Pāvesta Franciska vizīte Meksikā izrādījās labs iemesls vietnes Paix liturgique¹ veidotājiem, lai intervētu nesen ievēlēto Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) prezidentu un nacionālās asociācijas Una Voce Mexico dibinātāju Felipi Alanisu Suaresu. Intervijas tēma – tradicionālās Romas liturģijas situācija Meksikā, valstī ar stiprām katolicisma saknēm (83% katoļu no gandrīz 120 milj. iedzīvotāju, Vikipēdija, 2015. g. dati).

1- Felipe, jūs esat bijis klāt pie Una Voce Mexico dzimšanas 2009. gadā. Kāda tolaik bija situācija valstī?
Una Voce Mexico faktiski radās jau 2006. gadā, lai gan FIUV mūs atzina 2009. gadā. Pāvesta Benedikta XVI motu proprio (domāta 2007. g. 7. jūlijā motu proprio izdotā apustuliskā vēstule Summorum pontificum) vēl nebija izdots, un diocēžu ietvaros vēl nekur netika regulāri svinēta tradicionālā Mise. Tomēr Sv. Pija X priesteru brālība valstī darbojās kopš 70. gadiem, aprūpējot daudzas ticīgo kopienas.

2- Kā jūs pats iepazināt Romas rita ekstraordināro formu?
Ja neskaita to, ko man par savu bērnību bija stāstījusi māte, pirmo reizi ar tradicionālo Misi iepazinos, lasot Vitorio Mesori 1985. gadā grāmatā izdoto interviju ar kardinālu Racingeru² “Rapporto sulla fede” (“Saruna par ticību”). Tagadējais emeritētais pāvests sev raksturīgajā skaidrajā izteiksmē tur sniedz padziļinātus teoloģiskus un liturģiskus argumentus, kas palīdzēja manī rasties kritiskām pārdomām par liturģisko reformu un dzīvai interesei par liturģiju – tādu, kas ir pārmantota paaudzēs un nav fabricēta. Šie sakralitātes meklējumi mani aizveda pie Tridentes Mises – tik ļoti transcendentas, tik perfekti sakārtotas, tik pilnīgi katoliskas.
Dieva apredzība ļāva man nodibināt kontaktus ar katoļiem ASV, kur darbojās Sv. Pētera Priesteru brālība un Kristus Karaļa institūts, tāpat ar latīņamerikāņu priesteriem no Labā Gana institūta, kas devās svētceļojumā uz Gvadalupes Dievmātes vai Cristeros³ svētvietām.
Tā pamazām es iepazinos ar citiem cilvēkiem, kas jutās saistīti ar tradicionālo Misi un vēlējās tās plašāku pieejamību. Tā kā dzīvojām dažādās pilsētās, sazinājāmies caur internetu, un caur internetu nonācām kontaktā arī ar FIUV.

3- Ko dara Una Voce Mexico?
Mūsu pirmais uzdevums bija kalpot kā sakaru līdzeklim starp visām tradicionālajā liturģijā ieinteresētajām personām, lai apvienotu visus katram Dieva dāvātos talantus. Praktiskajā līmenī mums bija vispirms jāatrod un jāiepazīst priesteri, kas būtu gatavi celebrēt. Tad mēs strādājām, lai izplatītu starp ticīgajiem misāles un sagatavotu lapiņas ar Mises mainīgo daļu tekstiem svētdienām, kas bija ļoti pieprasītas.
Pirmie notikušie dievkalpojumi mums lika saprast, ka kopienām jāpalīdz padziļināt viņu zināšanas Sv. Mises teoloģijā un liturģijā. Mēs tāpēc organizējām tikšanās, kuras 2013. gadā rezultējās Apustuliskajai vēstulei Summorum Pontificum veltītā nacionālā kongresā, kurš notika Gvadalaharas arhidiecēzē. Emeritētais arhibīskaps Huans kardināls Sandovals Iņigess celebrēja tā noslēguma Misi.
Pamazām cilvēki sāka reaģēt uz mūsu pūliņiem, un mēs konstatējām, ka daudziem meksikāņiem, jauniem un veciem, ir interese par tradicionālo Misi. Visiem šiem katoļiem tas nenozīmē nostaļģiju vai estētismu, bet gan vairāk vai mazāk apzinātu pārliecību, ka tradicionālā forma ir intīmi saistīta ar ticības pamatiem (Kristus reālā klātbūtne Euharistijā, Krusta upura sakramentālā atjaunošana, u.t.t.).

