Mūsu pestīšanas 2025. gada 9. februārī savas šīs zemes gaitas 92 gadu vecumā beidza Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu draudzes ilggadējais prāvests priesteris Konstantīns Bojārs. Par viņa dzīves gājumu varam lasīt gan portālā katolis.lv, gan civitas.lv. Atmiņās ir dalījies arī viņa mazdēls priesteris Pēteris Skudra (1. daļa, 2. daļa).  Una Voce Latvija vēlas ar pateicību pieminēt priesteri Bojāru par viņa ieguldījumu tradicionālā Romas rita Svētās Mises saglabāšanā Latvijā.

Drīz vien pēc pāvesta Benedikta XVI apustuliskās vēstules Summorum Pontificum iznākšanas, Ogres draudzē izveidojās ticīgo grupa, kuri vēlējās izmantot pāvesta dotās iespējas, lai draudzē būtu pieejama Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā (Latvijā bieži vien nedaudz maldinoši saukta par Tridentes Misi). Saskaņā ar pāvesta izdotajiem noteikumiem grupa rakstiski vērsās pie draudzes prāvesta Konstantīna Bojāra. Viņš rūpīgi iepazinās gan ar iesniedzēju sarakstu, gan ar pāvesta izdoto tiesību aktu un konstatējis, ka lūguma izpilde ir viņa kā prāvesta ekskluzīvā kompetencē, sāka meklēt atbilstošu risinājumu. Būdams jau visai cienījamā vecumā, viņš vispirms mēģināja atrast kādu jaunāku priesteri kā celebrantu, taču, tādu neatradis, pats uzņēmās atsvaidzināt reiz garīgajā seminārā iegūtās prasmes. Arī ticīgajiem viņš sarīkoja vairākas katehēzes par tradicionālo ritu – gan par tā “tehnisko” pusi, gan garīgumu. Ar latīņu valodu viņam – kā veco laiku semināra absolventam un turklāt vēl jurisprudenci studējušam – nebija grūtību, un viņš centās tās pareizu izrunu iemācīt arī ministrantiem. Bet arī pret ceremoniālo pusi viņš attiecās ar lielu rūpību un pat lika izgatavot viņam “špikeru” komplektu, lai vismaz pirmajās reizēs pie altāra nekas neaizmirstos un nesajuktu. Šaubu gadījumā konsultējās arī ar pazīstamu priesteri, kurš seno ritu bija apguvis seminārā un regulāri to praktizēja.

Pirmie senā rita dievkalpojumi notika jau 2008. gada janvārī gregorisko dziedājumu kursu ietvaros, kad celebrēja priesteris no Lietuvas. Bet pats prāvests Bojārs pirmo reizi pēc gadu desmitiem ilga pārtraukuma šajā ritā upurēja Svēto Misi 2008. gada 7. maijā. Tā viņš turpināja darīt ik nedēļu: sākotnēji – trešdienās agri no rīta, vēlāk – piektdienu vakaros. Kopš 2018. gada beigām pēc prāvesta ierosinājuma šie dievkalpojumi tika pārcelti uz mēneša pirmajām svētdienām, kas ļāva tos vieglāk apmeklēt interesentiem no citām draudzēm, kā arī svinēt dziedātas Mises veidā.

Prāvests Bojārs tajā laikā veselības pasliktināšanās dēļ jau bija spiests ierobežot savas darbības pie altāra un vairs nesvinēja svētdienas galveno Misi (Summu), nedz arī sprediķoja, taču – gandrīz kā piepildoties 42. psalma vārdiem, ko lasa katras senās Mises sākumā – šajā ritā viņš brīžam atguva daļiņu jaunības spara un atsāka sprediķot, sēžot krēslā, reizēm ļaujoties dzīves pieredzes vadītam spontānumam, citreiz – rūpīgi iepriekš sagatavojoties. Un tā – līdz 2021. gada pavasarim, kad viņam izdevās tradicionālās Mises svinēšanu nodot cita, jaunāka priestera rokās.

Lai gan sākumā uzņēmies – papildus daudzajiem draudzes prāvesta pienākumiem – šo kalpojumu negribīgi, veselības stāvoklim pasliktinoties, viņš nolēma to īpaši veltīt Dievam kā aizlūgumu par savu veselību un spēju līdz mūža galam aktīvi kalpot un, kā pats reiz liecināja, tas tiešām viņam manāmi palīdzējis. Arī pēc aiziešanas no prāvesta amata viņš turpināja būt aktīvs, ne tikai uzklausot grēksūdzes, bet arī citos veidos, pēc savas saprašanas cīnoties, lai Dieva gars valdītu Latvijas sabiedrībā. Pēdējais viņa aizsāktais projekts – nacistu nomocītā latviešu priestera Aloizija Broka piemiņas iemūžināšana – ir nonācis labās rokās un noteikti tiks sekmīgi pabeigts.

Lūgsimies, lai Dievs savam priesterim aizmaksā par visiem viņa upuriem un labajiem darbiem ar mūžīgu svētlaimi Viņa skatīšanā vaigu vaigā.