Lielā baznīcas mūzikas harta

(Zemāk ievietotais Andra Amoliņa raksts saīsinātā versijā un ar virsrakstu “Svarīgam Baznīcas mūzikas dokumentam – 110” bija publicēts laikraksta “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” 2013. gada 23. novembra numura 18. lpp. Šeit piedāvājam raksta pilno versiju.)

Šā gada 22. novembrī, Sv. Cecīlijas svētku dienā dienā, aprit 110 gadi, kopš 1903. gadā pāvests Sv. Pijs X izdeva apustulisko vēstuli, ko vēlāk sāka dēvēt par Baznīcas mūzikas Lielo Hartu (Magna Charta, atsaucoties uz pazīstamo Anglijas karaļa izdoto dokumentu, kas nostiprināja vairākas būtiskas viņa pavalstnieku tiesības, ierobežojot patvaļu varas īstenošanā). Dokuments, kas pazīstams pēc tā pirmajiem vārdiem “Tra le sollecitudine” patiešām pirmo reizi Baznīcas vēsturē sistemātiski izklāsta nosacījumus mūzikai, kas skan dievkalpojumā. Lai arī tas sākotnēji bija adresēts tikai Itālijas diecēzēm (tāpēc arī teksts itāliski), tomēr drīz vien tika publicēts arī latīniski ar norādi, ka tā noteikumi ir saistoši visai Baznīcai. Turpmākajā laikā visi pāvesta vai Romas kūrijas izdotie dokumenti Baznīcas mūzikas jomā atsaucas uz šo Sv. Pija X rakstu, apliecinot tajā izklāstīto principu nezūdošo patiesīgumu. Arī vēl 2003. gadā tā izdošanas simtgadei veltītajā vēstulē pāvests Jānis Pāvils II to nosauc par “Baznīcas mūzikas tiesību kodeksu”. Tāpēc ir vērts kaut īsumā ielūkoties dokumenta saturā.

Sv. Pijs X iesākumā atzīmē, ka starp pāvesta gana amata pienākumiem ir arī rūpes par Dieva nama košumu, jo tur tiek svinēti ticības noslēpumi un kristīgā tauta pulcējas pielūgt un slavēt Dievu, piedaloties Baznīcas publiskajā kalpojumā. “Tāpēc,” raksta pāvests, “dievnamā nedrīkst notikt nekas, kas traucētu vai arī tikai mazinātu ticīgo dievbijību un pielūgsmi, nekas, kas dotu saprātīgu iemeslu sašutumam vai ieļaunojumam, pats galvenais – nekas, kas tieši aizskar svēto ritu košumu un svētumu un tāpēc būtu lūgšanas nama un Dieva majestātes necienīgs”. Dokumentā atzīmēts, ka pat baznīcās, kuras ir krāšņas un labi uzturētas, kurās kalpo daudz garīdznieku un pulcējas daudz ticīgo, nereti skan pilnīgi nepiemērota mūzika. Tam tiek uzrādīti vairāki iemesli, – gan biežā muzikālās gaumes maiņa laika gaitā, gan teātra mūzikas un citu laicīgo žanru kaitīgā ietekme, gan dažādi slikti ieradumi un aizspriedumi, kas palaikam piemīt pat autoritatīvām personām, gan arī pašas skaņu mākslas īpatnības, kuras neļauj to vienkārši iekļaut skaidru noteikumu ‘rāmjos’.

