Liturģiskā mūzika – īss ekskurss no Sv. Pija X līdz Franciska laikam

Mons. V. Miseraksa Grau (Miserachs Grau) priekšlasījums zinātniskajā seminārā “Nova et vetera. Baznīcas mūzika starp tradīciju un jauninājumiem”, kas notika svētceļojuma “Populus Summorum Pontificum” ietvaros Romā 2016. gada 29. oktobrī. Autors (dz. 1943. g.) ir Romas Sv. Marijas bazilikas (S. Maria Maggiore) muzikālais vadītājs (kopš 1977. g.) un bijušais Pāvesta Baznīcas mūzikas institūta prezidents (1995–2012). Tulkojot tekstam pievienotas saites uz tur minētajiem Baznīcas dokumentiem.

Tā kā mums ir maz laika, neizplūdīšu izklāstot vai komentējot Baznīcas Maģistērija dokumentus no Sv. Pija X laikiem līdz mūsdienām. Maģistērija vēsturi var pārstāstīt ātri: 1903. gadā – Tra le sollecitudine (Sv. Pija X motu proprio), kura aktualitāti apstiprināja turpmākais Maģistērijs, kurš iemiesots 1928. g. izdotajā Pija XI enciklikā Divini cultus, abās Pija XII enciklikās – Mediator Dei (1947. g.) un vēl lielākā mērā Musicae sacrae disciplina (1955. g.), kurām 1958. g. sekoja Svētās Ritu kongregācijas instrukcija, tālāk nonākot līdz 2. Vatikāna Koncila svinīgajam dokumentam, kuru koncils 1963. g. decembrī apstiprināja kā pirmo – Sacrosanctum Concilium, kura slavenā VI nodaļa visa veltīta Baznīca mūzikai. Tam seko 1967. g. Svētās Ritu Kongregācijas instrukcija Koncila norādījumu iedzīvināšanai šajā jomā – dokuments, kam drīz svinēsim piecdesmitgadi (Musicam sacram – tulk. piez.). Pēc tam – vairs nekā līdz pat Sv. Jāņa Pāvila II hirografam Mosso dal vivo desiderio, kas veltīts Sv. Pija X dokumenta Tra le sollecitudine simtgadei. (Šajā laikposmā vēl varētu minēt Pāvila VI vēstuli Voluntati obsequens 1974. g. 14. apr. – tulk. piez.) Pēc tam priekškars tiek nolaists.

Neviens nevar nepamanīt Sv. Pija X izdotā dokumenta fundamentālo nozīmi. Tajā sakopotas un pārvērstas rīcībā dažādās ierosmes, kas tobrīd radās dažādās aprindās, un tas tika prezentēts kā enerģiska reakcija uz laicīgās mūzikas izplatīšanos dievnamos. Tā bija teatrāla rakstura mūzika, kaut arī labāka par pašlaik izplatītajām dziesmiņām, par kuru tekstiem un meldiņiem bieži vien labāk nerunāt un kas ir visgreizākās vieglās mūzikas sliktas imitācijas, mūsdienu sensibilitātes, īpaši jauniešu, koncentrētas un likumsakarīgas izpausmes – klajā pretrunā ar patiesajiem Koncila nodomiem. Līdz pat šim brīdim nav izdevies – varbūt trūcis stingras apņēmības – apturēt šādu nekārtību. Nekāda efekta nav bijis Sv. Jāņa Pāvila II hirografam, kas ir gan nevainojams pēc satura, bet rada formālas pienākuma izpildes iespaidu bez nodoma sasniegt jelkādu konkrētu rezultātu. Bez kāda rezultāta palicis arī mūsu problēmu tik labi izprotošā Benedikta XVI pontifikāts. Nav vairs Sv. Pija X un viņa tuvāko pēcteču laiki, kad varēja atļauties izdot “Baznīcas mūzikas tiesību kodeksu”, kura normas bija jāizpilda ikvienam. Autoritāte ir sagrauta, un tagad katrs dara, kā tīk, kas noved pie visbriesmīgākajām nejēdzībām, kas diemžēl bez izšķirības visur saņem svētību.

