Turpinām reportāžu no Romas. Vadoties pēc Sv. Benedikta principa, ka iepretim dievkalpojumam nekam citam nevar dot priekšroku, svētceļojums Ad Petri sedem bija iespēja bagātīgi izbaudīt dievkalpojums tradicionālajā Romas latīņu ritā un pavadīt laiku lūgšanā. Šajā rakstā mēģināsim ļaut gūt ieskatu liturģiskajā atmosfērā, kā arī sniegsim pārskatu par Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) Ģenerālās asamblejas darba sēdi. Fotoattēli, ja nav citādi norādīts, ir šo rindu autora uzņemti.

Dievkalpojumi.

Vesperes Panteonā. Seno romiešu laiku būve, pazīstama ar nosaukumu Panteons, atkal kļuva par svētceļojuma pirmā kopīgā dievkalpojuma vietu. Lai gan mūsdienu vēsturnieki šaubās, vai apaļā būve ar milzīgo, pret debesīm vidū atvērto kupolu tiešām ir bijusi “visu dievu templis” pagānu Romā, nosaukums droši vien tai ir pielipis uz palikšanu, bet ēkai tagad kā kristiešu dievnamam ir cits nosaukums Santa Maria ad Martyres, norādot uz tajā glabātajām daudzu mocekļu relikvijām, un arī visnotaļ atbilstoši Dievmātes titulam Mocekļu Karaliene. Piektdienas, 27. oktobra vakarā Sv. Apustuļu Sīmaņa un Jūdas svinīgās Pirmās Vesperes vadīja bīskaps Atanasijs Šneiders, ORC, piekalpojot Labā Gana institūta garīdzniekiem. Dievkalpojumā piedalījās gandrīz 550 cilvēku, t. sk. 17 priesteri. Dziedāja arī kamerkoris, skanēja ērģeles un pūšaminstrumentu ansamblis. Vienmēr uzticīgie un uzcītīgie vietnes Messa in latino veidotāji arī šoreiz ir sagādājuši uzskatāmu fotoreportāžu.

Bīskaps A. Šneiders savā sprediķī atgādināja Baznīcas vēsturē piedzīvotos dažādos draudus ticībai, sākot no Baznīctēvu laikiem līdz mūsdienām, un aicināja lajus būt stipriem ticībā un sargāt to, balsoties uz Baznīcas locekļiem dāvāto “ticības izjūtu” (sensus fidei). Pontifikālvesperu dalībnieki varēja novērot tādu Romas rita Kanonisko stundu dievkalpojumu īpatnību kā priekšintonēšana. Pirms katras antifonas pa kārtai viens no četriem kantoriem kopā ar ministrantu dodas pie tā garīdznieka, kuram jāiesāk dziedāt (jāintonē) šī antifona, un klusu viņam nodzied priekšā sākumu jeb iedod toni, kas redzams arī attēlos augšminētajā fotoreportāžā. Kā turpat pievienotajā videofragmentā dzirdams, ka klātesošā ticīgā tauta aizrautīgi dziedāja psalmus; bija pieejamas brošūriņas ar tekstiem un notīm. Garīdznieku procesiju dievkalpojuma sākumā un beigās pavadīja kopīga himnas Christus vincit dziedāšana.

Svētās Mises Romas dievnamos. Piektdienas un sestdienas rītos svētceļnieki varēja piedalīties Sv. Misēs tradicionālajā ritā divos no Romas dievnamiem, kuros šādā dievkalpojumā var augu gadu piedalīties ik dienas, un pat vairākas reizes dienā. Viens no tiem ir baznīca Santissima Trinità dei Pellegrini Romas vēsturiskajā centrā, kurā mājvietu atradusi tradicionālā rita personālā draudze un kur kalpo Sv. Pētera brālības priesteri. Šajā dievnamā bez galvenā altāra ir vēl desmit altāri sānu kapelās. Agrā rītā šeit bija iespējams vērot vidēji astoņas Sv. Mises vienlaikus, kuras laika ziņā daļēji pārklājās, kad, piemēram, pabeidzis salikt upuri viens priesteris devās atceļā no altāra uz sakristeju, bet viņam pretī no turienes kopā ar ministrantu iznāk cits priesteris ar apklātu biķeri rokās uz kādu tobrīd brīvu altāri, lai uzsāktu Sv. Misi. Kamēr vēl nebija sākusies Sv. Mise pie galvenā altāra, pie katra no sānu altāriem bija arī neliels pulciņš ticīgo. Priesteri lūgšanas sacīja pietiekami klusi, lai pie blakus altāra tas nebūtu dzirdams. Tādējādi arī priesteri, kuri ieradušies šajā svētceļojumā no tālienes, varēja nosvinēt savu ikdienas “privāto” Sv. Misi (sk. attēlu).