Tomēr pāvests uzreiz arī atgādina, ka pastāv skaidras normas, kuras jau kopš neatminamiem laikiem atrodamas Baznīcas kanonos, pāvestu, koncilu un sinožu aktos. Apskatāmais dokuments tātad domāts, lai šīs normas sakopotu un formulētu vispārīgus principus. Vispirms jau par Baznīcas mūzikas būtību un uzdevumu. “Sakrālā mūzika, būdama svinīgās liturģijas integrāla sastāvdaļa, tās ietvaros kalpo vispārējam mērķim, kas ir Dieva gods un ticīgo svētdarīšana un celsme.” Paturot prātā šo definīciju, nākamais solis, gluži loģiski, ir noskaidrot īpašības, kādām jāpiemīt liturģiskajai mūzikai. Tās, pāvesta vārdiem, ir tās pašas, kas piemīt pašai liturģijai, proti, svētums, formu labums un – universalitāte. Vairāki autori šeit vilkuši paralēles arī ar trim evaņģēliskajiem padomiem – šķīstību, nabadzību un paklausību.

Aplūkosim šīs īpašības tuvāk. Svētums izsaka to, ka dievkalpojumā skanošā mūzikā un tās izpildījumā nedrīkst būt nekā profāna, pasaulīga. Formas labums nozīmē, ka tai jābūt patiesai mākslai, ar savu dabisko skaistumu paceļot ticīgu sirdi uz pārdabisko skaistumu, kas piemīt Dievam. Arī izpildījuma kvalitāte nedrīkst tikt aizmirsta. Universalitāte, citiem vārdiem – katoliskums, liecina, ka tā ir pieņemama jebkurai tautai un kā Baznīcas publiskā dievkalpojuma sastāvdaļa nevienam nedod pamatu ieļaunojumam.

Kā norāda sv. Pijs X, minētās īpašības visaugstākajā mērā piemīt gregoriskajiem dziedājumiem, kas ir neatņemama Romas rita sastāvdaļa, mantota no Baznīcas tēviem, un ko nosaukums īpaši saista ar pāvestu sv. Gregoru Lielo. Patiešām, gregoriskie dziedājumi ir vienīgais mūzikas stils, kurš visos laikos ir atradis vietu Baznīcas liturģiskajās grāmatās. Lai arī kā ir mainījušies valdošie mūzikas stili kristīgajās zemēs – viduslaiku un renesanses polifonija, baroks, klasicisms, romantika, – tikai un vienīgi šo vienkāršo vienbalsīgās dziedāšanas veidu izmantoja priesteri un diakoni izpildot dievkalpojumā sev piekrītošos dziedājumus – lūgšanas, prefācijas, lasījumus. Gregoriskās melodijas ir piekārtotas visiem Sv. Mises un kanonisko stundu dievkalpojumu dziedamajiem tekstiem. Šādu dziedājumu aizsākumi meklējami laikos, kad melodijas vēl nepierakstīja, bet dziedāja pēc atmiņas. Taču līdz pat 20. gs. vidum, Baznīcā ieviešot jaunus svētkus, arī jaunajiem tekstiem vienmēr tika sacerētas gregoriskās melodijas, tā lai nevienai dienai liturģiskajā gadā to netrūktu. Gregoriskajiem dziedājumiem acīmredzami piemīt pāvesta uzskaitītās īpašības: svētums un šķīstība, – jo to muzikālā valoda būtiski atšķiras no laicīgās mūzikas, tie domāti tikai dievnamam; formas labums un evaņģēliskā nabadzība, – jo tie, ka rāda pieredze, paceļ ticīgo sirdis uz dievišķo noslēpumu apceri, kā akustiska ikona reprezentējot labo, skaisto un patieso, kā avots ir Dievs, un tas viss – izmantojot ļoti pieticīgus izteiksmes līdzekļus: vienbalsību un ierobežotu melodisko motīvu klāstu; visbeidzot – universalitāte un paklausība, – jo šie dziedājumi ir pavadījuši daudzu tautu evaņģelizāciju visos kontinentos, melodijām cieši turoties pie Baznīcas noteiktā liturģiskā teksta, būtībā tam kalpojot, to izgaismojot un skaidrojot; vienbalsības dēļ tos iespējams izdziedāt arī ticīgajiem.

