Astoņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem …. Svētdienas rītā lūgšanas Viļņas tūristu ceļvežos un uz pastkartēm bieži redzamajā Svētās Annas baznīcā sākas pusdesmitos. Kanoniskā stunda Terca latīniski, tad Rožukronis lietuviski, aizlūgums par pāvestu, par Tēviju, “Mēs ceļos krītam”. Un tad –  Svētā Mise tradicionālajā Romas ritā, kuram šis miniatūrais vēlas gotikas dievnams arī celts. Tā nelielajā telpā visiem sēdvietu grūti atrast. Gregoriskos dziedājumus vietām nomaina polifonija – latīniski un lietuviski. Pēc dievkalpojuma prāvests Juozaps Minderis sveica viesus no Latvijas un savā uzrunā īpaši uzsvēra tradicionālās Svētās Mises kontemplatīvo raksturu un arī to, ka ticīgie ir patiesie custodes, kuri šo Baznīcas dārgumu sargā, – Lietuvā nu jau 17 gadus. Ticīgajiem Viļņā tradicionālā Mise tiek upurēta ik dienas un dievnams ir ekskluzīvā tradicionālistu rīcībā – ar arhibīskapa svētību.

Taču tā nebija vienmēr.  Darbs pie tā, lai Romas liturģiskā tradīcija tiktu atkal celta tai pienācīgajā goda vietā iesākās jau tad, kad liela daļa no tagadējiem dievkalpojuma dalībniekiem – jauniešu tur bija ne mazums – nebija vēl dzimusi; pēc dievkalpojuma – pie tējas un cepumiem – par to todien stāstīja divi no šo cīņu veterāniem.

Viss sākās 90. gadu beigās ar vasaras nometni Ad Fontes, sākumā Klaipēdā, tad ilgus gadus Žemaitijas miestiņā Kražos. Nedēļas garumā – gregorisko dziedājumu mācības, dziedāšana Sv. Misē un Kanonisko stundu dievkalpojumos, lekcijas liturģikā, patristikā, filozofijā, garīgās konferences, sadraudzības vakari ar pilsētiņas iedzīvotājiem. Pirmos gadus, protams, viss vēl jaunajā ritā. Arī ciemošanās nesen dibinātajā Palendru benediktīniešu klosterī. Bet jau 2003. gadā pamazām sāk briest doma, ka jātiecas pēc kā lielāka, lai apgūtie dziedājumi varētu pilvērtīgi dzīvot liturģiskajā vidē, kurā tie veidojušies.

Izšķiroša izrādījās Ad Fontes rīkotāju iepazīšanās ar ungāru liturģikas un Baznīcas mūzikas speciālista un etnomuzikologa Lāslo Dobsaja (Dobszay, 1935–2011) publikācijām, kam sekoja viņa uzaicināšana ar lekcijām uz Kražiem. Lekcijas laikā – pavisam nepretenciozs demonstrējums no profesora puses: lūk Sv. Mises dziedājumi dažādās svētdienās un svētkos, un tie – sākot no senākajiem manuskriptiem cauri viduslaikiem un jaunajiem laikiem līdz pat 20. gs. 60. gadu izdevumiem – visur tie paši. Bet pēc tam – viss citādāk. Kas bija noticis? Kāpēc tāds pārrāvums? Viss sagriezts kājām gaisā, daudz kas vispār izmests. Tas pats ar lasījumiem, lūgšanām. Lēmums: jāatgriežas pie saknēm, pie pirmavotiem, ad fontes galu galā …

2007. gadā pāvesta Benedikta XVI dekrēts Summorum Pontificum atļāva darīt tieši to, un Ad Fontes organizatori nekavējās rīkoties. Tika uzaicināti priesteri no ASV un Ungārijas, kas prata seno ritu un varēja apmācīt lietuviešu amatbrāļus. Īpaši nozīmīgs bija vietējā ordinārija Šauļu bīskapa Eugenija Bartuļa atbalsts, kurš arī pats jau bija seno ritu apguvis. Tajā pašā gadā nometnes dalībniekus Kražos apmeklēja apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Štefans Curbrikens (Zurbriggen), kurš deva arī savu svētību un pamudinājumu (skat. Katoļu Baznicas Vēstnesis, 2007. g., Nr. 25(335), 6. lpp.). Turpmākajos gados Ad Fontes pārgāja uz tradicionālo ritu ne tikai Kražos, bet aiznesa to arī uz Dievmātes svētvietu Šiluvā, vēl pēc gadiem – Traķos.

Varētu likties – nu ir ceļš vaļā, taču lai senais rits kļūtu par ikdienu Viļņā, bija vēl daudz jācīnās, jo arī pretestība ticīgo centieniem no bīskapu un klēra puses vēl bija liela. Bija jāiesaista nunciatūra, kā arī jāraksta lūgumi uz Romu, līdz neatlaidība tika atalgota ar iespēju ik svētdienu piedalīties tradicionālajā Misē – sākotnēji Viļņas Sv. Krusta baznīcā. Nozīme bija arī jauna arhibīskapa atnākšanai. Tagad Lietuvas bīskapi ir pārliecinājušies, ka tradicionālisti tādi paši normāli katoļi vien ir un labai sadzīvošanai nav nekādu šķēršļu.

Tādiem nevajadzētu būt arī Latvijā, – ar šādām domām, priecājoties par rudens krāsu bagātību Viļņas daudzajos pakalnos, devās mājup arī ceļotāji no Latvijas.