Baznīca Santi Celso e Giuliano – netālu no Vatikāna – par spīti savam basilica minor statusam ir diezgan neliela apjoma apaļa plānojuma ēka, kurā kalpo Kristus Karaļa institūta priesteri. Piektdienas, 27. oktobra rītā, tur tika upurēta Votīvmise par mieru, jo pāvests Francisks šo dienu bija veltījis gandarīšanai un lūgšanai par mieru pasaulē, īpaši Svētajā Zemē.

Euharistiskā adorācija. Nākamajā rītā šī nelielā baznīca bija stāvgrūdām pilna. Diena kā vienmēr iesākās ar Sv. Misi (sk. fotoreportāžu). Bet pēc tam sekoja Euharistiskā adorācija  un Rožukroņa lūgšana (sk. fotoreportāžu) gatavojoties procesijai uz Vatikānu.

Procesija. Par publiski redzamāko svētceļojuma elementu kā parasti izvērtās procesija no adorācijas vietas, šķērsojot Tibru pār Eņģeļa tiltu, uz Sv. Pētera arhibaziliku Vatikānā. Pa priekšu gāja dažādu valstu un institucionālās piederības garīdznieki. Tiem sekoja citi dalībnieki, nesdami dažādu valstu un katoļu organizāciju karogus. Tas mazliet atgādināja mūsu Dziesmu svētku gājienu, taču Div’ pļaviņu vai Bēdu manu vietā visi dziedāja litānijas un Dievmātei veltītas dziesmas. Organizatori bija sagādājuši visu to valstu karogus, kurās tiek svinēta tradicionālā latīņu rita Svētā Mise. Tā kā gluži visu šo valstu (un tādas ir 95!) pārstāvji procesijā nebija klāt, tad karogi tika iedoti nest dažādiem cilvēkiem, kuri bija ar mieru. Jāpiebilst, ka Latvijas karogs lepni plīvoja latvieša roku nests. Procesijā saskaņā ar Romas policijas datiem piedalījās ap 1200 cilvēku, un policisti laikam zina, ko saka, jo viņiem arī bija procesijas laikā jāslēdz satiksmei viena iela un divi visai dzīvi krustojumi. Fotoattēli atrodami šeit, šeit un – ar skatiem no augšas – šeit.

Dievkalpojums Vatikāna bazilikā. Ar svētceļnieku iekļūšanu bazilikā viss negāja tik gludi kā ar Romas ielu šķērsošanu. Tā kā iekļūšanai dievnamā drošības pasākumi ir gandrīz kā lidostā un tie paši apsargi pārbaudīja gan tūristus, gan procesijas dalībniekus, bet papildu kontrolposteņi nebija ierīkoti, tad Saules piekarsētajā laukumā nācās gaidīt diezgan ilgi, un procesijas “aste” nokļuva iekšpusē, kad “galva” jau bija uzsākusi kopīgās lūgšanas pie Sv. Pētera katedras altāra. Vispirms tika godināts apustuļu vadoņa Sv. Pētera kaps (foto un video šeit). Pēc tam visi devās pie Sv. Pētera katedras altāra, kur tika saņemta svētība ar Sv. Apustuļu Sīmaņa un Jūdas relikvijām, tika kopīgi nodziedāts Credo un minēto apustuļu svētku Sestā Kanoniskā stunda (Sexta) (foto un video šeit) un noslēgumā – aizlūgums par Svēto Tēvu Francisku. Dievkalpojumu bazilikā vadīja – īpaši Āfrikā aktīvā – Svētā Krusta misionāru ordeņa ģenerālpriekšnieks pr. Antonijs Marija Mamserī. Procesija un lūgšanu brīži bazilikā fiksēti arī divos garākos videoierakstos, kas ļauj pat neklātienē izbaudīt ticīgo pulkā valdošo noskaņu. Vēl vairāk kvalitatīvu fotogrāfiju no svētceļojuma var atrast Stjuarta Česmena reportāžā un Džozefa Šova fotoalbumā.