Tā nebija Pāvila VI vēlēšanās, svētīgā Pāvila VI, kuram grib piesiet vainu par visu sekojošo haosu. Zinām, kā viņš cieta redzot, ka gaidītais “koncila pavasaris” izgaist un tā vietā iestājas ledaina ziema. Es gribētu bilst kādu vārdu viņa labā. Viņš pareizi uzsvēra savā uzrunā Koncila 2. sesijas noslēgumā: “Šis rezultāts (Liturģijas konstitūcija) mūs iepriecina. Mēs šeit redzam apstiprinājumu pareizai vērtību un pienākumu skalai: Dievs – pirmajā vietā, lūgšana – mūsu pirmais pienākums, liturģija – mums dāvātās garīgās dzīves primārais avots. […] Šeit nevaram nepieminēt Austrumu ritu ticīgo godbijīgo attieksmi pret liturģiju. […] Būtu labi, ja mēs turētu dārgu šo mūsu Koncila augli […] Ja mēs tagad kaut ko vienkāršojam mūsu kulta izteksmes veidā un ja mēģinām to padarīt saprotamāku ticīgajai tautai un pieskaņotāku tās tagadējai valodai, mēs noteikti negribam mazināt lūgšanas nozīmi […] vai vājināt tās izteiksmes spēku vai māksliniecisko pievilcību, bet gan vēlamies to padarīt tīrāku, patiesāku, tuvāku patiesības un žēlastības avotiem […]. Lai tā notiktu, mēs vēlamies, lai neviens nemēģinātu ieviest Baznīcas lūgšanas kārtībā privātas reformas vai atšķirīgus ritus.”
Un vēl, šīs sesijas atklāšanas runā viņš teica: “Jā, Koncils tiecas uz atjaunotni. Reforma, uz ko mērķē Koncils, nav pašreizējās Baznīcas dzīves sagraušana vai saišu saraušana ar būtisko un godājamo tās tradīcijā, bet gan goda atdošana šai tradīcijai, to atbrīvojot no ikvienas savu laiku pārdzīvojušas un defektīvas izpausmes, lai darītu to patiesu un auglīgu.”

Daži ir pārmetuši Sv. Pijam X gandrīz vai radošo spēku ieslodzīšanu obligātās shēmās. Tā nav. Pāvests atgādina mums Baznīcas mūzikas pamatprincipus un raksturīgās pazīmes – svētumu, formas labumu (kā pienākas patiesai mākslai) un universalitāti – un kā tās “augstāko paraugu” mums liek priekšā gregoriskos dziedājumus, un arī sakrālo polifoniju (īpaši Tridentas koncila iedvesmoto). Tanī pašā laikā viņš arī saka: “Baznīca ir vienmēr atzinusi un veicinājusi mākslu attīstību, pielaižot kulta kalpošanai visu labo un skaisto, ko (cilvēka) talants ir pratis radīt gadsimtu gaitā, vienmēr gan ievērojot liturģijas normas. Tāpēc arī modernā mūzika tiek atļauta baznīcā, kad tā piedāvā kompozīcijas, kam piemīt tāds labums, nopietnība un cienīgums, ka tajās nav nekā liturģiskajām funkcijām nepiemērota.”

Skaidrs, ka tā nav pāvesta vaina, ja daži tā laika vai vēlāki autori bijuši spējīgi tikai imitēt vai pat tikai atdarināt pagātnes sacerējumus, radot zemas kvalitātes darbus. Pāvils VI pārspīlēti, Baznīcas vārdā uzņemoties daļu atbildības, 1964. g. vēršoties pie māksliniekiem sacīja (https://w2.vatican.va/…/hf_p-vi_hom_19640507_messa-artisti.html ): “Esam pret jums slikti izturējušies, esam izmantojuši surogātus […], mazvērtīgus mākslas darbus […], arī mēs esam maldījušies krustu šķērsu, būdami nolaidīgi pret mākslu un skaistumu, un, kas mums vēl sliktāk, dievkalpojumu.” Tomēr arī visapkārt valdot viduvējībai, rodas talantīgi mūziķi, kas spēj teikt savu vārdu, cildeni savienojot tradīciju un modernitāti: Perozi, Refiče, Kazimiri, Bartoluči, Renci, minot tikai dažus slavenākos no mūsējiem.

Laimīgi tie laiki, kad šādi mākslinieki izpelnījās Baznīcas ievērību, un visur – no lielajām bazilikām līdz pieticīgākajām draudzēm, uzplauka Scholae Cantorum, tāpat kā semināros, reliģiskās formācijas vietās u.t.t. Pastāvēja griba darīt lietas labi Dieva lielākam godam un Dieva tautas celsmei. Turpretī liekot centrā cilvēka lepnību, pārlieku uzsverot horizontālo dimensiju uz vertikālās rēķina esam nonākuši pie neiepriecinošiem rezultātiem, kad jebkura spēcīga balss tiek cītīgi noslāpēta, lai tā nesatricinātu “zelta viduvējības” status quo. Reforma? Jā, bet kurš, kad, kā, kur? Un tomēr pēc 50 gadiem vēl atbalsojas vārdi, ar kuriem 2. Vatikāna Koncils versās pie māksliniekiem: “Pasaulē, kurā dzīvojam, nepieciešams skaistums, lai nekristu izmisumā. Skaistums, tāpat kā patiesība, ir tas, kas iepriecina cilvēku sirdis, vērtība, ko nemazina laika ritējums, kas saista kopā paaudzes un tās apvieno apbrīnā. Un tas – pateicoties jūsu rokām … Lai šīs rokas ir tīras un bez pašlabuma! Atcerieties, ka jūs sargājat skaistumu pasaulē. Ar to pietiek, lai jūs nesaistītu pārejošas un mazvērtīgas modes, lai jūs būtu brīvi no svešu un nepienācīgu izteiksmes veidu meklējumiem. Esiet vienmēr un visur sava ideāla cienīgi un tad arī būsiet Baznīcas cienīgi.”