Laikā, kad Latvijas ārēs valda rudens, ir piemērots brīdis kavēties atmiņās par aizgājušās vasaras svētceļojumiem. Katoļticīgajiem, kam dārga Baznīcas liturģiskā tradīcija, arī šogad nebija iespējams sarīkot svētceļojumu ar iespēju piedalīties tradicionālā Romas rita dievkalpojumā Aglonas Dievmātes svētnīcā augusta Debesīs uzņemšanas svētku ietvaros, taču mūsdienu globalizācija un Baznīcas universālums piedāvā latviešiem iespējas doties uz populārām svētvietām citās zemēs. Šoreiz par diviem svētceļojumiem – vienu Francijā, otru Igaunijā, kur pirmoreiz piedalījušies ticīgie no Latvijas.
“Šartra zvana, Šartra tevi sauc…”
Vasarsvētkos atkal pār Parīzes apkārtnes laukiem skanēja svētceļnieku himnā izteiktais aicinājums (“Chartres sonne, Chartres t’appelle”). No 18. līdz 20. maijam notika 42. Vasarsvētku svētceļojums Parīze–Šartra, un ja pērn preses sensāciju izraisīja fakts, ka rīkotāji, sasniedzot 16 tūkstošu dalībnieku pieteikumu, bija spiesti pārtraukt pieņemt pieteikumus uz piedalīšanos, tad šogad dalībnieku skaits jau pārsniedza 18 tūkstošus, un atkal žurnālisti un apskatnieki uzdeva jautājumu, kā izskaidrot šādus panākumus.
Šogad pirmo reizi šajā ticības manifestācijā piedalījās arī Latvijas pārstāvji – Andris Skromulis ar savu meitu Terēzi. Tā kā divatā nevarēja izveidot atsevišķu Latvijas nacionālo grupu jeb kapitulu (chapitre), latviešus savā pulciņā laipni pieņēma šveicieši. Tālāk – Andra stāstījums.
Kā nokļuvu pie šveiciešiem? Ļoti gribēju iet svētceļojumā, bet nebiju drošs, vai dabūšu brīvas dienas, tāpēc pieteicos vēlu. Dalībniekiem bija jāpiesakās caur interneta vietni, bet viņi nevar pieteikties kā individuāli ceļotāji, bet tikai kāda nacionālā kapitula sastāvā. Ja kāda gribētāja valstij sava kapitula nav, tiek ieteikts izvēlēties kādu ģeogrāfiski tuvāku valsti. Nu tad pieteicos no Lietuvas. Meitai tobrīd bija 11 gadu. Bērniem ir atsevišķi kapituli, un bija brīvas tikai Vācijas grupas. Es viņu tur arī pieteicu. Mūs abus apstiprināja. Bet pamazām sapratu, ka šis svētceļojums nav kaut kas, kur visiem viss notiktu kopīgi, bet visas aktivitātes notiek šo nacionālo kapitulu ietvaros. Diemžēl lietuviski neprotu, nezinu pat lūgšanas lietuviski. Tāpēc bija jāmeklē grupa, ar kuru varētu saprasties. Caur savas meitas vācu grupas vadību šo problēmu izdevās atrisināt. Man ieteica pievienoties Šveices grupai, kuras vadītājs savukārt nokārtoja manu pāreju pie sevis no Lietuvas grupas.
Visiem svētceļniekiem pirmā bija kopīga dziedāta Svētā Mise Sv. Sulpīcija baznīcā Parīzē sešos no rīta. Tāpat kā vēlāk noslēguma Misē Šartras katedrālē arī šajā Parīzes dievnamā visi svētceļnieki nesatilpa, bet ārā bija lieli ekrāni un apskaņošana, lai varētu sekot dievkalpojumam. Katru dienu visiem kopā bija viena Svētā Mise tradicionālajā Romas latīņu ritā. Otrajā – Vasarsvētku dienā – svinīga Mise (t.i. ar diakona un subdiakona kalpojumu) notika brīvdabā Rambujē. Atmosfēra kaut cik atgādināja arī dažādas katoļu jauniešu dienas. Un noslēgumā – Otrajos Vasarsvētkos Šartras katedrālē – svinīga Pontifikālmise. Likās, ka kāda puse no jauniešiem zina latīņu Misi no galvas, citi sekoja līdz no grāmatiņām, kuras visiem bija izdalītas. Neliela daļa bija, kas varbūt arī pārāk neiespringa uz sekošanu līdzi, bet kad ticības apliecībā atskanēja “Et incarnatus est”, visi nometās uz ceļiem. Jāatgādina, ka es savos 40 gados tur izskatījos jau diezgan vecs. Izskatījās, ka vairumā tur bija tādi divdesmitgadnieki. Daudz arī skautu un gaidu savās formās. Un ja kāds domā, ka tradicionālisti ir tādi drūmi ļaudis, tad par šiem jauniešiem to nevar teikt. Gan viņi ejot lūdzās, gan dziedāja dziesmas, bet arī atrada sev kādas jautras izklaides gan ceļā, gan nometnes vietās. Prieks viņu sejās bija labi saskatāms.Visas Mises tātad notika latīniski, bet sprediķi tika teikti franciski. Asistēja arī daudz priesteru. Kopā viņu varēja būt ap simtu, spriežot pēc procesijas Mises sākumā.