Gatavojoties svētceļojumam organizatori jau vasarā uzzināja nepatīkamu jaunumu, – atšķirībā pērnā un citiem iepriekšējiem gadiem, Vatikāna bazilikā nevarēs notikt tradicionālā Svētā Mise. Pāvesta rīkojums Traditionis custodes it kā nevarētu būt iemesls, jo pērn – vairāk nekā gadu pēc šī tiesību akta spēkā stāšanās – Sv. Mise tomēr varēja notikt. Iemesli tātad īsti nav skaidri. Var pieņemt, ka Sinodes laikā bazilikai bija speciāls darba režīms, kas radīja tehniskas problēmas Sinodes programmā neietilpstošai Misei. Te var piebilst, ka pēc Covid-19 pandēmijas beigām iespējas svinēt Sv. Misi bazilikā – arī jaunajā ritā – (piem., priesteriem ar svētceļnieku grupām) vispār tika stipri ierobežotas, tā ka daudzie altāri stāv vientuļi un pamesti un dievnams pamazām draud kļūt par muzeju.

Svētdienas dievkalpojumi. Oktobra pēdējā svētdienā – Kristus Karaļa svētkos – svētceļojuma dalībnieki varēja pulcēties kādā no vismaz četriem dievnamiem, kur mūžīgajā pilsētā notiek iksvētdienas Sv. Mises tradicionālajā Romas ritā. Nelielajā bazilikā Santi Celso e Giuliano tās svētdienās un lielajos svētkos notiek četras reizes dienā. Agri no rīta bija iespēja piedalīties dziedātajā Sv. Misē, kur nemainīgās daļas tika dziedātas kādā renesanses polifonijas versijā, bet mainīgās daļas – gregoriskie dziedājumi. Nākamo dievkalpojumu celebrēja bīskaps A. Šneiders kā “kluso” Pontifikālmisi (Missa praelaticia) (foto) un teica sprediķi. Bīskapa gadījumā klusā Mise ir iespēja celebrēt vienkāršākā veidā nekā svinīgā Pontifikālmisē.

Personālās draudzes mājvietā – baznīcā Santissima Trinità dei Pellegrini – notikušo Svinīgo Pontifikālmisi (foto), kuru celebrēja pāvesta kūrijās arhibīskaps Gvido Poco, piekalpojot Sv. Pētera brālības priesteriem, varēja uzskatīt par visa svētceļojuma emocionāli uzlādētu, lai gan ārkārtīgi pārpildītās baznīcas dēļ arī fiziski saspringtu noslēgumu. No visiem svētceļojuma un FIUV Ģenerālās asamblejas dalībniekiem pelnīta pateicība pienākas rīkotājiem Coetus Internationalis Summorum Pontificum un La Paix Liturgique. Abas organizācijas tagad vada nenogurdināmais Kristiāns Markāns, bet viņam palīdz arī daudz brīvprātīgo. Gandrīz gadu ilgā sagatavošanas periodā tika paveikts titānisks darbs, gan iegūstot vajadzīgās atļaujas no Romas varas iestādēm un Baznīcas vadības, gan sagādājot finansējumu, gan sastādot un pavairojot dievkalpojumu tekstus, sarūpējot karogus, gan vēl veicot neskaitāmus citus darbus. Tāpēc nu jau noteikti ir sācies darbs pie 2024. gada svētceļojuma plānošanas. Lai Dievs viņiem palīdz!

FIUV Ģenerālā asambleja visu daudzo  vērienīgo notikumu virpulī ieņēma it kā visai pieticīgu vietu. Šogad pirmo reizi asamblejas darba sēde noritēja vienlaicīgi klātienē (kādā no daudzo reliģisko ordeņu mājām pie Vatikāna kolonādes) un attālināti (platformā Zoom), kas izraisīja zināmas grūtības, pūloties nodrošināt, lai abām dalībnieku kopām būtu vienlīdz ērti sekot līdz kopīgajai sēdes norisei. Klātienē piedalījās 10 valstu (Anglija, Argentīna, Dienvidkoreja, Francija, Itālija, Ķīnas TR, Latvija, Nīderlande, Slovākija, Spānija) pārstāvji, bet ar interneta starpniecību – 9 valstu (Horvātija, Indija, Japāna, Kanāda, Krievija, Meksika, Polija, Portugāle, Vācija) pārstāvji; Argentīna un Spānija bija pārstāvētas arī neklātienē. Iesākot darbu, klātesošie lūdza Svētā Gara palīdzību savā darbā, nodziedot himnu Veni Creator Spiritus. Prezidents Džozefs Šovs (Anglijas un Velsas Latīņu Mises biedrība) sniedza pārskatu par savu darbu pēdējo 2 gadu periodā, bet kasiere Monika Reinšmite (Pro Missa Tridentina, Vācija) – par FIUV finanšu stāvokli.

