ļoti vienkāršu, bet trāpīgu sprediķi Pirmajā Adventa svētdienā. Lūk, daži fragmenti, pilnu tekstu var izlasīt šeit.

 Katru gadu pirmajā Adventa svētdienā priesteri sprediķos runās par to, ka Advents ir liturģiskā gada sākums un dalās divās daļās – pirmajā mēs pievēršam uzmanību Kristus otrreizējai atnākšanai, bet pēc 17. decembra liturģiskie teksti mums runās par to, kā cilvēce gaidīja Mesijas pirmo atnākšanu. Izglītotākie prāvesti runās par to, ko nozīmē vārds Advents – tas ir cēlies no latīņu vārda adventus, atnākšana. Citi, garīgākie, pievērsīs mūsu uzmanību tam, ka starp jau minētajām divām Kristus atnākšanām (pirmo reizi – piedzimstot un otro reizi – laiku beigās) ir vēl trešā Viņa atnākšana, trešais adventus – manā personiskajā dzīvē. Atkal dzirdēsim jautājumu: vai es Viņu gaidu atnākam? Tās visas, protams, ir svarīgas tēmas, un tās jāatkārto. Bet, ja vēsture iet uz priekšu, kāpēc jāatkārtojas? <…>

Patiesa reliģiskā dzīve ir kā nemitīgs randiņu laiks. Pat ja tie notiek pēc ierastā scenārija, svarīgāka ir tikšanās ar Personu – ar Dievu, kaut arī liturģiskā gada laika posmi atkārtojas atkal un atkal. Dievkalpojumos mēs piedalāmies saskaņā ar tām pašām liturģiskajām grāmatām, pat svētdienu lasījumi atkārtojas. Bet Dievs “neatkārtojas”. <….>

Centrā nav ierastās tradīcijas, bet Jēzus Persona. Dievs, kurš, kaut arī nemainīgs, ir bezgalīgs un tāpēc tiem, kas Viņu meklē un gaida, neļaus just reliģisku garlaicību. <…>

Neviens Advents nav līdzīgs iepriekšējiem. Cilvēks, kas aug, attīstās, agri vai vēlu atskatoties uz savu dzīvi un darbiem, pamana kļūdas.

Savukārt, šīs dienas latīņu rita ordinārās formas Otrās Adventa svētdienas Evaņģēlijs (Lk 3,4-6) atsaucas uz pravieti Isaju (Is 40,3-5).

“Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas! Katra ieleja lai piepildās, katrs kalns un paugurs lai kļūst zemāks; kas līks, tam jātop taisnam, un, kas nelīdzens, – par līdzenu ceļu. Un ikkatra miesa redzēs Dieva pestīšanu.”

No vienas puses, katram jāizmanto Advents, lai padarītu savu dzīvi, savu sirdi par līdzenu ceļu Kungam (tai skaitā jāatceras, ka mūsu garīgās dzīves centrā jābūt Kristum, citādi nevar auglīgi cīnīties par Baznīcas Tradīciju un tradīcijām). No otras puses, lūgsimies un strādāsim, lai mūsu pieķeršanās liturģiskajām tradīcijām palīdzētu padarīt līdzenāku ceļu vismaz dažiem no tiem, kas meklē Kungu.