Katra kapitula vadītājs (lajs) ir arī atbildīgs par sava kapitula dzīves garīgo pusi. Viņš ir sagatavojis dažādas meditācijas, kuras lasa priekšā, iesaistot arī citus vada kopīgu Rožukroņa lūgšanu. Parasti skaitīja trīs agrāk pierastās daļas – kopā 150 “Esi sveicināta”. Pa visu dienu varbūt kādi pieci šādi pilni Rožukroņi dažādās valodās, arī dziedot. Parasti katrā kapitulā bija arī kāds priesteris, taču tā nebija obligāta prasība. Piem., somu grupai nebija savs priesteris, abiem Šveices kapituliem bija. Priesteris vadīja arī dažas no meditācijām, bet pārējā laikā viņš gāja grupas aizmugurē, kur ejot uzklausīja grēksūdzes. Likās, ka parasti tās katram bija diezgan ilgas un pamatīgas. Absolūcijas laikā gan viņi apstājās, un penitents to saņēma nometies uz ceļiem. Pēc tam viņiem bija krietni jāpieliek solis, lai panāktu savu kapitulu. Un priesteriem, kuri ne visi ir gados jauni, bija tāpēc jābūt labā fiziskajā formā. (Pat apstājoties, lai sašņorētu apavus, bija jau pēc tam jāpasteidzas, lai panāktu savējos.) Šādu grēksūdzes iespēju, arī atpūtas brīžos, svētceļnieki labprāt izmantoja.
Šveices kapitulā vairums bija tādu, kuri iet jau daudzus gadus no vietas. Viņu vidū bija vairāki vīrieši, kas jau bija ģimenes tēvi un nāca ar savām ģimenēm, bet viņi agrāk bija kalpojuši kā ministranti, labi izglītoti ticības lietās, acīmredzami meklējuši šajā jomā kaut ko vairāk, kādas augstākas virsotnes.
Bērniem veido atsevišķas grupas, jo tik intensīva iešana viņiem var būt par grūtu. Viņus daļu ceļa ved ar transportu, tā ka iznāk iet mazāk, bet tomēr kādus 20 km dienā. Savu meitu Parīzē tāpēc nodevu bērnu kapitula vadītāju gādīgajā uzraudzībā, un pēc tam man viņu atkal izdevās satikt tikai Šartrā. Bērnu kapitulā arī bija savas lūgšanas. Daudzi tur bija no daudzbērnu ģimenēm, kas Vācijā nav gluži pašsaprotami. Manai meitai bija grūti vāciski sekot visam līdzi, bet daži bērni prata angliski, arī pieaugušie, kuri uzraudzīja grupu. Bet bērni tā mācās patstāvību, piem., ka jāspēj pašam būt visur laikā un pašam savākt savas mantas – bez vecāku palīdzības. Ir arī labi, ka bērni iepazīst vienaudžus no citām praktizējošām katoļu ģimenēm un to piemērs nostiprina vērtīborientāciju arī viņos pašos.
Terēze: Man patika, ka es sadraudzējos ar dažiem cilvēkiem, bet man nepatika tas, ka bija ļoti neērti gulēt.
Andris: Tāpat kā visiem – uz matracīša un guļammaisā teltī, kurai nav grīdas. Attiecīgi visi tās pļavas nelīdzenumi ir labi sajūtami. Bija daudz kailgliemežu, kas līda iekšā teltīs. Pārtikas pietika. Bērnus baroja drusku labāk. Cēlās viņi nevis piecos, bet sešos no rīta. Bet par spīti visām grūtībām viņa nākamgad atkal gatava iet.
