Tradīcija nav pelnu pielūgšana, bet gan uguns saglabāšana.
Gustavs Mālers

Triloģijas Mass of the Ages (Visu laiku Mise) pirmās divas daļas – Atklāj tradicionālo Latīņu Misi! un Absolūtā vētra – šeit stādījām priekšā jau aizpērn (skat. rakstu). Dokumentālās epopejas noslēdzošā daļa ir arī garākā, tāpēc nav brīnums, ka tās pabeigšanai vajadzēja vairāk laika. Daļas nosaukums Guardians of Tradition (Tradīcijas sargi), protams, ir atsauce uz pāvesta Franciska 2021. gada 16. jūlija dekrētu Traditiones custodes.

Filma iesākas ar ainu, kur kāda viesnīcas menedžere žurnālistiem izrāda jaunās viesiem domātās viesnīcas telpas, bet viesnīcas ēka nav kāda jaunbūve, bet gan – desekrēta katoļu baznīca vēl ar dažiem sakrālā interjera priekšmetiem un vitrāžām, kuru saturu viesnīcniece gan īsti nesaprot. Altāra vietā – divguļamā gulta … un vispār – romantiski. Tālāk – kāda jauna priestera šausmu pilnie iespaidi par ugunsgrēku Kristus Karaļa institūtam piešķirtajā dievnamā Čikāgā, kurš pirms dažiem gadiem izdega restaurācijā nodarbināto strādnieku neuzmanības dēļ. Tālāk – visu pasauli aplidojušie kadri no degošās Parīzes Dievmātes katedrāles. Kā kaleidoskopā kadri mijas aizvien straujāk. Lūk – grāmatnīca, džeza klubs, restorāns, skeitparks – visi iekārtoti bijušajās katoļu baznīcās. Tas viss mūsdienu Rietumos, bet vai neatgādina ainas no PSRS un Padomju Latvijas tajā skaitā? Tad vēl – baznīcu (ne tikai katoļu) dedzināšana un demolēšana Rietumvalstu pilsētās. Un kā kontrasts šai sagrāves ainai – “priestera rokas ceļ hostiju svēto”, vēl citas rokas, kuras izšuj ornātu, un vēl kādas, kuras kopj klostera dārzu…

Paralēlos pavedienos tiek rādītas intervijas ar tradīcijas “darbarūķiem” un dažādu cilvēku liecības, kuriem viņu dzīves ceļā un kalpojumā pieskāries tradicionālais rits – bīskapi, priesteri, klostermāsas un -brāļi, daudzbērnu ģimene, priesteru mātes, kuras mērojušas kājām ceļu no Parīzes uz Romu pie pāvesta Franciska, un daudzi citi, kuri uztur tradīcijas uguni, lai tā nenodzistu. Pa vidu tam – īsa “tradīcijas sargāšanas” hronoloģija, sākot no liturģiskās reformas 1969. gadā.

Režisora Kamerona O’Hērna un daudzskaitlīgās radošās komandas veidotās filmas plūdums ir raits, bet ne sasteigts, ar skanisko ietērpu veiksmīgi izraudzītu katrai epizodei, ieskaitot Marka Novakovska šai filmai rakstīto oriģinālmūziku, ar trāpīgu kadru izvēli un montāžu, – tā sakot, ar pretenzijām uz nopietnu dokumentālā kino mākslu. Beigu titros – pilnīgi neticami plašs izmantoto videomateriālu uzskaitījums. Tomēr tā nav neitrāla pētnieciskā žurnālistika, bet gan kaismīgs un dinamisks stāsts par katoliskās tradīcijas uguni, kuru gan mēģināja un mēģina apdzēst, bet kura – citviet zemdegās, citviet ar spožu liesmu – turpina kvēlot. Filmu Latvijā var noskatīties ar latviešu  subtitriem teicamā Madaras Jauģietes tulkojumā. Gaidāms, ka drīz būs latviskotas arī pirmās divas daļas.

Filmas producenti Mass of the Ages Society savā darbībā neaprobežojas ar šo filmu, bet gan savā interneta vietnē, gan videokanālā piedāvā daudz dažādu materiālu, lai iepazītos ar latīņu liturģiskās tradīcijas dažādiem aspektiem, kā arī lai palīdzētu priesteriem un ministrantiem iemācīties kalpot šajā ritā.