Kard. Sandovals piešķir Iestiprināšanas sakramentu tradicionālajā formā 2012. g. (fsspmexico.mx)

4- Kāda šobrīd ir situācija Meksikā attiecībā uz Summorum Pontificum?
Šodien, gandrīz 10 gadus pēc šī dokumenta publicēšanas, ekstraordināro formu celebrē 10 Meksikas diecēzēs. Daudz vēl ir darāmā, bet virziens ir pareizs un cerību daudz.
Vairums bīskapu vēl arvien redz tradicionālo Misi ar 70.–80. gadu acīm, it kā tā nozīmētu pretestību šķietamajiem modernajiem teoloģijas sasniegumiem un būtu nepakļaušanās simbols iepretim pāvestam. Pāvils VI ir maz pazīstams Meksikā, un Vatikāna 2. koncila teksti tikpat kā nav studēti. Turpretim meksikāņu attiecības ar Sv. Jāni Pāvilu II ir ļoti stipras, un vairuma ticīgo un garīdznieku katoliskā identitāte ir veidojusies ap šo svēto parsonību. Turklāt 1988. gada sāpīgie notikumi⁴ ir daudziem prātā, kad ir runa par iepriekšējā gadsimta liturģiskajiem konfliktiem.
Tomēr tas tā nav visur, un tradicionālā Mise ir guvusi jaunu elpu kardinālu vadītajās diecēzēs pēc motu proprio izdošanas. Gvadalahārā un Mehiko ar kardinālu Sandovala un Riveras atbalstu ir nodibināti Sv. Pētera priesteru brālības apustulāti. Morelijā arhibīskaps Alberto Suaress Inda, ko nesen pāvests Francisks iecēla par kardinālu, celebrēja savu priesterības jubileju izmantojot Sv. Jāņa XXIII misāli. Visbeidzot, tajā pašā virsgana labvēlības garā ekstraordinārā forma tiek regulāri svinēta Čivavas katedrālē.

5- 2014. gada vasarā tradicionālā Mise tika noturēta Gvadalaharas seminārā, kas pašlaik ir lielākais seminārs pasaulē. Vai ekstraordinārā forma bauda “pilsoņtiesības” arī Meksikas semināros?
Diemžēl vēl nē. Vismaz tā nav ikdiena. Attēli no Sv. Pētera brālības priestera Romanovska svinētās Mises liecina, ka tai bija lieli panākumi un tā bija radījusi lielu interesi semināristos. Tas norāda, ka ekstraordinārā forma pamazām ieņem savu vietu Baznīcas ikdienas dzīvē. Mēs zinām, ka daudzi semināristi, cik tas viņiem iespējams, ir aktīvi FSSP apustulātos mūsu zemē. Tomēr pat Gvadalahārā ekstraordinārā forma nav neviena mūsu semināra programmā.

6- Un noslēgumā?
Svētais Krēsls ir apstiprinājis jaunā Hosē Sančesa del Rio kanonizāciju, kurš krita Cristeros cīņās. Šis jaunais moceklis, kam bija tikai 14 gadu, ir ne tikai Meksikas, bet visas Baznīcas lepnums.
Lai viņa māte atļautu viņam stāties Cristeros rindās, Hosē viņai priecīgi sacīja: “Nekad nav bijis tik viegli kā šodien iemantot debesis.” Viņš bija sapratis, ka cīnīties labo cīņu ir privilēģija un izdevība. Savukārt mums, kas pārdzīvojam krīzi, kura skārusi Baznīcu, arī ir šī lielā iespēja cīnīties par pašu dārgāko, ko kristīgā dzīve mums var piedāvāt un kas ir tās avots un virsotne, – svētā Liturģija.
Visiem tiem, kas varbūt ir nievāti, atstumti vai pat pazemoti par to, ka viņi vēlas vienkārši slavēt un godināt Dievu tradicionālajā Misē, es vēlētos likt priekšā drīz jau svētā Hosē Sančesa del Rio personību, kas viņus iedrošinātu nenolaist rokas un turpināt šo cīņu – bez rūgtuma, ar labestību, spēku un mīlestību. ¡Viva Cristo Rey!⁵

1. Paix liturgique. Laju organizācija Francijā, kas cīnās par tradicionālās Mises pieejamību teritoriālajās draudzēs (tulk. piez.).
2. Jozefs Racingers, kardināls no 1977. g., Ticības mācības kongregācijas prefekts no 1981. g., 2005. gadā ievēlēts par pāvestu ar Benedikta XVI vārdu (tulk. piez.).
3. Cristeros – Katoļticīgie cīnītāji, kas 20. gs. 20.–30. gados cīnījās pret Meksikas valdības antikatolisko politiku, iesaistoties virknē bruņotu sacelšanos, kas tiek apzīmētas ar kopīgu nosaukumu Cristiada. Daudzi no viņiem ir tagad ir beatificēti vai kanonizēti (tulk. piez.).
4. Acīmredzot domāta četru Sv. Pija X Brālības priesteru iesvētīšana par bīskapiem bez pāvesta piekrišanas (tulk. piez.).
5.Lai dzīvo Kristus Karalis! Cristeros devīze (tulk. piez.).