Uz Aglonu iet ir krietni vieglāk (esmu gājis kopā ar “Laulāto tikšanās” dalībniekiem), – dienā noietais attālums ir mazāks, biežākas atpūtas pauzes. Pirmajā dienā no Parīzes apm. 47 km, īsas 10 min apstājas. Pusdienu pārtraukums ap pusstundu. Kopā drusku zem 40 km vidēji dienā. Tas nav viegls svētceļojums, protams. Bet svētceļojuma būtība ir gandarīšana – par saviem grēkiem, par pasaules novēršanos no Dieva, par tradicionālās latīņu Mises atdzimšanu visur pasaulē. Kādi 75–80% svētceļnieku noteikti bija jaunāki par mani. Bija arī vecāki cilvēki, tajā skaitā priesteri. Sieviešu un vīriešu skaits gan apmēram vienāds. “Kritušos” savāc, – tā ir labā ziņa. Ja galīgi slikti jūties, tad kārtējā “čekpointā” vari palūgt, lai tevi tālāk līdz nākamajam aizved. To pakalpojumu nepiedāvā, – pašam jāiet un jāstāsta sava vaina. Man tā bija liela paļaušanās uz Dievu, jo nebija skaidrs, vai tiešām aiziešu līdz Šartrai. Tad kad biju samierinājies ar to, ka varbūt neaiziešu līdz galam un nāksies apstāties kādā no starppunktiem un lūgt, lai tālāk aizved, tad man Dievs arī iedeva spēku tiešām noiet visu ceļu.
Gribu noteikti iet vēlreiz. Ja neizdosies izveidot veselu Latvijas grupu, tad iešu atkal kopā ar šveiciešiem. Tik jāpadomā par pareiziem apaviem. Vēlos no sirds pateikties Šveices kapitula “Vater Niklaus Wolf von Rippertschwand” vadītājam Markusam Luseram un bērnu kapitula “Heiliger Franziskus” vadītājai Marijai Šteinhauzerei par iespēju piedalīties svētceļojumā viņu vadītajās grupās un atbalstu un sapratni.
Visu triju kopīgo dievkalpojumu pilnus videoierakstus var apskatīt svētceļojuma YouTube kanālā. Attēli un citi materiāli atrodami svētceļojuma interneta vietnē un X profilā.
Pie ziemeļu kaimiņiem
Tiem, kuri nebija devušies uz Aglonu, Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkus bija iespēja atzīmēt starptautiskā svētceļnieku grupā, kas trīs dienas, no 13. līdz 15. augustam kājām mēroja Dienvidigaunijas ceļus no Urmastes uz Vastselīnu. Šī vieta, kura tūristiem pazīstama ar savām pilsdrupām, ir izsenis bijusi arī svētceļojumu mērķis. Vastselīnā viduslaikos bijusi viena no bīskapa pilīm. Pils kapelā 1353. g. notika brīnumaina parādība, kad to apspīdēja neizskaidrojamas izcelsmes gaisma, bet eņģeļi altāra krustu, kas bija pie sienas, noņēma un nolika uz altāra, kur tas turējās stāvus, bez kāda atbalsta. Kapela drīz vien kļuva par svētceļojuma vietu, un tai tika piesaistītas atlaidas. Brīnums atkārtojās 1381. g., kad ar Dieva palīdzību pils tika atbrīvota no krievu karaspēka aplenkuma. Igaunijas brīvvalsts laikā 30. gados svētceļojumā uz Vastselīnu piedalījies arī padomju režīma moceklis bīskaps Eduards Profitlihs, SJ (1890–1942).
Igauņu katoļi svētceļojuma tradīciju atkal atdzīvināja 2020. g. Dievkalpojumi tā ietvaros notiek tradicionālajā Romas latīņu ritā ar Baznīcas autoritāšu atļauju, celebrants – Tallinas katedrāles priesteris. Dievkalpojumi notika Urvastes, Reuges un Vastselīnas baznīcās. Tie ir luterāņu dievnami, jo katoļiem savējo šajā Igaunijas daļā nav.
Svētku svinīgajā Misē dziedāja ansamblis Linnamuusikud Taivo Nītvegi vadībā, kurš arī viens no svētceļojuma organizatoriem un mājastēviem. Ērģeles spēlēja ērģelnieks, pedagogs un komponists Tomass Trass. (Daži Linnamuusikud koncertu ieraksti atrodami šeit)
Šogad līdz ar igauņiem svētceļojumā piedalījās daži ticīgie no Somijas, no Zviedrijas (arī viens priesteris), un arī pieci no Latvijas, vēl arī Sv. Pētera priesteru brālības seminārists no Polijas. Pēc atgriešanās par piedzīvoto pastāstīja Ilze Maskalāne.
