Bet tas tā ir Lietuvā…. Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Georgs Gensveins pavisam nesen – 8. decembrī sniedza vairāk kā pusotru stundu garu interviju Vācijas katoļu TV stacijai K-TV. Jautājumus prelātam uzdeva žurnāliste Atineja Andriščaka. Interviju visā garumā var noskatīties K-TV videokanālā: 1. daļa, 2. daļa. Aliterācija intervijas nosaukumā zīmējas uz arhibīskapa Gensveina ciešo saikni ar pāvestu Benediktu XVI, kalpojot kā viņa personīgajam sekretāram tā valdīšanas laikā, bet arī vel pēc tā atkāpšanās no amata. Šeit iztulkosim tikai fragmentu, kurā runāts par tradicionālā Romas rita liturģiju (2. daļas pirmās 11 minūtes). Nuncijs īpaši norāda uz pozitīvo pieredzi Lietuvā, par ko jau nesen šeit stāstīts.

Žurnāliste: Jūsu Ekselence, mēs tikko runājām par dažādām konfesijām. Es vēlētos palikt pie daudzveidības un dažādības tēmas un aplūkot atšķirības Katoliskajā baznīcā, tās liturģijā. Ir Tridentes Mise un arī Novus Ordo. Pāvesta Franciska ierobežojošā nostāja pret senāko liturģisko formu ir labi zināma. Vai jūs Baznīcas ikdienas dzīvē šeit (Lietuvā – tulk. piez.) piedzīvojat šo liturģiju daudzveidību, un kādu nozīmi jūs tai piešķirat?

G. Gensveins: Lai minētu konkrētu piemēru: kad es ierados, protams, es runāju ar bīskapiem par pozitīvo un negatīvo. Kur slēpjas problēmas, kur viss ir kārtībā, kādas ir raizes, kas sagādā prieku, kur ir cerība? Un tā tālāk, un tā joprojām. Protams, saruna skāra arī liturģiju.

Un tad es runāju ar Viļņas arhibīskapu, un tieši arī par jautājumu: Kāda ir situācija, – vai pie jums vēl pastāv kāda neliela kopiena, kas svin pēc tradicionālā ordo (Sv. Mises kārtības – tulk. piez.) jeb, izmantojot pāvesta Benedikta vārdus, ekstraordinārā rita? Un viņš teica: “Pats par sevi saprotams – ar to nav vispār nekādu grūtību.” Tā ir neliela grupa, bet ar daudziem jauniešiem, ģimenēm un izcilu gregorisko liturģiju. Konkrēti, ir dziedāšana, un kora vadītājs ir mūzikas augstskolas profesors.

Nekad nav bijis nekādu grūtību, pat ne pēc tam, kad pāvests Francisks bija iejaucies ar ierobežojumiem. Nebija nekādu grūtību. Un garīdznieks, kurš tur svin Misi, priesteris, kurš šeit ir jau daudzus gadus, runāja ar arhibīskapu – un otrādi, jautājot: Vai kaut kas ir jāmaina vai nē? Vai tas būtu aizliegts vai nē? Tad arhibīskaps teica, ka Mise nav aizliegta, tā ir ierobežota: konkrēti, tas nozīmē, ka to vairs nevar svinēt draudzes baznīcā, un to vairs nevar izziņot draudzes biļetenos un tā tālāk. Un tad arhibīskaps teica: “Līdz šim mums ir bijusi ļoti mierīga un draudzīga līdzāspastāvēšana. Lai saglabātu šo mieru, es neko nedarīšu.” Galu galā tas, vai viņi kaut ko mainīs vai nē, ir atkarīgs no bīskapiem. Un tāpēc nekas netika mainīts, un nebija absolūti nekādu grūtību. Var teikt, ka viss ir tāpat kā pirms pāvesta Franciska motu proprio, tāpat kā iepriekš, un tas darbojas nevainojami.

Bažas – patiesībā tās bija pāvesta Franciska bažas – bija par to, ka kaut kāds skaits cilvēku, kas apmeklē Misi saskaņā ar ekstraordināro ritu, varētu būt, tā teikt, iekšēji vai ārēji rezervēti attiecībā pret Vatikāna II koncilu. Protams, ir cilvēki, kuri nepiekrīt dažiem liturģijas aspektiem, šeit notiekošajai liturģijai. Tas, tālāk sekojot šim piemēram, it nemaz tā nav. Šajā ziņā, ciktāl tas attiecas uz liturģisko situāciju, ir līdzās pastāvēšana, es pat teiktu – nevis līdzās pastāvēšana, bet gan kopā pastāvēšana: vieni zina par otriem.