Tad dalībnieki savu nacionālo asociāciju vārdā pastāstīja par stāvokli ar tradicionālās liturģijas pieejamību savās valstīs. Galvenais jautājums, kas visus interesēja: Kādas sekas Traiditionis custodes radījis katrā valstī? Bija redzams, ka daudz kas atkarīgs no vietējo bīskapu attieksmes katrā diecēzē. Tā, piem., Itālijā un Vācijā gandrīz nekas nav mainījies. Tā pat arī Kanādas Rietumu provincēs, kamēr Austrumos situācija pasliktinājusies. Nīderlandē ģeogrāfiskas izaugsmes nav, bet ticīgo skaits pieaudzis manāmi. Piem., personālajā draudzē Amsterdamā jau ir ap 7300 ticīgo, tā ka būtu jāmeklē lielāka baznīca; tas būtu iespējams, jo kopējais praktizējošo ticīgo skaits valstī sarūk un dievnami atbrīvojas. Francijā, lai gan dažās vietās dievkalpojumi aizliegti, kopumā iksvētdienas Mišu skaits ir pat pieaudzis, tāpat arī kopējais ticīgo skaits, kuri tās apmeklē. Dažāda situācija ir arī ar sakramentu un sakramentāliju pieejamību. Polijā vietu skaits samazinājies (no apm. 130 uz 113), bet ticīgo skaits noturīgs (atsevišķās vietās pat ap 100 cilvēku). Sv. Pija X priesteru brālības apkalpotajās kapelās pieaugums, gan vietu, gan ticīgo skaita ziņā. Arī šogad varēja notikt Ars celebrandi (https://arscelebrandi.pl/ ) pasākums Liheņā. Spānijā izaugsme sākās samērā nesen un turpinās, tāpat Portugālē, kur īpaši atzīmēts Sv. Pētera priesteru brālības jaunais apustulāts Fatimā. Tradicionālā kapela Lisabonā nodrošināja Mises pieejamību Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem. Āzijā (Ķīnā, Korejā) lielu robu iecirtusi pandēmija, jo piem., Ķīnā 3 gadus no vietas nevarēja notikt nekādi dievkalpojumi, bet Japānā nebija iespēju iebraukt priesteriem no ārzemēm. Slovākijā un Horvātijā tradīcijas kustība arī ir izaugsmes stadijā, gan ne bez grūtībām. Zaudējumi bīskapu attieksmes dēļ atzīmējami Meksikā, Argentīnā, Krievijā. Latvija un Indija relatīvi skatoties izskatījās visvairāk cietušās, jo bija zaudēta valstī vienīgā ikmēneša svētdienas Sv. Mise diecēzes ietvaros. Ticīgo aktivitāte, protams, neaprobežojas ar Sv. Mises apmeklēšanu, bet atkarībā no vietējiem apstākļiem tiek rīkoti svētceļojumi, lūgšanu grupas, organizēti izglītojoši pasākumi (grāmatu izdošana, interneta katehēzes, priesteru un ministrantu apmācības), finansiāls atbalsts (piem., stipendijas) priesteriem.

Ziņojumā par FIUV kolektīvo biedru stāvokli konstatēts, ka pārskata periodā no jauna iestājušās asociācijas no Dienvidkorejas un Slovākijas, bet ir valstis, kur ticīgie organizē jaunas asociācijas (Angola, Bosnija), vai jau esošas organizācijas varētu iestāties FIUV (Somija). Ģenerālā asambleja ievēlēja jaunu Padomi. Dž. Šovs piekrita turpināt darbu prezidenta amatā. Sēde noslēdzās ar kopīgi dziedātu Salve Regina nododot FIUV tālāko darbību Bezvainīgās aizgādībā.