Brīnišķīgs ceļojums. Un Svētā Mise – tas bija debešķīgs skaistums… Tik tiešām Dievs ir bezgalīgais un pilnīgais Skaistums, Labums un Labestība un, radīdams cilvēku pēc sava attēlā un līdzības, viņam ir devis spēju izteikt vārdos, mūzikā, liturģiskos žestos un apģērbos kaut ko no šī pārdabiskā un pilnīgā Skaistuma, kuru pilnībā kontemplēsim debesīs. Es tik ļoti priecājos, ka šāda māksla un kultūra liturģijā ir pieejama ikvienam nabagam, arī pašam neizglītotākajam cilvēkam. Šeit nav jāmaksā 50 eiro par ieejas biļeti, nav jābūt apveltītam ar lielu muzikālu vai citu kultūru, pietiek, ka vēlies pagodināt Dievu un reizē gan baudi mūsu civilizācijas skaistākos augļus, gan godini Dievu, gan rūpējies par savas dvēseles pestīšanu.
Procesija pilsdrupās arī bija jauka – izstaigājām līkloču pa parku un tad – zāļu svētīšana pie Krusta pilsdrupu kalnā. Iepazināmies arī ar igauņu un zviedru katoļiem. Zviedru priesteris svinīgajā Misē kalpoja kā diakons, bet pirmdien klusajā Misē viņš bija celebrants.
Svētku vakarā Taivo Nītvegi ar kundzi uzņēma mūs savās lauku mājās. Tur notika svētku vakariņas un pirts. Pa nakti no 15. uz 16. augustu jaunieši nakšņoja teltīs turpat pagalmā, jo mājās un saimniecības ēkās vietu bija maz. Zviedru priesteris gulēja uz saliekamās gultas kapelā (tur nebija Vissv. Sakramenta). Mēs – tuvējā viesu mājā. No rīta atgriezāmies pie pārējiem. Tur – Sv. Mise, brokastis un procesija, lūdzoties Rožukroni, uz avotiņu, nodēvētu par Marijas asarām (mums izskatījās pēc peļķītes, apbrīnojām igauņu ticību), kur lūdzāmies Dievmātes litāniju.
Sv. Joahima svētku dienas svētā Mise 16. augusta rītā notika mājas īpašnieku privātā kapelā, kas bija ierīkota šķūnī. Tur saspiedāmies kopā ar telšu ciematiņā nakšņojušajiem jaunajiem cilvēkiem. Noteikti bija vērts šajā svētceļojumā doties, un brauksim vēl.
Konstatējām, ka salīdzinot ar Igauniju un Zviedriju, mēs, latvieši esam vislielākie “nabadziņi”. Igaunijā, kur katoļu tikai daži tūkstoši, Tallinas katedrālē tradicionālā latīņu Sv. Mise notiek divreiz mēnesī. Zviedrijā, Stokholmas diecēzē katru svētdienu. Pēc “Traditionis custodes” viņi vairs nedrīkst celebrēt draudzes baznīcās, bet celebrēt drīkst joprojām, un cilvēki nāk, īpaši ģimenes ar bērniem. Tallinā “Summorum Pontificum” laikā bīskaps uzdeva priesterim T. Maternam iemācīties celebrēt senajā ritā, lai atbildētu uz ticīgo vajadzībām. Tagad cer, ka būs vēl kāds priesteris, lai celebrētu katru svētdienu.
Vēl daži video fragmenti no svinīgās Sv. Mises Vastselīnā un citiem svētceļojuma brīžiem atrodami šajā Facebook profilā. [papildināts: zviedru svētceļnieku foto Sv. Ērika leģiona Facebook profilā] Iepriekšējo gadu foto apskatāmi svētceļojuma vietnē. Svētceļojuma galvenais rīkotājs, komponists un ģitārists Lauri Joelehts par 2023. gada svētceļojumu publicējis aprakstu FIUV žurnāla Gregorius Magnus 2024. g. ziemas numura 24. lpp.
(Foto un video no I. Maskalānes un A. Skromuļa privātajiem arhīviem)
Aglonas Dievmāte
Svētais Meinards
Una Voce Latvija 
Atbalsojums: Šartras svētceļojuma popularitāte turpina augt | Una Voce Latvija