Pēc viena izlaista gada Rīgā atkal tiks dziedāts Tenebrae jeb “Tumsību” dievkalpojums. Šoreiz tas notiks Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 2. aprīļa jeb Lielās Ceturtdienas vakarā (varētu sākties apmēram ap plkst. 20:00 – pēc Kunga vakariņu Sv. Mises un Vissvētākā Sakramenta pārnešanas). Ar gregoriskajiem dziedājumiem un renesanses polifonijas paraugiem piedalīsies kopīgam darbam apvienojušies divi gregorisko dziedājumu ansambļi – Schola Sancti Meinardi un pašas katedrāles Schola Cantorum Sancti Ambrosii, kā arī kora Versija dziedātāji.

Par Tenebrae mēdz dēvēt Triju Svēto dienu – Lielās Ceturtdienas, Lielās Piektdienas un Lielās Sestdienas – kanonisko stundu dievkalpojumus – Matutīnu un Laudes. Pastorālu apsvērumu dēļ, proti, lai vairāk cilvēku varētu piedalīties, Baznīca jau izsenis ļāva pārcelt šos nakts un agrā rīta dievkalpojumus agrāk – jau iepriekšējās dienas vakarā. Tāpēc arī Lielās Piektdienas Tenebrae notiks jau ceturtdienas vēlā vakarā. Katedrāle būs atvērta visu nakti, lai ticīgie varētu lūgties Vissvētākā Sakamenta priekšā. Psalmu dziedājumi, mijoties ar gregoriskajiem un polifoniskajiem responsorijiem, kā arī Svēto Rakstu un baznīctēvu darbu lasījumiem, labi iederas līdzās klusai lūgšanai un Kristus ciešanu apcerei.

Benediktīniešu tēvs Prospers Geranžē savā daudzsējumu darbā “Liturģiskais gads” savulaik rakstīja: “Ticīgiem būtu jācenšas katrā ziņā būt klāt šajā svinīgajā dievkalpojumā, redzot, ka Baznīca viņu dēļ ir mainījusi ierastos dienas plānus. Kas attiecas uz nopelniem, tādā piedaloties, nav šaubu, kas tam ir priekšroka pār privātiem vingrinājumiem. Drošākais līdzeklis iegūt Dieva žēlastības un savu lūgumu uzklausīšanu ir tuvoties Viņam caur Baznīcu. Un kas attiecas uz dievbijības jūtām, ar kurām mums jāapcer šo Trīs Svēto Dienu noslēpumi, Baznīcas dievkalpojumi vispār ir drošāks un bagātīgāks to avots, nekā cilvēku sacerētie dievbijības vingrinājumi, un dvēsele, kura rod sev barību svētās liturģijas tekstos un ceremonijās, arī būs sagatavota gūt lielāku labumu no privātām lūgšanām, ko tā piekopj mājās. Tādējādi Baznīcas lūgšana kļūs par pamatu kristīgās dievbijības celtnei šīs mūsu pestīšanas notikumu atceres laikā un mēs sekosim savu sentēvu piemēram, kuri dzīvoja ticības gadsimtos un bija tik apbrīnojami kristieši, jo dzīvoja Baznīcas dzīvi caur tās liturģiju.”

Pirmie trīs lasījumi šajās trijās dienās ņemti no pravieša Jeremija Raudu dziesmām jeb Lamentācijām, kur tas apraud postu, kas Jeruzālemi piemeklējis, kad tā novērsās no sava Dieva. Bet to pašu var attiecināt uz jebkuru valsti un sabiedrību, kas negodina Dievu, vai arī atsevišķa grēcinieka dvēseli. Katrs no šiem lasījumiem beidzas ar saucienu “Jeruzāleme, Jeruzāleme, atgriezies pie Kunga sava Dieva!”

Raudu dziesmās senebreju valodā katrs pants sākas ar citu burtu alfabēta secībā. Latīņu valodā iegājies, ka šie ebreju burtu nosaukumi (aleph, beth, utt.) tiek izdziedāti īpašā melodijā tāpat kā pārējais teksts. Ja Romas antifonālē visiem deviņiem (pa trim katrā dienā) lasījumiem ir viena un tā pati melodija, tad dažādās Eiropas zemēs viduslaikos izveidojās paradums katru lasījumu dziedāt citā melodijā. Pie mums – Rīgā – tiks izmantoti lasījumu toņi, kas radušies viduslaiku Polijā un Latvijā acīmredzot ienākuši ar Polijā drukātām liturģiskajām grāmatām sākot no 17. gadsimta. Vecākie priesteri Latvijā vēl atceras esam tās seminārā dziedājuši.

Diemžēl nav zināms, kādus lasījumu toņus izmantoja viduslaiku Livonijā, taču dievkalpojumu teksti, kā arī pārējās melodijas visos Romas rita variantos Eiropā bija pārsvarā vienādas. Dievkalpojuma muzikālo veidolu visvairāk akcentē responsoriji. Teksti ņemti gan no evaņģēlistu Mateja un Lūkas stāstījumiem, gan Vecās derības praviešu un grāmatām un psalmiem. Evaņģēliju fragmenti nav lietoti notikumu secībā. Tā 2. responsorijs vēstī par Jeruzālemes tempļa priekškara pārplīšanu un daudzu svēto miesu iznākšanu no kapiem Jēzus nāves brīdī, kā arī krustā sistā noziedznieka nožēlas lūgšanu mirstošajam Jēzum. 4. un 8. responsoriji atkāpjas atpakaļ laikā pie Jēzus apcietināšanas un tiesāšanas augstā priestera namā. 5. responsorijs Tenebrae factae sunt (Iestājās tumsa), kurš devis nosaukumu visiem šiem dievkalpojumiem, atkal mūs aizved pie notikumiem Golgātas kalnā – uz Saules aptumšošanos un brīdi, kad Jēzus sauc uz Tēvu un nodod savu garu viņam.

Responsoriju Vecās derības teksti ņemti no Ījaba grāmatas, arī praviešu Jeremija, Isaja grāmatām, vadoties pēc principa, ka Vecā derība pravietiski norāda uz Kristu. Izvēlētās Rakstu vietas tad zīmējas tiešu uz Viņa ciešanām un Krusta upuri. Arī Matutīna psalmi ir mesiāniska rakstura un īpaši 2. psalms mēdz tikt uzskatīts par Kristus ciešanu tēlojumu par excellence. Laudes psalmi ir tie paši, kurus dzied katrā piektdienā, kad nav svētku, bet antifonas izvēlētas ar skatu uz norisēm Golgātā. Pēc katra psalma tiek nodzēsta viena svece īpašā piecpadsmit zaru svečturī, līdz paliek viena vienīga degam pašā virsotnē, it kā attēlojot, ka mācekļi grūtākajā brīdī savu Skolotāju atstāj vienu. Dievkalpojumu noslēdz slavenais dziedājums Christus factus est ar tekstu no Sv. Pāvila vēstules Filipiešiem (2:8,9).