Sv. Pijs X norāda, ka baznīca atbalsta mākslu attīstību un atzīst dažādus mūzikas stilus, tomēr ar būtisku piebildi: “Jebkura kompozīcija ir tik svēta un liturģiska, cik tā savā kustībā, iedvesmā un garā ir tuva gregoriskajai melodijai; un jo mazāk tā saskan ar šo modeli, jo mazāk tā ir dievnama cienīga.” Tāpēc pāvesta dokumentā izcelta klasiskā polifonija, kā vistuvākā šim ideālam; minēti arī citi stili, kas tomēr atsevišķi netiek nosaukti. Līdzīgi principi piemēroti arī attieksmē pret mūzikas instrumentiem dievkalpojumā. Līdzās a capella ideālam, kas jāievēro vismaz ordinētiem garīdzniekiem rezervētajos dziedājumos, izceltas tiek stabuļu ērģeles kā instruments, kas Rietumu pasaulē asociējas tieši ar sakrālo mūziku un dievkalpojumu, kamēr citi instrumenti, un arī ne visi, tiek pieļauti izņēmuma kārtā.

Ja palūkojamies uz mūsdienu situāciju, tad varam konstatēt, ka pāvesta pirms 110 gadiem rakstītie vārdi arvien ir ļoti aktuāli. To ir apzinājusies arī Baznīcas vadība, gadsimta garumā dažādos dokumentos no jauna atgādinot reiz formulētos principus. Tā Vatikāna 2. koncils norādīja, ka gregoriskajiem dziedājumiem ierādāma goda vieta dievkalpojumā, otrajā vietā liekot polifoniju, neizslēdzot arī citus stilus, bet pāvests Pāvils VI 1975. gadā izdeva krājumiņu “Jubilate Deo” ar minimālo gregorisko dziedājumu repertuāru, ko ticīgajiem vajadzētu spēt nodziedāt. Baznīcas paspārnē ir nodibināta arī Pontifikālā Baznīcas mūzikas augstskola, kas jau vairāk neka 100 gadus sagatavo augsti kvalificētus ērģelniekus un kordiriģentus tieši Baznīcas darbam, vadoties no augšminētajiem principiem.

Gregoriskajiem dziedājumi ir veidoti ar latīņu tekstu. Kā gan izcilā vieta, ko tiem piešķīris Baznīcas maģistērijs, sader ar faktu, ka ir atļauts dievkalpojumos izmantot arī tautas valodu? Jāatceras, ka latīņu valodai vēl arvien dievkalpojumā ir sava vieta un 2. Vatikāna koncils izteicis vēlēšanos “lai ticīgie arī latīņu valodā spētu skaitīt vai dziedāt viņiem piekritīgās Sv. Mises rita daļas.” Šo rindu autors pats ir piedzīvojis dievkalpojumus, tiesa, vairāk gan ārpus Latvijas, kur ticīgā tauta gregoriskajās melodijās dzied Sv. Mises nemainīgās daļas, vai vismaz ticības apliecinājumu “Credo“. Arī vairāki pazīstami dziedājumi latviešu vai latgaliešu valodā ir balstīti uz gregorikas principiem un paraugiem, piemēram, “Esi sveicināta, Karaliene” vai arī “Svētais Dievs”. Galvenie priesteriem domātie dziedājumi arī ir pielāgoti latviešu valodai. Tāpēc jācer, ka gan garīdznieki, gan koru vadītāji un ērģelnieki arvien vairāk un nopietnāk iedziļināsies Baznīcas maģistērija norādījumos sakrālās mūzikas jomā un dedzīgi īstenos tos dzīvē. Tā kā līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu arī Baznīca Latvijā ir atguvusi brīvību un var droši nodoties evaņģelizācijai, neslēpjoties apliecinot savu ticību, nav vairs attaisnojuma nelikt lietā visus līdzekļus, lai Dieva namā Viņu arī skaņu mākslas jomā godinātu ar pašu labāko, ko no Viņa devības caur Baznīcas tradīciju esam saņēmuši. Lai Sv. Cecīlijas aizlūgumi palīdz šajā darbā!