Nedrīkst aizmirst, ka Viļņā ir arī lefebriāņu (Sv. Pija priesteru brālības, SSPX – tulk. piez.) grupa. Tā gan ir diezgan maza, bet tur ir trīs vai četras ģimenes, kas ir tik ļoti satuvinājušās ar garīdznieku, ka nevēlas viņu pamest, lai pievienotos Sv. Pētera priesteru brālībai, precīzāk sakot, ne Pētera priesteru brālībai, bet gan šim priesterim, kurš svin seno Misi (domāts diecēzes priesteris – tulk. piez.). Cik man zināms, Viļņā ir tikai viena neliela grupa, kas turas pie Svētā Pija X brālības. “Pija brāļi” vienkārši apzinās situāciju un nav ne agresīvi, ne arī mēģina uzsākt jebkāda veida frontālu uzbrukumu. Mēs zinām, ka viņi pastāv, bet viņu skaits ir ļoti neliels, tāpēc viņi vienkārši tiek atstāti mierā. Viņi arī lieliski zina, ka otrā pusē ir Sv. Pētera brālība, kas dzīvo kopībā ar Svēto Krēslu, un, protams, arī šeit regulāri palīdz svinēt Misi. Un bīskapiem nav absolūti nekādu grūtību atbalstīt šo kopā pastāvēšanu un šīs atšķirīgās liturģiskās formas un būt apmierinātiem ar to.

Žurnāliste: Kardināls Kurts Kohs nesen intervijā teica, ka pāvests Benedikts ir parādījis noderīgu ceļu uz priekšu, pārliecībā, ka kaut ko, kas praktizēts gadsimtiem ilgi, nevar vienkārši aizliegt. Patiešām, klasiskās liturģijas ierobežojumi nepārprotami sāpināja pāvestu Benediktu.

G. Gensveins: Tas bija ne tikai sāpīgi, bet viņš arī savā pāvesta atbildībā saprata, ka kaut kas ir jādara, lai mainītu šo situāciju. Viņš atkārtoti uzsvēra, ka tā sauktā senā liturģija, proti, Tridentes liturģija, nekad nav bijusi atcelta. Dabiski, no Tridentes liturģijas radās Novus Ordo; tas ir, valoda tika saglabāta, bet saturs tika nedaudz mainīts. Un tieši šī liturģija gadsimtiem ilgi ir ļāvusi Baznīcai ne tikai dzīvot, bet arī labi dzīvot; svētie ir tajā un no tās barojušies. Nevar taču būt tā, ka vakar tā bija likumīga un vērtīga, bet no rītdienas vairs nē. Tāpēc šī ir nedabiska situācija, un tas bija tas, kas viņu pamudināja, kopā ar pieredzi – viņa pieredzi, – ko viņš guva pēc Vatikāna koncila, ka tiem, kuri ir zaudējuši savu garīgo un liturģisko dzimteni, šī garīgā dzimtene vienkārši jāatdod. No šejienes nāca viņa motu proprio un tam pievienotā vēstule.

Žurnāliste: Kā jūs vērtējat Traditionis custodes un jauno klasiskā rita regulējumu?

G. Gensveins: Es nekad neesmu sapratis, kāpēc pāvests Francisks ieviesa šos ierobežojumus. Tobrīd Ticības mācības kongregācijai tika uzdots veikt izmeklēšanu jeb bīskapu aptauju visā pasaulē: Kāds ir skats uz Benedikta motu proprio? Vai pieredze ir bijusi laba? Vai pieredzēts vēlamais? Vai kaut kas bija jāmaina? Rezultāti nekad netika publicēti, bet, protams, mēs par tiem zinām. Galu galā rezultāts bija tāds, ka notikusi izlīgšana. Tas ir ceļš uz mieru, īpaši liturģijā, vissvarīgākajā reliģiskās dzīves punktā, un nekādām izmaiņām nevajadzētu būt. Kāpēc pāvests Francisks to tomēr izdarīja, man ir un paliek mīkla. Un mēs esam redzējuši, īpaši angliski runājošajā pasaulē, ar kādām sarežģījumiem tas bija saistīts. Un arī pāvesta Franciska pavadvēstulē, kur viņš vairākkārt atsaucās uz Jāni Pāvilu II un Benediktu, nav iespējams saskatīt, kādam būtu viņa ierobežojumiem jēga. Tāpēc es pieņemu, ka lielākā daļai bīskapu arī šodien paliek tajā formā kā bija līdz Traditionis custodes. Taču, protams, Franciska motu proprio patiešām ir nesis lielu apgrūtinājumu attiecībā uz šo svarīgo jautājumu par ekstraordināro ritu.

Žurnāliste: Kādu ceļu jūs pats tagad redzat liturģiskās tradīcijas nākotnei?

G. Gensveins: Es uzskatu, ka pāvesta Benedikta saprātīgais noregulējums ir pareizais ceļš – un tas tā ir bijis jau vairāk nekā desmit gadus –, tas ir pareizais ceļš, un šis ceļš ir jāturpina bez grūtībām vai ierobežojumiem. Un es varu tikai cerēt, ka arī pāvests Leons dosies šajā virzienā un vienkārši turpinās izlīguma procesu, lai šī kopā pastāvēšana varētu arī nest augļus.